Administrative court dismissed appeal against Ministry decision due to missing compliance documents and delayed construction.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court rejected the applicant's request to annul the Ministry's decision based on insufficient documentation and construction delays. The applicant argued that the decision was arbitrary due to a nine-month procedural delay, but the court found no evidence of disproportionate harm. Consequently, the court upheld the original ruling because the applicant failed to meet statutory requirements and did not actively complete construction.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likums 307. un 309. pants; 329. pants 1. daļa: The court dismissed the appeal when the applicant failed to provide required documentation for cogeneration plant operation and did not complete construction within the statutory timeframe, rendering the administrative decision lawful despite procedural delays.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr.A420174918
Lietas arhīva Nr. AA43-0866-19/16
ECLI:LV:ADAT:2019:1220.A420174918.8.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2019.gada 20.decembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Indra Meldere,
tiesneses Sanita Kanenberga un Anita Šteinberga,
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Madonas Eko” pieteikumu par
Ekonomikas ministrijas 2018.gada 16.februāra lēmuma Nr.2.8.1-7/2018/73 atcelšanu, sakarā ar SIA „Madonas Eko”
apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 28.februāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Ekonomikas ministrijas (turpmāk – Ministrija) 2012.gada 5.jūnija lēmumu Nr.1-6.1-281 (turpmāk – sākotnējais
lēmums) pieteicējai SIA „Madonas Eko” piešķirtas tiesības pārdot koģenerācijas elektrostacijā Cesvaines ielā 18B Madonā,
Madonas novadā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nosakot elektroenerģijas iepirkuma apjomu gadā līdz
24 000 MWh, ar nosacījumu, ka pieteicēja nodrošina koģenerācijas elektrostacijas kā atsevišķas koģenerācijas
elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu
un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (turpmāk – noteikumi Nr.221) 2.1.apakšpunktā noteiktajai
koģenerācijas elektrostacijas definīcijai. Pieteicējai elektroenerģijas ražošana koģenerācijā bija jāuzsāk līdz 2017.gada
9.maijam.
[2] Ar Ministrijas 2018.gada 16.februāra lēmumu Nr.2.8.1-7/2018/73 sākotnējais lēmums atcelts (turpmāk – Lēmums).
Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[2.1] Atbilstoši AS „Sadales tīkls” sniegtajai informācijai pieteicējas iesniegtajam AS „Sadales tīkls” 2017.gada 9.maija
aktam Nr.2017/04 par pieteicējas 10 kW koģenerācijas elektrostacijas Cesvaines ielā 18B, Madonā atzīšanu par derīgu
paralēlam darbam ar AS „Sadales tīkls” sistēmu nav pievienoti visi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas
2012.gada 22.februāra lēmumā Nr.1/6 „Sistēmas pieslēguma noteikumi elektroenerģijas ražotājiem” (turpmāk – Sistēmas
pieslēguma noteikumi) norādītie dokumenti, proti, akts par elektrostacijas nodošanu ekspluatācijā; ražotāja elektroietaises
(ģenerējošo iekārtu) pārbaudes, saskaņā ar pilnās pārbaudes programmu, akts; elektroenerģijas (un siltumenerģijas)
uzskaites parametri un skaitītāju rādījumi un izdrukas.
Ievērojot minēto, pieteicējas iesniegtie dokumenti nav uzskatāmi par pietiekamiem, lai konstatētu, ka komersants ir
uzsācis elektroenerģijas ražošanu sākotnējā lēmumā noteiktajā termiņā.
[2.2] No noteikumu Nr.221 2.1.apakšpunkta izriet, ka koģenerācijas elektrostacija šo noteikumu izpratnē uzskatāma par
tādu objektu, kurā veic siltumenerģijas un elektroenerģijas vienlaicīgu ražošanu.
Ministru kabineta 2014.gada 30.septembra noteikumu Nr.573 „Elektroenerģijas ražošanas, pārvades un sadales būvju
būvnoteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr.573) 85.punkts noteic, ka būvvalde atbilstoši noteikumu Nr.573 9.pielikumam
sastāda aktu par energoapgādes objekta pieņemšanu ekspluatācijā. Savukārt noteikumu Nr.573 86.punkts noteic, ka
energoapgādes objekts uzskatāms par pieņemtu ekspluatācijā ar akta apstiprināšanas dienu.
Atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu Nr.1620 „Noteikumi par būvju klasifikāciju” (turpmāk
– noteikumi Nr.1620) pielikumam koģenerācijas elektrostacija ir rūpnieciskās ražošanas ēka (kods Nr.12510104). Līdz ar to
šādas būves (koģenerācijas elektrostacijai, kas ir rūpnieciskās ražošanas ēka) būvniecībai piemērojamas Ministru kabineta
2014.gada 2.septembra noteikumu Nr.529 „Ēku būvnoteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr.529) prasības. No minētā izriet,
ka, lai uzsāktu elektroenerģijas ražošanu termiņā, kāds noteikts sākotnējā lēmumā, atbilstoši noteikumu Nr.221 35.1punktam
komersantam elektroenerģijas ražošana jāuzsāk koģenerācijas stacijā, kas nav uzskatāma par īslaicīgu būvi un kas atbilstoši
noteikumiem Nr.573 pieņemta ekspluatācijā saskaņā ar noteikumiem Nr.529. Noteikumu Nr.221 ietvertā atbalsta mērķa
sasniegšanai nav izmantojams noteikumu Nr.529 7.6.apakšpunktā ietvertais izņēmums no vispārīgā būvniecības procesa.
Turklāt pieteicējas sagatavotajā paskaidrojuma rakstā par konteinera novietošanu ēkas paredzētais galvenais lietošanas
veids norādīts kods Nr.12520102, kas atbilstoši noteikumu Nr.1620 pielikumam apzīmē „Noliktavas”.
[2.3] Ņemot vērā, ka koģenerācijas elektrostacijā vienlaicīgi ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju, jākonstatē, ka
saražotā siltumenerģija tiek izmantota tajā pašā ēkā kāda cita procesa nodrošināšanai (piemēram, graudu kaltēšanai) vai
novadāma kādam citam objektam. Konkrētajā gadījumā nav konstatējams, ka saražotā siltumenerģija tika kādam nodota vai
tika izmantota kāda cita procesa nodrošināšanai.
[2.4] Ievērojot minēto, secināms, ka pieteicēja nav izpildījusi sākotnējā lēmumā noteikto nosacījumu, proti, nav
uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā noteiktajā termiņā, un uzstādītā elektroenerģijas ražošanas iekārta neatbilst
noteikumu Nr.221 2.1.apakšpunktā noteiktajai koģenerācijas vai 2.2.apakšpunktā noteiktajai koģenerācijas iekārtas
definīcijai. Tāpat pieteicēja koģenerācijas elektrostaciju nav nodevusi ekspluatācijā atbilstoši būvniecību un būvju
ekspluatāciju reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.
[2.5] Konkrētajā gadījumā atbilstoši noteikumu Nr.221 35.1punktam izdodams obligāta satura administratīvais akts.
Iestādei saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 65. un 66.pantu nav jāveic lietderības apsvērumi, jo šādu izvērtējumu jau
veicis Ministru kabinets.
[3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicējas iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikums pamatots ar
turpmāk minētajiem argumentiem.
[3.1] 2014.gada 26.februārī Madonas novada būvvalde izsniedza pieteicējai būvatļauju Nr.BIS-BV-4.1-2017-5967
(20/2014), uz kuras pamata tika plānoti un īstenoti elektrostacijas būvdarbi. Pieteicēja uzsāka būvdarbus 2016.gada 26.jūlijā,
tomēr 2016.gada septembrī bija spiesta tos apturēt sakarā ar saņemto Madonas novada pašvaldības 2016.gada
13.septembra vēstuli Nr.MNP/2 1.31./16/1956. Ar vēstuli pieprasīts pieteicējai apturēt būvdarbus, ņemot vērā, ka blakus
esošajos zemesgabalos konstatēti senkapi.
Tā kā bija radušies iepriekš neparedzēti šķēršļi elektrostacijas būvniecībai, pieteicēja iesniedza Ministrijā 2016.gada
22.septembra iesniegumu ar lūgumu pagarināt sākotnējā lēmumā noteikto termiņu elektroenerģijas ražošanas uzsākšanai līdz
2018.gada 9.maijam. Tomēr Ministrija nepieņēma lēmumu pēc būtības un neizlēma jautājumu par lūguma apmierināšanu vai
noraidīšanu.
[3.2] Apzinoties riskus saistībā ar obligātā iepirkuma tiesību zaudēšanu, pieteicēja nolēma īstenot elektrostacijas
projekta attīstību divās kārtās. Pirmajā kārtā bija paredzēts uzstādīt koģenerācijas iekārtu ar jaudu līdz 10 kW, bet otrajā
kārtā – veikt būvdarbus un ieviest jaudu pilnā apjomā. Proti, pirmajā kārtā pieteicēja iespēju robežās, ievērojot kompetento
iestāžu atzinumus un normatīvos aktus, veica attiecīgus darbus un uzstādīja koģenerācijas iekārtu ar jaudu 10 kW. Par
minēto pieteicēja informēja Ministriju, kura atzina, ka pieteicēja ir izpildījusi sākotnējā lēmumā ietverto nosacījumu par
elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu līdz 2017.gada 9.maijam. Tāpat Ministrija 2017.gada 28.augustā pieņēma lēmumu, ar
kuru atļāva īstenot koģenerācijas elektrostacijas attīstības otro kārtu, palielinot jaudu no 0,01 MW līdz 3 MW. Ievērojot
minēto, pieteicēja vairs neturpināja elektrostacijas projekta attīstību steidzamības kārtībā. Tā vietā pieteicēja attīstīja
projektu, ievērojot būvatļaujā noteiktos izpildes termiņus un izslēdzot riskus par elektroenerģijas ražošanas termiņu
neievērošanu.
[3.3] Noteikumu Nr.221 35.1punkts uzliek pienākumu Ministrijai nosacījuma neizpildes gadījumā pieņemt atceļošo
lēmumu viena mēneša laikā. Pat ja uzskatītu, ka pieteicēja neizpildīja noteikto nosacījumu, Ministrijai Lēmums bija jāpieņem
līdz 2017.gada 27.maijam. Tā kā tas netika izdarīts, pieteicējai radās tiesiskā paļāvība.
Viena mēneša termiņš ir noteikts nolūkā nodrošināt tiesisko stabilitāti un nesamērīgu privātpersonas tiesību
aizskārumu. Konkrētajā gadījumā pieteicēja jau bija veikusi lielus ieguldījumus koģenerācijas elektrostacijas būvniecībā.
Atņemot tiesības pārdot elektroenerģiju obligātajā iepirkumā, pieteicēja nespēs nosegt tos ieguldījumus, kas veikti
elektrostacijas būvniecībā. Tādējādi Lēmumam ir ļoti negatīva ietekme uz pieteicēju.
