Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420257121 / AA43-0735-22 ECLI:LV:ADAT:2022:1221.A420257121.11.S Generato dall'IA

Administrative court dismissed appeal against environmental agency's order to remove construction waste from private property.

Numero d'incarto A420257121 / AA43-0735-22
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court rejected the applicant's request to annul the State Environmental Service's decision ordering the removal of construction waste from their property. The court found that the applicant, lacking a waste management license, had no legal right to store or reuse materials generated by a third party without proper documentation. Consequently, the court upheld the agency's determination that the applicant must clear the site regardless of their good faith intentions.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Atkritumu uzglabāšanas likums; Atkritumu uzglabāšanas likuma 15. pants: The court established that a property owner without a waste management license cannot legally store or reuse waste materials generated by others, and must remove them from the premises irrespective of subjective good faith.

Parole chiave

Generato dall'IA
waste management license construction waste removal third party generated waste environmental service decision good faith defense rejection contratto di servizio adempimento inesatto violazione dei doveri di servizio

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likuma 307. pants
Administratīvā procesa likuma 309. pants
Administratīvā procesa likuma 329. pants 1. daļa
Atkritumu uzglabāšanas likuma 15. pants 1. daļa

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas arhīva Nr. AA43-0735-22/17

ECLI:LV:ADAT:2022:1221.A420257121.11.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2022.gada 21.decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Ilze Amona, tiesneši Kaspars Berķis un Valda Zommere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts vides

dienesta 2021.gada 20.septembra

lēmuma Nr.7.3/CS/2745/2021 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2022.gada 18.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts vides dienesta (turpmāk – dienests) Rēzeknes reģionālā vides pārvalde 2021.gada 10.jūnijā veica pārbaudi

pieteicēja /pers. A/ nekustamajā īpašumā /atrašanās vieta/, kadastra Nr./numurs A/(turpmāk arī – objekts).

2021.gada 15.jūnijā dienests sagatavoja ziņojumu par pārbaudes rezultātiem Nr.120-28/2021 (turpmāk – ziņojums).

Tajā norādīts, ka pieteicēja īpašumā iebraucamā ceļā vairākos posmos bedru aizbēršanai ir izbērti būvgruži. Vizuāli

novērtējot, materiāls nav reģenerēts. Pārbaudei netika uzrādīts dokuments par atkritumu pārstrādi vai materiālu reģenerāciju.

Atbilstoši pieteicēja paskaidrotajam būvgruži izmantoti servitūta ceļa uzlabošanai, lai nodrošinātu meža apsaimniekošanu un

kokmateriālu izvešanu.

Ar dienesta Latgales reģionālās vides pārvaldes Piesārņojuma kontroles daļas 2021.gada 14.jūlija lēmumu Nr.120-

28/2021 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējam uzdots līdz 2021.gada 1.decembrim būvniecības atkritumus nodot

atbilstošam atkritumu apsaimniekotājam un par atkritumu nodošanu iesniegt dienestam atbilstošus dokumentus.

Pieteicējs sākotnējo lēmumu apstrīdēja.

Ar dienesta 2021.gada 20.septembra lēmumu Nr.7.3/CS/2745/2021 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais

lēmums atstāts negrozīts. Pārsūdzētajā lēmumā norādīts šāds pamatojums.

[1.1] Ne pieteicējam, ne kādai citai personai nav izsniegta atkritumu apsaimniekošanas atļauja pieteicēja īpašumā.

[1.2] Pieteicējs atzīst, ka būvgruži radušies būvniecības objektā ārpus viņa īpašuma. Būvgružu sākotnējais valdītājs

no tiem ir atbrīvojies kā no nevajadzīgiem, un tie ir ieguvuši ražošanas atkritumu statusu. Proti, pieteicējs šos priekšmetus

ieguvis kā atkritumus. Tā kā pieteicējam nav izsniegta atkritumu apsaimniekošanas atļauja, viņš nav tiesīgs vākt un uzglabāt

atkritumus. Pieteicējam ir jāatbrīvojas no trešās personas radītajiem atkritumiem neatkarīgi no viņa attieksmes pret tiem, jo

normatīvie akti neļauj pieteicējam apsaimniekot atkritumus. Pieteicējs nevar savākt no trešajām personām atkritumus un

mainīt to statusu tikai ar paziņojumu, ka tos var izmantot atkārtoti.

[1.3] Pieteicējs bija informēts par būvgružu izcelsmi un to, ka tie radušies mājas nojaukšanas procesā un nav

uzskatāmi par jaunām izejvielām. Līdz ar to pieteicējs atbildību par būvgružu ievešanu objektā nevar novelt uz atkritumu

pārvadātāju. Pieteicējam bija jāseko līdzi vides normatīvajos aktos noteiktajām atkritumu apsaimniekošanas prasībām un kā

rūpīgam saimniekam jāpārliecinās, vai atvestais materiāls nav atzīstams par atkritumiem. Pieteicējs nav iesniedzis

pierādījumus, kas apliecina materiālu likumīgu izcelsmi, vai pierādījumus par būvniecības atkritumu reģenerāciju un

atkritumu statusa izbeigšanos.

[1.4] Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa

aizsardzību. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu. Ja izskatāmajā lietā pastāv strīds par to, vai

objektā izbērtie būvgruži ir atkritumi, tad, ievērojot preventīvās darbības principu, tie ir atzīstami par atkritumiem.

Sašaurināta būvgružu stāvokļa vērtēšana (neņemot vērā apstākli, ka to sākotnējais valdītājs no būvgružiem atbrīvojies) būtu

pretrunā preventīvās darbības principam (Eiropas Savienības Tiesas 2000.gada 15.jūnija sprieduma apvienotajās lietās

C418/97 un C419/97 ARCO Chemie Nederland u.c.t Recueil, I 36.–40.punkts, kā arī 2007.gada 10.maija sprieduma

lietā C252/05 Thames Water Utilities, Krājuma I 27.punkts).

Pieteicēja vēlme būvgružus izmantot kā izejmateriālu tiem nenoņem atkritumu statusu. Tā kā pieteicēja īpašumā ir

ievesti citur radīti atkritumi, atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 1.punktā noteiktajai atkritumu definīcijai

pieteicējam no tiem ir jāatbrīvojas, pieteicēja īpašumā to uzglabāšana nav pieļaujama. Atbilstoši Atkritumu

apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmajai daļai atkritumu uzglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās. Pieteicēja

īpašums nav šāda vieta un ražošanas atkritumu uzglabāšana tajā nav pieļaujama. Atkritumu uzglabāšana tam neatļautā vietā

apdraud apkārtējo vidi. Vieglprātīgi izturoties pret atkritumu apsaimniekošanu, pieteicējs ir apdraudējis sabiedrības tiesības

dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē. Turpmāka atkritumu uzglabāšana objektā nav pieļaujama.

