Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420192018 / SKA-1456-19 ECLI:LV:AT:2019:0812.A420192018.9.L Generato dall'IA

Supreme Court rejects VAT registration for law firm due to conflict between VAT Law and Lawyers Act provisions.

Numero d'incarto A420192018 / SKA-1456-19
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court of Latvia dismissed the law firm's request for interim relief to be registered as a VAT payer. While the lower court recognized the firm as a legal entity, the Supreme Court found that the firm's activities are governed by the Lawyers Act, which prohibits profit-making commercial entities. Consequently, the court held that the criteria for interim relief under the Administrative Procedure Law were not met because the administrative act was not deemed unlawful and no significant damage was proven. The decision emphasizes that tax law provisions must be interpreted consistently with the specific regulatory framework of the legal profession.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likuma 195. panta 1. daļa; Advokatūras likuma 107. panta 1. daļa; Saskaņā ar Advokatūras liku advokātu birojs nav komercdarbības veicējs un nevar tikt reģistrēts kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, tādēļ nav izpildās pagaidu regulējuma kritēriji.

Parole chiave

Generato dall'IA
interim relief criteria lawyer firm status VAT registration prohibition Administrative Procedure Law legal profession regulation

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likuma 195. panta 1. daļa
Advokatūras likuma 107. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 129.1 panta 1. daļa 1. punkts
Administratīvā procesa likuma 323. panta 1. daļa 3. punkts
Administratīvā procesa likuma 324. panta 1. daļa

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2019:0812.A420192018.9.L

Lieta Nr. A420192018, SKA-1456/2019

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2019.gada 12.augustā

Tiesa šādā sastāvā: senatori Valters Poķis, Veronika Krūmiņa, Rudīte Vīduša

rakstveida procesā izskatīja Valsts ieņēmumu dienesta blakus sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 28.jūnija lēmumu, ar kuru

apmierināts zvērinātu advokātu biroja „Berezins Juraša” lūgums par pagaidu noregulējuma piemērošanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs – zvērinātu advokātu birojs „Berezins Juraša” – vērsās Valsts ieņēmumu dienestā ar iesniegumu par tā reģistrēšanu pievienotās

vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

Dienests atteica pieteicēju reģistrēt pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Dienests atzina, ka zvērināts advokāts, nevis zvērinātu

advokātu birojs veic Pievienotās vērtības nodokļa likuma 3.panta pirmajā daļā noteikto saimniecisko darbību, un tikai zvērināts advokāts var tikt

reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Zvērinātu advokātu birojam nav juridiskās personas statusa. Katrs birojā praktizējošais

advokāts ir atbildīgs par nodokļu samaksu kā pašnodarbināta persona.

[2] Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Administratīvā rajona tiesa ar 2019.gada 28.februāra spriedumu pieteikumu apmierināja un uzlika Valsts ieņēmumu dienestam pienākumu reģistrēt

pieteicēju pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Tiesa atzina, ka advokātu birojs ir atzīstams par juridisko personu, līdz ar to nav šķēršļu tā

reģistrēšanai pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

[3] Valsts ieņēmumu dienests iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu.

Savukārt pieteicējs iesniedza lūgumu par pagaidu noregulējuma piemērošanu – pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam reģistrēt pieteicēju

pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

[4] Administratīvā apgabaltiesa ar 2019.gada 28.jūnija lēmumu apmierināja pieteicēja lūgumu. Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[4.1] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 195.panta pirmajai daļai, lemjot par pagaidu noregulējuma piemērošanu, apgabaltiesai jāvērtē divi

kritēriji: 1) pieteikuma pirmšķietama pamatotība (objektīvais kritērijs); 2) pamats uzskatīt, ka gadījumā, ja pagaidu noregulējums netiks piemērots,

procesa dalībniekam radīsies būtisks kaitējums vai grūti novēršami vai atlīdzināmi zaudējumi (subjektīvais kritērijs).

[4.2] Novērtējot pirmās instances tiesas spriedumā ietverto pamatojumu kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem un procesa dalībnieku

argumentiem, pirmšķietami atzīstams par pareizu un pietiekamu pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums attiecībā uz pieteikuma

pamatotību un attiecīgi pagaidu noregulējuma objektīvā kritērija izpildīšanos.

Pirmās instances tiesa spriedumā atsaucās uz Civillikuma 1407.pantu, kas noteic, ka par juridiskām personām atzīstamas personu apvienības,

kurām piešķirta juridiska personība.

