Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420225724 / AA43-0380-26 ECLI:LV:ADAT:2026:0512.A420225724.8.S Generato dall'IA

Appeal court partially allowed legal aid costs claim, ruling first instance correctly found no need for counsel.

Numero d'incarto A420225724 / AA43-0380-26
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Parzialmente accolto (Partially Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The appeal court partially dismissed the applicant's request for full legal aid reimbursement, ordering the prison administration to pay only 255 euros. The first instance court had already determined the underlying administrative case was not complex enough to justify legal representation, and the prison administration argued the applicant failed to prove actual costs or lack of funds. The court upheld the first instance decision, noting that existing precedent confirmed the case did not require counsel and that the applicant could have represented himself.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa; 307. un 309. pants: When an administrative case is not complex enough to require legal representation, the state is not obligated to reimburse legal aid costs exceeding the standard amount.

Parole chiave

Generato dall'IA
legal aid reimbursement administrative case complexity legal representation necessity state compensation advocate costs administrative procedure law prison administration liability ripetibili dell'avvocato

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likuma 126. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 307. pants
Administratīvā procesa likuma 309. pants
Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 15. pants
Latvijas Republikas Satversmes 92. pants

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Senāta 2022.gada 22.jūnija spriedums lietā Nr.SKA-85/2022
Senāta 2005.gada 22.novembra spriedums lietā Nr.SKA-378/2005
Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas par Konvencijas 6. pantu
ECLI:LV:ADAT:2026:0512.A420225724.8.S
Appeal court partially allowed legal aid costs claim, ruling first instance correctly found no need for counsel.
ECLI:LV:AT:2019:0923.A420172915.2.S
Appeal court partially allowed legal aid costs claim, ruling first instance correctly found no need for counsel.
ECLI:LV:AT:2022:1125.A420293818.11.S
Appeal court partially allowed legal aid costs claim, ruling first instance correctly found no need for counsel.
ECLI:LV:AT:2020:1120.A420169717.10.L
Nr.SKA-398/2020, ECLI:LV:AT:2020:1120.A420169717.10.L, 3.punktu).
ECLI:LV:AT:2018:0524.A420180315.1.L
arī 2018.gada 24.maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-242/2018, ECLI:LV:AT:2018:0524.A420180315.1.L,
ECLI:LV:AT:2020:0203.A420282916.5.L
ECLI:LV:AT:2020:0203.A420282916.5.L, 3.punktu un 2020.gada 20.novembra rīcības sēdes lēmumu lietā
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420225724

AA43-0380-26/4

ECLI:LV:ADAT:2026:0512.A420225724.8.S

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 12.maijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Roze Paegle, tiesneses Irina Kaļiņina un Santa

Liniņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /Persona A/ pieteikuma par pienākuma

uzlikšanu Ieslodzījuma vietu pārvaldei atlīdzināt /Persona A/ mantiskos zaudējumus – izdevumus par

administratīvajā lietā Nr.A420275922 saņemto juridisko palīdzību, sakarā ar /Persona A/ apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 8.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) priekšnieka 2024.gada 10.septembra lēmumu Nr.N-1-

2024-13219 “Par nemantiskā kaitējuma un mantiskā zaudējuma atlīdzināšanu /Persona A/” (turpmāk –

Lēmums) tika atteikts atlīdzināt pieteicēja /Persona A/ mantiskos zaudējumus – izdevumus par zvērināta

advokāta pakalpojumiem.

Pārvalde Lēmuma pamatojumā cita starp konstatēja, ka nav pierādīts fakts, ka pieteicējam būtu nodarīti

mantiskie zaudējumi, proti, ka pieteicējs būtu parādā zvērinātam advokātam /Persona B/. Pieteicējs nav

iesniedzis pierādījumus, ka viņam nav naudas līdzekļu. Rēķinos nav detalizēti norādīts, par kādiem

pakalpojumiem rēķini izrakstīti. Pieteicējs, iespējams, ir vērsies pie tāda pakalpojumu sniedzēja, kurš prasīja

nesamērīgi augstu samaksu, lai gan lieta nebija sarežģīta. Administratīvajā procesā tiesa izskata lietu, ievērojot

objektīvās izmeklēšanas principu. Turklāt pieteicējam nebija šķēršļu saskaņā ar Valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības likuma 15.pantu prasīt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību.

