Administrative court dismissed appeal against environmental agency's order to remove construction waste from private property.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court rejected the applicant's request to annul the State Environmental Service's decision ordering the removal of construction waste from their property. The court found that the applicant, lacking a waste management license, had no legal right to store or reuse materials generated by a third party without proper documentation. Consequently, the court upheld the agency's determination that the applicant must clear the site regardless of their good faith intentions.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAtkritumu uzglabāšanas likums; Atkritumu uzglabāšanas likuma 15. pants: The court established that a property owner without a waste management license cannot legally store or reuse waste materials generated by others, and must remove them from the premises irrespective of subjective good faith.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lietas arhīva Nr. AA43-0735-22/17
ECLI:LV:ADAT:2022:1221.A420257121.11.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2022.gada 21.decembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Ilze Amona, tiesneši Kaspars Berķis un Valda Zommere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts vides
dienesta 2021.gada 20.septembra
lēmuma Nr.7.3/CS/2745/2021 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas
2022.gada 18.februāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts vides dienesta (turpmāk – dienests) Rēzeknes reģionālā vides pārvalde 2021.gada 10.jūnijā veica pārbaudi
pieteicēja /pers. A/ nekustamajā īpašumā /atrašanās vieta/, kadastra Nr./numurs A/(turpmāk arī – objekts).
2021.gada 15.jūnijā dienests sagatavoja ziņojumu par pārbaudes rezultātiem Nr.120-28/2021 (turpmāk – ziņojums).
Tajā norādīts, ka pieteicēja īpašumā iebraucamā ceļā vairākos posmos bedru aizbēršanai ir izbērti būvgruži. Vizuāli
novērtējot, materiāls nav reģenerēts. Pārbaudei netika uzrādīts dokuments par atkritumu pārstrādi vai materiālu reģenerāciju.
Atbilstoši pieteicēja paskaidrotajam būvgruži izmantoti servitūta ceļa uzlabošanai, lai nodrošinātu meža apsaimniekošanu un
kokmateriālu izvešanu.
Ar dienesta Latgales reģionālās vides pārvaldes Piesārņojuma kontroles daļas 2021.gada 14.jūlija lēmumu Nr.120-
28/2021 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējam uzdots līdz 2021.gada 1.decembrim būvniecības atkritumus nodot
atbilstošam atkritumu apsaimniekotājam un par atkritumu nodošanu iesniegt dienestam atbilstošus dokumentus.
Pieteicējs sākotnējo lēmumu apstrīdēja.
Ar dienesta 2021.gada 20.septembra lēmumu Nr.7.3/CS/2745/2021 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais
lēmums atstāts negrozīts. Pārsūdzētajā lēmumā norādīts šāds pamatojums.
[1.1] Ne pieteicējam, ne kādai citai personai nav izsniegta atkritumu apsaimniekošanas atļauja pieteicēja īpašumā.
[1.2] Pieteicējs atzīst, ka būvgruži radušies būvniecības objektā ārpus viņa īpašuma. Būvgružu sākotnējais valdītājs
no tiem ir atbrīvojies kā no nevajadzīgiem, un tie ir ieguvuši ražošanas atkritumu statusu. Proti, pieteicējs šos priekšmetus
ieguvis kā atkritumus. Tā kā pieteicējam nav izsniegta atkritumu apsaimniekošanas atļauja, viņš nav tiesīgs vākt un uzglabāt
atkritumus. Pieteicējam ir jāatbrīvojas no trešās personas radītajiem atkritumiem neatkarīgi no viņa attieksmes pret tiem, jo
normatīvie akti neļauj pieteicējam apsaimniekot atkritumus. Pieteicējs nevar savākt no trešajām personām atkritumus un
mainīt to statusu tikai ar paziņojumu, ka tos var izmantot atkārtoti.
[1.3] Pieteicējs bija informēts par būvgružu izcelsmi un to, ka tie radušies mājas nojaukšanas procesā un nav
uzskatāmi par jaunām izejvielām. Līdz ar to pieteicējs atbildību par būvgružu ievešanu objektā nevar novelt uz atkritumu
pārvadātāju. Pieteicējam bija jāseko līdzi vides normatīvajos aktos noteiktajām atkritumu apsaimniekošanas prasībām un kā
rūpīgam saimniekam jāpārliecinās, vai atvestais materiāls nav atzīstams par atkritumiem. Pieteicējs nav iesniedzis
pierādījumus, kas apliecina materiālu likumīgu izcelsmi, vai pierādījumus par būvniecības atkritumu reģenerāciju un
atkritumu statusa izbeigšanos.
[1.4] Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa
aizsardzību. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu. Ja izskatāmajā lietā pastāv strīds par to, vai
objektā izbērtie būvgruži ir atkritumi, tad, ievērojot preventīvās darbības principu, tie ir atzīstami par atkritumiem.
Sašaurināta būvgružu stāvokļa vērtēšana (neņemot vērā apstākli, ka to sākotnējais valdītājs no būvgružiem atbrīvojies) būtu
pretrunā preventīvās darbības principam (Eiropas Savienības Tiesas 2000.gada 15.jūnija sprieduma apvienotajās lietās
C418/97 un C419/97 ARCO Chemie Nederland u.c.t Recueil, I 36.–40.punkts, kā arī 2007.gada 10.maija sprieduma
lietā C252/05 Thames Water Utilities, Krājuma I 27.punkts).
Pieteicēja vēlme būvgružus izmantot kā izejmateriālu tiem nenoņem atkritumu statusu. Tā kā pieteicēja īpašumā ir
ievesti citur radīti atkritumi, atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 1.punktā noteiktajai atkritumu definīcijai
pieteicējam no tiem ir jāatbrīvojas, pieteicēja īpašumā to uzglabāšana nav pieļaujama. Atbilstoši Atkritumu
apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmajai daļai atkritumu uzglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās. Pieteicēja
īpašums nav šāda vieta un ražošanas atkritumu uzglabāšana tajā nav pieļaujama. Atkritumu uzglabāšana tam neatļautā vietā
apdraud apkārtējo vidi. Vieglprātīgi izturoties pret atkritumu apsaimniekošanu, pieteicējs ir apdraudējis sabiedrības tiesības
dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē. Turpmāka atkritumu uzglabāšana objektā nav pieļaujama.