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 3.panta pirmā daļa nodokļa maksātāju definē kā personu, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru

saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta. Šī norma ir analoga Eiropas Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas

2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 9.panta 1.punktam.

Pirmās instances tiesa pamatoti atsaucās uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai „nodokļu maksātāja” jēdziena definīcija ir plaša un

ir vērsta uz patstāvīgumu saimnieciskās darbības veikšanā. Eiropas Savienības Tiesa arī norādījusi, ka, lai konstatētu, ka saimnieciskā darbība tiek veikta

patstāvīgi, ir jāpārbauda, vai attiecīgā persona veic darbības savā vārdā, savās interesēs un pati par to atbild, kā arī uzņemas ekonomisko risku, kas

saistīts ar tās darbību veikšanu (Eiropas Savienības Tiesas 2016.gada 12.oktobra sprieduma lietā C?340/15, EU:C:2016:764, 28.punkts un tajā

norādītā judikatūra).

Izvērtējot pieteicēja nolikumu, pirmšķietami secināms, ka pieteicēja kā biroja veiktās darbības atbilst „patstāvīguma” kritērijam, kas tādējādi dod

pamatu uzskatīt, ka tieši birojs, nevis atsevišķi tā dalībnieki – zvērināti advokāti – ir atzīstams par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju un kā tāds

reģistrējams reģistrā. Proti, birojs sniedz juridisko palīdzību fiziskajām un juridiskajām personām (1.1.punkts), biroja izveidošanas mērķis ir tā dalībnieku

sadarbība juridiskās palīdzības sniegšanai (1.2.punkts), birojam ir patstāvīga bilance un savi norēķinu konti bankā (1.3.punkts), tā darbības laiks nav

ierobežots (1.5.punkts), tam ir sava manta (3.1.punkts) un noteikta pārvaldes struktūra (4.2., 4.3.punkts), birojs veic tajā skaitā grāmatvedības uzskaiti

(4.4.punkts), patstāvīgi izlemj visus ar tā darbību saistītos jautājumus (4.6.punkts), kā arī nodarbina algotus darbiniekus (4.7.punkts).

Tātad tieši birojs sniedz juridisko palīdzību savā vārdā un interesēs, tam ir sava manta, kas liecina par ekonomiskā riska uzņemšanos saistībā ar

biroja uzdevumu veikšanu, kā arī organizatoriska patstāvība. Šādos apstākļos birojs atzīstams par juridisko personu, un pirmšķietami saskatāms pamats

pieteikuma apmierināšanai.

[4.3] Valsts ieņēmumu dienests nepamatoti uzskata, ka pieteicējs nav likuma „Par grāmatvedību” subjekts. No minētā likuma 1.panta izriet, ka tas

attiecas uz juridiskajām personām. Ja pieteicējs ir atzīstams par juridisko personu, nav šaubu, ka uz pieteicēju attiecas likumā „Par grāmatvedību”

noteiktais tiesiskais pienākums kārtot grāmatvedību.

Apstāklis, ka pieteicēja dibināšanas dokumenti nav pieejami trešajām personām, pats par sevi nevar ietekmēt pieteicēja juridisko statusu un no šī

statusa izrietošās tiesības tikt reģistrētam pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Apstāklis, ka normatīvajos aktos nav noteikts minimālais

mantas apmērs, kas nepieciešams zvērinātu advokātu birojam tā reģistrācijai, nenozīmē, ka birojam šādas mantas nav. Konkrētajā gadījumā pieteicēja

nolikums apstiprina šādu mantas nošķirtību.

[4.4] Tā kā ir konstatējams objektīvais kritērijs (pieteikums pirmšķietami ir pamatots), vērtējams subjektīvais kritērijs.

Jo lielāka ticamība, ka pieteikums tiks apmierināts, jo zemāka robeža nosakāma, vērtējot, vai pieteicēja interešu aizskārums ir pietiekoši būtisks, lai

būtu pamats piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli. Proti, var būt pietiekami, ja pieteicējs vispār pamato, ka tam ir pamatota interese, lai pagaidu

aizsardzības līdzeklis tiktu piemērots (sal. Senāta 2007.gada 18.maija lēmuma lietā Nr. SKA-388/2007 (A42297206) 17.punkts).

