Court allows conviction for negligent traffic causing injury but reduces mandatory license revocation below statutory minimum.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe court convicted the defendant of negligent traffic causing serious injury and imposed a six-month prison sentence with a six-month license revocation. Although the law mandates a minimum license revocation period, the court found mitigating circumstances and determined the statutory minimum was excessively harsh. Consequently, the court legally set the license revocation below the statutory floor while upholding the conviction and civil compensation.
Regesto Legislator
Generato dall'IAKrimināllikuma 260. panta 2. daļa; Krimināllikuma 49. panta 1. daļa: When statutory minimum penalties are disproportionately severe given mitigating circumstances, the court may impose a sentence below the minimum to ensure justice.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas arhīva Nr. K30-1615-18/38
ECLI:LV:RVPT:2018:1008.11520049417.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2018.gada 8.oktobrī
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa,
tiesnese Linda Dīzenberga,
piedaloties prokuroram Aleksandram Miļuhinam,
aizstāvei zvērinātai advokātei Ingūnai Lambertei,
juridiskās palīdzības sniedzējam zvērināta advokāta palīgam Gatim Gailim,
izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma
260.panta otrās daļas.
Aprakstošā daļa
/pers. A/, vadot transportlīdzekli, pārkāpa ceļu satiksmes noteikumus, kā rezultātā cietušajai nodarīts smags miesas
bojājums, un proti:
2017.gada 31.jūlijā ap plkst.15.36 /pers. A/ vadīja transportlīdzekli Volvo XC60, valsts reģistrācijas numurs
/reģistrācijas numurs/, Rīgā, pa Ozolu ielu no Duntes ielas puses Patversmes ielas virzienā.
Vadot transportlīdzekli pa pretējā virziena kustības joslu un atrodoties aptuveni 37 metru attālumā pirms Ozolu ielas
nama Nr.4, /pers. A/ pārkāpa Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmo un trešo daļu, 25.panta trešo daļu un 37.pantu, un Ceļu
satiksmes noteikumu 25.3. un 100.punkta prasības, nerīkojās saskaņā ar šo likumu un noteikumiem tā, lai neradītu satiksmei
bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus, nebija pietiekoši uzmanīga pret apkārtējo situāciju un
tās izmaiņām, nedarīja visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, it sevišķi mazāk aizsargātie
(gājēji), izveidojoties ceļu satiksmei bīstamam šķērslim – gājējai /pers. B/, kuru /pers. A/ spēja pamanīt, viņa nesamazināja
braukšanas ātrumu un neapturēja transportlīdzekli, bet turpināja kustību uz priekšu, kā rezultātā ar transportlīdzekļa Volvo
XC60 priekšējo daļu uzbrauca gājējai /pers. B/, kura pārvietojās pa Ozolu ielas brauktuves kreiso malu tādā pašā virzienā kā
/pers. A/ vadītais transportlīdzeklis.
Ceļu satiksmes likuma un noteikumu pārkāpšanas rezultātā /pers. A/ nodarīja cietušajai /pers. B/ smagus miesas
bojājumus – kreisā apakšstilba sasitumus ar lielā lielkaula un mazā lielkaula vaļējiem lūzumiem, krūškurvja sasitumus ar
plaušu sasitumu, labā pleca locītavas rajona sasitumus ar augšdelma kaula lūzumu. Minētie miesas bojājumi pēc sava
rakstura pieskaitāmi smagiem miesas bojājumiem, kas ir bīstami cietušās dzīvībai.
Ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā.
Motīvu daļa
Tiesas izmeklēšanā apsūdzētā atzina sevi par vainīgu viņai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, izdarīto
nožēloja, piekrita lietas izskatīšanai bez pierādījumu pārbaudes. Tiesa, izskaidrojot pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas
procesuālo būtību un sekas, noskaidrojot, ka pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai piekrīt prokurors, aizstāve, cietusī un
cietušās juridiskās palīdzības sniedzējs, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.pantu pieņēma lēmumu par pierādījumu
pārbaudes neizdarīšanu tiesas izmeklēšanā.
Apsūdzētās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā, ir pierādīta,
un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 527.panta trešo daļu pierādījumu analīze un uzskaitījums spriedumā netiek dots.
Apsūdzētās izdarītā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju pēc Krimināllikuma 260.panta otrās daļas tiesa atzīst par
pareizu, un par izdarīto noziedzīgo nodarījumu apsūdzētā ir sodāma.