Pieteicējs nav uzskatāms par atkritumu apsaimniekotāju Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 1.punktā ietvertās

legāldefinīcijas izpratnē, jo nav komersants un nav saņēmis atkritumu apsaimniekošanas atļauju. Tomēr tas nenozīmē, ka uz

pieteicēju neattiecas atkritumu apsaimniekošanas prasības. Ja piekristu šādai nostājai, tad netiktu sasniegts Atkritumu

apsaimniekošanas likuma 2.pantā noteiktais mērķis – noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu vidi, cilvēku

dzīvību un veselību. Šādā gadījumā lielākā daļa sabiedrības varētu ignorēt atkritumu apsaimniekošanas noteikumus tādēļ

vien, ka tai nav izsniegta atļauja. Pieteicējs atkritumus objektā ieveda un šobrīd tos tur uzglabā. Tātad pieteicējs nelegāli

apsaimniekoja atkritumus un atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 5.punktam pieteicēja faktiskajā varā

objektā atrodas atkritumi.

[1.5] No Atkritumu apsaimniekošanas likuma 17.panta pirmās daļas 3.un 4.punkta izriet, ka pieteicējs ir atbildīgs par

viņa valdījumā esošo atkritumu nodošanu atbilstošam apsaimniekotājam. Ņemot vērā minēto, pieteicējam pamatoti uzdota

veicamā rīcība. Pieteicējam ir arī pienākums dienestā iesniegt atkritumu izvešanas faktu apliecinošus dokumentus, kas

apliecina, ka atkritumi ir nodoti legālam atkritumu apsaimniekotājam.

[1.6] Tiesā šobrīd tiek izskatīta lieta sakarā ar pieteicēja pieteikumu par līdzīgu strīdu. Tomēr pieteikuma iesniegšana

tiesā personai nepiešķir tiesības līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim ignorēt normatīvo aktu prasības.

[2] Pieteicējs iesniedza tiesā pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.

[2.1] Dienests kļūdaini uzskata, ka pieteicējs ir veicis prettiesiskas atkritumu apsaimniekošanas darbības, pieteicējam

uzlikts nesamērīgs pienākums. Pieteicējs veica saimnieciska rakstura darbības – uzlaboja servitūta ceļa stāvokli, lai

nodrošinātu meža apsaimniekošanu. Pieteicējs aizbēra servitūta ceļa bedres ar pārstrādātiem – šķirotiem un drupinātiem –

tātad reģenerētiem būvgružiem, kas radās daudzdzīvokļu mājas demontāžas rezultātā, un tika saņemti no būvdarbu veicēja

un atkritumu apsaimniekotāja SIA „Tehnorent Serviss”. Pieteicējs ar šo komersantu mutiski vienojās par sadrupinātu

celtniecības materiālu iegādi bedru aizbēršanai. Normatīvie akti pieteicējam neuzliek pienākumu par to slēgt rakstveida

līgumu.

[2.2] Par iespēju iegūt otrreizēji izmantojamu izejmateriālu pieteicējs uzzināja /pagasts/ pārvaldē, kur viņam apliecināja,

ka ar SIA „Tehnorent Serviss” ir noslēgts līgums par mājas demontāžu un tehniskā specifikācija paredz, ka demontāžas

rezultātā iegūtie būvgruži tiks pārstrādāti un šķiroti, tie būs pieejami otrreizējai izmantošanai. Pieteicējs paļāvās, ka šis

komersants rīkojas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, jo darbojās līguma ar pašvaldību ietvaros, tāpēc nepieprasīja

dokumentus par būvgružu izcelsmi. Pieteicējs lūdza SIA „Tehnorent Serviss” izsniegt apliecinājumu par mutisko

vienošanos, taču rakstiska atbilde netika saņemta.

[2.3] Darījuma spēkā esību var apliecināt SIA „Tehnorent Serviss”, kurš līdzīgus darījumus par to pašu priekšmetu

un tajā pašā laikā bija noslēdzis arī ar citām personām. To apliecina administratīvajai lietai Nr.A420140821 pievienotie

dokumenti, kas ir attiecināmi arī uz izskatāmo lietu.

[2.4] SIA „Tehnorent Serviss” mājas demontāžas rezultātā radušos būvgružus reģenerēja. Tas, ka šis komersants,

iespējams, nebija atkritumu apsaimniekošanas darbību noformējis atbilstoši normatīvo aktu prasībām, nevar saistīt

pieteicēju kā gala ieguvēju.

[2.5] Dienests ignorē faktu, ka būvgružu reģenerāciju jeb atkritumu apsaimniekošanas darbības veica komersants,

nevis pieteicējs. Pieteicējs mājas demontāžas darbu vietā redzēja, ka būvgruži tika pārstrādāti (reģenerēti) turpat objektā

nožogotā teritorijā ar pārvietojamu mehānisku iekārtu. Līdz ar to materiāls, kas radās būves nojaukšanas rezultātā, pēc tā

sadrupināšanas un šķirošanas vairs nebija uzskatams par atkritumiem, bet gan par otrreizēji izmantojamu izejvielu. Līdz ar to

uz SIA „Tehnorent Serviss” ir attiecināmas pārsūdzētajā lēmumā norādīto normatīvo aktu prasības. Dienests nav izpildījis

likumā noteikto pierādīšanas pienākumu, jo nav ieguvis un noskaidrojis lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju.

[2.6] Pieteicējs paļāvās uz SIA „Tehnorent Serviss” un saņēma saimnieciskajām vajadzībām piemērotu izejmateriālu,

to izmantoja arī zemnieku saimniecība /Nosaukums A/. Izvēloties otrreizēji izmantojamo materiālu servitūta ceļa bedru

aizbēršanai, pieteicēja rīcības pamatā ir vidi saudzējošs uzvedības modelis un ilgtspējīgs risinājums, jo materiāla otrreizēja

izmantošana ir atbilstoša vides un cilvēku interešu līdzsvarošanai. Visas cilvēka darbības vai izraisītas pārmaiņas vidē nav

aizliegtas un visām darbībām nav nepieciešama valsts atļauja un iejaukšanās.

[2.7] Dienesta iejaukšanās bija nesamērīga. Pārsūdzētajā lēmumā norādītās tiesību normas attiecas uz speciālajiem

tiesību subjektiem (atkritumu apsaimniekotājiem) un darbībām ar atkritumiem (atkritumu apsaimniekošanu).