Pieteicējs nav uzskatāms par atkritumu apsaimniekotāju Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 1.punktā ietvertās
legāldefinīcijas izpratnē, jo nav komersants un nav saņēmis atkritumu apsaimniekošanas atļauju. Tomēr tas nenozīmē, ka uz
pieteicēju neattiecas atkritumu apsaimniekošanas prasības. Ja piekristu šādai nostājai, tad netiktu sasniegts Atkritumu
apsaimniekošanas likuma 2.pantā noteiktais mērķis – noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu vidi, cilvēku
dzīvību un veselību. Šādā gadījumā lielākā daļa sabiedrības varētu ignorēt atkritumu apsaimniekošanas noteikumus tādēļ
vien, ka tai nav izsniegta atļauja. Pieteicējs atkritumus objektā ieveda un šobrīd tos tur uzglabā. Tātad pieteicējs nelegāli
apsaimniekoja atkritumus un atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 5.punktam pieteicēja faktiskajā varā
objektā atrodas atkritumi.
[1.5] No Atkritumu apsaimniekošanas likuma 17.panta pirmās daļas 3.un 4.punkta izriet, ka pieteicējs ir atbildīgs par
viņa valdījumā esošo atkritumu nodošanu atbilstošam apsaimniekotājam. Ņemot vērā minēto, pieteicējam pamatoti uzdota
veicamā rīcība. Pieteicējam ir arī pienākums dienestā iesniegt atkritumu izvešanas faktu apliecinošus dokumentus, kas
apliecina, ka atkritumi ir nodoti legālam atkritumu apsaimniekotājam.
[1.6] Tiesā šobrīd tiek izskatīta lieta sakarā ar pieteicēja pieteikumu par līdzīgu strīdu. Tomēr pieteikuma iesniegšana
tiesā personai nepiešķir tiesības līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim ignorēt normatīvo aktu prasības.
[2] Pieteicējs iesniedza tiesā pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais.
[2.1] Dienests kļūdaini uzskata, ka pieteicējs ir veicis prettiesiskas atkritumu apsaimniekošanas darbības, pieteicējam
uzlikts nesamērīgs pienākums. Pieteicējs veica saimnieciska rakstura darbības – uzlaboja servitūta ceļa stāvokli, lai
nodrošinātu meža apsaimniekošanu. Pieteicējs aizbēra servitūta ceļa bedres ar pārstrādātiem – šķirotiem un drupinātiem –
tātad reģenerētiem būvgružiem, kas radās daudzdzīvokļu mājas demontāžas rezultātā, un tika saņemti no būvdarbu veicēja
un atkritumu apsaimniekotāja SIA „Tehnorent Serviss”. Pieteicējs ar šo komersantu mutiski vienojās par sadrupinātu
celtniecības materiālu iegādi bedru aizbēršanai. Normatīvie akti pieteicējam neuzliek pienākumu par to slēgt rakstveida
līgumu.
[2.2] Par iespēju iegūt otrreizēji izmantojamu izejmateriālu pieteicējs uzzināja /pagasts/ pārvaldē, kur viņam apliecināja,
ka ar SIA „Tehnorent Serviss” ir noslēgts līgums par mājas demontāžu un tehniskā specifikācija paredz, ka demontāžas
rezultātā iegūtie būvgruži tiks pārstrādāti un šķiroti, tie būs pieejami otrreizējai izmantošanai. Pieteicējs paļāvās, ka šis
komersants rīkojas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, jo darbojās līguma ar pašvaldību ietvaros, tāpēc nepieprasīja
dokumentus par būvgružu izcelsmi. Pieteicējs lūdza SIA „Tehnorent Serviss” izsniegt apliecinājumu par mutisko
vienošanos, taču rakstiska atbilde netika saņemta.
[2.3] Darījuma spēkā esību var apliecināt SIA „Tehnorent Serviss”, kurš līdzīgus darījumus par to pašu priekšmetu
un tajā pašā laikā bija noslēdzis arī ar citām personām. To apliecina administratīvajai lietai Nr.A420140821 pievienotie
dokumenti, kas ir attiecināmi arī uz izskatāmo lietu.
[2.4] SIA „Tehnorent Serviss” mājas demontāžas rezultātā radušos būvgružus reģenerēja. Tas, ka šis komersants,
iespējams, nebija atkritumu apsaimniekošanas darbību noformējis atbilstoši normatīvo aktu prasībām, nevar saistīt
pieteicēju kā gala ieguvēju.
[2.5] Dienests ignorē faktu, ka būvgružu reģenerāciju jeb atkritumu apsaimniekošanas darbības veica komersants,
nevis pieteicējs. Pieteicējs mājas demontāžas darbu vietā redzēja, ka būvgruži tika pārstrādāti (reģenerēti) turpat objektā
nožogotā teritorijā ar pārvietojamu mehānisku iekārtu. Līdz ar to materiāls, kas radās būves nojaukšanas rezultātā, pēc tā
sadrupināšanas un šķirošanas vairs nebija uzskatams par atkritumiem, bet gan par otrreizēji izmantojamu izejvielu. Līdz ar to
uz SIA „Tehnorent Serviss” ir attiecināmas pārsūdzētajā lēmumā norādīto normatīvo aktu prasības. Dienests nav izpildījis
likumā noteikto pierādīšanas pienākumu, jo nav ieguvis un noskaidrojis lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju.
[2.6] Pieteicējs paļāvās uz SIA „Tehnorent Serviss” un saņēma saimnieciskajām vajadzībām piemērotu izejmateriālu,
to izmantoja arī zemnieku saimniecība /Nosaukums A/. Izvēloties otrreizēji izmantojamo materiālu servitūta ceļa bedru
aizbēršanai, pieteicēja rīcības pamatā ir vidi saudzējošs uzvedības modelis un ilgtspējīgs risinājums, jo materiāla otrreizēja
izmantošana ir atbilstoša vides un cilvēku interešu līdzsvarošanai. Visas cilvēka darbības vai izraisītas pārmaiņas vidē nav
aizliegtas un visām darbībām nav nepieciešama valsts atļauja un iejaukšanās.
[2.7] Dienesta iejaukšanās bija nesamērīga. Pārsūdzētajā lēmumā norādītās tiesību normas attiecas uz speciālajiem
tiesību subjektiem (atkritumu apsaimniekotājiem) un darbībām ar atkritumiem (atkritumu apsaimniekošanu).
[2.8] Pieteicējs labā ticībā veica savā īpašumā saimnieciska rakstura darbības ar otrreizējai izmantošanai paredzētu
materiālu, kas nesatur bīstamas vielas, un kurš pēc mehāniskās pārstrādes vairs nevar tikt uzskatīts par atkritumiem saskaņā
ar atkritumu klasifikatoru. Šādos apstākļos pieteicējs pārstrādāto materiālu drīkstēja izmantot servitūta ceļa bedru
aizbēršanai un līdz ar to nav pamata šo materiālu uzskatīt par atkritumiem un nodot atkritumu apsaimniekotajam.