[3.4] Arī obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā Ministrijai ir pienākums izvērtēt administratīvā akta izdošanas
samērīgumu.
Nevienlīdzīgās konkurences dēļ ir ieviesti atbalsta mehānismi, tajā skaitā elektroenerģijas obligātais iepirkums.
Konkrētais termiņš elektroenerģijas ražošanas uzsākšanai nav ticis saistīts ar elektroenerģijas ražošanas izmaksu
samazināšanu, bet ar precīzu prognožu sagatavošanu, kas 2012. un 2013.gadā bija aktuāls jautājums Ministru kabineta
darba kārtībā. Šādos apstākļos nav pamata uzsvērt sabiedrības intereses attiecībā uz to, lai pieteicējai piešķirtās obligātā
iepirkuma tiesības tiktu atceltas. Turklāt, pat ja šādu interesi konstatē, tad tā ir acīmredzami mazāka pretstatā tam
aizskārumam (zaudējumiem), kuru pieteicējai rada Lēmums. Bez obligātā iepirkuma tiesībām pieteicēja nespēs veikt
ekonomiski pamatotu saimniecisko darbību. Vēl vairāk, saistības pret investoru un parāda atmaksas pienākums tuvāko
gadu laikā novedīs pieteicēju līdz maksātnespējai. Ienākumi no elektroenerģijas pārdošanas par tirgus cenu nebūs
pietiekami, lai varētu izpildīt radušās saistības. Minētais acīmredzami norāda uz Lēmuma nesamērīgo raksturu. Ja Ministrija
būtu Lēmumu pieņēmusi viena mēneša laikā, tad šādas negatīvas sekas nebūtu tik būtiskas, jo pieteicēja daļu ieguldījumu
veica pēc tam, kad bija beidzies termiņš lēmuma pieņemšanai un paļāvās, ka Ministrijai nav nekādu iebildumu pret pieteicēju.
[3.5] Neizpildot sākotnējā lēmuma rezolutīvās daļas punktos noteiktos nosacījumus, ražotājs nevar pārdot
elektroenerģiju obligātajā iepirkumā, taču tā rezultātā viņam nekavējoties netiek atņemtas obligātā iepirkuma tiesības. Tiklīdz
ražotājs nodrošina nosacījuma izpildi, viņš var uzsākt vai turpināt pārdot elektroenerģiju obligātajā iepirkumā. Sākotnējā
lēmuma rezolutīvās daļas 2.punktā nav precizētas prasības ne elektrostacijai, ne elektroenerģijas pārdošanai obligātajā
iepirkumā. Tas savukārt nozīmē, ka ražotājam nav pienākuma līdz šim datumam pabeigt visus būvdarbus attiecībā uz
elektrostacijas uzstādīšanu, noslēgt elektroenerģijas iepirkuma līgumu ar publisko tirgotāju un pārdot tirgotājam
elektroenerģiju.
Ražotājs var pabeigt vai ekspluatācijā nodot stacijas pirmo kārtu (ar nosacījumu, ka tā ir spējīga saražot elektroenerģiju
vismaz minimālā apmērā), bet pie pārējām kārtām viņš var turpināt darbu arī pēc noteiktā datuma. Tāpat šajā termiņā
saražotā elektroenerģija var netikt pārdota publiskajam tirgotājam. Minētais nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem, un
vairākus gadus Ministrija šādu praksi ir atbalstījusi.
Ja ražotājs noteiktajā termiņā ir uzsācis elektroenerģijas ražošanu, tad tas apliecina viņa spēju un interesi attīstīt projektu
un izmantot obligātā iepirkuma tiesības. Tādējādi izpildās konkrētais nosacījums, un tiek sasniegts tā mērķis. Konkrētajā
gadījumā pieteicēja bija pabeigusi elektrostacijas attīstības projekta pirmo kārtu un spēja saražot elektroenerģiju noteiktajā
termiņā.
[3.6] Ne noteikumos Nr.221, ne arī citos normatīvajos aktos nav skaidri norādīts, kādi tieši dokumenti ražotājam ir
jāiesniedz, lai pierādītu faktu, ka ir uzsākta elektroenerģijas ražošana. Arī sākotnējā lēmumā tas nav precizēts.
Pieteicēja elektrostaciju izveidoja, pamatojoties uz Ministrijas 2012.gada 9.maijā izdoto atļauju (lēmums Nr.1-6.1-195),
kas piešķīra tiesības uzstādīt jaunas ražošanas iekārtas. Šī atļauja tika izdota saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada
11.augusta noteikumiem Nr.883 „Noteikumi par atļaujām elektroenerģijas ražošanas jaudu palielināšanai vai jaunu ražošanas
iekārtu ieviešanai”, kuru 8.punkts paredz, ka ražotājam pēc atļautās darbības īstenošanas (iekārtas uzstādīšanas) ir
jāinformē Ministrija, iesniedzot apliecinājumu par elektroenerģijas ražošanas iekārtas pieslēgšanu elektroenerģijas tīklam un
akta kopiju par elektroenerģijas ražošanas iekārtas pieslēgšanu elektroenerģijas tīklam. Minētie dokumenti tika iesniegti
Ministrijā, un tie apliecina, ka elektroenerģija tika saražota noteiktajā termiņā, līdz ar to pieteicēja ir izpildījusi sākotnējā
lēmuma rezolutīvās daļas 2.punktā noteikto nosacījumu.
[3.7] Elektrostacijas projekta pirmajā kārtā koģenerācijas iekārta ar jaudu 10 kW tika uzstādīta nekustamajā īpašumā
Cesvaines ielā 18B, Madonā, iekārta tika savienota ar konteinertipa ēku un infrastruktūru. Šādos apstākļos nebija
nepieciešams sastādīt atsevišķu aktu par stacijas nodošanu ekspluatācijā.
Saskaņā ar Sistēmas pieslēguma noteikumu 2.1.apakšpunktu elektrostacija ir jebkura veida elektroiekārta vai
elektroietaise elektroenerģijas ražošanai, kas pievienota elektroenerģijas pārvades vai sadales sistēmai. Tas nozīmē, ka šā
normatīvā akta izpratnē ar terminu „elektrostacija” ir izprotama arī tāda iekārta, kas nav būve.
Ministrijas patvaļīga normu interpretācijas maiņa, kas neatbilst spēkā esošajam regulējumam, ir acīmredzami pretēja
vispārējiem tiesību principiem, tajā skaitā tiesiskās paļāvības principam.
[3.8] Ministrija konkrētajā gadījuma nav izvērtējusi apstākļus saistībā ar termiņa pagarinājumu elektroenerģijas
ražošanas uzsākšanai. Pieteicējas vērtējumā noteikumu Nr.221 21.1punkta atbilstība Latvijas Republikas Satversmei ir
apšaubāma, jo atsevišķos gadījumos tas var radīt būtisku īpašuma tiesību aizskārumu ražotājam. Tas attiecas, piemēram,
uz tādiem ražotājiem, kas ieguldījuši līdzekļus elektrostacijas projekta attīstībā, taču objektīvu (no ražotāja gribas
neatkarīgu) vai nepārvaramas varas apstākļu dēļ ir spiesti apturēt būvniecību, kā rezultātā zaudē obligātā iepirkuma tiesības.
Minētais ir attiecināms arī uz konkrēto gadījumu, jo elektrostacijas būvniecība tika apturēta Madonas novada domes
pieprasījuma dēļ, kas vērtējams kā objektīvs apstāklis, kuru pieteicēja iepriekš nevarēja paredzēt. Turpinot būvniecību
pretēji Madonas novada domes pieprasījumam, pieteicēja būtu rīkojusies prettiesiski. Šāda rīcība arī būtu vērtējama kā
neatbilstoša sabiedrības interesēm attiecība uz vēsturiskā un kultūras mantojuma saglabāšanu.
[4] Ministrija iesniedza paskaidrojumus par pieteicējas pieteikumu. Paskaidrojumos norādīti turpmāk minētie argumenti.
[4.1] Noteikumu Nr.221 21.1punktā noteikto termiņu elektroenerģijas ražošanas uzsākšanai koģenerācijā nevar
pagarināt. Ministru kabinets ir pieņēmis skaidru un nepārprotamu tiesību normu ar konkrētām prasībām komersantam, līdz
ar to viennozīmīgi ir saprotama noteikumu Nr.221 21.1punktā noteiktā jēga un mērķis.
[4.2] Ja pieteicējai arī izveidojās paļāvība, ka netiks atcelts tai izdotais labvēlīgais administratīvais akts, tā nav
aizsardzības vērta, jo pieteicēja pati nav ievērojusi normatīvo aktu prasības attiecībā uz termiņu, kādā jāuzsāk
elektroenerģijas ražošana. Konkrētajā gadījumā nav konstatējami apstākļi, kas varētu būt par pamatu, lai uzskatītu, ka
pieteicējas izskatāmais gadījums ir netipisks un Ministrijai būtu pamats atkāpties no normatīvajiem aktiem saistībā ar
obligāta administratīvā akta izdošanu.
[4.3] Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka tai ar Lēmumu noteiktais aizskārums ir lielāks nekā sabiedrības gūtais
labums, norādāms, ka pieteicējai nav liegts ražot elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem un pārdot to brīvajā
elektroenerģijas tirgū atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 27.pantam, nevis savu saimniecisko darbību plānot tikai,
pamatojoties uz tādas elektroenerģijas ražošanu, kas tiek kompensēta ar valsts atbalstu, turklāt virs minimāli nepieciešamā
atbalsta līmeņa.
[4.4] Pieteicēja nav spējusi pierādīt, ka ir uzbūvējusi koģenerācijas elektrostaciju, jo no noteikumu Nr.221 tiesību
normām skaidri un precīzi saprotams, kas ir koģenerācijas elektrostacija. Pieteicēja nav pierādījusi, ka ir izpildījusi sākotnējā
lēmuma rezolutīvās daļas 1.punktā noteikto nosacījumu.
[4.5] Ne ar AS „Sadales tīkls” 2017.gada 8.maija aktu Nr.08/05/2017 par elektrostacijas pārbaudes rezultātiem, ne ar
citiem pieteicējas pieteikumā minētajiem dokumentiem nav pierādīts fakts, ka elektroenerģijas ražošana ir uzsākta, jo
minētajos dokumentos ir fiksēts tikai fakts, ka elektroietaises ģenerējošā iekārta Nr.TDE16EA3 ar sinhrono ģeneratoru ar
jaudu 10 kW pēc paralēlās darbības pārbaudes beigām ir derīga paralēlam darbam ar AS „Sadales tīkls” sistēmu.