[2.8] Pieteicējs labā ticībā veica savā īpašumā saimnieciska rakstura darbības ar otrreizējai izmantošanai paredzētu

materiālu, kas nesatur bīstamas vielas, un kurš pēc mehāniskās pārstrādes vairs nevar tikt uzskatīts par atkritumiem saskaņā

ar atkritumu klasifikatoru. Šādos apstākļos pieteicējs pārstrādāto materiālu drīkstēja izmantot servitūta ceļa bedru

aizbēršanai un līdz ar to nav pamata šo materiālu uzskatīt par atkritumiem un nodot atkritumu apsaimniekotajam.

[2.9] Pieteicējs ir ieguvis neatkarīga speciālista /pers. B/ atzinumu analogā lietā. No tā izriet, ka pieteicējs savā

īpašumā nav ievedis atkritumus un izmantotais materiāls pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas otrreizēji izmantojamām

vielām saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 19.aprīļa noteikumu Nr.302 „Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un

īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” (turpmāk – noteikumi Nr.302) 6.punktu.

[3] Dienests paskaidrojumā par pieteikumu atsaucas uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto un papildus paskaidro

turpmāk minēto.

[3.1] Lietā ir iegūti pietiekami pierādījumi par to, ka pieteicējs prettiesiski savā īpašumā novietoja atkritumus.

Ziņojumā ir fiksēts, ka pieteicējs ir atvedis uz objektu atkritumus un tos izmantojis meža ceļa risu un bedru aizbēršanai.

Savukārt no 2020.gada 2.decembra ziņojuma par pārbaudes rezultātiem izriet, ka objektā esošie būvgruži radušies mājas

nojaukšanas rezultātā, kas savukārt liecina par to atbilstību atkritumu, nevis izejmateriālu statusam. Lietā esošie pierādījumi

ir pietiekami, lai konstatētu vides normatīvo aktu pārkāpumu un uzliktu pieteicējam pienākumu aizvākt atkritumus.

[3.2] Pieteicējam netiek pārmesta rakstveida līguma nenoslēgšana ar SIA „Tehnorent Serviss”. Minēto jautājumu

regulē Civillikums, un tas nav izskatāms administratīvā procesa ietvaros.

[3.3] Pieteicējs atbildību par būvgružu ievešanu nevar novelt uz SIA „Tehnorent Serviss”. Pieteicējam pašam bija

jāseko līdzi vides normatīvajos aktos noteiktajām atkritumu apsaimniekošanas prasībām un kā rūpīgam saimniekam

jāpārliecinās, vai atvestais materiāls nav atzīstams par atkritumiem. Pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu

materiālu likumīgu izcelsmi vai apliecinošus pierādījumus par būvniecības atkritumu reģenerāciju un atkritumu statusa

izbeigšanos.

[3.4] Lietas izskatīšanas laikā noskaidrots, ka daudzdzīvokļu māju nojauca un atkritumus pieteicējam piegādāja SIA

„Tehnorent Serviss”. Šim komersantam nav atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, tādējādi tas nedrīkstēja reģenerēt

atkritumus un vēl jo vairāk nebija tiesīgs sniegt atzinumu par šo atkritumu it kā legālu reģenerāciju.

Atkritumu apsaimniekošanas atļaujas neesība nozīmē, ka komersanta rīcība nebija legāla, tai skaitā, tam nebija atzītas

atbilstošas iekārtas. Tādējādi pilnībā noraidāma iespēja, ka komersants bez atbilstošas atļaujas būtu varējis legāli reģenerēt

uz pieteicēja īpašumu atvestos atkritumus. Atbilstoši Lursoft datubāzē pieejamai informācijai SIA „Tehnorent Serviss” nav

saistības ar atkritumu apsaimniekošanu. Par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpumu dienests 2021.gada

6.janvārī šim komersantam jau piemēroja naudas sodu (lieta Nr.01948000109020).

Lietā nav nepieciešams kādas trešās personas viedoklis, lai noskaidrotu būvgružu atbilstību atkritumu statusam. Lietā

nav konstatējami apstākļi, kas radītu šaubas par valsts vides inspektoru kompetenci izvērtēt vielu un priekšmetu atbilstību

atkritumu statusam. Valsts vides inspektoru zināšanas tiek vērtētas, ieceļot viņus amatā, līdz ar to nav šaubu par viņu

kvalifikāciju un spējām izvērtēt konkrētu priekšmetu atbilstību atkritumu statusam. Senāts ir atzinis, ka nav nepieciešams

veikt atsevišķas ekspertu pārbaudes, lai konstatētu vielas vai priekšmeta atbilstību atkritumu statusam. Valsts vides

inspektoru konstatētās ziņas ir pašpietiekamas (sk. Senāta 2018.gada 30.novembra rīcības sēdes lēmuma lietā

Nr.A420277017 4.punktu un Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 30.maija sprieduma lietā Nr.A420223118

11.punktu, Senāta 2020.gada 28.maija lēmuma lietā Nr.A420269619 9.punktu).

[3.5] No Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punktā un noteikumu Nr.302 6.punktā noteiktā secināms, lai

vielas vai priekšmetus neklasificētu kā atkritumus, ir jābūt pabeigtai to reģenerācijai (arī pārstrādei) un tiem vienlaikus

jāatbilst noteikumu Nr.302 6.punktā minētajiem kritērijiem.

Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka atbilstoši noteikumu Nr.302 6.punktam būtu pabeigta pieteicēja īpašumā esošo

būvgružu reģenerācija. Objektā esošie atkritumi, iespējams, ir šķiroti vai drupināti, bet tie nevar tikt uzskatīti par

pārstrādātiem, jo tie nav pārstrādāti materiālos vai vielās atbilstoši to sākotnējam vai citam izmantošanas veidam. Tā arī nav

uzskatāma par reģenerāciju, jo materiāli nav aizstāti. Atkritumi zaudē savu statusu tikai ar brīdi, kad tie ievietoti reģenerācijas

iekārtās, nevis pēc to sašķirošanas vai sadrupināšanas, kā kļūdaini norāda pieteicējs. Tā kā pieteicējs nav iesniedzis

licencēta atkritumu apsaimniekotāja izsniegtus dokumentus par būvgružu reģenerāciju un atkritumu statusa izbeigšanos,

pieteicējam pamatoti uzdots atkritumus no īpašuma izvākt.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 18.februāra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīts

turpmāk minētais.

