Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420206722 / SKA-0831-25 ECLI:LV:AT:2025:0926.A420206722.18.L Generato dall'IA

Cassation appeal dismissed for evidence re-evaluation and lack of procedural error affecting outcome.

Numero d'incarto A420206722 / SKA-0831-25
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court dismissed the cassation appeal against the Regional Court's refusal to order compensation from the Medical Risk Fund. The applicant argued the Regional Court failed to evaluate a second hospital's treatment and improperly prioritized an expert opinion over a witness's testimony. The court found no evidence that the second hospital's treatment affected the outcome and correctly distinguished between factual witness statements and expert evaluations.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administrative Procedure Law Art. 325; Art. 338.1; Cassation appeals challenging evidence re-evaluation are inadmissible; courts must assess whether procedural errors actually affected the case outcome.

Parole chiave

Generato dall'IA
cassation appeal inadmissibility evidence re-evaluation prohibition medical risk fund compensation procedural error standard expert opinion vs witness

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administrative Procedure Law Art. 325
Administrative Procedure Law Art. 326
Administrative Procedure Law Art. 327
Administrative Procedure Law Art. 328
Administrative Procedure Law Art. 338.1

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2025:0926.A420206722.18.L

Lieta Nr. A420206722, SKA-831/2025

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2025.gada 26.septembrī

[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada

4.jūlija spriedumu, ar kuru noraidīts /Persona A/ pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

/Persona A/ tiktu izmaksāta atlīdzība no Ārstniecības riska fonda par viņa tēva /Persona B/ dzīvībai un veselībai

nodarīto kaitējumu. Veselības ministrija ar 2022.gada 24.aprīļa lēmumu Nr. 01-23.3/2106, atstājot negrozītu

Veselības inspekcijas lēmumu, atteicās izmaksāt pieprasīto atlīdzību.

Apgabaltiesa atzina, ka Veselības inspekcijas apelācijas sūdzībā par pirmās instances tiesas spriedumu, ar

kuru pieteikums tika apmierināts, ietvertie argumenti ir pamatoti. Apgabaltiesa konstatēja, ka nav pamata secināt,

ka pacientam būtu bijis laikus nediagnosticēts un neārstēts žultsceļu nosprostojums, kuru būtu bijis iespējams

novērst ar ķirurģisku iejaukšanos.

[2] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesas spriedums pieteicējam ir nelabvēlīgs tāpēc, ka

apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā, ievērojot inspekcijas apelācijas sūdzības saturu, vērtējusi tikai to ārstniecības

procesu, kas norisinājies SIA „/Nosaukums A/” (turpmāk – /Nosaukums A/ slimnīca), neizvērtējot pēc tam

sekojošo ārstniecības procesu, kas norisinājās SIA „/Nosaukums B/” (turpmāk – /Nosaukums B/ slimnīca). Lai arī

pieteicējs nepārsūdzēja sev labvēlīgo pirmās instances tiesas spriedumu, apgabaltiesai bija jāvērtē visi lietas

apstākļi, ne tikai tie, kas saistās ar atbildētājas apelācijas sūdzību. Šī apgabaltiesas kļūda varēja ietekmēt lietas

iznākumu. Piemēram, no pacientam izsniegtā izraksta-epikrīzes par ārstēšanos /Nosaukums A/ slimnīcā nav

iespējams izdarīt nepārprotamus secinājumus par to, tieši kādas rekomendācijas ir tikušas sniegtas pacientam,

ņemot vērā svītrotos un pārrakstītos rekomendācijas ierakstus. Tādējādi apgabaltiesa nav ievērojusi objektīvās

izmeklēšanas principu un nonākusi pie nepareizas Pacientu tiesību likuma 16.panta un Ministru kabineta 2013.gada

5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 12.punkta interpretācijas.

