Court partially allowed appeal against seized vehicle storage costs, reducing amount based on actual expenses and legal principles.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative District Court partially dismissed the applicant's request to cancel the agency's decision regarding seized vehicle storage costs. The applicant argued the reduced daily rate was insufficient to cover actual expenses and that storing a low-value vehicle after the fine was paid was legally unjustified. The court agreed that costs for storage after the fine's execution date were excessive and unenforceable, thereby reducing the total liability to reflect only the period before the fine was paid.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa; 246.–251. pants; 253. panta 1. daļa; 289.–291. pants: The court may partially revoke an administrative decision imposing costs for seized property if the calculated amount exceeds actual expenses or violates the principle of proportionality regarding the property's value and the status of the underlying fine.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas arhīva Nr. A42-00733-21
ECLI:LV:ADRJVTN:2021:0520.A420245820.5.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Valmierā 2021.gada 20.maijā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnesis Guntars Ploriņš,
piedaloties pieteicējam /pers. A/ un viņa pārstāvim /pers. B/,
atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Nodrošinājuma valsts aģentūras pārstāvjiem /pers. C/ un /pers. D/,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par Nodrošinājuma valsts aģentūras 2020.gada 10.augusta
lēmuma Nr.1.3.2-02/4280 atcelšanu daļā, ar kuru viņam noteikts segt izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumus
1625,30 euro apmērā,
konstatēja
[1] Nodrošinājuma valsts aģentūra (turpmāk – aģentūra) 2019.gada 7.jūlijā pieņēma glabāšanā administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PC385388
izņemto transportlīdzekli „VW Golf” bez reģistrācijas numura. Ar Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 25.oktobra spriedumu administratīvā pārkāpuma
lietā Nr.171044019 pieteicējs /pers. A/ atzīts par vainīgu LAPK 149.5 panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā. Attiecībā par šajā
administratīvā pārkāpuma lietā izņemto transportlīdzekli „VW Golf” nospriests, ka līdz pieteicējam uzliktā naudas soda izpildei tas nododams glabāšanā
Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, bet pēc naudas soda izpildes atdot to atpakaļ īpašniekam.
Ar aģentūras Izņemto lietu, apsardzes un tehniskā atbalsta departamenta Izņemto lietu un piedziņas pārvaldes 2020.gada 7.maija lēmumu
Nr.1.1.1.2-03/1986 (turpmāk – sākotnējais lēmums) nolemts noteikt par pienākumu pieteicējam segt izdevumus 1706,07 euro apmērā par
transportlīdzekļa nogādāšanu glabāšanā un glabāšanu.
Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja aģentūras direktoram, kurš ar 2020.gada 10.augusta lēmumu Nr.1.3.2-02/4280
(turpmāk – lēmums) atcēla sākotnējo lēmumu par piedzenamo apmēru 1706,07 euro, nosakot pieteicējam līdz dienai, kad beigsies lēmuma pārsūdzības
termiņš, segt izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumus 1625,30 euro apmērā.
[2] Nepiekrītot lēmumam daļā, ar kuru viņam noteikts segt aģentūras izdevumus 1625,30 euro apmērā, pieteicējs vērsās ar pieteikumu
Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot lēmumu atcelt turpmāk norādīto argumentu dēļ.
Sākotnējā lēmumā veiktais transportlīdzekļa pieņemšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumu aprēķins ir samazināts tādēļ, ka sākotnēji piemērotais
glabāšanas izdevumu tarifs 11,38 euro/diennaktī ir pilnībā aizstāts ar jauno tarifu 9,41 euro/diennaktī. Tomēr jaunais tarifs nav panaceja, kamēr vien tas
netiek pamatots ar patiešām faktiskajām izmaksām. Citās līdzīgās lietās, kur strīdus objekts ir jaunais tarifs, pieteicēja pārstāvis ir pārliecinājies, ka
faktiskās glabāšanas izmaksas ir ievērojami mazākas par izmaksām, kuras iegūst, izmantojot jauno aģentūras tarifu. Pieteicēja gadījumā tas nozīmē divreiz
mazāku izdevumu kopējo aprēķinu. Atsevišķām izdevumu pozīcijām to aprēķināšana par katru dienu mākslīgi palielina izdevumu aprēķinu, kas ir nedz
attiecināms, nedz atbilst reālajām faktiskajām izmaksām. Vērtējot konkrēto aģentūras stāvlaukumu /adrese/, kurā glabāja pieteicējam izņemto
transportlīdzekli, glabāšanas izdevumi par vienu diennakti ir mazāki par visu aģentūras stāvlaukumu kopējām vidējām izmaksām, tomēr aģentūras
stāvlaukumos Ludzā un Rīgā šīs izmaksas ir vēl mazākas nekā Valmierā, bet stāvlaukumiem Ludzā un Kuldīgā ar salīdzināmu administratīvo pārkāpumu
lietās izņemto transportlīdzekļu noslodzi glabāšanas izdevumi atšķiras vairāk nekā 4 reizes. Līdz ar to rodas jautājumi arī par pašu aģentūras stāvlaukumu
uzturēšanas izdevumu pamatotību un attiecināmību uz pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas izmaksu aprēķinu.
Pieteicēja ieskatā, transportlīdzekļa izņemšanai un pēc tam ilgstošai glabāšanai nebija objektīvas nepieciešamības, lietderīguma un samērīguma.
