Court dismissed tax appeal, ruling commercial use presumption valid despite shared ownership and resident declarations.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court dismissed SIA "Ziemeļzunds"'s request for a favorable property tax adjustment based on declared residents. The company argued that shared ownership with natural persons entitled them to a reduced tax rate, while the tax authority maintained that commercial activity is presumed for businesses. The court upheld the presumption of commercial use, stating that the principle of equality requires different treatment for entities in different circumstances, thereby rejecting the appeal.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likuma 307. un 309. pants; The court established that for legal persons, commercial use of property is presumed, and the principle of equality permits different tax treatment based on distinct circumstances between businesses and natural persons.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lietas arhīva Nr. AA43-1363-17/4
ECLI:LV:ADAT:2017:1221.A420263216.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2017.gada 21.decembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente R.Paegle,
tiesneses I.Kaļiņina un M.Osmane
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA „Ziemeļzunds” pieteikuma par labvēlīga
administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu veikts nekustamā īpašuma nodokļa pārrēķins 2016.gadam par nekustamajiem
īpašumiem Zvaigžņu ielā 15-7, Rīgā un Zvaigžņu ielā 15-11, Rīgā, ņemot vērā minētajā īpašumā deklarētās personas, sakarā
ar SIA „Ziemeļzunds” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 14.marta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) 2016.gada 13.februāra maksāšanas
paziņojumu par nekustamā īpašuma nodokli 2016.gadam Nr.PIPN-16-222354-mp/PIP-16-221790-AL/5-7 (turpmāk –
maksāšanas paziņojums) pieteicējai SIA „Ziemeļzunds” uzlikts pienākums samaksāt nekustamā īpašuma nodokli (turpmāk –
NĪN), tai skaitā par nekustamo īpašumu Zvaigžņu ielā 15-7, Rīgā, kadastra Nr.0100-927-8859, kas sastāv no dzīvokļa Nr.7
un kopīpašuma 1967/29690 domājamām daļām no būves ar kadastra apzīmējumu 0100-035-0063-001 un būves ar kadastra
apzīmējumu 0100-035-0063-002 (turpmāk – dzīvoklis Nr.7), 1,5 procenti no kadastrālas vērtības (766,29 euro) 11,49 euro
un nekustamo īpašumu Zvaigžņu ielā 15-11, Rīgā, kadastra Nr.0100-927-8862, kas sastāv no dzīvokļa Nr.11 un
kopīpašuma 1902/29690 domājamām daļām no būves ar kadastra apzīmējumu 0100-035-0063-001 un būves ar kadastra
apzīmējumu 0100-035-0063-002 (turpmāk – dzīvoklis Nr.11), 1,5 procenti no kadastrālās vērtības (667,30 euro)
10,01 euro.
Maksāšanas paziņojumu pieteicēja apstrīdēja.
[2] Ar Pārvaldes 2016.gada 14.aprīļa lēmumu Nr.PIP-16-4868-nd/5-7/16-221790-AL (turpmāk – sākotnējais lēmums)
atstāts negrozīts maksāšanas paziņojums daļā par dzīvokli Nr.7 un dzīvokli Nr.11.
Pieteicēja apstrīdēja arī sākotnējo lēmumu.
[3] Ar Rīgas domes 2016.gada 21.jūnija lēmumu Nr.2-30/RD-16-1504-nd (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts
sākotnējais lēmums.
Augstāka iestāde Lēmuma pamatojumā ir norādījusi turpmāk minētos apsvērumus.
[3.1] Saskaņā ar Rīgas domes 2015.gada 9.jūnija saistošo noteikumu Nr.148 „Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā”
(turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.148) 3.1.2.apakšpunktu, lai par juridiskai personai piederošu nekustamo īpašumu
piemērotu nodokļa likmi 0,2 – 0,6 procenti, objektam jābūt izīrētam un īres tiesībām jābūt nostiprinātām zemesgrāmatā, un
tajā (tā daļā) taksācijas gada 1.janvārī plkst.0.00 jābūt deklarētai personu dzīvesvietai. Tādējādi apstāklis, ka dzīvoklī Nr.7
un dzīvoklī Nr.11 ir deklarētas personu dzīvesvietas, ir tikai viens no nosacījumiem, lai piemērotu nodokļa atvieglojumu.
