Supreme Court dismisses appeal against ban on Russian media citing national security and procedural errors.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against a lower court's decision banning the distribution of Russian media. The appellant argued for procedural violations and forgery claims, but the court found the lower court correctly assessed national security threats due to the ongoing war in Ukraine. The decision was upheld because the appellant failed to demonstrate how alleged errors affected the case outcome or provided specific, verifiable arguments for the lower court's actions.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likuma 236.pants; 302.pants 1. daļa; 307.pants 2. un 3. punkti; 338.pants 2. daļa; 338.1.pants 2. daļa 2. punkts: Cassation appeals must contain specific, verifiable arguments demonstrating the lower court's error and its impact on the result; subjective disagreement or failure to address non-essential arguments does not justify initiating cassation proceedings.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IATesto completo
ECLI:LV:AT:2026:0326.A420225222.31.L
Lieta Nr. A420225222, SKA-149/2026
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2026.gada 26.martā
[1] Senātā saņemta SIA „Teledistribution Baltic” (turpmāk – pieteicēja) kasācijas sūdzība par Administratīvās
apgabaltiesas 2025.gada 29.janvāra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par Nacionālās elektronisko
plašsaziņas līdzekļu padomes (turpmāk – padome) 2022.gada 6.jūnija lēmuma Nr. 253/1‑2 (turpmāk – pārsūdzētais
lēmums) atzīšanu par prettiesisku daļā, ar kuru aizliegts izplatīt (tajā skaitā retranslēt) audiovizuālās
programmasPro100tv, Kino24, Detskij telekanal Multimania un Pingvin LoLo (turpmāk – strīdus programmas), un
atlīdzinājuma noteikšanu.
Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un atzina, ka konkrētajā gadījumā ir
konstatējami Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.5panta pirmajā daļā paredzētie apstākļi – strīdus
programmu jurisdikcijas valsts pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija Krievija, kura vērsusies pret citas valsts
teritoriālo integritāti, suverenitāti vai valstisko neatkarību.
[2] Senatoru kolēģija secina, ka apgabaltiesa ir pareizi konstatējusi Latvijas nacionālās drošības apdraudējumu un
lietas izspriešanā ņēmusi vērā pastāvošo ģeopolitisko kontekstu, ko rada Krievijas uzsāktais karš Ukrainā.
Atbilstoši tam pārsūdzētajā spriedumā lietas apstākļi vērtēti un pārsūdzētais lēmums pārbaudīts nevis formāli, bet
pēc būtības, objektīvi noskaidrojot radīto nacionālās drošības apdraudējumu (sal. Senāta 2024.gada 25.novembra
sprieduma lietā Nr. SKA-112/2024, ECLI:LV:AT:2024:1125.A420209922.7.S, 10.punkts). Pārsūdzētajā spriedumā
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.5panta pirmā daļa ir iztulkota un piemērota atbilstoši tās mērķim un
jēgai, un senatoru kolēģija nesaskata kļūdas lietas tiesisko un faktisko apstākļu vērtējumā, kas varētu būt novedušas
pie nepareizas lietas izspriešanas.
Senāts ir atzinis – kasācijas sūdzībai jābūt tādai, lai pārbaudes priekšmets kasācijas instances tiesas ietvaros būtu
objektīvi uztverams (Senāta 2021.gada 5.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA‑99/2021,
ECLI:LV:AT:2021:0205.A420325715.10.L, 4.punkts). No kasatora būtu sagaidāmi konkrēti un pārbaudāmi
argumenti, kas liecina par apgabaltiesas rīcības nepareizību un ietekmi uz lietas iznākumu (Senāta 2023.gada
28.septembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA‑909/2023, ECLI:LV:AT:2023:0928.A420273421.14.L, 3.punkts).
Pieteicējas subjektīva nepiekrišana pārsūdzētajam spriedumam un atsevišķu tiesas secinājumu apšaubīšana
nenorāda uz pārsūdzētā sprieduma nepareizību. Tāpat senatoru kolēģija konstatē, ka pieteicēja, kasācijas sūdzībā
jauktā secībā norādot kādus argumentus, kāpēc tās ieskatā pārsūdzētais spriedums ir prettiesisks, ne vienmēr ir
pamatojusi, uz kādu tiesas pieļautu kļūdu šis pieteicējas arguments norāda un kā šī iespējamā tiesas kļūda būtu
varējusi novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
[3] Kasācijas sūdzībā ir norādīts, ka apgabaltiesa nepareizi piemēroja Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
21.5panta pirmo daļu un neņēma vērā šā likuma grozījumu anotāciju. Tiesa neesot pārbaudījusi, vai saņemtie
naudas līdzekļi par strīdus programmu retranslāciju tika pārskaitīti uz Krieviju un vai šīs programmas satur
Krievijas propagandu.