[2] Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu, argumentējot, ka pēc pirmās

instances tiesas sprieduma pārvalde nepamatoti turpināja tiesāties, zinot, ka pieteicēju lietā pārstāv zvērināts

advokāts. Pārvalde neatbildīgi rīkojās ar valsts finanšu līdzekļiem, tāpēc pārvaldei ir jāatlīdzina pieteicēja

izdevumi par advokāta darbu.

[3] Rakstveida paskaidrojumā pārvalde pieteikumu neatzīst, uzturot Lēmumā ietverto pamatojumu un

paskaidrojot, ka pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus par rēķinu apmaksu.

[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2025.gada 8.septembra spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja, pamatojoties

uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[4.1] Atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pantu un Administratīvā procesa

likuma 92.pantu, tiesa konstatēja, ka ar Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 29.septembra spriedumu

administratīvajā lietā Nr.A420275922 tika apmierināts pieteicēja pieteikums, atzīstot par prettiesisku pārvaldes

priekšnieka pienākumu izpildītāja 2022.gada 10.augusta lēmumu Nr.N-1-2022-13314 “Par Rīgas

Centrālcietuma izvērtēšanas komisijas lēmumu”, ar kuru tika atteikts pārvietot pieteicēju no slēgtā cietuma soda

izciešanas režīma zemākās pakāpes uz slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi.

Minētais spriedums stājās spēkā 2024.gada 14.februārī.

Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts ar

valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, kā arī kārtību šo

zaudējumu atlīdzināšanai noteic Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk –

Zaudējumu atlīdzināšanas likums).

[4.2] Tiesa atsaucās uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešo daļu un 12.panta 3.1daļu, Ministru

kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu Nr.1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk – Noteikumi) 9. –

12.punktu, kā arī uz tiesu prakses atziņām (sk. Satversmes tiesas 2022.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2021-

25-03 14.2.apakšpunktu un Senāta 2019.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-131/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0923.A420172915.2.S, 7.punktu).

Tiesa nepiekrita pieteicēja viedoklim, ka viņa izdevumi par advokāta sniegtajiem pakalpojumiem būtu

jāatlīdzina pilnā apmērā.

Vienlaikus tiesa nepiekrita arī pārvaldes viedoklim, ka pieteicēja izdevumi par advokāta sniegtajiem

pakalpojumiem nebūtu jāatlīdzina vispār tā iemesla dēļ, ka lieta nebija sarežģīta.

Tiesa atzina, ka lietā nav pamata piemērot Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.panta 3.1daļā paredzēto

izņēmumu un noteikt lielāku atlīdzināmo izdevumu apmēru (nekā to paredz Noteikumu normas), jo lieta nebija

sarežģīta.

Līdz ar to tiesa secināja, ka pieteicēja izmaksas par juridisko palīdzību ir atlīdzināmas Noteikumos noteiktajā

apmērā.

[4.3] Pieteicējs ir iesniedzis divus advokāta izrakstītus rēķinus, proti, 2022.gada 28.jūnija rēķinu Nr.29-AL par

juridiskajiem pakalpojumiem 1000 euro apmērā saskaņā ar līgumu – juridiskās konsultācijas, juridiskā

palīdzība, pārstāvība Rīgas Centrālcietuma komisijas sēdē par soda izciešanas režīma augstāko pakāpi, kā arī

2022.gada 11.jūlija rēķinu Nr.31-AL par juridiskajiem pakalpojumiem 2000 euro apmērā saskaņā ar līgumu –

juridiskās konsultācijas, juridiskā palīdzība, pārstāvība, lēmuma par soda izciešanas režīma augstāko pakāpi

pārsūdzēšana, tai skaitā tiesvedība.

Advokāts ir sniedzis skaidrojumu, ka ar pieteicēju tika veiktas pārrunas un konsultācijas Rīgas Centrālcietumā

pirms 2022.gada 30.jūnijā notikušās izvērtēšanas komisijas sēdes. Tika noformēti pieprasījumi par

resocializācijas programmām Liepājas cietumam, kur pieteicējs izcieta sodu pirms pārvietošanas uz Rīgas

Centrālcietumu. Advokāts piedalījās izvērtēšanas komisijas sēdē, kuras lēmums pieteicējam nebija labvēlīgs.

Turpmākie juridiskie pakalpojumi bija saistīti ar judikatūras izpēti, komisijas lēmuma apstrīdēšanu un

pārsūdzēšanu. Advokāts piedalījās tiesas sēdē. Rēķini tika izrakstīti, kad ar pieteicēju tika panākta vienošanās

par lēmuma apstrīdēšanu pārvaldes priekšniekam un pieteikuma sagatavošanu tiesai. Advokāta atlīdzība tiek

noteikta, vienojoties ar klientu, advokāta amata atlīdzības maksa nav ar likumu noteikta. Rēķini nav apmaksāti,

jo pieteicējam ir finansiālas grūtības, bet pieteicējs ir informējis advokātu, ka apmaksu veiks.