Saskaņā ar Satversmes tiesas atziņām valstij pašai Valsts policijas, aģentūras vai tiesas, kas izskata administratīvā pārkāpuma lietu, personā patstāvīgi,
negaidot indivīda atgādinājumu, jāvērtē, vai transportlīdzekļa izņemšana un pēc tam glabāšanas turpināšana ir nepieciešama, kas pieteicēja gadījumā nav
darīts. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmo daļu transportlīdzekli var izņemt par jebkuru administratīvo pārkāpumu
ceļu satiksmē (piemēram, ātruma vai piesprādzēšanās pārkāpumu), tomēr šī norma neparedz obligātu transportlīdzekļa izņemšanu. Konkrētajā gadījumā
transportlīdzekļa izņemšanai un ilgstošai tā glabāšanai nebija pamata. Līdz ar to aģentūra, nevērtējot izdevumu samazināšanas nepieciešamību
nelietderīgas izņemšanas un nepamatoti ilgās glabāšanas dēļ, ir pārkāpusi juridiskās obstrukcijas aizliegumu.
[3] Aģentūra savā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir noraidāms, papildus lēmumā norādītajam paskaidrojot sekojošo (lietas 25.
– 27.lapa).
Attiecībā par glabāšanas izdevumu atbilstību faktiskajām izmaksām, aģentūra norāda, ka viena transportlīdzekļa vidējās uzturēšanas izmaksas tiek
aprēķinātas, ņemot vērā izmaksas, kas attiecas gan uz stāvlaukumu uzturēšanu, gan pie komersantiem glabāto transportlīdzekļu izmaksas, gan tiešās un
netiešās administrācijas izmaksas, kurās iekļauts nodarbināto laika patēriņš viena transportlīdzekļa lietas apstrādei un tam patērētie resursi. Aprēķina
metodika apstiprināta 2019.gada 13.augustā, pieņemot grozījumu Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumos Nr.1098. Šāda aprēķina
metodika tiek izmantota, aprēķinot transportlīdzekļu glabāšanas izdevumus atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem Ministru kabineta 2020.gada 30.jūnija
noteikumiem Nr.413.
Vidējās uzturēšanas izmaksas par vienu transportlīdzekli tiek aprēķinātas, ņemot vērā aģentūras stāvlaukumu uzturēšanas izdevumus, kas attiecas
tikai uz administratīvajā lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanu, tas ir, nekustamā īpašuma nodoklis, videonovērošanas sistēmas uzturēšana,
elektroenerģija, stāvlaukumu nolietojums, teritorijas uzkopšana, apsardzes pakalpojumi, veiktie remontdarbi, kā arī namu pārziņa un uzskaitveža
atalgojums, dalot ar dienu skaitu, cik ilgi tika glabāti transportlīdzekļi. Uzturēšanas izdevumos iekļautas arī komersantu stāvlaukumos (8 stāvlaukumi)
izvietoto transportlīdzekļu glabāšanas izmaksas. Vidējās izmaksas par transportlīdzekļu glabāšanu komersantu stāvlaukumos ir 5,35 euro par diennakti.
Kopā vidējās glabāšanas uzturēšanas izmaksas par vienu diennakti vienam transportlīdzeklim ir 5,35 euro × 8 komersantu stāvlaukumi + 7,52 euro × 5
aģentūras stāvlaukumi / ar stāvlaukumu kopsummu = 6,18 euro.
Tiešo administratīvo izmaksu aprēķins tiek veidots, ņemot vērā tiešo dokumentu apstrādes procesu, saņemot transportlīdzekli, tas ir, dokumentu
apstrāde un sagatavošana, kā arī lēmumu un paziņojumu nosūtīšana transportlīdzekļa īpašniekam. Amatpersonu izmaksas rēķinātas, ņemot par pamatu
patērēto laiku viena transportlīdzekļa dokumentu apstrādei un aģentūrā apstiprināto vienas stundas darba tarifu. Lai aprēķinātu izmaksas par vienu
diennakti, tiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar dienu skaitu, cik ilgi vidēji glabājas viens transportlīdzeklis: 14,68 euro (tiešās administratīvās
izmaksas) /16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 0,89 euro/diennaktī. Savukārt netiešās administratīvās izmaksās ierēķināta
administratīvajā lietās izņemto transportlīdzekļu dokumentu aprite, rēķinu sagatavošana un citām darbībām iesaistīto darbinieku noslodzes, saimniecisko
lietu izmaksas, administratīvās izmaksas /adrese/, administratīvās izmaksas, kur atrodas aģentūras direktors, grāmatveži un jurists. Visas izmaksas ir
ņemtas proporcionāli tieši šo funkciju veikšanai, tas ir, administratīvajās lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanas nodrošināšanā. Lai aprēķinātu
izmaksas par vienu diennakti, netiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar diennakts skaitu, cik ilgi vidēji glabājas viens transportlīdzeklis: 38,83 euro
(netiešās administratīvās izmaksas) / 16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 2,34 euro/diennaktī.
Tādējādi, aģentūras ieskatā, glabāšanas izmaksas 9,41 euro diennaktī atbilst faktiskajām izmaksām.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs un viņa pārstāvis uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem. Savukārt
aģentūras pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem.
Motīvu daļa
[5] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir daļēji
apmierināms.
[6] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs ar Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 25.oktobra spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā
Nr.171044019 atzīts par vainīgu LAPK 149.5 panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā. Lietā nav strīda arī par to, ka šīs administratīvā
pārkāpuma lietas ietvaros pieteicējam izņemts un nodots glabāšanā aģentūrai transportlīdzeklis „VW Golf”.
Lietā strīds ir par to, vai pieteicējam ir pienākums segt transportlīdzekļa nogādāšanas glabāšanā un glabāšanas izdevumus pārsūdzētajā lēmuma
daļā norādītajā apmērā.
[7] Pārsūdzētais lēmums pamatots ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu
Nr.1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” (turpmāk – noteikumi Nr.1098) normām.
Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma pārejas noteikumu 1.punktam ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos (2020.gada 1.jūlijā)
spēku zaudē Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. Savukārt šī likuma pārejas noteikumu 2.punktā noteikts, ka procesuālās darbības, kas līdz šā
likuma spēkā stāšanās dienai uzsāktas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, tiek arī pabeigtas kodeksā noteiktajā kārtībā. Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas piemērojamas līdz attiecīgās administratīvā pārkāpuma lietvedības stadijas pabeigšanai (lietvedība iestādē,
tiesā vai izpilde). Savukārt Ministru kabineta 2020.gada 30.jūnija noteikumi Nr.413 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto
mantu un dokumentiem” (turpmāk – noteikumi Nr.413) stājās spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu. Noteikumu Nr.413 83.punkts
noteic, ja lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir pieņemts saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, izdevumu apmēru, kas radušies
sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu nodošanu glabāšanā, glabāšanu un iznīcināšanu, nosaka un piedziņu veic
saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu un noteikumiem Nr.1098 līdz 2021.gada 31.decembrim.
[8] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmo daļu izņemtās mantas un dokumentus līdz brīdim, kad stājas spēkā
lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, institūcijas (amatpersonas), kurām ir tiesības izņemt mantas un dokumentus, nodod tās glabāšanā Ministru
kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt saskaņā ar minētā panta astoto daļu persona, kurai uzlikts administratīvais sods, Ministru kabineta noteiktā kārtībā
un apmērā sedz izdevumus, kas radušies sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas un dokumentu nodošanu glabāšanā, glabāšanu un
iznīcināšanu.
Atbilstoši minētajam likumdevēja deleģējumam Ministru kabinets izdevis noteikumus Nr.1098, nosakot kārtību, kādā tiek segti ar administratīvā
pārkāpuma lietā izņemtās mantas nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu saistītie izdevumi. Atbilstoši noteikumu Nr.1098 71.punktam persona,
kurai administratīvā pārkāpuma lietā ir piemērots sods, sedz izdevumus, kas radušies sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas vai
dokumenta nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu. Šo noteikumu 72.punkts paredzēja, ka izdevumu apmēru par izņemtās mantas glabāšanu
nosaka saskaņā ar šajos noteikumos noteikto izdevumu apmēru par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu vai iznīcināšanu
(4.pielikums). Savukārt šo noteikumu 73.punkts noteica, ja ar izņemtās mantas vai dokumenta nodošanu glabāšanā, glabāšanu vai iznīcināšanu saistīto
izdevumu apmērs nav minēts šo noteikumu 4.pielikumā, to aprēķina atbilstoši faktiskajām izmaksām.
Izdevumu apmērs par transportlīdzekļa nogādāšanu glabāšanā nav ietverts noteikumu Nr.1098 4.pielikumā. Līdz ar to izdevumu apmērs nosakāms
atbilstoši faktiskajām izmaksām. Tādējādi pieteicējam kā personai, kurai uzlikts administratīvais sods, ir pienākums segt aģentūrai radītos izdevumus
saistībā ar izņemto transportlīdzekli.
[9] Ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējam noteikts pienākums apmaksāt transportlīdzekļa nogādāšanas glabāšanā izdevumus 272,25 euro apmērā.
No lietas materiāliem konstatējams, ka 2019.gada 6.jūlijā Valsts policijas amatpersona sastādīja Transportlīdzekļa izņemšanas protokolu
administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PC385388 un pieņēma lēmumu izņemto transportlīdzekli nodot glabāšanai aģentūrā (lietas 41.lapa). Savukārt
saskaņā ar izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas un nodošanas aktu Nr.108340 transportlīdzekli pārvietošanai 2019.gada 7.jūlijā plkst.01.05 pieņēmis
SIA /Nosaukums K/ pārstāvis, bet glabāšanā aģentūras stāvlaukumā /adrese/, tas nodots 2019.gada 7.jūlijā plkst.02.10 (lietas 39. un 40.lapa).
Noteikumu Nr.1098 6.punkts noteica, ka aģentūra saskaņā ar normatīvajos aktos publisko iepirkumu jomā noteiktajām prasībām var slēgt līgumu
ar komersantu par pakalpojumu, kas saistīts ar izņemtās mantas nodošanu glabāšanā, glabāšanu, realizāciju, iznīcināšanu vai tās novērtēšanu.
Konkrētajā gadījumā aģentūra 2018.gada 29.novembrī noslēgusi ar SIA/Nosaukums K/ pakalpojuma līgumu Nr.IeM NVA 2018/236-Pak par
transportlīdzekļu pārvietošanu no Vidzemes I teritorijas. Saskaņā ar šā līguma 2.pielikumā noteikto maksa par transportlīdzekļu, kuru pilna masa ir līdz
3,5 t, pārvietošanu no 0 līdz 50 km ir 4,50 euro/km bez pievienotās vērtības nodokļa (lietas 71.lapa). Savukārt atbilstoši izņemtā transportlīdzekļa
pieņemšanas un nodošanas aktā Nr.108340 norādītajai informācijai izņemtais transportlīdzeklis ir pārvietots ar auto evakuatoru 50 km attālumā no
transportlīdzekļa izņemšanas vietas /Nosaukums B/, /vieta/ pagastā, uz transportlīdzekļa glabāšanas vietu /adrese/ (lietas 39.lapa). Tomēr pieteicējs,
atsaucoties uz lietas materiālos esošo izdruku no Google Maps, kurā norādīts attālums no ZS /Nosaukums C/, /vieta/, līdz /adrese/ uzskata, ka izņemtā
transportlīdzekļa pārvietošana notikusi 51,1 km (lietas 42.lapa), līdz ar to samaksa bija nosakāma 3,80 euro/km.