[4.7] Atbilstoši sistēmiskai interpretācijas metodei no noteikumu Nr.221 35.1punkta izriet, ka komersantam ir jāuzsāk
elektroenerģijas ražošana koģenerācijā koģenerācijas elektrostacijā, kurā tiek izmantots tehnoloģijas veids, ar kuru
komersants ir kvalificējies tiesību iegūšanai pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Ministrijas rīcībā nav
dokumentu, kā arī pieteicēja nav iesniegusi rakstveida pierādījumus, kas apliecinātu, ka tā ir izpildījusi noteikumu Nr.221
noteiktās prasības un uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā koģenerācijas elektrostacijā ar 2012.gada 10.maija
iesniegumā Nr.1-2012/05/10 norādīto tehnoloģijas veidu.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 28.februāra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Spriedums
pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[5.1] Lietā ir strīds par to, vai Ministrija tiesiski atcēlusi sākotnējo lēmumu, atzīstot, ka pieteicēja nav izpildījusi
nosacījumus – noteiktajā termiņā nav uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas elektrostacijā.
Atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 1. un 2.punktu, noteikumu Nr.221 20., 21.punktu
un 35.1punktu, tiesa secinājusi, ka, ja komersants nav uzsācis elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā termiņā, kāds noteikts
lēmumā, ar kuru tam piešķirtas tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, Ministrijai mēneša laikā
ir jāizdod obligātais administratīvais akts, ar kuru tiek atcelta atļauja pārdot elektrostacijā koģenerācijā saražoto
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.
[5.2] Pieteicēja uzskata, ka ir izpildījusi sākotnējā lēmuma nosacījumu par elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu
noteiktajā termiņā. Apzinoties riskus saistībā ar obligātā iepirkuma tiesību zaudēšanu, tā nolēmusi elektrostacijas projekta
attīstību īstenot divās kārtās – pirmajā kārtā bija paredzēts uzstādīt koģenerācijas iekārtu ar jaudu līdz 10kW, bet otrajā
kārtā veikt būvdarbus un ieviest jaudu pilnā apjomā. Attiecīgi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā sākotnējā lēmumā
noteiktajā termiņā pieteicēja īstenojusi pagaidu konteinera tipa ēkā.
Tiesas ieskatā elektroenerģijas ražošana pagaidu konteinera tipa ēkā nav uzskatāma par elektroenerģijas ražošanu
koģenerācijas elektrostacijā, jo nav konstatējams elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai paredzēto tehnoloģisko
iekārtu, būvju un infrastruktūras kopums. Vienlaikus secināms, ka šāda mākslīga projekta sadalīšana divās kārtās īstenota
ar mērķi nezaudēt tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un liecina par pieteicējas nespēju iekļauties
sākotnēji noteiktajā termiņā (pieci gadi) elektroenerģijas ražošanas koģenerācijā uzsākšanai. Šāda tiesas secinājumu pamatā
ir turpmāk norādītie apsvērumi.
[5.3] No noteikumu Nr.573 2.1.apakšpunkta, 84., 85., 86.punkta un Sistēmas pieslēguma noteikumu 4.pielikuma izriet
prasības par elektroapgādes objektu (būvju) nodošanu ekspluatācijā, kas pieteicējai kā komercsabiedrībai, kas darbojas
šajā sfērā, ir saistoši. Tikai pēc būves, šajā gadījumā elektrostacijas, nodošanas ekspluatācijā normatīvajos aktos
paredzētājā kārtībā to var tiesiski sākt izmantot atbilstoši tās mērķim. Pieteicēja lietā nav iesniegusi pierādījumus, kas
pierādītu faktu, ka koģenerācijas elektrostacija ir nodota ekspluatācijā.
Arī no Būvniecības likuma 21.panta otrās daļas izriet, ka būvi aizliegts izmantot līdz tās pieņemšanai ekspluatācijā,
izņemot šā panta trešajā daļā minētos gadījumus. Minētā panta trešā daļa noteic, ka inženiertīklu un speciālajos
būvnoteikumos paredzētajos gadījumos inženierbūvju būvniecības, pārbūves vai atjaunošanas laikā to izmantošana pirms
pieņemšanas ekspluatācijā ir atļauta, ja būvprojektā iekļauts izvērtējums par būves izmantošanas pieļaujamību būvdarbu
laikā un izmantošanas nosacījumi, bet attiecībā uz ēkām – arī aprēķini par būvmateriālu pieļaujamo svaru un montāžas
slodzi uz nesošajām konstrukcijām, kuri iekļauti būvprojekta sastāvā esošajā darbu organizācijas projektā. Pieteicēja minēto
izvērtējumu un izmantošanas nosacījumus nav iesniegusi, un, iepazīstoties ar lietas materiāliem, tiesai nav pamata uzskatīt,
ka būvprojektā būtu paredzēta pieļaujamība izmantot minēto koģenerācijas staciju pirms tās pieņemšanas ekspluatācijā.
Ministru kabinets ir paredzējis noteiktus izņēmumus, kādos gadījumos nav nepieciešami būvniecības ieceres
dokumenti. Tostarp noteikumu Nr.529 7.6.apakšpunkts noteic, ka būvniecības ieceres dokumenti nav nepieciešami pirmās
vai otrās grupas vienstāva ēkas bez pamatiem (piemēram, siltumnīca, nojume, lapene, paviljons) jaunai būvniecībai vai
novietošanai ārpus publiskās ārtelpas. Šāds ēkas ekspluatācijas laiks nevar būt ilgāks par vienu gadu un to ārtelpas jānojauc
līdz minētā termiņa beigām.
Noteikumu Nr.529 7.6.apakšpunktā minēto ēku raksturojošo piemēru uzskaitījums norāda uz noteiktu ēku grupu –
palīgēkām, nevis uz ražošanas ēkām, tai skaitā arī ne attiecībā uz energoapgādes objektiem. Turklāt attiecīgā ēku grupa ir
aprobežota ar ekspluatācijas laiku – proti, ar viena gada periodu.
Turklāt būtiski, ka noteikumu Nr.221 mērķis ir vērsts uz koģenerāciju ilgstošā periodā, nevis uz sezonālu (līdz vienam
gadam) koģenerācijas nodrošināšanu. Tāpat no minētā izriet, lai uzsāktu elektroenerģijas ražošanu termiņā, kāds noteikts
lēmumā, atbilstoši noteikumu Nr.221 35.1punktam komersantam elektroenerģijas ražošana jāuzsāk koģenerācijas stacijā, kas
nav uzskatāma par īslaicīgu būvi un kas pieņemta ekspluatācijā saskaņā ar normatīvajos aktos paredzētajām prasībām.
Līdz ar to secināms, ka pieteicēja kļūdaini uzskata, ka sākotnējā lēmuma nosacījumi uzskatāmi par izpildītiem, ja
elektroenerģijas ražošana koģenerācijā notiek pagaidu konteinera tipa ēkā (saražojot elektroenerģiju vismaz minimālā
apmērā) un tiek izpildītas prasības par pieslēgšanos AS „Sadales tīkls” sistēmai testa režīmā, neīstenojot normatīvajos
aktos noteiktās prasības par elektrostacijas nodošanu ekspluatācijā. Šāda kļūdaina pieteicējas izpratne faktiski rada situāciju,
ka pēc piecu gadu termiņa iestāšanās elektrostacijas nodošanu ekspluatācijā un elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu (kā
patstāvīgu darbību) iespējams atlikt vēl uz nenoteiktu laiku, tādējādi padarot situāciju ar saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros par neprognozējamu.
[5.4] Pieteicējas elektroietaišu (ģenerējošā iekārta, ģenerators) pieslēgšana AS „Sadales tīkls” sistēmai uz pārbaudes
(testa) laiku ir tikai viena no nepieciešamajām darbībām, lai iegūtu tiesības uzsākt elektroenerģijas ražošanu. Šāda darbība
pati par sevi vēl nav elektroenerģijas ražošanas uzsākšana. Citiem vārdiem, tehnoloģisko iekārtu un infrastruktūras darbības
testēšanu nevar pielīdzināt elektroenerģijas ražošanas koģenerācijā uzsākšanai (kā pastāvīgai darbībai) sākotnējā lēmumā
noteiktajā termiņā. Proti, šajos dokumentos fiksēts tikai fakts par elektrostacijas elektroietaises ģenerējošās iekārtas pārbaudi
testa režīmā. Tas izriet no 2017.gada 9.maija atļaujas Nr.2017/05, kurā norādīts, ka atļauja izsniegta ģenerējošās iekārtas
TDE16EA3 ar sinhrono ģeneratoru ar jaudu 10kW, ģeneratora Nr.A10362157 pieslēgšanai paralēlam darbam ar AS
„Sadales tīkls” sistēmu. Secināms, ka nav vērtēts, vai koģenerācijas elektrostacijas būvniecība pēc būtības ir pabeigta un
vai tajā notiek tās pastāvīga ekspluatācija – elektroenerģijas ražošana.
Vienlaikus vērā ņemams apstāklis, ka elektroenerģijas ražošana koģenerācijā nozīmē tehnoloģisko procesu, kurā
vienlaicīgi tiek ražota gan elektroenerģija, gan siltumenerģija lietderīgai izmantošanai. No lietas materiāliem – 2017.gada
8.maija protokola pie akta Nr.08/05/2017 par elektrostacijas izstrādes rezultātiem – izriet, ka 72 stundu pārbaudes testa laikā
tika saražota arī siltumenerģija. Par to liecina pieteicējas amatpersonas pašrocīgi fiksētais siltumenerģijas skaitītāja rādītājs,
proti, 4.35 MWh. Tāpat pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē iesniedza 2018.gada 25.oktobra izziņu, ko sastādījusi
SIA „Wood4ex”- tajā sniegts ap liecinājums, ka 2017.gada 1.maijā sabiedrības mobilā šķeldas žāvēšanas iekārta tika nodota
pieteicējas lietošanā. Pieteicējas amatpersona tiesas sēdē paskaidroja, ka no SIA „Wood4ex” tika nomāta konteinera tipa
kalte, kurā ir siltuma ģenerators, kas paņem lietderīgo siltumu no koģenerācijas iekārtas, saražo siltumu silta gaisa veidā, ar
kuru tiek kaltēta šķelda, un tiek noslēgts cikls. Pieteicējas amatpersona arī paskaidroja, ka konteinera tipa kalte pēc testa
veikšanas drīz vien demontēta un aizvesta prom, proti, darbojusies līdz jūnijam. Kā izriet no lietas materiāliem, tad pieteicēja
siltumenerģijas piegādi sākotnēji bija plānojusi SIA „Siltumenerģijas serviss” un SIA „Madonas siltums”.