Tiesas sēdē pieteicējs ir paskaidrojis, ka ir vienojies ar advokātu par to, ka rēķini tiks apmaksāti vēlāk.

Tiesa atzina, ka apstāklis, ka rēķini vēl nav apmaksāti, nevar būt par tiesisku pamatu, lai neatlīdzinātu pieteicēja

izdevumus par juridisko palīdzību (sal. sk. Senāta 2019.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-131/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0923.A420172915.2.S, 8.punktu).

[4.4] Tiesa pārbaudīja Tiesu informācijas sistēmā esošo informāciju par pieteicēja izmantoto advokāta palīdzību

lietā Nr.A420275922.

2022.gada 30.jūnijā advokāts ir piedalījies Rīgas Centrālcietuma izvērtēšanas komisijas sēdē.

2022.gada 20.jūlijā advokāts ir noformējis apstrīdēšanas iesniegumu.

Minētais saskan ar advokāta sniegto skaidrojumu, ka ar pieteicēju tika veiktas pārrunas un konsultācijas Rīgas

Centrālcietumā pirms 2022.gada 30.jūnijā notikušās izvērtēšanas komisijas sēdes.

Atsaucoties uz Noteikumu 6.punktu, tiesa atzina, ka pieteicējam ir atlīdzināmi izdevumi gan par juridisko

konsultāciju pirms 2022.gada 30.jūnijā notikušās izvērtēšanas komisijas sēdes, gan arī par apstrīdēšanas

iesnieguma noformēšanu.

Ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītie izdevumi nosakāmi atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kāds bija

spēkā juridiskās palīdzības sniegšanas brīdī (sal. sk. Senāta 2022.gada 25.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-

180/2022, ECLI:LV:AT:2022:1125.A420293818.11.S, 7.punktu).

Saskaņā ar Noteikumu (redakcijā, kas bija spēkā no 2021.gada 1.jūlija līdz 2023.gada 30.jūnijam) 9.1. un

9.2.apakšpunktu par sniegtu juridisku konsultāciju un pieteikuma (ārpustiesas procesā – apstrīdēšanas

iesnieguma) noformēšanu atlīdzināmi attiecīgi 30 euro un 70 euro.

[4.5] Advokāts ir noformējis pieteikumu un 2022.gada 12.septembrī to elektroniski ir nosūtījis tiesai.

Saskaņā ar Noteikumu (redakcijā, kas bija spēkā no 2021.gada 1.jūlija līdz 2023.gada 30.jūnijam)

9.2.apakšpunktu par pieteikuma tiesvedības uzsākšanai noformēšanu atlīdzināmi 70 euro.

Advokāts ir piedalījies tiesas sēdēs (2023.gada 8.augustā no pulksten 10.00 līdz 10.52, kā arī 2023.gada

12.septembrī no pulksten 10.00 līdz 10.28).

Saskaņā ar Noteikumu (redakcijā, kas bija spēkā no 2023.gada 1.jūlija līdz 2023.gada 31.decembrim)

9.7.apakšpunktu par pārstāvību tiesas sēdē paredzēts apmaksāt 40 euro stundā.

Tādējādi ir pamats atlīdzināt 60 euro, jo saskaņā ar Noteikumu 2.2.apakšpunktu samaksu par juridisko palīdzību

aprēķina par juridiskās palīdzības sniegšanu tiesas sēdē par pilnām trīsdesmit minūtēm.

2023.gada 11.septembrī advokāts ir elektroniski nosūtījis tiesai iesniegumu par pieteikuma priekšmeta

grozīšanu.

Saskaņā ar Noteikumu (redakcijā, kas bija spēkā no 2023.gada 1.jūlija līdz 2023.gada 31.decembrim)

9.5.apakšpunktu par šāda dokumenta noformēšanu atlīdzināmi 25 euro.

[4.6] No Noteikumu normām neizriet, ka administratīvajās lietās būtu atlīdzināmi izdevumi par tādiem

juridiskās palīdzības veidiem, kas nav ietverti Noteikumu 9.punktā.

Ievērojot minēto, tiesa vērtēja tos pieteicēja izdevumus par advokāta faktiski sniegtajiem pakalpojumiem, kuri

atbilst Noteikumu 9.punktā noteiktajiem juridiskās palīdzības veidiem.

