Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420252720 / A42-00143-22 ECLI:LV:ADRJRIT:2022:0318.A420252720.2.S Generato dall'IA

Court dismisses appeal against tax authority's fine for failing to implement AML sanctions compliance measures.

Numero d'incarto A420252720 / A42-00143-22
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative District Court of Riga rejected the company's request to annul the State Revenue Service's decision imposing a €400 fine. The authority found the company failed to conduct required anti-money laundering risk assessments and internal control systems for its client, RFACTOR. The court held that the decision was legally sound, properly based on established guidelines, and that the authority's right to elaborate arguments in the appeal stage did not constitute a violation of general principles of law.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likuma 246.–251. panti; 289.–291. panti: An administrative decision remains valid if supported by specific legal grounds and established guidelines, even if the authority expands its reasoning during the appeal stage, provided no more adverse measure is adopted.

Parole chiave

Generato dall'IA
anti-money laundering compliance sanctions risk assessment administrative appeal procedure general principles of law State Revenue Service fine internal control systems risk management guidelines ispezioni e controlli

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likuma 246.–251. panti
Administratīvā procesa likuma 289.–291. panti
Novēršanas likums
finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (turpmāk – Sankciju likums) prasību
Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas arhīva Nr. A42-00143-22/10

ECLI:LV:ADRJRIT:2022:0318.A420252720.2.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2022. gada 18. martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Ieva Dambe,

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta – pārstāvim /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē (videokonferences režīmā, izmantojot lietotni Microsoft Teams) izskatīja administratīvo lietu, kas pēc SIA ,,Ieva Broka &

partners” pieteikuma ierosināta par Valsts ieņēmumu dienesta 2020. gada 21. septembra lēmuma Nr. 30.8-22.9/4001 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvalde no 2019. gada 10. oktobra līdz

12. decembrim veica pieteicējas SIA ,,Ieva Broka & partners” pārbaudi par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas

finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (turpmāk – Sankciju likums) prasību

izpildi. Par veikto pārbaudi noformēts pārbaudes akts Nr. 12.2-3/349 (turpmāk – pārbaudes akts).

Pārbaudes rezultātā ar 2020. gada 11. maija lēmumu Nr. 30.8-12.1/1248 (turpmāk – sākotnējais lēmums) nolemts piemērot pieteicējai soda

naudu 200 euro par Novēršanas likuma 22. panta pirmajā daļā, 22. panta otrās daļas 3. punktā, 25. panta trešās daļas 2. punktā un 37.2 pantā noteikto

prasību pārkāpumiem, kā arī soda naudu 200 euro par Sankciju likuma 13.1 panta neievērošanu, nosakot galīgo soda naudu 400 euro.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja dienesta ģenerāldirektorei.

[2] Ar dienesta 2020. gada 21. septembra lēmumu Nr. 30.8-22.9/4001 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Pārbaudē konstatēts, ka pieteicēja nav iesniegusi dokumentus, kas apstiprina tās klienta SIA „RFACTOR” padziļinātās izpētes un uz risku

novērtējumu balstītu pasākumu veikšanu, lai noteiktu minētā klienta un tā patiesā labuma guvēja /pers. G/ līdzekļu izcelsmi un materiālo stāvokli

raksturojošas labklājības izcelsmi, nav veikusi savai darbībai un klientiem piemītošo starptautisko un nacionālo sankciju neizpildes risku novērtējumu, kā

arī nav izstrādājusi starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu.

[2.2] Pieteicējas klienta SIA „RFACTOR” identifikācijas kartē veikta atzīme, ka tā patiesā labuma guvēja /pers. G/ ir politiski nozīmīga persona,

politiski nozīmīgas personas ģimenes loceklis vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona. Taču klienta riska novērtēšanas veidlapās klienta

risku pieteicēja novērtējusi kā zemu, norādot, ka padziļināta klienta izpēte nav jāveic. Pieteicēja pēc pārbaudes akta sastādīšanas dienestam iesniegusi

paskaidrojumu, kurā norādījusi, ka, balstoties uz radniecības saitēm, pieteicējai ir zināma apjomīga informācija par /pers. G/, tāpēc padziļināta izpēte nav

nepieciešama. Vēlāk pieteicēja iesniegusi ar 2015. gada 26. maiju datētu klienta SIA „RFACTOR” izpētes un padziļinātās izpētes veidlapu, norādot, ka

tā visu laiku ir bijusi pieteicējas rīcībā. Veidlapā sniegta atsauce uz radniecību, tādējādi uzraudzības neveikšanu.

[2.3] Novēršanas likums noteic, ka, uzsākot un uzturot darījuma attiecības, padziļinātā klienta izpēte jāveic, ja klienta patiesais labuma guvējs ir

politiski nozīmīga persona, politiski nozīmīgas personas ģimenes loceklis vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona. Tādējādi, konstatējot, ka

Novēršanas likums nosaka konkrētas prasības likuma subjektiem, kuri veic saimniecisko darbību likuma regulējošajās jomās, pieteicējai kā likuma

subjektam ir pienākums šīs likuma prasības ievērot neatkarīgi no tā, vai pieteicējas klienta patiesais labuma guvējs ir radinieks. Likuma subjektam ir

pienākums veikt klientu izpēti Novēršanas likumā noteiktajā veidā un apjomā un nodrošināt informācijas tūlītēju sniegšanu uzraugošajai iestādei pēc tās

pieprasījuma. Turklāt arī pašas pieteicējas Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas iekšējās

kontroles sistēmā (turpmāk – iekšējās kontroles sistēma) ir noteikts padziļinātas izpētes veikšanas pienākums šādās darījuma attiecībās.

[2.4] Pārbaudē konstatēts, ka pieteicēja nav izstrādājusi starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu un nav

veikusi un dokumentējusi sankciju riska novērtējumu. Pieteicējas pārbaudei iesniegtā iekšējās kontroles sistēma neietver Sankciju likumā noteikto kārtību

un regulējumu pilnā apmērā.

