Supreme Court dismisses appeal as arguments are subjective and do not raise legal doubts.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against the Court of Appeal's decision in a criminal case. The defense argued that the lower court erred in dismissing evidence, allowing prosecution amendments, and confiscating firearm accessories, but the Supreme Court found these claims to be subjective opinions rather than legal errors. Consequently, the court determined that the appeal did not raise any doubts regarding the legality of the lower court's ruling.
Regesto Legislator
Generato dall'IAKriminālprocesa likuma 569. panta 1. daļa; 573.1 panta 1. daļa; 573.1 panta 2. punkts: Kasācijas sūdzība, kas balstās tikai uz subjektīvu viedokli par pierādījumu ticamību un pietiekamību, neatbilst prasībām un nerada šaubas par nolēmuma tiesiskumu, tāpēc tiesa var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IATesto completo
ECLI:LV:AT:2026:0226.11817007519.6.L
Lieta Nr. 11817007519, SKK-126/2026
Krimināllietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
LĒMUMS
Rīgā 2026. gada 26. februārī
Senāts šādā sastāvā: senatori Aivars Uminskis, Irīna Jansone, Māris Leja,
iepazinies ar apsūdzēto /Persona B/ un /Persona A/ aizstāvja zvērināta advokāta Jāņa Pušpura kasācijas
sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2025. gada 8. septembra spriedumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt
kasācijas tiesvedību.
Aizstāvis kasācijas sūdzībā lūdzis atcelt apelācijas instances tiesas nolēmumu pilnībā un lietu nosūtīt jaunai
izskatīšanai.
Pamatojot savu lūgumu, aizstāvis norādījis, ka apelācijas instances tiesa: 1) nepamatoti atzinusi, ka
apsūdzības grozīšana, norādot tajā citu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laiku, nav pasliktinājusi apsūdzētā
/Persona A/ stāvokli un nav ierobežojusi viņa tiesības uz aizstāvību; 2) nemotivēti noraidījusi aizstāvības
argumentus, ka lietā nav pierādīta šaujamieroča un tā munīcijas nonākšana apsūdzēto /Persona A/ un /Persona B/
valdījumā; 3) nav izvērtējusi apsūdzēto liecības par šaujamieroča izmantošanu šautuvē un nav pamatojusi, kāpēc
tās nav ticamas; 4) kļūdaini secinājusi, ka attiecībā uz apsūdzēto /Persona A/ nav iestājies kriminālatbildības
noilgums; 5) nav izvērtējusi apsūdzētā /Persona A/ spēju samaksāt naudas sodu, kā arī apsūdzētajam /Persona B/
noteiktā soda – sabiedriskais darbs – samērīgumu; 6) nepamatoti atzinusi, ka nav pārkāptas apsūdzēto tiesības uz
kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā; 7) nemotivēti konfiscējusi apsūdzētajam /Persona A/ piederošo
šaujamieroci un tā munīciju, lai arī tās ir apgrozībā atļautas lietas, kuras atdodamas to īpašniekam; 8) nav izlēmusi
jautājumu par rīcību ar kratīšanas laikā izņemtajiem priekšmetiem – šaujamieroča optisko tēmekli, trokšņa
slāpētāju un munīciju – trīs šaujamieroča patronām.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja
kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā likuma 569., 571., 572. pantā un 573. panta pirmajā daļā minētajām
prasībām vai ja kasācijas sūdzība vai protests iesniegts par tiesas nolēmumu, kas saskaņā ar likumu nav
pārsūdzams.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida
kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma
tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu
juridisku iemeslu dēļ. Saskaņā ar šī panta trešo daļu kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.
Senāts konstatē, ka aizstāvis kasācijas sūdzībā pamatā atkārtojis apelācijas sūdzībā paustos argumentus,
kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi.
Apelācijas instances tiesa apsūdzētā /Persona A/ darbībās konstatējusi visas Krimināllikuma 236. panta
pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, norādot, ka viņa vainīgums ir pierādīts ārpus
saprātīgām šaubām.
Pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, tajā skaitā apsūdzēto /Persona A/, /Persona B/ un /Persona
C/ (par kuru apelācijas instances tiesas nolēmums kasācijas kārtībā nav ticis pārsūdzēts) liecībās, Ieroču reģistrā,
pārskatos par /Persona A/ sakaru līdzekļa kontroli, ekspertu atzinumos un kratīšanas protokolā esošajām ziņām par
faktiem, apelācijas instances tiesa atzinusi par pierādītu, ka apsūdzētais /Persona A/ nav nodrošinājis šaujamieroča
„Blaser” un tā munīcijas – trīs 7x64 kalibra šaujamieroča patronu – glabāšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām,
kā rezultātā minētos priekšmetus ieguva apsūdzētais /Persona B/.
Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apsūdzēto /Persona A/ un
/Persona B/ liecības un secinājusi, ka pirmstiesas kriminālprocesā apsūdzētie par faktiskajiem apstākļiem
liecinājuši plašāk un precīzāk nekā vēlāk sniegtajās liecībās. Vienlaikus tiesa atzinusi, ka apsūdzēto pirmstiesas
kriminālprocesā sniegtās liecības par šaujamieroča un tā munīcijas novietošanas apstākļiem /Persona B/ īpašumā
nav ticamas, jo tās neapstiprina citi lietā esošie pierādījumi, tajā skaitā sakaru līdzekļu kontrolē iegūtās ziņas, un ir
pretrunā ar viņu pašu liecībām pirmās instances tiesā. Savukārt apsūdzētā /Persona A/ liecības par šaujamieroča
izmantošanu šautuvē nav ticamas to nekonkrētības dēļ – tajās nav norāžu par datumu, laiku vai personām, kuras
piedalījušās –, turklāt lietā nav ziņu, kas tās apstiprinātu. Vienlaikus minētās liecības neatspēko faktu, ka
apsūdzētajam /Persona A/ piederošais šaujamierocis tika atrasts apsūdzētā /Persona B/ dzīvesvietā.
Tāpat apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz tiesību normām un lietā konstatētajiem apstākļiem, motivēti
secinājusi, ka apsūdzības izsniegšanas brīdī noilgums /Persona A/ saukšanai pie kriminālatbildības pēc
Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas nebija iestājies.
Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajiem /Persona A/ un /Persona B/ sodu, ir
ņēmusi vērā Krimināllikuma 46. pantā norādītos soda noteikšanas vispārīgos principus un Krimināllikuma 35.
pantā noteikto soda mērķi. Apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi katra apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma
raksturu, radīto kaitējumu un personību raksturojošās ziņas, tajā skaitā ņēmusi vērā apsūdzētā /Persona A/ mantisko
stāvokli (īpašumā esošo transportlīdzekli, šaujamieročus un ikmēneša darba algu). Tādējādi pretēji kasācijas
sūdzībā norādītajam tiesa ir izvērtējusi apsūdzētā /Persona A/ spēju samaksāt viņam noteikto naudas sodu.
Apelācijas instances tiesa arī secinājusi, ka katrs apsūdzētais centies mazināt savu lomu viņiem inkriminētajos
noziedzīgajos nodarījumos nolūkā maldināt tiesu par savu nodomu un izvairīties no kriminālatbildības un soda, un
saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta 17. punktu konstatējusi katra apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli –
apzināti nepatiesu liecību sniegšanu.
Tāpat apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi, vai ir ievērotas apsūdzēto tiesības uz kriminālprocesa
pabeigšanu saprātīgā termiņā, un atzinusi, ka kriminālprocess netika neattaisnoti novilcināts, tai skaitā arī
pirmstiesas izmeklēšanā, ievērojot saprātīgi nepieciešamo laiku lietā noteiktajām ekspertīzēm un speciālajām
izmeklēšanas darbībām.
Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa secinājusi, ka lietiskais pierādījums – 7x64
kalibra šaujamierocis „Blaser R93” – saskaņā ar Krimināllikuma 70.13panta nosacījumiem ir atzīstams par mantu,
kas saistīta ar noziedzīgo nodarījumu, un šī iemesla dēļ nav atstājams apsūdzētā /Persona A/ īpašumā, bet ir
konfiscējams.
Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas
Kriminālprocesa likuma 128. pantā, taču izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem nē, ir tās tiesas
kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi ir vai nav pietiekami
apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav pārbaudāms. Pierādījumu
pietiekamības kritērijs ir saprātīgu šaubu esamība vai neesamība par apsūdzētā vainīgumu, kura izvērtēšana tāpat ir
tās tiesas kompetencē, kas izskata lietu pēc būtības (Senāta 2019. gada 27. decembra lēmuma lietā Nr. SKK-
433/2019, ECLI:LV:AT:2019:1227.11089238414.8.L, 9. punkts).
Ievērojot minēto, Senāts atzīts, ka apsūdzēto aizstāvja kasācijas sūdzības argumenti ir pamatoti ar viņa
subjektīvo viedokli par lietā esošo pierādījumu ticamību un pietiekamību, faktiski pauž sūdzības iesniedzēja
neapmierinātību ar tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā iegūtos
pierādījumus, un vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet
faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.
Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību šajā daļā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma
573.1 panta pirmo daļu.
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka tiesa var atteikties ierosināt kasācijas
tiesvedību, ja, izvērtējot kasācijas sūdzībā vai protestā minētos argumentus, nerodas šaubas par pārsūdzētā
nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā.
Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apsūdzības grozīšana apelācijas instances tiesā, precizējot nozieguma
izdarīšanas laiku (proti, „pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā līdz 2020. gada 22. janvāra plkst. 9.
30” aizstājot ar „pirmstiesas kriminālprocesā precīzi nenoskaidrotā [..] laikā, bet ne agrāk kā 2019. gada 23.
janvārī”), nav ierobežojusi apsūdzētā /Persona A/ tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu. Tiesa norādījusi, ka
apsūdzētais /Persona A/ bijis informēts par grozīto apsūdzību, un tā bija viņam saprotama. Turklāt noziedzīgā
nodarījuma izdarīšanas laiks ir saistīts ar apsūdzētajam zināmo šaujamieroča atļaujas izsniegšanas faktu, kas lietā
nav ticis apstrīdēts.
Ievērojot minēto, aizstāvja kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā nerada šaubas par pārsūdzētā nolēmuma
tiesiskumu.
Saskaņā ar Ieroču aprites likuma 1. panta 47. punktu šaujamieroča sastāvdaļa ir jebkurš elements vai tā
aizstājējs, kas ir speciāli konstruēts šaujamierocim un derīgs tā darbināšanai, kā arī ierīce, kas konstruēta vai
pielāgota šaujamieroča šāviena skaņas klusināšanai vai liesmu slāpēšanai.
Tātad kratīšanā izņemtais šaujamieroča „Blaser R93” optiskais tēmeklis un trokšņa slāpētājs nav patstāvīgi
lietiskie pierādījumi, bet gan šaujamieroča piederumi, kas paredzēti minētā ieroča lietošanai. Līdz ar to tiesa,
konfiscējot /Persona A/ piederošo šaujamieroci „Blaser R93”, vienlaikus izlēmusi arī jautājumu par rīcību ar tā
piederumiem. Savukārt šaujamieroča munīcija – trīs 7x64 kalibra šaujamieroča patronas – tikusi iznīcināta,
patronas izšaujot ballistiskā ekspertīzē.
Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka aizstāvja kasācijas sūdzības argumenti arī šajā daļā nerada šaubas par
pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu.
Turklāt izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā.
Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1
panta otrās daļas 2. punktu.
Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu, 573.1 panta pirmo daļu un otrās
daļas 2. punktu, Senāts
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.
Lēmums nav pārsūdzams
A. Uminskis I. Jansone M. Leja