[4.1] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ir objekta īpašnieks, kā arī nav strīda par to, ka pieteicējs objektā brauktuves

uzlabošanai ir izmantojis būvgružus, kas radušies daudzdzīvokļu mājas nojaukšanas rezultātā, tāpat nav strīda par to, ka ne

pieteicējam, ne kādai citai personai nav izsniegta atkritumu apsaimniekošanas atļauja objektā.

Lietā ir strīds par to, vai objektā brauktuves uzlabošanai izmantotie būvgruži ir atzīstami par atkritumiem, secīgi, vai

dienests pamatoti uzlicis pienākumu pieteicējam nodot objektā konstatētos atkritumus atbilstošam atkritumu

apsaimniekotājam un par atkritumu nodošanas faktu iesniegt dienestam atbilstošus dokumentus. Strīda starp pieteicēju un

dienestu pamatā ir pieteicēja uzskats, ka dienests ir nepareizi konstatējis un novērtējis lietas tiesiskos apstākļus, proti, ka

objektā brauktuves uzlabošanai izmantotais materiāls ir atzīstams par atkritumiem Atkritumu apsaimniekošanas likuma

izpratnē.

[4.2] Atkritumu apsaimniekošanas likums noteic, ka atkritumi ir jebkurš priekšmets vai viela, no kuras tās valdītājs

atbrīvojas, ir nolēmis vai spiests atbrīvoties (1.panta 1.punkts). Ražošanas atkritumi ir atkritumi, kas radušies ražošanas

procesā vai būvniecībā (1.panta 4.punkts), savukārt būvniecības atkritumi ir atkritumi, kas rodas būvdarbos un būvju

nojaukšanas procesā (1.panta 43.punkts).

Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 5.punktam atkritumu valdītājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā

persona, kura atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem – ir atkritumu radītāja vai ir fiziskā vai juridiskā persona, kuras

faktiskajā varā atrodas atkritumi. Savukārt atkritumu radītājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kuras darbība rada

atkritumus (sākotnējais atkritumu radītājs) vai kura veic atkritumu priekšapstrādi, sajaukšanu vai citas darbības, kā rezultātā

mainās atkritumu sastāvs vai īpašības (1.panta 6.punkts).

Tātad būvniecības atkritumi, kas radušies būves nojaukšanas procesā, atbilstoši minētajam tiesiskajam regulējumam

iegūst atkritumu statusu ar brīdi, kad to valdītājs (sākotnējais atkritumu radītājs) no tiem ir atbrīvojies, ir nolēmis vai ir

spriests atbrīvoties.

[4.3] No ziņojumā norādītā tiesa konstatēja, ka, pamatojoties uz dienestā saņemto pieteikumu par to, ka meža ceļa

uzlabošanā /atrašanās vieta/, ir pielietoti nereģenerēti būvgruži, 2020.gada 1.decembrī šī teritorija tika apsekota. Apsekošanā

konstatēts, ka blakus vietējās nozīmes ceļam īpašumā ar kadastra apzīmējumu /numurs B/vienā kaudzē novietoti aptuveni

14 m3 būvgružu. Teritorijas apsekošanas laikā pieteicējs paskaidroja, ka būvgruži tika atvesti no nepabeigtās 18 dzīvokļu

mājas nojaukšanas /adrese/, dokuments par būvgružu nodošanu pieteicējam netika sagatavots. Ziņojumā par pārbaudes

rezultātiem Nr.120-78/2020 norādīts, ka nepieciešams dienesta Rēzeknes reģionālajā vides pārvaldē iesniegt dokumentus

par īpašumā, kadastra apzīmējums /numurs B/, novietoto būvgružu (aptuveni 14 m3) izmantošanu vai utilizāciju.

Dienesta Rēzeknes reģionālajā vides pārvaldē saņemts pieteicēja 2021.gada 26.maija ziņojums par to, ka drupinātais

materiāls (14 m3) no zemes vienības ar kadastra apzīmējumu /numurs B/pārvests uz objektu un izmantots meža ceļa rišu un

bedru aizbēršanai.

2021.gada 10.jūnijā kopā ar teritorijas īpašnieku notika apsekošana un konstatēts, ka īpašumā, kadastra apzīmējums

/numurs B/, būvniecības atkritumu nav; meža īpašumā, kadastra apzīmējums /numurs A/, iebraucamā ceļā vairākos posmos

bedru aizbēršanai novietoti būvgruži. Vizuāli novērtējot, materiāls nav reģenerēts.

Pieteicējs ziņojumā konstatētos apstākļus neapstrīd, proti, pieteicējs atzīst, ka uz objektu tika atvesti būvgruži, kas

radušies mājas nojaukšanas rezultātā, ko veica SIA „Tehnorent Serviss”. Līdz ar to atbilstoši iepriekš norādītajam

tiesiskajam regulējumam tiesa atzina, ka pieteicējs šos būvgružus ir ieguvis jau kā atkritumus, jo sākotnējais valdītājs

(atkritumu radītājs) no tiem ir atbrīvojies. Tādējādi dienests pamatoti konstatēja, ka objektā izmantotais materiāls brauktuves

uzlabošanai ir atkritumi Atkritumu apsaimniekošanas likuma izpratnē.

[4.4] Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punkts noteic, ka atkritumu reģenerācija ir jebkura darbība, kuras

galvenais rezultāts ir atkritumu lietderīga izmantošana ražošanas procesos vai tautsaimniecībā, aizstājot ar tiem citus

materiālus, kuri būtu izmantoti attiecīgajai darbībai, vai atkritumu sagatavošana šādai izmantošanai, bet minētā likuma

20.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka atkritumu sākotnējais radītājs vai valdītājs var pats veikt radīto vai valdījumā

esošo atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, ja ir saņēmis attiecīgu atļauju A vai B kategorijas piesārņojošo darbību

veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu.

Tātad, lai sākotnējais atkritumu radītājs varētu reģenerēt radītos atkritumus, tam ir jāsaņem atbilstoša atļauja.

Izskatāmajā gadījumā komersantam, kas ir sākotnējais atkritumu radītājs, šādas atļaujas nav. Līdz ar to, pat ja minētais

komersants kā būvniecības atkritumu sākotnējais radītājs drupināja būvgružus, būvgruži nezaudēja atkritumu statusu, jo

komersantam nav atbilstošas atļaujas atkritumu reģenerācijai.

