Administrative court dismissed appeal against social benefits period, ruling no equality violation occurred.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court rejected the applicant's request to extend the payment period for parental and child care benefits. The applicant argued that receiving maternity benefits first, followed by parental benefits due to a premature birth, violated the principle of equality. The court held that the specific sequence of benefits did not deprive the applicant of adequate support during income loss and thus did not constitute a non-typical situation requiring constitutional review.
Regesto Legislator
Generato dall'IAPar maternitātes un slimības apdrošināšanu likums; Valsts sociālo pabalstu likums: The court ruled that a specific sequence of receiving maternity and parental benefits does not violate the principle of equality if the applicant receives adequate material support during the period of lost income.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr.A420355216
Lietas arhīva Nr. AA43-0230-18/3
ECLI:LV:ADAT:2018:0222.A420355216.1.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2018. gada 22. februārī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Sandra Gintere,
tiesneses Karina Krastiņa un Santa Liniņa
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīgāka
administratīvā akta, nosakot ilgāku /pers. A/ piešķirtā vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas periodu,
izdošanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 16. maija spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējai /pers. A/ ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA) Rīgas pilsētas Kurzemes
nodaļas 2016. gada 26. septembra lēmumu Nr.16/1818240 piešķirts vecāku pabalsts 26,4625 euro dienā par periodu no
2016. gada 24. septembra līdz 2017. gada 6. novembrim. Savukārt ar 2016. gada 26. septembra lēmumu Nr.16/1822208
pieteicējai piešķirts bērna kopšanas pabalsts 171 euro mēnesī par periodu no 2016. gada 24. septembra līdz 2017. gada
6. novembrim un 42,69 euro mēnesī par periodu no 2017. gada 7. novembra līdz 2018. gada 6. maijam.
Pieteicēja apstrīdēja lēmumus par pabalstu piešķiršanu, uzskatot, ka pabalsti izmaksājami ilgāku laika periodu.
[2] VSAA ar 2016. gada 17. novembra lēmumu Nr.16/2184197 (turpmāk – Lēmums) apstrīdētos lēmumus atstāja
negrozītus. Lēmums pamatots šādi.
[2.1] Vecāku pabalsts izmaksājams saskaņā ar likumu „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” un Ministru
kabineta 1998. gada 28. jūlija noteikumiem Nr.270 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts
sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība”. Atbilstoši minētā likuma 10. 4 panta
pirmās daļas 1. punktam un ceturtajai daļai un pieteicējas iesniegumā par pabalstu piešķiršanu norādītajam pieteicējai vecāku
pabalsts piešķirts no 2016. gada 24. septembra, kad iestājās vecāku pabalsta piešķiršanas apdrošināšanas gadījums
(pieteicēja atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tādējādi zaudējot ienākumus), līdz 2017. gada 6. novembrim, kad bērns
sasniegs pusotra gada vecumu.
[2.2] Bērna kopšanas pabalsts izmaksājams saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu un Ministru kabineta 2009. gada
22. decembra noteikumiem Nr.1609 „Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta un
vecāku pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un
pabalsta un piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību”. Atbilstoši minētā likuma 7. panta 1. 1 un otrajai daļai pieteicējai
bērna kopšanas pabalsts piešķirts no 2016. gada 24. septembra līdz 2018. gada 6. maijam, kad bērns sasniegs divu gadu
vecumu.
[2.3] Saskaņā ar tiesisko regulējumu vecāku un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgums ir saistīts ar bērna noteikta
vecuma sasniegšanu, nevis ar noteiktu kalendāra dienu skaitu. Vecāku un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu
neietekmē tas, ka bērns dzimis priekšlaicīgi.
[3] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu.
Pieteikumu pamatots šādi.
[3.1] Pieteicējai dēls piedzima priekšlaicīgi 28. grūtniecības nedēļā 2016. gada 7. maijā. VSAA atbilstoši tiesību
normām piešķīra pieteicējai maternitātes pabalstu par periodu no 2016. gada 7. maija līdz 15. jūlijam un no 16. jūlija līdz
23. septembrim (par 140 kalendārajām dienām).
[3.2] Tiesiskais regulējums prezumē, ka visi bērni dzimst medicīniski definētā atbilstošā laikā, līdz ar to šādu bērnu
vecākiem ir tiesības saņemt vecāku pabalstu vidēji par 486 dienām un bērna kopšanas pabalstu par 667 dienām. Tomēr
priekšlaikus dzimušu bērnu vecākiem šie pabalsti tiek izmaksāti īsāku laiku, konkrētajā gadījumā pieteicējai vecāku pabalsts
ir piešķirts par 409 dienām un bērna kopšanas pabalsts par 590 dienām.