Tā kā īres tiesības uz dzīvokļiem Nr.7 un Nr.11 nav nostiprinātas zemesgrāmatā, Pārvaldei nebija tiesiska pamata
nodokļa aprēķinā piemērot nodokļa likmi 0,2 – 0,6 procentu apmērā.
[3.2] Pieņemot 2013.gada 6.novembrī grozījumus likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, kas stājās spēkā
2014.gada 1.janvārī, kur likuma 3.pantu nolemts papildināt ar 1.7daļu, likumdevējs ir paudis savu gribu, likumā „Par
nekustamā īpašuma nodokli” nosakot atšķirīgas nodokļa likmes piemērošanu nodokļa aprēķinā, t.i., atkarībā no tā, vai
juridiskas personas īpašumā likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 2.punktā norādītie nodokļa
objekti ir izīrēti dzīvošanai un īres tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. Līdz ar to prasība par īres tiesību nostiprināšanu
zemesgrāmatā Saistošajos noteikumos Nr.148 tika pārņemta no likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” normas.
[3.3] Saistošo noteikumu Nr.148 3.1.1., 3.1.2., 3.2.1. un 3.2.2.apakšpunktā noteiktās nodokļa likmes atbilst likuma
„Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.pantā pirmajā daļā noteiktajam pilnvarojumam, kas nosaka, ka nodokļa likmi vai likmes
no 0,2 līdz 3 procentiem no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības nosaka pašvaldība savos saistošajos noteikumos,
kurus tā publicē līdz pirmstaksācijas gada 1.novembrim.
[4] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu veikts NĪN pārrēķins
2016.gadam par nekustamajiem īpašumiem Zvaigžņu ielā 15-7, Rīgā un Zvaigžņu ielā 15-11, Rīgā, ņemot vērā minētajā
īpašumā deklarētās personas.
Pieteikumā ietverti turpmāk minētie argumenti.
[4.1] Saistošajos noteikumos Nr.148 pastāvošā atšķirīgā attieksme pret fiziskām personām un juridiskām personām ir
diskriminējoša. Nav saprotams juridiskajām personām uzliktais pienākums slēgt ar dzīvokļa lietotāju tieši īres līgumu
(fiziskām personām nenosakot vispār pienākumu slēgt jebkāda veida līgumu ar viņām piederošajā dzīvokļa īpašumā
deklarēto personu – tiesiskais pamats uzturēties), nevis, piemēram, patapinājumu līgumu (tādējādi neizmantojot dzīvokli
saimnieciskās darbības veikšanai), un vēl papildus to reģistrēt zemesgrāmatā. Īres līgumi ir saistoši visiem, neatkarīgi no tā,
vai tie ir reģistrēti zemesgrāmatā.
[4.2] Tiesību normu diskriminējošais raksturs izpaužas arī attiecībā uz kopīpašumu. Ja kopīpašuma domājamā daļa
pieder fiziskai personai, kas faktiski lieto dzīvokļu īpašumu, deklarē tur savu dzīvesvietu, fiziskai personai tiek piemērota
samazinātā likme, savukārt kopīpašniekam – juridiskai personai, kas nevar faktiski lietot šo īpašumu, bieži arī negūst augļus
no sava īpašuma, tiek piemērota augstāka nodokļu likme.
[4.3] Diskriminējošs ir juridiskai personai ne tikai strikti noteiktais darījumu veids, proti, īres tiesiskās attiecības, kas
slēdzams ar dzīvokļa īpašumā deklarēto personu, bet arī uzliktais pienākums to reģistrēt zemesgrāmatā, kas faktiski ir
iejaukšanās divu privātpersonu darījumos un pušu gribā. Juridiska persona, pat gribēdama šādus līgumus ierakstīt
zemesgrāmatā, nevar piespiest parakstīt nostiprinājuma lūgumu otrai personai, ja viņa to nevēlas darīt. Turklāt, ja faktiski
noslēgts patapinājuma, nomas vai cita veida lietošanas līgums, vai noteikta lietošanas kārtība ar kopīpašnieku (fizisku
personu), kurš faktiski lieto dzīvokli un ir tajā deklarējis dzīvesvietu, šāda ieraksta veikšana zemesgrāmatā maldinātu trešās
personas.