Tā kā pierādījumi par brauktuves uzlabošanai izmantotā materiāla izcelsmi vai reģenerāciju, kas apliecinātu atkritumu

statusa izbeigšanos, lietā nav iesniegti, pieteicējs nav atspēkojis dienesta konstatēto, ka brauktuves uzlabošanai izmantoti

atkritumi. Minēto neatspēko arī pieteicēja iesniegtais /pers. B/ atzinums, jo tajā ir analizēts spriedums analogā lietā, līdz ar to

izskatāmajā lietā tas nav vērtējams. Secīgi nav pamatots arī pieteicēja arguments, ka pieteicējs no SIA „Tehnorent Serviss”

ieguva jau pārstrādātu materiālu, ko nevar klasificēt kā atkritumus.

[4.5] Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmajai daļai atkritumu savākšana, pārkraušana,

šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās.

Izskatāmajā gadījumā nav strīda, ka objekts neatbilst paredzētās vietas statusam, proti, objektam nav piešķirts ne

atkritumu poligona, ne izgāztuves statuss, līdz ar to atkritumu uzglabāšana objektā nav pieļaujama.

Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 17.panta pirmās daļas 3.un 4.punktam bīstamo atkritumu vai ražošanas

atkritumu valdītājs nogādā bīstamos atkritumus vai ražošanas atkritumus speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu vai ražošanas

atkritumu savākšanas vietās vai slēdz līgumu ar attiecīgo atkritumu apsaimniekotāju par bīstamo atkritumu vai ražošanas

atkritumu apsaimniekošanu un sedz apsaimniekošanas izmaksas.

Līdz ar to pieteicējs kā atkritumu valdītājs ir atbildīgs par objektā atrodošos atkritumu nodošanu atbilstošam atkritumu

apsaimniekotājam. Tiesa pievienojās dienesta viedoklim, ka izskatāmajā gadījumā atbildība par objektā izvietotajiem

atkritumiem ir jāuzņemas pieteicējam, jo tieši pēc viņa gribas šie atkritumi nonāca objektā, un pieteicējam kā rūpīgam

saimniekam bija jārūpējas, lai objektā atkritumi nenonāktu.

Tā kā dienests pamatoti konstatēja, ka objektā atrodas atkritumi, bet pieteicējam nav izsniegta atbilstoša atļauja

atkritumu apsaimniekošanai, pieteicējs nav tiesīgs tos uzglabāt objektā, tāpēc ir spiests no tiem atbrīvoties neatkarīgi no

savas attieksmes pret tiem. Kļūdains ir pieteicēja arguments, ka dienesta piemērotās tiesību normas uz viņu nav

attiecināmas, jo viņš neapsaimnieko atkritumus. Tādējādi pienākums nodot objektā konstatētos atkritumus atbilstošam

atkritumu apsaimniekotājam un par atkritumu nodošanas faktu iesniegt dienestam atbilstošus dokumentus pieteicējam uzlikts

pamatoti.

[4.6] Dienests ir ieguvis pierādījumus, kas apliecina vides normatīvo aktu pārkāpumu. Proti, ir dienesta amatpersonu

sagatavots ziņojums, atbilstoši kuram objekta pārbaudē ir konstatēta ar būvgružiem nobērta brauktuve, ko pieteicējs

neapstrīd, un tajā ir fiksēta pieteicēja sniegtā informācija, ka būvgruži radušies mājas nojaukšanas rezultātā, kas savukārt

liecina par to atbilstību atkritumu statusam. SIA „Tehnorent Serviss” viedokļa noskaidrošana nav nepieciešama, jo, kā tiesa

konstatēja iepriekš, šim komersantam attiecīgas atļaujas atkritumu apsaimniekošanai, tostarp reģenerācijai, nav, līdz ar to

SIA „Tehnorent Serviss” attieksmei pret būvgružiem kā pret, iespējams, otrreizēji izmantojamu materiālu nav izšķirošas

nozīmes. Turklāt no pieteicēja iesniegtā mājas nojaukšanas tehniskā projekta 4.10., 4.11. un 4.12.punktā norādītā

nepārprotami izriet, ka būvgruži, par ko lietā ir strīds, ir atkritumi, proti, ka demontāžas darbu rezultātā radušies būvgruži

izvedami no objekta un utilizējami būvgružiem paredzētā poligonā. Līdz ar to pieteicēja iebildumi šajā sakarā nav pamatoti.

Pierādījumus, kas atspēkotu dienesta konstatētos apstākļus, pieteicējs nav iesniedzis.

Apstāklis, ka pieteicējs pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem apsvērumiem nepiekrīt, nenozīmē, ka dienests nav vērtējis

pierādījumu kopumu kopsakarā ar pieteicēja paskaidrojumiem vai, ka dienests nav izdarījis lietderības apsvērumus.

Pieteicējs nepamatoti atsaucas uz noteikumu Nr.302 6.punktu, kas noteic, ka vielu vai priekšmetu neklasificē kā atkritumus,

ja ir pabeigta vielas vai priekšmeta reģenerācija (arī pārstrāde). Kā tiesa konstatēja iepriekš, objektā izmantotie būvgruži nav

atzīstami par reģenerētiem. Līdz ar to objektā izmantotie būvgruži atkritumu statusu nav zaudējuši un attiecībā uz tiem ir

piemērojamas Atkritumu apsaimniekošanas likuma normas par neatļautu atkritumu noglabāšanu tam nepiemērotā vietā –

objektā. Tādējādi izskatāmajā gadījumā pieteicēja kā objekta īpašnieka tiesības objekta apsaimniekošanā izmantot

atkritumus ir ierobežotas pamatoti.

Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka viņš paļāvās, ka SIA „Tehnorent Serviss” darbojas atbilstoši normatīvo aktu

prasībām, tiesa norādīja, ka tieši pieteicējam kā objekta īpašniekam bija jāseko līdzi vides normatīvajos aktos noteiktajām

atkritumu apsaimniekošanas prasībām un kā rūpīgam saimniekam jāpārliecinās, vai atvestais materiāls nav atzīstams par

atkritumiem. Tā ir pieteicēja atbildība, ka, neiegūstot dokumentus, kas apliecina būvgružu reģenerāciju un atkritumu statusa

izbeigšanos, minētie būvgruži tika aizvesti uz objektu.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīts turpmāk

minētais.

[5.1] Tiesa nepareizi novērtēja pierādījumus un nedeva pieteicējam iespēju iesniegt visus pierādījumus, tostarp

nenopratināja lieciniekus. Lietā kā liecinieks ir jānopratina SIA „Tehnorent Serviss” pārstāvis un atzinumu sniegušais

eksperts /pers. B/.

