Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420214117 / A42-00452-18 ECLI:LV:ADRJRIT:2018:0416.A420214117.1.S Generato dall'IA

Court dismissed visa refusal appeal, ruling ban list entry was lawful and no favorable legal solution existed.

Numero d'incarto A420214117 / A42-00452-18
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative District Court rejected the applicant's request to annul the visa refusal decision. The applicant argued that the ban list entry was procedurally flawed and denied access to underlying documents. The court found the ban legally grounded in immigration law and determined no statutory provision offered a favorable outcome for the applicant. Consequently, the appeal was dismissed as the administrative decision remained lawful and justified.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likuma 246.–251. pants; Imigrācijas likuma 17. pants 4. daļa: The court must evaluate whether a favorable legal solution exists within statutory norms; if none exists, the administrative decision cannot be overturned even if procedural steps were taken to find one.

Parole chiave

Generato dall'IA
visa refusal appeal ban list entry administrative review procedural fairness immigration law misura di sicurezza penale permesso di promuovere un procedimento penale minaccia nel diritto penale

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likuma 246.–251. pants
Imigrācijas likuma 17. pants 4. daļa

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Augstākās tiesas 2010.gada 11.marta spriedums lietā Nr.SKA-66/2010
2012.gada 21.februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKA-186/2012
lieta Nr.A420268116
ECLI:LV:ADRJRIT:2018:0416.A420214117.1.S
Court dismissed visa refusal appeal, ruling ban list entry was lawful and no favorable legal solution existed.
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas arhīva Nr. A42-00452-18/7

ECLI:LV:ADRJRIT:2018:0416.A420214117.1.S

Lieta Nr.A420214117

(A00452–18/7)

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 16.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese D.Ābele,

piedaloties pieteicēja /pers. D/ (/pers. D/) pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Daigai Siliņai un atbildētāju Latvijas Republiku pārstāvošās

iestādes Ārlietu ministrijas pārstāvjiem Agnesei Saliņai un Ģirtam Jaunzemam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. D/ (/pers. D/) pieteikumu par Ārlietu ministrijas Konsulārā

departamenta 2017.gada 18.aprīļa lēmuma Nr./numurs/ atzīšanu par prettiesisku.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. D/ (/pers. D/) (turpmāk ? pieteicējs) 2017.gada 26.janvārī vērsās Latvijas Republikas vēstniecībā Krievijas Federācijā (turpmāk ?

Vēstniecība) ar pieteikumu vienotās Šengenas vīzas saņemšanai.

2017.gada 24.februārī Vēstniecība pieņēma lēmumu (turpmāk ? sākotnējais lēmums), ar kuru nolemts atteikt pieteicējam vīzu, pamatojoties uz

Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (EK) Nr.810/2009 (2009.gada 13.jūlija), ar kuru izveido Kopienas Vīzu kodeksu (turpmāk ? Vīzu kodekss),

32.panta 1.punkta a) vi) apakšpunktu.

Nepiekrītot šim lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā (turpmāk arī ? Departaments).

[2] Ar Departamenta 2017.gada 18.aprīļa lēmumu (turpmāk? Lēmums) sākotnējais lēmums atzīts par pamatotu un atstāts negrozīts. Lēmums

pamatots ar to, ka Vēstniecība konstatējusi, ka pieteicējs iekļauts to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta. Turklāt

papildus pārbaužu rezultātā saņemts kompetento iestāžu negatīvs atzinums, par ko Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes Nacionālajā Vīzu informācijas

sistēmā (turpmāk ? Sistēma) reģistrēts ziņojums “Neizsniegt saskaņā ar Vīzu kodeksa 32.panta 1.punkta a) vi) apakšpunktu”.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2017.gada 11.maijā saņemts pieteicēja pieteikums, kas pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Tas, ka brīdinājums atteikt pieteicējam izsniegt vīzu Sistēmā reģistrēts Vēstniecības faktiskās rīcības ? padziļinātu pārbaužu rezultātā, nevis

reģistrēts pirms vīzas pieteikuma iesniegšanas, ļauj apšaubīt Lēmuma tiesiskumu. Turklāt minētās rīcības dēļ pieteicējam ir radītas nelabvēlīgas sekas,

proti, vispārējs beztermiņa aizliegums ieceļot Latvijas Republikā.

