Legislator Giurisprudenza & Legislazione
11400017522 / SKK-0429-24 ECLI:LV:AT:2024:0725.11400017522.5.L Generato dall'IA

Supreme Court dismisses cassation appeal as arguments merely repeat lower court findings on criminal liability and evidence evaluation.

Numero d'incarto 11400017522 / SKK-0429-24
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against a criminal judgment regarding the assault of a puppy. The appellant argued that the lower courts failed to consider self-defense, the victim's violation of animal care regulations, and procedural flaws regarding legal aid representation. The court determined that the cassation appeal merely repeated arguments already evaluated and rejected by the appellate court without citing specific statutory violations.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Kriminālprocesa likuma 569. p., 571. p., 572. p., 573. p.: A cassation appeal is dismissed if it fails to demonstrate a violation of the Criminal Law or a fundamental breach of the Criminal Procedure Law, as the appellate court's evaluation of evidence and facts is final.

Parole chiave

Generato dall'IA
cassation appeal dismissal criminal procedure law evidence evaluation finality fundamental breach requirement repetition of lower court findings legal aid procedural rights self defense criminal liability

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Kriminālprocesa likuma 569. p.
Kriminālprocesa likuma 571. p.
Kriminālprocesa likuma 572. p.
Kriminālprocesa likuma 573. p.
Kriminālprocesa likuma 573.1 p.
Latvijas Republikas Satversmes 92. pants

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2024:0725.11400017522.5.L

Lieta Nr. 11400017522, SKK-429/2024

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2024. gada 25. jūlijā

Senāts šādā sastāvā: senatores Irīna Jansone, Aija Branta, Anita Poļakova,

iepazinies ar apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas 2024. gada 8. maija spriedumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt

kasācijas tiesvedību.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst

šā likuma 569., 571., 572. panta un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības

iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Saskaņā ar šī panta trešo daļu kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Apsūdzētais /pers. D/ kasācijas sūdzībā norādījis, ka tiesa nav ņēmusi vērā apsūdzētā nodomu pasargāt 2 gadus vecu bērnu, kas suņa darbību

laikā pārbijās un sāka raudāt, tādējādi nepamatoti apsūdzētā darbībās konstatējusi Krimināllikuma 230. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva pazīmes. /pers. D/ nezināja, ka suns ir kucēns un kāds ir iemesls suņa aktivitātēm. Apsūdzētā darbībās nav inkriminētā noziedzīgā

nodarījuma subjektīvā puse, jo /pers. D/ neparedzēja un nevarēja paredzēt savu darbību kaitīgo seku iestāšanos. Tiesa nav ņēmusi vērā un izvērtējusi, ka

1) apsūdzētais atradās nepieciešamās aizstāvēšanās vai galējās nepieciešamības stāvoklī, jo suns bija bīstams un apdraudēja cilvēka drošību; 2) cietusī

/pers. G/ pārkāpa Dzīvnieku aizsardzības likuma un Ministru kabineta noteikumos Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai,

tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 266) prasības, nerīkojās kā

labticīga suņa saimniece, tādēļ tieši cietušās darbības ir cēloņsakarībā iestājušajām sekām. Tiesa, nosakot mantiskā kaitējuma kompensāciju, nav ņēmusi

vērā, ka cietusī lietas materiāliem nav pievienojusi darījumu apliecinošu dokumentu, un nav izvērtējusi cietušās /pers. G/ un liecinieka /pers. I/ liecībās

esošās pretrunas par darījuma samaksas veikšanu.

Senāts konstatē, ka apsūdzētais /pers. D/ kasācijas sūdzībā faktiski atkārtojis apelācijas sūdzībās norādītos argumentus, kurus apelācijas instances

tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi.