Tiesa secināja, ka pieteicējam kopumā atlīdzināmi 255 euro.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 8.septembra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību,

kurā ietverti turpmāk minētie argumenti.

[5.1] Pirmās instances tiesa nepareizi piemēroja Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešo daļu un 12.panta

3.1daļu.

Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu Nr.1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” (turpmāk –

noteikumi Nr.1493) noteic minimālās likmes par valsts nodrošinātu juridisko palīdzību administratīvajās lietās.

Pieteicējam nepamatoti netiek kompensēti visi izdevumi par juridisko palīdzību pilnā apjomā. Tas neatbilst

Satversmes 92.panta prasībām.

Pieteicējs nav vainojams pie tā, ka iestāde ir rīkojusies prettiesiski, tāpēc nav pieļaujams zaudējumus atlīdzināt

tikai daļēji.

[5.2] Likumdevējs nepilda Satversmes 1.pantā ietverto pienākumu periodiski izvērtēt, vai tiesiskais regulējums

joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams, kā arī atbilst sociālajai realitātei. Tiek pārkāpts labas

likumdošanas princips. Normatīvajos aktos noteiktie juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanas apmēri ir

neadekvāti zemi, tie sedz tikai niecīgu daļu no faktiskajiem izdevumiem.

[5.3] Tiesa atsaucas uz advokāta darba apjomu, taču nepaskaidro, kāpēc šāds apjomīgs darbs nav objektīvi

pamatots.

Tiesas apgalvojums, ka lieta nebija sarežģīta un ka pieteicējs būtu varējis sevi pārstāvēt pats, neatbilst

faktiskajiem apstākļiem.

Tiesību normas neaizliedz pieteicējam vērsties pie tāda juridiskās palīdzības sniedzēja, kuru viņš uzskata par

profesionālāko savu interešu aizstāvībai.

[5.4] Civilprocesā puse, kas zaudē strīdu, atlīdzina otrai pusei visus faktiskos izdevumus par advokāta

pakalpojumiem. Nav pamata piemērot atšķirīgu pieeju atkarībā no procesa veida, jo tādējādi valsts sev rada

labvēlīgāku situāciju nekā citiem tiesību subjektiem. Tas neatbilst tiesiskas valsts principam un vienlīdzības

principam. Valstij jābūt atbildīgai vismaz tādā pašā apmērā kā privātpersonai. Atšķirīga pieeja ne vien ierobežo

pieteicēja tiesības saņemt zaudējumu atlīdzinājumu pilnā apmērā, bet arī neveicina amatpersonu izpratni par

savas rīcības sekām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst principu “zaudētājs maksā”.

[5.5] Tiesāšanās izmaksas ir būtisks cilvēktiesību aspekts, kas var ierobežot pieeju tiesai, ja tās nav

reglamentētas adekvāti un samērīgi. Tiesībām uz taisnīgu tiesu jābūt nevis formālām, bet efektīvām.

Juridiskās palīdzības cenas ir atkarīgas no vairākiem faktoriem (profesionālās pieredzes, specializācijas,

reputācijas, biroja atrašanās vietas, pieprasījuma u.c.), tāpēc tās var ievērojami atšķirties dažādiem pakalpojumu

sniedzējiem. Ja izdevumi ir bijuši nepieciešami, tie jāatlīdzina pilnā apmērā.

[6] Rakstveida paskaidrojumā pārvalde apelācijas sūdzību neatzīst un piekrīt pirmās instances tiesas

spriedumam.

Motīvu daļa

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo

lietu izskata rakstveida procesā.

Atbilstoši judikatūras atziņām lietas izskatīšana tiesas sēdē ir lietderīga gadījumos, kuros no lietā esošajiem

dokumentiem nevar gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Šādos apstākļos personu uzklausīšana

tiesas sēdē var sekmēt pareizu izskatāmā jautājuma izlemšanu. Savukārt, ja lietas materiāli ir pietiekami

izskatāmā jautājuma izlemšanai, mutvārdu process parasti nav lietderīgs (sal. sk., piemēram, Senāta 2014.gada

6.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-34/2014, Nr.A420824810, 6.punktu un 2016.gada 13.oktobra lēmuma lietā

Nr.SKA-989/2016, Nr.A420537213, 6.punktu).