[2.9] Pieteicējs ir ieguvis neatkarīga speciālista /pers. B/ atzinumu analogā lietā. No tā izriet, ka pieteicējs savā
īpašumā nav ievedis atkritumus un izmantotais materiāls pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas otrreizēji izmantojamām
vielām saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 19.aprīļa noteikumu Nr.302 „Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un
īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” (turpmāk – noteikumi Nr.302) 6.punktu.
[3] Dienests paskaidrojumā par pieteikumu atsaucas uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto un papildus paskaidro
turpmāk minēto.
[3.1] Lietā ir iegūti pietiekami pierādījumi par to, ka pieteicējs prettiesiski savā īpašumā novietoja atkritumus.
Ziņojumā ir fiksēts, ka pieteicējs ir atvedis uz objektu atkritumus un tos izmantojis meža ceļa risu un bedru aizbēršanai.
Savukārt no 2020.gada 2.decembra ziņojuma par pārbaudes rezultātiem izriet, ka objektā esošie būvgruži radušies mājas
nojaukšanas rezultātā, kas savukārt liecina par to atbilstību atkritumu, nevis izejmateriālu statusam. Lietā esošie pierādījumi
ir pietiekami, lai konstatētu vides normatīvo aktu pārkāpumu un uzliktu pieteicējam pienākumu aizvākt atkritumus.
[3.2] Pieteicējam netiek pārmesta rakstveida līguma nenoslēgšana ar SIA „Tehnorent Serviss”. Minēto jautājumu
regulē Civillikums, un tas nav izskatāms administratīvā procesa ietvaros.
[3.3] Pieteicējs atbildību par būvgružu ievešanu nevar novelt uz SIA „Tehnorent Serviss”. Pieteicējam pašam bija
jāseko līdzi vides normatīvajos aktos noteiktajām atkritumu apsaimniekošanas prasībām un kā rūpīgam saimniekam
jāpārliecinās, vai atvestais materiāls nav atzīstams par atkritumiem. Pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu
materiālu likumīgu izcelsmi vai apliecinošus pierādījumus par būvniecības atkritumu reģenerāciju un atkritumu statusa
izbeigšanos.
[3.4] Lietas izskatīšanas laikā noskaidrots, ka daudzdzīvokļu māju nojauca un atkritumus pieteicējam piegādāja SIA
„Tehnorent Serviss”. Šim komersantam nav atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, tādējādi tas nedrīkstēja reģenerēt
atkritumus un vēl jo vairāk nebija tiesīgs sniegt atzinumu par šo atkritumu it kā legālu reģenerāciju.
Atkritumu apsaimniekošanas atļaujas neesība nozīmē, ka komersanta rīcība nebija legāla, tai skaitā, tam nebija atzītas
atbilstošas iekārtas. Tādējādi pilnībā noraidāma iespēja, ka komersants bez atbilstošas atļaujas būtu varējis legāli reģenerēt
uz pieteicēja īpašumu atvestos atkritumus. Atbilstoši Lursoft datubāzē pieejamai informācijai SIA „Tehnorent Serviss” nav
saistības ar atkritumu apsaimniekošanu. Par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpumu dienests 2021.gada
6.janvārī šim komersantam jau piemēroja naudas sodu (lieta Nr.01948000109020).
Lietā nav nepieciešams kādas trešās personas viedoklis, lai noskaidrotu būvgružu atbilstību atkritumu statusam. Lietā
nav konstatējami apstākļi, kas radītu šaubas par valsts vides inspektoru kompetenci izvērtēt vielu un priekšmetu atbilstību
atkritumu statusam. Valsts vides inspektoru zināšanas tiek vērtētas, ieceļot viņus amatā, līdz ar to nav šaubu par viņu
kvalifikāciju un spējām izvērtēt konkrētu priekšmetu atbilstību atkritumu statusam. Senāts ir atzinis, ka nav nepieciešams
veikt atsevišķas ekspertu pārbaudes, lai konstatētu vielas vai priekšmeta atbilstību atkritumu statusam. Valsts vides
inspektoru konstatētās ziņas ir pašpietiekamas (sk. Senāta 2018.gada 30.novembra rīcības sēdes lēmuma lietā
Nr.A420277017 4.punktu un Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 30.maija sprieduma lietā Nr.A420223118
11.punktu, Senāta 2020.gada 28.maija lēmuma lietā Nr.A420269619 9.punktu).
[3.5] No Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punktā un noteikumu Nr.302 6.punktā noteiktā secināms, lai
vielas vai priekšmetus neklasificētu kā atkritumus, ir jābūt pabeigtai to reģenerācijai (arī pārstrādei) un tiem vienlaikus
jāatbilst noteikumu Nr.302 6.punktā minētajiem kritērijiem.
Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka atbilstoši noteikumu Nr.302 6.punktam būtu pabeigta pieteicēja īpašumā esošo
būvgružu reģenerācija. Objektā esošie atkritumi, iespējams, ir šķiroti vai drupināti, bet tie nevar tikt uzskatīti par
pārstrādātiem, jo tie nav pārstrādāti materiālos vai vielās atbilstoši to sākotnējam vai citam izmantošanas veidam. Tā arī nav
uzskatāma par reģenerāciju, jo materiāli nav aizstāti. Atkritumi zaudē savu statusu tikai ar brīdi, kad tie ievietoti reģenerācijas
iekārtās, nevis pēc to sašķirošanas vai sadrupināšanas, kā kļūdaini norāda pieteicējs. Tā kā pieteicējs nav iesniedzis
licencēta atkritumu apsaimniekotāja izsniegtus dokumentus par būvgružu reģenerāciju un atkritumu statusa izbeigšanos,
pieteicējam pamatoti uzdots atkritumus no īpašuma izvākt.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 18.februāra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīts
turpmāk minētais.
[4.1] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ir objekta īpašnieks, kā arī nav strīda par to, ka pieteicējs objektā brauktuves
uzlabošanai ir izmantojis būvgružus, kas radušies daudzdzīvokļu mājas nojaukšanas rezultātā, tāpat nav strīda par to, ka ne
pieteicējam, ne kādai citai personai nav izsniegta atkritumu apsaimniekošanas atļauja objektā.