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētā /pers. D/ vainīgums viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ar attiecināmām,

pieļaujamām, ticamām un pietiekamām ziņām par faktiem to kopumā un savstarpējā sakarībā. Pamatojoties uz lietā esošajiem un spriedumā izvērtētajiem

pierādījumiem, tajā skaitā apsūdzētā /pers. D/ pirmstiesas procesā sniegtajām liecībām, cietušās /pers. G/

un liecinieku /pers. I/, /pers. J/, /pers. K/, /pers. L/, ekspertu /pers. M/ un /pers. N/ liecībās, veterinārmedicīniskās ekspertīzes ekspertu atzinumā,

testēšanas pārskatā norādītajiem faktiem, tiesa konstatējusi apsūdzētā /pers. D/ darbībās visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 230. panta

otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam, apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā liecināto, ka cietušajai /pers. G/ piederošais suns bija

agresīvs un apdraudēja mazgadīgā bērna veselību, un atzinusi, ka lietā esošie pierādījumi minēto neapstiprina. Tiesa argumentēti secinājusi, ka nav pamata

konstatēt galējās nepieciešamības vai nepiecienāmās aizstāvēšanās apstākļus Krimināllikuma 32. un 29. panta izpratnē. Apelācijas instances tiesa

izvērtējusi apsūdzētā argumentu par to, ka apsūdzētā darbībās nav konstatējama Krimināllikuma 230. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

sastāva pazīme – subjektīvā puse –, un atzinusi par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka /pers. D/ noziedzīgu nodarījumu izdarīja ar netiešu

nodomu, proti, tīši ar koka nūju iesita kucēnam pa galvu (sitiena intensitāte bija pietiekama, lai radītu dzīvībai svarīgu orgānu (smadzeņu) bojājumu), un

apzināti pieļāva seku iestāšanos, noliekot ievainoto kucēnu kūdras kaudzē, nevis sniedzot tam palīdzību. Tiesa atzinusi, ka pašas cietušās Ministru

kabineta noteikumu Nr. 266 prasību neievērošana neatbrīvo apsūdzēto no kriminālatbildības.

Apelācijas instances tiesa izvērtējusi cietušās iesniegtos mantiskā kaitējuma kompensāciju apstiprinošos dokumentus, proti, kucēna pārdošanas

līgumu un kvīti par veterinārmedicīnisko pakalpojumu apmaksu, kā arī cietušās un liecinieces /pers. K/ liecībās norādītās ziņas, un atzinusi, ka pirmā

instances tiesa pamatoti noteikusi mantiskā kaitējuma kompensāciju.

Senāts atzīst, ka apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā pamatoti ar viņa atšķirīgo viedokli par lietā iegūto pierādījumu

ticamības un pietiekamības izvērtējumu, savukārt lietā iegūto pierādījumu izvērtēšanu saskaņā ar likumu veic tā tiesa, kas iztiesā lietu pēc būtības.

Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmā daļa noteic, ka nolēmumu tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda tikai tādā gadījumā, ja kasācijas

sūdzībā vai protestā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma pārkāpumu vai šā likuma būtisku pārkāpumu.

Apsūdzētais kasācijas sūdzībā norādījis, ka pirmās un apelācijas instances tiesas debatēs cietušās juridiskās palīdzības sniedzēja zvērināta advokāte

Rita Zepa izteicās ne tikai par sodu, bet arī par pierādījumiem, tādējādi netika ievērotas Kriminālprocesa likuma 506. panta prasības. Pirmās instances

tiesa sēdes pārtraukumā nebija nodrošinājusi apsūdzētā un viņa aizstāvja sarunas konfidencialitāti un sarunu dzirdēja žurnālists /pers. O/, kas bija

pieslēdzies videokonferences režīmā, tādējādi tiesa pārkāpusi Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Senāts konstatē, ka apsūdzētais, aprobežojoties ar vispārīgiem apgalvojumiem, nav atklājis, kā juridiskās palīdzības sniedzējas R. Zepas

izteikšanās tiesas debatēs un pirmās instances tiesas rīcība, nenodrošinot apsūdzētā un viņa aizstāvja sarunas konfidencialitāti, ietekmējusi nolēmuma

tiesiskumu. Šos argumentus apsūdzētais nav pamatojis ar Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu.

Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzība šajā daļā neatbilst Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmās daļas prasībām.

Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu, 573.1 panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Jansone A. Branta A. Poļakova