Court dismisses appeal against tax authority's decision to list address as high-risk due to lack of real business premises.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Court of the District Court of Riga rejected the applicant's request to annul the State Revenue Service's decision to classify a specific address as high-risk. The tax authority determined the address was high-risk because ten companies registered there lacked physical premises for their declared businesses, such as wholesale trade or bar operations. The court upheld the decision, ruling that the mere existence of a lease agreement or registration does not prove actual business activity, especially when no registered branches exist for the companies operating from that location.
Regesto Legislator
Generato dall'IALikums "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 30. punkts "a"; Ministru kabineta noteikumi Nr. 537: The registration of a business address alone is insufficient to establish a taxpayer's presence; an address is deemed high-risk if registered entities lack the physical infrastructure and registered branches necessary to conduct their declared economic activities.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas arhīva Nr. A42-00804-25/21
ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0403.A420244024.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā /Datums A/
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Ilona Petrovska
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pamatojoties uz /Organizācija A/ pieteikumu par
Valsts ieņēmumu dienesta /Datums B/ lēmuma Nr. 30.1/22.13/3242 atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu pārvaldes Saistību izpildes nodrošināšanas daļas
vadītāja /Datums C/ sākotnējo lēmumu Nr. 30.1/8.59.5/59227 pieteicējai /Organizācija A/ piederošā nekustamā
īpašuma adrese /Adrese A/ (turpmāk – adrese) iekļauta riska adrešu sarakstā.
Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja. Ar dienesta /Datums B/ lēmumu Nr. 30.1/22.13/3242 sākotnējais
lēmums atstāts negrozīts, pamatojoties uz šādiem argumentiem.
[1.1] Nekustamais īpašums adresē ir dzīvokļa īpašums Nr. /numurs/ ar kopējo platību 35,3 m², tā īpašniece
ir pieteicēja.
Adresē līdz /Datums D/ savu juridisko adresi ir reģistrējušas desmit komercsabiedrības un viens
individuālais komersants (turpmāk kopā arī – komersanti). Astoņiem komersantiem nav reģistrētas
struktūrvienības, no tiem diviem komersantiem deklarētais komercdarbības veids ir kokmateriālu, būvmateriālu un
sanitārtehnikas ierīču vairumtirdzniecība un bāru darbība, kas norāda uz speciālu telpu un aprīkojuma
nepieciešamību komercdarbības nodrošināšanai, kā arī divi komersanti dienestam nav paziņojuši pamatdarbības
veidu.
Dienests secināja, ka desmit komersanti juridisko adresi strīdus adresē ir reģistrējuši formāli, jo dzīvoklī
nav iespējams veikt saimniecisko darbību. Formāla juridiskās adreses reģistrēšana un reālas saimnieciskās darbības
vietas neesība (struktūrvienību neesība) ir viena no pazīmēm, kas norāda uz komersantu fiktīvo raksturu.
Tādējādi ir iestājušies apstākļi adreses iekļaušanai riska adrešu sarakstā, jo reģistrētajiem uzņēmumiem
saimniecisko darbību adresē veikt nav iespējams.
[1.2] Pieteicējas arguments, ka juridiskā adrese ir tikai adrese, kurā komersants ir reģistrēts un tam ir
noslēgts juridiskās adreses nomas līgums, ir pretrunā ar tiesību normām, jo juridiskās adreses reģistrēšana un
līguma esība nav pietiekams pamats atzīt, ka komersants faktiski atrodas un veic savu saimniecisko darbību tā
deklarētajā juridiskajā adresē.
Saimnieciskās darbības vietas neesība liedz iespēju pārbaudīt komersantu veiktās saimnieciskās darbības
likumību, normatīvo aktu prasību ievērošanu, tai skaitā veikt nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu
aprēķināšanas un maksāšanas pareizības kontroli. Pieteicējas vēlme turpināt iznomāt juridisko adresi
komersantiem, kuri nespēs adresē veikt saimniecisko darbību vai kuriem nemaz nav nodoma to darīt, nebauda
tiesisko aizsardzību.
