Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420126624 / AA43-0775-25 ECLI:LV:ADAT:2025:1205.A420126624.8.S Generato dall'IA

Appeal court allows repatriant status for family members based on correct interpretation of ancestry laws.

Numero d'incarto A420126624 / AA43-0775-25
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Accolto (Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court overturned the first-instance decision and the Migration Authority's refusal to grant repatriant status to four applicants. The court found that the applicants' ancestors were Latvians, contrary to the Authority's claim that adoption records severed their citizenship rights. Consequently, the court ordered the Authority to issue favorable administrative acts granting status and permanent residence permits within one month.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Repatriācijas likums 2. pants; Pilsonības likums 1. pants: The court established that repatriant status is granted to persons whose ancestors in the direct line are Latvians, and that prior adoption does not automatically extinguish the right to acquire Latvian citizenship if the biological parent's ethnic origin was Latvian.

Parole chiave

Generato dall'IA
repatriant status permanent residence permit ancestry verification adoption records citizenship acquisition administrative appeal family reunification procedure di adozione

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Repatriācijas likums 2. pants
Pilsonības likums 1. pants
Administratīvā procesa likums 126. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likums 307. pants
Administratīvā procesa likums 309. pants
Administratīvā procesa likums 329. panta 1. daļa

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420126624

AA43-0775-25/8

ECLI:LV:ADAT:2025:1205.A420126624.8.S

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2025.gada 5.decembrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Irina Kaļiņina, tiesnese Santa Liniņa un tiesnese Roze Paegle

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/, /Persona B/, /Persona

C/ un /Persona D/ pieteikumu par labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuriem /Persona A/, /Persona B/, /Persona C/ un

/Persona D/ tiktu piešķirts repatrianta/repatrianta ģimenes locekļa statuss un izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās

atļaujas, izdošanu,sakarā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona

tiesas 2025.gada 28.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) saņemti pieteicēju /Persona A/, viņa dēla /Persona

C/ (pēc uzvārda maiņas – /Persona C/) dokumenti pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai kā repatriantam,

/Persona A/ laulātās /Persona B/ dokumenti – kā repatrianta ģimenes loceklei, un 2023.gada 11.aprīlī saņemti

/Persona A/ meitas /Persona D/ dokumenti pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai kā repatriantei.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar pārvaldes 2024.gada 12.februāra lēmumiem Nr.224/2024,

Nr.225/2024, Nr.226/2024 un Nr.227/2024 (turpmāk – pārsūdzētie lēmumi), ar kuriem pieteicējiem atteikts piešķirt

repatrianta vai repatrianta ģimenes locekļa statusu un izsniegt uzturēšanās atļauju.

Pārsūdzētie lēmumi pamatoti ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] /Datums A/ Krievijā ir dzimis /Persona A/, viņa vecāki: /Persona J/, tautība – krievs, /Persona F/, tautība –

krieviete, ko apliecina /Datums B/ Krievijā atkārtoti izdota dzimšanas apliecība. Atbilstoši Krievijā /Datums B/

izdotajā uzvārda maiņas apliecībā /Persona A/ mainīts uzvārds no /Uzvārds A/ uz /Uzvārds B/, mainīta arī tautība –

latvietis. Pieteicējs /Persona C/ ir dzimis Krievijā /Datums C/, viņa vecāki: /Persona A/, tautība – krievs, /Persona

B/, tautība – krieviete, ko apliecina lietā iesniegtā Krievijā /Datums D/ atkārtoti izdotā dzimšanas apliecības kopija.

Pieteicēja /Persona D/ ir dzimusi /Datums E/ Krievijā, viņas vecāki: /Persona A/, tautība – latvietis, /Persona B/,

tautība – krieviete, ko apliecina /Datums F/ Krievijā izdotās dzimšanas apliecības apliecināta kopija.

[1.2] Pārvalde atzina, ka iesniegtie dokumenti neapliecina pieteicēju tiesības uz repatrianta statusu, jo pieteicēji

atbilstoši Repatriācijas likuma 2.pantā noteiktajam nav personas, kurām viens no radiniekiem taisnā augšupejošā

līnijā ir latvietis. Repatrianta statusa iegūšanai ir nepieciešams dokuments par /Persona A/ adopcijas atcelšanu un

jauna dzimšanas apliecība, kurā būtu norādīts tēvs /Persona E/ (latvietis).

[1.3] Krievijas Maskavas apgabala, Ramenskas pilsētas tiesas /Datums G/ spriedums Nr./Numurs A/ (turpmāk –

spriedums Nr./Numurs A/), ar kuru konstatēts, ka /Persona A/ ir /Persona E/, dzimuša /Datums H/, pēc tautības

latvieša, bioloģiskais dēls, neapliecina pieteicēju tiesības iegūt repatrianta statusu. Minētajam spriedumam nav

nozīmes, jo lietā nav strīda par to, kura persona ir /Persona A/ bioloģiskais tēvs. Radniecības faktu apliecina

civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinoši dokumenti.

[1.4] Maskavas notāra /Persona G/ sagatavotais informācijas resursu apskates protokols, kurā iekļauti trīs Krievijas

tiesu nolēmumi, nav vērtējams, jo pārvaldei nav saistoši Krievijas Federācijas tiesas nolēmumi.

[1.5] Dokumenti, kas apliecinātu, ka kāds no /Persona B/ laulātā /Persona A/ priekštečiem ir Repatriācijas likuma

2.panta minētā persona, lietā nav iesniegti.