Lēmums pieņemts, vadoties no tiesiskā regulējuma, bet iestādei bija jāņem vērā Administratīvā procesa likuma 6. pantā
un Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. un 110. pantā noteiktais, jo pieteicēja atrodas būtiski
atšķirīgos faktiskajos apstākļos nekā tiek regulēts tiesību normās – pieteicējai bērns dzimis priekšlaicīgi. Lēmums pieņemts,
neievērojot tiesiskās vienlīdzības principu, un tas nenodrošina bērna interešu aizsardzību visefektīvākajā veidā (priekšlaicīgi
dzimušiem bērniem ir nepieciešama ilgāka vecāku aprūpe).
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 16. maija spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums motivēts šādi.
[4.1] Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 5. panta pirmā daļa noteic, ka maternitātes pabalstu piešķir
un izmaksā par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē
algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta sieviete zaudē ienākumus. Minētā panta otrā daļa noteic, ka
grūtniecības atvaļinājuma 56 un dzemdību atvaļinājuma 56 kalendārās dienas summē un maternitātes pabalstu piešķir par
112 kalendārajām dienām. Minētā panta trešā daļa noteic, ka sievietei, kurai sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe
ārstnieciski profilaktiskajā iestādē uzsākta līdz 12. grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, piešķir pabalstu
par 14 dienu ilgu papildu atvaļinājumu, kas tiek pievienots grūtniecības atvaļinājumam, tādējādi kopā tiek piešķirts pabalsts
par 70 kalendārajām dienām. Savukārt panta ceturtā daļa noteic, ka grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību perioda
sarežģījumu dēļ, kā arī tad, ja piedzimuši divi vai vairāki bērni, sievietei piešķir pabalstu par 14 dienu ilgu papildu
atvaļinājumu, kas tiek pievienots dzemdību atvaļinājumam, tādējādi kopā tiek piešķirts pabalsts par 70 kalendārajām dienām.
Saskaņā ar minētā panta piekto daļu sievietēm, kurām dzemdības notikušas pirms grūtniecības atvaļinājuma noteikšanas
termiņa, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu apmaksā šā panta pirmajā – ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā.
Tā kā pieteicējas dēls ir dzimis priekšlaicīgi, proti, 28. grūtniecības nedēļā, pieteicējai tika piešķirts maternitātes
pabalsts par 140 kalendārajām dienām no 2016. gada 7. maija (dēla dzimšanas diena) līdz 23. septembrim.
[4.2] Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.4 panta ceturtā daļa noteic, ka par vienu un to pašu
bērnu ir tiesības izvēlēties vecāku pabalstu uz vienu no šādiem periodiem: 1) bērna kopšanai līdz viena gada vecumam; 2)
bērna kopšanai līdz pusotra gada vecumam. Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta 1. 1 daļa noteic, ka bērna kopšanas
pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu līdz divu gadu vecumam.
Tiesa secināja, ka likumdevējs ir izšķīries vecāku un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu saistīt ar konkrētu bērna
vecuma sasniegšanas slieksni.
Pieteicēja uzskata, ka šāda likumdevēja izšķiršanās ierobežo viņas tiesības bērna kopšanas un vecāku pabalstu par dēlu
saņemt tikpat ilgi, cik ilgi pabalstu saņem tie vecāki, kuru bērni nav dzimuši priekšlaicīgi. Proti, likuma „Par maternitātes un
slimības apdrošināšanu” 10.4 panta otrā daļa noteic, ka vecāku pabalstu piešķir un izmaksā vienlaikus ar bērna kopšanas
pabalstu vienai šā panta pirmajā daļā minētajai personai par vienu un to pašu bērnu un par vienu un to pašu laikposmu.
Vecāku pabalstu nepiešķir par bērnu, sakarā ar kura piedzimšanu vai kopšanu ir piešķirts maternitātes pabalsts par to pašu
laika posmu. Savukārt Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta otrā daļa noteic, ja personai ir tiesības uz vecāku pabalstu un
bērna kopšanas pabalstu par vienu un to pašu bērnu un par vienu un to pašu laikposmu, abus pabalstus piešķir un izmaksā
vienai no šā likuma 16. panta pirmajā, otrajā vai trešajā daļā minētajām personām. Bērna kopšanas pabalstu nepiešķir par
bērnu, sakarā ar kura piedzimšanu ir piešķirts maternitātes pabalsts par to pašu laika posmu.
