Legislator Giurisprudenza & Legislazione
11520044022 / SKK-0273-23 ECLI:LV:AT:2023:0421.11520044022.4.L Generato dall'IA

Supreme Court dismisses appeal for lack of legal grounds, finding appeal court correctly evaluated sentencing and confiscation.

Numero d'incarto 11520044022 / SKK-0273-23
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against the Regional Court of Appeal's decision. The appellant argued that the sentence was unjust and the car confiscation was excessive, but the appellate court had already thoroughly evaluated mitigating factors and the vehicle's role as a tool of the crime. The Supreme Court determined the appeal was based on factual disagreements rather than legal errors, violating the requirement for legal grounds in cassation.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Kriminālprocesa likuma 569. panta 1. daļa; 573.1 panta 1. daļa: Cassation proceedings may not be initiated if the appeal is based on factual disagreements rather than legal errors, as cassation courts do not re-evaluate evidence.

Parole chiave

Generato dall'IA
cassation proceedings legal grounds requirement factual disagreement sentencing review confiscation of property appellate court Supreme Court

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta 1. daļa
Kriminālprocesa likuma 569. panta 1. daļa
Kriminālprocesa likuma 573. panta 3. daļa
Kriminālprocesa likuma 573. panta 5. daļa

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2023:0421.11520044022.4.L

Lieta Nr. 11520044022, SKK-273/2023

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2023. gada 21. aprīlī

Senāts šādā sastāvā: senatores Inguna Radzeviča, Aija Branta, Sandra Kaija,

iepazinies ar apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2023. gada 16. februāra lēmumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt

kasācijas tiesvedību.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst

šā likuma 569., 571., 572. pantā un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības

iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Šī panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Apsūdzētais /pers. D/ kasācijas sūdzībā norādījis, ka tiesa: 1) nepamatoti noteikusi apsūdzētajam sodu brīvības atņemšanas veidā, jo nav izvērtējusi

izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu un radīto kaitējumu, apsūdzētā personību raksturojošās ziņas, tai skaitā ziņas par apsūdzētā veselības stāvokli, kā

arī nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošo apstākli – savas vainas atzīšanu un izdarītā nožēlošanu; 2) nepamatoti konfiscējusi apsūdzētajam piederošo

automašīnu, jo nav ņēmusi vērā, ka automašīnas iegādei apsūdzētais saņēmis patēriņa preču kredītu, kurš automašīnas konfiscēšanas gadījumā

apsūdzētajam būs nekavējoties jāatmaksā, turklāt automašīnas konfiskācija būtu īpaši bargs papildsods, kas nav paredzēts nevienā no attiecīgo

Krimināllikuma pantu sankcijām.

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa šos argumentus ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi.

Atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa argumentēti atzinusi, ka pirmās instances tiesa par Krimināllikuma

262. panta pirmajā daļā un 312. panta otrajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem noteikusi apsūdzētajam /pers. D/ tiesisku, pamatotu un

taisnīgu sodu, kas atbilst Krimināllikuma 35. pantā noteiktajam soda mērķim un Krimināllikuma 46. pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem

principiem, un nav konstatējusi apstākļus, kas varētu būt par pamatu pirmās instances tiesas noteiktā soda mīkstināšanai.

Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa, lemjot par apsūdzētajam nosakāmo sodu, ir izvērtējusi Krimināllikuma 46. pantā

norādītos soda veidu un mēru ietekmējošos apstākļus. Tiesa konstatējusi, ka apsūdzētais izdarījis divus mazāk smagus noziedzīgus nodarījumus, kas nav

nodarījuši kaitējumu citām personām vai radījuši smagas sekas. Tāpat tiesa secinājusi, ka apsūdzētais /pers. D/ jau iepriekš ir sodīts par analoģiska

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un inkriminētos noziedzīgos nodarījumus izdarījis nedzēstas sodāmības laikā. Tiesa ir izvērtējusi arī apsūdzētā

argumentus par viņa veselības stāvokli un secinājusi, ka apsūdzētais nav iesniedzis tiesā pierādījumus, kas apliecinātu, ka viņš veselības stāvokļa dēļ nevar

izciest brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma vietā. Norādot, ka apelācijas instances tiesa, lemjot par apsūdzētajam nosakāmā soda veidu, nav

izvērtējusi Krimināllikuma 46. panta otrajā daļā norādītos soda veidu ietekmējošos apstākļus, apsūdzētais nav atklājis, kādas tieši inkriminētos

noziedzīgos nodarījumus un apsūdzētā personību raksturojošās ziņas tiesa nav izvērtējusi, aprobežojoties šajā daļā vienīgi ar vispārīgiem apgalvojumiem.

Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa, lemjot par apsūdzētajam nosakāmā soda mēru, ir ņēmusi vērā apsūdzētā atbildību

mīkstinošo apstākli – savas vainas atzīšanu un izdarītā nožēlošanu. Atbilstoši Krimināllikuma 46. panta ceturtajai daļai apelācijas instances tiesa ir

pamatojusi, kādēļ apsūdzētajam par mazāk smagiem noziedzīgiem nodarījumiem sods nosakāms brīvības atņemšanas veidā, norādot, ka apsūdzētais

/pers. D/ iepriekš ir bijis notiesāts nosacīti, taču tas nav nodrošinājis apsūdzētā resocializāciju un nav atturējis viņu no jaunu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas.

Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā /pers. D/ apelācijas sūdzību arī daļā par viņam piederošā transportlīdzekļa konfiskāciju. Tiesa

konstatējusi, ka apsūdzētais /pers. D/ vadījis transportlīdzekli alkohola ietekmē un transportlīdzeklis bijis Krimināllikuma 262. panta pirmajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas līdzeklis. Tiesa norādījusi, ka apsūdzētais /pers. D/ jau iepriekš ir sodīts par analoģiska noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, taču tas nav atturējis viņu no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, un atzinusi, ka vienīgi transportlīdzekļa konfiskācija liks

apsūdzētajam ievērot likumu un spēs atturēt viņu no neapdomīgas rīcības turpmāk. Atsaucoties uz likuma normām un judikatūras atziņām, tiesa norādījusi,

ka transportlīdzekļa, ar kuru persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu pret satiksmes drošību alkohola reibumā, konfiskācija nav papildsods, bet gan

piespiedu ietekmēšanas līdzeklis, kura mērķis ir atturēt personas no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, kā arī brīdināt citas personas par noziedzīgu

nodarījumu juridiskām sekām.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzības argumenti pamatoti ar viņa atšķirīgo viedokli par lietā iegūto pierādījumu

izvērtēšanu un pēc būtības vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā

ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.

Tādējādi konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmajā daļā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu un 573.1 panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Radzeviča A. Branta S. Kaija