Iepriekš minētais liecina par to, ka pieteicējai bija izdevies atrast uzņēmumu, kas īstermiņā nodod lietošanā šķeldas
kalti, lai pieteicēja varētu formāli izpildīt sākotnējā lēmuma nosacījumus par elektroenerģijas un siltumenerģijas vienlaicīgu
ražošanas uzsākšanu. Tiesa secinājusi, ka faktiski tika īstenota darbības imitācija, kas saistīta ar īslaicīgu koģenerācijas un
siltuma ģeneratora pieslēgšanu, kas pēc būtības ir maldinoša rakstura. Šādu darbību vienīgais mērķis bija saglabāt tiesības,
kas piešķirtas ar sākotnējo lēmumu. Darbību mērķis nekādā veidā nav saistāms ar faktiski funkcionējošas koģenerācijas
stacijas izveidi. Līdz ar to šādu darbību prettiesiskums ir acīmredzams.
[5.5] Ar Ministru kabineta 2013.gada 30.jūlija noteikumiem Nr.466 „Grozījumi Ministru kabineta 2009.gada 10.marta
noteikumos Nr.221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā””
(turpmāk – noteikumi Nr.466) tika ieviesti grozījumi. Citējot noteikumu Nr.466 projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma
ziņojumu (anotāciju) saistībā ar termiņa pagarināšanu, tiesa secinājusi, ka sākotnēji noteiktā projekta ieviešanas termiņa
pagarināšana kopš noteikumu Nr.221 grozījumu spēkā stāšanās brīža, proti, kopš 2013.gada 16.augusta, vairs nav
pieļaujama (noteikumu Nr.221 21.1punkts). Materiāli tiesiska prekluzīva termiņa ilgumu nosaka likumdevējs, izdarot
politisku izšķiršanos attiecībā uz jautājumu, kāds laiks dodams kādas tiesības īstenošanai. Tātad likumdevējs jau ir
apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujas pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros nosacījumus
samērīgajā, iepriekš skaidri norādītajā termiņā. Savukārt šā termiņa neievērošana ir pamats atļaujas atcelšanai.
Vienlaikus, izvērtējot apstākļus, kuru dēļ pieteicēja nav varējusi īstenot projektu sākotnējā lēmumā noteiktajā termiņā,
tiesa konstatējusi turpmāk minēto.
2014.gada 26.februārī Madonas novada būvvalde izsniedza pieteicējai būvatļauju Nr.20/2014 koģenerācijas
elektrostacijas būvniecībai. 2015.gada 5.janvārī nomira pieteicējas investors, dalībnieks un valdes loceklis /pers. A/.
2016.gada 12.augustā pieteicēja Madonas novada būvvaldē reģistrēja būvdarbu žurnālu un uzsāka būvdarbus. 2016.gada
13.septembrī no Madonas novada pašvaldības saņemta vēstule Nr.MNP/2.1.31./16/1956 ar lūgumu apturēt būvdarbus
sakarā ar to, ka teritorijā, kas atrodas ap zemesgabalu Cesvaines ielā 18B, Madonā 2002. un 2008.gadā konstatēti senkapi.
2016.gada 21.oktobrī pieteicēja vērsās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (turpmāk – Inspekcija).
Tiesa secinājusi, ka no Inspekcijas 2016.gada 3.novembra atbildes vēstules nav konstatējams, ka būvdarbu teritorijā
atrodas arheoloģiski vai citi objekti ar kultūrvēsturisku vērtību, tāpat nav konstatējama būvdarbu apturēšanas prasība no
Inspekcijas puses. Arī no likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 22.panta izriet, ka fiziskajām un juridiskajām
personām, kas saimnieciskās darbības rezultātā atklāj arheoloģiskus vai citus objektus ar kultūrvēsturisku vērtību, par to
nekavējoties jāziņo Inspekcijai un turpmākie darbi jāpārtrauc. No lietas materiāliem neizriet, ka pieteicēja, uzsākot būvdarbus
2016.gada 26.jūlijā, atklājusi arheoloģiskus vai citus objektus ar kultūrvēsturisku vērtību, kas būtu par pamatu būvdarbu
pārtraukšanai. Tāpat arī pieteicējas organizēto un īstenoto pasākumu kultūras vērtību apzināšanai paredzamo darbu zonā
rezultātā neapstiprinājās arheoloģisku vai citu objektu ar kultūrvēsturisku vērtību atrašanās pieteicējas būvdarbu zonā.
Tiesa konstatējusi, ka pieteicējai īpašuma tiesības uz zemesgabalu Cesvaines ielā 18B, Madonā nostiprinātas
2014.gada 23.maijā. Kā izriet no Zemesgrāmatu apliecības III daļas, 1.iedaļas „Lietu tiesības, kas apgrūtina nekustamu
īpašumu” 1.6.punktā izdarīta atzīme – pašvaldības nozīmes kultūras piemineklis „Cesvaines ielas apkārtnes senkapi”.
Secināms, ka pieteicēja, iegādājoties minēto zemesgabalu, bija informēta par iepriekš minēto apgrūtinājumu, kas nozīmē, ka
pieteicēja jau kopš 2014.gada 23.maija varēja plānot un īstenot nepieciešamās darbības kultūras vērtību apzināšanai
paredzamo darbu zonā saskaņā ar likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 22.pantu. Apstāklis, ka pieteicēja iepriekš
minētās darbības kultūras vērtību apzināšanai uzsāka pēc Madonas novada pašvaldības 2016.gada 13.septembra vēstules
Nr.MNP/2.1.31./16/1956 saņemšanas, nav vērtējams kā objektīvs, no pieteicējas gribas neatkarīgs apstāklis.
Tiesa nav apšaubījusi, ka pieteicējas galvenā investora /pers. A/ nāve 2015.gada 5.janvārī varēja aizkavēt projekta
attīstības gaitu, taču ne tik lielā mērā, lai pieteicēja nevarētu divu gadu un četru mēnešu laikā (no 2015.gada 5.janvāra līdz
2017.gada 9.maijam) īstenot elektrostacijas būvniecību un uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā. Šādi pierādījumi,
kas norādītu uz būtisku projekta attīstības kavējumu tieši saistībā ar investora nāvi, no lietas materiāliem neizriet. Tāpat no
www.Lursoft.lv pieejamās informācijas konstatējams, ka pieteicējai periodā no 2015.gada janvāra līdz 2017.gadam bija
lemttiesīga valde. Turklāt būvatļauja elektrostacijas būvniecībai pieteicējai izsniegta 2014.gada 16.februārī. Nav konstatējami
objektīvi apstākļi, kādēļ pieteicēja kavējās uzsākt būvdarbus 2014.gada ietvaros, proti, jau pirms /pers. A/ nāves.
Tāpat tiesas ieskatā sākotnējā lēmumā noteiktais termiņš – pieci gadi – ir pietiekams, lai būtu iespējams īstenot
koģenerācijas elektrostacijas būvniecību un uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, tai skaitā iestājoties arī kādiem
neparedzamiem apstākļiem, kas aizkavē projekta īstenošanu. Kā jau iepriekš norādīts, konkrēto termiņu noteicis
likumdevējs, izdarot politisku izšķiršanos attiecībā uz jautājumu, kāds laiks dodams kādas tiesības īstenošanai. Pieteicēja,
uzsākot elektrostacijas būvniecības darbus faktiski piecu gadu termiņa pēdējā pusgadā, pati izšķīrās uzņemties risku, ka
neplānotu šķēršļu dēļ projekta īstenošana termiņā var tikt apdraudēta.
Papildus tiesa norādījusi, ka no pieteicējas paskaidrojumiem un lietā esošajiem dokumentiem nav konstatējams, ka arī
pēc 2017.gada 9.maija (sākotnējā lēmumā noteiktais termiņš) pieteicēja būtu veikusi aktīvas darbības būvniecības jomā, kas
liecinātu par pieteicējas patiesu nodomu īstenot elektrostacijas būvniecību un uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā.
Uz tiesas jautājumu, kādus būvdarbus pieteicēja veica 2017.gada pavasarī un vasarā, pēc tam, kad atkrita pieteicējas
norādītie šķēršļi saistībā ar arheoloģiskās izpētes veikšanu būvdarbu zonā, pieteicējas amatpersona norādīja, ka negribēja
steigties ar objekta pabeigšanu, mērķis bija būvēt pilno staciju, ar trīs megavatu jaudu. Būvdarbus uzsāka 2017.gada
rudenī. Tādējādi secināms, ka 2017.gada pavasarī – vasarā elektrostacijas būvdarbi netika uzsākti.
Iepriekš minētie apstākļi liecina par to, ka pieteicēja nepamatoti kavējusies ar projekta īstenošanu gan pirms 2017.gada
9.maija termiņa iestāšanās, gan arī pēc tā un nav veikusi darbības, kas liecinātu par pieteicējas patiesu interesi uzbūvēt
elektrostaciju un ražot elektroenerģiju koģenerācijā.
[5.6] Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas izskatāmo gadījumu raksturotu kā netipisku. Pieteicējas norādītie apstākļi
nav uzskatāmi par tādiem, kas pieteicējai objektīvi liedza savlaicīgi plānot un īstenot elektrostacijas būvniecības darbus un
uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, ievērojot, ka kopējais termiņš projekta īstenošanai bija pieci gadi. Proti, no
lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja, uzsākot elektrostacijas būvniecības darbus faktiski piecu gadu termiņa pēdējā
pusgadā, nepaspēja sākotnējā lēmumā noteiktajā termiņā uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā. Tas ir tipisks
noteikumu Nr.221 35.1punkta piemērošanas gadījums. Kā jau iepriekš norādīts, likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir
jābūt spējīgam izpildīt atļaujas pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros nosacījumus samērīgajā, iepriekš skaidri
norādītajā termiņā. Savukārt šā termiņa neievērošana ir pamats atļaujas atcelšanai.
Līdz ar to konkrētajā gadījumā priekšroka dodama tiesiskās noteiktības principam. Tas paredz, ka visiem
komersantiem precīzi jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība (šajā gadījumā noteikumi Nr.221). Savukārt gadījumā, ja
komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei jāpieņem attiecīgs lēmums.
[5.7] Atsaucoties uz Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2015.gada 8.jūnija
sprieduma lietā Nr.SKA-642/2015 5.punktu, tiesa norādījusi, ka termiņa nokavējuma gadījumā likumdevējs nav aizliedzis
iestādei izdot administratīvo aktu. Izdošanas termiņa kavējuma dēļ administratīvais akts kļūst apstrīdams vai pārsūdzams
tiesā. Tādā gadījumā ir vērtējams, kāda ir procesuālā pārkāpuma ietekme uz adresāta tiesībām.