Senatoru kolēģija konstatē, ka tiesa ir izvērtējusi pieteicējas argumentus par saņemto naudas līdzekļu pārskaitīšanu
uz Krieviju un iespējamo Krievijas propagandu un atzinusi, ka šiem apstākļiem lietā nav izšķirošas nozīmes
(pirmās instances tiesas sprieduma 17.punkts un pārsūdzētā sprieduma 6.punkts). Senatoru kolēģija piekrīt šim
tiesas vērtējumam. Lai gan 2022.gada 26.maija likuma „Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”
anotācijā šie apstākļi ir minēti, skaidrojot likuma mērķi un nepieciešamību (13.Saeimas likumprojekta Nr.
1487/Lp13 „Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā” anotācijas I. sadaļas 1. un 2.punkts), pieteicēja
nepamatoti sašaurina Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.5panta pirmās daļas piemērošanu tikai ar šo
apstākļu esību. Senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka naudas līdzekļu pārskaitīšana uz Krieviju un Krievijas
propagandas esība nav paredzētas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.5panta pirmās daļas tekstā kā šīs
tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras obligāti konstatējamas, lai varētu piemērot attiecīgo normu. Tāpat no
likumprojekta anotācijas apsvērumiem nepārprotami izriet plašāks likumdevēja mērķis – piešķirt padomei efektīvus
rīcības instrumentus, lai aizsargātu Latvijas informatīvo telpu un nacionālās drošības intereses apstākļos, kad
Krievija īsteno agresīvu karu Ukrainā, reāli apdraudot reģiona drošību un starptautiski tiesisko kārtību.
Senatoru kolēģija secina, ka šis kasācijas sūdzības arguments nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu.
[4] Pieteicējas ieskatā tiesa nav ņēmusi vērā, ka saskaņā ar Eiropas konvencijas par pārrobežu televīziju (turpmāk –
Televīzijas konvencija) 5.pantu konkrēto strīdus programmu raidošā dalībvalsts ir tā valsts, kurā atrodas
raidorganizācijas galvenais birojs. Šajā gadījumā tā esot Latvija. Turklāt tiesai esot bijis jākonstatē, ka Televīzijas
konvencijā noteiktajiem kritērijiem atbilst audiovizuālā programma, nevis masu informācijas līdzeklis vai
elektroniskais plašsaziņas līdzeklis.
Senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka Televīzijas konvencijas 5.panta 1. un 2.punkts kopsakarā noteic, ka šis pants
definē raidošo dalībvalsti tieši Televīzijas konvencijas izpratnē, lai varētu noteikt, vai konkrētās raidošās dalībvalsts
jurisdikcijā esošie programmu pakalpojumi atbilst Televīzijas konvencijas noteikumiem. Līdz ar to raidošās
dalībvalsts jēdzienam ir nozīme, piemērojot Televīzijas konvenciju. Savukārt, piemērojot Elektronisko plašsaziņas
līdzekļu likumu, elektroniskā plašsaziņas līdzekļa jurisdikcija ir nosakāma saskaņā ar šā likuma 3.pantu. Pieteicēja
nav pamatojusi, kāpēc konkrētajā lietā būtu nepieciešams piemērot Televīzijas konvenciju un attiecīgi atbilstoši tai
noteikt raidošo dalībvalsti. Pieteicēja arī nav pamatojusi, kādi Televīzijas konvencijā ietverti kritēriji nav ievēroti
un kā tas ietekmējis lietas iznākumu.
Līdz ar to šie kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma pareizību.
[5] Pēc pieteicējas domām, apgabaltiesa ir nepareizi secinājusi, ka pieteicēja nepaziņoja padomei par elektroniskā
plašsaziņas līdzekļa jurisdikciju, kā arī nav ņēmusi vērā, ka strīdus programmas tiek veidotas Latvijā un tās ir
reģistrētas Latvijā kā masu informācijas līdzekļi. Tiesa neesot vērtējusi pieteicējas vēstuli padomei, kura tikusi
nosūtīta 2022.gadā, trīs nedēļas pirms pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas, jo spriedumā šis pierādījums neesot
pieminēts. Tāpat tiesa neesot vērtējusi 2019.gada 27.augusta un 2019.gada 16.septembra elektronisko saraksti starp
pieteicējas prokūristu /Persona A/ un padomi, kā arī citus pierādījumus.
Senatoru kolēģija konstatē, ka šie kasācijas sūdzības argumenti ir vērsti uz lietas faktisko apstākļu un lietā esošo
pierādījumu pārvērtēšanu, kas neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. Senatoru kolēģija nesaskata
acīmredzamas kļūdas apgabaltiesas veiktajā lietas faktisko apstākļu un pierādījumu vērtējumā (tostarp rajona tiesas
sprieduma motivācijā, kurai pievienojusies apgabaltiesa), un pieteicējas subjektīva nepiekrišana šim vērtējumam
nav pamats ierosināt kasācijas tiesvedību. Fakts, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pieminēts katrs pierādījums lietā,
nenozīmē, ka tiesa šos pierādījumus nav izvērtējusi. Pieteicēja kasācijas sūdzībā arī nav norādījusi, kā lietas
iznākumu ietekmē tas, vai strīdus programmas ir reģistrētas Latvijā kā masu informācijas līdzekļi.