[5.2] Dienests nevērtēja administratīvās atbildības subjektīvo pusi un pieteicēja rīcības mērķi, bet tiesas secinājumi

nav pareizi. Pieteicējs ceļa uzlabošanai izmantoja materiālu no nojauktas mājas un tam nebija nepieciešama atļauja, jo

pieteicējs savā īpašumā atkritumus neuzglabāja. Pieteicēja mērķis bija uzlabot ceļa kvalitāti, atkārtoti izmantojot materiālus,

nevis bez īpašas nozīmes vai pielietojuma uzglabāt atkritumus.

[5.3] SIA „Tehnorent Serviss” bija skaidrs un saprotams, vai ēkas nojaukšanas rezultātā izmantotais materiāls ir

izmantojams otrreizējai izmantošanai, un tieši šim komersantam bija pienākums izvērtēt, kādu materiālu drīkst nodot tālākai

izmantošanai. Tieši SIA „Tehnorent Serviss” bija pienākums materiālu sasmalcināt, sadrupināt un tikai tad nodot tālākai

izmantošanai vai arī tie bija jānodod atbilstošā vietā kā atkritumi. Pieteicējam kā fiziskai personai nebija pienākuma

noskaidrot, vai komersantam ir nepieciešamās atļaujas un vai tas drīkst nodot materiālu tālākai izmantošanai. Tiesa

nekonstatēja, ka SIA „Tehnorent Serviss” būtu materiālu reģenerācijas atļauja, taču, iespējams, šāda atļauja ir un SIA

„Tehnorent Serviss” reģenerēja šos materiālus, jo mājas nojaukšanas rezultātā būvmateriālu izskats mainījās.

[5.4] Dienests vizuāli konstatēja, ka būvgruži nav reģenerēti, taču citu pierādījumu par to lietā nav. Pieteicējs ceļa

uzlabošanai izmantoja sasmalcinātu materiālu, tāpēc var uzskatīt, ka pieteicējs izmantoja reģenerētu materiālu. Nav nozīmes,

kāda izmēra materiāls uz ceļa tika ievietots. Ja materiāli būtu sadrupināti mazākos gabalos, apkārtējai videi no tā nebūtu

ieguvuma. Ja pieteicēja vienīgais pārkāpums ir tas, ka pieteicējam nebija atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, tad pieteicēja

atbildība nemainītos atkarībā no tā, vai pieteicējs izmanto reģenerētu materiālu.

[5.5] Pieteicējs ir ieguvis pierādījumus par to, ka pārkāpums nav izdarīts un sankciju piemērošanai nav pamata. To

pierāda ģeoloģijas doktora lietišķajā ģeoloģijā /pers. B/ atzinums, ko tiesa nepamatoti nevērtēja. Tiesa nedrīkstēja neņemt

vērā tiesas sēdes laikā pieteicēja norādītās tiesību normas, kas apstiprina viņa paskaidroto.

[5.6] Tiesa nevērtēja, ka pieteicēja izmantotais materiāls pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas otrreizēji izmantojamām

vielām saskaņā ar noteikumu Nr.302 6.punktu. Minēto noteikumu atkritumu klasifikatora 17.nodaļā „Būvniecības un būvju

nojaukšanas atkritumi” noteikts, ka betons, ķieģeļi, flīzes, kārniņi un keramika nepieder pie bīstamajiem atkritumiem.

[5.7] Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 2.aprīļa noteikumu Nr.184 „Noteikumi par atkritumu dalītu savākšanu,

sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un materiālu reģenerāciju” 11.punktu SIA „Tehnorent Serviss” bija tiesības

nodot tālākai izmantošanai ne tikai sadrupinātos būvgružus, bet arī nojaukšanas materiālu nedrupinātā veidā.

[6] Paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību dienests norāda turpmāk minēto.

[6.1] Pretēji pieteicēja norādītajam tiesa /pers. B/ atzinumu ir vērtējusi. Tiesa norādīja, ka šis atzinums neatspēko

dienesta konstatēto, ka brauktuves uzlabošanai tika izmantoti atkritumi, t.sk., atzinums neapliecina, ka veikta vidē nelegāli

uzglabāto atkritumu reģenerācija, kas apliecinātu atkritumu statusa izbeigšanos.

[6.2] Atkritumu reģenerācijas faktu var apliecināt tikai tas atkritumu apsaimniekotājs, kurš pats reģenerējis konkrētos

atkritumus. Saskaņā ar noteikumu Nr.302 6.punktu vielu vai priekšmetu neklasificē kā atkritumus, ja ir pabeigta vielas vai

priekšmeta reģenerācija (arī pārstrāde) un tie vienlaikus atbilst vēl vairākiem kritērijiem. Tāpēc būvniecības atkritumi savu

statusu nezaudē no tā, ka tie tiek sašķiroti un, iespējams, ir samazināts to apmērs. Arī būvniecības atkritumu tehniskās

izmantošanas iespējas nemaina šo atkritumu statusu. Vienīgi legāla atkritumu reģenerētāja izsniegta izziņa par atkritumu

reģenerāciju legālā atkritumu reģenerācijas vietā var apgāzt atkritumu esības prezumpciju jeb pierādīt atkrituma statusa

maiņu atpakaļ uz vielu vai priekšmetu. Apliecinājumu par atkritumu reģenerāciju nevar aizstāt ar būves nojaucēja

apliecinājumu, būvniecības eksperta vizuālu apskati vai /pers. B/ vērtējumu. /pers. B/ vai cita persona nav tiesīga atkritumu

apsaimniekotāja vārdā sniegt atzinumu par vielas vai priekšmeta atbilstību atkritumu statusam.

[6.3] Tā kā SIA „Tehnorent Serviss” nebija atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, tās rīcība ar atkritumiem nebija

legāla, tajā skaitā, tai nebija atzītas atbilstošas iekārtas. Tādējādi šis komersants bez atbilstošas atļaujas nevarēja legāli

reģenerēt uz objektu aizvestos atkritumus. Par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpumu dienests 2021.gada

6.janvārī SIA „Tehnorent Serviss” piemēroja naudas sodu. Komersants, kura reputāciju negatīvi ir ietekmējis dienesta

piemērotais administratīvais sods, kā liecinieks lietā nevarēs sniegt objektīvu informāciju. Līdz ar to lietā nav pamata

noskaidrot SIA „Tehnorent Serviss” pārstāvja un /pers. B/ viedokli, jo viņiem nav kompetences apliecināt atkritumu statusu.