Lietā ir strīds par to, vai objektā brauktuves uzlabošanai izmantotie būvgruži ir atzīstami par atkritumiem, secīgi, vai
dienests pamatoti uzlicis pienākumu pieteicējam nodot objektā konstatētos atkritumus atbilstošam atkritumu
apsaimniekotājam un par atkritumu nodošanas faktu iesniegt dienestam atbilstošus dokumentus. Strīda starp pieteicēju un
dienestu pamatā ir pieteicēja uzskats, ka dienests ir nepareizi konstatējis un novērtējis lietas tiesiskos apstākļus, proti, ka
objektā brauktuves uzlabošanai izmantotais materiāls ir atzīstams par atkritumiem Atkritumu apsaimniekošanas likuma
izpratnē.
[4.2] Atkritumu apsaimniekošanas likums noteic, ka atkritumi ir jebkurš priekšmets vai viela, no kuras tās valdītājs
atbrīvojas, ir nolēmis vai spiests atbrīvoties (1.panta 1.punkts). Ražošanas atkritumi ir atkritumi, kas radušies ražošanas
procesā vai būvniecībā (1.panta 4.punkts), savukārt būvniecības atkritumi ir atkritumi, kas rodas būvdarbos un būvju
nojaukšanas procesā (1.panta 43.punkts).
Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 5.punktam atkritumu valdītājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā
persona, kura atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem – ir atkritumu radītāja vai ir fiziskā vai juridiskā persona, kuras
faktiskajā varā atrodas atkritumi. Savukārt atkritumu radītājs ir ikviena fiziskā vai juridiskā persona, kuras darbība rada
atkritumus (sākotnējais atkritumu radītājs) vai kura veic atkritumu priekšapstrādi, sajaukšanu vai citas darbības, kā rezultātā
mainās atkritumu sastāvs vai īpašības (1.panta 6.punkts).
Tātad būvniecības atkritumi, kas radušies būves nojaukšanas procesā, atbilstoši minētajam tiesiskajam regulējumam
iegūst atkritumu statusu ar brīdi, kad to valdītājs (sākotnējais atkritumu radītājs) no tiem ir atbrīvojies, ir nolēmis vai ir
spriests atbrīvoties.
[4.3] No ziņojumā norādītā tiesa konstatēja, ka, pamatojoties uz dienestā saņemto pieteikumu par to, ka meža ceļa
uzlabošanā /atrašanās vieta/, ir pielietoti nereģenerēti būvgruži, 2020.gada 1.decembrī šī teritorija tika apsekota. Apsekošanā
konstatēts, ka blakus vietējās nozīmes ceļam īpašumā ar kadastra apzīmējumu /numurs B/vienā kaudzē novietoti aptuveni
14 m3 būvgružu. Teritorijas apsekošanas laikā pieteicējs paskaidroja, ka būvgruži tika atvesti no nepabeigtās 18 dzīvokļu
mājas nojaukšanas /adrese/, dokuments par būvgružu nodošanu pieteicējam netika sagatavots. Ziņojumā par pārbaudes
rezultātiem Nr.120-78/2020 norādīts, ka nepieciešams dienesta Rēzeknes reģionālajā vides pārvaldē iesniegt dokumentus
par īpašumā, kadastra apzīmējums /numurs B/, novietoto būvgružu (aptuveni 14 m3) izmantošanu vai utilizāciju.
Dienesta Rēzeknes reģionālajā vides pārvaldē saņemts pieteicēja 2021.gada 26.maija ziņojums par to, ka drupinātais
materiāls (14 m3) no zemes vienības ar kadastra apzīmējumu /numurs B/pārvests uz objektu un izmantots meža ceļa rišu un
bedru aizbēršanai.
2021.gada 10.jūnijā kopā ar teritorijas īpašnieku notika apsekošana un konstatēts, ka īpašumā, kadastra apzīmējums
/numurs B/, būvniecības atkritumu nav; meža īpašumā, kadastra apzīmējums /numurs A/, iebraucamā ceļā vairākos posmos
bedru aizbēršanai novietoti būvgruži. Vizuāli novērtējot, materiāls nav reģenerēts.
Pieteicējs ziņojumā konstatētos apstākļus neapstrīd, proti, pieteicējs atzīst, ka uz objektu tika atvesti būvgruži, kas
radušies mājas nojaukšanas rezultātā, ko veica SIA „Tehnorent Serviss”. Līdz ar to atbilstoši iepriekš norādītajam
tiesiskajam regulējumam tiesa atzina, ka pieteicējs šos būvgružus ir ieguvis jau kā atkritumus, jo sākotnējais valdītājs
(atkritumu radītājs) no tiem ir atbrīvojies. Tādējādi dienests pamatoti konstatēja, ka objektā izmantotais materiāls brauktuves
uzlabošanai ir atkritumi Atkritumu apsaimniekošanas likuma izpratnē.
[4.4] Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punkts noteic, ka atkritumu reģenerācija ir jebkura darbība, kuras
galvenais rezultāts ir atkritumu lietderīga izmantošana ražošanas procesos vai tautsaimniecībā, aizstājot ar tiem citus
materiālus, kuri būtu izmantoti attiecīgajai darbībai, vai atkritumu sagatavošana šādai izmantošanai, bet minētā likuma
20.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka atkritumu sākotnējais radītājs vai valdītājs var pats veikt radīto vai valdījumā
esošo atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, ja ir saņēmis attiecīgu atļauju A vai B kategorijas piesārņojošo darbību
veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu.
Tātad, lai sākotnējais atkritumu radītājs varētu reģenerēt radītos atkritumus, tam ir jāsaņem atbilstoša atļauja.
Izskatāmajā gadījumā komersantam, kas ir sākotnējais atkritumu radītājs, šādas atļaujas nav. Līdz ar to, pat ja minētais
komersants kā būvniecības atkritumu sākotnējais radītājs drupināja būvgružus, būvgruži nezaudēja atkritumu statusu, jo
komersantam nav atbilstošas atļaujas atkritumu reģenerācijai.
Tā kā pierādījumi par brauktuves uzlabošanai izmantotā materiāla izcelsmi vai reģenerāciju, kas apliecinātu atkritumu
statusa izbeigšanos, lietā nav iesniegti, pieteicējs nav atspēkojis dienesta konstatēto, ka brauktuves uzlabošanai izmantoti
atkritumi. Minēto neatspēko arī pieteicēja iesniegtais /pers. B/ atzinums, jo tajā ir analizēts spriedums analogā lietā, līdz ar to
izskatāmajā lietā tas nav vērtējams. Secīgi nav pamatots arī pieteicēja arguments, ka pieteicējs no SIA „Tehnorent Serviss”
ieguva jau pārstrādātu materiālu, ko nevar klasificēt kā atkritumus.