Nosakot apsūdzētajai soda veidu un mēru, tiesa ņem vērā Krimināllikuma 35. un 46.panta nosacījumus.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499.panta trešo daļu tiesas izmeklēšanā pārbaudīti sekojoši apsūdzētās personu
raksturojošie dati: /pers. A/, dzimusi /datums/(lietas lapa 54), agrāk nesodīta (lietas lapa 55-56), strādā par ārstu
oftalmologu, no darba vietas raksturota pozitīvi (lietas lapa 132-135), ziņas par veselības stāvokli (lietas lapa 131).
Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu apsūdzētās izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma
260.panta otrās daļas klasificējas kā mazāk smags noziegums.
Atbildību mīkstinoši apstākļi norādīti Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā, bet šā panta otrajā daļā norādīts, ka,
nosakot sodu, var ņemt vērā arī citus apstākļus, kuri likumā nav paredzēti, un, kurus tiesa atzīst par atbildību mīkstinošiem
apstākļiem. Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem Krimināllikuma 47.panta otrās daļas izpratnē tiesa var atzīt tikai tādus
apstākļus, kas pēc sava satura atbilst Krimināllikuma 47.panta jēgai.
Tiesa uzskata, ka savas pārliecības iegūšanā īpaši svarīgs ir tiesas kontakts ar vainīgo, kas vispilnīgāk iegūstams tiesas
sēdē, iztiesājot krimināllietu, kad iespējams konstatēt tās vai citas īpašības un pazīmes vainīgās personas uzvedībā, kas,
kopā ar citiem lietā konstatējamiem faktoriem, pamato iespēju pieņemt lēmumu par atbildību mīkstinošu apstākļu
konstatēšanu.
Tiesa krimināllietas iztiesāšanas laikā ieguva pārliecību, ka apsūdzētā, atzīstot vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā,
tiešām nožēloja savu rīcību un notikušo, apsūdzētā savu vainu inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā atzina pilnībā
gan pirmstiesas procesā, gan tiesas izmeklēšanas laikā, tādēļ atbilstoši tiesai ar likumu piešķirtajām tiesībām saskaņā ar
Krimināllikuma 47.panta otro daļu par apsūdzētās atbildību mīkstinošu apstākli tiesa atzīst to, ka viņa vaļsirdīgi atzinās un
nožēloja izdarīto.
No apsūdzētās sniegtajiem paskaidrojumiem krimināllietas iztiesāšanas laikā izriet, ka viņa pēc notikušā ceļu satiksmes
negadījuma centusies sazināties ar cietušo, atvainoties un izteikt nožēlu par notikušo, kompensēt radīto kaitējumu, labprātīgi
samaksāja cietušajai radītā morālā kaitējuma kompensāciju 500 euro apmērā (lietas lapa 130), pilnībā atzina cietušās
pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju 800 euro apmērā, kā arī bija gatava samaksāt cietušajai morālā kaitējuma
kompensāciju vēl 3500 euro, taču cietusī atteicās.
Krimināllietas iztiesāšanas laikā cietusī paskaidroja, ka nodarītos miesas bojājumus nevar izteikt naudas izteiksmē, ar
noziedzīgo nodarījumu viņai radītas paliekošas sekas.
Lai arī cietusī paskaidroja, ka ar naudu nav iespējams atlīdzināt radīto kaitējumu, tiesa tomēr ņem vērā to, ka
apsūdzētā labprātīgi samaksāja cietušajai morālā kaitējuma kompensāciju 500 euro apmērā, pilnībā piekrita tiesas sēdē
pieteiktajai materiālā kaitējuma kompensācijai, un paskaidroja, ka būtu samaksājusi to jau ātrāk, ja būtu zinājusi, līdz ar to
saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas otro punktu par apsūdzētās atbildību mīkstinošu apstākli tiesa atzīst to, ka
viņa labprātīgi atlīdzinājusi cietušajai ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu.
Saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta atbildību pastiprinošus apstākļus tiesa nekonstatē.
Nosakot soda veidu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu – noziedzīgais nodarījums izdarīts aiz
neuzmanības kā rezultātā apdraudēta satiksmes drošība, un radīto kaitējumu – cietušajai nodarīti smagi miesas bojājumi,
kas ir bīstami viņas dzīvībai, kā arī ņem vērā apsūdzētās personību, to, ka viņa ir agrāk nesodīta persona, ir patstāvīgas
darba vietas, no darba vietas raksturota pozitīvi, ziņas par veselības stāvokli.