[4.4] Rīgas dome, izdodot saistošus noteikumus šādā redakcijā, paredzot atšķirīgu attieksmi dažādiem privātpersonu
veidiem, nepamatoti un nesamērīgi diskriminē juridiskās personas un pārkāpj vienlīdzības principu, samērīguma principu,
tiesiskās paļāvības principu, kā arī Latvijas Republikas Satversmi (turpmāk – Satversme).
[4.5] Ņemot vērā Saistošo noteikumu Nr.148 3.punktā minēto, pieteicējas piederošajam dzīvokļa īpašumam būtu
piemērojama NĪN likme 0,2 procenti.
[5] Rakstveida paskaidrojumā Rīgas dome pieteikumu neatzīst, bet uztur Lēmumā ietverto pamatojumu.
[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 14.marta spriedumu pieteikums noraidīts, pamatojoties uz turpmāk
minētajiem motīviem.
[6.1] Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību un pieteicējas pienākumu
maksāt nodokli, taču pieteicēja iebilst pret Pārvaldes piemēroto nodokļa likmi 1,5 procenti.
Lietā ir strīds par to, vai Saistošajos noteikumos Nr.148 noteiktās diferencētās nodokļa likmes ir uzskatāmas par
tādām, kas diskriminē juridisku personu.
[6.2] Pašvaldības tiesības noteikt nodokļa apmēru izriet no likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās
daļas, kas noteic, ka NĪN likmi vai likmes no 0,2 līdz 3 procentiem no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības nosaka
pašvaldība savos saistošajos noteikumos, kurus tā publicē līdz pirmstaksācijas gada 1.novembrim. NĪN likmi, kas
pārsniedz 1,5 procentus no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, pašvaldība nosaka tikai gadījumā, ja nekustamais
īpašums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Tātad minētā norma piešķir pašvaldībai ekskluzīvas tiesības pēc saviem apsvērumiem ar saistošajiem noteikumiem,
kas publicēti līdz pirmstaksācijas gada 1.novembrim, noteikt nodokļa likmi līdz 1,5 procentiem.
[6.3] Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 2.punktu, ja pašvaldība līdz
noteiktajam termiņam saistošos noteikumus nav publicējusi, NĪN likme dzīvojamām mājām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai
nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, dzīvojamo māju daļām, telpu grupām nedzīvojamās ēkās, kuru lietošanas veids ir
dzīvošana, kā arī telpu grupām, kuru lietošanas veids ir saistīts ar dzīvošanu (garāžām, autostāvvietām, pagrabiem,
noliktavām un saimniecības telpām), ja tās netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai, ir:
a) 0,2 procenti no kadastrālās vērtības, kas nepārsniedz 56 915 euro,
b) 0,4 procenti no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 56 915 euro, bet nepārsniedz 106 715 euro,
c) 0,6 procenti no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 106 715 euro.
Ar grozījumiem likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, kas stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī, 3.pants papildināts ar
1. daļu. No tās izriet, ka likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta panta pirmās daļas 2.punktā noteiktā nodokļa
likme piemērojama šā panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajiem komersanta īpašumā esošiem objektiem, ja tie ir izīrēti
dzīvošanai, no nākamā mēneša pēc īres tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā. Šā panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajiem
komersanta īpašumā esošiem objektiem NĪN likme ir 1,5 procenti, ja īres tiesības uz šiem objektiem nav nostiprinātas
zemesgrāmatā, vai ar nākamo mēnesi pēc tam, kad:
1) dzēsts zemesgrāmatas nostiprinājums par īres tiesībām šajos objektos;
2) izbeidzies zemesgrāmatas nostiprinājumā norādītais šo objektu īres tiesību termiņš, ja zemesgrāmatā nav iesniegta
informācija par īres tiesību termiņa pagarinājumu vai dzēšanu;
3) izbeidzies par šiem objektiem noslēgtais īres līgums, ja tas izbeidzies pirms zemesgrāmatas nostiprinājumā norādītā
īres tiesību termiņa. Šādā gadījumā komersantam ir pienākums viena mēneša laikā pēc līguma izbeigšanās informēt
pašvaldību par īres līguma izbeigšanos pirms termiņa.
