Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420226024 / A42-00089-26 ECLI:LV:ADRJRIT:2026:0317.A420226024.2.S Generato dall'IA

Court dismisses appeal against building inspector's order for technical investigation of unauthorized construction.

Numero d'incarto A420226024 / A42-00089-26
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The court fully rejected the applicant's request to annul the building department's decision ordering a technical investigation. The applicant claimed they did not commit unauthorized construction and thus lacked information about the structural impact, arguing they could not perform the inspection. The court ruled that the obligation to commission a qualified building specialist for the investigation falls on the party responsible for the unauthorized work, regardless of their lack of internal data.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likuma 246.-251. panti; 289.-291. panti: The court established that the duty to order a technical investigation of unauthorized construction rests with the responsible party, who must commission a qualified specialist, irrespective of their possession of internal information regarding the construction methods.

Parole chiave

Generato dall'IA
unauthorized construction technical investigation building safety administrative appeal structural integrity building inspector liability allocation inadempimento del locatore

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likuma 246.-251. panti
Administratīvā procesa likuma 289.-291. panti

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420226024

A42-00089-26/12

ECLI:LV:ADRJRIT:2026:0317.A420226024.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 17.martā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Līga Cielava,

piedaloties pieteicējas /Nosaukums A/ pārstāvim zvērinātam advokātam /Persona A/ un atbildētājas Rīgas

valstspilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes – Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības

departamenta – pārstāvim /Persona B/ un /Persona C/,

tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicējas /Nosaukums A/ pieteikumu

par Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta 2024.gada 10.septembra lēmuma /numurs/

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta (turpmāk – departaments) būvinspektors

2024.gada 5.jūnijā apsekoja nekustamo īpašumu /Adrese A/, kadastra Nr. /Adrese B/. Saskaņā ar zemesgrāmatas

informāciju minētais nekustamais īpašums sastāv no zemesgabala ar kadastra apzīmējumu /Adrese B/ un uz tā

atrodošām būvēm (kadastra apzīmējums /Adrese C/ (turpmāk – Ēka), /Adrese D/ un /Adrese E/). Nekustamais

īpašums ir sadalīts dzīvokļa īpašumos. Tiem atvērti atsevišķi zemesgrāmatas nodalījumi.

Pieteicējai /Nosaukums A/ pieder nekustamais īpašums /Adrese F/, kadastra Nr. /Adrese G/, kas sastāv no

neapdzīvojamās telpas /numurs/ un pie tām piederošajām kopīpašuma 3390/449467 domājamām daļām no

daudzdzīvokļu mājas un zemesgabala (turpmāk – neapdzīvojamās telpas /numurs/).

Atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas datiem un lietā esošajai informācijai no

inventarizācijas lietām (šobrīd – kadastrālās uzmērīšanas lieta; turpmāk skaidrības labad tiks lietots lietā

iesniegtā dokumenta nosaukums) neapdzīvojamās telpas /numurs/ sastāv no nedzīvojamām telpām ar kadastra

apzīmējumu /Adrese H/ (turpmāk – telpa /numurs/) un telpu grupas ar kadastra apzīmējumu /Adrese I/ (turpmāk

– telpu grupa Nr. 24). Telpa /numurs/ atrodas Ēkas 1.stavā (lietas 83.lapa), savukārt telpu grupa Nr. 24 atrodas

blakus telpai /numurs/, ēkā ar kadastra apzīmējumu /Adrese E/ (lietas 74.lapas reverss – 76.lapa), tās 1.stāvā.

Par 2024.gada 5.jūnija apsekošanu būvinspektors 2024.gada 23.jūlijā sastādīja atzinums Nr. BIS-BV-19.9-2024-

3188 (DA-24-758-atz) (turpmāk – sākotnējais lēmums) (lietas 16.-21.lapa), kurā norādīts, ka departaments

2024.gada 23.aprīlī sagatavoja atzinumu Nr. DA-24-384-atz, ar kuru konstatēta patvaļīga būvniecība (Ēkas

pagrabstāvā izveidota jauna norobežota telpa – slēpnis, ar piekļuvi tikai no Ēkas pirmā stāva telpām, caur Ēkas

pagrabstāva pārsegumā izveidotu atvērumu, (turpmāk – Slēpnis)). Ar 2024.gada 23.aprīļa atzinumu tā adresātam

tika uzdots novērst patvaļīgās būvniecības sekas, izstrādājot dokumentāciju konstatētajai būvniecībai vai

atjaunot Ēkas iepriekšējo tiesisko stāvokli, kā arī – sagatavot tehniskās apsekošanas atzinumu ar secinājumiem

par patvaļīgi veiktajiem būvdarbiem. Veicot atkārtotu Slēpņa apsekošanu 2024.gada 5.jūnijā, tika precizēta tā

atrašanās vieta Ēkā, konstatējot, ka Ēkas pagrabstāvā Slēpņa telpā attālums no nesošās sienas līdz pārsegumā

izveidotajam atvērumam ir 1,5 m, kas nepārprotami norāda uz to, ka piekļūšana ir īstenojama tikai no telpas

/numurs/. Tā kā departamenta rīcībā nebija būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu noteiktā kārtībā

izstrādātas dokumentācijas, kas apliecinātu Ēkā veikto būvdarbu likumību, secināts, ka būvdarbi Ēkā, izveidojot

Slēpni, ir veikti bez akceptētas būvniecības ieceres, tādēļ ir pārkāpta Būvniecības likuma 17.panta pirmā daļa.

Minētie būvdarbi – nenesošās sienas jauna būvniecība Ēkas pagrabstāvā (ar kuru tika izveidots Slēpnis) un

atvēruma izveidošana Ēkas pagrabstāva pārsegumā (ar kuru tika savienotas neapdzīvojamās telpas /numurs/ un

/Persona D/), atbilstoši Būvniecības likuma 18.panta otrajai daļai kvalificējami kā patvaļīga būvniecība.

Departaments arī konstatēja, ka patvaļīgi veiktie būvdarbi skar Ēkas pagrabstāva pārsegumu. Tā kā

departamenta rīcībā nebija informācijas par veikto būvdarbu metodēm un ietekmi uz Ēkas nesošajām

konstrukcijām, tika secināts, ka ir nepieciešama papildu pārbaude, lai konstatētu patvaļīgo būvdarbu ietekmi uz

Ēkas nesošo konstrukciju noturību un nestspēju.

Tā kā Slēpnis ir savienots ar neapdzīvojamo telpu /numurs/, tika secināts, ka tieši šā nekustamā īpašuma

īpašnieks lieto Slēpni, kas pēc būtības ir paplašinātas neapdzīvojamās telpas /numurs/, tādēļ neapdzīvojamo

telpu /numurs/ īpašniekam piemīt subjektīvās tiesības novērst patvaļīgās būvniecības radītās sekas.

Ņemot vērā minēto, ar sākotnējo lēmumu pieteicējai kā neapdzīvojamo telpu /numurs/ īpašniecei: 1) noteikts

pienākums sešu mēnešu laikā no sākotnējā lēmuma spēkā stāšanās dienas izstrādāt būvniecības dokumentāciju

ar sākotnējo lēmumu konstatētajai būvniecībai vai atjaunot Ēkas daļā par Slēpņa izveidošanu iepriekšējo

tiesisko stāvokli, tostarp ievērojot būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasības; 2) uzdots divu mēnešu laikā

no sākotnējā lēmuma spēkā stāšanās dienas iesniegt departamentā (reģistrējot Būvniecības informācijas sistēmā)

tehniskās apsekošanas atzinumu ar secinājumiem par patvaļīgi veiktajiem būvdarbiem neapdzīvojamās telpās

/numurs/, to ietekmi uz Ēkas nesošajām konstrukcijām (starpstāvu pārsegumu) un to atbilstību Latvijas

būvnormatīviem.

Pieteicēja sākotnējam lēmumam nepiekrita, tādēļ apstrīdēja to ar 2024.gada 20.augusta iesniegumu (lietas

11.-13.lapa).