[2] Nepiekrītot pārsūdzētajiem lēmumiem, pieteicēji vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīgu administratīvo aktu

izdošanu. Pieteikumi pamatoti ar turpmāk minētiem argumentiem.

[2.1] /Persona A/, dzimis /Datums A/ /Adrese D/, cēlies no latviešu ģimenes. Viņa bioloģiskais tēvs ir /Persona E/,

kurš /Datums L/ dzimis /Adrese D/, bet māte ir /Persona F/. /Persona A/ vectēvs /Persona H/ dzimis /Adrese A/

/Datums I/ un dzīvojis tur līdz 1907.gadam. /Persona A/ līdz sešu gadu vecumam dzīvojis /Adrese D/ ar

bioloģiskajiem vecākiem, kuri vēlāk šķīrās. Deviņu gadu vecumā /Persona A/ adoptējis mātes jaunais vīrs /Persona

J/, un /Persona A/ uzvārds tika mainīts uz /Uzvārds A/. Par savu latvisko izcelsmi /Persona A/ zinājis kopš bērnības

un visu mūžu uzskatījis sevi par latvieti.

[2.2] /Persona A/ latvisko izcelsmi pierāda spriedums Nr./Numurs A/, ar ko viņš atzīts par /Persona E/, latvieša,

bioloģisko dēlu; meitas /Persona D/ dzimšanas apliecība, kur viņa tautība norādīta – latvietis; izraksti no Izraēlas

iedzīvotāju reģistra.

[2.3] /Persona A/ ģimene, apzinoties savu latvisko izcelsmi, iesniedza pārvaldē dokumentus repatrianta statusa

saņemšanai. Pārvalde nepamatoti atzina /Persona A/ radniecību ar /Persona J/, nevis /Persona E/. Tādēļ tika atteikts

repatrianta statuss, pieprasot adopcijas atcelšanas dokumentus un jaunu dzimšanas apliecību, kurā būtu norādīti

bioloģiskie vecāki. /Persona A/ latviskā izcelsme ir pierādīta ar citiem dokumentiem, nevis tikai ar dzimšanas

apliecību. Pārvalde nepareizi piemēro Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 2.pantu.

[2.4] Likumdevēja diskusijas, izstrādājot Repatriācijas likumu, apstiprina, ka tautības jēdzienā svarīga loma ir

personas izcelsmei no miesīgajiem vecākiem. Tādēļ ar radinieku Repatriācijas likumā jāsaprot ne tikai persona,

kura kā vecāks ir norādīta civilstāvokļa aktu reģistrācijas dokumentā, bet arī persona, ar kuru iesniedzēju saista

asinsradniecība, jo tautība rodas jau dzimšanas brīdī. Līdz ar to tautība nosakāma pēc tā paša principa kā pilsonība,

proti, pēc jus sanguinis jeb asinsradniecības principa.

[2.5] /Persona A/ adopcija /Datums J/gadā notika saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās

Republikas (turpmāk – KPFSR) 1926.gada likumu par laulību, ģimeni un aizgādību, saskaņā ar kuru adoptētais

saglabā personiskās un mantiskās tiesības attiecībās ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Šī kārtība mainīta

1969.gadā, kad adoptētie zaudēja juridisko saikni ar bioloģiskajiem vecākiem, bet līdz tam saglabāja radniecību.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteikumi apmierināti, norādot šādu pamatojumu.

[3.1] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējiem piešķirams repatrianta vai attiecīgi repatrianta ģimenes locekļa statuss.

Ņemot vērā lietas apstākļus, vispirms ir izskatāms jautājums par to, vai repatrianta statuss piešķirams /Persona A/,

jo no šī lēmuma ir atkarīgs arī pārējo viņa ģimenes locekļu statuss.

[3.2] Saskaņā ar Repatriācijas likuma 2.pantā noteikto repatriants ir persona, kura ir Latvijas pilsonis vai kurai

viens no radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un kura brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu

dzīvi Latvijas Republikā. Minētā likuma 3.pants paredz tiesības ieceļot Latvijas Republikā repatrianta ģimenes

locekļiem.

2023.gada 8.jūnijā izdarīti vairāki būtiski grozījumi Repatriācijas likumā, taču likuma Pārejas noteikumu 10.punkts

noteic, ka iesniegumus par repatrianta statusa un repatrianta ģimenes locekļa statusa piešķiršanu, kas pārvaldē vai

Latvijas Republikas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā ārvalstī iesniegti līdz 2023.gada 30.jūnijam,

izskata saskaņā ar šā likuma noteikumiem, kas bija spēkā līdz 2023.gada 30.jūnijam.

Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 10. un 11.punkts (redakcijā līdz 2023.gada 30.jūnijam) noteica, ka

pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt ārzemniekam, kuram viens no

augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs), kā arī ārzemniekam, kurš saskaņā ar

Repatriācijas likumu ir repatrianta ģimenes loceklis.