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka nav nepieciešams noteikt šīs lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, jo no

lietā esošajiem dokumentiem ir iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Lietā esošie

pierādījumi ir pietiekami, kā arī procesa dalībnieki ir īstenojuši tiesības sniegt paskaidrojumus par lietas

apstākļiem un iesniegt pierādījumus, tāpēc šīs lietas izskatīšana mutvārdu procesā nav lietderīga.

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet

pieteikums ir daļēji apmierināms.

[9] Izvērtējusi Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 8.septembra spriedumā ietverto pamatojumu,

apgabaltiesa atzīst, ka tas ir pareizs un pilnībā pietiekams. Pirmās instances tiesas spriedumā ietvertā motivācija

atbilst lietā noskaidrotajiem apstākļiem, lietā esošajiem pierādījumiem un judikatūras atziņām.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa

pievienojas Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 8.septembra sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.

Atbildot uz apelācijas sūdzībā ietvertajiem iebildumiem par pirmās instances tiesas spriedumu, apgabaltiesa

norāda turpmāk minēto.

[10] Apelācijas sūdzībā norādīts, ka, piemērojot Noteikumu normas, pieteicējam netiek kompensēti faktiskie

izdevumi par juridisko palīdzību pilnā apjomā, taču tas neatbilst Satversmes 92.panta prasībām.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskumam neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda situācija, ka valsts paredzētu pilnā apmērā atlīdzināt

pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas (sk. Satversmes tiesas

2014.gada 7.februāra sprieduma lietā Nr.2013-04-01 19.3.apakšpunktu).

Valstij nav pienākuma pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus, kas

radušies, apstrīdot un pārsūdzot administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību (sk. Satversmes tiesas 2010.gada

11.jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2010-11-01 8.punktu).

Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums pieņemt tādas tiesību normas, kas

nodrošina ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā (sk. Satversmes

tiesas 2022.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2021-25-03 11.punktu).

Ievērojot minēto, secināms, ka no Satversmes 92.panta neizriet valsts pienākums paredzēt normatīvajos aktos

atlīdzinājumu neierobežotā apmērā par visiem advokāta sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem

administratīvajā procesā.

[11] Personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu negarantē, ka personai tiks

sniegta pilna zaudējumu jeb tai radušos izdevumu atlīdzība, jo atbilstīgs atlīdzinājums ne vienmēr nozīmē

izdevumu pilnīgu atlīdzinājumu. Pašu personu nolīgtā samaksa par juridisko palīdzību pati par sevi nav

uzskatāma par atbilstīgu atlīdzību, jo tā ne vienmēr ir adekvāta nepieciešamajam un faktiski ieguldītajam

darbam. Līdz ar to, lemjot par personai piešķiramā atlīdzinājuma apmēru, ir nepieciešams, no vienas puses,

nodrošināt ikviena indivīda tiesības uz zvērināta advokāta palīdzību, no otras puses, saprātīgi un efektīvi

izmantot valsts budžeta līdzekļus. Lai rastu šādu saprātīgu līdzsvaru, likumdevējs Satversmes 92.pantā un

Administratīvā procesa likuma 92.pantā nostiprinātās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu detalizēti noregulējis

noteikumos, kuri paredz konkrētas summas, kādas valsts atlīdzina personai par noteikta veida darbībām

juridiskās palīdzības ietvaros. Nosakot juridiskās palīdzības sniedzējam atlīdzināmās takses apmēru, ir

saskaņotas sabiedrības intereses valsts finanšu resursu efektīvā izmantošanā un indivīda intereses un iespējas

takses ietvaros saņemt profesionālu juridisko palīdzību. Ierobežota zaudējumu atlīdzināšanas kārtība par

juridisko palīdzību ir noteikta, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu

efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu nodrošinātas ikviena tiesības uz advokāta palīdzību. Personas subjektīvai

vēlmei saņemt lielāku vai visu izdevumu atlīdzinājumu ir pretnostatāmas valsts objektīvās iespējas nodrošināt

tiesvedības sistēmas efektīvu funkcionēšanu, ņemot vērā citu personu tiesības un pieejamos resursus, kā arī

vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām (sk. Senāta 2020.gada 20.novembra rīcības sēdes lēmumu lietā

Nr.SKA-398/2020, ECLI:LV:AT:2020:1120.A420169717.10.L, 3.punktu).