[1.3] Adreses iekļaušana riska adrešu sarakstā neietekmē pieteicējas tiesības īpašumu atsavināt, apgrūtināt
ar lietu tiesībām, tātad rīkoties ar savu īpašumu.
[2] Nepiekrītot dienesta lēmumam, pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā par tā atcelšanu, norādot turpmāk
minētos argumentus.
[2.1] Lēmuma pamatojums neatbilst spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam. Kopš /Datums E/
Komerclikuma 78. panta otrā daļa izteikta šādā redakcijā: “Par sabiedrības juridisko adresi uzskatāma
komercreģistrā ierakstītā adrese.” Savukārt Komerclikuma 139. panta pirmā daļa noteic, ka sabiedrības juridiskā
adrese ir adrese, kura ierakstīta komercreģistrā. Juridiskās adreses maiņas gadījumā valde iesniedz pieteikumu
komercreģistra iestādei attiecīga ieraksta izdarīšanai. Analizējot /Datums F/ likuma “Grozījumi Komerclikumā”
anotāciju, ir secināms, ka likumdevēja griba ir atteikties no “patiesā sēdekļa teorijas”. Šis pamatojums ir balstīts uz
citu Eiropas Savienību valstu praksi, mūsdienu komerciālās aprites vajadzībām un tiesību zinātnieku atziņām.
Šobrīd nepastāv tāds tiesību akts, kas komersantam uzliek pienākumu tā vadībai fiziski atrasties Komercreģistrā
ierakstītajā adresē.
Savukārt atsauce uz /Persona A/ /Datums G/ sastādītajiem Komerclikuma komentāriem ir neaktuāla un
neatbilstoša tiesību iztulkošanas pamatnostādnēm. Atsauce ir novecojusi, maldinoša un pretēja tiesību normu
iztulkošanas tehnikai.
[2.2] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1. panta 25. punkts neparedz, ka saimnieciskās darbības vietai ir
jāatbilst komersanta juridiskajai adresei. Ievērojot Komerclikumu, kopš /Datums E/ nodokļu maksātāja vadībai nav
jāatrodas reģistrētajā juridiskajā adresē.
Pieteicēja ir devusi privāttiesisku piekrišanu sev piederošās adreses reģistrācijai Komercreģistrā kā
komersanta juridisko adresi, taču šī piekrišana neuzliek atbildību pieteicējai nodrošināt šī komersanta jebkādu
tiesisko pienākumu izpildi attiecībās pret valsti. Pats komersants ir atbildīgs par šo pienākumu izpildi. Pieteicējai,
kā arī citiem adresē reģistrētajiem godprātīgajiem nodokļu maksātājiem nav jāuzņemas atbildība par atsevišķu
komersantu bezdarbību un pienākumu nepildīšanu.
[2.3] Dienestam ir jāpiemēro tās tiesību normas, kas ir jaunākas un turklāt spēkā esošas administratīvā akta
izdošanas brīdī. Komerclikuma 78. panta un 139. panta regulējums ir jaunāks attiecībā pret likuma “Par nodokļiem
un nodevām” 1. panta 30. punkta “a” apakšpunktu, kas paredz Komerclikuma normu prioritāti.
[3] Tiesā saņemtajā rakstveida paskaidrojumā dienests pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, atsaucoties
uz lēmumā ietvertajiem argumentiem, papildus paskaidrojot, ka atbilstoši Senāta /Datums H/ sprieduma lietā Nr.
SKA-386/2020 9. punktā noteiktajam komersanta saimnieciskās darbības vietu nosaka reģistrētā juridiskā adrese
vai struktūrvienības adrese. Ja komersants to ir reģistrējis vietā, kur darbību faktiski neveic, ir pamats pieņemt, ka
šī adrese nav īsta un ar to saistās godīgas komercdarbības un nodokļu maksāšanas riski. Tādējādi ir izveidojusies
situācija, kurā komersantu juridiskās adreses reģistrētas komercdarbībai objektīvi neatbilstošās vietās. Tādā veidā
fiktīvi komersanti var pietiekami brīvi īstenot savus mērķus, nodarot būtisku kaitējumu godīgas komercdarbības
videi un sabiedrības interesēm. Savukārt, likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 30. punkta mērķis ir
vērsties pret šādiem gadījumiem.