[2.5] Pieteicējai kā juridisko pakalpojumu sniedzējai ir jāapzinās, ka tās veiktajā saimnieciskajā darbībā pastāv augsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas risks, attiecīgi šajā nozarē strādājošajiem komersantiem ir jāpievērš īpaša vērība Novēršanas likuma prasību

izpildē. To neievērojot, palielinās iespēja izmantot Latvijas Republikas finanšu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

nolūkiem, kas apdraud visas sabiedrības intereses gan valsts finansiālās stabilitātes, gan sociālās drošības jomā. Tādējādi atbilstošu soda sankciju

piemērošana par Novēršanas likuma prasību pārkāpumiem ir uzskatāma par valsts un sabiedrības interešu ievērošanu.

[2.6] Sankciju likumā iestrādātais likuma subjekta pienākums veikt sankciju risku novērtējumu bija izpildāms līdz 2019. gada 1. maijam. Pieteicējai

bija pietiekams laiks Sankciju likuma prasību izpildei, īpaši ņemot vērā, ka pārbaude uzsākta 2019. gada 10. oktobrī, kas ir ievērojamu laiku pēc

noteiktā pārejas perioda.

[2.7] Nosakot sankcijas apmēru, veikts izvērtējums konkrētajai situācijai – ņemts vērā pārkāpumu raksturs, būtība, pārkāpuma ilgums, kā arī

ņemts vērā samērīguma princips un lietderības apsvērumi, ievērojot sabiedrības intereses. Tāpat ņemts vērā pieteicējas finansiālais stāvoklis.

Piemērotās soda naudas aprēķinā, no vienas puses, ir ņemts vērā apstāklis, ka pieteicējai pārkāpumi ir konstatēti pirmo reizi un nav apjomīgi,

turklāt pēc būtības, ņemot vērā radniecību, ir iespējams uzskatīt, ka pieteicējas rīcībā ir informācija par klientu SIA “RFACTOR” un tās patieso labuma

guvēju /pers. G/, tikai tā nav dokumentēta. Pieteicēja ir sadarbojusies ar dienestu. No otras puses, piemērotā sankcija atbilst izdarīto pārkāpumu

raksturam un ir samērojama ar pieteicējas finanšu rādītājiem.

Pieteicējai piemērotā sankcija ir nepieciešama, lai veicinātu pieteicējas, kā arī citu likuma subjektu likumā noteikto pienākumu efektīvu izpildi,

tādējādi samazinot nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas iespējas. Samazinot nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas iespējas, palielinās sabiedrības drošība un uzlabojas valsts reputācija starptautiskā līmenī, kas ir visas sabiedrības intereses.

[2.8] Attiecībā uz pieteicējas iebildumu, ka dienests nav ievērojis savu pausto nostāju par principa ,,konsultē vispirms” piemērošanu pirms

sodīšanas, dienests norādījis, ka pieteicējai un tās darbiniekiem pirms pārbaudes veikšanas bija iespēja apmeklēt dienesta rīkotos seminārus noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, kā arī izmantot dienesta sagatavoto un tā mājas lapā publicēto izglītojošo

informāciju par minēto jomu, par ko attiecīgi tai tikusi vairākkārt nosūtīta informācija. Tāpat pieteicēja informēta par grozījumiem Sankciju likumā,

akcentējot no tām izrietošās prasības.

[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par tā atcelšanu. Pieteikumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[3.1] Situācija, kas saistīta ar SIA „RFACTOR” patieso labuma guvēju /pers. G/ liecina par izņēmuma gadījumu, proti, padziļināta izpēte nav

nepieciešama, jo radniecības dēļ klients ir atzīmēts ar zemu risku. Nav iespējams konstatēt, kādi tieši apstākļi dod dienestam pamatu uzskatīt, ka

pieteicēja nav informēta par SIA „RFACTOR” patiesā labuma guvēja materiālo stāvokli raksturojošo labklājības izcelsmi. Anketu aizpildīšana nav

vienīgais veids, kādā uzzināt informāciju par personas materiālo stāvokli raksturojošo labklājības izcelsmi. Pārsūdzētais lēmums satur pretrunīgus

secinājumus par to, vai pieteicējas valdes locekles rīcībā ir visa nepieciešamā informācija par SIA „RFACTOR” patiesā labuma guvēju.

[3.2] Apstāklis, ka pieteicēja nav dokumentējusi tās rīcībā esošo informāciju par SIA „RFACTOR” un tās pa tieso labuma guvēju, konkrētajā

gadījumā ir izskaidrojams ar objektīvu apstākli, proti, radniecības saitēm. Turklāt nav ticis nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm, jo pieteicēja faktiski

spējusi dienestam sniegt izvērstu informāciju par SIA „RFACTOR” patieso labuma guvēju klātienes pārbaudes laikā.

[3.3] Pieteicējas iekšējā kontroles sistēma ir pietiekama, lai atbilstu Sankciju likuma prasībām. Iekšējās kontroles sistēmā nav jābūt identiski

pārrakstītam Sankciju likumam, jo Sankciju likums ir saistošs visiem subjektiem tiešā veidā un nav lietderīgi un loģiski prasīt, lai pieteicēja savā iekšējās

kontroles sistēmā to pārrakstītu.

[3.4] Sākotnējā lēmumā nav ticis norādīts, kādi apsvērumi bijuši par pamatu dienesta lēmumam, ka vienīgais iespējamais piemērojamais soda veids

ir soda naudas piemērošana. Tāpat sākotnējā lēmumā nebija norādīts, kā dienests ir izvērtējis Novēršanas likuma 77. panta trešajā daļā norādītos

apstākļus. Tas, ka soda naudas piemērošana un pārējie jautājumi ir skaidroti tikai pārsūdzētajā lēmumā, ir pamats sākotnējā un pārsūdzētā lēmuma

atcelšanai.