Vērtējot likumprojekta „Grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”” anotāciju un tajā sniegto skaidrojumu,
tiesa secināja, ka likuma redakcijā līdz 2014.gada 1.janvārim nebija precīzi noteikts, ar kādu nodokļa likmi ir apliekamas
komercsabiedrību īpašumā esošas dzīvojamās ēkas un telpu grupas, kas paredzētas dzīvošanai, bet nav izīrētas dzīvošanai
fiziskajām personām. Likuma 3.panta pirmās daļas 2.punktā noteikts, ka šajā punktā minētajiem NĪN objektiem piemērojama
nodokļa likme 0,2, 0,4 vai 0,6 procenti tikai gadījumā, ja šie objekti netiek izmantoti saimnieciskās darbības veikšanai.
Savukārt likuma 1.panta ceturtajā daļā noteikts, ka par saimniecisko darbību nav uzskatāma dzīvokļa vai individuālās
dzīvojamās mājas (mājas daļas) izīrēšana dzīvošanai.
Šāds regulējums likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta ceturtajā daļā noteikts, lai pasargātu dzīvojamo
telpu īrniekus fiziskās personas no pārāk augstiem nodokļa maksājumiem, jo saskaņā ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri”
11.pantu papildus īres maksai proporcionāli izīrētās dzīvojamās telpas platībai īrniekam jāmaksā nodoklis.
No minētajām likuma normām izriet, ka komercsabiedrībām piederošas dzīvojamās ēkas vai telpu grupas, kas
paredzētas dzīvošanai, bet nav izīrētas fiziskajām personām dzīvošanai, ir apliekamas ar nodokļa likmi 1,5 procenti,
savukārt pēc īres līguma noslēgšanas attiecīgi 0,2, 0,4 vai 0,6 procenti.
Likumprojekta anotācijā arī norādīts, ka praksē, ņemot vērā ļoti īso laika periodu, kurā bija jānodrošina visu likuma
3.panta pirmās daļas 2.punktā noteikto objektu aplikšanas ar nodokli uzsākšana, ir izveidojušās dažādas interpretācijas.
Anotācijā, atsaucoties uz Komerclikuma 1.panta otro daļu, 2.pantu un Gada pārskatu likuma 10.pantu, norādīts, ka no šīm
tiesību normām izriet, ka jebkurš nekustamais īpašums, kas zemesgrāmatā reģistrēts uz komercsabiedrības vārda, tiek
izmantots šīs juridiskās personas saimnieciskajā darbībā, neatkarīgi no tā, vai saimnieciskā darbība tiek veikta konkrētajā
nekustamajā īpašumā vai nē
(sk. http://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/89CDB6F264A07EADC2257B650030F654?
OpenDocument&srcv=dt).
No minētā tiesa secināja, ka likumdevējs, ņemot vērā likuma piemērošanas praksē konstatētās nepilnības, ar veiktajiem
grozījumiem ir precizējis likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.pantu (nevis iekļāvis kādu jaunu, iepriekš nebijušu
regulējumu), vienlaikus uzsverot, ka, interpretējot kopsakarā likuma 1.panta ceturto daļu un 3.panta pirmās daļas 2.punktu,
nodokļa samazinātā likme nav piemērojama komercsabiedrībām piederošiem nekustamajiem īpašumiem, kuru funkcionālā
izmantošana ir saistīta ar dzīvošanu, ņemot vērā, ka šie nekustamie īpašumi tiek izmantoti komercsabiedrības saimnieciskās
darbības veikšanai.