Lūgumā par pagaidu noregulējumu norādītie argumenti pietiekami pamato pieteicēja interesi. Dienests nepamatoti uzskata, ka pieteicējam

konkrētajā situācijā būtu jāpierāda konkrētu zaudējumu nodarīšanas fakts. Kā jau minēts, šajā gadījumā ir pietiekami, ka pieteicējs pamato savu interesi

pagaidu noregulējuma piemērošanai. Turklāt, tā kā pieteicējs kvalificējas reģistrēšanai reģistrā kā juridiskā persona, nav nozīmes dienesta gatavībai

reģistrā reģistrēt atsevišķus pieteicēja dalībniekus vai zvērinātu advokātu grupas pārstāvi.

Tādējādi konkrētajā gadījumā ir konstatējams arī pagaidu noregulējuma piemērošanas subjektīvais kritērijs.

[5] Valsts ieņēmumu dienests iesniedza blakus sūdzību par apgabaltiesas lēmumu, norādot turpmāk minētos argumentus.

[5.1] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka konkrētajā gadījumā izpildās objektīvais kritērijs.

Tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka pieteicējam ir piešķirta juridiska personība. Ne no tiesību normām, ne no pieteicēja nolikuma, ne no Latvijas Zvērinātu

advokātu padomes darbībām nav izdarāms secinājums, ka pieteicējs ir juridiskā persona – tam piešķirta juridiska personība. Zvērinātu advokātu birojs ir

izveidots kā civiltiesiska sabiedrība, kas ir divu vai vairāku zvērinātu advokātu apvienošanās uz sabiedrības līguma pamata kopēja mērķa sasniegšanai ar

kopīgiem spēkiem vai līdzekļiem, tādējādi tas nav juridiskā persona un tas atbilstoši Civillikuma 2241.–2280.pantam nevar iegūt tiesības vai uzņemties

pienākumus, un secīgi tam nevar piešķirt juridisko personību pēc būtības.

Tāpēc arī pieteicējs nav likuma „Par grāmatvedību” subjekts un tam nav noteikts pienākums kārtot grāmatvedību. Šāds pienākums ir noteikts

zvērinātam advokātam kā saimnieciskās darbības veicējam (pašnodarbinātai personai). Visi ienākumi, kurus gūst zvērināts advokāts, neatkarīgi no tā, vai

tas praktizē zvērinātu advokātu birojā vai ārpus tā, ir tieši zvērināta advokāta kā fiziskās personas ienākums (likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

11.panta 1.2daļa).

Nodokļu tiesību ietvaros juridiskā persona kļūst par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju, taču zvērinātu advokātu birojs nav uzņēmumu

ienākuma nodokļa maksātāju lokā.

Pieteicēja nolikums, lai arī to ir apstiprinājusi Latvijas Zvērinātu advokātu padome, ir privāts dokuments, kuram trešajām personām, tostarp arī

Valsts ieņēmumu dienestam, ir ierobežota pieeja, jo tas nav pieejams nevienā publiskā reģistrā. Tāpat pieteicēja dibinātājiem nav ierobežojumu veikt

jebkādus grozījumus savā nolikumā, pat pieņemt lēmumu par likvidāciju, par to nepaziņojot trešajām personām. Savukārt atbilstoši Civillikuma

1407.pantam, lai persona kļūtu par juridisko personu, ir nepieciešams pieņemt lēmumu, ar kuru šis statuss kļūst publisks. Konkrētajā lietā nav publiska,

trešajām personām saistoša lēmuma, ar kuru pieteicējam ir piešķirts juridiskās personas statuss. Turklāt arī Valsts ieņēmumu dienestam nav deleģētas

tiesības šādu statusu piešķirt.

Tiesas secinājums saistībā ar mantas nošķirtību arī ir kļūdains. Tiesību normās nav nostiprināts minimālais mantas apmērs, kas ir nepieciešams

zvērināta advokāta biroja izveidei un uzņemto saistību nodrošināšanai, tiesību normās nav nostiprināts arī zvērinātu advokātu biroja dibinātāju un

amatpersonu pienākums norobežot savu mantu no zvērinātu advokātu biroja mantas. Arī konkrētajā lietā nav pierādījumu, ka pieteicējam faktiski ir sava

nošķirtā manta, un tādējādi neizpildās juridiskajai personai izvirzītais kritērijs par mantas nošķirtību.