[4.5] Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmajai daļai atkritumu savākšana, pārkraušana,
šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās.
Izskatāmajā gadījumā nav strīda, ka objekts neatbilst paredzētās vietas statusam, proti, objektam nav piešķirts ne
atkritumu poligona, ne izgāztuves statuss, līdz ar to atkritumu uzglabāšana objektā nav pieļaujama.
Atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 17.panta pirmās daļas 3.un 4.punktam bīstamo atkritumu vai ražošanas
atkritumu valdītājs nogādā bīstamos atkritumus vai ražošanas atkritumus speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu vai ražošanas
atkritumu savākšanas vietās vai slēdz līgumu ar attiecīgo atkritumu apsaimniekotāju par bīstamo atkritumu vai ražošanas
atkritumu apsaimniekošanu un sedz apsaimniekošanas izmaksas.
Līdz ar to pieteicējs kā atkritumu valdītājs ir atbildīgs par objektā atrodošos atkritumu nodošanu atbilstošam atkritumu
apsaimniekotājam. Tiesa pievienojās dienesta viedoklim, ka izskatāmajā gadījumā atbildība par objektā izvietotajiem
atkritumiem ir jāuzņemas pieteicējam, jo tieši pēc viņa gribas šie atkritumi nonāca objektā, un pieteicējam kā rūpīgam
saimniekam bija jārūpējas, lai objektā atkritumi nenonāktu.
Tā kā dienests pamatoti konstatēja, ka objektā atrodas atkritumi, bet pieteicējam nav izsniegta atbilstoša atļauja
atkritumu apsaimniekošanai, pieteicējs nav tiesīgs tos uzglabāt objektā, tāpēc ir spiests no tiem atbrīvoties neatkarīgi no
savas attieksmes pret tiem. Kļūdains ir pieteicēja arguments, ka dienesta piemērotās tiesību normas uz viņu nav
attiecināmas, jo viņš neapsaimnieko atkritumus. Tādējādi pienākums nodot objektā konstatētos atkritumus atbilstošam
atkritumu apsaimniekotājam un par atkritumu nodošanas faktu iesniegt dienestam atbilstošus dokumentus pieteicējam uzlikts
pamatoti.
[4.6] Dienests ir ieguvis pierādījumus, kas apliecina vides normatīvo aktu pārkāpumu. Proti, ir dienesta amatpersonu
sagatavots ziņojums, atbilstoši kuram objekta pārbaudē ir konstatēta ar būvgružiem nobērta brauktuve, ko pieteicējs
neapstrīd, un tajā ir fiksēta pieteicēja sniegtā informācija, ka būvgruži radušies mājas nojaukšanas rezultātā, kas savukārt
liecina par to atbilstību atkritumu statusam. SIA „Tehnorent Serviss” viedokļa noskaidrošana nav nepieciešama, jo, kā tiesa
konstatēja iepriekš, šim komersantam attiecīgas atļaujas atkritumu apsaimniekošanai, tostarp reģenerācijai, nav, līdz ar to
SIA „Tehnorent Serviss” attieksmei pret būvgružiem kā pret, iespējams, otrreizēji izmantojamu materiālu nav izšķirošas
nozīmes. Turklāt no pieteicēja iesniegtā mājas nojaukšanas tehniskā projekta 4.10., 4.11. un 4.12.punktā norādītā
nepārprotami izriet, ka būvgruži, par ko lietā ir strīds, ir atkritumi, proti, ka demontāžas darbu rezultātā radušies būvgruži
izvedami no objekta un utilizējami būvgružiem paredzētā poligonā. Līdz ar to pieteicēja iebildumi šajā sakarā nav pamatoti.
Pierādījumus, kas atspēkotu dienesta konstatētos apstākļus, pieteicējs nav iesniedzis.
Apstāklis, ka pieteicējs pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem apsvērumiem nepiekrīt, nenozīmē, ka dienests nav vērtējis
pierādījumu kopumu kopsakarā ar pieteicēja paskaidrojumiem vai, ka dienests nav izdarījis lietderības apsvērumus.
Pieteicējs nepamatoti atsaucas uz noteikumu Nr.302 6.punktu, kas noteic, ka vielu vai priekšmetu neklasificē kā atkritumus,
ja ir pabeigta vielas vai priekšmeta reģenerācija (arī pārstrāde). Kā tiesa konstatēja iepriekš, objektā izmantotie būvgruži nav
atzīstami par reģenerētiem. Līdz ar to objektā izmantotie būvgruži atkritumu statusu nav zaudējuši un attiecībā uz tiem ir
piemērojamas Atkritumu apsaimniekošanas likuma normas par neatļautu atkritumu noglabāšanu tam nepiemērotā vietā –
objektā. Tādējādi izskatāmajā gadījumā pieteicēja kā objekta īpašnieka tiesības objekta apsaimniekošanā izmantot
atkritumus ir ierobežotas pamatoti.
Attiecībā uz pieteicēja argumentu, ka viņš paļāvās, ka SIA „Tehnorent Serviss” darbojas atbilstoši normatīvo aktu
prasībām, tiesa norādīja, ka tieši pieteicējam kā objekta īpašniekam bija jāseko līdzi vides normatīvajos aktos noteiktajām
atkritumu apsaimniekošanas prasībām un kā rūpīgam saimniekam jāpārliecinās, vai atvestais materiāls nav atzīstams par
atkritumiem. Tā ir pieteicēja atbildība, ka, neiegūstot dokumentus, kas apliecina būvgružu reģenerāciju un atkritumu statusa
izbeigšanos, minētie būvgruži tika aizvesti uz objektu.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīts turpmāk
minētais.
[5.1] Tiesa nepareizi novērtēja pierādījumus un nedeva pieteicējam iespēju iesniegt visus pierādījumus, tostarp
nenopratināja lieciniekus. Lietā kā liecinieks ir jānopratina SIA „Tehnorent Serviss” pārstāvis un atzinumu sniegušais
eksperts /pers. B/.
[5.2] Dienests nevērtēja administratīvās atbildības subjektīvo pusi un pieteicēja rīcības mērķi, bet tiesas secinājumi
nav pareizi. Pieteicējs ceļa uzlabošanai izmantoja materiālu no nojauktas mājas un tam nebija nepieciešama atļauja, jo
pieteicējs savā īpašumā atkritumus neuzglabāja. Pieteicēja mērķis bija uzlabot ceļa kvalitāti, atkārtoti izmantojot materiālus,
nevis bez īpašas nozīmes vai pielietojuma uzglabāt atkritumus.