Tāpat nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā atbildību mīkstinošos apstākļus, un to, ka atbildību pastiprinoši apstākļi nav
konstatēti.
Apsūdzētā, piekrītot lietas iztiesāšanai bez pierādījumu pārbaudes, ir izmantojusi savas tiesības uz sadarbību, ko
nosaka Kriminālprocesa likuma 21.pants, ka persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, var sadarboties ar kriminālprocesa
veikšanai pilnvaroto amatpersonu, lai sekmētu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Tas, ka apsūdzētā izmanto savas
tiesības uz sadarbību vienkāršotāka procesa izvēlē, nav atzīstams par patstāvīgu viņas atbildību mīkstinošu apstākli, bet
tiesa to ņem vērā pie soda noteikšanas. Šāda atziņa izriet no tiesu prakses (skat. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu
departaments nolēmumus lietā Nr. SKK- 232/08).
Krimināllikuma 260. panta otrās daļas sankcijā soda veidi ir paredzēti – brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem
gadiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz pieciem gadiem.
Tiesa uzskata, ka apsūdzētā par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā,
ir sodāma ar brīvības atņemšanas sodu likumā paredzētās sankcijas robežās.
Tiesa uzskata, ka apsūdzētajai ir iespējams piemērot Krimināllikuma 55.panta nosacījumus, un noteikt sodu nosacīti,
ņemot vērā to, ka viņa ir agrāk nesodīta persona un tiesas rīcībā nav ziņu, ka viņa būtu izdarījusi citus likumpārkāpumus.
Tiesas ieskatā tieši vaļsirdīgā atzīšanās izdarītajā un tiesas sēdē izteiktā patiesā nožēla par izdarīto ir viens no
būtiskākajiem priekšnoteikumiem, kas ļauj tiesai iegūt pārliecību par to, ka vainīgā ir izdarījusi pozitīvus secinājumus un
turpmāk centīsies likumpārkāpumus vairs nepieļaut.
Tiesa atzīst, ka apsūdzētā ir izdarījusi secinājumus par izdarīto noziedzīgo nodarījumu aiz neuzmanības, tādējādi
secina, ka soda mērķi var sasniegt, neizolējot apsūdzēto no sabiedrības.
Tiesa uzskata, ka ar šādu sodu tiks sasniegts soda mērķis – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo
nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātā un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu
izdarīšanas.
Krimināllikuma 260.panta otrā daļa paredz obligāto papildsodu – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu uz
laiku līdz pieciem gadiem.
Tiesa nepievienojas prokurora viedoklim par apsūdzētajai nosakāmo papildsoda mēru, t.i., transportlīdzekļa vadīšanas
tiesību atņemšanu uz 1 gadu.
Saprotot noziedzīgu nodarījumu kā netaisnīgumu, ko radījusi pārkāpēja darbība vai bezdarbība, ikvienā konkrētā
gadījumā ir svarīgi izvēlēties un piemērot pārkāpējam tādu sodu, kas ir samērīgs un maksimāli atbilst sabiedrības un arī
pārkāpēja interesēm (skat. A.Judins. Kriminālsods nav valsts atriebība par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Jurista vārds
Nr.11 (762), 2013.gada 19.marts, 7.lpp).
Krimināllikuma 44.panta otrā daļa noteic, ka tiesību ierobežošana ir papildsods, ko piespriež tiesa vai, sastādot
priekšrakstu par sodu, nosaka prokurors uz laiku no viena gada līdz pieciem gadiem, atņemot šā likuma sevišķās daļas
attiecīgajā pantā minētās tiesības vai nosakot aizliegumu. [..].
Krimināllikuma 49.panta pirmā daļa noteic, ja tiesa, ievērojot vairākus vainīgā atbildību mīkstinošos apstākļus un
vainīgā personību, atzīst par nepieciešamu noteikt viņam sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo
noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā, tā var sodu attiecīgi mīkstināt, spriedumā obligāti norādot šāda nolēmuma
motīvus.
No minētās tiesību normas izriet, ka viens no Krimināllikuma 49.panta piemērošanas obligātiem priekšnosacījumiem ir
vairāku atbildību mīkstinošu apstākļu konstatēšana, turklāt šiem atbildību mīkstinošajiem apstākļiem jāattiecas uz konkrēto
noziedzīgo nodarījumu, jo tiesa sodu nosaka atsevišķi par katru noziedzīgo nodarījumu, ievērojot Krimināllikuma 35. un
46.panta nosacījumus. Atbilstoši likuma prasībām tiesai šāds nolēmums obligāti jāmotivē (skat. Lieta Nr. SKK – 526 /11).