[3.3] Pieteicējs /Persona A/, Krievijas Federācijas un Izraēlas pilsonis, ir dzimis /Datums A/ Krievijā kā /Persona

A/, viņa vecāki: /Persona J/, tautība – krievs, /Persona F/, tautība – krieviete, ko apliecina /Datums B/ Krievijā

atkārtoti izdota dzimšanas apliecība Nr./Numurs B/ un Maskavas pilsētas Milicijas pārvaldes Frunzes rajona

Dzimtsarakstu biroja /Datums K/ izdotais dzimšanas reģistrs Nr./Numurs F/ (lietas 2.sējuma 25.-28.lapa). Atbilstoši

/Datums B/ Krievijā izdotajā uzvārda maiņas apliecībā Nr./Numurs D/ norādītajam /Persona A/ mainīts uzvārds no

/Uzvārds A/ uz /Uzvārds B/, tautība – latvietis (lietas 2.sējuma 13.-15., 179.-180.lapa). Izraēlas iedzīvotāju reģistrā

/Persona A/ tautība ir norādīta – latvietis (lietas 1.sējuma 30.lapa).

[3.4] Pieteicējs /Persona A/ gan pieteikumā, gan tiesas sēdē norāda, ka ir cēlies no latviešu ģimenes, viņa

bioloģiskais tēvs ir /Persona E/, latvietis. Viņa vectēvs /Persona H/ dzimis /Adrese A/ /Datums I/ un dzīvojis tur līdz

1907.gadam. /Persona H/ dēls /Persona E/ (/Persona A/ tēvs) dzimis /Datums H/ /Adrese D/. Līdz sešu gadu

vecumam /Persona A/ dzīvojis kopā ar tēvu un māti /Adrese D/. Vēlāk vecāki šķīrušies, māte apprecējusies otro

reizi, savukārt deviņu gadu vecumā /Persona A/ adoptējis mātes vīrs /Persona J/. Pieteicēja uzvārds tika mainīts no

/Uzvārds B/ uz /Uzvārds A/. /Persona A/ pieteikumā norāda, ka par savu latvisko izcelsmi zināja kopš bērnības un

visu mūžu uzskata sevi par latvieti.

Lietā iesniegta /Datums L/gadā Krievijā izdota dzimšanas reģistra Nr./Numurs E/ apliecināta kopija, kurā norādīts,

ka /Datums H/ Krievijā ir dzimis /Persona E/, viņa vecāki: /Persona H/, /Gadi/ vecs, /Persona I/, /Gadi/ veca (lietas

2.sējuma 31.-34.lapa).

No /Persona A/ dzimšanas reģistriem redzams, ka pēc adopcijas ir izdarīti labojumi attiecībā uz viņa vecāku datiem

un viņa tautību, pārsvītrojot tautību „latvietis” un ierakstot tautību „krievs” (lietas 1.sējuma 209.-213.lapa, īpaši

212.lapas otra puse).

[3.5] Lietā iesniegts Rīgas pilsētas tiesas /Datums S/ lēmums lietā Nr./Numurs C/ (turpmāk – lēmums lietā

Nr./Numurs C/), ar kuru Latvijas Republikā pilnā apjomā atzīts spriedums Nr./Numurs A/. Minētajā spriedumā

konstatēts, ka pieteicējs /Persona A/ ir /Persona E/, dzimuša /Datums H/, pēc tautības latvieša, bioloģiskais dēls

(lietas 2.sējuma 2.-8.lapa).

Tāpat /Persona A/ pārvaldē iesniedzis legalizētu Maskavas pilsētas centrālā arhīva izdotu mājas grāmatas izraksta

apliecinātu kopiju par /Adrese B/, dzīvojošajām personām, no kura redzams, ka šajā adresē dzīvoja /Persona E/,

/Persona F/ un /Persona A/ (lietas 1.sējuma 105.lapa).

No lietas materiāliem izriet un pārvalde neapstrīd faktu, ka pieteicēja /Persona A/ bioloģiskais tēvs ir latvietis

/Persona E/, taču pieteicēju /Datums M/ adoptējis mātes otrais vīrs, kas ir pēc tautības krievs un ir norādīts

pieteicēja dokumentos kā tēvs (lietas 2.sējuma 18.-24.lapa). /Persona A/ tautība šobrīd ir latvietis, taču to viņš

Krievijā /Datums B/ ir ieguvis tautības maiņas rezultātā.

Pieteicēji tiesas sēdē skaidroja, ka Krievijā persona vienreiz var mainīt tautību pēc savas izvēles. Savukārt Izraēlas

reģistrā personas tautība tiek ierakstīta, balstoties uz augšupējo radinieku tautību, un /Persona A/ gadījumā tika

ņemta vērā bioloģiskā tēva tautība (tiesas sēdes audioprotokola 00:42:42-00:50:09).

[3.6] Ar 2016.gada 16.jūnija likumu „Grozījumi Repatriācijas likumā” grozīta likumā noteiktā repatrianta

definīcija, izslēdzot divu paaudžu ierobežojumus. Tādējādi repatriēties var persona, kurai viens no radiniekiem

taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs). No šo grozījumu likumprojekta anotācijas izriet, ka

Repatriācijas likums attiecas uz personām, kuras pašas, kā arī to vecāki vai vecvecāki, visticamāk, nav dzimušas

Latvijā, taču vēlas šeit atgriezties. Šī norma var tikt piemērota tikai tad, ja ar dokumentiem var pierādīt savu

izcelsmi.