[6.4] Pieteicējs ir lietas dalībnieks arī vēl divās citās tiesvedībās ar dienestu, kur tiek skatīts identisks strīds par to, vai

SIA „Tehnorent Serviss” piegādātie atkritumi pieteicējam no nojauktās daudzdzīvokļu mājas ir atzīstami par atkritumiem

(sk. Rēzeknes tiesas 2022.gada 28.marta spriedumu lietā Nr.1A/22/25 un Administratīvās rajona tiesas 2021.gada

24.septembra spriedumu lietā Nr.A420140821). Administratīvā pārkāpuma lietā pieteicējam piemērots naudas sods par

Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43.panta otrās daļas pārkāpšanu (neatļautu būvgružu uzglabāšanu objektā), savukārt

administratīvajā lietā izdots administratīvais akts par būvgružu nodošanu atbilstošam apsaimniekotājam, jo pieteicējs tos

nelegāli uzglabāja vidē. Abās minētajās lietās tiesa atzina par pareizu dienesta vērtējumu, ka pieteicējs vidē nelegāli novietoja

atkritumus.

[7] Tiesas sēdē, kas tika noteikta atsevišķas procesuālas darbības veikšanai (lietas dalībnieku paskaidrojumu

uzklausīšanai), pieteicēja pārstāve uzturēja apelācijas sūdzību un lūdza pieteikumu apmierināt, bet dienesta pārstāve

apelācijas sūdzību neatzina un lūdza pieteikumu noraidīt.

Motīvu daļa

[8] Administratīvā apgabaltiesa ar 2022.gada 31.oktobra lēmumu noraidīja pieteicēja lūgumu par SIA „Tehnorent

Serviss” pārstāvja un /pers. B/ nopratināšanu liecinieku statusā, jo atzina, ka viņi nevar liecināt par lietā nozīmīgiem

apstākļiem. Lūdzot nopratināt lieciniekus, pieteicējs vēlas pierādīt, ka uz viņa īpašumu atvestie būvgruži bija zaudējuši

atkritumu statusu vidi regulējošo tiesību normu izpratnē. Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka šādu apstākli nav

iespējams pierādīt ar pieteicēja norādīto personu liecībām. Tas, vai būvgruži konkrētajā gadījumā ir zaudējuši atkritumu

statusu, ir atkarīgs no lietā konstatēto apstākļu, par kuriem strīda nav, izvērtējuma.

[9] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, kā arī noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā

apgabaltiesa secina, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi identificējusi strīda jautājumu, pareizi piemērojusi

tiesību normas un pareizi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šā sprieduma

4.punktu).

[11] Izvērtējusi pieteicēja apelācijas sūdzības argumentus, Administratīvā apgabaltiesa nonāk pie tādiem pašiem

secinājumiem, kā Administratīvā apgabaltiesa ir izdarījusi lietā Nr.A420140821, kurā pieteicējs bija pārsūdzējis dienesta

lēmumu, kas pieņemts līdzīgos apstākļos.

Galvenais strīdus jautājums lietā ir par to, vai būves nojaukšanas rezultātā radušies būvgruži, kas tika atvesti uz

objektu, ir uzskatāmi par atkritumiem, vai tas ir pabeigtā atkritumu reģenerācijas procesā radīts atkārtoti izmantojams

materiāls.

Pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atkritumu reģenerācija ir

prezumējama tikai tad, ja to veikusi persona, kurai ir tiesības šādu darbību veikt. Proti, atbilstoši Atkritumu

apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punktam atkritumu reģenerācija ir jebkura darbība, kuras galvenais rezultāts ir atkritumu

lietderīga izmantošana ražošanas procesos vai tautsaimniecībā, aizstājot ar tiem citus materiālus, kuri būtu izmantoti

attiecīgajai darbībai, vai atkritumu sagatavošana šādai izmantošanai, bet saskaņā ar 20.panta pirmās daļas 1.punktu

atkritumu sākotnējais radītājs vai valdītājs var pats veikt radīto vai valdījumā esošo atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu,

ja ir saņēmis attiecīgu atļauju A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par

piesārņojumu.

Dienests pareizi norādīja, ka no Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punkta un noteikumu Nr.302 6.punkta

normām secināms, lai vielas vai priekšmetus neklasificētu kā atkritumus, ir jābūt pabeigtai to reģenerācijai (arī pārstrādei) un

tiem vienlaikus jāatbilst noteikumu Nr.302 6.punktā minētajiem kritērijiem. Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka atbilstoši

noteikumu Nr.302 6.punktam būtu pabeigta objektā esošo būvgružu reģenerācija. Objektā esošos atkritumus, kuri,

iespējams, tikuši šķiroti vai drupināti, nevar uzskatīt par pārstrādātiem, jo tie nav pārstrādāti materiālos vai vielās atbilstoši

sākotnējam vai citam izmantošanas veidam. Tā nav uzskatāma par reģenerāciju, jo nav notikusi materiālu aizstāšana.

Atkritumi zaudē savu statusu tikai ar brīdi, kad tie ir ievietoti reģenerācijas iekārtās, nevis pēc tam, kad tiek sašķiroti vai

sadrupināti.

Turklāt lietā esošajos fotouzņēmumos ir skaidri redzams, ka būvgruži nav pilnībā sadrupināti. Vietām tie ir lielos

gabalos, starp tiem atrodas izlocīti metāla armatūras stieņi (lietas 50.lapa), atsevišķi betona gabali ir pārklāti ar tumšu,

nezināmu vielu (lietas 51.lapa). Līdz ar to pieteicējs apelācijas sūdzībā nepamatoti norāda, ka viņa izmantotais materiāls

pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas otrreizēji izmantojamām vielām saskaņā ar noteikumu Nr.302 6.punktu.

Pareizs ir pirmās instances tiesas secinājums, lai sākotnējais atkritumu radītājs varētu reģenerēt radītos atkritumus, tam

ir jāsaņem atbilstoša atļauja. Lietā ir noskaidrots, ka sākotnējam atkritumu radītājam šādas atļaujas nebija. Daudzdzīvokļu

māju nojauca un atkritumus uz pieteicēja norādīto vietu atveda SIA ,,Tehnorent Serviss”, tādējādi tieši SIA ,,Tehnorent

Serviss” ir vienīgā persona, kura varētu sniegt atzinumu par atkritumu reģenerācijas faktu. Tomēr, tā kā tai nav atkritumu

apsaimniekošanas atļaujas, tā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu nedrīkstēja reģenerēt atkritumus, līdz ar to nav

tiesīga arī sniegt atzinumu, ka ir reģenerējusi atkritumus. Dienests pareizi norādīja, ka atkritumu apsaimniekošanas atļaujas

neesība nozīmē, ka SIA ,,Tehnorent Serviss” rīcība nebija legāla, tai skaitā, tai nebija atzītas atbilstošas iekārtas.