Līdz ar to šie kasācijas sūdzības argumenti nav pamats ierosināt kasācijas tiesvedību.
[6] Pieteicēja uzskata, ka tiesa pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 301.panta pirmo daļu, jo nav ņēmusi vērā,
ka pieteicējas lūgtā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pamats ir nepatiesas informācijas, kura bija ietverta
pārsūdzētajā lēmumā, izplatīšana, nevis pats pārsūdzētais lēmums.
Senatoru kolēģija noraida šo argumentu. Pieteicēja, lūdzot nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu par pārsūdzētajā
lēmumā ietvertu nepatiesu un maldinošu informāciju, būtībā apšaubīja pārsūdzētajā lēmumā veikto faktu
konstatāciju (lietas 3.sējuma 29.–36.lapa). Tiesa šos apstākļus ir izvērtējusi, kā arī ir izvērtējusi pieteicējas
prasījumu par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.
[7] Kasācijas sūdzībā ir norādīts, ka tiesa neesot izskatījusi pieteicējas iesniegumu par pārsūdzētā lēmuma
viltošanu.
Senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka Administratīvā procesa likuma 236.pants paredz administratīvā procesa
dalībnieku tiesības iesniegt motivētu iesniegumu par rakstveida pierādījuma viltojumu. Savukārt attiecībā uz
pārsūdzēto lēmumu šāda kārtība nav paredzēta. Tiesa pamatoti konstatēja, ka minētais pieteicējas iesniegums
patiesībā satur argumentus par pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem, un atbilstoši
tos izvērtēja (pārsūdzētā sprieduma 3.5. un 6.punkts).
Senatoru kolēģija secina, ka šis arguments ir noraidāms.
[8] Pieteicēja uzskata, ka tiesa pārsūdzētā sprieduma ievaddaļā nav norādījusi visas pirmās instances tiesā pieteiktās
prasības un to pamatojumu, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 307.panta 2. un 3.punktu
(acīmredzami domāta otrā un trešā daļa).
Senatoru kolēģija vērš uzmanību, ka informācija, kura ir norādāma apelācijas instances tiesas sprieduma ievaddaļā,
izriet no Administratīvā procesa likuma 251.panta trešās daļas un 307.panta otrās daļas kopsakarā. Senatoru
kolēģija konstatē, ka pārsūdzētā sprieduma ievaddaļā ir atbilstoši norādīts pieteikuma priekšmets un pieteicēja
kasācijas sūdzībā nav minējusi konkrētas „prasības”, kuras tiesa nepamatoti nebūtu norādījusi. Turklāt no iepriekš
minētajām tiesību normām neizriet tiesas pienākums sprieduma ievaddaļā norādīt pieteikuma pamatojumu.
Pieteicēja arī nav argumentējusi, kā šis apstāklis ietekmē lietas iznākumu.
Līdz ar to šis kasācijas sūdzības arguments ir noraidāms.
[9] Pieteicēja kasācijas sūdzībā ir norādījusi uz vairākiem apelācijas sūdzības argumentiem, uz kuriem apgabaltiesa
neesot atbildējusi, tādējādi pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 302.panta pirmo daļu (acīmredzami domāta
301.panta pirmā daļa).
Senatoru kolēģija konstatē, ka pārsūdzētajā spriedumā ir norādīts, ka apgabaltiesa ir izvērtējusi visus lietas
dalībnieku izvirzītos argumentus, taču spriedumā ir sniegusi atbildes tikai uz lietā būtiskajiem argumentiem
(pārsūdzētā sprieduma 13.punkts). Šāda pieeja atbilst Satversmes tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Senāta
judikatūrai (Senāta 2020.gada 3.marta sprieduma lietā Nr. SKA‑167/2020,
ECLI:LV:AT:2020:0303.A420266916.4.S, 22.punkts). Turklāt pieteicēja kasācijas sūdzībā nav pamatojusi, kā
neatbildēšana uz šiem argumentiem varēja ietekmēt lietas rezultātu.
Senatoru kolēģija secina, ka šis kasācijas sūdzības arguments nav pamatots.
[10] Rezumējot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka pieteicējas kasācijas sūdzībā norādītie apsvērumi nerada šaubas
par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu. Izskatāmajai lietai arī nav nozīmes judikatūras veidošanā. Tas
ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru
kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „Teledistribution Baltic” kasācijas sūdzību par Administratīvās
apgabaltiesas 2025.gada 29.janvāra spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senators J. Pleps Senatore L. Konošonoka Senatore R. Vīduša