Legislator Giurisprudenza & Legislazione
C30486615 / SKC-0116-19 ECLI:LV:AT:2019:0709.C30486615.2.S Generato dall'IA

Landlord barred from claiming VAT from tenant; court reversed lower court allowing VAT recovery from private party.

Numero d'incarto C30486615 / SKC-0116-19
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Parzialmente accolto (Partially Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court reversed the appellate court's decision allowing a landowner to recover VAT from a private tenant. The landowner had claimed unpaid land rent, VAT, and property tax compensation, but the court found the VAT claim inadmissible. The court held that VAT laws do not permit one private entity to demand VAT from another, as the tax obligation is owed to the state, not to the seller or landlord.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 2.panta 19.daļa; Likumdevējs neļauj privātpersonām prasīt PVN no citām privātpersonām, jo nodoklis ir valsts saistība, nevis kompensācija pircējam.

Parole chiave

Generato dall'IA
VAT recovery private party claim landlord tenant tax compensation property tax civil procedure supreme court

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Likums par pievienotās vērtības nodokli
Civilprocesa likums
Likums par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās
Likums par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju
Ministru kabineta noteikumi Nr. 735
Ministru kabineta noteikumi Nr. 350
Maksātnespējības likums

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2019:0709.C30486615.2.S

Lieta Nr. C30486615, SKC-116/2019

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2019.gada 9.jūlijā

Senāts šādā sastāvā:

senatore referente Anda Briede,

senatore Vanda Cīrule,

senatore Ināra Garda

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar AS „Latzemes aktīvi” un /pers. B/ kasācijas sūdzībām par Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2017.gada 13.jūnija spriedumu AS „Latzemes aktīvi” (agrāk AS „Latzemes nekustamie īpašumi”; AS „REVERSED”) prasībā pret /pers. B/

par zemes nomas tiesisko attiecību atzīšanu un parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Maksātnespējīgās AS (turpmāk – MAS) „REVERSED” (tiesvedības laikā nosaukums mainīts uz AS „Latzemes nekustamie īpašumi”, pēc tam

uz AS „Latzemes aktīvi”) vārdā administratore Elīna Dupate 2015.gada 19.jūnijā cēlusi tiesā prasību pret /pers. B/ par zemes nomas tiesisko attiecību

atzīšanu un parāda piedziņu, norādot šādus apstākļus:

[1.1] AS „REVERSED” (pirms reorganizācijas AS „Latzemes nekustamie īpašumi”) no 2010.gada līdz 2012.gada 26.martam bija nekustamā

īpašuma – zemesgabala /adrese A/, īpašniece. Uz minētā zemesgabala daļas 1860 m2 platībā atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamā māja /adrese B/, kurā

dzīvoklis Nr. /numurs/ ir atbildēja īpašumā;

[1.2] starp zemes īpašnieci un dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem izveidojās zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības, bet zemes nomas

līgums nebija noslēgts; pušu tiesiskās attiecības reglamentēja likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 2.1 daļa, Civillikuma

1534. un 2124.pants, likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunkts un likuma „Par pievienotās vērtības

nodokli” 2.panta deviņpadsmitā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz Pievienotās vērtības nodokļa likuma pieņemšanai);

[1.3] dzīvokļu īpašnieki nav pildījuši no normatīvajiem aktiem izrietošās saistības, proti, nav veikuši zemes nomas maksas (6 % gadā no zemes

kadastrālās vērtības, jo puses nav vienojušās) samaksu, par laiku no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 26.martam ir izveidojies parāds

19 516,83 EUR, ko veido: zemes nomas maksa 15 074,42 EUR; pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk – PVN) 3165,63 EUR; nekustamā īpašuma

nodokļa kompensācija 1276,79 EUR, kas jāsamaksā dzīvokļu īpašniekiem atbilstoši viņiem piederošajām kopīpašuma (ēkas) domājamām daļām.