Novērtējot šos apstākļus, tiesa atzīst par pierādītu faktu, ka pieteicējam izņemtais transportlīdzeklis ir pārvietots ar auto evakuatoru 50 km, nevis
51,1 km attālumā. Viens no obligātajiem procesuālajiem dokumentiem, kas noformējams administratīvā pārkāpuma lietā, ja tajā tiek izņemts
transportlīdzeklis, ir noteikumu Nr.1098 2.pielikumā paredzētais izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas un nodošanas akts. Šajā aktā ir paredzēta
sadaļa, kurā norādāms gan transportlīdzekļa pārvietotājs, gan arī attālums līdz glabāšanas vietai. Konkrētajā gadījumā aktā Nr.108340 norādīts, ka
izņemtais transportlīdzeklis pārvietots ar auto evakuatoru 50 km attālumā no transportlīdzekļa izņemšanas vietas /Nosaukums B/, /vieta/pagastā, uz
transportlīdzekļa glabāšanas vietu /adrese/. Tātad konkrētais SIA/Nosaukums K/darbinieks, kurš faktiski veicis pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa
pārvietošanu, norādījis faktiski veikto attālumu. Savukārt lietā esošā izdruka no Google Maps ir informatīvs uzskates materāls, kas norāda uz iespējamo
attālumu starp ZS /Nosaukums C/, /vieta/ pagastā, un /adrese/, braucot ar automašīnu. Tomēr no šāda informatīvā materiāla nav konstatējama ne precīza
vieta, no kuras transportlīdzekli uzsākts pārvietot, ne arī precīzs ceļš, pa kuru tas darīts (piemēram, atšķirībā no tā, pa kurā ielām braukts Valmierā, var
atšķirties arī faktiski nobrauktais attālums). Tādēļ šādos apstākļos augstāka ticamība ir piešķirama izņemtā transportlīdzekļa pieņemšanas un nodošanas
aktā Nr.108340 norādītajai informācijai.
Ievērojot minēto, secināms, ka izņemtā transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi pieteicējam ir noteikti atbilstoši to faktiskajam apmēram – 272,25
(50 km × 4,50 euro + pievienotās vērtības nodoklis 21%) euro. Līdz ar to šajā daļā pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un tā atcelšanai nav pamata.
[10] Saskaņā ar noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunktu administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas izdevumu
apmērs ir 9,41 euro par vienu diennakti. Šādu maksu par transportlīdzekļa glabāšanu aģentūra piemērojusi arī pieteicējam. Par transportlīdzekļa
uzglabāšanu 155 diennaktis (no 2019.gada 7.jūlija līdz 2019.gada 25.novembrim un no 2020.gada 28.janvāra līdz 2020.gada 10.februārim) pieteicējam
noteikts pienākums apmaksāt izdevumus 155 × 9,41 euro = 1458,55 euro apmērā.
Tomēr pieteicējs uzskata, ka noteikumos Nr.1098 noteiktā maksa par transportlīdzekļa glabāšanu 9,41 euro apmērā pārsniedz faktisko izmaksu
apmēru, norādot, ka transportlīdzekļa glabāšanas izmaksas /adrese/, atbilstoši aģentūras sniegtajai informācijai ir 4,96 euro diennaktī. Savukārt tiešās un
netiešās administratīvās izmaksas nav pamatoti saistīt ar transportlīdzekļa glabāšanas diennakšu skaitu, bet gan ir nosakāmas to faktisko izmaksu apmērā,
kādas tās ir vienam transportlīdzeklim attiecīgi – 14,68 euro un 38,83 euro (lietas 81.lapa).
Tiesa, novērtējot pieteicēja norādītos argumentus, atzīst tos par pamatotiem sekojošu apsvērumu dēļ.
[10.1] Noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunkts, redakcijā, kāda bija spēkā līdz 2019.gada 16.augustam, noteica, ka administratīvā
pārkāpuma lietā izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas izdevumu apmērs ir 11,38 euro par vienu diennakti.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa) līdzīgās lietās ir norādījis, ka uz noteikumos Nr.1098 ietverto
tiesisko regulējumu mutatis mutandis ir attiecināmas arī Augstākās tiesas spriedumā SKA-44/2016 izteiktās atziņas (sk. Augstākās tiesas 2019.gada
8.marta sprieduma SKA-487/2019 8.punktu), atbilstoši kurām pastāv nepieciešamība apsvērt, vai noteikumu Nr.1098 4.pielikumā norādītie izdevumi
atbilst faktiskajām izmaksām, un gadījumā, ja konstatējama būtiska atšķirība, vai pastāv objektīvs pamats šādai atšķirībai. Gadījumā, ja noteikumu
Nr.1098 4.pielikumā norādītie izdevumi nav piemērojami, aprēķins ir jāveic saskaņā ar šo noteikumu 73.punktu (sk. Augstākās tiesas 2016.gada
11.marta sprieduma SKA-44/2016 7.punktu, 2019.gada 28.marta sprieduma SKA-121/2019 8.punktu). Augstākā tiesa arī norādījusi, ka gadījumā,
ja tiesa atzīst, ka Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, tā attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Turklāt Augstākās tiesas 2016.gada 11.marta
spriedumā SKA-44/2016 norādītais, ka noteikumu Nr.869 (vēlāk noteikumi Nr.1098) pielikumā norādītajam izcenojumam jāatbilst faktiskajām
izmaksām, balstās uz to, ka pretējā gadījumā noteikumi Nr.1098 pārsniedz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotajā daļā sniegtā
pilnvarojuma mērķi un noved pie personas sodīšanas ar kodeksā neparedzētu soda veidu. Tāpat Augstākā tiesa arī vērsusi uzmanību, ka, ievērojot
tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti
līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos. Pareizi pielietotai juridiskajai
metodoloģijai vajadzētu līdz minimumam samazināt procesa dalībniekiem grūti izskaidrojamu atšķirīgu rezultātu rašanos, pat ja, kā rāda tiesu prakse, šādi
gadījumi nav izslēgti nevienā, arī kasācijas, tiesas instancē (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 6.novembra sprieduma SKA-482/2015 8.punktu).