[2] Ar departamenta 2024.gada 10.septembra lēmumu /numurs/ (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) (lietas

8.-10.lapa) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[2.1] No sākotnējā lēmumā fiksētā izriet, ka Ēkas pagrabā ir veikta būvniecība, kuras rezultātā zem telpas

/numurs/ ir izveidots Slēpnis bez durvīm. Vienīgā iespēja kā nokļūt Slēpnī ir pa pārsedzē izveidotu lūku. Lūka

ved uz telpu /numurs/, tādēļ par sākotnējā lēmuma adresātu tika noteikta pieteicēja.

Ir konstatējama patvaļīga būvniecība, jo ne Slēpnis, ne lūka nav uzrādītas kadastrālās uzmērīšanas lietā. Šādu

darbu veikšanai ir nepieciešama būvniecības dokumentācija.

[2.2] Sākotnējā lēmuma adresāts ir noteikts pareizi, jo no telpas /numurs/ uz Slēpni ir izbūvēta lūka, kā arī

pacēlājs. Līdz ar to nav pamata apgalvot, ka Slēpnis nav funkcionāli saistīts ar telpu /numurs/ vai ka tās izbūvi ir

veikusi kāda cita persona, kas nav bijusi saistīta ar telpu /numurs/. Lai arī pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā

norādīja, ka apsekošana ir veikta no Slēpņa un tātad lūka nav vienīgā iespēja kā iekļūt Slēpnī, šis pretarguments

nav pamatots, jo iekļūšana Slēpnī notika pa caurumu sienā, kas tika izsists, lai noskaidrotu Slēpņa pielietojumu.

Savukārt pieteicējas norādītais, ka kādas citas personas, kuras nav saistītas ar telpas /numurs/ īpašnieku, ir

veikušas Slēpņa (bez durvīm, ar lūku un pacēlāju) izbūvi, ir neloģisks.

[2.3] Ja arī iepriekšējās apsekošanas reizēs departaments nav konstatējis Slēpņa izbūvi, normatīvie akti

neaizliedz veikt atkārtotu apsekošanu, par to sastādot atzinumu. Tas, ka kādā brīdī patvaļīga būvniecība netika

konstatēta, to nepadara par tiesisku.

[2.4] Atbilstoši Senāta judikatūrai fakts, ka patvaļīgās būvniecības rezultāts fiziski atrodas koplietošanā esošajā

Ēkas daļā, nenozīmē, ka nav iespējams pienākumu novērst patvaļīgas būvniecības sekas adresēt kādam

konkrētam dzīvokļa īpašniekam. Ja ir iespējams viennozīmīgi identificēt dzīvokļa īpašumu, kurš ir saistīts ar

koplietošanas telpās veiktu patvaļīgu būvniecību, tad tādā gadījumā pienākums var tikt adresēts kādam

konkrētam dzīvokļa īpašniekam.

[3] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Pieteikums

pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Nav pamata sākotnējā lēmumā atsaukties uz atzinumu, kura adresāts nav pieteicēja.

[3.2] Lai konstatētu, ka piekļūšana /Persona D/ ir iespējama tikai no telpas /numurs/, būtu jāapseko šī telpa, bet

tā netika apsekota. Nav arī konstatēts, ka faktiski iespējams piekļūt /Persona D/ no telpas /numurs/ vai otrādi.

Tādējādi sākotnējā lēmumā ietvertie secinājumi šajā sakarā ir vērtējami tikai kā pieņēmumi.

Turklāt no sākotnējā lēmumā iekļautā fotoattēla Nr. 1.6.3-1 redzams, ka lūka pagrabstāva pārsegumā ir

aizbūvēta, un nav zināms, vai lūku var izmantot piekļūšanai /Persona D/ no telpas /numurs/. Secinājums, ka

/Persona D/ ir savienots ar telpu /numurs/, ir nepamatots.

[3.3] Departaments nav noskaidrojis, kad un kas izveidoja Slēpni, bet, neskatoties uz minēto, par adresātu

nepamatoti noteikta pieteicēja. Nav pierādījumu, ka pieteicēja lieto Slēpni. Atbilstoši patvaļas aizlieguma

principam (Administratīvā procesa likuma 9.pants) administratīvo aktu nav pieļaujams balstīt uz pieņēmumiem.

[3.4] Slēpnis atrodas Ēkas pagrabstāvā, kas nepieder pieteicējai un attiecībā uz kuru pieteicējai nav piekļuves,

tādēļ ir nepamatots secinājums, ka pieteicējai kā īpašniekam piemīt subjektīvās tiesības novērst patvaļīgās

būvniecības radītās sekas.

[3.5] Pieteicēja nav konstatētās patvaļīgās būvniecības veicēja vai iniciatore, tāpēc tās rīcībā nav informācijas

par veikto būvdarbu metodēm un ietekmi uz Ēkas nesošajām konstrukcijām. Līdz ar to pieteicēja arī nevar veikt

papildus pārbaudi patvaļīgi veiktajiem būvdarbiem, to ietekmi uz Ēkas nesošajām konstrukcijām (starpstāvu

pārsegumu) un to atbilstību Latvijas būvnormatīviem, kā tas noteikts sākotnējā lēmumā.

[3.6] Pārsūdzētajā lēmumā atstāts bez ievērības fakts, ka lūka nav atvērta. Nedz sākotnējā lēmumā, nedz

pārsūdzētajā lēmumā nav vērtēts, vai lūku ir iespējams izmantot piekļuvei no vienas telpas otrā, līdz ar to nav

pamata apgalvot, ka abas telpas būtu funkcionāli saistītas.

[3.7] Pārsūdzētajā lēmumā nepamatoti secināts, ka administratīvā akta adresāts ir noteikts pareizi. Pieteicēja

sākotnējajā lēmumā minētos būvdarbus nav veikusi. Atsauce uz konkrēto Senāta judikatūru nav korekta, jo

minētajā lietā ir citi faktiskie apstākļi, proti, pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas tika noteikts

kopīpašniekam, kurš bija faktiskais būvdarbu veicējs. Tā kā pieteicējai nav piekļuves pagrabam, nav šaubu, ka

pienākums novērst patvaļīgu būvniecību uzliekams Ēkas pārvaldniekam – biedrībai /Nosaukums B/. To, ka

adresāts noteikts nepareizi, apstiprina arī Senāta 2019.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-262/2019

norādītais.

Pieteicēja nav atbildīga par patvaļīgo būvniecību un nav nekāda pamata pieteicējai uzlikt pienākumu novērst

patvaļīgas būvniecības sekas un veikt papildu pārbaudi patvaļīgi veiktajiem būvdarbiem, jo pieteicējai nebija

piekļuves Ēkas pagrabstāvam, pieteicēja nav veikusi konkrēto patvaļīgo būvniecību, tā telpas /numurs/

ekspluatācijas laikā nezināja, ka patvaļīgā būvniecība ir veikta, kā arī neizmantoja patvaļīgās būvniecības

rezultātā izveidoto telpu (Slēpni) un neguva no tās labumu.

[3.8] Ņemot vērā pieteikumā norādīto, pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks, tādēļ ir atceļams.

[4] Departaments rakstveida paskaidrojumā (lietas 42.lapa) norāda, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms,

pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem. Papildus paskaidro turpmāk minēto.

[4.1] Nav šaubu, ka pieteicēja ir pareizi noteikta kā administratīvā akta adresāts, jo vienīgā ieeja Slēpnī ir

izbūvēta caur telpas /numurs/ grīdu (Slēpņa sienās un grīdā durvis un logi nav izbūvēti), arī telpas /numurs/

grīdā izbūvētā lūka ir funkcionāli saistīta ar Slēpnī izbūvēto pacēlāju. Ja persona iegādājas īpašumu, kurā ir

veikta patvaļīga būvniecība, šai personai ir jārēķinās, ka tās uzdevums nākotnē būs prettiesiskā būvniecības

procesā radīto seku novēršana.