Lietā nepastāv strīds, ka viena mēneša termiņš ir nokavēts, tomēr tiesa uzskatījusi, ka pieteicējai nebija pamata
paļauties uz Ministrijas bezdarbību. Tiesas ieskatā pieteicēja nevarēja neapzināties situācijas prettiesiskumu, jo pieteicējai kā
komersantam, kas vēlas uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, bija jāzina, ka koģenerācija ietver sevī arī
siltumenerģijas ražošanu lietderīgai izmantošanai, tāpat sākotnējā lēmuma nosacījumu izpildei bija nepieciešams
koģenerācijas elektrostaciju nodot ekspluatācijā. Turklāt pieteicēja pati arī skaidroja motīvus, kādēļ pieņēma lēmumu izvietot
ģeneratoru pagaidu konteinera tipa ēkā, proti, lai nezaudētu ar sākotnējo lēmumu piešķirtās tiesības. Līdz ar to pieteicējai
nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka pieteicēja, formāli izpildot prasības, ir izpildījusi Ministru kabineta noteikumos
noteiktās prasības.
Tiesa piekritusi, ka Ministrijas rīcība attiecībā uz elektroenerģijas ražošanas koģenerācijā uzsākšanas konstatēšanu laika
gaitā nav bijusi konsekventa. Vienlaikus tiesa norādījusi, ka tas apstāklis, ka iestāde sākotnēji ir nepareizi tulkojusi
normatīvo aktu prasības, šīs lietas faktiskajos apstākļos nevarēja pieteicējai radīt tiesisko paļāvību, ņemot vērā, ka
koģenerācijas procesa būtību un koģenerācijas elektrostacijas ekspluatācijas uzsākšanas kārtību precīzi noteica ārējie
normatīvie akti. Līdz ar to tiesa uzskatījusi, ka šajā lietā pieteicējas paļaušanās uz šādu iestādes rīcību nav tiesiski
aizsargāta, proti, paļāvība, pat ja pieteicējai patiesi radās, nav aizsardzības vērta.
[5.8] Pieteicējas pārstāvis norāda, ka Ministrija ir pieļāvusi būtisku procesuālo pārkāpumu Lēmuma izdošanā, jo
Lēmumu ir pieņēmis Ministrijas valsts sekretāra vietnieks, ko pieteicējas ieskatā varēja darīt tikai valsts sekretārs.
No Ministru kabineta 2010.gada 23.marta noteikumu Nr.271 „Ekonomikas ministrijas nolikums” (redakcijā, kas bija
spēkā Lēmuma pieņemšanas brīdī) 11.6.apakšpunkta, 12.punkta un Valsts pārvaldes iekārtas likuma izriet, ka valsts
sekretārs ar iekšēju normatīvo aktu nosaka valsts sekretāra vietnieka kompetenci. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas
2013.gada 17.decembra noteikumu Nr.1-7-45 „Ekonomikas ministrijas lietvedības kārtība” (redakcijā, kas bija spēkā
Lēmuma pieņemšanas brīdī) 92.5.apakšpunktam valsts sekretāra vietnieki paraksta šādus dokumentus: lēmumus, kas
saistīti ar naftas rezervju nodevas administrēšanu, Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likumu, Subsidētās elektroenerģijas
ražotāju reģistru, energoefektivitātes nodevu un tās administrēšanu, atļaujām elektroenerģijas ražošanas jaudu palielināšanai,
jaunu ražošanas iekārtu ieviešanai, kā arī atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātā iepirkuma ietvaros un garantētās
maksas veidā, ražojot elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā.
Tiesas ieskatā 92.5.apakšpunktā ir ietverts pilnvarojums valsts sekretāra vietniekam pieņemt Lēmumu, jo atļauja
elektroenerģijas ražošanai obligātā iepirkuma ietvaros pēc savas būtības ir saistīta ar elektroenerģijas pārdošanu. Turklāt
pilnvarā ietvertais pilnvarojums ir plašs, jo valsts sekretāra vietnieks ir pilnvarots pieņemt lēmumus, kas ir saistīti. Nevienā
pilnvarojumā nekad nebūs iespējams tiešā un precīzā veidā uzskaitīt pilnībā visas iespējamās situācijas konkrētajā jomā.
[6] Par minēto spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem
argumentiem.
[6.1] Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka koģenerācijas elektrostaciju bija paredzēts attīstīt divās kārtās.
Atbildīgā Madonas novada būvvalde apstiprināja, ka elektrostacijas pirmās kārtas īstenošanai nav nepieciešams akts par
ēkas nodošanu ekspluatācijā, kā arī elektrostacijas pirmās kārtas īstenošanas brīdī normatīvie akti nenoteica minimālo
elektrostacijas elektrisko jaudu, kādai ir jābūt uzstādītai līdz sākotnējā lēmumā noteiktajam elektroenerģijas ražošanas
uzsākšanas termiņam. Papildus norādāms, ka normatīvie akti neaizliedz elektroenerģijas ražošanu, tajā skaitā uz laiku, kamēr
norisinās attiecīgās elektrostacijas būvniecības darbi. Iestādei ir aizliegts atcelt vai ierobežot privātpersonai piešķirtās
tiesības, ja tas nav nostiprināts normatīvajā aktā.
[6.2] Nevienā normatīvajā aktā nav norādīts, kādi tieši dokumenti ražotājam jāiesniedz, lai pierādītu, ka ir uzsākta
elektroenerģijas ražošana koģenerācijā. Ekonomikas ministrija ilgstoši savā praksē bija atzinusi sadales sistēmas operatora
aktu par elektrostacijas atzīšanu par derīgu paralēlam darbam ar sistēmu un atļauju elektrostacijas pieslēgšanai sistēmai par
tādiem dokumentiem, kas apliecina elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu koģenerācijā.
Atsaucoties uz Senāta un Eiropas Savienības Tiesas praksi, pieteicēja norādījusi, ka saskaņā ar tiesiskās paļāvības un
samērīguma principiem būtu jānodrošina pienācīgs pārejas laika mehānisms, kādā personai iespējams izmantot tiesības
atbilstoši iepriekšējai kompetentās iestādes praksei. Nepastāvot šādam pārejas periodam, persona pamatoti var atsaukties uz
savas tiesiskās paļāvības aizsardzību, ja tās rīcības pamatā ir bijusi kompetentās iestādes kļūda.
[6.3] Tiesa nepamatoti iestājusies Ministrijas vietā un meklējusi administratīvā akta pamatojumu attiecībā uz
siltumenerģijas ražošanu.
[6.4] Inspekcijas vēstule jāskata kopsakarā ar citiem lietas materiāliem, t.sk. ar Madonas novada pašvaldības
2016.gada 13.septembra vēstuli, kurā ietverta prasība par būvdarbu apturēšanu līdz brīdim, kad tiks saņemts Inspekcijas
atzinums par būvdarbu pieļaujamību.
No Inspekcijas vēstules izriet skaidra norāde pieteicējai nodrošināt attiecīgās izpētes darbības un līdz to pabeigšanai
neveikt nekādus būvdarbus. Inspekcija tikai 2017.gada jūnijā sniedza apstiprinājumu Ministrijai, ka apbūvējamā zemes
gabalā nav konstatējami arheoloģiski vai kultūrvēsturiskas nozīmes objekti. 2017.gada maijā tika dota piekrišana būvdarbu
turpināšanai zemesgabalā.
[6.5] Būvvalde pieteicējai izdotajā 2014.gada 26.februāra būvatļaujā neietvēra nekādus nosacījumus par izpētes darbību
veikšanu un arī nebrīdināja par izpētes nepieciešamību.
[6.6] Pieteicējas gadījums kvalificējams kā netipisks gadījums, jo likumdevējs noteikumu Nr.221 35.1punktā nebija
apsvēris iespēju, ka kādam ražotājam tiks atņemtas obligātā iepirkuma tiesības vairāk kā mēnesi pēc attiecīgo nosacījumu
iestāšanās. Sākotnējā lēmuma atcelšanas rezultātā pieteicēja zaudēja attiecīgās mantiska rakstura tiesības, un vienlaikus tai
radās zaudējumi saistībā ar ieguldīto investīciju atgūšanu. Līdz ar to pirms Lēmuma pieņemšanas bija nepieciešams izvērtēt
pieteicējas tiesību ierobežojuma samērīgumu.
[6.7] Atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma 1.panta pirmajā daļā ietverto iestādes definīciju, pieteicēja
norādījusi, ka amatpersonas kompetence izdot administratīvo aktu var izrietēt vienīgi no ārējā normatīvā akta (vai publisko
tiesību līguma). Konkrētajā gadījumā nav neviena ārējā normatīvā akta, kas pilnvarotu valsts sekretāra vietnieku izdot
administratīvo aktu saistībā ar tiesībām pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Turklāt no Ekonomikas
ministrijas 2013.gada 17.decembra noteikumu Nr.1-7-45 „Ekonomikas ministrijas lietvedības kārtība” 92.5.apakšpunkta nav
konstatējams Ministrijas valsts sekretāra vietnieka tiesības Ministrijas vārdā pieņemt lēmumus par tiesību piešķiršanu pārdot
koģenerācijas procesā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī šo (pārdošanas) tiesību atcelšanu. Līdz ar
to saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 74.panta pirmās daļas 2.punktu Lēmums nav spēkā.
[6.8] Iestādes termiņa kavējums, kas radījis pieteicējai zaudējumus vairāku tūkstošu euro apmērā, nepamatoti netiek
ņemts vērā attiecībā pret privātpersonas termiņa kavējumu, kas valstij nekādu zaudējumu vai kaitējumu nav radījis.
[7] Ministrija iesniedza paskaidrojumus par pieteicējas apelācijas sūdzību. Paskaidrojumos papildus Lēmumā jau
norādītajam minēti turpmākie argumenti.
[7.1] Darbības imitācija, kas saistīta ar īslaicīgu ģeneratora pieslēgšanu, pēc būtības ir maldinoša rakstura. Šādu
darbību vienīgais mērķis ir saglabāt tiesības, kas piešķirtas ar lēmumu. Darbību mērķis nekādā veidā nav saistāms ar
faktiski funkcionējošas koģenerācijas stacijas izveidi. Līdz ar to šādu darbību prettiesiskums ir acīmredzams.
Tāpat pieteicējai nevarēja nebūt zināms, ka konteinera novietošana pati par sevi nav uzskatāma par lēmumā un
normatīvajos aktos noteiktā termiņa izpildi, jo pieteicēja, konstatējot, ka nevar uzsākt elektroenerģijas sākotnējā lēmumā
noteiktajā termiņā, vērsās Ministrijā ar lūgumu pagarināt normatīvajos aktos noteikto termiņu.
[7.2] Tā kā normatīvajos aktos nav noteikts, kādi tieši dokumenti ražotājiem jāiesniedz, lai pierādītu, ka ir uzsākta
elektroenerģijas ražošana koģenerācijā, Ministrija saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59.panta pirmo daļu ieguva
papildus pierādījumus.
[7.3] Pieteicējai jau pirms būvdarbu uzsākšanas bija savlaicīgi jāapzina iespējamās kultūras vērtības un attiecīgi jāplāno
veiktie darbi, bet pieteicēja tikai 2016.gada 22.septembrī vērsās Ministrijā, lūdzot pagarināt termiņu.