Prasības pieteikumā, pamatojoties uz likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 2.1 daļu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas

likuma 6.panta otrās daļas 4.punktu, 13.pantu, likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta pirmās daļas 3.punktu, likuma

„Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktu, Pievienotās vērtības nodokļa 34.panta septīto daļu, Dzīvokļa īpašuma

likuma 13.pantu, Civillikuma 1071., 1838. un 2124.pantu, lūgts:

1) atzīt, ka starp MAS „REVERSED” kā iznomātāju un /pers. B/ kā nomnieku laikā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 26.martam pastāvēja

zemes nomas tiesiskās attiecības:

- nomas priekšmets ir zemes nekustamā īpašuma /adrese A/, daļa 1860 m2 platībā;

- nomas maksa ir 6 % gadā no zemes kadastrālās vērtības, papildus maksājot PVN un kompensējot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus

proporcionāli iznomātajam zemesgabalam;

2) piedzīt no atbildētāja prasītājas labā zemes nomas maksas parādu 528,24 EUR par laiku no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 26.martam,

PVN (21 %) 110,93 EUR un nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju 44,74 EUR, kopā 683,91 EUR.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 28.septembra spriedumu prasība apmierināta pilnīgi.

[3] Izskatot lietu sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību, Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2017.gada 13.jūnijā nosprieda prasību

apmierināt daļēji:

1) atzīt, ka starp AS „Latzemes nekustamie īpašumi” kā iznomātāju un /pers. B/ kā nomnieku laikā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada

26.martam pastāvēja zemes nomas attiecības par zemesgabala /adrese A/, daļas 1860 m2 platībā nomu proporcionāli atbildētājam piederošajām

3506/100051 domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas /adrese B/, ar nomas maksu 6 % gadā no zemes kadastrālās vērtības un nekustamā īpašuma

nodokļa par zemi kompensāciju;

2) piedzīt no atbildētāja prasītājas labā zemes nomas maksas parādu 334,82 EUR, nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju 44,74 EUR un ar

lietas vešanu saistītos izdevumus 100 EUR advokāta palīdzības samaksai, kopā 479,56 EUR, nosakot prasītājai tiesības saņemt likumiskos 6 % gadā no

nesamaksātā pamatparāda 379,56 EUR līdz sprieduma izpildei, bet valsts ienākumos – valsts nodevu 56,94 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos

izdevumus 5,82 EUR, savukārt no prasītājas atbildētāja labā piedzīt tiesas izdevumus 45,65 EUR;

3) noraidīt prasību daļā par zemes nomas maksas parāda 193,42 EUR un PVN 110,93 EUR piedziņu.

Spriedumā ietverti tālāk minētie argumenti.

[3.1] Lietā nav strīda, ka laikā no 2007.gada /../ līdz 2012.gada 26.martam prasītājai piederēja zemesgabals 11 687 m2 platībā /adrese A/,

kadastra Nr. /numurs A/, uz kura atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamā māja /adrese B/, un ka atbildētājs ir šīs mājas dzīvokļa Nr. /numurs/ un kopīpašuma

3506/100051 domājamo daļu īpašnieks.

Tas, ka pašvaldība nav noteikusi dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu un ka attiecīgs administratīvais akts par dzīvojamai mājai

/adrese B/, piesaistītā zemesgabala lielumu un robežām nav pieņemts, nenozīmē, ka nomas priekšmets ir nenoskaidrots. No lietas materiāliem redzams,

ka AS „Latzemes nekustamie īpašumi” kā iznomātāja un dzīvojamās mājas /adrese B/, dzīvokļu īpašnieki kā nomnieki 2010.gada 5.jūlijā noslēguši līgumu

par zemesgabala /adrese A/, daļas 1860 m2 platībā nomu, pielikumā pievienojot zemesgabala plānu, kurā atzīmētas mājai piesaistītā zemesgabala daļas

robežas, panākot starp zemes īpašnieci un dzīvokļu īpašniekiem vienošanos par visiem līgumā iekļaujamiem noteikumiem, tostarp zemes platību un

robežām. Tāda pati mājai piesaistītā zemesgabala platība norādīta arī 2011.gada 14.aprīlī starp dzīvokļu īpašniekiem un mājas pārvaldnieci

SIA /Nosaukums D/ noslēgtajā dzīvojamās mājas kopīpašuma pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumā. Tādējādi 2010.-2012.gadā dzīvokļu īpašnieki lietoja

prasītājai piederošā zemesgabala daļu 1860 m2 platībā, kas uzskatāma par dzīvojamai mājai /adrese B/, nepieciešamo zemesgabala platību.