[4.2] Atsauce sākotnējā lēmumā uz departamenta 2024.gada 23.aprīļa atzinumu Nr. BIS-BV-19.9-2024-1643

(DA-24-384-atz) ir daļa no faktu konstatējuma un kā tāda uzskatāma par sākotnējā lēmuma sastāvdaļu.

[5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā norādītajiem argumentiem.

Papildus norādīja, ka 2023.gadā tika apsekots pieteicējai piederošais īpašums un, lai gan departamenta

2023.gada 28.jūlija atzinumā Nr. BIS-BV-15.1-2023-1030 tiek norādīts, ka telpa /numurs/ netika apsekota, tā ir

tikusi apsekota, kas izriet no atzinumā ietvertā grafiskā materiāla. Turklāt atzinumā tika norādīts, ka netiek

skartas nesošās konstrukcijas, lifta izbūve netika konstatēta. Atzinumā redzamajā fotofiksācijā ir redzams, ka

telpā /numurs/ ir izveidota tualete, bet no minētās fotofiksācijas neizriet, ka grīdā būtu caurums, grīda ir flīzēta.

Tas, kas sākotnējā lēmumā tiek nosaukts par atvērumu, nav atvērums, tajā vietā ir cits materiāls. Pieteicēja

/Persona D/ nav būvējusi un nav izmantojusi, piekļuves no telpas /numurs//Persona D/ nav. No neapdzīvojamo

telpu /numurs/ iegādes brīža atvērums grīdā nav bijis. Ir šaubas par to, ka starpstāvu pārsegumā ir atvērums, jo

pieteicējai piekļuves pagrabam nav.

Departamenta pārstāvji pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos norādīto.

Papildus norādīja, ka vairs nav strīda, ka 2023.gadā telpa /numurs/ tika apsekota. Uzsvēra, ka nav nozīmes tam,

ka pieteicēja atvērumu nepamanīja un nelietoja, tas, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nav ticis pārbaudīts. Arī tam,

ja iepriekšējās apsekošanas reizēs būvinspektors atvērumu nav pamanījis (tas varēja būt apslēpts, vizuāli nebija

redzams utt.), nav nozīmes. Atvērumu var redzēt no apakšas (pagraba telpām). Lai veiktu apsekošanu, Slēpņa

sienā tika izsists caurums.

Motīvu daļa

[6] Lietā ir noskaidrojams, vai departaments ir pamatoti uzdevis pieteicējai novērst patvaļīgo būvniecību, kā arī

iesniegt tehniskās apsekošanas atzinumu ar secinājumiem par patvaļīgās būvniecības ietekmi uz Ēkas nesošajām

konstrukcijām (starpstāvu pārsegumu) un to atbilstību Latvijas būvnormatīviem.

Vispirmām kārtām tiesa pievērsīsies patvaļīgās būvniecības jautājumam.

[7] Būvniecības kontroli, tostarp ar patvaļīgo būvniecību saistītos jautājumus, regulē Būvniecības likuma

18.pants. Minētā panta otrā daļa (šeit un turpmāk spriedumā tiesību normas tiks norādītas redakcijā, kas bija

spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī) noteic, kas ir uzskatāms par patvaļīgo būvniecību. Proti, minētā

norma paredz, ka būvdarbi, kas uzsākti vai tiek veikti bez būvprojekta, akceptētas apliecinājuma kartes vai

akceptēta paskaidrojuma raksta, bez būvatļaujas vai pirms tam, kad izdarīta atzīme par attiecīgo nosacījumu

izpildi, gadījumos, kad attiecīgie lēmumi saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešami, kā arī būvdarbi, kas

neatbilst būvprojektam un normatīvo aktu prasībām, ir kvalificējami kā patvaļīga būvniecība. Patvaļīga

būvniecība ir arī būves vai tās daļas ekspluatācija neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam vai būvdarbi, kas

uzsākti bez attiecīgas projekta dokumentācijas, ja tāda nepieciešama saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

Senāts ir norādījis, ka no minētās normas izriet, ka patvaļīga būvniecība ir būvdarbi, kas veikti bez normatīvajos

aktos noteiktās nepieciešamās būvniecības dokumentācijas vai pārkāpjot tiesiskas būvniecības īstenošanai

paredzēto kārtību, kā arī būves vai tās daļas ekspluatācija neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam.

Vērtējums, vai veiktās darbības – objekta radīšana, izvietošana vai izmantošana – uzskatāmas par patvaļīgu

būvniecību un attiecīgi, vai pastāv pamats šīs būvniecības seku novēršanai, paredz vairāku apstākļu secīgu

pārbaudi.

Vispirms iestādei un attiecīgi arī tiesai ir jānovērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējama pati patvaļīgā

būvniecība. Skaidrojot minēto, vispirms jāpārbauda, vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības

tiesiskajam regulējumam, un tikai pēc tam noskaidrojams, vai un kāda būvniecības dokumentācija atbilstoši

būvniecības normām ir jāsaņem šādu darbu veikšanai. [..] Kad gūta pārliecība, ka veiktie darbi pakļaujas

būvniecību regulējošām prasībām un šīs prasības nepamatoti nav ievērotas, iespējams pievērsties jautājumam,

kā risināms jautājums par patvaļīgās būvniecības novēršanu (piemēram, Senāta 2023.gada 28.aprīļa sprieduma

lietā Nr. SKA-92/2023, ECLI:LV:AT:2023:0428.A420307018.9.S, 7.punkts.)

Atbilstoši Būvniecības likuma 18.panta ceturtās daļas 1.punktam, veicot būvdarbu kontroli, būvinspektori

atbilstoši to iestāžu kompetencei, kurās viņi nodarbināti, pārbauda būvdarbu uzsākšanas atbilstību normatīvo

aktu prasībām. Saskaņā ar Būvniecības likuma 18.panta piekto daļu, ja būvinspektors saskaņā ar šā panta

ceturtās daļas 1.punktu konstatē patvaļīgu būvniecību, viņš aptur būvdarbus un sagatavo atzinumu, bet iestāde

pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu, ja konkrētā objekta būvniecību

attiecīgajā teritorijā nepieļauj normatīvie akti vai būvdarbi uzsākti pirms atzīmes izdarīšanas par projektēšanas

nosacījumu izpildi – neatkarīgi no apstākļiem, kādēļ attiecīgā darbība nav tikusi veikta; 2) par atļauju veikt

būvniecību pēc būvniecību regulējošu normatīvo aktu prasību izpildes, bet gadījumos, kad patvaļīgas

būvniecības rezultātā nodarīts kaitējums videi, – arī pēc tā novēršanas vides un dabas aizsardzību regulējošos

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja lēmums par atļauju veikt būvniecību būvvaldes noteiktajā termiņā

netiek izpildīts, būvvalde var lemt par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu.

Tādējādi, vērtējot patvaļīgās būvniecības esību, vispirms pārbaudāms, vai attiecīgās darbības pakļaujas

būvniecības tiesiskajam regulējumam. Tikai tad, kad ir konstatēts, ka būvniecības veikšanai bija jāiesniedz

būvniecības dokumentācija un jāsaņem būvvaldes atļauja, ir pamats atzīt, ka ir veikta patvaļīga būvniecība.

Savukārt, konstatējot patvaļīgo būvniecību, ir izlemjams, kā ir novēršamas patvaļīgās būvniecības sekas un kam

ir uzliekams attiecīgais pienākums.

[8] Tiesai ir jāpārbauda, vai konkrēto būvniecību ir pamats vērtēt kā patvaļīgu būvniecību Būvniecības likuma

18.panta otrās daļas izpratnē.

Būvniecības likuma 11.panta pirmā daļa noteic, ka būves iedala ēkās un inženierbūvēs. Būvju detalizētāku

iedalījumu noteic: 1) pa grupām – vispārīgie būvnoteikumi; 2) pēc lietošanas veida – normatīvie akti par būvju

klasifikāciju.

Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi” (turpmāk – Vispārīgie

būvnoteikumi) 4.punkts noteic, ka būves iedala trīs grupās (1.pielikums) atkarībā no būvniecības sarežģītības

pakāpes un iespējamās ietekmes uz cilvēku dzīvību, veselību un vidi. Pirmā ir zemākā, bet trešā ir augstākā

grupa. Atbilstoši Vispārīgo būvnoteikumu 1.pielikuma 2.2.1.apakšpunktam trešās grupas ēka citstarp ir ēka,

kurai ir vairāk kā seši virszemes stāvi.

No Ēkas inventarizācijas lietas izriet, ka Ēkai ir septiņi virszemes stāvi (lietas 87.lapas reverss), tādēļ tā ir

uzskatāma par trešās grupas ēku.

Atbilstoši Vispārīgo būvnoteikumu 73.punktā noteiktajam otrās un trešās grupas jaunu būvju būvniecībai, kā arī

esošo būvju pārbūvei, atjaunošanai, restaurācijai, ierīkošanai, novietošanai vai nojaukšanai būvniecības

ierosinātājs būvvaldē iesniedz speciālajos būvnoteikumos noteikto būvniecības ieceres iesniegumu un

dokumentus.

Dokumenti, kas ir jāiesniedz trešās grupas jaunu būvju būvniecībai, kā arī esošo būvju pārbūvei, atjaunošanai,

restaurācijai, ierīkošanai, novietošanai vai nojaukšanai, ir noteikti Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra

noteikumos Nr. 529 “Ēku būvnoteikumi” (turpmāk – Ēku būvnoteikumi). Atbilstoši Ēku būvnoteikumu

6.punktam atkarībā no plānotās būvniecības ieceres, vispārīgajos būvnoteikumos noteiktās ēku grupas un

būvniecības veida ir iespējami vairāki būvniecības ieceres iesnieguma veidi: 1) paskaidrojuma raksts

(1.pielikums), kuru aizpilda šo noteikumu 7.2punktā minētajos gadījumos; 2) būvniecības iesniegums

(4.pielikums), kuru aizpilda šo noteikumu 7.3punktā minētajos gadījumos. Ēku būvnoteikumos ir ietverti arī

izņēmumi, kad būvniecības ieceres dokumenti nav nepieciešami vispār (Ēku būvnoteikumu 7.punkts).

Līdz ar to, lai pārbaudītu, vai veiktie darbi pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam un kāda būvniecības

dokumentācija atbilstoši būvniecības normām ir jāiesniedz šādu darbu veikšanai, tiesa tālāk noskaidros veiktos

darbus un to raksturu.

[9] Sākotnējā lēmumā, balstoties uz būvinspektora 2024.gada 17.aprīļa un 2024.gada 5.jūnija apsekošanā

noskaidroto, konstatēts, ka Ēkas pagrabstāvā izveidota jauna norobežota telpa – Slēpnis, un Ēkas pagrabstāva

pārsegumā izveidots atvērums.

Tiesa konstatē, ka Slēpņa norobežojošās konstrukcijas (izbūvētās ķieģeļu mūra sienas) ir fiksētas sākotnējā

lēmumā ietvertajā attēlā Nr. 1.6.4-1 (lietas 18.lapa), tā novietojums pagrabstāvā un arī attiecībā pret telpu

/numurs/ fiksēts sākotnējā lēmumā ietvertajā Ēkas pagrabstāva un 1.stāva plānā (attēls Nr. 1.6.1-1 (lietas

17.lapa) un Nr. 1.6.2-1 (lietas 17.lapas reverss)). Kā izriet no Valsts zemes dienesta iesniegtā Ēkas pagrabstāva

plāna (lietas 82.lapa), šāda telpa (Slēpnis) pagrabā nav uzrādīta, tādēļ minētais ir pamats secināt, ka, izbūvējot

minētās norobežojošās konstrukcijas, Ēkas pagrabstāvā izveidota jauna telpa – Slēpnis. Sākotnējā lēmumā

ietvertajā attēlā ar Nr. 1.6.3-1 (lietas 17.lapas reverss) ir fiksēts arī starpstāvu pārsegumā izveidotais atvērums

(lūka), zem kura novietots pacēlājs.

Pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka esot šaubas, vai vispār šis atvērums pārsegumā pastāv, jo pieteicējai

pagrabstāvam piekļuves nav. Tiesa norāda, ka tas vien, ka pieteicēja pati nav bijusi pagrabā, neliecina, ka

sākotnējā lēmumā fiksētais pagraba telpu un Slēpņa stāvoklis būtu neatbilstošs patiesībai. Attiecīgi – minētais

pieteicējas iebildums nav pietiekami argumentēts, tādēļ ir noraidāms kā nepamatots.

Pieteicēja iebilst, ka no sākotnējā lēmuma esot redzams, ka atvērums esot aizbūvēts. Arī tiesas sēdē pieteicēja

apgalvoja, ka tas nav atvērums, jo atvēruma vietā esot cits materiāls.

Tiesa neapšauba, ka pārsegumā izveidotais atvērums (lūka) brīdī, kad tika veikts sākotnējā lēmumā ietvertais

uzņēmums (attēls Nr. 1.6.3-1), nav bijis fiziski atvērts tā, lai caur to varētu pārvietoties no vienas telpas otrā.

Atvērumā ir redzams materiāls (visticamāk skaidu plāksne), ar kuru lūka ir aizdarīta vai aizklāta (precīzs

konstruktīvais risinājums un izmantotie materiāli nav zināmi). Tomēr minētais nepadara atvērumu par neesošu,

jo ir acīmredzami, ka tas nav pilnībā aizdarīts, turklāt līdzvērtīgi tam, kāds tas ir bijis pirms atvēruma

izveidošanas.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas apgalvotais, ka atvērums (lūka) ir aizbūvēts, neapstiprinās ar lietas materiāliem.

Turklāt, lai arī pieteicēja pareizi norāda, ka atvērums (lūka) nav atvērta, tiesa uzsver, ka tam nav nozīmes lietā,

jo tas nekādi neliecina, ka pārsegums nebūtu pārbūvēts vai arī ka šī ietekme būtu novērsta, atgriežot

konstrukciju iepriekšējā stāvoklī.

[10] No pieteicējas argumentācijas, kas tika papildināta arī tiesas sēdē, faktiski bija noprotams, ka, pieteicējas

ieskatā, lietā nav pierādīts, ka iepriekš minētais atvērums vispār atrodas telpā /numurs/, jo departamenta

2023.gada 15.jūnija atzinumā Nr. BIS-BV-15.1-2023-876 (DA-23-657-atz) (lietas 27.-30.lapa) un 2023.gada

28.jūlija atzinumā Nr. BIS-BV-15.1-2023-1030 (DA-23-816-atz) (lietas 114.-118.lapa) tas neesot konstatēts.

Proti, šajos atzinumos esot fiksēts, ka telpā /numurs/ ir izveidota tualete, grīda ir flīzēta, no fotogrāfijas

neizrietot, ka grīdā ir caurums. Turklāt atzinumos esot norādīts, ka būvniecība neskar ēkas nesošās konstrukcijas

un lifta izbūve neesot konstatēta. Pieteicēja arī norādīja, ka piekļuves no telpas /numurs/ Slēpnim nav.

Vienlaikus pieteicēja tiesas sēdē uzsvēra arī to, ka no neapdzīvojamo telpu /numurs/ iegādes brīža atvērums

grīdā nav bijis.

Attiecībā uz šiem pieteicējas argumentiem norādāms turpmāk minētais.