Tāpat nav iespējams konstatēt, kā un vai dienests ir izvērtējis samērīguma, privātpersonas tiesību ievērošanas, tiesiskuma, tiesību normu saprātīgas

piemērošanas principus, kā arī lietderības apsvērumus un sabiedrības intereses. Savukārt “konsultē vispirms” princips nevar aprobežoties tikai ar

semināru rīkošanu.

Tā kā dienests lēmumu pieņemšanā nav piemērojis nevienu no vispārējiem tiesību principiem, pārsūdzētais lēmums būtu jāatceļ.

[4] Rakstveida paskaidrojumā tiesai dienests norādīja, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms. Bez pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem

argumentiem dienests norādīja turpmāk minētos apsvērumus.

[4.1] Pārsūdzētajā lēmumā norādīts uz apstākļiem, kas pierāda, ka pieteicēja nav veikusi un dokumentējusi Novēršanas likumā noteiktos

pasākumus, uzsākot un uzturot darījuma attiecības ar klientu SIA „RFACTOR”, kura patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona. No lietas

materiāliem izriet, ka pārbaudes laikā, kā arī pēc pārbaudes pabeigšanas pieteicēja nesniedza dienestam dokumentus, kas apstiprina padziļinātas izpētes

veikšanu un veiktos pasākumus, lai noteiktu klienta un tā patiesā labuma guvēja līdzekļu izcelsmi un materiālo stāvokli raksturojošas labklājības izcelsmi.

Tāpat pārbaudes laikā pieteicēja nevarēja uzrādīt dokumentus, kuri apstiprina atbilstoši savam darbības veidam veiktu starptautisko un nacionālo

sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem noteikto starptautisko un nacionālo sankciju

neizpildes riskus, kā arī izstrādāto starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu. Pārbaudei iesniegtā pieteicējas

iekšējās kontroles sistēma nesatur Sankciju likumam atbilstošu starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu, kā arī starptautisko un nacionālo

sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu.

[4.2] Pieteikumā nav minēts, kādā veidā dienests pārkāpis labas pārvaldības principu un privātpersonas tiesību ievērošanas principu, tiesību normu

saprātīgas piemērošanas principu un vienlīdzības principu, kā arī nav norādīti fakti, kuri par to liecinātu.

[4.3] Nosakot sankciju, dienests vadījies pēc apstiprinātajām vadlīnijām. Dienests ir izvērtējis Administratīvā procesa likumā norādītos lietderības

apsvērumus un konstatējis, ka lēmuma pieņemšana par soda naudas piemērošanu 400 euro apmērā ir nepieciešama, piemērota, vajadzīga un atbilstoša.

[5] Lieta pēc pieteicējas lūguma tika izskatīta mutvārdu procesā.

Pieteicēja uz tiesas sēdi neieradās attaisnojošu iemeslu dēļ un lūdza izskatīt lietu bez tās klātbūtnes, norādot, ka pieteikumu uztur.

Dienesta pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un tiesai sniegtajos rakstveida paskaidrojumos minētajiem

argumentiem.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējusi lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, kā arī noklausījusies dienesta sniegtos paskaidrojumus tiesas sēdē, atzīst, ka

pieteikums ir noraidāms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[7] Lietā ir strīds par dienesta konstatētajiem pieteicējas Novēršanas likuma un Sankciju likuma pārkāpumiem un pieteicējai piemērotā soda veidu

un apmēru. Pieteicēja uzskata, ka dienests nepamatoti konstatējis pārkāpumus, kā arī tas nav pamatojis, kādu apsvērumu dēļ nonākts pie secinājuma, ka

piemērojamais soda veids ir soda nauda, kā arī nav norādījis, kādā veidā noteikts soda naudas apmērs.

[8] Attiecībā uz dienesta konstatēto Novēršanas likuma 22. panta pirmajā daļā, 22. panta otrās daļas 3. punktā, 25. panta trešās daļas 2. punktā

un 37.2 pantā noteikto prasību pārkāpumu, kādēļ pieteicējai piemērota soda nauda 200 euro, tiesa konstatē un secina turpmāk minēto.

[8.1] Saskaņā ar Novēršanas likuma 2. pantu šā likuma mērķis ir novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma un proliferācijas

finansēšanu. Novēršanas likuma mērķa sasniegšanai paredzētie pienākumi un atbildība attiecas uz likuma 3. panta pirmajā daļā norādītajiem subjektiem.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja, būdama juridisko, darījumu plānošanas, apstiprināšanas vai veikšanas pakalpojumu sniedzēja, neatkarīgi

darbojoties klienta vārdā, un juridisko veidojumu dibināšanas un darbības nodrošināšanas pakalpojumu sniedzēja, ir Novēršanas likuma subjekts

atbilstoši likuma 3. panta pirmās daļas 4. un 5. punktam, un uz pieteicēju attiecas Novēršanas likumā noteiktie pienākumi.

[8.2] Saskaņā ar Novēršanas likuma 22. panta otrās daļas 3. punktu likuma subjekts veic klienta padziļināto izpēti, uzsākot un uzturot darījuma

attiecības vai veicot gadījuma rakstura darījumu ar klientu, kura patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, politiski nozīmīgas personas

ģimenes loceklis vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona.