Turklāt no lietā esošajiem pierādījumiem nav konstatējams, ka atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 3.panta pirmajai daļai pieteicējs

patstāvīgi veic sistēmisku ar pievienotās vērtības nodokli apliekamu darbību. Šādu darbību veic katrs advokāts atsevišķi, neatkarīgi no tā, kādā

sadarbības modelī tie ir apvienojušies zvērinātu advokātu birojā.

[5.2] Tiesa nepamatoti atzinusi, ka konkrētajā gadījumā izpildās subjektīvais kritērijs.

Vērtējot subjektīvo kritēriju pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanai, pieteicējs norādījis tikai vispārīgus apgalvojumus, ka tā saimnieciskā

darbība tiks apgrūtināta, bet nav iesniedzis apgalvojumus apstiprinošus pierādījumus.

Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 3.panta pirmās daļas regulējumam persona, kas veic saimniecisko darbību, ir zvērināts advokāts,

nevis pieteicējs, un saskaņā ar likuma 56.panta pirmās daļas 1. un 4.punktu pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā reģistrē zvērinātu advokātu

vai zvērinātu advokātu grupas pilnvaroto pārstāvi. Minētais apstāklis ir būtisks, jo tiesa nav ņēmusi vērā, ka šajā lietā pastāv strīdus jautājuma

noregulēšanas iespēja.

Motīvu daļa

[6] Izskatot Valsts ieņēmumu dienesta blakus sūdzību, Senātam ir jāpārbauda, vai apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka izskatāmajā lietā ir pamats

piemērot pagaidu noregulējumu – reģistrēt pieteicēju pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 195.panta pirmo daļu tiesai, lemjot par pagaidu noregulējumu, ir jāpārbauda, vai ir pamats uzskatīt,

ka pārsūdzētais administratīvais akts vai administratīvā akta neizdošanas sekas varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai

atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus, un vai pārsūdzētais administratīvais akts pirmšķietami (prima facie) ir

prettiesisks.

Minētie kritēriji pagaidu noregulējuma piemērošanai novērtējami kumulatīvi – ja nepastāv viens no tiem, pagaidu noregulējuma piemērošanai nav

pamata.

[8] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.panta pirmā daļa paredz, ka Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā

reģistrē: 1) fiziskās personas; 2) juridiskās personas; 3) personālsabiedrības; 4) personu grupas pilnvaroto fizisko personu, ja personu grupa kopīgas

saimnieciskās darbības veikšanai darbojas uz līguma pamata; 5) pievienotās vērtības nodokļa grupu, norādot PVN grupas galveno uzņēmumu; 6) fiskālo

pārstāvi.

Lietā nepastāv strīds, ka zvērināts advokāts var tikt reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā kā fiziskā persona, tāpat nav strīda,

ka var izmantot arī 56.panta pirmās daļas 4.punktā minēto formu zvērinātu advokātu grupas reģistrēšanai pievienotās vērtības nodokļa maksātāju

reģistrā. Pieteicējs vēlas tā reģistrāciju pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.panta pirmās

daļas 2.punktu, tādējādi uzsverot to, ka strīds ir vienīgi par to, vai zvērinātu advokātu birojs ir juridiskā persona.

Strīds par to, vai advokātu birojs ir fizisko personu izveidota sadarbības forma, kurai nav juridiskās personas statuss, vai tā ir juridiskā persona,

nav risināms, apskatot Pievienotās vērtības nodokļa likuma regulējumu.

Pievienotās vērtības nodokļa likums nedefinē juridiskās personas jēdzienu. Tāpat Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.pants pieļauj pievienotās

vērtības nodokļa maksātāju reģistrā reģistrēt arī fiziskās personas, personālsabiedrības un personu grupas, proti, tiesību subjektus, kas nav juridiskās

personas.

Ņemot vērā, ka Pievienotās vērtības nodokļa likums nedefinē juridiskās personas jēdzienu, tad šī jēdziena izpratne ir jānoskaidro citās tiesību

normās.

[9] Tiesa secināja, ka likumdevējs ļauj normas piemērotājam terminu „juridiskā persona” piepildīt ar konkrētu saturu. Tiesa atzina, ka viena

advokāta izveidots birojs nav atzīstams par juridisko personu. Vienlaikus tiesa, atsaucoties arī uz Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norādīto,

secināja, ka zvērinātu advokātu birojs, kas nodibināts atbilstoši Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtu 2.3.5.1.apakšpunktam, var tikt uzskatīts par

juridisko personu – personu apvienību – Civillikuma 1407.panta izpratnē.