Tiesa atzīst, ka Krimināllikuma 49.pants piemērojams tikai īpašos gadījumos, ja tiesa konstatē, ka Krimināllikuma panta
sankcijā paredzētā minimālā soda vai obligātā papildsoda piemērošana nebūs taisnīga un ir pārāk barga, ievērojot izdarītā
nodarījuma raksturu un apsūdzētā personību. Lemjot par vieglāka soda noteikšanu nekā likumā paredzētais, tiesām jāievēro
ne tikai vainīgā personību raksturojošie dati, bet arī fakti, kas saistīti ar noziedzīgu nodarījumu (noziedzīgu nodarījumu
smagums, izdarīto noziedzīgu nodarījumu skaits, nodarītais kaitējums utt.). Atzinums, ka vieglāka soda noteikšana nekā
likumā paredzētais, nav tiesas pienākums, bet gan prerogatīva, ja to atzīst par nepieciešamu, ir apstiprināts arī judikatūrā
(skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2007.gada 21.maija lēmums lietā SKK-
306/07).
Ņemot vērā to, ka tiesa konstatēja augstāk norādītos apsūdzētās atbildību mīkstinošos apstākļus, un netiek konstatēts
neviens atbildību pastiprinošs apstāklis, ievērojot izdarītā nodarījuma raksturu, to, ka izdarīts mazāk smags noziegums aiz
neuzmanības pret ceļu satiksmes drošību, kā rezultātā cietušai radīts smags miesas bojājums, to, ka izdarītajam
noziedzīgajam nodarījumam ir gadījuma raksturs, un apsūdzētās personību, to, ka viņa ir agrāk nesodīta, ir trīs pastāvīgas
darba vietas, no darba vietas raksturota pozitīvi, turklāt no darba vietām saņemti lūgumi nepiemērot transportlīdzekļa
vadīšanas tiesību atņemšanu sakarā ar to nepieciešamību darba pienākumu izpildē, kā arī ņem vērā apsūdzētās konsekventi
izteikto nožēlu par savām darbībām un notikušo, tiesa atzīst, ka Krimināllikuma 260.panta otrās daļas sankcijā paredzētā
minimālā transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanas papildsoda mēra piemērošana nebūs taisnīga un ir pārāk barga,
tādēļ pastāv pamats /pers. A/ noteikt papildsodu, kas ir zemāks par minimālo robežu. Saskaņā ar Krimināllikuma 49.panta
pirmās daļas nosacījumiem /pers. A/ nosakāms papildsods – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana uz 6 mēnešiem.
Ievērojot to, ka, izskatot lietu bez pierādījumu pārbaudes tiesas izmeklēšanā, nebija strīds par cietušās /pers. B/
pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju 800 euro apmērā, tiesa atzīst cietušās materiālā kaitējuma kompensācijas
pieteikumu par apmierināmu un piedzenamu no apsūdzētās.
Apsūdzētajai pirmstiesas procesa laikā piemērots drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā, kurš ir atceļams pēc
sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.
Rezolutīvā daļa
Ņemot vērā iepriekš minēto, un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511., 512., 520., 524., 527., 528., 529.pantu tiesa
nos prieda
/pers. A/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā un,
piemērojot Krimināllikuma 49.panta pirmās daļas nosacījumus, sodīt ar brīvības atņemšanu uz 6 (sešiem) mēnešiem,
atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 6 (sešiem) mēnešiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu sodu noteikt nosacīti ar pārbaudes laiku uz 6 (sešiem) mēnešiem.
Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 155.panta pirmās daļas pirmo punktu /pers. A/ ir pienākums ierasties un
reģistrēties 10 (desmit) darbdienu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā Valsts probācijas dienestā.
Piedzīt no /pers. A/ par labu cietušajai /pers. B/ pieteikto materiālā kaitējuma kompensāciju 800 euro apmērā.
Piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanās noteiktā vietā – atcelt pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.
Spriedumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā, iesniedzot apelācijas sūdzību
vai protestu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.
Pilna sprieduma pieejamības datums – 2018.gada 1.novembris.
Tiesnese Linda Dīzenberga