Motīvu daļa
[4] Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 30. punkta “a” apakšpunktu riska adrese ir
nodokļu maksātāja adrese, ja dienests ir konstatējis, ka ne nodokļu maksātāja juridiskajā adresē, ne reģistrētās
struktūrvienības, ja tāda ir, adresē saimniecisko darbību nav iespējams veikt.
No minētās tiesību normas izriet, ka adresi iekļauj riska adrešu sarakstā, ja juridiskajā adresē saimniecisko
darbību nav iespējams veikt, bet struktūrvienības adrese nav reģistrēta.
Attiecībā uz riska adrešu saraksta būtību Senāts atzinis, ka likumdevēja mērķis, ieviešot riska adrešu
sarakstu, ir apkarot ēnu ekonomiku, nepieļaut fiktīvu uzņēmumu reģistrēšanu, nodokļu nemaksāšanu un noziedzīgu
nodarījumu izdarīšanu (sk. Senāta /Datums H/ spriedumu lietā Nr. SKA-386/2020;
ECLI:LV:AT:2020:1029.A420276117.10.S).
Tādējādi, tiesa pārbaudīs, vai lēmuma pieņemšanas laikā pastāvēja likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.
panta 30. punkta “a” apakšpunktā minētie priekšnoteikumi lēmuma pieņemšanai, proti, vai konkrētajā adresē
komersanti veic saimniecisko darbību, kā arī vai reģistrētajiem komersantiem bija reģistrēta struktūrvienība.
[5] Dienests konstatējis, ka strīdus adrese ir dzīvokļa īpašums ar kopējo platību 35,3 m², un tajā ir
reģistrētas desmit komercsabiedrību (SIA “/Organizācija L/”, /Organizācija B/, /Organizācija C/, /Organizācija D/,
/Organizācija E/, /Organizācija F/, /Organizācija G/, /Organizācija H/, /Organizācija I/ un /Organizācija J/) un viena
individuālā komersanta (/Organizācija K/) juridiskās adreses.
Divu komersantu deklarētais komercdarbības veids (kokmateriālu, būvmateriālu un sanitārtehnikas ierīču
vairumtirdzniecība un bāru darbība) norāda uz speciālu telpu un aprīkojuma nepieciešamību komercdarbības
nodrošināšanai, bet dzīvoklī to nav iespējams nodrošināt. Deviņiem komersantiem nav reģistrētas struktūrvienības,
savukārt vienam komersantam gan juridiskā adrese, gan struktūrvienība ir reģistrēta strīdus adresē. Tā kā deviņiem
komersantiem nav reģistrētas struktūrvienības, tad to juridiskā adrese ir ne tikai adrese, kurā komersantiem jābūt
sasniedzamiem, bet arī adrese, kurā faktiski notiek šo komersantu saimnieciskā darbība. Lai arī dažiem
komersantiem deklarētais saimnieciskās darbības veids (piemēram, datorprogrammēšana vai interneta portālu
darbība) ir tāds, kuru var veikt arī ārpus juridiskās adreses vai struktūrvienības adreses, tomēr arī šādiem
saimnieciskām darbības veidiem ir nepieciešams norādīt saimnieciskās darbības veikšanas vietu.
Pieteicējas dienestam iesniegtie juridiskās adreses nomas līgumi ir saturiski vienādi, atšķiras tikai līguma
noslēgšanas datumi un nomnieku identifikācijas dati.
Līgumu 1.2. apakšpunkts noteic, ka juridisko adresi nomnieks izmanto tikai, lai tajā reģistrētu uzņēmumu,
nevis veiktu jebkāda veida aktivitātes, tostarp, saimniecisko darbību. Turklāt atbilstoši 4.3. apakšpunktā
noteiktajam pieteicēja nenodrošina nomnieka piekļuvi juridiskās adreses pastkastei uzņēmumu adresētās
korespondences saņemšanai.