[10.1] Lietā ir noskaidrots, ka pretēji iepriekš minētajos atzinumos norādītajam, ka telpas /numurs/ apsekošana

netika nodrošināta, būvinspektors faktiski ir apsekojis minēto telpu. Tiesa piekrīt pieteicējas tiesas sēdē

norādītajam, ka par to liecina paša būvinspektora veiktās atzīmes 2023.gada 28.jūlija atzinumā ietvertajā telpas

plānā (sk. pēdējo attēlu atzinumā (lietas 115.lapas reverss)), kur telpā ar Nr. 5 ir iezīmēta izbūvētā tualete. No

pieteicējas iesniegtā Ēkas inventarizācijas lietas telpu grupas Nr. 024 plāna (lietas 133.lapa) redzams, ka minētā

plāna sastādīšanas laikā (2001.gadā) telpa /numurs/ ir bijusi telpu grupas Nr. 24 sastāvā kā telpa Nr. 5.

Būvinspektors, veicot 2023.gada 14.jūnija apsekošanu, ir izmantojis šo telpu grupas Nr. 24 plānu, nevis aktuālo

kadastra informāciju, atbilstoši kurai telpa /numurs/ vairs neietilpst telpu grupas Nr. 24 sastāvā (sk. dzīvojamās

ēkas ar kadastra apzīmējumu /Adrese E/ 2003.gada 3.septembra inventarizācijas lietu (lietas 73.lapa,

75.-76.lapa) kopsakarā ar Ēkas 2003.gada 3.septembra tehniskās inventarizācijas lietu (lietas 83.lapa,

102.lapas reverss)), tomēr tas neliedz identificēt plānā ar Nr. 5 apzīmēto elpu kā telpu /numurs/. Arī

departamenta pārstāvis tiesas sēdē piekrita, ka telpa /numurs/ ir apsekota, jo gan vizuāli, gan grafiski ir fiksēta

telpā /numurs/ izbūvētā tualete (1.attēls departamenta 2023.gada 15.jūnija atzinumā, 3.attēls departamenta

2023.gada 28.jūlija atzinumā).

No iepriekš minētajos atzinumos ietvertās fotogrāfijas redzams, ka telpā /numurs/ ir izveidota sanitārtehniskā

telpa, grīda ir izflīzēta, fotogrāfijā atvērums grīdā nav redzams. Tomēr ar minēto vien nav pietiekami, lai

secinātu, ka atvērums neatrodas telpā /numurs/. Tiesa konstatē, ka no minētās fotofiksācijas nav iespējams gūt

pilnīgu priekšstatu par telpas /numurs/ un tās grīdas seguma faktisko stāvokli pilnā apjomā, jo, pirmkārt, lai gan

saskaņā ar Ēkas 1.stāva plānu (lietas 83.lapa) telpas /numurs/ platība ir 9,1 m2, pati tualete aizņem tikai daļu no

telpas /numurs/, un, otrkārt, fotogrāfijā ir fiksēta tikai telpā /numurs/ izveidotās tualetes daļa, nevis visa tualetes

telpa no dažādiem skatu leņķiem.

Tiesa uzsver arī to, ka minētajā fotogrāfijā nav fiksēta tieši tā telpas /numurs/ daļa, kur saskaņā ar būvinspektora

veiktajiem uzmērījumiem atrodas atvērums uz Slēpni. Proti.

No kadastrālās uzmērīšanas datiem (piemēram, lietas 83.lapa) redzams, ka telpas /numurs/ garums starp nesošo

sienu un pretējā pusē esošo starpsienu ir 2,4 m. Savukārt sākotnējā lēmumā ir fiksēts, ka attālums slēpnī no

nesošās sienas līdz pārsegumā izveidotajam atvērumam ir 1,5 m. Salīdzinot Ēkas pagraba un 1.stāva

inventarizācijas lietas plānus (lietas 82.-83.lapa) ar sākotnējā lēmumā grafiski norādīto informāciju par Slēpņa

un atvēruma atrašanās vietu, kā arī departamenta 2023.gada 28.jūlija atzinumā norādīto grafisko informāciju par

tualetes atrašanās vietu telpā /numurs/, secināms, ka atvērums ir novietots tajā telpas /numurs/ daļā, kas

departamenta 2023.gada 15.jūnija un 2023.gada 28.jūlija atzinumā redzamajā tualetes fotogrāfijā nav fiksēta

(fotogrāfijā pa kreisi).

Tāpat arī departamenta 2023.gada 15.jūnija un 2023.gada 28.jūlija atzinumā norādītais, ka būvniecība neskar

ēkas nesošās konstrukcijas un lifta izbūve neesot konstatēta, liecina vien to, ka apsekošanas laikā minētie

pārbūves darbi nav konstatēti, nevis ka šāds atvērums nesošajās konstrukcijās un pacēlājs nav izveidots un

nepastāv.

[10.2] Departamenta pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Valsts policijas pārstāvji esot viņam uzrādījuši

videoierakstu, kurā bijusi fiksēta telpa /numurs/ ar tajā izveidotu skapi ar slēptu ieeju telpas /numurs/ daļā, kur

skapja grīdā ir izvietota ieeja Slēpnī.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu administratīvā procesa dalībnieka

paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par

pierādījumiem, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Tādējādi departamenta pārstāvja

paskaidrojumi par faktisko situāciju telpā /numurs/, kas ir bijusi fiksēta Valsts policijas veiktajā videoierakstā,

paši par sevi nevar tikt vērtēti kā pierādījums lietā.

Tomēr tiesa uzsver, ka arī pieteicējas paskaidrojumi par to, ka telpā /numurs/ atvēruma grīdā nav, nav balstīti uz

kādiem citiem pierādījumiem lietā, tādēļ ir vērtējami vien kā pieteicējas apgalvojums, kam nav pierādījuma

svara.

Turklāt, tiesas ieskatā, situācijā, kad sākotnējā lēmumā, apsekojot starpstāvu pārsegumu no pagraba, ir

konstatēts atvērums šajā pārsegumā, kurš, balstoties uz uzmērījumiem un aprēķiniem, atrodas telpā /numurs/,

pieteicējai, lai atspēkotu konstatēto, nav pietiekami atsaukties tikai uz to, ka telpā /numurs/ šāds atvērums grīdā

nav redzams. Kā jau tika norādīts iepriekš, fotogrāfijā nav fiksēta Telpa pilnā apjomā, tādēļ arī ar šādu

pierādījumu vien nav pietiekami, lai apstiprinātu pieteicējas apgalvojumus par to, ka telpā /numurs/ atvēruma

nav.

Tiesa tiesas sēdes laikā norādīja pieteicējai, ka, lai noskaidrotu telpas /numurs/ faktisko stāvokli, ir iespējams

organizēt atkārtotu minētās telpas apsekošanu, kurā piedalītos departamenta un pieteicējas pārstāvji. Neskatoties

uz to, ka pieteicējas pārstāvim tiesas sēdē tika izskaidrots, ka lietā nav pierādījumu par telpas /numurs/ faktisko

stāvokli visā tās platībā, pieteicēja atteicās līdzdarboties un norādīja, ka piekļuvi Telpai apsekošanas veikšanai

nenodrošinās. Tādējādi pieteicēja nav vēlējusies izmantot iespēju pamatot tās apgalvojumus ar atbilstošiem

pierādījumiem. Tiesa uzsver, ka nav nozīmes, balstoties uz kādiem apsvērumiem pieteicēja izvēlējās

nenodrošināt piekļuvi telpai /numurs/ faktiskās situācijas fiksēšanai. Būtiski ir tas, ka, atsakoties no iespējas

nodrošināt lietā papildu pierādījumus, lietā nav pierādīts pieteicējas apgalvojums, ka atvērums neatrodas telpā

/numurs/ un ka no telpas /numurs/ nevar piekļūt Slēpnim.

[11] Pieteicēja ir iesniegusi arī Departamenta 2023.gada 26.jūlija atzinumu Nr. BIS-BV-15.1-2023-1020 (DA-

23-808-atz) (lietas 22.-26.lapa), tomēr arī šis dokuments nepierāda, ka telpā /numurs/ neatrodas atvērums

starpstāvu pārsegumā.

No minētā atzinuma izriet, ka 2023.gada 25.jūlijā tika apsekotas neapdzīvojamās telpas /Adrese J/, kas nepieder

pieteicējai un kurām nav saistības ar telpu /numurs/ un Slēpni. Šajā atzinumā attiecībā uz pieteicējai

piederošajām neapdzīvojamajām telpām /numurs/ konstatēts tikai tas, ka durvis uz blakus esošo telpu grupu Nr.