[3.2] Pieteicējam nav iespēju iepazīties ar iekšlietu ministra 2016.gada 6.aprīļa lēmumu Nr./numurs/, ar kuru pieteicējs iekļauts to ārzemnieku

sarakstā, kuriem liegta iebraukšana Latvijas Republikā, pamatojošiem dokumentiem, kā arī citiem procesuālajiem dokumentiem, kas bijuši par pamatu

atteikumam izsniegt vīzu. Tādējādi ir aizskartas pieteicēja tiesības atspēkot pret sevi vērstos valsts pārvaldes iestāžu lēmumus un to radītās sekas.

[3.3] Departaments nav vērtējis, ka atteikums izsniegt vīzu aizskar pieteicēja konstitucionālās tiesības uz privātās dzīves, ģimenes un īpašuma

neaizskaramību. Turklāt, ņemot vērā, ka vīzas pieprasījums tika saistīts ar nepieciešamību piedalīties krimināllietā Nr./numurs/, kurā pieteicējs atzīts par

apsūdzēto, pieteicējam tiek liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo pieteicējam nav iespējams piedalīties krimināllietas izskatīšanā.

[3.4] Atsauce Lēmumā uz kompetento iestāžu negatīvo atzinumu nav uzskatāma par pietiekamu pamatu, lai motivētu Lēmumu. Tāpat pieteicējam

tika liegts paust savu viedokli par administratīvā akta izdošanu un lietderības apsvērumiem.

[3.5] Pieteicējs norāda, ka viņš nekad nav apdraudējis Latvijas drošību un intereses un pieteicējam nav iespēju pārbaudīt apstākļus, kuru dēļ

Drošības policija rosinājusi jautājumu par pieteicēja iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem aizliegt ieceļot Latvijas Republikā. Pieteicējs uzskata, ka

Drošības policija rīkojusies atsevišķu personu interesēs, kam pamatā ir mantisks strīds, kas tiek risināts krimināllietas Nr./numurs/ ietvaros.

[4] Administratīvajā rajona tiesā 2017.gada 19.jūnijā saņemts Departamenta paskaidrojums par pieteikumu. Departaments pieteikumu uzskata par

nepamatotu un noraidāmu uz Lēmumā norādīto argumentu pamata, papildus paskaidrojot turpmāk minēto.

[4.1] Lēmums par pieteicēja iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ir aizliegts ieceļot Latvijas Republikā, nav pieņemts Vēstniecības vai

Departamenta rīcības rezultātā.

[4.2] Departamenta amatpersonas rīcība veikt saskaņošanu ar kompetentajām iestādēm, neskatoties uz to, ka bija zināma pieteicēja atrašanās

sarakstā, uzskatāma par tādu, kas vērsta uz objektīvās patiesības noskaidrošanu nolūkā pārliecināties, vai nepastāv iespēja izsniegt pieteicējam vīzu ar

ierobežotu teritoriālo derīgumu.

[5] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāve pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto argumentu pamata, bet atbildētāju pārstāvošās iestādes pārstāvji neatzina

un lūdza noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādīto apsvērumu pamata.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieku paskaidrojumus, lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir

noraidāms.

[7] Saskaņā ar Imigrācijas likuma 4.panta trešo daļu Latvijas Republikā nav tiesīgs ieceļot un uzturēties ārzemnieks, kurš saskaņā ar šā likuma

noteikumiem iekļauts to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, vai par kuru iekļauts ziņojums Šengenas informācijas

sistēmā, lai liegtu ārzemnieka ieceļošanu un uzturēšanos Šengenas līguma dalībvalstu teritorijā.

Atteikums izsniegt vīzu pieteicējam pamatots ar Vīzu kodeksa 32.panta pirmās daļas 1.punkta a) vi) apakšpunktu, kas noteic, ka vīzu atsaka, ja

vīzas pieprasītājs ir uzskatāms par apdraudējumu kādas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, iekšējai drošībai vai sabiedrības veselībai, kā definēts

Šengenas Robežu kodeksa 2.panta 19.punktā, vai kādas dalībvalsts starptautiskajām attiecībām, un jo īpaši ja dalībvalstu datubāzēs par viņu ir izdots

brīdinājums, lai minētā iemesla dēļ atteiktu ieceļošanu.

Ievērojot tiesību normās minēto, tiesai ir jāpārbauda, vai Departaments pamatoti atteica izsniegt vīzu pieteicējam.