Noteikumos ietvertās atlīdzinājuma takses ir uzskatāmas par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta

izpratnē (sal. sk. Senāta 2013.gada 11.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-316/2013 (A42835609) 17.punktu, kā

arī 2018.gada 24.maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-242/2018, ECLI:LV:AT:2018:0524.A420180315.1.L,

6.punktu, 2019.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-131/2019, ECLI:LV:AT:2019:0923.A420172915.2.S,

7.punktu, 2020.gada 3.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-277/2020,

ECLI:LV:AT:2020:0203.A420282916.5.L, 3.punktu un 2020.gada 20.novembra rīcības sēdes lēmumu lietā

Nr.SKA-398/2020, ECLI:LV:AT:2020:1120.A420169717.10.L, 3.punktu).

Ievērojot minētās atziņas, apgabaltiesa nepiekrīt pieteicēja viedoklim, ka viņam būtu jāatlīdzina izdevumi pilnā

apmērā par visiem advokāta sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem administratīvajā lietā Nr.A420275922, jo

minētā lieta nebija vērtējama kā sarežģīta.

[12] Pieteicējs argumentē, ka civilprocesā pusei, kura ir zaudējusi lietā, ir pienākums atlīdzināt visus tiesāšanās

izdevumus, un nav pamata piemērot atšķirīgu pieeju zaudējumu atlīdzināšanā atkarībā no procesa veida.

Minētajam pieteicēja argumentam apgabaltiesa nepiekrīt, jo administratīvajā procesā un civilprocesā lietas

dalībnieki neatrodas salīdzināmos apstākļos, vērtējot to procesuālo tiesību īstenošanas aspektā.

Apgabaltiesa vērš uzmanību, ka civilprocesā darbojas sacīkstes princips, savukārt administratīvajā procesā

darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, tāpēc procesuālo tiesību īstenošana un tiesas loma abos procesos

atšķiras.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturto daļu, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos

lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem

norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (objektīvās izmeklēšanas princips).

Tādējādi atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam tiesai ir pienākums vispusīgi noskaidrot lietas izlemšanai

būtiskos apstākļus un, ja nepieciešams, iegūt pierādījumus vai dot norādījumus procesa dalībniekiem par

pierādījumu iesniegšanas nepieciešamību.

Objektīvās izmeklēšanas princips administratīvajā procesā ievērojami samazina nepieciešamību pēc

juridiskajiem pakalpojumiem, un arī personai bez speciālām juridiskām zināšanām nepastāv šķēršļi, lai īstenotu

savas procesuālās tiesības (sal. sk. Senāta 2019.gada 9.aprīļa rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1020/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0409.A420328917.14.L, 3.punktu).

Atšķirībā no civilprocesa objektīvās izmeklēšanas princips noteic administratīvās tiesas aktīvo lomu tiesas

procesā, kas savukārt samazina nepieciešamību pēc advokāta palīdzības, jo īpaši lietās, kuras nav vērtējamas kā

sarežģītas.

Administratīvā procesa likuma 6.pants cita starp noteic, ka, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem

lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem

lietas apstākļiem, – atšķirīgus lēmumus).

Ievērojot minēto, nav konstatējams vienlīdzības principa pārkāpums (saistībā ar to, ka civilprocesā pusei, kura ir

zaudējusi lietā, ir pienākums atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus). Apgabaltiesa jau norādīja, ka

administratīvajā procesā un civilprocesā lietas dalībnieki neatrodas salīdzināmos apstākļos tāpēc, ka

civilprocesā darbojas sacīkstes princips, bet administratīvajā procesā darbojas objektīvās izmeklēšanas princips,

kas ievērojami samazina nepieciešamību pēc juridiskajiem pakalpojumiem. Administratīvajā procesā pat

personai bez speciālām juridiskām zināšanām nav šķēršļu pilnvērtīgi īstenot savas procesuālās tiesības.

[13] Papildus minētajam ir jāņem vērā, ka administratīvajā procesā darbojas arī Administratīvā procesa likuma

5.pantā nostiprinātais privātpersonas tiesību ievērošanas princips, atbilstoši kuram administratīvajā procesā, it

īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas

tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.

Atbilstoši judikatūras atziņām privātpersonas tiesību ievērošanas princips ir interpretējams tādējādi, ka tas

uzliek pienākumu iestādei un tiesai administratīvā procesa ietvaros pēc iespējas nodrošināt un veicināt

privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips ir attiecināms

uz jebkuru tiesību normu, tostarp arī uz procesuālo tiesību normu piemērošanu. Tas uzliek tiesai pienākumu

nodrošināt tādu lietas izskatīšanas procesu, kurā privātpersonas tiesības tiek ievērotas visefektīvākajā veidā.