Pamatojoties uz likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 2.1 daļu, likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju” 54.panta pirmo un otro daļu, atzīstams, ka starp pusēm pastāvēja likumiskās zemes nomas tiesiskās attiecības, kurām bija piespiedu

raksturs un kuras pastāvēja neatkarīgi no līguma noslēgšanas. Zemes nomas līgums ir vērtējams kā darījums, kas veikts, izpildot likuma prasības.

Līdz ar to lietā nav piemērojams Komerclikuma 406.pantā noteiktais trīs gadu noilguma termiņš, jo šis termiņš noteikts no komercdarījumiem

izrietošajiem prasījumiem, bet izskatāmie prasījumi izriet no likumiskajām zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām un no šo attiecību

reglamentējošiem likumiem.

[3.2] Starp pusēm pastāv likumiskās zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Likums „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” un

likums „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, kas reglamentē zemes īpašnieka un dzīvokļu īpašnieka zemes piespiedu nomas attiecības,

neuzliek dzīvokļu īpašniekam pienākumu maksāt PVN, pretēji pienākumam kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu.

Tādēļ prasījums par pienākuma uzlikšanu maksāt PVN un tā piedziņu ir noraidāms.

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34.panta 7.punkts un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” (kas bija spēkā līdz 2012.gada

31.decembrim) 1.panta 7.punkts un 34.panta septītā daļa, kas nosaka nodokļu maksātāja (prasītājas) attiecības ar valsti, izskatāmajā lietā nav

piemērojami. Likums „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” konkrētajā gadījumā ir speciālais likums, kurā reglamentēta nomas maksas

noteikšana, pastāvot zemes piespiedu nomas attiecībām, pie nosacījuma, ka puses par to nevienojas. Ja likumdevējs būtu vēlējies paredzēt, ka zemes

īpašniekam jākompensē PVN, tas būtu noteikts speciālajās tiesību normās, līdzīgi kā tika noteikts attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa

kompensēšanu (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 28.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709)).

[3.3] Ievērojot minēto, ir pamats apmierināt prasījumu par zemes nomas attiecību atzīšanu starp pusēm laikā no 2010.gada 1.janvāra līdz

2012.gada 26.martam par zemesgabala daļu 1860 m2 platībā ar nomas maksu 6 % gadā (izņemot 2010.gadu) no zemes kadastrālās vērtības un

nekustamā īpašuma nodokļa par zemi kompensāciju proporcionāli atbildētājam piederošajām domājamām daļām daudzdzīvokļu mājā. Zemes nomas

līgumā nomas maksa par 2010.gadu, pusēm labprātīgi rakstveidā vienojoties, noteikta 1144,33 LVL, tāpēc prasītāja parāda aprēķinā par 2010.gadu

nepamatoti iekļāvusi nomas maksu 5022 LVL. Nomas maksa 6 % no zemes (1860 m2) kadastrālās vērtības par 2011.gadu ir 4519,80 LVL, par 85

dienām 2012.gadā – 1052,56 LVL, bet par visu periodu visai mājai kopā – 6716,69 LVL (9556,99 EUR). Savukārt nekustamā īpašuma nodokļa par

zemi kompensācija par 2010.-2012.gadu kopā ir 897,33 LVL jeb 1276,79 EUR. Atbildētājam piederošā dzīvokļa platība ir 35,06 m2, līdz ar to viņa

daļa minētajā nomas maksas parādā ir 334,82 EUR, un nekustamā īpašuma nodokļa daļa – 44,74 EUR. Prasība daļā par nomas maksas parāda 193,42

EUR piedziņu ir noraidāma.

[3.4] Civillietu tiesas kolēģija saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā ietvertajam

pamatojumam par to, ka atbildētājs nav pierādījis zemes nomas maksas un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas samaksu, atzīstot to par pareizu

un pilnībā pietiekamu. Prasītājas pārstāvja paskaidrojumi tiesas sēdē, ka kaut kas tika saņemts no mājas pārvaldnieces AS /Nosaukums E/ pēc

2010.gada 5.jūlija zemes nomas līguma, neapliecina parāda samaksu, jo prasītāja prasījuma apmēru nesamazināja. Parāda samaksa jāpierāda tam, kas

to apgalvo, t.i., atbildētājam (Civillikuma 1838.pants). Atbildētāja apgalvojumus nepierāda arī mājas apsaimniekotājas SIA /Nosaukums D/ izrakstītie

rēķini par apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem, kas nesaturēja norādi uz atbildētāja parādsaistībām. Nav pierādījumu par zemes nomas

maksas iekļaušanu mājas apsaimniekotāja rēķinos, un ka atbildētājs to ir maksājis.