[5.3] SIA „Tehnorent Serviss” bija skaidrs un saprotams, vai ēkas nojaukšanas rezultātā izmantotais materiāls ir
izmantojams otrreizējai izmantošanai, un tieši šim komersantam bija pienākums izvērtēt, kādu materiālu drīkst nodot tālākai
izmantošanai. Tieši SIA „Tehnorent Serviss” bija pienākums materiālu sasmalcināt, sadrupināt un tikai tad nodot tālākai
izmantošanai vai arī tie bija jānodod atbilstošā vietā kā atkritumi. Pieteicējam kā fiziskai personai nebija pienākuma
noskaidrot, vai komersantam ir nepieciešamās atļaujas un vai tas drīkst nodot materiālu tālākai izmantošanai. Tiesa
nekonstatēja, ka SIA „Tehnorent Serviss” būtu materiālu reģenerācijas atļauja, taču, iespējams, šāda atļauja ir un SIA
„Tehnorent Serviss” reģenerēja šos materiālus, jo mājas nojaukšanas rezultātā būvmateriālu izskats mainījās.
[5.4] Dienests vizuāli konstatēja, ka būvgruži nav reģenerēti, taču citu pierādījumu par to lietā nav. Pieteicējs ceļa
uzlabošanai izmantoja sasmalcinātu materiālu, tāpēc var uzskatīt, ka pieteicējs izmantoja reģenerētu materiālu. Nav nozīmes,
kāda izmēra materiāls uz ceļa tika ievietots. Ja materiāli būtu sadrupināti mazākos gabalos, apkārtējai videi no tā nebūtu
ieguvuma. Ja pieteicēja vienīgais pārkāpums ir tas, ka pieteicējam nebija atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, tad pieteicēja
atbildība nemainītos atkarībā no tā, vai pieteicējs izmanto reģenerētu materiālu.
[5.5] Pieteicējs ir ieguvis pierādījumus par to, ka pārkāpums nav izdarīts un sankciju piemērošanai nav pamata. To
pierāda ģeoloģijas doktora lietišķajā ģeoloģijā /pers. B/ atzinums, ko tiesa nepamatoti nevērtēja. Tiesa nedrīkstēja neņemt
vērā tiesas sēdes laikā pieteicēja norādītās tiesību normas, kas apstiprina viņa paskaidroto.
[5.6] Tiesa nevērtēja, ka pieteicēja izmantotais materiāls pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas otrreizēji izmantojamām
vielām saskaņā ar noteikumu Nr.302 6.punktu. Minēto noteikumu atkritumu klasifikatora 17.nodaļā „Būvniecības un būvju
nojaukšanas atkritumi” noteikts, ka betons, ķieģeļi, flīzes, kārniņi un keramika nepieder pie bīstamajiem atkritumiem.
[5.7] Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 2.aprīļa noteikumu Nr.184 „Noteikumi par atkritumu dalītu savākšanu,
sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un materiālu reģenerāciju” 11.punktu SIA „Tehnorent Serviss” bija tiesības
nodot tālākai izmantošanai ne tikai sadrupinātos būvgružus, bet arī nojaukšanas materiālu nedrupinātā veidā.
[6] Paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību dienests norāda turpmāk minēto.
[6.1] Pretēji pieteicēja norādītajam tiesa /pers. B/ atzinumu ir vērtējusi. Tiesa norādīja, ka šis atzinums neatspēko
dienesta konstatēto, ka brauktuves uzlabošanai tika izmantoti atkritumi, t.sk., atzinums neapliecina, ka veikta vidē nelegāli
uzglabāto atkritumu reģenerācija, kas apliecinātu atkritumu statusa izbeigšanos.
[6.2] Atkritumu reģenerācijas faktu var apliecināt tikai tas atkritumu apsaimniekotājs, kurš pats reģenerējis konkrētos
atkritumus. Saskaņā ar noteikumu Nr.302 6.punktu vielu vai priekšmetu neklasificē kā atkritumus, ja ir pabeigta vielas vai
priekšmeta reģenerācija (arī pārstrāde) un tie vienlaikus atbilst vēl vairākiem kritērijiem. Tāpēc būvniecības atkritumi savu
statusu nezaudē no tā, ka tie tiek sašķiroti un, iespējams, ir samazināts to apmērs. Arī būvniecības atkritumu tehniskās
izmantošanas iespējas nemaina šo atkritumu statusu. Vienīgi legāla atkritumu reģenerētāja izsniegta izziņa par atkritumu
reģenerāciju legālā atkritumu reģenerācijas vietā var apgāzt atkritumu esības prezumpciju jeb pierādīt atkrituma statusa
maiņu atpakaļ uz vielu vai priekšmetu. Apliecinājumu par atkritumu reģenerāciju nevar aizstāt ar būves nojaucēja
apliecinājumu, būvniecības eksperta vizuālu apskati vai /pers. B/ vērtējumu. /pers. B/ vai cita persona nav tiesīga atkritumu
apsaimniekotāja vārdā sniegt atzinumu par vielas vai priekšmeta atbilstību atkritumu statusam.
[6.3] Tā kā SIA „Tehnorent Serviss” nebija atkritumu apsaimniekošanas atļaujas, tās rīcība ar atkritumiem nebija
legāla, tajā skaitā, tai nebija atzītas atbilstošas iekārtas. Tādējādi šis komersants bez atbilstošas atļaujas nevarēja legāli
reģenerēt uz objektu aizvestos atkritumus. Par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpumu dienests 2021.gada
6.janvārī SIA „Tehnorent Serviss” piemēroja naudas sodu. Komersants, kura reputāciju negatīvi ir ietekmējis dienesta
piemērotais administratīvais sods, kā liecinieks lietā nevarēs sniegt objektīvu informāciju. Līdz ar to lietā nav pamata
noskaidrot SIA „Tehnorent Serviss” pārstāvja un /pers. B/ viedokli, jo viņiem nav kompetences apliecināt atkritumu statusu.