Viena no saiknēm ar valsti, kas paredzēta Repatriācijas likumā, ir latviešu tautība. Repatriācijas likuma mērķis ir

radīt pamatnosacījumus un garantijas, lai latviešu un lībiešu (līvu) izcelsmes personas varētu pārcelties uz

pastāvīgu dzīvi Latvijā. Līdz ar to ir svarīgi atbilstoši interpretēt šo izcelsmes un tautības jēdzienu. Repatriācijas

likums neprecizē, kā būtu jārīkojas situācijā, kad latviešu izcelsmes persona vēlāk ir adoptēta, dokumentāri

zaudējot saikni ar bioloģisko tēvu. Tāpat Repatriācijas likumā nav norādīts, ar kādiem dokumentiem apliecināma

latviskā izcelsme. Pieteikumā ir analizētas debates 12.Saeimas 2016.gada 15.septembra sēdē, otrajā un trešajā

lasījumā izskatot likumprojektu „Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā” (Nr.519/Lp12).

Saeimas Juridiskā komisija nolēma trešajā lasījumā neatbalstīt minētā likumprojekta normu, kas paredzēja iespēju

pilsoņiem bez latviskas izcelsmes mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”.

Saeimas sēdēs izskanējušais apstiprina, ka vairākuma deputātu ieskatā tautības jēdziena izprašanā un etniskās

piederības noteikšanā svarīga loma ir personas asinsradniecībai un izcelsmei no miesīgajiem vecākiem. Piemēram,

deputāts A.Judins piemin ģenētisko tautības principu, savukārt deputāts I.Latkovskis runā par to, ka tautai ir ļoti

svarīga doma par saknēm un asinspiederību.

No minētā var secināt, ka arī Repatriācijas likumā paredzētā saikne ar valsti uz tautības pamata, pirmkārt, ietver

asinsradniecību, un ar radinieku jāsaprot ne tikai persona, kura kā vecāks ir norādīta civilstāvokļa aktu reģistrācijas

dokumentā, bet arī persona, ar kuru saista faktiskā izcelsme, jo var uzskatīt, ka tautību cilvēks manto no saviem

vecākiem. Salīdzinājumam, piemēram, Pilsonības likuma 9.panta pirmās daļas 6.punkts paredz, ka adopcijas

gadījumā adoptētais saglabā Latvijas pilsonību, ko ieguvis iepriekš, piemēram, dzimšanas brīdī no saviem

asinsradiniekiem.

No minētā var secināt, ka, ja personas adopcija ļauj saglabāt personas pilsonību, tad analoģiski adopcija pati par

sevi nevar automātiski anulēt arī personas piederību latviešu tautībai.

[3.7] Administratīvo tiesu judikatūrā nav nostiprinātas atziņas attiecībā uz Repatriācijas likuma piemērošanu par

konkrētajā lietā izskatāmo jautājumu, taču lietās par pilsonības piešķiršanu vai atņemšanu ir vērtēta adopcijas

ietekme uz personas saikni ar asinsradinieku tautību un pilsonību (piemēram, sk. lietas Nr.A420212522,

Nr.A420181723, A420176223), nonākot pie dažādiem slēdzieniem atkarībā no lietas apstākļiem.

Administratīvā apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumam, atzinusi, ka Civillikuma 173.pants,

kas paredz, ka ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības ar vecākiem un viņu radiniekiem un ar tām

saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņiem, regulē mantiskās un personiskās attiecības

starp bērnu un adoptētāju un viņa radiniekiem. Taču tas neregulē publiski tiesiskās attiecības par adoptētu bērnu

pilsonību. To nosaka attiecīgo valstu likumi, kas regulē pilsonības jautājumus (Administratīvās apgabaltiesas

2024.gada 2.jūlija spriedums lietā Nr.A420181723, ECLI:LV:ADAT:2024:0702.A420181723.8.S).

Tāpat Senāts konstatēja, ka, lai arī saskaņā ar Civillikuma 173.pantu adopcija patiesi izbeidz bērna radniecības

attiecības ar vecākiem un no tām izrietošās savstarpējās tiesības un pienākumus, tomēr nav pamata uzskatīt, ka

adopcija automātiski ietekmētu (izbeigtu vai grozītu) personas tiesisko saikni ar valsti. Tiesības kļūt par Latvijas

pilsoni un šo tiesību īstenošana ir pašas personas un valsts savstarpējo tiesisko attiecību jautājums, kurš attiecīgi

izlemjams, ievērojot katra gadījuma individuālos apstākļus un iesaistītās personas tiesības un intereses (Senāta

2024.gada 25.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-621/2024, ECLI:LV:AT:2024:0625.A420176223.9.L,

5.punkts). Šajā lietā Senāts nepiekrita viedoklim, ka saistībā ar adopcijas veikto izmaiņu dzimšanas reģistrā

rezultātā izbeidzās pieteicēja radniecības attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un ar tām saistītās personiskās un

mantiskās tiesības un pienākumi, tostarp tiesības tikt atzītam par Latvijas pilsoni. Vienlaikus jāņem vērā, ka

pilsonības noteikšanas gadījumos atšķirībā no repatriācijas lietām likums paredz detalizētāku regulējumu un prasa

atbilstību virknei kritēriju. Turklāt šajās lietās tiek ņemts vērā 1919.gada 23.augusta Likuma par pavalstniecību

7.panta regulējums, no kura izriet, ka adoptēto valsts piederība skaitās līdz viņu pilngadībai pēc adoptētāju

piederības (sal. sk. Administratīvas apgabaltiesas 2024.gada 15.februāra jūlija spriedumu lietā Nr.A420212522),

kas uz repatriantu statusu nav attiecināms.