Senatoru kolēģija konstatē, ka pieteicējs nav sniedzis nevienu tādu argumentu, kas pamatotu, ka ārstniecības

procesa /Nosaukums B/ slimnīcā neizvērtēšana pārsūdzētajā spriedumā būtu ietekmējusi lietas iznākumu. Pieteicēja

norāde par neskaidrībām pacientam izsniegtajā izrakstā-epikrīzē attiecas uz ārstniecības procesu /Nosaukums A/

slimnīcā, nevis /Nosaukums B/ slimnīcā. Turklāt apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā ir vērtējusi izraksta-epikrīzes

saturu (pārsūdzētā sprieduma 18.punkts).

Ievērojot minēto, pieteicēja argumenti nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Izskatāmajai

lietai nav arī nozīmes judikatūras veidošanā.

[3] Pieteicējs kasācijas sūdzībā uzsver, ka apgabaltiesa bez pienācīga pamatojuma ir devusi priekšroku

eksperta atzinumam, ignorējot liecinieces – infektoloģes hepatoloģes /Persona C/ liecību, kas būtiski atšķīrās no

eksperta atzinuma secinājumiem.

Senatoru kolēģija, pārbaudot pārsūdzēto spriedumu, konstatē, ka pieteicēja arguments nav pamatots.

Apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā ir veikusi detalizētu izvērtējumu /Persona C/ liecībai kopsakarā ar eksperta

atzinuma secinājumiem. Apgabaltiesa ir pamatojusi, ka sprieduma secinājumus balstījusi uz eksperta atzinumu

tādēļ, ka /Persona C/ liecībā bija nevis ziņas par faktiem, bet vērtējums par lietas apstākļiem, kas nav liecinieka

uzdevums. Liecinieka uzdevums ir sniegt atbildes par lietā noskaidrojamiem faktiem. Turklāt apgabaltiesa norādīja,

ka /Persona C/ rīcībā nav bijuši visi medicīnas dokumenti. Līdz ar to lieciniecei nav bijusi iespēja un

nepieciešamība padziļināti izpētīt visus medicīniskos dokumentus (pārsūdzētā sprieduma 15.punkts). Rezultātā

apgabaltiesa atzina, ka /Persona C/ liecība nevar būt par pierādījumu lietā.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa ir pienācīgi novērtējusi pierādījuma saturu un atspoguļojusi

apsvērumus par to, kādēļ tas nevar kalpot faktu pierādīšanai.

[4] Pieteicējs kasācijas sūdzībā plaši argumentē, ka apgabaltiesa nav ievērojusi pierādījumu vērtēšanas

noteikumus, ir selektīvi, nepilnīgi, neloģiski vērtējusi pierādījumus.

Lai arī pieteicējs norāda, ka apgabaltiesa nav vērtējusi visus būtiskos pierādījumus, pārējā argumentācija par

to neliecina. Būtībā pieteicējs norāda uz to, ka tiesai tās vērtējumā par pierādījumiem vajadzēja ņemt vērā vēl kādus

aspektus un izdarīt vēl kādus apsvērumus, kas būtu labvēlīgi pieteicējam. Tātad pieteicējs iebilst pierādījumu

novērtējumam pēc būtības.

Ievērojot Administratīvā procesa likuma 325.pantu, pierādījumu pārvērtēšana nav kasācijas instances tiesas

kompetencē. Kasācijas sūdzība, kas ir vērsta uz pierādījumu pārvērtēšanu, ir nepieļaujama atbilstoši Administratīvā

procesa likuma 338.1panta pirmajai daļai.

[5] Ņemot vērā minēto, kasācijas sūdzība daļā neatbilst Administratīvā procesa likuma 325.–328.panta

prasībām, jo tajā nav pamatots, kādus procesuālo un materiālo tiesību normu pārkāpumus tiesa pieļāvusi, bet tā ir

vērsta uz pierādījumu pārvērtēšanu. Pārējā dāļā kasācijas sūdzība nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma

tiesiskumu, turklāt argumentācija neskar tādus tiesību jautājumus, kuriem būtu nozīme judikatūras veidošanā. Tas ir

pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta pirmo daļu un otrās daļas

2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2025.gada 4.jūlija spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore R. Vīduša Senators E. Darapoļskis Senatore I. Meldere