Civillikuma 1407.pants noteic, ka par juridiskajām personām atzīstamas valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu

kopības, kurām piešķirta juridiska personība. Civillikuma 1407.panta regulējums norāda uz to, ka noteiktām personu apvienībām var būt piešķirta

juridiska personība, tomēr tas nenosaka kritērijus un konkrēto juridisko personu izveidošanas un reģistrācijas kārtību.

Juridiskās personas statusa piešķiršana ir norādīta tiesību normās, kas nosaka konkrētā tiesību subjekta izveidošanu un darbību. Piemēram,

Komerclikuma 135.panta pirmā daļa noteic, ka kapitālsabiedrība ir juridiskā persona. Civillikuma 383.pants noteic, ka mantojums ir juridiskā persona.

Biedrību un nodibinājuma likuma 3.pants paredz, ka biedrība un nodibinājums iegūst juridiskās personas statusu ar brīdi, kad tie ierakstīti biedrību un

nodibinājumu reģistrā.

Advokātu darbība ir regulēta Advokatūras likumā. Saskaņā ar Advokatūras likuma 116.pantu zvērināti advokāti praktizē individuāli vai arī

sadarbībā vienīgi ar citiem zvērinātiem advokātiem. Zvērināti advokāti var izveidot zvērinātu advokātu birojus, kurus reģistrē Latvijas Zvērinātu advokātu

padomē.

Tādējādi secināms, ka Advokatūras likums vispārīgi apraksta advokātu darbību, bet nenosaka to, vai sadarbības līguma noslēgšana starp

advokātiem rada juridisko personu.

Apgabaltiesa secinājumu, ka advokātu birojs ir juridiskā persona, balsta uz Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtu 2.3.5.1.apakšpunktu.

Advokātu kolēģijas statūtu 2.3.5.apakšpunkts nosaka, ka saskaņā ar Advokatūras likuma 116.panta nosacījumiem zvērināti advokāti var praktizēt

sadarbībā ar citiem zvērinātiem advokātiem, organizējot to uz rakstiskas vienošanās pamata. Šī vienošanās par kopējo sadarbību var paredzēt divus

variantus: 1) par kopēju sadarbību juridiskās palīdzības sniegšanā, ieskaitot atbildību par to un atbildību par visu izdevumu segšanu, kuri saistīti ar

juridiskās palīdzības sniegšanu (2.3.5.1.apakšpunkts); 2) par kopēju sadarbību vienīgi tādu izdevumu segšanā, kuri saistīti ar Advokatūras likuma

118.pantā norādītā personāla darba samaksu vai kopējo darba telpu izmaksām, bet juridisko palīdzību katrs zvērināts advokāts sniedz individuāli, kas

fiksēts viņa personīgajā kontā par honorāra apgrozījumu (2.3.5.2.apakšpunkts).

Senāts konstatē, ka Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtu 2.3.5.apakšpunkts nosaka vienīgi to, kādas vienošanās var izmantot zvērināti

advokāti savstarpējā sadarbībā. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas statūtos ietvertais regulējums pats par sevi neparedz, ka starp advokātiem noslēgts

sadarbības līgums apliecina, ka ir izveidota juridiskā persona.

Senāta ieskatā, pirmšķietami zvērinātu advokātu noslēgtās vienošanās rezultātā izveidotais birojs pēc savas būtības būtu pielīdzināms sabiedrībai

Civillikuma izpratnē, kas darbojas uz sabiedrības līguma pamata. Līdz ar to sabiedrības līguma noslēgšanu un tiesiskās sekas regulē Civillikuma 2241.–

2280.pants.

Civillikuma 2241.pants noteic, ka sabiedrība ir divu vai vairāku personu apvienošanās uz sabiedrības līguma pamata kopēja mērķa sasniegšanai ar

kopīgiem spēkiem vai līdzekļiem. Sabiedrības līgums regulē tās dalībnieku savstarpējās sadarbības attiecības, t.i., attiecības sabiedrības iekšienē. Ārējās

attiecībās sabiedrības dalībnieki darbojas kā organizatoriski ar līgumu apvienoti, taču joprojām patstāvīgi tiesību subjekti, kas visi kopā vai ar ievēlēta

pārstāvja starpniecību slēdz līgumus. Sabiedrība, kas nodibināta ar sabiedrības līgumu Civillikuma 2241.panta izpratnē, nav juridiskā persona (Torgāns

K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. II daļa. Rīga, 2008, 177., 178.lpp.).