[3.8] Pieteicēji norādījuši, ka /Persona A/ adopcija ir notikusi /Datums J/ saskaņā ar KPFSR 1926.gada likumu par

laulību, ģimeni un aizgādību, saskaņā ar kuru adoptētais saglabā personiskās un mantiskās tiesības attiecībās ar

saviem bioloģiskajiem vecākiem. Šāda kārtība pastāvēja līdz pat 1969.gadam, kad bija pieņemts Kodekss par

laulībām un ģimeni, ar kuru ieviests princips par adoptēto bērnu vienlīdzīgu tiesībspēju salīdzinājumā ar izcelsmes

bērniem.

Tiesa atzina, ka Latvijas Republika pēc neatkarības atgūšanas atzīst faktisko un juridisko situāciju, kura ir

izveidojusies okupācijas laikā attiecībā uz adopciju. Piemēram, saskaņā ar likuma ,,Par atjaunotā Latvijas

Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību” 6.pantu Civillikuma 401.panta noteikumi par mantošanas tiesībām adopcijas gadījumā

attiecas arī uz visiem adopcijas gadījumiem, kas notikuši pirms 1992.gada 1.septembra. Tādēļ nevar uzskatīt, ka

/Persona A/ adopcijai būtu piemērojami atšķirīgi noteikumi. Savukārt Krievijas Federācijas tiesu nolēmumi, kuros

interpretēts KPFSR 1926.gada likums par laulību, ģimeni un aizgādību, tiesai nav saistoši.

[3.9] Repatriācijas likuma 9.panta pirmā daļa (redakcijā līdz 2023.gada 30.jūnijam) paredzēja, ka persona, kura

vēlas iegūt repatrianta statusu, uzrāda personu apliecinošu dokumentu un iesniedz iesniegumu par repatrianta

statusa piešķiršanu un, ja persona nav Latvijas pilsonis, — dokumentu, kas apliecina tās latvisko vai lībisko

izcelsmi. Tādējādi likumā nav norādīts, ar kādu tieši dokumentu apliecināma latviskā izcelsme, līdz ar to, ņemot

vērā likuma mērķi, ir jāvērtē lietas individuālie apstākļi. Saskaņā ar Repatriācijas likuma 1.pantu viens no likuma

mērķiem ir radīt pamatnosacījumus un garantijas, lai latviešu un lībiešu (līvu) izcelsmes personas varētu pārcelties

uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Likumā noteiktā repatrianta definīcija paredz, ka repatriēties var persona, kurai viens no

radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis, neparedzot paaudžu ierobežojumus. Tādējādi tiek pieļauts, ka par

repatriantu varētu atzīt arī personu, kurai viens no attāliem senčiem ir bijis latvietis.

[3.10] Pārvalde atzīst pieteicēja /Persona A/ latvisko izcelsmi, taču uzskata, ka viņš atbilstu repatrianta statusam

gadījumā, ja viņa bioloģiskais tēvs būtu ierakstīts civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošos dokumentos, lēmumā

norādot, ka tādēļ faktiski būtu jāatceļ /Persona A/ adopcija.

Tiesa piekrita pieteicējiem, ka pieprasījums par adopcijas atcelšanu ir acīmredzami neizpildāms, jo saskaņā ar

Krievijas normatīvajiem aktiem nevar atcelt adopciju, ja adoptētājs ir miris. Lietas materiāli apstiprina, ka

pieteicēja /Persona A/ bioloģiskais tēvs, kā arī māte un adoptētājs ir miruši (lietas 2.sējuma 16.-17.lapa),

[3.11] Līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām

civilajās, ģimenes un krimināllietās, uz kuru atsaucas pieteicēji, ir denonsēts 2024.gada janvārī. Tomēr tiesa ņēma

vērā, ka ar lēmumu lietā Nr./Numurs E/ Latvijā pilnā apjomā atzīts spriedums Nr./Numurs A/, ar kuru konstatēts, ka

pieteicējs /Persona A/ ir /Persona E/, dzimuša /Datums H/, pēc tautības latvieša, bioloģiskais dēls.

Tiesa konstatēja, ka /Persona A/ ir veicis aktīvas darbības, lai risinātu radušos situāciju un iespēju robežās pierādītu

radniecību un arī faktisku piederību latviešu tautai. Proti, /Persona A/ Krievijā /Datums B/ ir ieguvis tautību

„latvietis” tautības maiņas rezultātā, kas ir iespējams brīvprātīgi, un pats par sevi nav pamats repatrianta statusa

iegūšanai, taču tas vienlaikus liecina par /Persona A/ vēlmi piederēt sava tēva etniskajai līnijai. Tāpat /Persona A/

piederība pie latviešu tautības, pamatojoties uz viņa izcelsmi, ir noteikta Izraēlas iedzīvotāju reģistrā.

[3.12] Tiesa atzina, ka pārvaldes viedoklis, ka radniecības faktu var apliecināt tikai civilstāvokļa akta reģistrāciju

apliecinoši dokumenti, konkrētajos lietas apstākļos ir formāls. Izmaiņas civilstāvokļa aktos attiecībā uz /Persona A/

tēvu varētu veikt tikai gadījumā, ja tiktu atcelta adopcija, kas vairs nav iespējams.

Ņemot vērā Repatriācijas likuma mērķi un likumā nesašaurināto iespēju iesniegt dokumentus, kas apliecina

personas latvisko vai lībisko izcelsmi, tiesa atzina, ka /Persona A/ atbilst Repatriācijas likuma 2.panta

nosacījumiem, jo viņa viens no radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis. Līdz ar to /Persona A/ piešķirams

repatrianta statuss.