[8] Izvērtējot lietas materiālus, tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā pārsūdzētais lēmums ir sekas vairāku lēmumu virknē, kas no valsts iestāžu puses bija

vērsti uz pieteicēja iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz nenoteiktu laiku,

un izraidīšanu no Latvijas. Process sākās ar iekšlietu ministra lēmumu, kurš, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 61.panta pirmās daļas 2.punktu, iekļāva

pieteicēju to personu sarakstā, kurām aizliegta ieceļošana Latvijā (lietas 119.?120.lapa). Apstrīdēšanas kārtībā ģenerālprokurors šo lēmumu nav grozījis

(lietas 121.lapa), piekrītot pamatojumam par 61.panta pirmās daļas 2.punktu (kas paredz, ka ministrs lemj par ārzemnieka iekļaušanu sarakstā, ja

kompetentām valsts iestādēm ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai). Šie abi lēmumi ir

balstīti uz Drošības policijas sniegto atzinumu. Tiesa iepazinās ar minēto Drošības policijas atzinumu, kura saturu saskaņā ar normatīvo aktu prasībām

tiesa nedrīkst izpaust.

Tiesa atzīst, ka arī izskatāmajā lietā minētā informācija un lēmumi nav pārvērtējami, bet no tiem ir secināms, ka likumā noteiktā procesā

kompetentas iestādes ir konstatējušas, ka pieteicējs rada draudus Latvijas valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai, ko administratīvajā lietā

Nr.A420268116, kurā tika vērtēta pieteicēja izraidīšanas no Latvijas Republikas pamatotība, atzina arī Augstākā tiesa ( sk. Augstākās tiesas

2017.gada 22.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.A420268116 (SKA-982/2017) 9.punktu ). Līdz ar to ir konstatējams gan likumiskais pamats, gan

leģitīmais mērķis atteikumam izsniegt vīzu.

[9] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konsekventi atzinusi, ka valstij ir tiesības kontrolēt ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos tās teritorijā (sk.,

piemēram, 1985.gada 28.maija sprieduma lietā „Abdulaziz, Cabales un Balkandali pret Apvienoto Karalisti” 67.punktu). Konvencija negarantē tiesības

ārzemniekam ieceļot vai uzturēties kādā valstī (sk. 2011.gada 28.jūnija sprieduma lietā „Nunez pret Norvēģiju” 66.punktu).

[10] Izvērtējot pieteikumu, tiesa konstatē, ka jaunus apsvērumus, kas nebūtu jau vērtēti administratīvajā lietā Nr.A420268116, pieteicējs

pieteikumā un viņa pārstāve tiesas sēdē nav minējusi, bet gan atkārtoti tika norādīts uz starptautisko cilvēktiesību dokumentos un Latvijas Republikas

Satversmē definēto tiesību aizskārumu, ko radījis atteikums izsniegt vīzu: tiesību uz ģimenes dzīvi, tiesību uz taisnīgu tiesu, liedzot iespēju piedalīties Rīgas

apgabaltiesas tiesvedībā esošās krimināllietas izskatīšanā, tiesību uz īpašumu un nodarbošanos pārkāpumu. Tāpat pieteicējs ir izteicis iebildumus par to,

ka ir iekļauts to ārzemnieku sarakstā, kuriem ir liegta ieceļošana Latvijā, kā arī viņam nav bijis iespējams iepazīties ar drošības iestāžu atzinumiem, kas ir

bijuši par iemeslu viņa iekļaušanai sarakstā. Pieteicējs uzskata, ka nerada Latvijai apdraudējumu.

Augstākā tiesa, izvērtējot pieteicēja izraidīšanas pamatojumu, atzina, ka konkrētajā gadījumā nav saskatāms pieteicēja cilvēktiesību aizskārums (sk.

Augstākās tiesas 2017.gada 22.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.A420268116 3.4.?3.9. un 10.punktu ) un pieteicēja izraidīšanai ir likumisks

pamats un leģitīms mērķis. Tiesas ieskatā Administratīvās rajona tiesas spriedumā administratīvajā lietā Nr.A420268116 izdarītie secinājumi, kurus