Likumdevējs arī ir vēlējies precīzi noteikt, ka vienīgais izņēmums, kad samazinātā likme tomēr ir piemērojama, ir
gadījums, kad komercsabiedrībai piederošs nekustamais īpašums ir izīrēts dzīvošanai un tikai uz īres līguma laiku.
N o 2014.gada 1.janvāra likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.pants ir papildināts ar precīzu, uz konkrēto
situāciju attiecināmu tiesību normu, proti, 1.7daļu, kas skaidri nosaka, kad ir piemērojama likuma „Par nekustamā īpašuma
nodokli” 3.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktā nodokļa likme, proti, ja komersanta īpašumā ir objekti, kuri noteikti minētā
panta pirmās daļas 2.punktā (NĪN objekti, ja tie ir izīrēti dzīvošanai).
Tādējādi pārsūdzētajā lēmumā pamatoti norādīts, ka ar grozījumiem likumdevējs ir paudis savu gribu, likumā nosakot
atšķirīgas NĪN likmes piemērošanu nodokļa aprēķinā, atkarībā no tā, vai juridiskas personas īpašumā likuma 3.panta pirmās
daļas 2.punktā norādītie NĪN objekti ir izīrēti dzīvošanai un īres tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. Līdz ar to likuma „Par
nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta 1.7daļa nepārprotami noteic, ka tikai gadījumā, ja nekustamā īpašuma objekti ir izīrēti
dzīvošanai un īres tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā, objektiem ir piemērojama samazināta nodokļa likme.
[6.4] Ar Rīgas domes 2015.gada 9.jūnija lēmumu (prot. Nr.56, 8.§) apstiprināti Saistošie noteikumi Nr.148, kas noteic
kārtību, kādā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā piemēro nodokļa likmes, kārtību, kādā ar nodokli apliek dzīvojamo
māju palīgēkas, kuru platība pārsniedz 25 m2, inženierbūves – laukumus, kas tiek izmantoti kā transportlīdzekļu maksas
stāvlaukumi, vidi degradējošas, sagruvušas vai cilvēku drošību apdraudošas būves, būves, kuru būvniecībā pārsniegts
normatīvajos aktos noteiktais kopējais būvdarbu veikšanas ilgums, nekustamos īpašumus, kuri netiek uzturēti atbilstoši
normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, kā arī nosaka nodokļa maksāšanas paziņojumu piespiedu izpildes termiņu.
Saistošo noteikumu Nr.148 3.1.2.apakšpunkts noteic, ka NĪN likmes – 0,2 procenti no kadastrālās vērtības, kas
nepārsniedz 57 000 euro, 0,4 procenti no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 57 000 euro, bet nepārsniedz
107 000 euro, un 0,6 procenti no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 107 000 euro – piemēro dzīvokļa īpašuma
sastāvā esošai ēkas daļai, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, un šai daļai piekrītošajai koplietošanas telpu platībai un viena
dzīvokļa mājām, ja šie NĪN objekti netiek izmantoti saimnieciskās darbības veikšanai – juridiskām personām,
individuālajiem komersantiem, ārvalstu komersantiem un to pārstāvniecībām, ja objekts ir izīrēts dzīvošanai, no nākamā
mēneša pēc īres tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā, un ja taksācijas gada 1.janvārī plkst. 0.00 tajā dzīvesvieta ir
deklarēta vismaz vienai personai, kas ir Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis, citas Eiropas Savienības dalībvalsts,
Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis vai persona, kas ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās
atļauju Latvijas Republikā, šo saistošo noteikumu 3.1punktā noteiktajā kārtībā. Pārējos gadījumos piemēro NĪN likmi 1,5
procenti no objekta kadastrālās vērtības.
Atbilstoši Saistošo noteikumu Nr.148 normām 3.punkta ievaddaļā noteiktās NĪN likmes 2016.gadā piemēro arī tad, ja
saistošo noteikumu 3.1.1., 3.1.2., 3.2.1. un 3.2.2.apakšpunkta prasībām atbilstošu personu dzīvesvietas objektā ir
deklarētas 2016.gada 1.martā plkst. 0.00.