[3.13] Attiecībā uz repatrianta ģimenes locekļa statusa piešķiršanu /Persona A/ laulātajai /Persona B/ tiesa

konstatēja turpmāko. Saskaņā ar Repatriācijas likuma 3.panta pirmo punktu tiesības ieceļot Latvijas Republikā ir

repatrianta laulātajam, ja laulība noslēgta pirms repatrianta statusa pieprasīšanas. Šā likuma 9.panta otrās daļas

2.punkts (likuma redakcijā līdz 2023.gada 31.decembrim) noteica, ka ārzemnieks, kurš vēlas iegūt repatrianta

ģimenes locekļa statusu, uzrāda personu apliecinošu dokumentu un iesniedz laulību vai radniecību apliecinošu

dokumentu. Imigrācijas likuma Pārejas noteikumu 62.punkts noteic, ka gadījumā, kad ārzemniekam viens no

augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un saskaņā ar Repatriācijas likumu piešķirts

repatrianta statuss, uz viņa ģimenes locekļiem attiecina šajā likumā paredzētās tiesības saņemt vai reģistrēt

uzturēšanās atļauju, ja viņi atbilst kādai no Repatriācijas likuma 3.pantā minētajām personu kategorijām un

pieteikums repatrianta ģimenes locekļa statusa piešķiršanai iesniegts līdz 2023.gada 31.decembrim.

2023.gada 13.jūnijā pārvaldē saņemti Izraēlas un Krievijas Federācijas pilsones /Persona B/, dzimušas /Datums N/,

dokumenti pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai kā repatrianta ģimenes loceklei. Ir iesniegta /Persona B/

Izraēlas pagaidu pases kopija (lietas 2.sējuma 109.-112.lapa) un Krievijas Federācijas pases kopija (lietas 2.sējuma

114.-115.lapa). Saskaņā ar apliecību par laulības noslēgšanu, /Persona A/ un /Persona B/ noslēguši laulību /Datums

O/. /Persona B/ /Datums T/ ir mainījusi uzvārdu uz /Uzvārds B/ (lietas 2.sējuma 40.-43.lapa). Ņemot vērā minēto,

tiesa atzina, ka /Persona B/ ir piešķirams repatrianta ģimenes locekļa statuss. Tāpat /Persona B/ ir tiesības saņemt

uzturēšanās atļauju Latvijā, ja viņa atbilst arī citiem uzturēšanās atļaujas saņemšanas noteikumiem.

[3.14] Lietā strīds ir arī par to, vai /Persona A/ bērniem /Persona C/ un /Persona D/ ir piešķirams repatrianta statuss.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs /Persona C/, Krievijas Federācijas un Izraēlas pilsonis, ir dzimis Krievijā

/Datums C/ (Maskavas pilsētas Tušinas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas Dzimtsarakstu nodaļas

/Datums P/ dzimšanas reģistra ieraksts Nr./Numurs G/), viņa vecāki: /Persona A/, tautība – krievs, /Persona B/,

tautība – krieviete, ko apliecina Krievijā /Datums D/ atkārtoti izdotā legalizētā dzimšanas apliecības Nr./Numurs H/

apliecinātā kopija (lietas 2.sējuma 44.-45.lapa). Izraēlas iedzīvotāju reģistrā šī pieteicēja tautība ir norādīta –

latvietis (lietas 1.sējuma 26.lapa) .

[3.15] Pieteicēja /Persona D/, Krievijas Federācijas un Izraēlas pilsone, dzimusi /Datums E/ /Adrese C/. Saskaņā ar

/Datums F/ /Adrese D/ izdoto legalizēto dzimšanas apliecību, viņas vecāki /Persona A/, tautība – latvietis, /Persona

B/, tautība – krieviete (lietas 1.sējuma 197.-198.lapa). /Persona D/ iesniegusi arī /Datums R/ Maskavas apgabala

Dzimtsarakstu pārvaldes Ramenskas pilsētas rajona un Broņņicas pilsētas rajona Dzimtsarakstu 1.nodaļas

dzimšanas apliecību, kurā norādīts, ka /Persona D/ vecāki ir /Persona A/, tautība nav norādīta, /Persona B/, tautība

– krieviete (lietas 1.sējuma 179.-180.lapa). Izraēlas iedzīvotāju reģistrā pieteicējas tautība ir norādīta – latviete

(lietas 1.sējuma 46.lapa). /Persona D/ skaidrojusi, ka ziņas par viņas tēva tautību – latvietis – ir aktualizētas pēc

tam, kad /Persona A/ ir mainījis tautību un, pamatojoties uz Maskavas apgabala Ramenskas pilsētas tiesas /Datums

G/ nolēmumu. Minēto tiesai izskaidrojuši arī pieteicēji, kas piedalījās tiesas sēdē.

Konstatējot, ka /Persona A/ tēvs ir latvietis, tiesa atzina, ka arī viņa bērni /Persona C/ un /Persona D/ atbilst

Repatriācijas likuma 2.panta nosacījumam, ka viņu viens no radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā (vectēvs) ir

latvietis. Līdz ar to /Persona C/ un /Persona D/ ir piešķirams repatrianta statuss.