Tiesā pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka, atbilstoši Augstākās tiesas spriedumos izdarītajiem secinājumiem, aģentūra pārskatīja un precizēja
administratīvo pārkāpumu lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanas izdevumus un ar Ministru kabineta 2019.gada 13.augusta noteikumiem Nr.363 ir
izdarīti grozījumi noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunktā, kas stājušies spēkā 2019.gada 17.augustā. Ņemot vērā Augstākās tiesas
spriedumos secināto, ka transportlīdzekļa glabāšanas izmaksām jāatbilst faktiskajām izmaksām, aģentūra uzskata, ka pieteicēja gadījumā ir piemērojams
noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunkts redakcijā, kas ir spēkā no 2019.gada 17.augusta, proti, izņemtā transportlīdzekļa glabāšanas
izdevumi vienā diennaktī ir 9,41 euro.
Ņemot vērā to, ka noteikumos Nr.1098 noteiktā kārtība, kādā aģentūra aprēķināja izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtā
transportlīdzekļa glabāšanu līdz 2019.gada 16.augustam, ir tāda pati kā pēc grozījumu izdarīšanas, tiesa atzīst, ka Augstākās tiesas agrāk izteiktās atziņas
līdzīgās lietās ir vienlīdz attiecināmas arī uz noteikumos Nr.1098 ietverto tiesisko regulējumu, kas ir spēkā no 2019.gada 17.augusta. Tādējādi tiesai ir
jāpārbauda, vai aģentūras aprēķinos izmantotie transportlīdzekļa glabāšanas izdevumi 9,41 euro par diennakti, ko noteicis Ministru kabinets noteikumu
Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunktā, atbilst faktiskajām transportlīdzekļa glabāšanas izmaksām.
[10.2] Aģentūra norāda (lietas 25. un 26.lapa), ka viena transportlīdzekļa vidējās uzturēšanas izmaksas tiek aprēķinātas, ņemot vērā izmaksas,
kas attiecas gan uz stāvlaukumu uzturēšanu, gan pie komersantiem glabāto transportlīdzekļu izmaksas, gan tiešās un netiešās administrācijas izmaksas,
kurās iekļauts nodarbināto laika patēriņš viena transportlīdzekļa lietas apstrādei un tam patērētie resursi. Vidējās uzturēšanas izmaksas par vienu
transportlīdzekli tiek aprēķinātas, ņemot vērā aģentūras stāvlaukumu uzturēšanas izdevumus, kas attiecas tikai uz administratīvajās lietās izņemto
transportlīdzekļu glabāšanu tas ir, nekustamā īpašuma nodoklis, videonovērošanas sistēmas uzturēšana, elektroenerģija, stāvlaukumu nolietojums,
teritorijas uzkopšana, apsardzes pakalpojumi, veiktie remontdarbi, kā arī namu pārziņa un uzskaitvežu atalgojums, dalot ar dienu skaitu, cik ilgi tika
glabāti transportlīdzekļi. Šo izmaksu aprēķinā par pamatu ņemtas 2018.gada izmaksas (lietas 92. – 98.lapa). Uzturēšanās izdevumos iekļautas arī
komersantu stāvlaukumos (8 stāvlaukumi) izvietoto transportlīdzekļu glabāšanas vidējās izmaksas, kuras ir 5,35 euro par diennakti. Tādējādi kopējās
vidējās glabāšanas uzturēšanas izmaksas par vienu diennakti vienam transportlīdzeklim ir 6,18 (5,35 euro × 8 komersantu stāvlaukumi + (7,52 euro × 5
aģentūras stāvlaukumi)) : ar stāvlaukumu kopsummu) euro.
Tātad glabāšanas izmaksu aprēķinā tiek ņemti vērā gan aģentūras stāvlaukumu uzturēšanas izdevumi, gan komersantu stāvlaukumos izvietoto
transportlīdzekļu glabāšanas izmaksas. Tiesas ieskatā, šāda aprēķinu kārtība ir pamatota un atbilst arī tiesiskās vienlīdzības principam, nodrošinot visām
privātpersonām vienotas transportlīdzekļu glabāšanas izmaksas, neatkarīgi no stāvlaukumu piederības un to atrašanās vietas. Pretējā gadījumā, ņemot
vērā iepriekš minētos apstākļus, tiktu pieļauta atšķirīga attieksme pret privātpersonām (piemēram, aģentūras stāvlaukumā /adrese/, viena transportlīdzekļa
uzturēšanas izmaksas būtu 4,3 reizes lielākas, nekā stāvlaukumā /adrese/ (attiecīgi 14,39 euro/diennaktī un 3,38 euro/diennnaktī). Tādējādi šajā pozīcijā
aģentūras aprēķini ir atzīstami par pamatotiem, bet pieteicēja viedoklis par konkrētā stāvlaukuma izmaksu ietveršanu viņa aprēķinā, ir noraidāms.
[10.3] Tāpat aģentūra norāda, ka tiešo administratīvo izmaksu aprēķins tiek veidots, ņemot vērā tiešo dokumentu apstrādes procesu, saņemot
transportlīdzekli, tas ir, dokumentu apstrāde un sagatavošana, kā arī lēmumu un paziņojumu nosūtīšana transportlīdzekļa īpašniekam. Amatpersonu
izmaksas rēķinātas, ņemot par pamatu patērēto laiku viena transportlīdzekļa dokumentu apstrādē un aģentūrā apstiprināto vienas stundas darba tarifu.
Tiešās administratīvās izmaksas ir 14,68 euro. Lai aprēķinātu izmaksas par vienu diennakti, tiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar dienu skaitu,
cik ilgi vidēji glabājās viens transportlīdzeklis, tātad 14,68 euro : 16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 0,89 euro diennaktī.