Tātad parastā situācijā vienam no vecākiem minētie pabalsti tiek piešķirti sākot ar 57. vai 71. dienu pēc bērna
piedzimšanas (pluss/mīnuss dažas dienas, ņemot vērā bērna piedzimšanas dienu), kas, ņemot vērā tiesību normās noteikto
bērna vecumu, līdz kuram ir izmaksājami pabalsti, nozīmē, ka bērna kopšanas un vecāku pabalsta izmaksas ilgums ir garāks
nekā pieteicējas gadījumā, kad pabalstus sāka izmaksāt 141. dienā pēc dēla piedzimšanas.
[4.3] Satversmes tiesa vairākkārt ir vērtējusi tādu normu, kas attiecas uz sociālajām tiesībām, satversmību, un atzinusi,
ka sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri), kā arī tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā. Šī
sistēma ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir piešķirama plaša rīcības
brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr.2001-
11-0106 secinājumu daļas 1. un 3. punktu, 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.2005-19-01 9. punktu un
2011. gada 17. februāra sprieduma lietā Nr.2010-20-0106 10. punktu).
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencija dod valstij plašu rīcības brīvību jautājumos par vispārīgiem ekonomiskās vai sociālās stratēģijas pasākumiem.
Pateicoties vistiešākajām zināšanām par savas valsts sabiedrību un tās vajadzībām, valsts amatpersonas uz sociālu vai
ekonomisku apsvērumu pamata var labāk nekā starptautisks tiesnesis izvērtēt, kas ir sabiedrības interesēs, un tiesa pamatā
respektē likumdevēja izraudzīto politiku (sk., piemēram, 2000. gada 12. oktobra lēmumu lietā „Jankovič v. Croatia”,
iesniegums Nr.43440/98; 2001. gada 13. septembra lēmumu lietā „Hadžič v. Croatia”, iesniegums Nr.48788/99;
2003. gada 28. janvāra lēmumu lietā „Saarinen v. Finland”, iesniegums Nr.69136/01; 2008. gada 4. novembra
sprieduma lietā „Carson and Others v. the United Kingdom”, iesniegums Nr.42184/05, 73. punktu; Lielās palātas
2009. gada 18. februāra sprieduma lietā „Andrejeva pret Latviju”, iesniegums Nr.55707/00, 83. punktu; 2010. gada
12. janvāra lēmumu lietā „Zubczewski v. Sweden”, iesniegums Nr.16149/08 un Satversmes tiesas 2011. gada
17. februāra sprieduma lietā Nr.2010-20-0106 10. punktu).
Tā kā valstij ir plaša rīcības brīvība, veidojot savu sociālās drošības sistēmu, ir noraidāms pieteicējas pieteikums, kas
ir balstīts uz argumentu, ka likumdevēja noteiktais ierobežojums saņemt bērna kopšanas un vecāku pabalstu (attiecīgi līdz
pusotra un divu gadu vecumam) arī gadījumā, ja bērns ir dzimis priekšlaicīgi, ir prettiesisks.
[5] Pieteicēja par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 16. maija spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.
Pieteicēja, papildus pieteikumā minētajām, norādīja, ka tiesa pieteikumu neizskatīja pēc būtības, jo vispār neizvērtēja
pieteikumā ietvertos argumentus par Lēmuma neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. un
110. pantam. Pieteicēja neapšauba, ka valstij sociālo tiesību jomā ir plaša rīcības brīvība, tomēr uzskata, ka tiesību
normām un to piemērošanai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, tostarp Satversmes 91. pantā noteiktajam tiesiskās
līdztiesības principam.
[6] VSAA rakstveida paskaidrojumā norādīja, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, jo tiesa izvērtēja visus lietas
apstākļus un nepārkāpa ne materiālo, ne procesuālo tiesību normas.
[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa administratīvo lietu
izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un
pieteikums ir noraidāms.
[9] Nav strīda, ka VSAA pieteicējai viņas prasītos pabalstus – maternitātes pabalstu, vecāku pabalstu un bērna
kopšanas pabalstu – piešķīrusi atbilstoši tiesību normās noteiktajam. Pieteicēja uzskata, ka viņas gadījumā, proti, gadījumā,
kad bērns piedzimis priekšlaicīgi, tiek pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips, jo vecāku pabalsta un bērna kopšanas
pabalsta izmaksas periods ir īsāks.
Apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējas argumentiem un norāda turpmāko.
[10] Pirmās instances tiesa, izvērtējot konkrētas lietas apstākļus, pareizi izvērtējusi lietā piemērojamās tiesību normas
un pamatoti secinājusi, ka Lēmums ir tiesisks uz pamatots. Proti, no spēkā esošajām tiesību normām neizriet pieteicējas
tiesības uz labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu attiecībā uz pabalstu izmaksas perioda ilgumu. Tāpat arī pirmās
instances tiesa, atsaucoties uz Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, pareizi norādījusi, ka valstij ir
plaša rīcības brīvība, veidojot savu sociālās drošības sistēmu.
Tā kā Administratīvās rajona tiesas sprieduma argumentācija ir pareiza, apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa
likuma 307. ceturto daļu tai pievienojas, to neatkārtojot.
Atbildot uz pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem, apgabaltiesa papildus norāda turpmāko.
[11] Vispirms apgabaltiesa norāda, ka valstī izveidotās sociālās drošības sistēmas ietvaros personām, kuras ir
nodarbinātas un sociāli apdrošinātas, proti, par kurām tiek veikti sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumi, iestājoties
sociālās apdrošināšanas gadījumam, ir tiesības uz konkrētu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu. Likuma „Par valsts
sociālo apdrošināšanu” 3. panta pirmā daļa noteic, ka sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai
apdrošinātu personas risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti,
bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem
sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās
drošības sistēmas sastāvdaļa.
Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu piešķiršana un izmaksa personai vienmēr aplūkojama speciālā regulējuma
ietvaros kopsakarā ar sociālās apdrošināšanas veida mērķi. Atbilstoši likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”
1. panta 1. punktam, 5. panta pirmajai daļai un 10.4 panta pirmajai daļai maternitātes pabalsta mērķis ir daļēji atlīdzināt
sociāli apdrošinātai personai tos ienākumus, kurus tā nav guvusi sakarā ar grūtniecību, dzemdībām un bērna kopšanu, bet
vecāku pabalsta mērķis ir daļēji kompensēt ienākumu zaudējumu sociāli apdrošinātai personai un tās ģimenei gadījumā, kad
kāds no vecākiem sakarā ar bērna kopšanu ir zaudējis ienākumus vai to daļu.
Savukārt personām, kuras nav sociāli apdrošinātas saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” (nav darba
ņēmēji vai pašnodarbinātās personas) un tādēļ nevar saņemt valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā paredzētos
pakalpojumus, sociālā riska gadījumā ir tiesības saņemt noteiktus valsts pakalpojumus – sociālos pabalstus, tostarp bērna
kopšanas pabalstu, ko noteic Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pants.
[12] Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka valstī, pildot no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo
pienākumu izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu, likumos ir konkretizētas ģimenes
tiesības uz īpašu aizsardzību. Proti, valstī izveidotās ģimenes sociālās aizsardzības sistēmas ietvaros ir paredzēti atbalsti
ģimenēm ar bērniem. Valsts īpaši atbalsta ģimenes, kurās ir bērni līdz divu gadu vecumam, jo zīdaiņiem ir nepieciešama
sevišķa aprūpe un parasti šo aprūpi uzņemas bērna vecāki, tāpēc viņi var nespēt gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms
bērna piedzimšanas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.2009-44-01 8. punktu).
Izvērtējot tiesību normu, kas reglamentē pabalstu piešķiršanas nosacījumus, konstatējams, ka ģimenēm piešķiramo
pabalstu, kas saistīti ar bērna kopšanu, izmaksu ilgums ir saistīts ar konkrētu bērna vecumu. Proti, Valsts sociālo pabalstu
likuma 7. panta 1.1 daļa paredz, ka bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu līdz divu gadu vecumam.
Savukārt likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” normas šobrīd ļauj sociāli apdrošinātiem vecākiem izvēlēties
saņemt vecāku pabalstu līdz bērns sasniedz viena gada, vai pusotra gada vecumu.
Nav strīda, ka pieteicējai pabalsti piešķirti, ievērojot tiesību normās noteiktos kritērijus, kas saistīti ar bērna, kura
kopšanai pabalsts piešķirts, vecumu. Līdz ar to nav pamatots pieteicējas viedoklis par to, ka pieteicējas gadījumā nav
ievērots tiesiskās vienlīdzības princips.