Nepieciešamības gadījumā tas nozīmē arī pienākumu administratīvajai tiesai iedziļināties jautājuma būtībā,

notikumu attīstībā vai plašākā apstākļu kontekstā, lai palīdzētu personai pārvarēt formālus šķēršļus (sal. sk.,

piemēram, Senāta 2021.gada 30.marta lēmuma lietā Nr.SKA-709/2021,

ECLI:LV:AT:2021:0330.A420200720.9.L, 9.punktu).

Ievērojot minēto, ir noraidāms kā nepamatots pieteicēja viedoklis, ka, neatlīdzinot izdevumus pilnā apmērā par

visiem advokāta sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem administratīvajā lietā Nr.A420275922, tiek pieļauti

vispārējo tiesību principu pārkāpumi un ka valsts sev rada labvēlīgāku situāciju nekā citiem tiesību subjektiem.

[14] Katrs gadījums ir izvērtējams individuāli, un izskatāmajā gadījumā apgabaltiesa nekonstatē pazīmes, ka

pieteicējam būtu bijusi ierobežota pieeja tiesai vai būtu aizskartas pieteicēja tiesības taisnīgu tiesu, ja advokāts

nebūtu sniedzis pieteicējam administratīvajā lietā Nr.A420275922 konstatētos juridiskos pakalpojumus.

Lietā nav konstatējami pieteicēja norādītie tiesību pārkāpumi, jo izskatāmajā gadījumā netika ierobežota

pieteicēja pieeja tiesai, kā arī nav konstatējamas pazīmes, kas varētu liecināt par to, ka būtu aizskartas pieteicēja

tiesības taisnīgu tiesu. Lietā neatrodas attiecīgi pierādījumi, tādēļ šie pieteicēja argumenti ir noraidāmi kā

nepamatoti.

[15] Nav šaubu, ka juridiskās palīdzības cenas ir atkarīgas no vairākiem faktoriem (profesionālās pieredzes,

specializācijas, reputācijas, biroja atrašanās vietas, pieprasījuma u.c.) un ka tās var ievērojami atšķirties

dažādiem pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr, ņemot vērā apgabaltiesas jau norādītos apsvērumus (sk. šā

sprieduma 10.-13.punktu), šiem apelācijas sūdzības argumentiem nav izšķirošas nozīmes šajā lietā.

[16] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, vērtējot ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma

saprātīgo apmēru katrā konkrētajā lietā, jāņem vērā tas, cik attiecīgā lieta ir sarežģīta un kādi tiesību jautājumi

tajā risināti, kā arī tas, kā noritējis tiesas process (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2005.gada

19.oktobra sprieduma lietā “Roche pret Apvienoto Karalisti”, pieteikuma Nr.32555/96, 182. –185.punktu, kā

arī 2001.gada 10.maija sprieduma lietā “Z un citi pret Apvienoto Karalisti”, pieteikuma Nr.29392/95,

134.punktu).

Saskaņā ar judikatūras atziņām tiesai katrā lietā ir jāveic juridiskās palīdzības izdevumu apmēra objektīva

analīze, proti, ir jānovērtē, cik objektīvi un atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem ir attiecīgie izdevumi, ir

jānovērtē arī piemērojamā tiesiskā regulējuma un procedūru sarežģītība (sal. sk., piemēram, Eiropas Savienības

Tiesas 2013.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.C-260/11 “Edwards un Pallikaropoulos”40. – 42.punktu, kā arī

Satversmes tiesas 2022.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2021-25-03 14.2.1.apakšpunktu).

No minētajām judikatūras atziņām neizriet secinājums, ka juridiskās palīdzības izdevumi ikvienā gadījumā būtu

jāatlīdzina neierobežotā apmērā.

[17] Pieteicējs argumentē, ka ir jāpiemēro Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.panta 3.1daļas izņēmums, proti,

jānosaka atlīdzināmo izdevumu apmērs, kas pārsniedz normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības samaksu administratīvajās lietās noteikto apmēru, jo pieteicēja izdevumi par advokāta sniegtajiem

juridiskajiem pakalpojumiem administratīvajā lietā Nr.A420275922 bija objektīvi nepieciešami.

Atbilstoši tiesu praksē nostiprinātajām atziņām lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva. Tiesa, kuras

kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības, vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas

izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana

pieteicējam (sal. sk., piemēram, Senāta 2011.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-155/2011 13.2.apakšpunktu).