24 (kas ietilpst neapdzīvojamo telpu /numurs/ sastāvā) netika konstatētas. Tādēļ no šajā atzinumā konstatētā

nevar izdarīt secinājumus par atvēruma esību vai neesību telpā /numurs/, jo ne minētā telpa, ne arī Slēpnis

netika apsekots.

[12] Apkopojot teikto, tiesa konstatē, ka sākotnējā lēmumā ir fiksēts gan pats Slēpnis un atvērums starpstāvu

pārsegumā, gan arī tā atrašanās vieta pagrabā un attiecībā pret telpu /numurs/. Pārbaudot šo informāciju

kopsakarā ar Ēkas inventarizācijas lietas pagrabstāva un 1.stāva plāniem, tiesa atzīst par pierādītu faktu, ka

pagrabā ir izveidota jauna telpa – Slēpnis, kas ar atvērumu starpstāvu pārsegumā bija savienots ar telpu

/numurs/. Lietā nav citu pierādījumu, kas to atspēkotu. Savukārt tas, ka atvērums ir aizdarīts vai aizklāts ar kādu

materiālu un ka pieteicēja to neizmanto, nepadara šo atvērumu par neesošu vai vispārīgi neizmantojamu

nokļūšanai no telpas /numurs/ Slēpnī un otrādi. Attiecīgi departamentam, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nebija

jāvērtē ne to, vai atvērumu var izmantot, ne arī to, vai pieteicēja to izmanto nokļūšanai no telpas /numurs/

Slēpnī un otrādi.

[13] Saskaņā ar Būvniecības likuma 1.panta 9.punktu būves pārbūve ir būvdarbi, kuru rezultātā ir mainīts būves

vai tās daļas apjoms vai pastiprināti nesošie elementi vai konstrukcijas, mainot vai nemainot lietošanas veidu.

Savukārt atbilstoši minētā panta 4.punktam būves atjaunošana ir būvdarbi, kuru rezultātā ir nomainīti

nolietojušies būves nesošie elementi vai konstrukcijas vai veikti funkcionāli vai tehniski uzlabojumi, nemainot

būves apjomu vai nesošo elementu nestspēju.

Tā kā izskatāmajā gadījumā starpstāvu pārsegumā ir izveidots atvērums, par kura ietekmi uz nesošo elementu

nestspēju lietā ziņu nav, tiesa uzskata, ka konkrētos pārbūves darbus nav pamata aplūkot tikai kā Ēkas

atjaunošanu Būvniecības likuma 1.panta 4.punkta izpratnē. Ēku būvnoteikumi nošķir būves pārbūvi no

vienkāršotās pārbūves. Proti, Ēku būvnoteikumu 1.16.apakšpunkts noteic, ka vienkāršota pārbūve ir būvdarbi,

kuru rezultātā ēkas nesošajās konstrukcijās veic ailu (piemēram, logu, durvju, lūku, inženiertīklu šahtu vai

šķērsojumu) jaunu būvniecību, pārbūvi vai nojaukšanu, kā arī ēkas ārējo kāpņu, pandusa vai terases jaunu

būvniecību, pārbūvi vai nojaukšanu.

Ņemot vērā to, ka izskatāmajā gadījumā ir izveidots atvērums nesošajā konstrukcijā (starpstāvu pārsegumā),

atzīstams, ka ir veikta trešās grupas ēkas vienkāršotā pārbūve, kuras īstenošanai bija nepieciešams izstrādāt

paskaidrojuma rakstu (Ēku būvnoteikumu 7.28.apakšpunkts) un saņemt departamenta akceptu, kas nav darīts.

Pieteicēja nav iebildusi pret to, ka šāda veida darbiem vispār ir nepieciešams izstrādāt būvniecības ieceres

dokumentus. Arī tiesa nekonstatē, ka uz konkrēto gadījumu attiektos kāds no izņēmumiem, kad būvniecības

ieceres dokumenti vispār nebija nepieciešami.

Ņemot vērā minēto, departaments ir pamatoti secinājis, ka būvdarbi Ēkā, izbūvējot jaunu nenesošu sienu Ēkas

pagrabstāvā (izveidojot Slēpni) un izveidojot atvērumu Ēkas pagrabstāva pārsegumā (ar kuru tika savienots

Slēpnis un neapdzīvojamās telpas /numurs/), ir veikti bez akceptētas būvniecības ieceres, tādēļ ir kvalificējami

kā patvaļīga būvniecība. Līdz ar to departaments pamatoti lēma par to, kā ir novēršamas patvaļīgās būvniecības

radītās sekas.

Pieteicēja nav izteikusi iebildumus pret pārsūdzētajā lēmumā noteikto veidu, kā ir novēršamas patvaļīgās

būvniecības sekas, bet nepiekrīt tam, ka ir noteikta par pārsūdzētā lēmuma adresāti.

[14] No pārsūdzētā lēmuma izriet, ka pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas noteikts tieši pieteicējai,

jo no telpas /numurs/ uz Slēpni ir izbūvēta lūka un pacēlājs, tādēļ tās ir funkcionāli saistītas (sākotnējā lēmumā

norādīts, ka ar Slēpņa izveidošanu ir paplašinātas neapdzīvojamās telpas /numurs/). Tiesa šādu departamenta

pieeju atzīst par pamatotu un atbilstošu konkrētās lietas apstākļiem turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

Pieteicēja pieder neapdzīvojamās telpas /numurs/, kuru sastāvā ietilpst gan telpa /numurs/, gan arī kopīpašuma

domājamā daļa no Ēkas. Lietā nav strīda, ka Slēpnis ir izveidots Ēkas pagrabstāvā. Savukārt pagrabtelpa kā

koplietošanas telpa ietilpst kopīpašumā esošajā daļā (Dzīvokļa īpašuma likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkts).

Atbilstoši minētajai normai kopīpašumā esošajā daļā ietilpst arī starpstāvu pārsegumi, tātad, arī ietekmētais

starpstāvu pārsegums starp pagrabstāvu un 1.stāvu, kurā izveidots strīdus atvērums. Tādējādi strīdus būvdarbi

ietekmē kopīpašumā esošo daļu.

Vienlaikus nevar neņemt vērā, ka, izveicot konkrētos patvaļīgos būvdarbus, faktiski pagrabstāvā tika izveidota

jauna telpa (Slēpnis), kas tika funkcionāli savienota ar pieteicējai piederošo neapdzīvojamo telpu /numurs/

sastāvā esošo telpu /numurs/. Citiem vārdiem sakot, tādā veidā bija palielināta pieteicējai piederošā dzīvokļa

īpašuma platība, jo piekļuve Slēpnim citādā veidā, kā vien caur telpu /numurs/, nemaz nebija iespējama (līdz

brīdim, kad sakarā ar apsekošanu Slēpni norobežojošajā sienā tika izsists caurums). Tādējādi tiesai nerodas

šaubas, ka vienīgā persona, kurai objektīvi varēja būt interese veikt konkrēto patvaļīgo būvniecību, ir

neapdzīvojamo telpu /numurs/ īpašnieks vai kāda cita ar šo dzīvokļa īpašumu saistīta persona, kurai arī

vienīgajai bija faktiska iespēja izmantot Slēpni.

No pieteicējas argumentiem nepārprotami izriet, ka pieteicēja Slēpni nav būvējusi un attiecīgi – patvaļīgās

būvniecības veicējs ir bijis kāds no iepriekšējiem neapdzīvojamo telpu /numurs/ īpašniekiem vai ar šo dzīvokļa

īpašumu saistīta persona. Arī departaments neapgalvo, ka patvaļīgos būvdarbus būtu veikusi tieši pieteicēja.

Tādēļ tālāk noskaidrojams, vai šādos apstākļos pienākums novērst patvaļīgo būvniecību pamatoti noteikts tieši

pieteicējai.