Tā kā apskatāmā civiltiesiskā sabiedrība nav juridiskā persona, tā nevar būt īpašuma tiesību subjekts. Līdz ar to biedru ieguldījumi veido vai nu

kopīpašumu, vai arī tie nonāk biedru kopīgā lietošanā uz nomas vai īres noteikumiem. Ar kopīgu darbību iegūtā manta ir biedru kopīgā manta. Turklāt, tā

kā sabiedrība nav juridiska persona, tai nav savu pārvaldes institūciju. Sabiedrības līgumam raksturīgs tas, ka visu biedru vai pilnvaru robežās lietveža

noslēgts darījums saista visus biedrus solidāri (Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. II daļa. Rīga, 2008, 180.–183.lpp.)

No minētā izriet, ka sabiedrības nodalītā manta joprojām ir visu biedru kopīpašums (Civillikuma 2244.panta pirmā daļa) un biedrus var pārstāvēt

pilnvarots lietvedis (Civillikuma 2257.pants), tomēr sabiedrība nav atsevišķs tiesību subjekts, patstāvīgi tiesību subjekti ir sabiedrības biedri.

Advokatūras likums noteic, ka zvērināti advokāti praktizē tieši un personiski (117.pants). Zvērināti advokāti uz darba līguma pamata var pieņemt

darbā tehnisko, saimniecisko vai konsultatīvo personālu, par kura darbību viņi atbild un kuram ir aizliegts nodarboties ar juridiskās palīdzības sniegšanu

(118.pants). Zvērināti advokāti kārto savu ieņēmumu un izdevumu uzskaiti. Ieņēmumus no zvērināta advokāta prakses veido klientu maksājumi par

sniegto juridisko palīdzību (119.pants). No minētā likuma normām izriet, ka juridiskās palīdzības sniegšanu nodrošina pats zvērināts advokāts,

neskatoties uz to, vai viņš praktizē individuāli vai arī sadarbībā ar citiem zvērinātiem advokātiem, izveidojot advokātu biroju. Tādējādi izveidotais

advokātu birojs ir pielīdzināms sabiedrībai Civillikuma 2241.panta izpratnē, kas nav atzīstama par juridisko personu.

Ņemot vērā Civillikuma 2241.–2280.panta regulējumu, tiesas secinājums, ka zvērinātu advokātu birojs būtu atzīstams par juridisku personu, negūst

pārliecinošu apstiprinājumu.

[10] Senāta ieskatā, vismaz piesardzīgi jāizturas pret pirmās instances tiesas spriedumā un apgabaltiesas pagaidu aizsardzības procesā izteiktām

atziņām, ka sabiedrības līgums, kas noslēgts atbilstoši Civillikuma 2241.–2280.pantam, rada juridisko personu. Juridiskās personas statusa konstatēšana

(piešķiršana) un tiesību apjoma noteikšana prasa tiesisko noteiktību no sabiedrības kopuma interešu aizsardzības viedokļa.

Ja nonāktu pie secinājuma, ka ar sabiedrības līguma noslēgšanu tiek izveidota juridiskā persona, tad ir jāņem vērā arī tas, ka sabiedrības līgumus

var slēgt ne tikai advokāti, bet arī citi tiesību subjekti, radot juridiskās personas. Kopumā šāda pieeja var radīt nenoteiktību tiesiskajās attiecībās, jo citām

personām (sabiedrības līguma slēgšanā neiesaistītām personām) ir apgrūtinoši pārliecināties par to, vai ir izveidota juridiskā persona, kuras ir juridiskās

personas amatpersonas, kāds ir izveidotās personas tiesību apjoms, kādā veidā tiek regulēts atbildības jautājums.

Līdz ar to jautājuma izvērtēšana prasa ne tikai Civillikuma 2241.–2280.panta analīzi, bet arī to tiesību normu analīzi, atbilstoši kurām reģistrē šādā

veidā izveidotas sabiedrības. Advokātu biroji tiek reģistrēti ar Latvijas Zvērināto advokātu padomes lēmumu. Tomēr šāda reģistrācijas kārtība ir saistāma

ar advokātu darbības profesionālajiem aspektiem, bet nav paredzēta tiesību normās kā juridiskās personas reģistrācijas akts. Tāpat, ja tiek izveidota

juridiskā persona, kura veic saimniecisko darbību savā vārdā, būtu jāsniedz izskaidrojums, kādēļ šāda juridiskā persona netiek reģistrēta komercreģistrā

līdzīgi kā citi saimnieciskās darbības veicēji.