Ievērojot minēto, secināms, ka, lai rastos tiesisks pamats noteikt lielāku atlīdzināmo izdevumu apmēru par

Noteikumos noteikto, vispirms ir nepieciešams konstatēt, ka pieteicēja izdevumi par advokāta sniegtajiem

juridiskajiem pakalpojumiem lietā Nr.A420275922 bija objektīvi nepieciešami, piemēram, lietas sarežģītības,

lietā piemērojamā tiesiskā regulējuma vai procedūru sarežģītības dēļ, taču tas šajā gadījumā nav konstatējams.

Pieteicējs nav norādījis konkrētus apsvērumus, kas raksturotu lietas Nr.A420275922 sarežģītību.

Savukārt apgabaltiesa piekrīt pārvaldes un pirmās instances tiesas secinājumam, ka administratīvā lieta

Nr.A420275922 nav vērtējama kā sarežģīta, jo minētajā lietā nebija nepieciešams noskaidrot sarežģītus

faktiskos vai tiesiskos apstākļus. Lietā nav konstatējami tādi apstākļi, kas liecinātu par īpašu, netipisku

(ārkārtas) situāciju, kuru likumdevējs nebūtu varējis paredzēt, pieņemot lietā piemērojamās tiesību normas.

Ņemot vērā minēto, nav pamata atzīt, ka likumdevējs to nebūtu apsvēris, izdodot Noteikumus.

Līdz ar to secināms, ka izskatāmajā gadījumā nav tiesiska pamata, lai atlīdzinātu pieteicēja izmaksas par

advokāta sniegto juridisko palīdzību administratīvajā lietā Nr.A420275922 lielākā apmērā nekā noteikts

Noteikumos.

[18] Apgabaltiesa nepiekrīt pieteicēja argumentam, ka pirmās instances tiesa ir tikai “mehāniski” piemērojusi

Noteikumu normas, nevērtējot pieteicēja faktiskos un objektīvi nepieciešamos izdevumus administratīvajā lietā

Nr.A420275922 par advokāta sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem.

Pirmās instances tiesa spriedumā ir ietvērusi pamatojumu, kādēļ izskatāmajā gadījumā pieteicēja izmaksas par

advokāta pakalpojumiem ir pamats atlīdzināt Noteikumos noteiktajā apmērā. Proti, Administratīvā rajona tiesa

ir pareizi konstatējusi, ka administratīvā lieta Nr.A420275922 nav vērtējama kā sarežģīta, tāpēc pieteicējs būtu

spējis sevi pārstāvēt pats.

Līdz ar to nav saskatāma objektīva nepieciešamība saņemt lietā Nr.A420275922 konstatētos advokāta sniegtos

juridiskos pakalpojumus par attiecīgajām izmaksām.

Papildus minētajam apgabaltiesa konstatē, ka jau administratīvajā procesā iestādē sākotnējā lēmuma

pieņemšanas laikā (2022.gada 30.jūnijā) bija pieejamas judikatūras atziņas lietā ar līdzīgiem apstākļiem, proti,

Senāts jau bija izvērtējis līdzīgus iestādes apsvērumus (kā lietā Nr.A420275922) un atzinis tos par

nepamatotiem (sk. Senāta 2022.gada 22.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-85/2022,

ECLI:LV:AT:2022:0622.A420311118.11.S, 8.-13.punktu).

Arī šie apsvērumi liecina, ka nepastāvēja lietas Nr.A420275922 sarežģītība vai citi objektīvi apstākļi, kuru dēļ

būtu pamats palielināt pieteicējam atlīdzināmo izdevumu apmēru, nosakot to lielāku par Noteikumus noteikto.

[19] Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, ir norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav

saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet

viņiem nav pienākuma detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu.

Tiesai ir atļauts izvērtēt tos argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Senāta

2005.gada 22.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-378/2005 12.punktu).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa izvērtēja tos procesa dalībnieku argumentus un apsvērumus, kuriem ir būtiska

nozīme izskatāmajā lietā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

daļēji apmierināt /Persona A/ pieteikumu;

uzlikt pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās atlīdzināt

/Persona A/ (personas kods /Personas kods /) mantiskos zaudējumus 255euro apmērā;

noraidīt pieteikumu pārējā daļā;

piespriest no atbildētājas – Latvijas Republikas – par labu /Persona A/ (personas kods /Personas kods /) viņa

samaksāto valsts nodevu 30euro, kas atlīdzināma no Ieslodzījuma vietu pārvaldes līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesneses:

R.Paegle I.Kaļiņina S.Liniņa