[3.16] 2023.gada 13.jūnijā pārvaldē saņemti /Persona A/, /Persona C/ un /Persona D/ dokumenti pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai kā repatriantiem (lietas 1.sējuma 126.-175.lapa), pamatojoties uz Repatriācijas

likuma 2.pantu un Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 10.punktu (redakcijā līdz 2023.gada 30.jūnijam), kas

noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt ārzemniekam, kuram

viens no augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs).

Pārvalde ne pārsūdzētajos lēmumos, ne paskaidrojumos, ne tiesas sēdē nav norādījusi uz citiem šķēršļiem

uzturēšanās atļaujas saņemšanai pieteicējiem. Ņemot vērā, ka tiesa atzina, ka /Persona A/, /Persona C/ un /Persona

D/ atbilst repatrianta statusam, proti, viņi ir personas, kurām viens no augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir

latvietis, viņiem ir tiesības saņemt uzturēšanās atļaujas Latvijā, ja viņi atbilst arī citiem uzturēšanās atļaujas

saņemšanas noteikumiem.

[4] Pārvalde par Administratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot pieteikumus noraidīt,

kurā izteikti šādi argumenti.

[4.1] Tiesa spriedumā nepareizi ir interpretējusi un piemērojusi Repatriācijas likuma 2.panta nosacījumus, atzīstot,

ka /Persona A/ viens no radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis.

[4.2] Spriedumā nepamatoti atzīts, ka /Persona A/ tautība šobrīd ir latvietis un Krievijā /Datums B/ to ieguvis

tautības maiņas rezultātā.

[4.3] Tiesa spriedumā nepamatoti atsaucas uz Senāta atziņām administratīvajā lietā Nr.A420176223, jo minētajā

lietā ir pavisam citi faktiskie apstākļi, proti, nepilngadīga persona ar Latvijas nepilsoņa statusu, kur, tostarp tika

vērtētas bērna labākās intereses, līdz ar to minētais spriedums nav attiecināms uz pieteicēju lietu.

[5] Pieteicēji paskaidrojumā par apelācijas sūdzību uzskata to par nepamatotu, jo pirmās instances tiesa pareizi

secināja, ka Repatriācijas likumā predzēta saikne ar valsti uz tautības pamata ietver asinsradniecību, un ar radinieku

jāsaprot ne tikai persona, kura kā vecāks ir norādīta civilstāvokļa aktu reģistrācijas dokumentā, bet arī persona, ar

kuru personu saista faktiskā izcelsme.

Motīvu daļa

[6] Izskatāmās lietas pieteikuma priekšmets ir labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuriem pieteicējiem tiktu piešķirts

repatrianta/repatrianta ģimenes locekļa statuss un izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, izdošana.

Centrālā persona, par kuras tiesībām uz repatrianta statusu pirmām kārtām ir jāveic vērtējums, ir /Persona A/, jo, kā

pamatoti atzina pirmās instances tiesa, no šī vērtējuma ir atkarīgs arī pārējo viņa ģimenes locekļu statuss.

Lietā nav strīda, ka pieteicējam pēc viņa dzimšanas /Datums A/ /Adrese D/ dzimšanas reģistrā tika veikts ieraksts,

ka pieteicējs pēc tautības ir krievs, tāpat nav strīda, ka pieteicējs nav Latvijas pilsonis.

[7] Reptriācijas likuma 2.pantā ir definēts, ka repatriants ir persona, kura ir Latvijas pilsonis vai kurai viens no

radiniekiem taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis vai lībietis (līvs) un kura brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi

Latvijas Republikā.

Fakta apstiprināšanai, ka pieteicējs ir /Persona E/, /Datums H/ dzimušā latvieša, bioloģiskais dēls, lietā ir iesniegts

lēmums lietā Nr./Numurs C/ (stājies spēkā 2023.gada 13.septembrī), ar kuru nolemts Latvijas Republikā pilnā

apjomā atzīt spriedumu Nr./Numurs A/ (stājies spēkā /Datums U/), ar kuru konstatēts fakts, ka /Persona A/ ir

/Persona E/, dzimuša /Datums H/, pēc tautības latvieša, bioloģiskais dēls.

Pārvalde apelācijas sūdzībā argumentē, ka minētajiem apstākļiem nav nozīmes. Administratīvā apgabaltiesa šādam

viedoklim nepiekrīt, jo atbilstoši Administratīvā procesa likuma 153.panta otrajā daļā noteiktajam fakts, kurš

nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, nav no jauna jāpierāda, izskatot administratīvo

lietu.

Sprieduma Nr./Numurs A/ rezolutīva daļa ar lēmumu lietā Nr./Numurs C/ atzīta pilnā apjomā Latvijas Republikā.

Minētajā civillietā netika konstatēti apstākļi, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 637.panta otro daļu un Līguma

starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes

un krimināllietās 56.pantu būtu šķērslis ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanai Latvijas Republikā.

Apgabaltiesa konstatē, ka Līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un

tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās ar 2024.gada 18.janvāra likumu „Par Latvijas

Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes

lietās un krimināllietās denonsēšanu” (stājies spēkā 2024.gada 3.februāri) ticis denonsēts.