[6.4] Pieteicējs ir lietas dalībnieks arī vēl divās citās tiesvedībās ar dienestu, kur tiek skatīts identisks strīds par to, vai
SIA „Tehnorent Serviss” piegādātie atkritumi pieteicējam no nojauktās daudzdzīvokļu mājas ir atzīstami par atkritumiem
(sk. Rēzeknes tiesas 2022.gada 28.marta spriedumu lietā Nr.1A/22/25 un Administratīvās rajona tiesas 2021.gada
24.septembra spriedumu lietā Nr.A420140821). Administratīvā pārkāpuma lietā pieteicējam piemērots naudas sods par
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 43.panta otrās daļas pārkāpšanu (neatļautu būvgružu uzglabāšanu objektā), savukārt
administratīvajā lietā izdots administratīvais akts par būvgružu nodošanu atbilstošam apsaimniekotājam, jo pieteicējs tos
nelegāli uzglabāja vidē. Abās minētajās lietās tiesa atzina par pareizu dienesta vērtējumu, ka pieteicējs vidē nelegāli novietoja
atkritumus.
[7] Tiesas sēdē, kas tika noteikta atsevišķas procesuālas darbības veikšanai (lietas dalībnieku paskaidrojumu
uzklausīšanai), pieteicēja pārstāve uzturēja apelācijas sūdzību un lūdza pieteikumu apmierināt, bet dienesta pārstāve
apelācijas sūdzību neatzina un lūdza pieteikumu noraidīt.
Motīvu daļa
[8] Administratīvā apgabaltiesa ar 2022.gada 31.oktobra lēmumu noraidīja pieteicēja lūgumu par SIA „Tehnorent
Serviss” pārstāvja un /pers. B/ nopratināšanu liecinieku statusā, jo atzina, ka viņi nevar liecināt par lietā nozīmīgiem
apstākļiem. Lūdzot nopratināt lieciniekus, pieteicējs vēlas pierādīt, ka uz viņa īpašumu atvestie būvgruži bija zaudējuši
atkritumu statusu vidi regulējošo tiesību normu izpratnē. Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka šādu apstākli nav
iespējams pierādīt ar pieteicēja norādīto personu liecībām. Tas, vai būvgruži konkrētajā gadījumā ir zaudējuši atkritumu
statusu, ir atkarīgs no lietā konstatēto apstākļu, par kuriem strīda nav, izvērtējuma.
[9] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, kā arī noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā
apgabaltiesa secina, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās
instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos
apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi identificējusi strīda jautājumu, pareizi piemērojusi
tiesību normas un pareizi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā
procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šā sprieduma
4.punktu).
[11] Izvērtējusi pieteicēja apelācijas sūdzības argumentus, Administratīvā apgabaltiesa nonāk pie tādiem pašiem
secinājumiem, kā Administratīvā apgabaltiesa ir izdarījusi lietā Nr.A420140821, kurā pieteicējs bija pārsūdzējis dienesta
lēmumu, kas pieņemts līdzīgos apstākļos.
Galvenais strīdus jautājums lietā ir par to, vai būves nojaukšanas rezultātā radušies būvgruži, kas tika atvesti uz
objektu, ir uzskatāmi par atkritumiem, vai tas ir pabeigtā atkritumu reģenerācijas procesā radīts atkārtoti izmantojams
materiāls.
Pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atkritumu reģenerācija ir
prezumējama tikai tad, ja to veikusi persona, kurai ir tiesības šādu darbību veikt. Proti, atbilstoši Atkritumu
apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punktam atkritumu reģenerācija ir jebkura darbība, kuras galvenais rezultāts ir atkritumu
lietderīga izmantošana ražošanas procesos vai tautsaimniecībā, aizstājot ar tiem citus materiālus, kuri būtu izmantoti
attiecīgajai darbībai, vai atkritumu sagatavošana šādai izmantošanai, bet saskaņā ar 20.panta pirmās daļas 1.punktu
atkritumu sākotnējais radītājs vai valdītājs var pats veikt radīto vai valdījumā esošo atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu,
ja ir saņēmis attiecīgu atļauju A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par
piesārņojumu.
Dienests pareizi norādīja, ka no Atkritumu apsaimniekošanas likuma 1.panta 13.punkta un noteikumu Nr.302 6.punkta
normām secināms, lai vielas vai priekšmetus neklasificētu kā atkritumus, ir jābūt pabeigtai to reģenerācijai (arī pārstrādei) un
tiem vienlaikus jāatbilst noteikumu Nr.302 6.punktā minētajiem kritērijiem. Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka atbilstoši
noteikumu Nr.302 6.punktam būtu pabeigta objektā esošo būvgružu reģenerācija. Objektā esošos atkritumus, kuri,
iespējams, tikuši šķiroti vai drupināti, nevar uzskatīt par pārstrādātiem, jo tie nav pārstrādāti materiālos vai vielās atbilstoši
sākotnējam vai citam izmantošanas veidam. Tā nav uzskatāma par reģenerāciju, jo nav notikusi materiālu aizstāšana.
Atkritumi zaudē savu statusu tikai ar brīdi, kad tie ir ievietoti reģenerācijas iekārtās, nevis pēc tam, kad tiek sašķiroti vai
sadrupināti.
Turklāt lietā esošajos fotouzņēmumos ir skaidri redzams, ka būvgruži nav pilnībā sadrupināti. Vietām tie ir lielos
gabalos, starp tiem atrodas izlocīti metāla armatūras stieņi (lietas 50.lapa), atsevišķi betona gabali ir pārklāti ar tumšu,
nezināmu vielu (lietas 51.lapa). Līdz ar to pieteicējs apelācijas sūdzībā nepamatoti norāda, ka viņa izmantotais materiāls
pilnībā atbilst prasībām, kas noteiktas otrreizēji izmantojamām vielām saskaņā ar noteikumu Nr.302 6.punktu.
Pareizs ir pirmās instances tiesas secinājums, lai sākotnējais atkritumu radītājs varētu reģenerēt radītos atkritumus, tam
ir jāsaņem atbilstoša atļauja. Lietā ir noskaidrots, ka sākotnējam atkritumu radītājam šādas atļaujas nebija. Daudzdzīvokļu
māju nojauca un atkritumus uz pieteicēja norādīto vietu atveda SIA ,,Tehnorent Serviss”, tādējādi tieši SIA ,,Tehnorent
Serviss” ir vienīgā persona, kura varētu sniegt atzinumu par atkritumu reģenerācijas faktu. Tomēr, tā kā tai nav atkritumu
apsaimniekošanas atļaujas, tā saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu nedrīkstēja reģenerēt atkritumus, līdz ar to nav
tiesīga arī sniegt atzinumu, ka ir reģenerējusi atkritumus. Dienests pareizi norādīja, ka atkritumu apsaimniekošanas atļaujas
neesība nozīmē, ka SIA ,,Tehnorent Serviss” rīcība nebija legāla, tai skaitā, tai nebija atzītas atbilstošas iekārtas.