Novēršanas likuma 22. panta pirmā daļa noteic, ka klienta padziļināta izpēte ir uz risku novērtējumu balstītas darbības, kas tiek veiktas papildus

klienta izpētei un, ievērojot uz risku novērtējumu balstītu pieeju, ietver vienu vai vairākus šādus pasākumus: 1) iegūt un izvērtēt papildinformāciju par

klientu un tā patieso labuma guvēju, kā arī pārliecināties par iegūtās papildinformācijas patiesumu; 2) iegūt un izvērtēt papildinformāciju par darījuma

attiecību paredzamo būtību; 3) iegūt un izvērtēt papildinformāciju par klienta veikto darījumu atbilstību norādītajai saimnieciskajai darbībai; 4) iegūt un

izvērtēt informāciju par klienta un tā patiesā labuma guvēja līdzekļu un labklājības izcelsmi; 5) iegūt un izvērtēt informāciju par paredzamo vai veikto

darījumu pamatojumu; 6) saņemt augstākās vadības piekrišanu darījuma attiecību uzsākšanai vai turpināšanai; 7) veikt darījuma attiecību padziļinātu

uzraudzību, palielinot piemēroto kontroļu skaitu un biežumu un nosakot darījuma veidus, kuriem nepieciešama atkārtota pārbaude; 8) veikt citus

pasākumus, kas nepieciešami, lai pārliecinātos par darījuma attiecību vai gadījuma rakstura darījuma tiesisko un ekonomisko būtību.

Tāpat atbilstoši Novēršanas likuma 25. panta trešās daļas 2. punktam, ja pirms darījuma attiecību uzsākšanas vai darījuma attiecību laikā tiek

konstatēts, ka klients vai tā patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona vai politiski nozīmīgas personas ģimenes loceklis, vai ar politiski nozīmīgu

personu cieši saistīta persona, likuma subjekts veic un dokumentē uz risku novērtējumu balstītus pasākumus, lai noteiktu klienta un tā patiesā labuma

guvēja līdzekļu izcelsmi un materiālo stāvokli raksturojošas labklājības izcelsmi.

Novēršanas likuma 37.2 pants paredz, ka likuma subjekts dokumentē klienta izpētes pasākumus, kā arī informāciju par visiem klienta veiktajiem un

saņemtajiem maksājumiem un pēc uzraudzības un kontroles institūcijas vai Finanšu izlūkošanas dienesta pieprasījuma tajā noteiktajā termiņā uzrāda šos

dokumentus likuma subjekta uzraudzības un kontroles institūcijai vai iesniedz šo dokumentu kopijas Finanšu izlūkošanas dienestam.

Minētās tiesību normas norāda uz to, ka klienta patiesā labuma guvēja atbilstība politiski nozīmīgai personai, politiski nozīmīgas personas ģimenes

loceklim vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistītai personai uzskatāma par paaugstināta riska faktoru, kas attiecīgi noteic, ka šādai personai veicama

padziļinātā izpēte, kas apliecināma dokumentētā veidā.

[8.3] Tiesa konstatē, ka lietā ir iesniegta pieteicējas klienta SIA „RFACTOR” 2015. gada 26. maija identifikācijas karte, kurā atzīmēts, ka tā

patiesā labuma guvēja /pers. G/ ir politiski nozīmīga persona, politiskas nozīmīgas personas ģimenes loceklis vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta

persona (lietas 75. lapa). Kā norādīts iepriekš, minētais attiecīgi ir pamats klienta padziļinātas izpētes veikšanai. Taču pieteicējas sastādītajās klienta

SIA „RFACTOR” risku novērtēšanas veidlapās, kas datētas ar 2015. gada 26. maiju, 2017. gada 26. maiju, 2019. gada 26. maiju (lietas 76. –

78. lapa), klienta risks norādīts kā zems, kā arī norādīts, ka jāveic tikai vienkāršota klienta izpēte, bet padziļināta klienta izpēte nav veicama.

Jau pēc pārbaudes akta sastādīšanas pieteicēja dienestam tomēr iesniegusi klienta SIA „RFACTOR” izpētes un padziļinātās izpētes veidlapu, kas

datēta ar 2015. gada 26. maiju un pretēji pārējiem pieteicējas sastādītajiem dokumentiem aizpildīta ar roku (lietas 68. un 79. lapa). Norādāms, ka

minētās klienta padziļinātās izpētes veidlapas aizpildīšanas fakts ir pretrunā ar iepriekš iesniegtajās klienta risku novērtēšanas veidlapās norādīto, ka

konkrētajā gadījumā klienta izpēte nav veicama. Tāpēc minētā pretruna kopsakarā ar faktu, ka šī veidlapa dienestam iesniegta tikai pēc pārbaudes

pabeigšanas, kā arī tajā īpaši izcelts pastiprinātas uzraudzības neveikšanas pamats, par kuru pieteicējai aizrādīts pārbaudē, var būt pamats iesniegtās

klienta SIA „RFACTOR” izpētes un padziļinātās izpētes veidlapas tapšanas laika apšaubīšanai. Vienlaikus tomēr norādāms, ka arī šajā veidlapā sniegta

vien atsauce uz pieteicējas pārstāves radniecību ar SIA „RFACTOR” (acīmredzot domāta radniecība ar tās patiesā labuma guvēju), tādējādi pamatojot

pastiprinātas uzraudzības neveikšanu.

Tādējādi arī no pieteicējas iesniegtās SIA „RFACTOR” izpētes un padziļinātās izpētes veidlapas neizriet, ka attiecībā uz tās norādīto klientu un tā

patieso labuma guvēju pēc būtības būtu veikti uz risku novērtējumu balstīti pasākumi, kas ietver klienta padziļināto izpēti.