Netiešajās administratīvajās izmaksās ierēķinātas administratīvajās lietās izņemto transportlīdzekļu dokumentu aprite, rēķinu sagatavošana un citām
darbībām iesaistīto darbinieku noslodzes, saimniecisko lietu izmaksas, administratīvās izmaksas /adrese/, kur atrodas Izņemto lietu nodaļa un Čiekurkalna
1.līnijas 1, Rīgā, administratīvās izmaksas, kur atrodas aģentūras direktors, grāmatveži un jurists. Visas izmaksas ir ņemtas proporcionāli tieši šo funkciju
veikšanai, tas ir, administratīvajās lietās izņemto transportlīdzekļu glabāšanas nodrošināšanā. Netiešās administratīvās izmaksas uz vienu transportlīdzekli
ir 38,83 euro. Lai aprēķinātu izmaksas par vienu diennakti, netiešās administratīvās izmaksas tiek dalītas ar diennakts skaitu, cik ilgi vidēji glabājās viens
transportlīdzeklis, tātad 38,83 euro : 16,6 (vidējais viena transportlīdzekļa glabāšanas laiks) = 2,34 euro diennaktī.
Tātad tiešās un netiešās administratīvās izmaksas ir noteiktas par vienreizējām darbībām, tādēļ tās nevar tikt aprēķinātas par diennakti un nevar
mainīties atkarībā no diennakšu skaita. Pretējā gadījumā par transportlīdzekli, kas tiek glabāts ilgāk, vienreizējās izmaksas ir lielākas nekā par
transportlīdzekli, kas tiek glabāts īsāku laika periodu. Piemēram, pieteicēja gadījumā tiešās un netiešās administratīvās izmaksas, kas aģentūrai radušās
saistībā ar viņam izņemto transportlīdzekli ir 53,51 (14,68 + 38,83) euro, savukārt, iekļaujot tās aģentūras veiktajā aprēķinā, minētās izmaksas
palielinājušās turpat 10 reizes, sasniedzot 500,65 (3,23 (0,89 + 2,34) euro diennaktī × 155 dienas) euro.
[10.4] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nav piemērojams noteikumu Nr.1098 4.pielikuma 1.1.2.apakšpunkts, jo
aģentūras norādītais viena transportlīdzekļa glabāšanas izdevumu aprēķins neatbilst faktiskajām izmaksām. Līdz ar to noteikumi Nr.1098 pārsniedz
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotajā daļā sniegtā pilnvarojuma mērķi un noved pie personas sodīšanas ar kodeksā
neparedzētu soda veidu.
Tādējādi izskatāmajā lietā, aprēķinot aģentūras faktiskās izmaksas, kas tai radušās saistībā ar pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu, nav
piemērojams izdevumu apmērs 9,41 euro par diennakti, bet gan izdevumu apmērs 6,18 euro par diennakti + 53,51 euro (tiešās un netiešās
administratīvās izmaksas).
[11] Satversmes tiesa, atzīstot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotās daļas un noteikumu Nr.1098 74.panta atbilstību
Satversmes 105.pantam ir norādījusi, ka administratīvās atbildības tiesībās būtisks ir lietderības princips. Tas nozīmē, ka atbildīgajai institūcijai vai
amatpersonai ir piešķirta rīcības brīvība, izlemjot, vai tā uzsāks administratīvo lietvedību, kādus procesuālos līdzekļus izmantos un vai administratīvā
pārkāpuma lietu noslēgs ar lēmumu par administratīvās atbildības noteikšanu par konkrēto pārkāpumu. Izraudzītajiem līdzekļiem jābūt mērķtiecīgiem un
samērojamiem ar publiskās kārtības apdraudējumu un tā raksturu katrā individuālajā gadījumā. Tādēļ arī atbildīgajai institūcijai vai amatpersonai ir rīcības
brīvība mantas izņemšanā, nodošanā un glabāšanā, savukārt administratīvās tiesas kompetencē ir iestādes rīcības brīvības izmantošanas pareizības
pārbaude. Tā kā kompetentajai amatpersonai, veicot mantas izņemšanu, ir rīcības brīvība, tai vienmēr jāizdara lietderības apsvērumi un jāvērtē, vai
personas tiesības konkrētā gadījumā tiek ierobežotas samērīgi ar šīs darbības mērķi.
Veicot mantas izņemšanu, amatpersonai jāpārbauda, vai mantas izņemšana ir nepieciešama konkrētās administratīvās lietvedības ietvaros, vai un
kam šī manta nododama glabāšanā, turklāt tai pastāvīgi jākontrolē mantas glabāšanas ilgums, jāpārliecinās, vai mantas glabāšana jau nerada zaudējumus
valstij, un citstarp jāapsver arī tas, vai neizrādīsies, ka glabāšanas izmaksas nav atlīdzināmas. Ja rodas strīds par glabāšanas izdevumu atlīdzināšanu, tad
kompetentās amatpersonas rīcības brīvības izmantošanas pareizību pārbauda arī administratīvā tiesa. Atbilstoši iepriekšminētajam atbildīgajai institūcijai
vai amatpersonai ir jāievēro tādi principi kā samērīgums un tiesiska rīcības brīvības izmantošana. Pirms attiecīgās rīcības tai jāizvērtē interešu aizskāruma
intensitāte un nozīmīgums un jāizņem un jānodod glabāšanā tikai tāda manta, kas nepieciešama likumpārkāpuma novēršanai vai kas var būt par
pierādījumu likumpārkāpuma izmeklēšanā, turklāt jākontrolē arī glabāšanas izdevumu samērība.
Lai gan likumdevējs izvēlējies noteikt, ka procesuālie izdevumi tiek aprēķināti atsevišķā procesā, izņemtās mantas glabāšanas izmaksas ir cieši
saistītas ar tās glabāšanas lietderību. Tiesiskās sekas, kas personai izriet no apstrīdētā regulējuma, ir atkarīgas tieši no tā, kā atbildīgā iestāde vai
amatpersona, kā arī institūcija, kas glabā izņemto mantu, ir rīkojusies tās glabāšanas laikā. No tiesiskuma principa viedokļa būtu nepieļaujami personai
noteikt pienākumu segt izdevumus par neefektīvu, pārmērīgi ilgu izņemtās mantas glabāšanu. Tātad, lai apstrīdētā regulējuma piemērošana atbilstu
attiecīgā tiesību institūta būtībai, tas piemērojams atbilstoši izņemtās mantas glabāšanas lietderībai. Proti, piemērojot apstrīdēto regulējumu, tā
piemērotājam ir jāizvērtē, vai tiesiskās sekas, kas personai radušās izņemtās mantas glabāšanas ilguma dēļ, ir saprātīgas un samērīgas ar personas tiesību
uz īpašumu ierobežojumu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums kopsakarā ar izņemtās mantas glabāšanas procesa noteikumiem ietver pienākumu izdarīt
lietderības apsvērumus un ievērot samērīguma principu.