[13] Pieteicēja uzskata, ka viņas gadījumā vērtējams tikai un vienīgi vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta
izmaksas ilgums dienās.
Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka pieteicējas gadījumā ir būtiski ņemt vērā nosacījumus maternitātes pabalsta
izmaksai, jo sociālās apdrošināšanas riska gadījumi – grūtniecība un bērna piedzimšana, kā arī bērna kopšana līdz
noteiktam vecumam ir savstarpēji saistīti.
Kā tas pamatoti norādīts Lēmumā, maternitātes pabalsts tiek piešķirts par grūtniecības atvaļinājuma periodu un
dzemdību atvaļinājuma periodu, tā piešķiršanai apdrošināšanas gadījums iestājās ar pirmo pārejošās darbnespējas dienu, ko
pieteicējai sakarā ar grūtniecību noteica ārsts. Pieteicējai bērns piedzima priekšlaicīgi, tādēļ nesakrita medicīniski noteiktais
grūtniecības atvaļinājuma periods. Taču likumdevējs šādu situāciju ir paredzējis, likuma „Par maternitātes un slimības
apdrošināšanu” 5. pantā nosakot, ka maternitātes pabalsts tiek piešķirts par noteiktu pārejošas darbnespējas dienu skaitu,
neatkarīgi no bērna piedzimšanas dienas. Tā kā pieteicējai bērns piedzima priekšlaicīgi, pieteicējai maternitātes pabalsts
pilnā likumā paredzētajā maksimālajā ilgumā (140 dienas) tika piešķirts pēc bērna piedzimšanas. Par to lietā nepastāv strīds.
Bērna kopšanas atvaļinājums pieteicējai tika piešķirts no 2016. gada 24. septembra, proti, nākamajā dienā pēc dienas,
kad pieteicējai beidzās dzemdību atvaļinājums un attiecīgi piešķirtais maternitātes pabalsts. VSAA pieteicējai no minētā
datuma ir piešķīrusi vecāku pabalstu līdz bērna pusotra gada vecumam saskaņā ar pieteicējas iesniegumu. Tādējādi
pieteicējai valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir piešķirti likumā noteiktajā periodā un apmērā. Jāņem vērā, ka
konkrēta sociālā riska gadījumā tiek piešķirts tikai viens sociālās apdrošināšanas pakalpojums. Maternitātes pabalsta
apmērs, ņemot vērā tā aprēķināšanas nosacījumus, parasti ir lielāks, un tā tas ir bijis arī pieteicējas gadījumā.
Apgabaltiesa secina, ka pieteicējas gadījumā vecāku pabalsta izmaksas ilgums (dienu skaits) ir mazāks tā iemesla dēļ,
ka bērns piedzima priekšlaicīgi, un attiecīgi maternitātes pabalstu pieteicēja pēc dzemdībām saņēma ilgāku laika periodu.
Taču, ņemot vērā sociālās apdrošināšanas mērķi nodrošināt personai materiālu atbalstu gadījumā, kad tā zaudē ienākumus,
nav pamata uzskatīt, ka pieteicēja nav saņēmusi pienācīgu atbalstu sociālā riska gadījumā, vai ka šāda pakalpojumu
saņemšanas secība un ilgums būtu ietekmējuši pieteicējas tiesības saņemt tādu pašu pakalpojumu apjomu, kā gadījumā, ja
pieteicējas bērns būtu piedzimis medicīniski noteiktajā laikā. Citiem vārdiem sakot, visā periodā, kurā pieteicēja zaudēja
ienākumus, nesaņemot darba samaksu sakarā ar dzemdībām un bērna kopšanu, pieteicēja ir saņēmusi konkrētu sociālās
apdrošināšanas pakalpojumu. Pieteicējas gadījums nav uzskatāms par netipisku, jeb tādu, ko likumdevējs nebūtu paredzējis,
līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas gadījumā nav ievērots vienlīdzības princips.
Ievērojot minēto, pieteicējas norādītajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos apgabaltiesa nekonstatē pamatu pieteikuma
iesniegšanai Satversmes tiesā par tiesību normu, kas regulē vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas periodu,
atbilstību Satversmei.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā
apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta, nosakot ilgāku /pers. A/ piešķirtā vecāku pabalsta un
bērna kopšanas pabalsta izmaksas periodu, izdošanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (personīgais paraksts) S. Gintere
Tiesneses (personīgais paraksts) K. Krastiņa
(personīgais paraksts) S. Liniņa