[3.5] Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta pirmajai daļai un 44.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktam no atbildētāja valsts ienākumos

piedzenama valsts nodeva 56,94 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,82 EUR, bet prasītājas labā – izdevumi 100 EUR advokāta palīdzības

samaksai. Savukārt no prasītājas atbildētāja labā piedzenami tiesas izdevumi 45,65 EUR (Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa).

[4] AS „Latzemes aktīvi” kasācijas sūdzībā lūdz atcelt minēto spriedumu daļā, ar kuru noraidīts prasījums par PVN 110,93 EUR piedziņu, un lietu

šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai, norādot, ka:

[4.1] apelācijas instances tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, jo nav ņēmusi vērā nedz judikatūru (Augstākās tiesas Senāta

2007.gada 14.marta spriedumu lietā Nr. SKC-153/2007 (C28109204), 2007.gada 29.augusta spriedumu lietā Nr. SKC-535/2007 (C29298905),

kurā līdztekus zemes nomas maksai atzīta par pamatotu arī PVN piedziņa, 2016.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-5/2016 (C29859011)), nedz

aktuālo tiesu praksi (piem., Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 2.augusta spriedumu lietā Nr. C30682115, Vidzemes apgabaltiesas 2017.gada 11.aprīļa

spriedumu lietā Nr. C30621916), kā arī pārkāpusi Satversmes tiesas likuma 32.pantu un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 5.panta pirmo daļu, jo

nav ņēmusi vērā Satversmes tiesas 2009.gada 13.februāra spriedumā lietā Nr. 2008-34-01 norādīto attiecībā uz nodokļu maksāšanas noteikumu saistību

ar nomas institūtu;

[4.2] lai pilnībā norēķinātos par pirkumu vai pakalpojumu, tā saņēmējam ir jāsamaksā gan pirkuma (nomas) maksa, gan arī nodoklis, ar kuru

samaksa par preci vai pakalpojumu tiek aplikta, pretējā gadījumā veidojas maksājumu parāds; lietā nav pierādījumu, ka atbildētājs būtu kāds no

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 50.pantā minētajiem subjektiem, kuriem ir tiesības PVN nemaksāt vai maksāt 0 % likmi;

[4.3] tiesa nepamatoti atsaukusies uz Augstākās tiesas 2015.gada 28.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709), kurā izteiktās

atziņas nav atzīstamas par judikatūru, kā tas atzīts arī Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 11.aprīļa spriedumā lietā

Nr. C30621916, norādot, ka iepriekšminētais Augstākās tiesas nolēmums nav galīgais nolēmums lietā, turklāt ir pretrunā ar laika ziņā jaunāko Augstākās

tiesas Civillietu departamenta paplašinātā sastāva 2016.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-5/2016 (C29859011);

[4.4] likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” un likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” normas neuzliek

dzīvokļu īpašniekiem pienākumu maksāt PVN, kā tas minēts spriedumā, taču šādu pienākumu paredz Pievienotās vērtības nodokļa likums, un citos

likumos tas atkārtoti nav jānorāda, tādēļ bija jāpiemēro abas tiesību normas un nekāda tiesību kolīzija nav konstatējama;

[4.5] vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanai jautājumā par PVN piedziņu zemes piespiedu (likumiskās) nomas gadījumā, ir nepieciešams dot

nepārprotamu normu skaidrojumu attiecībā uz PVN aprēķināšanu, jo Satversmes tiesa nevar novērst pamattiesību aizskārumu, kas radīts ar nepareizu

tiesību normu interpretāciju, un tikai tā ir iespējams nodrošināt gan prasītājai Satversmes 92.pantā noteiktās tiesības, gan PVN samaksu valsts budžetā.

[5] /pers. B/ kasācijas sūdzībā lūdz atcelt apelācijas instances tiesas 2017.gada 13.jūnija spriedumu prasības apmierinātajā daļā sakarā ar

Komerclikuma 406.panta un Civillikuma 1910.panta nepareizu piemērošanu un sprieduma neatbilstību Civilprocesa likuma 189.panta trešajai daļai un

193.panta piektajai daļai, minot tālāk izklāstītos argumentus.