[11] Pieteicējs pieteikumā norāda, ka Valsts ieņēmumu dienests ir reģistrējis citus advokātu birojus pievienotās vērtības nodokļa maksātāju

sarakstā. Tādējādi netiekot ievērots vienlīdzības princips.

Senāts konstatē, ka līdz 2009.gada 1.decembrim likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 3.panta pirmās daļas 6.punkts paredzēja, ka ar

pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistrā reģistrē zvērinātu advokātu birojus. Šāds tiesiskais regulējums nozīmē to, ka zvērināti advokātu

biroji netika atzīti par juridiskajām personām, bet tika izdalīti atsevišķā grupā, kuru reģistrāciju pievienotās vērtības nodokļu maksātāja reģistrā paredzēja

tieši šī tiesību norma. No likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 3.panta pirmās daļas izslēdzot 6.punktu, savukārt tiek izveidots regulējums, kas šādu

regulējumu turpmāk vairs neparedz. Šādas tiesību normas izmaiņas norāda, ka likumdevējs ir vērtējis tieši to, ka advokātu biroji turpmāk netiek reģistrēti

pievienotās vērtības nodokļu reģistrā.

Lietas materiāli norāda, ka līdz 2009.gada 1.decembrim Valsts ieņēmumu dienests ir reģistrējis zvērinātu advokātu birojus kā pievienotās vērtības

nodokļa maksātājus. No pieteicēja pievienotajām informatīvajām izdrukām var konstatēt, ka vienā gadījumā advokātu birojs ir reģistrēts pievienotās

vērtības nodokļa maksātāju reģistrā arī 2011.gadā. Tomēr šobrīd nav iespējams pārliecinoši konstatēt, ka šādu praksi Valsts ieņēmumu dienests būtu

piemērojis apskatāmajā laika posmā (2017.–2019.gadā). Līdz ar to lietā esošie materiāli nenorāda, ka praksē Valsts ieņēmumu dienests būtu vienīgi pret

pieteicēju (vai dažiem advokātu birojiem) veidojis šādu praksi, bet pret citiem atšķirīgi piemērojis tiesību normas.

[12] Pieteicējs lūgumā apgabaltiesai ir norādījis, ka pieteicēja nereģistrēšana pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā tam rada zaudējumus,

jo pieteicējs nedrīkst slēgt vienošanās par juridiskās palīdzības sniegšanu ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts klientiem. Pieteicējs tiek nostādīts

nevienlīdzīgā situācijā, salīdzinot ar citiem reģistrā reģistrētiem birojiem, jo pieteicējam par tā saimnieciskajai darbībai nepieciešamajām precēm un

pakalpojumiem ir jāmaksā par 21 % vairāk nekā citiem birojiem. Tiek nodarīts kaitējums pieteicēja reputācijai, jo apstāklis, ka pieteicējs nav reģistrēts

pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, rada potenciālajiem klientiem un sadarbības partneriem bažas, ka pieteicējs ir izslēgts no reģistra vai ka

tā gada apgrozījums nav pietiekams, lai iestātos pienākums reģistrēties reģistrā.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1. 1 un 1.2daļa noteic, ka zvērināta advokāta ienākumi no profesionālās darbības ir apliekami

ar iedzīvotāju ienākuma nodokli kā ienākumi no saimnieciskās darbības. Savukārt atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.panta pirmās daļas 1.

un 4.punktam pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā reģistrē zvērinātu advokātu (fizisko personu) vai zvērinātu advokātu grupas pārstāvi

(personu grupas pilnvarotu fizisku personu).

Tādējādi, zvērinātam advokātam vai zvērinātu advokātu grupai nepastāv šķēršļi ne slēgt vienošanos par juridiskās palīdzības sniegšanu ar klientiem,

ne atskaitīt priekšnodokli, ne arī apstiprināt klientiem to, ka zvērināts advokāts vai zvērinātu advokātu grupa ir reģistrēta pievienotās vērtības nodokļa

maksātāju reģistrā. Strīds šajā gadījumā ir vienīgi par to, vai ir pamats reģistrēt zvērinātu advokātu biroju pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā

kā juridisko personu.