Augstākā tiesa atzina par pamatotiem, kā arī Augstākās tiesas izdarītās atziņas minētajā lietā ir izmantojamas arī izskatāmajā lietā. Proti, lai arī ir

konstatējama pieteicēja saikne ar Latviju, jo viņš Latvijā uzturējās 27 gadus, ko apliecina arī no Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes saņemtie

dokumenti (lietas 91.?116.lapa), ir precējies ar Latvijas pilsoni, laulībā ir dzimusi meita, tā nav vērtējama kā īpaša saikne ar Latviju. Tieši otrādi, lietā

iegūtās ziņas liecina, ka pieteicējs ir ieceļojis jau kā pieaugušais un uzturēšanās laikā nav apguvis latviešu valodu, nav naturalizējies, pēdējo gadu laikā

vairākkārt ir uzturējies Krievijas Federācijā, kas, tieši pretēji, liecina par viņa noturīgu saikni ar Krievijas Federāciju, kuras pilsonis viņš ir. Pieteicēja

meita ir pilngadīga, gan laulātā, gan meita strādā un spēj sevi nodrošināt, un pieteicējam nav liegts viņas finansiāli atbalstīt no ārzemēm, t.i., pieteicējam

nav šķēršļu veidot savu ģimenes dzīvi ārpus Latvijas. Tāpat tiesa atzina, ka personas neatrašanās Latvijā, iespējams, apgrūtina uzņēmējdarbības veikšanu,

taču nepadara to par neiespējamu, jo to var veikt, izsniedzot komercpilnvaru un prokūru, tātad ar pārstāvju palīdzību, kā arī izmantojot telefonkonferenci

vai citus saziņas līdzekļus. Tiesa sniedza savu vērtējumu arī attiecībā uz liegto iespēju viņam pašam piedalīties tiesas sēdē Rīgas apgabaltiesā, kurā

joprojām notiek tiesvedība, ko apstiprina lietā iesniegtā informācija (lietas 117.lapa). Tiesa piekrita iestādes novērtējumam, ka izraidīšana nav

ietekmējusi iespēju tikt pārstāvētam kriminālprocesā, ko apliecina arī lietas materiālos iesniegtās apelācijas sūdzības, un pieteicēju šajā procesā aizstāv

zvērināts advokāts, ko pieteicēja pārstāve apliecināja arī izskatāmās lietas tiesas sēdē (lietas 123.lapas otra puse). Tas apstiprina faktu, ka pieteicēja

aizstāvim netika liegtas tiesības piedalīties apelācijas instances tiesas sēdē, kur tika izskatīts pret pieteicēju uzsāktais kriminālprocess, un pieteicējs var

izmantot Kriminālprocesa likumā paredzēto iespēju lūgt apelācijas sūdzības izskatīšanu rakstveida procesā.

Tiesa paskaidro, ka tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās var ierobežot, lai aizsargātu valsts ekonomiskās labklājības intereses, sabiedrisko

kārtību, drošību un citus mērķus, ja vien ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku

iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā. Tiesības uz privāto dzīvi, pats par sevi nedod tiesības ārzemniekam ieceļot valstī nolūkā īstenot savu privāto

dzīvi (sal. sk., Augstākās tiesas 2011.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr.SA?1/2011 12.punktu) . Konkrētajā gadījumā, kā tiesa jau konstatēja,

cilvēktiesību pārkāpums nav saskatāms.

[11] Papildus tiesa vēlas norādīt, ka pieteicējs kļūdaini izprot iestādes lēmumos minēto padziļināto pārbaudi. Tiesai nav pamata apšaubīt Ārlietu

ministrijas paskaidrojumā tiesai norādīto (lietas 32.?37.lapa), ko apstiprina arī lietas materiāli, ka, konstatējot apstākli, ka pieteicējs ir iekļauts to

ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta (lietas 119.-121.lapa), par ko lietā nav strīda, vēstniecības darbinieki veica papildus

pārbaudi saskaņā ar Imigrācijas likuma 14.pantu, nosūtot dokumentus izskatīšanai kompetentajām iestādēm – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei,

Drošības policijai un Satversmes aizsardzības birojam, vai izņēmuma gadījumā tomēr varētu tikt izsniegta vīza, jo pieteicējam bija nepieciešams piedalīties

tiesas sēdē krimināllietā. Pārbaudes rezultātā tika sniegts atzinums par vīzas neizsniegšanu.