[5.1] Nav saprotams, uz kādiem faktiem vai pierādījumiem balstījās tiesa, secinot, ka pušu starpā zemes nomas attiecības pastāvējušas

neatkarīgi no zemes īpašnieka un ēkas (būves) īpašnieka gribas. Tiesai bija jāņem vērā prasītājas saimnieciskās darbības veids un tas, ka lielāko daļu

zemes īpašumu zem daudzdzīvokļu mājām prasītāja ieguvusi nevis īpašumtiesību atjaunošanas rezultātā, bet gan tiesiska darījuma ceļā vairāk nekā 10

gadus pēc zemes reformas trešās kārtas pabeigšanas. Tādējādi ir konstatējami visi apstākļi, lai šīs zemes nomas attiecības un nomas maksas iegūšana

tiktu atzīta kā komercdarījums un attiecībā uz prasītāju kā komersantu tiktu piemērots tiesiskais regulējums par komercdarījumiem, tostarp

Komerclikuma 406.pantā paredzētais noilgums. Tā kā prasītājai īpašumtiesības uz zemesgabalu izbeigtas 2012.gada 26.martā, bet prasība tiesā celta

2015.gada 19.jūnijā, t.i., vairāk nekā trīs gadus pēc īpašumtiesību zaudēšanas, lietā ir iestājies noilgums, kas ne tikai izslēdz iespēju saņemt tiesas

aizsardzību, bet rada saistību izbeigšanos vispār. Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās rašanos, izpildes

veidu, ja kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 16.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-53/2014

(C19052811)).

[5.2] Laikus apmaksājot visus pārvaldnieces AS /Nosaukums E/ un SIA /Nosaukums D/ izrakstītos rēķinus par dzīvojamās mājas uzturēšanu un

apsaimniekošanu, nama /adrese B/, dzīvokļu īpašnieki, tostarp atbildētājs, paļāvās, ka tiek veikti arī zemes nomas maksājumi. Atsevišķus rēķinus par

zemesgabala nomas maksu prasītāja neizrakstīja, kā arī necēla pretenzijas par neveiktiem maksājumiem; AS „Māju serviss KSA” izrakstītajos rēķinos

bija īpaša aile „zemes noma”, bet SIA /Nosaukums D/ informēja, ka maksa par zemes nomu iekļauta apsaimniekošanas maksā. Nesūtot brīdinājumu,

atgādinājumu vai pretenziju par nesaņemto zemes nomas maksu vairāk nekā piecus gadus, prasītāja rīkojusies pretēji Civillikuma 1.pantā nostiprinātajam

labas ticības principam, un tāpēc tai ir zudusi tiesība prasīt zemesgabala nomas maksas parāda samaksu, un šīs tiesības izlietošana vairs nav pieļaujama.

[5.3] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta pirmo un ceturto daļu, jo lietu izskatījusi bez pierādījumiem par iespējamā parāda apmēru.

Prasītāja atbilstošu pierādījumu neiesniegšanu attaisno ar to, ka nevar pierādīt negatīvu faktu – nomas maksas nesaņemšanu. Savukārt tiesa, attiecībā uz

parāda apmēru par laiku no 2010.gada 1.janvāra līdz 2011.gada 1.maijam (kad zemes nomas maksu no dzīvokļu īpašniekiem iekasēja pārvaldniece

AS /Nosaukums E/), savus secinājumus balstīja uz pieņēmumu, ka šajā laika posmā prasītāja nekādu zemes nomas maksu no mājas apsaimniekotājas

nesaņēma, lai gan prasītājas pārstāvis kā pirmās tā arī otrās instances tiesas sēdē apliecināja, ka „kaut kādas naudas ir saņemtas”, ko tiesa atstājusi bez

izvērtēšanas un pārbaudes, nepamatoti pārnesot pierādīšanas pienākumu uz atbildētāju.

[5.4] Tiesa nav izvērtējusi pierādījumus par dzīvojamai mājai /adrese B/, piesaistītā zemesgabala lielumu un robežām, jo pieņēmusi prasītājas

iesniegto acīmredzami viltoto zemesgabala plānu, kurā ar brīvu roku pievilktas mājai /adrese B/, funkcionāli piesaistītā zemesgabala robežas un ierakstīts

1860 m2, atsakot pieņemt atbildētāja Valsts arhīvā saņemto oriģinālā zemesgabala plāna kopiju, kurā dzīvojamām mājām funkcionāli piesaistīto

zemesgabalu robežas nav norādītas. Uz prasītājai piederējušā zemesgabala ar kadastra Nr. /numurs A/izvietotas piecas dzīvojamās ēkas, kurās kopā ir

194 dzīvokļi. Nesamērīgi un netaisnīgi ir zemesgabalu 1860 m2 platībā piesaistīt mājai ar 18 dzīvokļiem, kuriem līdz ar to jāmaksā aptuveni piecas reizes

lielāka zemes nomas maksa, nekā blakus esošajās mājās, kuru īpašnieki lieto to pašu prasītājai piederējušo zemi.