Tiesa secināja, ka Rīgas dome atbilstoši citētajām likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” normām ir piemērojusi
nodokļa likmes un ir pamatoti saistošo noteikumu 3.2.2.apakšpunktā noteikusi, ka pārējos gadījumos, kas nav uzskaitīti
minētajā punktā, nekustamā īpašuma objektiem ir piemērojama nodokļa likme 1,5 procenti no NĪN objekta kadastrālās
vērtības.
Tiesa noraidīja kā nepamatotu pieteicējas argumentu, ka Rīgas dome, izdodot saistošos noteikumus, diskriminē
juridiskās personas, pārkāpj vienlīdzības principu, samērīguma principu un tiesiskās paļāvības principu, kā arī neievēro
Satversmē un likumos noteikto.
[6.5] Lai piemērotu samazinātu nodokļa likmi, ir jāizpildās diviem nosacījumiem – uz 2016.gada 1.janvāri un uz
2016.gada 1.martu plkst. 0.00 nodokļa objektā ir jābūt deklarētai vismaz vienai personai, un īres tiesībām ir jābūt
nostiprinātām zemesgrāmatā.
Lietā nav strīda par to, ka izskatāmajā gadījumā viens nosacījums ir izpildījies, bet otrs nav, proti, zemesgrāmatā nav
nostiprinātas īres tiesības strīdus dzīvokļos.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka Pārvaldei nebija tiesiska pamata strīdus nodokļa objektiem piemērot samazinātu
nodokļa likmi no 0,2 līdz 0,6 procentu apmērā. Līdz ar to pieteicējai par strīdus dzīvokļiem ir pamatoti piemērota nodokļa
likme 1,5 procenti.
[7] Par Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 4.marta spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, norādot
šādus iebildumus.
[7.1] Tiesas spriedumā norādītais nonāk pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta piektajā daļā, kā arī ar 11.,
15., 17. un 104.pantā noteikto.
[7.2] Tiesa nav vērtējusi piemērojamo tiesību normu atbilstību Satversmei un vispārējiem tiesību principiem, kā arī
nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā.
[7.3] Pieteicēja uztur arī pieteikumā ietvertos argumentus (sk. šā sprieduma 4.punktu).
[8] Rakstveida paskaidrojumā Rīgas dome apelācijas sūdzību neatzīst, bet piekrīt Administratīvās rajona tiesas
2017.gada 4.marta spriedumam.
[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu
izskata rakstveida procesā.
Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka šajā gadījumā nepastāv objektīva nepieciešamība, lai noteiktu lietas izskatīšanu
mutvārdu procesā. Lietas apstākļu objektīvai noskaidrošanai nav nepieciešams rīkot tiesas sēdi, jo no lietā esošajiem
dokumentiem ir iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, kā arī
procesa dalībnieki ir īstenojuši savas procesuālās tiesības sniegt savus paskaidrojumus par lietas apstākļiem. Tā kā procesa
dalībnieki ir snieguši savu viedokli, kā arī lietas materiāli ir pietiekami, lietas izskatīšana mutvārdu procesā nav lietderīga.
Motīvu daļa
[10] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet
pieteikums ir noraidāms.
[11] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 4.marta spriedumā ietvertais
pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams.
Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa pievienojas
Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 4.marta sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.
[12] Atbildot uz apelācijas sūdzībā ietvertajiem iebildumiem par pirmās instances tiesas spriedumu, apgabaltiesa
norāda turpmāk minēto.
[13] Atbilstoši tiesu praksē nostiprinātajām atziņām valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības
brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības
noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir
politikas un lietderības jautājums (sk. Satversmes tiesas 2011.gada 13.decembra lēmuma lietā Nr.2011-15-01
secinājumu daļas 10.punktu). Likumdevējam nav konstitucionāla pienākuma, bet ir tiesības paredzēt noteikta veida, vai
apjoma nodokļu maksāšanas režīma atvieglojumus (sk. Satversmes tiesas 2011.gada 20.maija sprieduma lietā Nr.2010-
70-01 secinājumu daļas 16.2.apakšpunktu).