Tādējādi līgumi nomniekiem adresē neparedz konkrētu vietu, kur atrasties uzņēmumu vadībai, nav pieejama
pastkastīte, kurā saņemt tiem atsūtīto korespondenci.
Izvērtējot dienesta konstatēto informāciju kopsakarā ar pašas pieteicējas paskaidrojumiem un noslēgtajos
līgumos ar komersantiem norādīto, tiesa atzīst, ka ir pamats apšaubīt pieteicējas nodrošinātajā adresē visu reģistrēto
komersantu amatpersonu uzturēšanos vai reālas saimnieciskās darbības veikšanu šajā adresē.
Tiesa vērš pieteicējas uzmanību, ka tikai formāla juridiskās adreses reģistrēšana un reālas saimnieciskās
darbības vietas neesība ir viena no pazīmēm, kas norāda uz komersanta fiktīvo raksturu. Tiesas ieskatā dienesta
iegūtie pierādījumi, kas raksturo pieteicējas nodrošinātajā adresē reģistrētos komersantus (sk. tiesai iesniegtie
pierādījumi par uzņēmumiem, tostarp uzņēmumu raksturojumi), apstiprina dienesta secinājuma pareizību. Turklāt
minēto nenoliedz arī pati pieteicēja. Proti, lietā nav strīda, ka reģistrēto komersantu saimniecisko darbību adresē
nav iespējams veikt. Arī no pieteicējas noslēgtajiem līgumiem ar komersantiem un pieteikuma izriet, ka adresē
netiek veikta ne komersantu saimnieciskā darbība, ne to vadība, ne arī tiek nodrošināta korespondences saņemšana.
[6] Atbilstoši Komerclikuma 139. panta pirmajai daļai (redakcijā no 2021. gada 1. augusta)
komercsabiedrības juridiskā adrese ir adrese, kura ierakstīta komercreģistrā.
Likumprojekta “Grozījumi Komerclikumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā), attiecībā
uz Komerclikuma 139. panta pirmās daļas grozījumiem norādīts, ka vadības atrašanās vietas jeb sabiedrības
sēdekļa definēšana un jo īpaši faktiskā konstatēšana ir ļoti apgrūtinoša, arvien mazāk ir to Eiropas Savienības
dalībvalstu, kurās ir saglabājusies patiesā sēdekļa teorija. Patiesā sēdekļa teorija Latvijā pastāv formāli un tā nav
iedzīvināta praksē. Līdz ar to nepieciešams veikt grozījumus, atsakoties no formāli pastāvošās patiesā sēdekļa
teorijas un ieviešot reģistrācijas vietas teoriju. Reģistrācijas vietas teorija paredz, ka sabiedrības tiesiskajām
attiecībām piemēro tās valsts normatīvos aktus, kur šī sabiedrība ir reģistrēta. Proti, Latvijas juridiskās personas
juridiskā statusa iegūšanai juridiskajai personai pietiks ar reģistrēto adresi Latvijā. Lai ieviestu reģistrācijas vietas
teoriju, nepieciešams veikt izmaiņas Komerclikumā, atsakoties no līdzšinējās sabiedrības juridiskās adreses
definīcijas un paredzot, ka sabiedrības juridiskā adrese ir adrese, kura ierakstīta komercreģistrā. Turklāt, atsakoties
no patiesā sēdekļa teorijas, komersantiem tāpat tiks saglabātas prasības par struktūrvienību (faktisko
komercdarbības veikšanas vietu) reģistrāciju dienestā (sk. /Tīmekļvietne A/).
No likumprojekta anotācijas izriet, ka komersants var arī neatrasties reģistrētajā juridiskajā adresē, tomēr
tiek saglabāta prasība par to, ka ir jābūt reģistrētai faktiskai komercdarbības veikšanas vietai. Tādējādi, ja faktisko
darbību nav iespējams veikt juridiskajā adresē un tā netiek izmantota pat korespondences saņemšanai, tad ir jābūt
reģistrētai struktūrvienībai, kur ir iespējams veikt saimniecisko darbību un saņemt korespondenci. Attiecīgi nav
pamata uzskatīt, ka juridiskā adrese formāli ir tikai vieta, kur komersants ir reģistrēts. Tādējādi noraidāms ir
pieteicējas arguments, ka juridiskai adresei ir vienīgi formāls raksturs.