[6] Paskaidrojumos sakarā ar prasītājas kasācijas sūdzību atbildētājs norādījis, ka spriedums pārsūdzētajā daļā ir pareizs, tādēļ atstājams negrozīts.

Prasītāja paskaidrojumos par atbildētāja iesniegto kasācijas sūdzību norādījusi, ka tā ir pilnīgi nepamatota un noraidāma.

[7] AS „Latzemes aktīvi” Augstākajā tiesā 2018.gada 16.oktobrī iesniegusi pieteikumu par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un tiesvedības apturēšanu līdz likumīgā spēkā stājas Eiropas Savienības Tiesas nolēmums, lūdzot Eiropas Savienības

Tiesai uzdot šādus jautājumus:

1) Vai gadījumā, ja likums nosaka obligātu pienākumu sniegt pakalpojumu (iznomāt nekustamo īpašumu), cenas noteikšanu atstājot tiesas

kompetencē, vai ja cenu nosaka likums, vai šādi noteiktajai vai nodibinātajai maksai ir papildus jāpiemēro PVN, ja pakalpojuma sniedzējs (a) jau pirms

prasības uzsākšanas, (b) tiesvedības laikā, (c) pēc lietas izskatīšanas pēc būtības, (d) pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās ir (kļūst) PVN maksātājs?;

2) Vai gadījumā, ja nekustamā īpašuma iznomātājs ir PVN maksātājs un nekustamo īpašumu iznomā saskaņā ar likumā noteiktu pienākumu, par

tiesas noteiktu nomas maksu (cenu), PVN direktīvas 73. un 78.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka summa, kurai uzliek nodokli, ir: a) atlīdzība (cena) par

pakalpojumu, ko nosaka vai nodibina tiesa, no kā atņem PVN likmi, vai b) atlīdzība (cena) par pakalpojumu, ko nosaka tiesa?;

3) Vai atbilde uz 1. un 2.jautājumu ir atkarīga no tā, vai iznomātājs, proti, persona, kurai kā nekustamā īpašuma īpašniekam likums nosaka obligātu

pienākumu sniegt pakalpojumu (iznomāt nekustamo īpašumu), ir vai nav PVN maksātājs?”.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personām, kas to pārsūdzējušas, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībās, kā to

nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums daļā, ar kuru noraidīts prasījums par PVN piedziņu, atstājams negrozīts,

bet pārējā pārsūdzētajā daļā, t.i., daļā, ar kuru prasība apmierināta, ir atceļams un lieta šajā daļā nododama jaunai izskatīšanai.

[9] Atbildētāja kasācijas sūdzības arguments par Komerclikuma 406.panta nepareizu piemērošanu ir pamatots.

Apelācijas instances tiesa norādījusi, ka izskatāmie prasījumi izriet no likumiskajām zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, nevis no

komercdarījumiem izrietošajiem prasījumiem, tādēļ Komerclikuma 406.pantā noteiktais trīs gadu noilguma termiņš konkrētajā gadījumā nav

piemērojams.

Tiesas dotais pušu tiesiskās attiecības raksturojums, proti, ka starp pusēm pastāvēja likumiskās zemes nomas tiesiskās attiecības, kurām bija

piespiedu raksturs un kuras pastāvēja neatkarīgi no līguma noslēgšanas, ir pareizs, tomēr, kā atzīst Senāts, tas nav šķērslis tām piemērot tiesisko

regulējumu par komercdarījumiem, tostarp saīsināto noilguma termiņu.

