Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420213723 / SKA-0391-25 ECLI:LV:AT:2025:0716.A420213723.9.L Generato dall'IA

Court dismisses appeal against administrative ruling awarding bank procedural costs from frozen assets.

Numero d'incarto A420213723 / SKA-0391-25
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court rejected the State Police's cassation appeal against an administrative court decision awarding procedural costs to a liquidating bank. The police argued the lower court incorrectly presumed causality between asset freezing and costs, ignoring that the bank could not have paid creditors without the freeze. The court upheld the lower court's finding that the freezing order itself created the obligation to store funds, making the costs attributable to that administrative act rather than liquidation expenses.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administrative Procedure Law Art. 338(2); Art. 338.1(2) pt. 2: Procedural costs incurred by a liquidating entity due to the mandatory storage of frozen assets are attributable to the administrative act of freezing, not the liquidation process, and thus must be reimbursed by the authority that ordered the freeze.

Parole chiave

Generato dall'IA
procedural costs reimbursement asset freezing causality liquidation expenses administrative act attribution cassation appeal dismissal

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administrative Procedure Law Art. 338(2)
Administrative Procedure Law Art. 338.1(2) pt. 2

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2025:0716.A420213723.9.L

Lieta Nr. A420213723, SKA-391/2025

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2025.gada 16.jūlijā

[1] Senātā saņemta Valsts policijas kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada

12.novembra spriedumu, ar kuru apmierināts pieteicējas likvidējamās AS „ABLV Bank” pieteikums un uzlikts

pienākums Valsts policijai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās atlīdzināt pieteicējai procesuālos

izdevumus 15 969,94 euro, kas radušies kriminālprocesā Nr. 11816016519 par arestētās mantas glabāšanu.

[2] Valsts policija kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa, vērtējot cēloņsakarību starp pieteicējai radītajiem

izdevumiem un Valsts policijas lēmumiem kriminālprocesā, nav ievērojusi objektīvās izmeklēšanas principu un

cēloņsakarību ir prezumējusi, ņemot vērā, ka ir bijis konkrēts procesa virzītāja dotais uzdevums (lēmums par aresta

uzlikšanu mantai) un pieteicēja to izpildīja. Valsts policija atzīmē, ka līgumi, no kuriem izriet pieteicējas pienākums

maksāt negatīvās procentu likmes, ir noslēgti pirms lēmuma par mantas arestu, lai glabātu naudas līdzekļus

likvidācijas procesa laikā, nevis arestētās mantas glabāšanai. Valsts policija arī uzskata, ka tiesa ir nepareizi

interpretējusi Kredītiestāžu likuma 1.panta 25.punktu un 2.panta pirmo daļu un pieteicēja arī pēc licences

anulēšanas saglabāja kredītiestādes statusu. Nedz Kredītiestāžu likums, nedz Kriminālprocesa likuma 365.pants

neparedz īpašu kārtību arestētas mantas glabāšanai kredītiestādē, kurai notiek pašlikvidācija.

Senāts līdzīgā gadījumā ir atzinis: ja lēmums par mantas arestu ierobežo pieteicējas rīcību ar arestēto mantu

un pieteicēja arestētos bezskaidras naudas līdzekļus var tikai turpināt glabāt, bet tai nav iespēju ar šiem līdzekļiem

rīkoties, tieši lēmums par mantas arestu bija tas, kas šādu glabāšanu uz noteiktu laiku padarīja par pieteicējas

pienākumu. Attiecīgi izdevumi par šādu līdzekļu glabāšanu vairs nav uzskatāmi par likvidācijas izdevumiem, bet

gan par izdevumiem, kas radušies, izpildot lēmumu par mantas arestu (Senāta 2025.gada 30.jūnija sprieduma lietā

Nr. SKA-230/2025,ECLI:LV:AT:2025:0630.A420248322.12.S, 9.punkts).

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam tiesa, nosakot cēloņsakarību starp

procesuālajiem izdevumiem un kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem, ir ņēmusi vērā vairāku apstākļu kopumu.

Tiesa citstarp ir secinājusi: konkrētajā gadījumā pieteicējai arestētos līdzekļus bija nepieciešamas nodalīt no

pārējiem līdzekļiem, tādēļ tā varēja tos tikai glabāt, bet ne rīkoties kādā citā veidā (pārsūdzētā sprieduma

15.punkts). Lai gan kasācijas sūdzībā pausti iebildumi pret vairākiem no apsvērumiem, ko tiesa ir izmantojusi savā

argumentācijā, neviens no tiem pats par sevi nav bijis izšķirošs lietas iznākumam. No kasācijas sūdzības nav

saprotams, vai un kādā veidā jautājums par līguma ar Latvijas Banku noslēgšanas laiku un mērķi un par pieteicējas

kredītiestādes statusu, pēc Valsts policijas domām, ietekmē pieteicējas pienākumu glabāt lēmumā par mantas arestu

noteikto naudas līdzekļu summu, to neizmantojot citā veidā, un maksāt par glabāšanu.