No tiesību normu regulējuma neizriet apstiprinājums pieteicēja viedoklim, ka būvgružu faktisku reģenerāciju var pierādīt

ar liecinieku liecībām un ģeoloģijas speciālista atzinumu. Lietā ir jāpierāda nevis tas, ka būvgružus ir apstrādājusi persona,

kurai nav atļaujas atkritumu reģenerācijai, un ka apstrādātie būvgruži, iespējams, pēc to apskates līdzinās reģenerētiem

atkritumiem, kas ir otrreizēji izmantojami. Lietā ir jāpierāda, ka atkritumi ir reģenerēti tādā veidā, ka tie ir zaudējuši atkritumu

statusu. Šādu apstākli lietā varētu pierādīt tikai tad, ja atkritumus būtu reģenerējusi šādu darbību veikt tiesīga persona.

Tā kā SIA ,,Tehnorent Serviss” nebija attiecīgas atļaujas un attiecīgu iekārtu konkrētās darbības veikšanai, liecinieku

vai būvniecības speciālistu sniegtām ziņām lietā nav nozīmes. Tostarp /pers. B/ 2021.gada 18.oktobra atzinums (lietas 26.–

32.lapa) šādu faktu neapstiprina. Atzinuma autors pamatā ir sniedzis vērtējumu par apskati dabā, secinot, ka materiāli ir

drupināti, kā arī par pirmās instances tiesas sprieduma motīviem administratīvajā lietā Nr.A420140821, rekomendējot šo

spriedumu pārsūdzēt. Atzinuma autora ieskatā nav nozīmes, vai ir tiesību normās paredzētajā kārtībā veikts reģenerācijas

process. Tomēr šāds uzskats nav pareizs.

Pieteicējs norāda, ka atļaujas esība pati par sevi neapliecinātu atkritumu reģenerācijas faktu. Tam var piekrist, tomēr

šāds apgalvojums pārsūdzētajā lēmumā nav izteikts. Līdztekus atļaujai veikt attiecīgo darbību ir jābūt arī dokumentiem, kas

apliecina reģenerācijas faktu.

Arī pieteicēja iesniegtais projekts (lietas 119.–142.lapa) nepierāda faktu, ka būvgruži ir zaudējuši atkritumu statusu.

Dienests pamatoti norādīja, ka projekts ir būvniecības (konkrētajā gadījumā – demontāžas) ieceres dokuments. Projekta

izstrādātājs projektā paredzējis, ka no būvobjekta tiks izvesti atkārtotai lietošanai paredzēti būvgruži, taču tas automātiski

nenozīmē, ka faktiski dabā ir tikusi realizēta to reģenerācija. Projektā ietvertā iecere neapliecina, ka būvobjektā radušos

atkritumus reģenerēja atbilstošs atkritumu apsaimniekotājs un tie zaudēja atkritumu statusu.

Lietā arī nav izšķirošas nozīmes tam, ka cita persona – zemnieku saimniecība /Nosaukums A/ – , iespējams, ir

ieguvusi tādu pašu materiālu, kādu ieguva pieteicējs. Šajā lietā nav pārbaudīts un nav jāpārbauda, kādus materiālus ir

ieguvusi kāda cita persona. Pat ja kompetentā iestāde nav savlaicīgi atklājusi citu personu iespējamus pārkāpumus vides

jomā, tas neattiecas uz izskatāmajā lietā noskaidrotajiem faktiem, tostarp tas nerada pieteicējam aizsargājamu tiesisko

paļāvību, ka viņa prettiesiskā rīcība tiks atļauta.

Pretēji pieteicēja uzskatam viņš nav sodīts par citas personas SIA ,,Tehnorent Serviss” rīcību. Tieši pieteicējs ir

persona, kura ir atbildīga par atkritumu atrašanos savā īpašumā un kurai bija jāveic tiesību normās paredzētās darbības

pārkāpuma vides jomā seku novēršanai. Šis pienākums nav atkarīgs no pieteicēja subjektīvās attieksmes pret notikušo, līdz

ar to lietā nav nozīmes pieteicēja paskaidrotajam, ka viņš rīkojās labticīgi un vēlējās atkārtoti izmantot lietotus

būvmateriālus.

[12] Pieteicējs nav iesniedzis licencēta atkritumu apsaimniekotāja izsniegtus dokumentus, kas apliecina būvgružu

reģenerāciju un atkritumu statusa izbeigšanos, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka objektā esošais materiāls ir zaudējis

atkritumu statusu. Tā kā pieteicējam nav izsniegta atbilstoša atļauja apsaimniekot atkritumus, viņš nav tiesīgs tos vākt un

uzglabāt. Pieteicējs ir spiests atbrīvoties no trešās personas radītajiem atkritumiem neatkarīgi no viņa attieksmes pret tiem.

Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmajai daļai atkritumu uzglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās.

Dienests pareizi konstatēja, ka objekts neatbilst paredzētās vietas statusam un ražošanas atkritumu uzglabāšana tajā nav

pieļaujama. Atkritumu uzglabāšana tam neatļautā vietā apdraud apkārtējo vidi.

Apgabaltiesa uzskata, ka pārsūdzētājā lēmumā ir izdarīti pareizi lietderības apsvērumi, tas ir tiesisks un samērīgs.

Dienests pamatoti atzina, ka, vieglprātīgi izturoties pret atkritumu apsaimniekošanu, pieteicējs ir apdraudējis sabiedrības

tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē un turpmāka atkritumu uzglabāšana objektā nav pieļaujama. Līdz ar to pārsūdzētā

lēmuma atcelšanai nav pamata.

Papildus Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka pieteicējam noteiktais pienākums nodot būvniecības atkritumus

attiecīgu atļauju saņēmušam atkritumu apsaimniekotājam automātiski nenozīmē to, ka visi pieteicēja īpašumā esošie

būvniecības atkritumi ir fiziski jāpārvieto. Būvniecības atkritumi būtu pārvietojami tikai tādā gadījumā, ja atkritumu

apsaimniekotājs, kurš saņēmis attiecīgu atļauju, atzīst par neiespējamu atkritumu atrašanās vietā nodrošināt atkārtoti

izmantojamo un pārstrādājamo materiālu atdalīšanu no pārējiem būvniecības atkritumiem un to pārstrādi.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts vides dienesta 2021.gada 20.septembra lēmuma Nr.7.3/CS/2745/2021

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

I.Amona

Tiesnese referente

K.Berķis

Tiesnesis

V.Zommere

Tiesnese