[8.4] No iepriekš minēto Novēršanas likuma normu satura konstatējams, ka tām ir imperatīvs raksturs – tās paredz noteiktus pienākumus un

atkāpe no tiem nav pieļaujama. Uz to norādīts arī Finanšu izlūkošanas dienesta skaidrojumā, kas iekļauts tā mājas lapā publicētajās vadlīnijās ,,Politiski

nozīmīgu personu, to ģimenes locekļu un ar tām cieši saistītu personu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas risku

vadības vadlīnijas” (sk. vadlīniju 4.3. apakšpunktu; pieejams: https://fid.gov.lv/uploads/files/2021/FID_PNP%20vadl%C4%ABnijas.pdf), uzsverot,

ka likuma subjekts nav tiesīgs noteikt vispārējās vai vienkāršotās klientu izpētes prasības politiski nozīmīgai personai, politiski nozīmīgas personas

ģimenes loceklim vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistītai personai. Līdz ar to pamatota ir dienesta norāde, ka Novēršanas likums paredz noteiktas

prasības likuma subjektiem, kuri veic saimniecisko darbību likuma regulējošās jomās, tādējādi arī pieteicējai kā likuma subjektam ir pienākums ievērot šā

likuma prasības, tostarp veikt klientu izpēti Novēršanas likumā noteiktajā veidā un apjomā. Savukārt pieteicējas arguments, ka situācija, kas saistīta ar

SIA „RFACTOR” patieso labuma guvēju /pers. G/, liecina par izņēmuma gadījumu, proti to, ka padziļinātā izpēte nav nepieciešama, jo radniecības dēļ

klients ir atzīmēts ar zemu risku, ir noraidāms – šis faktors neatbrīvo pieteicēju kā Novēršanas likuma subjektu veikt tai noteiktos pienākumus.

[8.5] Pieteicējas argumenti, kas saistīti ar to, ka faktiski tās rīcībā bijusi nepieciešamā informācija par klientu SIA „RFACTOR” un tā patieso

labuma guvēju /pers. G/, ņemot vērā pieteicējas pārstāves un SIA „RFACTOR” patiesās labuma guvējas savstarpējo radniecību, tikai tā nav bijusi

dokumentēta, attiecīgi norādot uz likuma prasību izpildi, nav pamatoti. Novēršanas likuma 37.2 pants tieši norāda uz klienta riska novērtējuma un izpētes

ietvaros iegūtās informācijas dokumentēšanas nepieciešamību. Minētais pienākums izriet arī no citām Novēršanas likuma normām. Tā, piemēram,

Novēršanas likuma 25. panta trešās daļas 2. punktā ietverta prasība likuma subjektam gadījumā, ja pirms darījuma attiecību uzsākšanas vai darījuma

attiecību laikā tiek konstatēts, ka klients vai tā patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona vai politiski nozīmīgas personas ģimenes loceklis, vai

ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona, veikt un dokumentēt uz risku novērtējumu balstītus pasākumus, lai noteiktu klienta un tā patiesā

labuma guvēja līdzekļu izcelsmi un materiālo stāvokli raksturojošas labklājības izcelsmi. Tāpat arī Novēršanas likuma VI nodaļā ,,Lietvedība un likuma

subjektu atbrīvošana no atbildības” vairākkārt minēta informācijas dokumentēšana, tostarp detalizējot tās uzglabāšanas prasības. No šīs nodaļas normu

analīzes konstatējams, ka informācijas dokumentēšana nepieciešama arī tādēļ, lai to vajadzības gadījumā varētu iesniegt uzraudzības institūcijām.

Tiesa norāda, ka tikai dokumentēta iegūtā informācija ir pārbaudāma un pierādāma. Ja šāda dokumentēšana nav notikusi, tad nav iespējams ne

pārbaudīt, ne pierādīt, ka Novēršanas likumā noteiktās risku novērtēšanas un klientu izpētes prasības tikušas ievērotas. Turklāt, ja mainītos pieteicējas

amatpersonas, jaunajiem pieteicējas pārstāvjiem var nebūt zināmi pieteicējas šobrīd esošajai valdes loceklei personīgi zināmie apstākļi par savu radinieci

un viņas uzņēmumu.

[8.6] Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti secinājis, ka pieteicēja nav veikusi un dokumentējusi Novēršanas likumā noteiktos klienta

padziļinātas izpētes pasākumus, uzsākot un uzturot darījuma attiecības ar klientu SIA „RFACTOR”, kura patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga

persona, un tādējādi pieļāvusi Novēršanas likuma 22. panta pirmās daļas, 22. panta otrās daļas 3. punkta, 25. panta trešās daļas 2. punkta un 37.2 panta

pārkāpumu.

[9] Attiecībā uz dienesta konstatēto Sankciju likuma 13. 1 panta pirmās daļas pārkāpumu, kādēļ pieteicējai piemērota soda nauda 200 euro, tiesa

konstatē un secina turpmāk minēto.

[9.1] Sankciju likuma 13.1 panta pirmajā daļā noteikts, ka dienesta uzraudzībā esošās personas atbilstoši savam darbības veidam veic un

dokumentē starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem noteikto

starptautisko un nacionālo sankciju neizpildes riskus. Pamatojoties uz šo novērtējumu, uzraudzībā esošās personas izveido starptautisko un nacionālo

sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, tostarp izstrādājot un dokumentējot attiecīgās politikas un procedūras. Atbilstoši Sankciju likuma

13.1 panta otrajā daļā noteiktajam iekšējās kontroles sistēma ir pasākumu kopums, kas ietver uz starptautisko un nacionālo sankciju prasību izpildes

nodrošināšanu vērstas darbības, paredzot tam atbilstošus resursus un veicot darbinieku apmācību, lai pēc iespējas novērstu dienesta uzraudzībā esošo

personu iesaistīšanu starptautisko un nacionālo sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā vai izvairīšanos no to izpildes.

Saskaņā ar skaidrojumu, kas iekļauts dienesta izstrādātajās vadlīnijās ,,Iekšējās kontroles sistēmas politikas un procedūras”, iekšējās kontroles

sistēmas politikas dokuments nosaka Sankciju likuma subjekta galvenās pamatnostādnes, piemērojot Sankciju likumu. Politikas dokumentam jāatspoguļo

subjekta darbības vispārējā specifika saistībā ar reālo saimniecisko darbību un galvenajām Sankciju likuma prasībām. Piemēram, sabiedrība apņemas

aktīvi novērst iespējamību tikt izmantotai sankciju režīma apiešanā. (pieejams:

https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/8_2_ieksejas_kontroles_sistemas_politikas_un_proceduras02082021_0.pdf).