Senatoru kolēģija atzīst, ka konkrētie kasācijas sūdzības iebildumi nerada šaubas par lietas iznākuma

pareizību, turklāt pārsūdzētajā spriedumā paustie secinājumi saskan ar Senāta atziņām līdzīgā gadījumā.

[3] Kasācijas sūdzībā argumentēts, kādēļ administratīvā tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja lēmumu par

mantas arestu un kādēļ Valsts policijai nav tiesību noteikt bezskaidras naudas līdzekļu glabāšanu Valsts kasē, kā arī

uzsvērts, ka Valsts kase nebija pieaicināta lietā.

Senāts ir norādījis, ka tas, cik pareizs un pamatots ir kriminālprocesa virzītāja pieteicējai dotais uzdevums,

nav administratīvajā lietā pārbaudāms jautājums, lemjot par kriminālprocesā radītu procesuālo izdevumu

atlīdzināšanu. Kriminālprocesa virzītāja lēmumu pārbaude ir veicama Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā

(Senāta 2025.gada 30.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-230/2025,ECLI:LV:AT:2025:0630.A420248322.12.S,

10.punkts). Līdz ar to kasācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka jautājums par kriminālprocesā pieņemta procesa

virzītāja lēmuma pareizību nav pārbaudāms izskatāmās lietas ietvaros.

Vienlaikus pārsūdzētajā spriedumā paustajam viedoklim par kriminālprocesā pieņemto lēmumu un norādei

par iespēju arestētos līdzekļus glabāt citā veidā nav tiešas ietekmes uz lietas iznākumu. Šie apsvērumi pausti tikai

papildinoši.

[4] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa, nevērtējot kreditoru pārbaužu nozīmi pašlikvidācijas procesā, nav

ņēmusi vērā Kredītiestāžu likuma 2.panta otro daļu un ir nepareizi interpretējusi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 32.panta pirmo daļu. Valsts policija

uzsver, ka atzīto kreditoru prasījumu izmaksas tiek veiktas tikai tad, ja pēc kreditoru pārbaudes netiek konstatēti

normatīvajos aktos noteiktie šķēršļi šādu izmaksu veikšanai.

Pārsūdzētajā spriedumā noraidīts Valsts policijas arguments, ka pieteicējai arī bez aresta uzlikšanas nebija

tiesību izmaksāt kreditoram pienākošo maksājumu. Tiesa uzsvēra, ka pieteicēja saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 32.panta pirmo daļu var tikai

norādīt tiesībsargājošajām iestādēm uz iespējami aizdomīgiem līdzekļiem un īslaicīgi ierobežot izmaksu.

Senatoru kolēģija secina, ka pārsūdzētajā spriedumā nav apšaubīta kreditoru pārbaudes nepieciešamība un

nozīme. Tā vietā tiesa ir pareizi uzsvērusi pieteicējas ierobežoto kompetenci, konstatējot apšaubāmas izcelsmes

līdzekļus, kā arī kompetento valsts iestāžu pienākumu rīkoties. Lai gan kasācijas sūdzībā norādīts uz nepareizu

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 32.panta

pirmās daļas interpretāciju, nav saprotams, kas tieši, pēc Valsts policijas domām, paredz pieteicējai pienākumu

ilgstoši atturēties no darbību veikšanas, tostarp atteikt kreditora prasījuma izmaksu, bez attiecīga kompetentās

valsts iestādes lēmuma. Aplūkojot šo pantu kopumā, senatoru kolēģija uzskata, ka tajā ir pietiekami skaidri norādīts

ne tikai pienākums atturēties no darbību veikšanas, bet arī nepieciešamība nekavējoši informēt kompetentās valsts

iestādes un sagaidīt to lēmumu.

Ievērojot minēto, arī šis kasācijas sūdzības iebildums nav pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[5] Apkopojot minēto, senatoru kolēģija atzīst: kasācijas sūdzībā minētie iebildumi nerada šaubas par

pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Lietai arī nav nozīmes judikatūras veidošanā. Tādējādi kasācijas tiesvedību šajā

lietā ir atsakāms rosināt.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,

senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Valsts policijas kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2024.gada 12.novembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore A. Kovaļevska Senatore V. Kakste Senatore R. Vīduša