Satversmes tiesa savos nolēmumos expressis verbis ir atzinusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē
īpašumtiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.2007-01-01 secinājumu daļas
19.punktu). Savukārt Satversmes 91.panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma principa mērķis ir novērst
iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, piemēram, rasi, tautību vai
dzimumu, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 29.decembra sprieduma lietā
Nr.2008-37-03 6.punktu). Tas aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos,
kad atšķirība pamatojas uz noteiktiem – aizliegtiem kritērijiem (s k . Levits E. 91.panta komentārs. Grām.: Latvijas
Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā
vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 99.lpp.).
Apgabaltiesa uzskata, ka prasība komersantiem nostiprināt īres līgumu zemesgrāmatā, lai komersantu īpašumā
esošajiem objektiem piemērotu mazāku nodokļu likmi, pati par sevi nav balstīta kādā nepieļaujamā kritērijā (aizliegto
kritēriju sarakstu sk. Levits E. 91.panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa.
Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 104.lpp.),
tāpēc diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums nav konstatējams.
[14] Ja turpretim atšķirīga attieksme balstās uz jebkuru citu kritēriju, kuru skaits ir neierobežots, tad runa ir nevis par
diskriminācijas aizliegumu, bet gan par vienlīdzības principu (sk. Levits E. 91.panta komentārs. Grām.: Latvijas
Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā
vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 98.lpp.)
Satversmes 91.panta pirmajā teikumā ietvertais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas
bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem
salīdzināmos apstākļos. Tajā pašā laikā vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas
atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir
objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 13.februāra sprieduma lietā Nr.2008-34-01 13.punktu).
Izskatāmajā gadījumā, ievērojot normatīvajos aktos ietvertos nosacījumus, piemērojamās nodokļu likmes ir atkarīgas
no tā, vai nodokļu maksātājs dzīvojamo māju izmanto saimnieciskajai darbībai vai neizmanto.
Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 2.punkts paredz mazākas nodokļu likmes dzīvojamām
mājām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, dzīvojamo māju daļām, telpu grupām nedzīvojamās
ēkās, kuru lietošanas veids ir dzīvošana, kā arī telpu grupām, kuru lietošanas veids ir saistīts ar dzīvošanu (garāžām,
autostāvvietām, pagrabiem, noliktavām un saimniecības telpām), ja tās netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai.
Tādējādi saskaņā ar likumā noteikto nodokļu likmes ir atšķirīgas atkarībā no tā, vai dzīvojamā ēka tiek izmantota
saimnieciskajai darbībai vai arī tā netiek izmantota saimnieciskajai darbībai, bet tiek izmantota dzīvošanai.
Vienlaikus komersantiem ir noteikta prasība, lai īres līgumi, kas apliecina, ka komersanta īpašumā esošā dzīvojamā ēka
tiek izmantota dzīvošanai, tiktu reģistrēti zemesgrāmatā.
Saskaņā ar Komerclikumu komersants savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic saimniecisko darbību un, ja komersants
ir ierakstīts komercreģistrā, nav pieļaujama ieruna par to, ka saimnieciskā darbība, kas veikta, izmantojot komercreģistrā
ierakstīto firmu, nav komercdarbība (sk. Komerclikuma 1. un 2.pantu).
Ievērojot minēto, komersants nevar atrunāties, ka tā veiktās darbības uzņēmuma vārdā nav komercdarbība.
Respektīvi, komersanta saimnieciskā darbība tiek prezumēta.
Savukārt likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta ceturtās daļas izpratnē saimnieciskā darbība nav dzīvokļa
vai individuālās dzīvojamās mājas (mājas daļas) izīrēšana dzīvošanai. Savukārt dzīvojamā ēkas izmantošana vai
neizmantošana saimnieciskās darbības veikšanai ir kritērijs, kas jāņem vērā, piemērojot nodokļu likmes.