[9.2] Pārbaudes aktā konstatēts, ka pieteicēja nav veikusi savai darbībai un klientiem piemītošo starptautisko un nacionālo sankciju risku

novērtējumu, kā arī nav izstrādājusi starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu. Pārsūdzētajā lēmumā konstatēts,

ka pieteicējas pārbaudei iesniegtā iekšējās kontroles sistēma, tostarp, tās 23. nodaļa ,,Neparastu un aizdomīgu darījumu konstatēšana”, neietver Sankciju

likumā noteikto kārtību un regulējumu pilnā apmērā.

Tiesa kritiski vērtē pieteicējas norādīto, ka iekšējās kontroles sistēmā nav jābūt identiski pārrakstītam Sankciju likumam, jo Sankciju likums esot

saistošs visiem subjektiem tiešā veidā un nav lietderīgi un loģiski prasīt, lai pieteicēja savā iekšējās kontroles sistēmā pārrakstītu Sankciju likumu. Tās

prasības, kas pieteicējai jāizpilda, lai varētu uzskatīt, ka veikts pienācīgs sankciju risku novērtējums un izstrādāta sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās

kontroles sistēma, pieteicējai tika norādītas pārbaudes aktā (lietas 58. lapa). No lietas materiāliem neizriet, ka dienests pieteicējai prasītu pārrakstīt

Sankciju likumu. Tiesa norāda, ka pieteicējai savā iekšējās kontroles sistēmā ir jāreglamentē darbības, turklāt ar pietiekamu detalizācijas pakāpi, kādas

pieteicējai jāveic (kādas tā veiks, īstenojot iekšējo kontroli) savā darbībā, lai nodrošinātu normatīvo aktu prasību precīzu un konsekventu ievērošanu un

izpildi.

Izvērtējot lietas materiālus, arī tiesa nekonstatē, ka pieteicēja būtu veikusi savai darbībai un klientiem piemītošo starptautisko un nacionālo sankciju

risku novērtējumu, kā arī, ka tā būtu izstrādājusi starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu atbilstoši Sankciju

likumā un dienesta vadlīnijās noteiktajam. Kā tas pamatoti norādīts pārsūdzētajā lēmumā, pietiecējas iekšējās kontroles sistēmas 23. nodaļa minētos

jautājumus pilnā apmērā neietver, jo pamatā attiecas uz Novēršanas likuma 7. pantā norādīto nepieciešamo prasību izpildi par neparastu un aizdomīgu

darījumu konstatēšanu.

[9.3] Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti secinājis, ka pieteicēja pieļāvusi Sankciju likuma 13.1 panta pārkāpumu.

[10] Atbilstoši Novēršanas likuma 77. panta pirmajai daļai uzraudzības un kontroles institūcija piemēro Novēršanas likuma 78. pantā noteiktās

sankcijas, ja tiek konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā.

Saskaņā ar Novēršanas likuma 78. panta pirmo daļu dienests par normatīvo aktu pārkāpumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un

proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā Novēršanas likuma subjektam var piemērot šādas sankcijas: 1) izteikt publisku paziņojumu, norādot par

pārkāpumu atbildīgo personu un pārkāpuma būtību; 2) izteikt brīdinājumu; 3) uzlikt par pārkāpumu atbildīgajai personai (fiziskajai vai juridiskajai) soda

naudu līdz 1 000 000 euro; 4) apturēt vai pārtraukt darbību (tai skaitā apturēt vai anulēt licenci (sertifikātu) vai anulēt ierakstu attiecīgajā reģistrā, apturēt

saimniecisko darbību, piemērot liegumu izmaiņu reģistrācijai komercreģistrā komercsabiedrības reorganizācijai un dalībnieku maiņai) un dot

kredītiestādēm vai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem rīkojumus par likuma subjekta norēķinu operāciju daļēju vai pilnīgu apturēšanu; 5) noteikt

pagaidu aizliegumu par pārkāpumu atbildīgajai personai pildīt tai Novēršanas likuma subjekta noteiktos pienākumus; 6) pienākumu veikt noteiktu rīcību

vai atturēties no tās; 7) uzlikt par pienākumu Novēršanas likuma subjektam atcelt par pārkāpumu atbildīgo personu no amata.

Savukārt saskaņā ar Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 13.2 panta pirmo un otro daļu dienests par starptautisko un

nacionālo sankciju prasības regulējošu normatīvo aktu pārkāpumu attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmu un sankciju riska pārvaldību to uzraudzībā

esošajām personām var piemērot šādas administratīvās sankcijas: 1) izteikt brīdinājumu; 2) uzlikt par pārkāpumu atbildīgajai fiziskajai vai juridiskajai

personai soda naudu līdz 1 000 000 euro; 3) apturēt vai pārtraukt darbību, tostarp apturēt vai anulēt licenci (sertifikātu) vai anulēt ierakstu attiecīgajā

reģistrā; 4) uzlikt par pienākumu veikt noteiktu darbību vai atturēties no tās.

Atbilstoši minētajām tiesību normām piemērojamo sankciju izvēlē dienestam ir rīcības brīvība gan attiecībā uz soda sankcijas veidu, gan tās apmēru.

Tiesas veiktās kontroles apjoms attiecībā uz rīcības brīvības izmantošanu ir ierobežots. Ja tiesību normas iestādei noteic rīcības brīvību, tiesa nevar

iestādei norādīt pareizāko rīcības veidu, jo tā būtu iejaukšanās valsts pārvaldes darbībā. Tomēr tiesa var pārbaudīt, vai iestāde tiesību normās noteikto

rīcības brīvību ir izmantojusi pareizi un vai tā nav pieļāvusi kādu no rīcības brīvības izmantošanas kļūdām (Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A.

Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 33. – 34. lpp.).