Minētā likumprojektā anotācijā ir norādīts, ka sadarbība civillietās būs veicama saskaņā ar Hāgas konvencijām, kas

regulē tiesisko sadarbību civillietās jautājumos par dokumentu izsniegšanu, gan pierādījumu iegūšanā, gan bērnu

aizsardzības jautājumos un citās jomās. Līguma spēka zaudēšana nenozīmē, ka Krievijas Federācijas tiesu

nolēmumi turpmāk vairs nevarētu tikt iesniegti atzīšanai un izpildei Latvijas Republikas teritorijā. Situācijās, kad

Latvijas tiesā tiek lūgta tāda ārvalsts tiesas nolēmuma civillietā atzīšana un izpilde, kas ir pieņemts ārvalstī, ar kuru

Latvijai nav noslēgts tiesiskās palīdzības līgums vai nepastāv cita savstarpēji saistoša vienošanās, kas ietver

nolēmumu atzīšanas un izpildes nosacījumus, tiek piemērots Civilprocesa likuma F daļā „Starptautiskais

civilprocess” ietvertais regulējums.

No minētā secināms, ka fakts, ka Līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un

tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās pēc lēmuma civillietā Nr./Numurs C/ pieņemšanas ticis

denonsēts, nav tiesisks šķērslis sprieduma Nr./Numurs A/ turpmākai atzīšanai Latvijas Republikā. Ar minēto

sprieduma rezolutīvu daļu noteiktais, ka /Persona A/ ir /Persona E/, dzimuša /Datums H/, pēc tautības latvieša,

bioloģiskais dēls, nav no jauna jāpierada izskatāmajā administratīvajā procesā saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 153.panta otro daļu.

Pārvaldes iebildums saistībā ar /Datums M/ notikušo pieteicēja adopcijas faktu (pieteicēju bija adoptējis mātes

otrais vīrs, kas ir pēc tautības krievs un ir norādīts pieteicēja dokumentos kā tēvs (lietas 2.sējuma 18.-20.lapa)) nav

pamatots, jo pieteicēja adopcijas fakts nevar atcelt pieteicēja bioloģisko izcelšanos no latvieša. Minētā fakta sakarā

atzīstams, ka pieteicējs ir uzskatāms par repatriantu, jo viņa bioloģiskais tēvs (radinieks taisnā augšupejošā līnijā) ir

latvietis, un pieteicējs brīvprātīgi pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijas Republikā.

[8] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot administratīvā procesa dalībnieku argumentus un lietā iesniegtos

pierādījumus, konstatē, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais faktu konstatējums un tiesību normu

interpretācija ir pareiza, tiesas secinājumi, ka /Persona A/, /Persona C/ un /Persona D/ atbilst repatrianta statusam,

proti viņi ir personas, kurām viens no augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā ir latvietis, savukārt /Persona B/ ir

piešķirams repatrianta ģimenes locekļa statuss, un viņiem visiem ir tiesības saņemt uzturēšanās atļaujas Latvijā, ja

viņi atbilst arī citiem uzturēšanās atļaujas saņemšanas noteikumiem,ir tiesiski un pamatoti. Tādēļ Administratīvā

apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas

spriedumā konstatētajiem faktiem un motivācijai, to neatkārtojot.

[9] Izvērtējot pārvaldes argumentu, ka tiesa spriedumā nepamatoti atsaucas uz Senāta atziņām administratīvajā lietā

Nr.A420176223, norādāms turpmākais.

Kā pamatoti argumentē pirmās instances tiesa, Senāts šajā lietā nepiekrita pārvaldes viedoklim, ka saistībā ar

adopcijas veikto izmaiņu dzimšanas reģistrā rezultātā izbeidzās pieteicēja radniecības attiecības ar bioloģiskajiem

vecākiem un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi, tostarp tiesības tikt atzītam par

Latvijas pilsoni. Senāts lēmumā lietā Nr.A420176223 apstiprinājis, ka pieteicējam līdz viņa adopcijai bija tiesības

kļūt par Latvijas pilsoni, bet tas netika izdarīts bāriņtiesas bezdarbības dēļ.

Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti šajā lietā izteikto atziņu saprātīgi attiecināja arī uz

izskatāmo lietu, jo arī šajā lietā pieteicējam bija tiesības (bet mazgadības dēļ pieteicējam /Datums J/ nebija

rīcībspējas) līdz adopcijas noteikšanai dzimšanas dokumentos ierakstīt tautību latvietis pēc bioloģiskā tēva etniskās

(tautības) piederības. Apstāklis, ka pieteicēja māte bija izšķīrusies par citu datu ierakstīšanu pieteicēja personiskajos

dokumentos laikā, kad pieteicējs ir bijis nepilngadīgs, neatņem pieteicējam tiesības savu patieso gribu normatīvo

aktu noteiktajā ietvarā noformēt dokumentāri.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu,

tiesa

nosprieda

apmierināt /Persona A/ (/Persona A/), /Persona B/ (/Persona B/), /Persona C/ (/Persona C/ ) un /Persona D/

(/Persona D/) pieteikumus;

uzlikt pienākumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas

izdot labvēlīgu administratīvo aktu par repatrianta statusa piešķiršanu un pastāvīgās uzturēšanās atļauju izsniegšanu

/Persona A/, /Persona C/ un /Persona D/;

uzlikt pienākumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas

izdot labvēlīgu administratīvo aktu par repatrianta ģimenes locekles statusa piešķiršanu un pastāvīgās uzturēšanās

atļauju izsniegšanu /Persona B/;

piespriest no Latvijas Republikas par labu /Persona A/ (/Persona A/), /Persona B/ (/Persona B/), /Persona C/

(/Persona C/) un /Persona D/ (/Persona D/) samaksāto valsts nodevu 60 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesneses: I.Kaļiņina S.Liniņa R.Paegle