[7.4] Iestādes termiņa kavējums pats par sevi nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai izskatāmo gadījumu atzītu par
netipisku. Termiņa kavējums skatāms kopsakarā ar to, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka tā nav izpildījusi
normatīvajos aktos noteiktās prasības.
[8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa lietu izskata rakstveida
procesā.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka
pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
Administratīvā apgabaltiesa arī atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos
apstākļus, piemērojusi lietas apstākļiem atbilstošās tiesību normas un pareizi tās interpretējusi, spriedumā ietvertā motivācija
ir pareiza un pietiekama, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu
pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un izvērstāku motivāciju nesniedz.
Atbildot uz apelācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa norāda turpmāko.
[10] Sākotnējā lēmumā noteikts, ka pieteicējai jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā līdz 2017.gada 9.maijam.
Tomēr pieteicēja norādījusi apstākļus, kas tās ieskatā bija par iemeslu tam, ka pieteicēja nevarēja iekļauties minētajā termiņā,
tostarp apstākli, ka pieteicēja bija spiesta apturēt būvdarbus. Pieteicēja uzskata, ka šis apstāklis pieteicējas gadījumu padara
par netipisku, kas Ministrijai bija jāņem vērā, piemērojot noteikumu Nr.221 35.1punktu.
[10.1] 2014.gada 26.februārī Madonas novada būvvalde izsniedza pieteicējai būvatļauju Nr.BIS-BV-4.1-2017-5967
(20/2014), uz kuras pamata tika plānoti un īstenoti elektrostacijas būvdarbi. Pieteicēja uzsāka būvdarbus 2016.gada 26.jūlijā,
tomēr 2016.gada septembrī bija spiesta tos apturēt sakarā ar saņemto Madonas novada pašvaldības 2016.gada
13.septembra vēstuli Nr.MNP/2 1.31./16/1956, kurā pieprasīts pieteicējai apturēt būvdarbus, jo blakus esošajos
zemesgabalos konstatēti senkapi.
Normatīvais regulējums (likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 22.pants) jau pirms būvatļaujas saņemšanas
noteica pienākumu darbu pasūtītājam nodrošināt kultūras vērtību apzināšanu paredzamo darbu zonā. Lietā nav pierādījumu,
ka pieteicēja šādas darbības būtu veikusi. Šis arguments jāvērtē kopsakarā ar Madonas novada būvvaldes vēstulē pausto,
ka būvdarbi jāpārtrauc. Proti, ja pieteicēja būtu veikusi kultūras vērtību apzināšanu jau pirms būvdarbu uzsākšanas, tad
pieteicēja būtu varējusi iesniegt Madonas novada būvvaldei pierādījumus, kas apliecinātu, ka ar būvniecību netiks skartas
vai iznīcinātas kultūrvēsturiskas vērtības. No lietas materiāliem konstatējams, ka tikai pēc iepriekš minētās Madonas novada
pašvaldības vēstules pieteicēja ir veikusi pirmās darbības, kas vērstas uz kultūras vērtību apzināšanu.
Pirmās instances tiesas spriedumā pamatoti atzīmēts, ka pieteicēja jau iegādājoties nekustamo īpašumu, uz kura
saskaņā ar būvatļauju paredzēta koģenerācijas elektrostacijas būvniecība, bija informēta par apgrūtinājuma – pašvaldības
nozīmes kultūras pieminekļa „Cesvaines ielas apkārtnes senkapi” – esamību. Tas nozīmē, ka pieteicēja jau kopš 2014.gada
23.maija varēja plānot un īstenot nepieciešamās darbības kultūras vērtību apzināšanai paredzamo darbu zonā saskaņā ar
likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 22.pantu papildus citām darbībām, ko pieteicēja veica koģenerācijas
elektrostacijas projekta attīstības ietvaros (sk., piemēram, lietas 163. – 164.lapu).
Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumu Nr.122 „Vispārīgie būvnoteikumi” (bija spēkā laikā, kad pieteicējai
2012.gadā saņēma plānošanas un arhitektūras uzdevumu) 35.punktā bija noteikts, ka būvvalde 10 darbdienu laikā pēc
būvniecības iesnieguma – uzskaites kartes reģistrācijas dienas izskata attiecīgās būvniecības ieceres atbilstību vietējās
pašvaldības teritorijas plānojumam un detālplānojumam (ja tāds ir izstrādāts), kā arī attiecīgajiem apbūves noteikumiem un
izsniedz plānošanas un arhitektūras uzdevumu (2.pielikums) vai būves nojaukšanas uzdevumu (2.1pielikums) vai sniedz
pamatotu rakstisku atteikumu, vai pieņem lēmumu par būvniecības publiskās apspriešanas rīkošanu (vai nerīkošanu)
saskaņā ar Būvniecības likuma 12.pantu. Šo noteikumu 52.punktā noteikts, ka būvvaldes pienākums ir savlaicīgi izsniegt šo
noteikumu 35.punktā minēto plānošanas un arhitektūras uzdevumu vai būves nojaukšanas uzdevumu, pamatotu atteikumu
vai lēmumu, kā arī plānošanas un arhitektūras uzdevumā vai būves nojaukšanas uzdevumā norādīt nepieciešamos tehniskos
noteikumus un citus dokumentus.
Apgabaltiesa secina, ka, no vienas puses, ar ārējo normatīvo aktu ir noteikts personas pienākums noskaidrot apstākļus
saistībā ar tās iespējām veikt būvniecību savā īpašumā, no otras puses, nosacījumus būvniecībai plānošanas un
arhitektūras uzdevumā ir pienākums norādīt arī būvvaldei.
Pieteicēja minējusi, ka būvatļaujā nekādi papildus nosacījumi nebija minēti. Tomēr tam apgabaltiesas ieskatā nav
izšķirošas nozīmes, šajā konkrētajā gadījumā vērtējot apstākli par to, vai pieteicējas gadījums ir netipisks. Lietā nav strīda,
ka pieteicēja ir atteikusies no projekta īstenošanas tādā veidā, kam 2014.gada 26.februārī saņēma būvatļauju.
Proti, 2014.gada būvatļauja paredzēja objektu „Koģenerācijas stacija „nulles cikls””, tomēr pēc iespējas atsākt
būvdarbus pieteicēja neturpināja koģenerācijas stacijas būvniecību „nulles cikls”, bet īpašumā novietoja koģenerācijas
iekārtu (konteineru), kas, kā to pamatoti atzinusi pirmās instances tiesa, neatbilst koģenerācijas stacijas definīcijai saskaņā ar
noteikumu Nr.221 2.1.apakšpunktu.
[10.2] Pirmās instances tiesa spriedumā konstatēja, ka lietā nav neviena pierādījuma, kas apliecinātu, ka pēc sākotnējā
lēmumā noteiktā termiņa koģenerācijas elektrostacijas būvniecības darbi tiktu aktīvi turpināti. Pieteicēja apelācijas sūdzībā
šajā sakarā norādījusi, ka pēc sākotnējā lēmumā noteiktā termiņa ir saņēmusi Ministrijas atļauju jaunu elektrostacijas iekārtu
ieviešanai (ražošanas jaudas palielināšanai no 0,1 MW līdz 3 MW), saņēma Inspekcijas piekrišanu turpināt būvdarbus,
Madonas novada būvvaldē saņēma būvdarbu turpināšanai nepieciešamās atzīmes uz būvatļaujas, ieguva no Ministrijas
apliecinājumu par noteikumos Nr.221 noteikto prasību izpildi, risināja ar AS „Sadales tīkls” jautājumus par pieslēgumiem
sadales sistēmai.
Apgabaltiesa piekrīt pirmās instances tiesai, ka pieteicējas minētās darbības nav uzskatāmas par aktīvām darbībām
koģenerācijas elektrostacijas būvdarbu veikšanā. Turklāt jāņem vērā laika periods no sākotnējā lēmumā noteiktā termiņa –
2017.gada 9.maija līdz Lēmuma pieņemšanas dienai – 2018.gada 16.februārim. Tie ir pilni deviņi mēneši, kas ir ilgāks laika
periods nekā konkrēto būvdarbu apturēšanas laiks – astoņi mēneši. Kā jau pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi
spriedumā, pieteicējas amatpersona 2019.gada 10.janvāra tiesas sēdē norādīja, ka negribēja steigties ar objekta pabeigšanu,
mērķis bija būvēt pilno staciju ar trīs megavatu jaudu. Būvdarbus uzsāka 2017.gada rudenī. Līdz ar to pieteicēja arī pēc
sākotnējā lēmumā noteiktā termiņa un pēc atļaujas atsākt būvdarbus nav steidzami virzījusies uz būvatļaujā norādītās
koģenerācijas elektrostacijas būvniecības pabeigšanu. Minētais liek pamatoti šaubīties par pieteicējas vēlmi pabeigt
koģenerācijas stacijas būvniecību.
[11] Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka lietā pārkāpts tiesiskās paļāvības un samērīguma princips, jo būtu
jānodrošina pienācīgs pārejas laika mehānisms, kādā personai iespējams izmantot tiesības atbilstoši iepriekšējai
kompetentās iestādes praksei attiecībā uz elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu koģenerācijā. Nepastāvot šādam pārejas
periodam, persona pamatoti var atsaukties uz savas tiesiskās paļāvības aizsardzību, ja tās rīcības pamatā ir bijusi
kompetentās iestādes kļūda.
[11.1] Atbilstoši Ministrijas iepriekšējai praksei kā pierādījums, ka komersants ir uzsācis elektroenerģijas ražošanu
koģenerācijā, tikušas atzītas komersantu iesniegtās AS „Sadales tīkls” atļaujas par elektrostacijas atzīšanu par derīgu
paralēlam darbam ar sistēmu, ko apliecina arī pieteicējai adresētā Ministrijas 2017.gada 15.augusta vēstule Nr.451-2-5903
(sk. lietas 90.lapu). Tomēr minētais apgabaltiesas ieskatā nenozīmē, ka iestāde, lemjot par to, vai ir iespējams komersantam
saglabāt atļauju, pēc savas iniciatīvas nevar pārbaudīt sniegtās informācijas atbilstību faktiskajai situācijai un konstatēt, ka
ražošana faktiski nenotiek, vēl jo vairāk apstākļos, kad Ministrijai netika iesniegti AS „Sadales tīkls” iesniegtās atļaujas
pielikumā norādītie visi nepieciešamie dokumenti.
[11.2] Lietā nav strīda, ka atbilstoši iesniegumam, uz kura pamata pieņemts sākotnējais lēmums, koģenerācijas
elektrostacijā bija plānots uzstādīt elektroenerģijas ražošanas jaudu 3 MW apmērā.
Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr.500 „Vispārīgie būvnoteikumi” 1.pielikumā „Ēku iedalījumu
grupās” ir sniegts ēku klasifikācijas pazīmju uzskaitījums. Apgabaltiesa, ievērojot pieteicējas iecerētā objekta tehnisko
raksturlielumu – elektroenerģijas ražošanas jauda 3 MW, secina, ka pieteicējas iecerētais būvobjekts atbilst 1.pielikuma
5.punktā norādītajām pazīmēm – katlumājas un elektroenerģijas apgādes ēkas ar siltuma jaudu lielāku par 2 MW un/vai
elektrisko jaudu lielāku par 2 MW. Līdz ar to pieteicējas iecerētā koģenerācijas stacija ir klasificējama kā III grupas būve
(kas arī bija norādīts pieteicējai izsniegtajā būvatļaujā 2014.gadā), kuras būvniecībai nepieciešams saņemt būvatļauju.
Noteikumu Nr.573 75.punkts noteic: ja energoapgādes objekta būvniecībai ir saņemta būvatļauja, energoapgādes
objekta pieņemšanu ekspluatācijā pēc būvniecības pabeigšanas ierosina būvniecības ierosinātājs, iesniedzot būvvaldē
noteikumos norādītos dokumentu oriģinālus. Saskaņā ar šo noteikumu 84.punktu būvvalde novērtē energoapgādes objekta
gatavību ekspluatācijai, pamatojoties uz būvvaldē iesniegtajiem dokumentiem, kā arī atbilstību būvprojektam un
normatīvajiem aktiem būvniecības jomā. Par energoapgādes objekta pieņemšanu ekspluatācijā būvvalde sastāda aktu
(85.punkts). Noteikumu 86.punkts noteic, ka energoapgādes objekts uzskatāms par pieņemtu ekspluatācijā ar akta
apstiprināšanas dienu.
Būvniecības likuma 21.panta otrā daļa noteic, ka būvi aizliegts izmantot līdz tās pieņemšanai ekspluatācijā. Tāpat
atbilstoši noteikumu Nr.221 35.punktam komersants, kas ieguvis tiesības saņemt garantētu maksu par koģenerācijas
elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu, ne vēlāk kā piecu gadu laikā pēc lēmuma spēkā stāšanās nodrošina, lai
koģenerācijas elektrostacijas uzstādītā jauda būtu nodota ekspluatācijā un būtu darboties spējīga.
Senāts ir atzinis, ka elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā iespējams veikt vienīgi tādā koģenerācijas elektrostacijā, kas
ir nodota ekspluatācijā. Ar lēmumu piešķirtās tiesības pārdot koģenerācijas elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros mērķis nav piešķirt tiesības uzstādīt pagaidu iekārtu. Pieteicējai līdz sākotnējā lēmumā noteiktajam
termiņam bija jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā. Koģenerācijas elektrostacijai bija jābūt darboties spējīgai, kas
nozīmē arī noslēgušos būvniecības procesu un uzsāktu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu, un tās pārdošanu (sal.
s k . Senāta 2019.gada 28.novembra lēmuma lietā Nr.SKA-1477/2019 5.punktu; Senāta 2019.gada 6.novembra
lēmuma lietā Nr.SKA-1510/2019 2.punktu).
Apgabaltiesa pēc pieteicējas lūguma izprasīja no AS „Sadales tīkls” pieteicējas 2019.gada 17.septembra iesniegumā
lūgto AS „Sadales tīkls” izmeklēšanas komisijas 2017.gada 30.oktobra ziņojumu. 2019.gada 30.oktobrī apgabaltiesa no AS
„Sadales tīkls” saņēma izrakstu no minētā ziņojuma apjomā, kas attiecas tikai uz pieteicēju. Šajā izrakstā nav ietverta
pieteicējas norādītā tiesību normu interpretācija.
Ņemot vērā divos iepriekš minētajos Senāta lēmumos atzīto, ka elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā iespējams ražot
tikai tādā elektrostacijā, kas ir nodota ekspluatācijā, nevis ražot pagaidu iekārtā, apgabaltiesa atzīst, ka AS „Sadales tīkls”
sniegtajai iespējami atšķirīgajai tiesību normu interpretācijai nav nozīmes un nav pamata iegūt no AS „Sadales tīkls” pilnu
komisijas ziņojumu.
Lietā nav strīda, ka pieteicējai ir izsniegta būvatļauja 3.grupas būvei – koģenerācijas elektrostacijas ēkas būvniecībai
Cesvaines ielā 18B, Madonā (sk. lietas 92.-93.lapu).
Tā kā pieteicējai ir izsniegta būvatļauja energoapgādes objekta būvniecībai, tad konkrētajā gadījumā energoapgādes
objekts tiek pieņemts ekspluatācijā ar akta par pieņemšanu ekspluatācijā sastādīšanu. Lietā nav strīda, ka par būvatļaujā
norādīto energoapgādes objektu nav pieņemts akts par būves pieņemšanu ekspluatācijā. Tādējādi pieteicēja nav
nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību noteikumu Nr.221 2.1.apakšpunktā noteiktajai definīcijai.
Koģenerācijas elektrostacija ir tehnoloģisku iekārtu, būvju un infrastruktūras kopums, kas paredzēts vienlaicīgai
elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai.
Lēmumā nav vērtēta vairāku koģenerācijas staciju ar atšķirīgu jaudu izveide vienā adresē. Būvju kopums šajā gadījumā
ietver arī plānotās 3.grupas būvi, jo tā veido vienu koģenerācijas elektrostaciju, proti, vienu energoapgādes objektu.
[11.3] Vienlaikus ar elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas elektrostacijā jāražo arī lietderīgā siltumenerģija. Pieteicēja
apstiprinājusi, ka no SIA „Wood4ex” nomājusi konteinera tipa kalti ar siltuma ģeneratoru. Pieteicēja tiesas sēdē pirmās
instances tiesā norādījusi, ka šī iekārta bija pieteicējas rīcībā līdz jūnijam. Līdz ar to siltumenerģijas ražošanai un nodošanai
ir bijis īslaicīgs raksturs. Turklāt pieteicēja siltumenerģiju sākotnēji vēlējās pārdot diviem citiem komersantiem, nevis SIA
„Wood4eX”, kam vienu mēnesi siltumenerģija tika nodota šķeldas kaltēšanai. Šajā sakarā pieteicēja norādījusi, ka nav
izbūvēta siltumtrase, lai šo siltumenerģiju nodotu tiem komersantiem, ar kuriem bija noslēgts līgums. Apgabaltiesa secina, ka
paredzētajā objektā tātad trūka arī infrastruktūru kopums, lai nodrošinātu faktisku siltumenerģijas nodošanu. Secīgi nav arī
iespējams pārliecināties, vai attiecīgā siltumenerģija atbilst lietderīgās siltumenerģijas kritērijiem saskaņā ar noteikumu Nr.221
2.3.apakšpuntu, kuriem, piesakoties atbalstam, pieteicēja bija kvalificējusies.
Pirmās instances tiesa, vērtējot argumentus par siltumenerģijas ražošanu, nav iestājusies iestādes vietā, kā to nepamatoti
uzskata pieteicēja. No tiesas sēdes protokola izriet, ka Ministrijas rīcībā nebija pieteicējas iesniegtais apliecinājums par
mobilās kaltes iekārtas nomu. Tādējādi šajā sakarā iestāde Lēmumā nevarēja izteikt argumentus saistībā ar šo aspektu. Līdz
ar to tiesas rīcība, vērtējot šo argumentu, ir pamatota.
[11.4] Pieteicēja, apzinoties, ka būvniecības process koģenerācijas elektrostacijas būvniecībai nav pabeigts, nevarēja
tiesiski paļauties, ka tā ir izpildījusi sākotnējā lēmumā norādītos nosacījumus, kas izriet no normatīvajiem aktiem. Šāda
paļāvība nav aizsardzības vērta.
Pieteicējas darbības, novietojot konteineru un saslēdzot elektroietaisi – ģeneratoru ar jaudu 10 kW – ar AS „Sadales
tīkls” sistēmu, nav vērstas uz ilglaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Šādu darbību mērķis, ko neapstrīd arī
pieteicēja, ir bijis saglabāt tiesības pārdot koģenerācijas elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.
Tomēr šādas darbības neatbilst valsts atbalsta regulējuma mērķim – nodrošināt prognozējamību elektroenerģijas apjoma
iepirkumos.
[11.5] Šobrīd regulējumā paredzēti papildus gadījumi, kuros atceļamas atļaujas pārdot koģenerācijas elektrostacijā
saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī radīts kontroles mehānisms elektriskās jaudas apmēriem. Šobrīd
noteikts, ka atļauja tiek atcelta, ja komersants nesaņem sistēmas operatora atļauju pieslēgt sistēmai koģenerācijas
elektrostaciju ar elektrisko jaudu, kas ir vismaz 50 % no plānotās koģenerācijas elektrostacijas elektriskās jaudas, kas
norādīta komersanta iesniegumā, uz kura pamata pieņemta atļauja (sal. sk. noteikumu Nr.221 35.12.punktu). Katru gadu
Ministrija vērtē arī komersanta iesniegtos datus cita starpā par faktiski saražoto elektroenerģijas apjomu un elektrisko jaudu
(sal. sk. noteikumu Nr.221 40.punktu) un nepieciešamības gadījumā (ja koģenerācijas elektrostacijā uzstādītā elektriskā
jauda iepriekšējā kalendāra gada beigās ir mazāka par plānoto koģenerācijas elektrostacijas elektrisko jaudu) groza kalendāra
gadā obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamās elektroenerģijas apjomu (sal. sk. noteikumu Nr.221 35.2punktu).
Minēto kontroles un uzraudzības mehānismu noteica ar Ministru kabineta 2018.gada 10.aprīļa noteikumiem Nr.214, ar
kuriem veikti grozījumi noteikumos Nr.221. No tiesību akta anotācijas izriet, ka, lai valsts varētu plānot izmaksas no budžeta
obligātā iepirkuma komponentes segšanai, kā arī tās mērķu enerģētikā sasniegšanu, noteikumu projekts paredz, ka Ministrija
pieņem lēmumu, ar kuru tiek samazināts elektroenerģijas daudzums, kuru var pārdot obligātā iepirkuma ietvaros, atbilstoši
koģenerācijas stacijas faktiski uzstādītajai jaudai (sk. sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I daļas
2.punkta 2.apakšpunktu http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40451291).
Lai gan, kā jau atzīts iepriekš, koģenerācijas elektrostacijas būvniecība nebija pabeigta un līdz ar to netika izpildīti
sākotnējā lēmumā noteiktie nosacījumi – elektroenerģijas ražošanas uzsākšana līdz 2017.gada 9.maijam un atbilstoši
noteikumu Nr.221 2.1.apakšpunktam izveidota koģenerācijas elektrostacija, normatīvais regulējums šobrīd paredz
stingrākas prasības tieši attiecībā uz atļaujā par tiesībām pārdot koģenerācijas elektrostacijā saražoto elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros norādītajiem apjomiem un komersantu iesniegumos atļauju piešķiršanai norādītajiem elektrisko
jaudu raksturlielumiem.