Arī Pilsonības un migrāciju lietu pārvalde paskaidrojumā tiesai (lietas 84.?85.lapa) ir norādījusi, ka Nacionālajā vīzu informācijas sistēmā atzinums

tika reģistrēts, balstoties uz kompetentu iestāžu atzinumiem, kas sniegtas kā atzīmes Nacionālajā vīzu sistēmā. Tāpat Pilsonības un migrāciju lietu

pārvalde, kas veica attiecīgo atteikuma reģistrāciju, ir izvērtējusi pieteicēja atbilstību Vīzu kodeksa 25.panta 1.punkta a) 1) apakšpunktā minētajiem

nosacījumiem par vīzas izsniegšanu humānu apsvērumu dēļ, taču nav konstatējusi šādu apstākļu esamību pieteicēja gadījumā. Ņemot vērā iepriekš

minēto, nav pamatots pieteicēja apgalvojums, ka aizliegums izsniegt vīzu ir radies tikai pēc padziļinātās pārbaudes.

[12] Tāpat konkrētajā gadījumā pieteicējs kļūdaini uzskata, ka iestāde nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 5.pantu un 107.pantu. Ar

Administratīvā procesa likuma 5.pantā nostiprināto privātpersonas tiesību ievērošanas principu, kas paredz, ka administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot

lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, nevar pamatot

lemšanu par labu privātpersonai, ja tai labvēlīgs konkrētās situācijas risinājums neizriet no tiesību normām. Abstraktu interešu aizsardzības veicināšana

nav pieļaujama (sk. I.Višķere, 5.panta komentārs. Grām: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin.red.) Rīga:Tiesu

namu aģentūra, 2013, 123.lpp).

Konkrētajā gadījumā pieteicējam kā personai, kas ir iekļauts ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, jau saskaņā ar

Imigrācijas likuma 4.panta trešo daļu pastāvēja aizliegums ieceļot valstī. Tāpēc atzīstams, ka nepastāvēja no tiesību normām izrietošs pieteicējam labvēlīgs

risinājums. Tāpat tiesa atzīst, ka Ārlietu ministrijas struktūrvienību darbinieki objektīvi noskaidroja lietas izlemšanai visus nepieciešamos apstākļus. Vēl

vairāk, kā tiesa jau norādīja, Ārlietu ministrijas struktūrvienības veica papildus pārbaudi, vai tomēr, ņemot vērā vīzas pieprasīšanas iemeslu – piedalīšanos

tiesas sēdē, izņēmuma kārtā nebūtu piešķirama vīza. Līdz ar to, lai arī Vēstniecības un Departamenta lēmumos nav tiešas norādes uz pieteicēja

cilvēktiesību iespējamā aizskāruma analīzi, faktiski, lūdzot atkārtoti izvērtēt jautājumu kompetentajās drošības iestādēs, Ārlietu ministrija ir apzinājusies

iespējamo aizskārumu, ko var radīt vīzas neizsniegšana. Turklāt, kā lietā Nr.A420268116 atzina Augstākā tiesa, iekšlietu ministra lēmums par personas

iekļaušanu to personu sarakstā, kurām aizliegta ieceļošana Latvijā, un apstrīdēšanas kārtībā pieņemtais ģenerālprokurora lēmums, nav pārvērtējami. Līdz

ar to, Ārlietu ministrijas struktūrvienības tām normatīvajos aktos piešķirtās kompetences ietvaros ir centušās rast pieteicēja lūgumam izsniegt vīzu

labvēlīgu risinājumu. Tādēļ pieteicēja iebildumi ir nepamatoti.

[13] Nepamatots ir arī iebildums, ka pieteicējs nav uzklausīts administratīvā procesa laikā iestādē. Kā redzams, pieteicējs jau pārsūdzēšanas

iesniegumā (lietas 20.-21.lapa) ir norādījis uz viņa ieskatā nozīmīgiem apstākļiem lietā, tādēļ atzīstams, ka pieteicējs ir ticis uzklausīts.

[14] Kā ir atzīts Augstākās tiesas judikatūrā, tiesai nav pienākuma detalizēti atrunāt jebkuru argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus

tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (skat. Augstākās tiesas 2010.gada 11.marta sprieduma lietā Nr.SKA-66/2010 14.punktu, 2012.gada

21.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-186/2012 10.punktu). Tiesas ieskatā tiesa ir devusi novērtējumu pieteicēja būtiskākajiem

argumentiem, tāpēc nesniegs vērtējumu par pārējiem, kuriem lietā nav izšķirošas nozīmes.

[15] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, bet pieteikums – nepamatots un noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu un Imigrācijas likuma 17.panta ceturto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. D/ (/pers. D/) pieteikumu par Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta 2017.gada 18.aprīļa lēmuma Nr./numurs/ atzīšanu par

prettiesisku.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Tiesnese (paraksts) D.Ābele