Senāta vērtējumā, pieteicējs nav pamatojis to, kādēļ (vismaz līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai) zvērināti advokāti nevar izmantot reģistrāciju

pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.panta pirmās daļas 1. vai 4.punktu.

Šādos apstākļos Senāts atzīst par pamatotu Valsts ieņēmumu dienesta blakus sūdzības argumentu, ka tiesa nepamatoti konstatējusi subjektīvā

kritērija izpildīšanos.

[13] Senāts arī vērš uzmanību, ka jau ilgāku laiku turpinās likumprojekta izstrāde par grozījumiem Advokatūras likumā (darba grupa izveidota

2015.gada 2.februārī). Likumprojekta ietvaros paredzēts arī izvērtēt to, kādas komercdarbības formas advokātu biroji būs tiesīgi izmantot.

Jānorāda, ka tiesiskā risinājuma meklējuma nepieciešamība nav saistāma ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma normām, bet ar Advokatūras

likuma regulējumu kopumā. Ierobežojums arī šobrīd reģistrēt advokātu biroju kā komersantu (kapitālsabiedrību, pilnsabiedrību vai komandītsabiedrību),

kas veic savas saimnieciskās darbības uzskaiti un nodokļu samaksu, tiek saistīts ar Advokatūras likuma 107., 117.–119. pantu.

Saskaņā ar Advokatūras likuma 107.pantu zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls darbs, un tās mērķis nav peļņas gūšana.

Tāpat tiesību normās tiek īpaši uzsvērts tas, ka advokāts praktizē tieši un personīgi, kas norāda uz to, ka pakalpojumu sniedz advokāts. Tiesību normā

ietvertās norādes, ka advokātu darbības mērķis nav peļņas gūšana, tiek skaidrots arī kā šķērslis saistībā ar zvērinātu advokātu izveidoto biroju

reģistrāciju komercreģistrā. Līdz ar to loģiskas sekas ir arī tas, ka advokātu biroja darbība aprobežojas vienīgi ar sabiedrības līgumu, kas noslēgts

atbilstoši Civillikuma 2241.–2280.pantam. Tādējādi ierobežojumus advokātiem veidot komersantu, kas var darboties kā patstāvīgs tiesību subjekts,

nosaka Advokatūras likums.

Senāta ieskatā, nav pieļaujams esošu situāciju sākt pārveidot ar to, ka advokātu birojam tiek noteikts juridiskās personas statuss tikai Pievienotās

vērtības nodokļa likuma normu izpratnē. Nodokļu jomu regulējošie likumi ir savstarpēji saistīti. Līdz ar to, izmainot izpratni par jēdziena saturu vienā

likumā, nāktos to pārskatīt arī citos normatīvajos aktos. Tāpat nozīme ir piešķirama arī citiem jau pieminētajiem aspektiem – sabiedrības tiesībām uz

publiski pieejamu informāciju par izveidoto juridisko personu (komersantu), tās amatpersonām un dibinātājiem. Nozīme ir piešķirama arī advokātu

darbības profesionālajiem aspektiem, kuriem jābūt vienlaicīgi risinātiem ar noteiktu tiesību piešķiršanu veikt komercdarbību, izveidojot juridisko personu.

Steidzamības kārtībā visu aspektu pilnvērtīga izvērtēšana nav iespējama, turklāt vismaz daļai no apsvērumiem var būt tiesībpolitisks raksturs.

[14] Apkopojot iepriekš minēto, Senāts secina, ka neizpildās Administratīvā procesa likuma 195.panta pirmajā daļā paredzētie kritēriji pagaidu

noregulējuma piemērošanai. Senāta ieskatā, nav konstatējams, ka administratīvais akts pirmšķietami ir prettiesisks, kā arī nav pamata uzskatīt, ka

pieteicējam labvēlīga administratīvā akta neizdošanas sekas varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumu, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu

ievērojami apgrūtināta.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 195.panta pirmo daļu, 323.panta pirmās daļas 3.punktu un

324.panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 28.jūnija lēmumu un noraidīt zvērinātu advokātu biroja „Berezins Juraša” lūgumu par pagaidu

noregulējuma piemērošanu;

atmaksāt Valsts ieņēmumu dienestam drošības naudu 15 euro.

Lēmums nav pārsūdzams.

(paraksts) (paraksts) (paraksts)

V. Poķis V. Krūmiņa R. Vīduša