Atbilstoši jau minēto grozījumu anotācijai Ministrija, īstenojot enerģētikas politiku, iekļauj tajā arī plašāku atjaunojamās
enerģijas veicināšanas politiku, ievērojot Eiropas Savienības enerģētikas politikas virzību uz vides aizsardzību un klimata
pārmaiņu radītās ietekmes mazināšanu. 2005.gadā 8.jūnijā spēkā stājās šobrīd spēkā esošais Elektroenerģijas tirgus likums,
ar ko atjaunojamos energoresursus izmantojošu elektrostaciju un koģenerācijas staciju, kas elektroenerģiju ražo augsti
efektīvā koģenerācijā, atbalstam Latvijā ieviests valsts atbalsta mehānisms – elektroenerģijas obligātais iepirkums un
garantētā maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu. Enerģētikas jomu regulējošajos tiesību aktos ietvertas arī
prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23.aprīļa direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo
energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk –
Direktīva 2009/28/EK) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.ferbuāra direktīvas 2004/8/EK par tādas
koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū, un ar kuru groza Direktīvu
92/42/EEK (turpmāk – Direktīva 2004/8/EK). Latvijai saskaņā ar Direktīvas 2009/28/EK 3.panta 1.punktu ir noteikts
juridiski saistošs mērķis līdz 2020.gadam enerģijas bruto galapatēriņā sasniegt no atjaunojamiem energoresursiem saražotas
enerģijas īpatsvaru līdz 40%, visām ES dalībvalstīm 2020.gadā kopīgi sasniedzot 20% tādas enerģijas īpatsvaru kopējā
enerģijas galapatēriņā, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem. Tāpat Direktīva 2004/8/EK ietver normas attiecībā uz
augsti efektīvu koģenerāciju un primārās enerģijas ietaupījuma panākšanu jaunajām koģenerācijas stacijām. Minēto tiesību
aktu prasības tika ietvertas obligātā iepirkuma mehānisma regulējumā, tajā skaitā arī noteikumos Nr.221.
No minētā izkristalizējas valsts atbalsta ieviešanas mērķis: sasniegt noteiktus kvantitatīvus rādītājus noteiktā laika
periodā. Grozot regulējumu attiecībā uz jau minētajiem kontroles mehānismiem, norādīts mērķis – valsts izmaksu plānošana
saistībā ar obligātā iepirkuma komponentes segšanu. Līdz ar to, piešķirot tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju
koģenerācijas stacijā, valsts jau sākotnēji bija rēķinājusies ar noteiktu kvantitatīvo rādītāju sasniegšanu noteiktā laika periodā
atbilstoši pieteicējas iesniegumam, ar kuru tā piesakās obligātā iepirkuma sistēmai.
Izvērtējot iesniegumu, ar kuru piesakās atbalstam, tiek aprēķināts primāro energoresursu ietaupījums (noteikumu
Nr.221 6.punkts). Primāro energoresursu ietaupījums ir izteikts procentos, un tas ir atšķirīgs mazas jaudas koģenerācijas
elektrostacijām (elektrostacijas jauda nav lielāka par vienu megavatu). Lai arī noteikumi Nr.221 nenoteica, ka koģenerācijas
elektrostacijā uzstādītajai jaudai jābūt tieši tādai, kā norādīts atļaujā, pieteicēja ar savu darbību nenodrošināja ražošanas
uzsākšanas nosacījumu izpildi plānotajā koģenerācijas elektrostacijā, jo koģenerācijas elektrostacijas būvniecība netika
pabeigta. Pagaidu būves novietošanu un koģenerācijas iekārtu īslaicīgu pieslēgšanu sistēmai nevar uzskatīt par ražošanas
nosacījumu izpildi, un šādas darbības nav saderīgas ar valsts atbalsta tiesību piešķiršanas mērķi un jēgu.
Tiesas ieskatā tikai pēc būvatļaujā paredzētās koģenerācijas elektrostacijas izbūves un tās nodošanas ekspluatācijā
iespējams uzsākt ražot elektroenerģiju un siltumenerģiju un secīgi elektroenerģiju arī pārdot obligātā iepirkuma ietvaros.
[12] Pieteicēja gan pieteikumā, gan apelācijas sūdzībā ir norādījusi iebildumus Ministrijas rīcībai, pieņemot Lēmumu
termiņā, kas pārsniedz noteikumu Nr.221 35.1punktā noteikto viena mēneša termiņu.
Apgabaltiesa jau iepriekš līdzīga iestādes kavējuma gadījumā (deviņi mēneši) ir norādījusi, ka šāds kavējums nebūtu
atzīstams par maznozīmīgu, tomēr kavējuma ilgums pats par sevi nepadara gadījumu par netipisku (sal. sk. Administratīvās
apgabaltiesas 2019.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.A420180818 15.punktu).
Senāts, atsaucoties uz 2015.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-642/25015 5.punktu, ir atzinis, ka lēmuma izdošanas
termiņa nokavējuma gadījumā likumdevējs nav aizliedzis iestādei izdot administratīvo aktu. Izdošanas termiņa kavējuma dēļ
administratīvais akts kļūst apstrīdams vai pārsūdzams tiesā. Tādā gadījumā ir vērtējams, kāda ir šā procesuālā pārkāpuma
ietekme uz adresāta tiesībām. Tas ir, procesuāli pārkāpumi tiek vērtēti no to ietekmes uz gala rezultātu, proti, vai tie ir
būtiski vai nebūtiski. Procesuālo darbību termiņa kavējuma, ko pieļāvusi iestāde, gadījumā tiesa vērtē kavēšanās
pamatojumu un var to arī attaisnot (sk. Senāta 2018.gada 17.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-702/2018 10.punktu ).
Būtiski ir tas, ka iestādes nepamatota kavēšanās izdot kādu administratīvo aktu ir vērtējama no tā aspekta, vai tādējādi
pieteicējai ir pieņemts nelabvēlīgāks lēmums, kāds tas varētu būt, pieņemot to noteiktā termiņā (sal. Senāta 2010.gada
14.oktobra sprieduma Nr.SKA-403/2010 10.punktu ). Šāda situācija, piemēram, ir iespējama, ja laikā, kamēr iestāde ir
vilcinājusies ar lēmuma pieņemšanu, ir stājušies spēkā grozījumi normatīvajos aktos, kas paredz pieteicējam mazāk
labvēlīgu tiesisko regulējumu (sk. Senāta 2016.gada 29.augusta rīcības sēdes lēmuma Nr.SKA-42/2016 8.punktu).
Pieteicējai nelabvēlīgas normatīvo aktu izmaiņas kavējuma periodā nav konstatējamas, līdz ar to izskatāmajā gadījumā
apgabaltiesa iepriekš minētos apstākļus nekonstatē.
Pieteicēja norāda, ka Ministrijas kavēšanās deviņus mēnešus pieņemt lēmumu nav samērīga. Konkrētajā gadījumā, kad
izdodams obligātais administratīvais akts, Administratīvā apgabaltiesa nesaskata apstākļus, kas norādītu uz pieteicējas
tiesību nesamērīgu aizskārumu. Pieteicēja zināja normatīvo aktu prasības attiecībā uz koģenerācijas elektrostacijas
būvniecību un ražošanas uzsākšanu tajā. Pieteicējai bija arī zināms, ka šis termiņš nav pagarināms. Pieteicējas investīcijas
koģenerācijas elektrostacijas būvniecībā pēc tam, kad notecēja termiņš Lēmuma pieņemšanai, nevar tikt vērtētas atrauti no
fakta, ka normatīvo aktu prasības faktiski netika izpildītas. Pieteicējas paļaušanās uz to, ka iestāde tālākas pārbaudes
neveiks, kaut arī ir atzinusi par izpildītu sākotnējā lēmuma 2.punktu (sk. lietas 90.lapu), nav pamatota.
Turklāt pēc termiņa, kurā jāuzsāk ražošana koģenerācijas elektrostacijā, notecēšanas pieteicēja nav steigusies ar
būvniecības procesa pabeigšanu. Pieteicēja ir izvērtējusi riskus, bet nav veikusi aktīvus būvdarbus. Lēmuma pieņemšanas
termiņa nokavējums nav būtiski ietekmējis pieteicējas rīcību un būvniecības procesu. Ja pieteicējai pēc Lēmuma
pieņemšanas būtu jāveic neliels darbu apjoms, lai koģenerācijas elektrostaciju uzbūvētu, nodotu ekspluatācijā un sāktu
elektroenerģijas ražošanu, tad iestādes termiņa nokavējumā būtu pamatoti ņemt vērā pieteicējas intereses uz projekta
realizāciju. Konkrētajā gadījumā šādi apstākļi nav konstatējami, un nav arī konstatējama netipiska gadījuma esība vai
Lēmuma nesamērīgums.
[13] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka Ministrijas valsts sekretāra vietnieks nebija pilnvarots parakstīt
Lēmumu, tādēļ tas ir spēkā neesošs.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 23.marta noteikumu Nr.271 „Ekonomikas ministrijas nolikums” 12.punktu
valsts sekretāra vietnieka kompetenci, kā arī attiecīgajam valsts sekretāra vietniekam tieši pakļautās ministrijas
struktūrvienības nosaka valsts sekretārs. Ar šo normu Ministru kabinets ir sniedzis skaidru deleģējumu valsts sekretāram
noteikt valsts sekretāra vietnieku atbildības sfēras. Turklāt no šī deleģējuma pretēji pieteicējas paustajam viedoklim,
ievērojot to, ka Ministrijas valsts sekretāram nepiemīt pilnvaras izdot ārējos normatīvos aktus, izriet, ka kompetenču
sadalījums tiek noteikts ar iekšējo normatīvo aktu (sal sk. Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 18.oktobra
sprieduma lietā Nr.A420180818 16.punktu).
Pirmās instances tiesa ir sniegusi vērtējumu par valsts sekretāra vietnieka kompetenci parakstīt tāda veida
administratīvos aktus, kāds ir Lēmums. Apgabaltiesa šim vērtējumam ir pievienojusies. Apgabaltiesa nesaskata valsts
sekretāram piešķirtā deleģējuma noteikt valsts sekretāra vietnieka kompetenci pārkāpumu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā
apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt SIA „Madonas Eko” pieteikumu par Ekonomikas ministrijas 2018.gada 16.februāra lēmuma Nr.2.8.1-
7/2018/73 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente I.Meldere
Tiesneses S.Kanenberga
A.Šteinberga