Ņemot vērā minēto, iestādei un administratīvajai tiesai ir pienākums nodrošināt, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas
izdevumu aprēķināšanā un to atlīdzinājuma pieprasīšanā personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi. Tādējādi apstrīdētā regulējuma piemērošanā ir
jāievēro samērīguma princips. Pienākums ievērot samērīguma principu nozīmē, ka iestādei un tiesai ikvienā gadījumā ir jāvērtē administratīvā pārkāpuma
lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli, kā arī rīcību procesa virzībā un
apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto mantu turēt valsts rīcībā. Atbilstoši piemērojot apstrīdēto regulējumu, tiktu nodrošināta samērīguma
principa ievērošana katrā konkrētajā gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2018.gada 14.decembra sprieduma lietā Nr.2008-09-0103 14.3. un
14.4.apakšpunktus).
Tādējādi pēc būtības Satversmes tiesa apstrīdētās normas ir atzinusi par atbilstošām Satversmei ar nosacījumu, ka ikvienā gadījumā tiek vērtēta
administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanas izdevumu samērība, citstarp ņemot vērā personai piemēroto sodu, tās mantisko stāvokli un
rīcību procesa virzībā, kā arī mantas glabāšanas lietderību, apsverot, vai vispār bija nepieciešams izņemto mantu turēt valsts rīcībā. Savukārt
administratīvās tiesas pienākums ir vērtēt šos apstākļus, samērojot tos ar izņemtās mantas glabāšanas izmaksām.
[12] No lietas materiāliem konstatējams, ka transportlīdzeklis „VW Golf” pieteicējam izņemts administratīvās pārkāpuma lietas, kas uzsākta par
LAPK 149.5 panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, savukārt tā glabāšanas izmaksas aprēķinātas par 155 diennaktīm (no 2019.gada
7.jūlija līdz 2019.gada 25.novembrim un no 2020.gada 28.janvāra līdz 2020.gada 10.februārim). Tomēr pieteicējs, pirmkārt, uzskata, ka
transportlīdzekļa izņemšanai nebija pamata. Otrkārt, ka transportlīdzekļa glabāšana tik ilgu laiku nebija ne lietderīga, ne arī samērīga.
Novērtējot pieteicēja vadītā transportlīdzekļa izņemšanas apstākļus, tiesa secina, ka tā bijusi pamatota. Proti, pieteicējs 2019.gada 6.jūlijā
plkst.20.32 vadīja transportlīdzekli „VW Golf”, kuram bija iznīcināti šasijas (VIN) numuri un, iespējams, arī piestiprinātas cita transportlīdzekļa valsts
reģistrācijas numura zīmes /reģistrācijas numurs/ (lietas 47.lapa), nepakļaujoties vairākkārtējai policijas darbinieku prasībai apturēt transportlīdzekli.
Savukārt saskaņā ar LAPK 257.panta pirmo daļu viens no pārkāpumiem, kurā ir pieļaujama mantas, kura ir pārkāpuma priekšmets vai izdarīšanas rīks
un kura atrasta aizturēšanas, personas mantu vai vietas apskates laikā, kā arī pārkāpuma konstatācijas brīdī, ir nepakļaušanās tādas personas atkārtotai
vai vairākkārtējai prasībai apturēt transportlīdzekli (par bēgšanu), kura ir pilnvarota pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja dokumentus (LAPK 149.5 panta
piektajā daļā paredzētais pārkāpums). Šādos apstākļos, kad nebija iespējama pieteicēja vadītā transportlīdzekļa identifikācija, līdz ar to arī tā piederība
un ar to saistītie apstākļi, kā arī, lai novērstu turpmāku administratīvo pārkāpumu, izmantojot ceļu satiksmē tajā nepieļaujamu transportlīdzekli, Valsts
policijas darbinieks pamatoti veicis pieteicēja vadītā transportlīdzekļa izņemšanu.
Attiecībā par pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu konstatējams, ka 2019.gada 10.jūlijā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes
Valmieras iecirknī (turpmāk – Valmieras policijas iecirknis) saņemts pieteicēja laulātās /pers. M/ 2019.gada 9.jūlija iesniegums ar lūgumu atļaut izdot
pieteicējam izņemto tranpsortlīdzekli „VW Golf” no aģentūras stāvlaukuma (lietas 79.lapa). 2019.gada 15.jūlijā Valmieras policijas iecirknis šo
iesniegumu izskatīšanai pārsūtījis Vidzemes rajona tiesas tiesnesim, kura tiesvedībā atradās konkrētā administratīvā pārkāpuma lieta, norādot, ka
2019.gada 9.jūlijā Valsts policija ir uzsākusi resorisko pārbaudi, lai identificētu transportlīdzekli un noskaidrotu tā piederību (lietas 106.lapa). 2019.gada
18.jūlijā minētais tiesnesis saņēmis Valmieras policijas iecirkņa informāciju par resoriskās pārbaudes rezultātiem, proti, ka pieteicējam izņemtā
transportlīdzekļa identifikācija nav iespējama (lietas 107.lapa). 2019.gada 22.jūlijā Vidzemes rajona tiesas tiesnesis, atbildot uz pieteicēja laulātās /pers.