Šādu secinājumu apstiprina juridiskajā literatūrā paustais viedoklis, kā arī judikatūras atziņas. Proti, lai arī likumiskām (piespiedu) nomas attiecībām

nav brīvprātības rakstura, jo tās pastāv neatkarīgi no zemes īpašnieka vai ēku īpašnieka gribas uz likuma pamata (kas aprobežo zemes īpašnieka tiesības

brīvi rīkoties ar savu īpašumu, vienīgi paredzot viņam tiesības saņemt no ēku un būvju īpašnieka nomas maksu), tomēr izšķirošais apstāklis, vai uz šādām

attiecībām piemērojams Komerclikuma 406.panta regulējums, ir nevis tas, vai saistību tiesība ir radusies uz likuma pamata, bet gan, vai saistību tiesība ir

komersanta saimnieciskās darbības elements, t.i., vai komersants, pamatojoties uz šo saistību, gūst sistemātisku ekonomisku labumu, tātad veic

komerctiesisko apriti. Nav pamata 10 gadu noilguma termiņu piemērot komerctiesiskas dabas prasījumam. Turklāt trīs gadu noilgums nav prekluzīvs

termiņš. Komersantam pastāv iespēja šo termiņa tecējumu atjaunot ar atgādinājumu (Civillikuma 1905.pants). Nav saskatāma itin nekāda publiski

pamatota interese atsevišķiem komersantiem, kas darbojas dalītā īpašuma nomas jomā, piemērot saudzējošāku regulējumu, nekā visai komercdarbības

jomai kopumā (sk. Senāta 2019.gada 30.maija spriedumu lietā Nr. SKC-104/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0530.C30524615. 3.S); Kārkliņš J.

Noilgums piespiedu nomas attiecībās komerctiesībās. Jurista Vārds, 27.02.2018., Nr. 9 (1015)).

Lietā nav strīda, ka prasītāja zemes īpašumu zem daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /adrese B/, ieguvusi nevis īpašumtiesību atjaunošanas rezultātā,

bet gan tiesiska darījuma ceļā, tādējādi izsakot savu brīvu gribu zemes nomas attiecībām ar konkrētās mājas dzīvokļu īpašniekiem. Turklāt AS „Latzemes

aktīvi” reģistrētais darbības veids ir sava vai nomātā nekustamā īpašuma izīrēšana un pārvaldīšana, un nav šaubu, ka zemes, kura atrodas dalītā īpašumā,

iegāde ir saistīta ar tās plānotu komercdarbību, lai gūtu sistemātisku ekonomisku labumu.

Tātad piespiedu rakstura elementam (pušu labprātīgas vienošanās iztrūkumam) komercdarbības konstatēšanā nav izšķirošas nozīmes, jo šāda

pazīme nebija šķērslis biznesa prognozei. Tieši pretēji, tā ir attiecīgā biznesa modeļa pamatā – gūt garantētus ienākumus par zemes lietošanu, kuriem

faktiski ir bezstrīda raksturs, jo zemes īpašnieka tiesības saņemt nomas maksu nosaka likums (Senāta 2019.gada 30.maija spriedums lietā Nr. SKC-

104/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0530.C30524615. 3.S)).

Līdz ar to konkrētajā situācijā prasījumam, kas izriet no zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, ir konstatējamas komercdarījuma pazīmes.

Secīgi, tas ir pakļauts arī Komerclikuma 406.panta tvērumam.

Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas instances tiesas secinājums, ka likumisko zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību pastāvēšana izslēdz

Komerclikuma 406.panta piemērošanu, nav pamatots, tādēļ spriedums prasības apmierinātajā daļā ir atceļams un lieta šajā daļā nododama jaunai

izskatīšanai apelācijas instances tiesā, neiedziļinoties /pers. B/ kasācijas sūdzības pārējo argumentu izvērtēšanā.

[10] Savukārt prasītājas kasācijas sūdzības argumenti attiecībā uz noraidīto prasījumu piedzīt PVN nav pamatoti.

To, ka piespiedu nomas attiecībās zemes īpašniekam nav patstāvīgas tiesības prasīt PVN samaksu papildus nomas maksai kasācijas instances tiesa

jau vairākkārt norādījusi (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 28.decembra spriedumu lietā Nr. SKC?110/2015 (C28261709), 2018.gada 27.jūnija

spriedumu lietā Nr. SKC?5/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0627.C39102313.1.S), 2018.gada 29.augusta spriedumu lietā Nr. SKC-20/2018 (

ECLI:LV:AT:2018:0829.C39069214.1.S), 2019.gada 9.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-42/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0409.C28261709.1.S) ).