[15] Atbildību būvniecībā, tostarp par patvaļīgās būvniecības objekta sakārtošanu noteic Būvniecības likuma

19.pants. Šā panta trešā daļa paredz, ka par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild zemes gabala

īpašnieks vai, ja tāda nav, – tiesiskais valdītājs, bet, ja šādi būvdarbi veikti būvē, tad būves īpašnieks vai, ja tāda

nav, – tiesiskais valdītājs.

Skaidrojot Būvniecības likuma 19.panta normu saturu, Senāts norādījis, ka tajās kopumā ir ietverts princips, ka

par patvaļīgās būvniecības seku novēršanu atbild patvaļīgās būves īpašnieks (radītājs) (piemēram, Senāta

2019.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-59/2019, ECLI:LV:AT:2019:0923.A420187815.2.S, 8.punkts,

2022.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-86/2022, ECLI:LV:AT:2022:1031.A420223017.14.S, 10.punkts).

Interpretējot Būvniecības likuma 19.panta normas kopsakarā ar Civillikuma normām, kurās nostiprināta

nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības un pienākumi un no kurām izriet, ka tieši nekustamā īpašuma īpašnieks ir

uzskatāms par to personu, kuras ekskluzīvā varā ir lemt par sava īpašuma izmantošanu, uzturēšanu un attiecīgi

arī apbūvi (Civillikuma 864., 927. un 1036.pants), Senāts iepriekš atzinis, ka pamatā tieši nekustamā īpašuma

īpašnieks būtu uzskatāms par to personu, kuras uzdevums ir novērst tās īpašumā esošu patvaļīgu būvniecību.

Savukārt ja patvaļīgo būvniecību ir veikusi cita persona (proti, persona, kas nav konkrētā nekustamā īpašuma

īpašnieks), jautājumi saistībā ar nekustamā īpašuma īpašnieka tiesību aizskārumu, ko radījusi attiecīgā patvaļīgā

būvniecība, nekustamā īpašuma īpašnieka un patvaļīgās būvniecības veicēja starpā var tikt risināti civiltiesiskā

kārtībā (Senāta 2019.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-262/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0426.A420139316.2.S, 9. un 10.punkts, Senāta (Administratīvo lietu departamenta kopsēde)

2019.gada 16.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-201/2019, ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S,

7.punkts, 2022.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-86/2022, ECLI:LV:AT:2022:1031.A420223017.14.S,

9.punkts).

No minētās judikatūras neizriet, ka pienākums novērst patvaļīgo būvniecību var tikt noteikts tikai personai, kas

to ir veikusi. Līdz ar to pašam par sevi pieteicējas argumentam, ka tā nav veikusi patvaļīgo būvniecību, nav

izšķirošas nozīmes.

Lietā jau tika noskaidrots, ka Slēpnis ir funkcionāli saistīts ar neapdzīvojamajām telpām /numurs/, kas kopš

2020.gada sākuma pieder pieteicējai. Konkrētā patvaļīgā būvniecība ietekmē ne tikai kopīpašumā esošo daļu,

bet arī pieteicējas atsevišķo īpašumu, jo laikā, kad pieteicēja 2020.gada sākumā iegādājās neapdzīvojamās telpas

/numurs/, tās kopā ar Slēpni veidoja funkcionāli saistītu un vienotu telpu grupu. Līdz ar ko pieteicējai,

iegādājoties neapdzīvojamās telpas /numurs/, bija zināms vai bija jābūt zināmam šo telpu faktiskajam

stāvoklim. Pieteicēja izskatāmajā lietā nav pierādījusi, ka atvērums starpstāvu pārsegumā, kas ved uz Slēpni,

neatrodas telpā /numurs/ un ka šis atvērums telpā nav redzams, tādēļ atzīstams, ka pieteicēja, iegādājoties

konkrēto nekustamo īpašumu, apzinājās tā faktisko stāvokli un tieši tādēļ tai bija pamats rēķināties ar to, ka tā

būs pieteicējas kā neapdzīvojamo telpu /numurs/ īpašnieces atbildība novērst citas personas iepriekš veikto

patvaļīgo būvniecību (sal. Senāta 2020.gada 30.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-873/2020,

ECLI:LV:AT:2020:0630.A420248818.10.S, 13.punktu).

Lēmums par patvaļīgās būvniecības novēršanu tiek pieņemts, lai sakārtotu patvaļīgās būvniecības objektu un

aizsargātu visas sabiedrības interesi – tiesiskas būvniecības procedūras nodrošināšanu. Tāpēc, izlemjot to, kurai

personai nosakāms pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas, iestādei, ievērojot tiesību normās noteikto,

jāņem vērā arī tas, kura persona visefektīvāk var nodrošināt prettiesiskās situācijas novēršanu. (Senāta

2019.gada 16.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-201/2019, ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S,

11.punkts).

Tiesa atzīst, ka situācijā, kad pieteicēja ir izvēlējusies iegādāties tādu nekustamo īpašumu, kurā ir veikta

patvaļīga būvniecība, ir samērīgi un taisnīgi uzlikt pienākumu novērst patvaļīgo būvniecību tieši pieteicējai,

kura ir pārņēmusi atbildību par neapdzīvojamajām telpām /numurs/ no iepriekšējā īpašnieka. Minētā atbildība

nav atkarīga no tā, vai pieteicēja Slēpni lietoja, lieto šobrīd vai plāno lietot nākotnē. Turklāt nevar neņemt vērā,

ka patvaļīgās būvniecības novēršanas darbi gan legalizācijas, gan iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas gadījumā

nevarētu tikt veikti, neskarot pieteicējas īpašumu, tādēļ pieteicēja salīdzinājumā ar pārējiem dzīvokļa īpašumu

īpašniekiem vai pārvaldnieku ir arī uzskatāma par personu, kas var visefektīvāk nodrošināt prettiesiskās

situācijas novēršanu.

Tas, ka tieši pieteicējai ir jānovērš patvaļīgās būvniecības sekas, saskan ar vienu no būvniecības

pamatnoteikumiem – pieļaut, ka būtiskas un paliekošas (vai vismaz ilgstošas) pārmaiņas īpašumā ir iespējams

pieļaut tikai pašam īpašniekam vai ar tā atļauju (Senāta 2019.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-262/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0426.A420139316.2.S, 9.punkts).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pienākums novērst patvaļīgo būvniecību pamatoti noteikts tieši pieteicējai.

[16] Pieteicēja pārmet departamentam, ka tas nav skaidrojis, kurš un kad ir veicis šo būvniecību, tomēr tiesa

atzīst, ka izskatāmās lietas apstākļos tam nav nozīmes, jo tas nevarētu ietekmēt to, ka tieši pieteicēja ir atbildīga

par patvaļīgās būvniecības novēršanu. Proti, pat tādā gadījumā, ja patvaļīgo būvniecību ir veicis kāds no

iepriekšējiem īpašniekiem, pienākuma noteikšana attiecīgajai personai nav iespējama tā vienkāršā iemesla dēļ,

ka attiecīgā persona vairs nav īpašnieks un tai nepiemīt no īpašuma tiesībām uz neapdzīvojamajām telpām

/numurs/ izrietošās tiesības un pienākumi, tostarp, tiesības ierosināt un īstenot būvniecības procesu, kā arī

faktiska iespēja īstenot patvaļīgās būvniecības novēršanas darbus. Citiem vārdiem sakot, persona, kas vairs nav

nekustamā īpašuma īpašnieks, nevarētu patstāvīgi risināt jautājumus saistībā ar pieteicējas īpašumā īstenotās

patvaļīgās būvniecības legalizāciju vai iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu. Līdz ar to patvaļīgās būvniecības

veicēja noskaidrošana nav lietderīga un nav arī nepieciešama, ja tam jebkurā gadījumā nebūtu pamata uzlikt

pienākumu novērst patvaļīgo būvniecību.