M/ iesniegumu, norādījis, ka jautājums par rīcību ar transportlīdzekli „VW Golf” tiks izlemts, pieņemot administratīvā pārkāpuma lietā galīgo nolēmumu
(lietas 108.lapa). Savukārt ar Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 25.oktobra spriedumu lietā Nr.171044019, ņemot vērā pieteicēja paskaidrojumus par
transportlīdzekļa iegādāšanās apstākļiem, atzīts, ka pieteicējs ir viņam izņemtā transportlīdzekļa „VW Golf” īpašnieks. Tāpat ar šo spriedumu nospriests,
ka pieteicējam izņemtais tranpsortlīdzeklis līdz uzliktā naudas soda izpildei nododams glabāšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, bet pēc naudas
soda izpildes atdodams īpašniekam.
Novērtējot minētos ar pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu saistītos apstākļus kopsakarā ar iepriekš norādītajām Satversmes tiesas
atziņām par amatpersonas pienākumu pastāvīgi kontrolēt mantas glabāšanas ilgumu un lietderību, tiesa secina, ka līdz 2019.gada 18.jūlijam, kamēr Valsts
policija veikusi resorisko pārbaudi, kuras mērķis bija identificēt pieteicējam izņemto transportlīdzekli, Vidzemes rajona tiesas tiesnesim nebija iespējams
lemt par rīcību ar to. Tomēr 2019.gada 22.jūlijā, kad minētais tiesnesis pēc būtības ir atteicis pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa izdošanu no aģentūras
stāvlaukuma, viņa rīcībā bija informācija, ka minētā transportlīdzekļa identifikācija nav iespējama, līdz ar to, ka piederība ir noskaidrojama, ņemot vērā
pieteicēja paskaidrojumu, kas ievērojami vēlāk arī izdarīts. Tāpat Vidzemes rajona tiesneša pienākums, izskatot iesniegumu par glabāšanā esošā
transportlīdzekļa izdošanu, bija vērtēt tā glabāšanas lietderību un ilgumu, tomēr ziņas pār šādu novērtēšanu no konkrētās administratīvās pārkāpuma lietas
nav konstatējamas. Savukārt tiesa konkrētajos apstākļos nesaskata lietderību pieteicējam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanai pēc 2019.gada 22.jūlija,
kad bija iespējams noskaidrot tā īpašnieku un kad Vidzemes rajona tiesas tiesnesis lēma par transportlīdzekļa glabāšanas turpināšanu. Tai skaitā, tiesa
nekostatē, ka pieteicējam izņemtais transportlīdzeklis nodrošinātu administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu izpildi (LAPK 252.panta pirmā
daļa). Proti, transportlīdzekļa vērtība, ņemot vērā tam iznīcinātos šasijas (VIN) numurus, kas tam liedz dalību ceļu satiksmē, acīmredzami nenodrošina
naudas soda, kas paredzēts LAPK 149.5 panta piektās daļas sankcijā (pieteicējam izņemtais transportlīdzeklis realizēts par 105,50 euro, bet minimālais
naudas sods – 1200 euro), izpildi. Gluži pretēji, šāda acīmredzami mazvērtīga transportlīdzekļa glabāšana mazina iespēju izpildīt naudas sodu, jo
ievērojami palielina kopējo maksājumu apmēru. Piemēram, pieteicēja gadījumā bez naudas soda 1300 euro viņam saskaņā ar lēmumu ir jāmaksā vēl
1625 euro par mazvērtīga transportlīdzekļa nelietderīgu piespiedu glabāšanu.
Tādējādi arī tiesas secinājums, ka no tiesiskuma principa viedokļa būtu nepieļaujami pieteicējam noteikt pienākumu segt izdevumus par nelietderīgu
un pārmērīgi ilgu izņemtās mantas glabāšanu, proti, par viņam izņemtā transportlīdzekļa „VW Golf” glabāšanu pēc 2019.gada 22.jūlija. Šādos apstākļos
pieteicēja pienākums ir segt ar viņam izņemtā transportlīdzekļa glabāšanu saistītos izdevumus par 16 diennaktīm (no 2019.gada 7.jūlija līdz 2019.gada
22.jūlijam), kas kopumā sastāda 152,39 (16 diennaktis × 6,18 euro par diennakti + 53,51 euro (tiešās un netiešās administratīvās izmaksas)) euro.
[13] Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka aģentūras lēmums ir pamatots daļā par pieteicējam noteikto ar izņemtā transportlīdzekļa
pieņemšanu glabāšanā un glabāšanu saistīto izdevumu segšanu 319,14 (272,25 euro (transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi) + 152,39 euro
(transportlīdzekļa pārvietošanas izdevumi) – 105,50 euro (ieņēmumi no transportlīdzekļa realizācijas) euro apmērā, bet pārējā daļā (par pieteicējam
noteikto pienākumu segt izdevumus 1306,16 euro apmērā) aģentūras lēmums ir atceļams. Līdz ar to pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināms.
[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par
labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā
administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā
pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura
attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.
Tiesa konstatē, ka valsts nodeva 30 euro apmērā par pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta 2020.gada 17.septembrī (lietas
8.lapa). Tā kā pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināts, tad no Latvijas Republikas par labu pieteicējam piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva,
atlīdzinot to no aģentūras budžeta līdzekļiem.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246. – 251.pantu, 253.panta pirmo daļu, 289. – 291.pantu, Administratīvā
rajona tiesa
nosprieda
daļēji apmierināt /pers. A/ pieteikumu.
Atcelt Nodrošinājuma valsts aģentūras 2020.gada 10.augusta lēmumu Nr.1.3.2-02/4280 daļā, ar kuru /pers. A/ noteikts segt izņemtā
transportlīdzekļa glabāšanas izdevumus 1306,16 euro apmērā, ar tā pieņemšanas dienu.
Noraidīt /pers. A/ pieteikumu pārējā daļā.
Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2021.gada 20.maijā.
Tiesnesis G.Ploriņš