Kā jau iepriekš tika norādīts, komersanta (arī pieteicējas) saimnieciskā darbība tiek prezumēta un līdz ar to tiek
prezumēts arī tas, ka komersantam piederošās dzīvojamās ēkas tiek izmantotas saimnieciskajā darbībā. Dzīvojamās mājas
izīrēšana dzīvošanai likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” izpratnē netiek atzīta par saimniecisko darbību arī attiecībā
uz komersantu, tāpēc tā veido izņēmuma situāciju no vispārējās prezumpcijas par to, ka komersanta veikta darbība ir
saimnieciskā darbība. Prasība, lai komersants ieraksta īres līgumu zemesgrāmatā, izriet no minētā. Tas, ka zemesgrāmatas ir
visiem pieejamas un ka to ierakstiem ir publiska ticamība (sk. Zemesgrāmatu likuma 1.pantu), ļauj nodokļu administrācijai
vienkārši un ātri pārliecināties, vai attiecībā uz komersantu ir piemērojams izņēmums, proti, vai ir izpildīti likumā noteiktie
kritēriji, lai rastos tiesisks pamats piemērot zemāku nodokļu likmi.
Tā kā nodokļu likmes ir atkarīgas no nekustamā īpašuma izmantošanas veida, proti, no tā, vai dzīvojamā ēka tiek
izmantota saimnieciskās darbības veikšanai vai arī tā tiek izmantota dzīvošanai, komersanti atrodas atšķirīgos apstākļos
nekā fiziskās personas, jo komersantu saimnieciskā darbība (arī sev piederošo dzīvojamo ēku izmantošana saimnieciskajā
darbībā) tiek prezumēta.
Ņemot vērā minēto, secināms, ka vienlīdzības princips nav pārkāpts. Vienlīdzības princips prasa piemērot atšķirīgu
attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.
[15] Apgabaltiesa atzīst par nepamatotiem pieteicēja iebildumus par to, ka tiek prasīts noslēgt tieši īres līgumu, nevis
patapinājuma līgumu vai kādu citu līgumu.
Apgabaltiesa jau iepriekš norādīja uz to, ka komersanta saimnieciskās darbības (komercdarbības) veikšana tiek
prezumēta. Patapinājuma līgums ir bezatlīdzības līgums. Lai arī Civillikuma 1947.pants noteic, ka patapinājums (lietošanas
aizdevums) ir līgums, ar kuru kādam nodod lietu bez atlīdzības, bet noteiktai lietošanai, ar nosacījumu atdot to pašu lietu,
tomēr tas nenozīmē, ka komersanta noslēgts patapinājuma līgums, piemēram, par sev piederoša dzīvokļa patapinājumu,
nebūtu atzīstams par komersanta saimniecisko darbību. Kā jau tika minēts iepriekš, tikai dzīvojamās ēkas īres līgumi likuma
„Par nekustamā īpašuma nodokli” izpratnē netiek atzīti par komersanta veiktu saimniecisko darbību.
[16] Pieteicējs argumentē, ka gadījumā, ja dzīvoklis uz kopīpašuma tiesību pamata pieder fiziskai personai un
komersantam, tad fiziskai personai tiek piemērota samazināta likme, bet komersantam tiek piemērota paaugstināta likme.
Atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta ceturtajā daļā noteiktajam NĪN par nekustamo īpašumu,
kas uz kopīpašuma tiesību pamata pieder vairākām personām vai atrodas kopvaldījumā, maksā katrs kopīpašnieks
(kopvaldītājs) atbilstoši savai domājamai daļai kopīpašumā (kopvaldījumā).
Ievērojot minēto, secināms, ka attiecīgi katrs no kopīpašniekiem maksā nodokli atbilstoši savai domājamai daļai, proti,
arī fiziskā persona maksā paaugstinātu nodokļu likmi atbilstoši savām domājamām daļām.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
Noraidīt SIA „Ziemeļzunds” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu veikts nekustamā
īpašuma nodokļa pārrēķins 2016.gadam par nekustamajiem īpašumiem Zvaigžņu ielā 15-7, Rīgā un Zvaigžņu ielā 15-11,
Rīgā, ņemot vērā minētajā īpašumā deklarētās personas.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
R.Paegle
Tiesnese referente (paraksts)
I.Kaļiņina
Tiesnese (paraksts)
M.Osmane
Tiesnese (paraksts)