No tiesību normu regulējuma neizriet apstiprinājums pieteicēja viedoklim, ka būvgružu faktisku reģenerāciju var pierādīt
ar liecinieku liecībām un ģeoloģijas speciālista atzinumu. Lietā ir jāpierāda nevis tas, ka būvgružus ir apstrādājusi persona,
kurai nav atļaujas atkritumu reģenerācijai, un ka apstrādātie būvgruži, iespējams, pēc to apskates līdzinās reģenerētiem
atkritumiem, kas ir otrreizēji izmantojami. Lietā ir jāpierāda, ka atkritumi ir reģenerēti tādā veidā, ka tie ir zaudējuši atkritumu
statusu. Šādu apstākli lietā varētu pierādīt tikai tad, ja atkritumus būtu reģenerējusi šādu darbību veikt tiesīga persona.
Tā kā SIA ,,Tehnorent Serviss” nebija attiecīgas atļaujas un attiecīgu iekārtu konkrētās darbības veikšanai, liecinieku
vai būvniecības speciālistu sniegtām ziņām lietā nav nozīmes. Tostarp /pers. B/ 2021.gada 18.oktobra atzinums (lietas 26.–
32.lapa) šādu faktu neapstiprina. Atzinuma autors pamatā ir sniedzis vērtējumu par apskati dabā, secinot, ka materiāli ir
drupināti, kā arī par pirmās instances tiesas sprieduma motīviem administratīvajā lietā Nr.A420140821, rekomendējot šo
spriedumu pārsūdzēt. Atzinuma autora ieskatā nav nozīmes, vai ir tiesību normās paredzētajā kārtībā veikts reģenerācijas
process. Tomēr šāds uzskats nav pareizs.
Pieteicējs norāda, ka atļaujas esība pati par sevi neapliecinātu atkritumu reģenerācijas faktu. Tam var piekrist, tomēr
šāds apgalvojums pārsūdzētajā lēmumā nav izteikts. Līdztekus atļaujai veikt attiecīgo darbību ir jābūt arī dokumentiem, kas
apliecina reģenerācijas faktu.
Arī pieteicēja iesniegtais projekts (lietas 119.–142.lapa) nepierāda faktu, ka būvgruži ir zaudējuši atkritumu statusu.
Dienests pamatoti norādīja, ka projekts ir būvniecības (konkrētajā gadījumā – demontāžas) ieceres dokuments. Projekta
izstrādātājs projektā paredzējis, ka no būvobjekta tiks izvesti atkārtotai lietošanai paredzēti būvgruži, taču tas automātiski
nenozīmē, ka faktiski dabā ir tikusi realizēta to reģenerācija. Projektā ietvertā iecere neapliecina, ka būvobjektā radušos
atkritumus reģenerēja atbilstošs atkritumu apsaimniekotājs un tie zaudēja atkritumu statusu.
Lietā arī nav izšķirošas nozīmes tam, ka cita persona – zemnieku saimniecība /Nosaukums A/ – , iespējams, ir
ieguvusi tādu pašu materiālu, kādu ieguva pieteicējs. Šajā lietā nav pārbaudīts un nav jāpārbauda, kādus materiālus ir
ieguvusi kāda cita persona. Pat ja kompetentā iestāde nav savlaicīgi atklājusi citu personu iespējamus pārkāpumus vides
jomā, tas neattiecas uz izskatāmajā lietā noskaidrotajiem faktiem, tostarp tas nerada pieteicējam aizsargājamu tiesisko
paļāvību, ka viņa prettiesiskā rīcība tiks atļauta.
Pretēji pieteicēja uzskatam viņš nav sodīts par citas personas SIA ,,Tehnorent Serviss” rīcību. Tieši pieteicējs ir
persona, kura ir atbildīga par atkritumu atrašanos savā īpašumā un kurai bija jāveic tiesību normās paredzētās darbības
pārkāpuma vides jomā seku novēršanai. Šis pienākums nav atkarīgs no pieteicēja subjektīvās attieksmes pret notikušo, līdz
ar to lietā nav nozīmes pieteicēja paskaidrotajam, ka viņš rīkojās labticīgi un vēlējās atkārtoti izmantot lietotus
būvmateriālus.
[12] Pieteicējs nav iesniedzis licencēta atkritumu apsaimniekotāja izsniegtus dokumentus, kas apliecina būvgružu
reģenerāciju un atkritumu statusa izbeigšanos, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka objektā esošais materiāls ir zaudējis
atkritumu statusu. Tā kā pieteicējam nav izsniegta atbilstoša atļauja apsaimniekot atkritumus, viņš nav tiesīgs tos vākt un
uzglabāt. Pieteicējs ir spiests atbrīvoties no trešās personas radītajiem atkritumiem neatkarīgi no viņa attieksmes pret tiem.
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmajai daļai atkritumu uzglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās.
Dienests pareizi konstatēja, ka objekts neatbilst paredzētās vietas statusam un ražošanas atkritumu uzglabāšana tajā nav
pieļaujama. Atkritumu uzglabāšana tam neatļautā vietā apdraud apkārtējo vidi.
Apgabaltiesa uzskata, ka pārsūdzētājā lēmumā ir izdarīti pareizi lietderības apsvērumi, tas ir tiesisks un samērīgs.
Dienests pamatoti atzina, ka, vieglprātīgi izturoties pret atkritumu apsaimniekošanu, pieteicējs ir apdraudējis sabiedrības
tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē un turpmāka atkritumu uzglabāšana objektā nav pieļaujama. Līdz ar to pārsūdzētā
lēmuma atcelšanai nav pamata.
Papildus Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka pieteicējam noteiktais pienākums nodot būvniecības atkritumus
attiecīgu atļauju saņēmušam atkritumu apsaimniekotājam automātiski nenozīmē to, ka visi pieteicēja īpašumā esošie
būvniecības atkritumi ir fiziski jāpārvieto. Būvniecības atkritumi būtu pārvietojami tikai tādā gadījumā, ja atkritumu
apsaimniekotājs, kurš saņēmis attiecīgu atļauju, atzīst par neiespējamu atkritumu atrašanās vietā nodrošināt atkārtoti
izmantojamo un pārstrādājamo materiālu atdalīšanu no pārējiem būvniecības atkritumiem un to pārstrādi.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts vides dienesta 2021.gada 20.septembra lēmuma Nr.7.3/CS/2745/2021
atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
I.Amona
Tiesnese referente
K.Berķis
Tiesnesis
V.Zommere
Tiesnese