Saskaņā ar Novēršanas likuma 77. panta trešo daļu, nosakot sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru, ņem vērā visus būtiskos

apstākļus, tostarp 1) pārkāpuma smagumu, ilgumu un sistemātiskumu; 2) fiziskās vai juridiskās personas atbildības pakāpi; 3) fiziskās vai juridiskās

personas finansiālo stāvokli (atbildīgās fiziskās personas gada ienākumu apmēru vai atbildīgās juridiskās personas kopējo gada apgrozījumu un citus

finansiālo stāvokli ietekmējošos faktorus); 4) fiziskās vai juridiskās personas pārkāpuma rezultātā iegūto peļņu, ciktāl to var aprēķināt; 5) pārkāpuma

radītos zaudējumus trešajām personām, ciktāl tos var noteikt; 6) to, cik lielā mērā pie atbildības sauktā fiziskā vai juridiskā persona sadarbojas ar

uzraudzības un kontroles institūciju; 7) fiziskās vai juridiskās personas iepriekš izdarītos pārkāpumus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

un proliferācijas finansēšanas novēršanas un starptautisko vai nacionālo sankciju jomā.

[11] Dienests pārsūdzētajā lēmumā norādījis, ka pieteicējai kā juridisko pakalpojumu sniedzējai ir jāapzinās, ka tās veiktajā saimnieciskajā darbībā

pastāv augsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks, līdz ar to attiecīgi šajā nozarē strādājošajiem komersantiem ir

jāpievērš īpaša vērība Novēršanas likuma prasību izpildē. Neievērojot normatīvajos aktos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

novēršanai noteikto kārtību, palielinās iespēja izmantot Latvijas Republikas finanšu sistēmu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas nolūkiem, kas apdraud visas sabiedrības intereses gan valsts finansiālās stabilitātes, gan sociālās drošības jomā. Tādējādi atbilstošu soda

sankciju piemērošana par Novēršanas likuma prasību pārkāpumiem ir uzskatāma par valsts un sabiedrības interešu ievērošanu.

Attiecībā uz Sankciju likuma pārkāpumiem dienests norādījis, ka šajā likumā iestrādātais likuma subjekta pienākums veikt sankciju risku

novērtējumu bija izpildāms līdz 2019. gada 1. maijam. Pieteicējai bijis pietiekams laiks Sankciju likuma prasību izpildei, īpaši ņemot vērā, ka pieteicējas

pārbaude uzsākta 2019. gada 10. oktobrī, kas ir ievērojamu laiku pēc noteiktā pārejas perioda.

Tiesa konstatē, ka dienests, nosakot soda veidu un apmēru, izvērtējis lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tostarp atbilstoši Administratīvā

procesa likuma 65. panta ceturtajai daļai un 66. pantam izdarījis lietderības apsvērumus un ņēmis vērā Novēršanas likuma 77. pantā noteiktos būtiskos

apstākļus. Ir redzams, ka, nosakot sankcijas, dienests vadījies arī pēc 2019. gada 10. oktobrī apstiprinātajām dienesta vadlīnijām ,,Sankciju noteikšanas

vadlīnijas par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma un Starptautisko un Latvijas

Republikas nacionālo sankciju likuma pārkāpumiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem” (pieejams:

https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/sankciju_noteiksanas_vadlinijas_10102019.pdf). Minēto dienests apliecinājis arī tiesai sniegtajos

paskaidrojumos (lietas 37. – 38. lapa). Tāpat, kā to norādīja dienesta pārstāvis tiesas sēdē, pieteicēja pārbaudē konstatētos trūkumus nenovērsa ne

pārbaudes laikā, ne arī pēc tās pabeigšanas, proti, neiesniedza dienestam dokumentus, kas apliecinātu, ka konstatētie trūkumi pēc pārbaudes būtu

novērsti. Kā jau iepriekš minēts, pārbaude tika uzsākta 2019. gada 10. oktobrī, un jau tajā brīdī tika iezīmēti konstatētie trūkumi. Pārbaude tika pabeigta

pēc diviem mēnešiem, savukārt sākotnējais lēmums tika pieņemts vēl pēc pieciem mēnešiem. Minētais ir pietiekami ilgs laiks, kurā pieteicēja, izrādot

sadarbošanos, varēja novērst konstatētos trūkumus.

Konkrētajos apstākļos tiesai nav pamata apšaubīt to, ka dienests, veicot lietderības apsvērumus, izvēlējies piemērotāko soda veidu. Arī minētās

dienesta vadlīnijas sankciju noteikšanai par neizstrādātu iekšējās kontroles sistēmu vai trūkumiem tajā, kā arī par klienta padziļinātas izpētes neveikšanu

gadījumos, kad tas bijis nepieciešams, paredz soda naudas piemērošanu. Novērtējot dienesta konstatētos pieteicējas pārkāpumus, tiesa nekonstatē, ka

dienests savu rīcību soda noteikšanā par Novēršanas likuma un Sankciju likuma pārkāpumiem pieteicējai būtu izmantojis nepareizi. Soda apmērs

pieteicējai noteikts, ņemot vērā pieteicējas izdarīto pārkāpumu būtību un pieteicējas finansiālo stāvokli, ievērojot dienesta izstrādātos principus, kas

nodrošina vienlīdzīgu sodu piemērošanu subjektiem, kuri atrodas salīdzināmos apstākļos, un samērīgu lēmumu pieņemšanu. Turklāt pieteicējai piemērotā

soda nauda par katru no pārkāpumiem – 200 euro – ir vērtējama kā saudzīga un minimāla, ņemot vērā tiesību normās paredzēto maksimāli iespējamo

soda naudas apmēru.

Ievērojot minēto, tiesa dienesta piemēroto soda naudu, kopā 400 euro, konkrētajā situācijā atzīst par pamatotu un samērīgu.

[12] Izvērtējot pieteicējas norādīto attiecībā uz „konsultē vispirms” principa neievērošanu, tiesa norāda turpmāko.