Savukārt jautājumi saistībā ar potenciālo pieteicējas tiesību aizskārumu, ko, atbilstoši pieteicējas teiktajam,

radījusi citas personas veikta patvaļīgā būvniecība, pieteicējas un patvaļīgās būvniecības veicēja starpā ir

risināmi civiltiesiskā kārtībā.

[17] Pieteicēja iebilst, ka Slēpnis atrodas Ēkas pagrabā, kas nepieder pieteicējai un kur pieteicēja nevar piekļūt,

tādēļ pienākums novērst patvaļīgās būvniecības sekas nevarēja tikt noteikts pieteicējai.

Pirmkārt, tiesai nav saprotams pieteicējas apgalvojums, ka pagrabs nepieder pieteicējai. Kā jau iepriekš

spriedumā tika skaidrots, pagrabs ietilpst pie dzīvokļa īpašuma piederošajās nekustamā īpašuma domājamās

daļās (Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta otrā daļa, 4.panta pirmās daļas 1.punkts). Proti, pieteicējai piederošo

neapdzīvojamo telpu /numurs/ sastāvā ietilpst arī domājamās daļas no Ēkas pagrabtelpām.

Otrkārt, pieteicējas norādītais, ka tā faktiski nevarēja un/vai vēl joprojām nevar piekļūt pagrabtelpām, kas tiek

pamatots ar tiesā iesniegto saraksti ar pārvaldnieku (lietas 119.-122.lapa), neliecina par to, ka pārsūdzētais

lēmums būtu prettiesisks vai arī neizpildāms, bet gan norāda, ka, iespējams, starp dzīvokļa īpašumu īpašniekiem

un pārvaldnieku pastāv civiltiesiska rakstura strīds, kas ir risināms privāttiesiskā kārtā.

[18] Departaments sākotnējā lēmumā atsaucies uz iepriekšējā apsekošanā, kas notikusi 2024.gada 17.aprīlī,

noskaidrotajiem apstākļiem (departamenta 2024.gada 23.aprīļa atzinums Nr. BIS-BV-19.9-2024-1643 (DA-24-

384-atz) (lietas 44.-48.lapa)).

Pieteicēja uzskata, ka šāda atsauce nav pieļaujama, jo pieteicēja nav atzinuma adresāte. Tiesa šādam pieteicējas

viedoklim nepiekrīt.

Iestāde, lemjot par administratīvā akta izdošanu, noskaidro visus attiecīgajai lietai būtiskos tiesiskos un

faktiskos apstākļus. Lēmuma pieņemšanai nepieciešamā informāciju iestāde drīkst iegūt, izmantojot tiesiskas

metodes (Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmā un otrā daļa). Saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 60.panta pirmo daļu iestāde var vākt vai pieprasīt informāciju, kura ir paredzēta attiecīgajā normatīvajā

aktā vai tieši nepieciešama lietas izlemšanai.

Tiesai nerodas šaubas, ka patvaļīgās būvniecības objekta apsekošanas laikā iegūtā informācija ir nepieciešama

lietas izlemšanai, tāpat no lietas neizriet, ka minētā informācija būtu iegūta prettiesiski. No tiesību normām

neizriet ierobežojums izmantot informāciju, kas ir iegūta administratīvajā procesā, kur privātpersona attiecīgajā

brīdī nav bijis procesa dalībnieks, bet par tādu ir kļuvis vēlāk. Tādēļ tas vien, ka pieteicēja nav departamenta

2024.gada 23.aprīļa atzinuma Nr. BIS-BV-19.9-2024-1643 (DA-24-384-atz) adresāte, nav šķērslis izmantot tās

ziņas par faktiem, kas ir iegūtas 2024.gada 17.aprīļa apsekošanā.

[19] Ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējai ir noteikts pienākums arī iesniegt tehniskās apsekošanas atzinumu ar

secinājumiem par patvaļīgi veiktajiem būvdarbiem un to ietekmi uz Ēkas nesošajām konstrukcijām (starpstāvu

pārsegumu) un to atbilstību Latvijas būvnormatīviem. Šajā daļā pārsūdzētais lēmums citstarp pamatots ar

Būvniecības likuma 21.panta sesto daļu un septītās daļas 1.punktu. Minētās tiesību normas noteic, ka

būvinspektors, kontrolējot ekspluatācijā pieņemtas būves drošumu, veic vispārīgu vizuālo apskati, kuras laikā

fiksē un novērtē redzamos bojājumus un sagatavo atzinumu. Apskates rezultāti var būt par pamatu būves, tās

daļas vai iebūvēto būvizstrādājumu detalizētai tehniskajai izpētei. Būvju ekspluatācijas uzraudzības ietvaros,

ņemot vērā atzinumā konstatēto, būvvalde var uzdot veikt būves, tās daļas vai iebūvēto būvizstrādājumu

tehnisko izpēti.

Izskatāmajā lietā ir konstatēts, ka Ēkas nesošajā konstrukcijā – starpstāvu pārsegumā, ir izveidots atvērums, lai

savienotu telpu /numurs/ ar Slēpni. Tiesa piekrīt sākotnējā lēmumā norādītajam, ka situācijā, kad ir veikta

patvaļīga būvniecība, departamenta rīcībā nav informācijas par veikto būvdarbu metodēm un ietekmi uz Ēkas

nesošajām konstrukcijām. Tādēļ ir tikai loģiski, ka, lai novērstu šaubas par drošumu, ir nepieciešama papildu

pārbaude, lai noteiktu patvaļīgo būvdarbu ietekmi uz Ēkas nesošo konstrukciju noturību un nestspēju. Tā kā tieši

pieteicējai ir noteikta atbildība par patvaļīgo būvniecību, kuras rezultātā ir ietekmētas nesošās konstrukcijas, arī

pienākums veikt tehnisko izpēti, kas ir nesaraujami saistīts ar prettiesisko situāciju, pamatoti uzlikts tieši

pieteicējai.

Pieteicēja iebilst pret tai noteikto pienākumu veikt tehnisko izpēti, argumentējot, ka nav veikusi patvaļīgo

būvniecību, tādēļ tās rīcībā nav informācijas par veikto būvdarbu metodēm un ietekmi uz Ēkas nesošajām

konstrukcijām, un pieteicēja nevar veikt papildu pārbaudi par šo ietekmi.

Tiesa uzsver, ka tam, ka pieteicējai nav informācijas par veikto būvdarbu metodēm un ietekmi, nav nozīmes, jo

tehniskā izpēte ir jāveic nevis pašai pieteicējai, bet gan pieteicējas piesaistītam attiecīgās jomas būvspeciālistam,

kuram būs gan nepieciešamās zināšanas, gan pieredze, lai konkrēto ietekmi novērtētu un izdarītu attiecīgus

secinājumus. Citus apsvērumus, kādēļ pārsūdzētais lēmums šajā daļā ir prettiesisks, pieteicēja nav izteikusi.

[20] Apkopojot spriedumā teikto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, bet pieteikums ir

noraidāms.

[21] Atbilstoši judikatūras atziņām tiesai nav jāatbild uz iebildumiem, kas nav juridiski nozīmīgi. Tāpat tiesa

nav ierobežota sprieduma argumentāciju veidot tā, ka uz katru dalībnieka iebildumu nav sniegta tieša detalizēta

atbilde. Ir svarīgi, lai visi būtiskie argumenti un apstākļi būtu aplūkoti pēc būtības un kopsakarā (Senāta

2019.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. SKA-52/2019, ECLI:LV:AT:2019:0510.A420148815.2.S, 5.punkts).

Tiesa ir izvērtējusi visus būtiskos argumentus lietā. Uz pārējiem procesa dalībnieku argumentiem tiesa neatbild,

jo tiem nav nozīmes, proti, tie nevar ietekmēt izskatāmās lietas rezultātu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.‑291.pantu, tiesa

nosprieda

pilnībā noraidīt /Nosaukums A/ pieteikumu par Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta

2024.gada 10.septembra lēmuma /numurs/ atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajai apgabaltiesai viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese L. Cielava