Ar Senāta paplašinātā sastāva 2019.gada 9.aprīļa spriedumu atzīts: „Ja dzīvojamai ēkai funkcionāli nepieciešamās zemes īpašniekam uz likuma

pamata nav prasījuma tiesību par pievienotās vērtības nodokļa samaksu, tad viņam nav tiesības prasīt lielāku nomas maksu, nekā tieši noteikts likumā.”

(sk. Senāta 2019.gada 9.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-42/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0409.C28261709.1.S) tēzi). Argumentējot viedokli

jautājumā par zemes īpašnieka tiesībām zemes piespiedu nomas attiecībās prasīt PVN samaksu, Senāts minētā sprieduma 17.1., 17.2., 17.3.punktā cita

starpā norādījis arī to, ka PVN maksāšanas saistība ir publiski tiesiska attiecība starp valsti un zemes īpašnieku, nevis starp valsti un ēku īpašniekiem vai

zemes īpašnieku un ēkas īpašniekiem. PVN likums nav piemērojams, lai viens privāto tiesību subjekts prasītu PVN samaksu no cita privāto tiesību

subjekta. Šo kārtību neietekmē PVN maksāšanas pienākuma ekonomiskā būtība, proti, apstāklis, ka pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs parasti šo

savu publiski tiesisko saistību pret valsti ekonomiskā nozīmē kompensē, pievienojot preces vai pakalpojuma tīrai ekonomiskajai vērtībai kompensāciju

par maksājamo nodokli, ko parasti samaksā galapatērētājs (princips „PVN ietverts cenā”). PVN maksātājs var vienīgi prasīt samaksu par preci vai

pakalpojumu, kurā ietverta PVN samaksai nepieciešamā summa, bet viņš nevar prasīt no pircēja PVN. To, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt zemes

īpašniekam tiesības papildus likumā noteiktajai maksimālajai nomas maksai prasīt no ēkas īpašniekiem kompensāciju par PVN maksājumu, apliecina

likumdevēja izmantotā pieeja citos likumos, kuros pienākums kompensēt PVN ir īpaši norādīts (sk., piem., Ministru kabineta 2007.gada 30.oktobra

noteikumu Nr. 735 „Noteikumi par publiskas personas zemes nomu” (spēkā līdz 2018.gada 30.jūnijam) 7.1punktu un Ministru kabineta

2018.gada 19.jūnija noteikumu Nr. 350 „Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi” 6.punktu; sk. sal. arī

Maksātnespējas likuma 169.panta septīto daļu, 171.panta sesto daļu un šā likuma pārejas noteikumu 32.punktu). Līdzīgi ir noteikts arī attiecībā

uz nekustamā īpašuma nodokļa kompensēšanu (sk., likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta otro daļu

redakcijā no 2009.gada 1.novembra līdz 2014.gada 31.decembrim). Savukārt PVN maksājuma kompensēšanas pienākums likumā nav norādīts.

Tādējādi apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka zemes īpašnieces prasījums pret dzīvokļa īpašnieku par PVN 110,93 EUR piedziņu nav

apmierināms, prasītājas kasācijas sūdzība kā nepamatota ir noraidāma.

[11] Tā kā spriedums tiek atcelts, apmierinot atbildētāja kasācijas sūdzību, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai atbildētājam

atmaksājama par kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 70 EUR.

Attiecībā uz prasītājas pieteikumu vērsties Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai norādāms, ka prasītājas iesniegtu analogu

jautājumu uzdošanas lietderība ir jau izvērtēta Senāta 2019.gada 9.aprīļa paplašinātā sastāva spriedumā lietā Nr. SKC-42/2019 (

ECLI:LV:AT:2019:0409.C28261709.1.S) , un lūgums ir noraidīts. Izskatāmajā lietā nav konstatēti apstākļi, kas liecinātu par iespēju nonākt pie cita

rezultāta.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 1. un 2.punktu, Senāts

nosprieda:

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 13.jūnija spriedumu daļā, ar kuru noraidīts prasījums par PVN piedziņu, atstāt

negrozītu, bet AS „Latzemes aktīvi” kasācijas sūdzību noraidīt.

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 13.jūnija spriedumu prasības apmierinātajā daļā atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai

izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt /pers. B/ drošības naudu 70 EUR (septiņdesmit euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore A. Briede

Senatore V. Cīrule

Senatore I. Garda