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas mājas lapā publicētajām vadlīnijām par „konsultē vispirms” principa piemērošanu valsts iestāžu darbā minētais

princips tiek realizēts, ceļot uzraudzības efektivitāti un veicot uz klientu orientētas darbības, tai skaitā, sniedzot informāciju un konsultējot, tādējādi

nodrošinot, ka uzņēmēji zina un izprot savus pienākumus, un tos godprātīgi pilda (pieejams: https://www.em.gov.lv/sites/em/files/2017-06-

15_10_05_37_kv_vadlinijas_final_makets_14.06.20171_0.pdf). Lietā nav strīda par pārsūdzētajā lēmumā norādīto, ka pieteicējai pirms pārbaudes

veikšanas bija iespēja apmeklēt dienesta rīkotos seminārus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, kā arī

izmantot dienesta sagatavoto un tā mājas lapā publicēto izglītojošo informāciju par nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

novēršanas prasībām, kas ir pieejama visiem likuma subjektiem.

Pietiecēja nav norādījusi, ka nebūtu saņēmusi pārsūdzētajā lēmumā norādītos tai Elektroniskās deklarēšanas sistēmā nosūtītos informatīvos

materiālus un uzaicinājumus par Novēršanas likuma un Sankciju likuma piemērošanu (lietas 27. lapa). Proti, pieteicējai elektroniskajā deklarēšanas

sistēmā 2016. gada 14. jūlijā nosūtīts uzaicinājums uz 2016. gada 21. jūlija semināru ,,Praktiski padomi uzņēmējiem un organizācijām Noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma ievērošanā. Problēmas, to novēršana”, 2017. gada 19. oktobrī pieteicējai nosūtīts

informatīvs materiāls par būtiskajām prasībām nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, 2017. gada 1. novembrī

pieteicēja informēta, ka 2017. gada 23. novembrī notiks seminārs ,,Grozījumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas

likumā, 2019. gada 15. aprīlī pieteicēja informēta par grozījumiem Sankciju likumā, akcentējot, ka dienesta uzraudzībā esošām personām līdz 2019. gada

1. maijam nepieciešams izveidot Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, kā arī ticis

norādīts, kur var gūt detalizētāku informāciju, 2019. gada 27. jūnijā pieteicēja informēta par dienesta sagatavoto Sektoru noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējuma (2017. - 2018.) kopsavilkuma ziņojumu, norādot, kur var ar to iepazīties, 2019. gada

20. septembrī pieteicējai nosūtīta informācija par dienesta mājas lapā pieejamo Novēršanas likuma subjektu vadlīniju aktualizēšanu.

Atbilstoši Ekonomikas ministrijas mājas lapā publicētajām vadlīnijām par „konsultē vispirms” principu iepriekš norādītās dienesta veiktās darbības

ietilpst minētā principa tvērumā, kas tostarp ietver skaidrojošu vadlīniju nodrošināšanu, informēšanu par jaunajām prasībām un ,,iecietības laika”

piemērošanu prasību ieviešanai, izglītojošus seminārus un apmācības. Ievērojot minēto, neiztur kritiku pieteicējas norādītais, ka ,,konsultē vispirms”

princips nevar aprobežoties tikai ar semināru rīkošanu – dienests ir veicis ,,konsultē vispirms” vadlīnijās norādītās darbības, lai nodrošinātu, ka

Novēršanas likuma subjekts ir informēts par likuma prasībām un to ieviešanu savā darbībā.

[13] Tiesa nepiekrīt pieteikumā norādītajam, ka dienests lēmumu pieņemšanā nebūtu piemērojis nevienu no vispārējiem tiesību principiem.

Pieteikumā minētie principi tikai vispārīgi uzskaitīti un aprakstīti, taču nav konkretizēts, tieši kāpēc pieteicējas ieskatā tie būtu pārkāpti vai nebūtu

piemēroti. Kā jau norādīts iepriekš, pieteicējai ir pieejami informatīvi materiāli par Novēršanas likuma un Sankciju likuma prasību ievērošanu,

pārsūdzētajā lēmumā norādīti konkrēti pieteicējas pieļautie un nenovērstie pārkāpumi, tas ir pamatots ar konkrētām tiesību normām, ir izskaidrota tā

pieņemšanas nepieciešamība un izsvērta konkrēto sankciju piemērošana. Lēmumu pieņemšanā dienests vadījies no iepriekš apstiprinātām vadlīnijām

sankciju noteikšanai, lai nodrošinātu to vienveidīgu piemērošanu dažādiem dienesta uzraudzībā esošajiem Novēršanas likuma un Sankciju likuma

subjektiem. Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa nesaskata tādus tiesību principu pārkāpumus, kuru dēļ būtu pamats atcelt pārsūdzēto lēmumu.

[14] Savukārt par pieteikumā norādīto, ka tas, ka atsevišķi jautājumi pārsūdzētajā lēmumā ir norādīti vai paskaidroti izvērstāk nekā sākotnējā

lēmumā, būtu pamats dienesta lēmumu atcelšanai, tiesa norāda, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 81. panta piektajai daļai apstrīdētais

administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. Tas nozīmē, ka

pārsūdzētajā lēmumā, kas pieņemts, vēlreiz lietu izskatot pēc būtības, dienestam ir tiesības izvērtēt, paskaidrot un papildināt sākotnējā lēmuma

argumentāciju, tādējādi noformējot iestādes galīgo lēmumu konkrētajā administratīvajā procesā. Šāda rīcība nevar būt par pamatu iestādes pieņemto

lēmumu atcelšanai. Turklāt dienests sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas procesa rezultātā nav pieņēmis pieteicējai nelabvēlīgāku lēmumu.

[15] Apkopojot spriedumā norādīto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, savukārt pieteikums – noraidāms kā nepamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251. pantu un 289. – 291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

Noraidīt SIA ,,Ieva Broka & partners” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2020. gada 21. septembra lēmuma Nr. 30.8-22.9/4001

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I. Dambe