[7] Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā strīdus adresē reģistrētajiem komersantiem nav reģistrētu
struktūrvienību, kur tie faktiski veic savu saimniecisko darbību, kā arī tie nevar veikt un neveic savu saimniecisko
darbību pieteicējas nodrošinātajā strīdus adresē, izpildās likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 30. punkta
“a” apakšpunktā minētie kritēriji adreses atzīšanai par riska adresi.
Tiesa atzīst par pamatotu dienesta argumentu, ja saimnieciskā darbība tiek veikta ārpus komersanta
juridiskās adreses, tad spēkā esošie nodokļu jomu regulējošie normatīvie akti (Ministru kabineta /Datums I/
noteikumi Nr. 537 “Noteikumi par nodokļu maksātāju un nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts
ieņēmumu dienestā” un likums “Par nodokļiem un nodevām”) nosaka pienākumu reģistrēt struktūrvienību
saimnieciskās darbības veicējiem – komersantiem, kas ierakstīti Komercreģistrā, t. sk. individuālajiem
komersantiem, citām juridiskajām personām, kas veic saimniecisko darbību, kā arī fiziskajām personām, kas veic
saimniecisko darbību.
[8] Tiesa ņem vērā, ka pieteicēja, vienlaicīgi noslēdzot daudzus līgumus par dzīvojamo telpu nomu un
ietverot tajos nosacījumu par korespondences nesaņemšanu un komercdarbības neveikšanu adresē, nevarēja
nezināt, ka strīdus adresē faktiski komersantu vadību vai saimniecisko darbību veikt nav iespējams. Vienojoties ar
minētajiem komersantiem, pieteicējai bija skaidrs šīs sadarbības raksturs, proti, ka komersanti adresi izmantos tikai
formālai juridiskās adreses reģistrēšanai. Turklāt, nav izšķirošanas nozīmes tam, ka kāds no strīda adresē
reģistrētajiem komersantiem pilda saistības ar valsts budžetu, proti, maksā nodokļus, jo konkrētajā lietā pamats
adreses iekļaušanai riska adrešu sarakstā ir adreses raksturojums, proti, tas, ka lielākajai daļai vienā adresē
reģistrētiem komersantiem nav reālas saimnieciskās darbības veikšanas vietas.
[9] Tiesa noraida arī pieteicējas argumentu par tehnoloģiskajām iespējām un normatīvo regulējumu, kas
adresē reģistrētajiem komersantiem pieļauj veikt darbu attālināti, jo kā jau tiesa konstatēja, lielākai daļai no adresē
reģistrētajiem komersantiem nav reģistrētu struktūrvienību, proti, nav nevienas citas faktiskas saimnieciskās
darbības veikšanas vietas. Turklāt vairumam no tiem deklarētais komercdarbības veids ir tāds, kura nodrošināšanai
nepieciešamas gan speciālas telpas, gan aprīkojums, piemēram, kokmateriālu, būvmateriālu un sanitārtehnikas
ierīču vairumtirdzniecība, kā arī bāru darbība. Minētās darbības attālināti veikt nav iespējams, kā arī komersantiem
nav reģistrētas struktūrvienības šo darbu veikšanai, savukārt strīdus adresē šāda veida komercdarbību nav
iespējams īstenot.
[10] Apkopojot visu iepriekš norādīto, tiesa atzīst pārsūdzēto pārvaldes lēmumu par tiesisku un pamatotu,
bet pieteikums līdz ar to ir noraidāms.
Rezolutīvā daļa
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 246.-251. pantu un 289.-291. pantu, tiesa
nosprieda
noraidīt /Organizācija A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta /Datums B/ lēmuma Nr.
30.1/22.13/3242 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas,
iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese I.Petrovska