Legislator Giurisprudenza & Legislazione
11903003119 / SKK-0329-23 ECLI:LV:AT:2023:0717.11903003119.4.L Generato dall'IA

Supreme Court dismisses appeal for retrying evidence evaluation rather than legal grounds, violating appeal law requirements.

Numero d'incarto 11903003119 / SKK-0329-23
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against the appellant's appeal complaint. The appellant argued that the lower court erred in evaluating evidence and applying criminal law provisions, but the Supreme Court found these arguments merely repeated from the appeal stage. The court ruled that re-evaluating factual evidence and sufficiency of proof constitutes a factual review, which is outside the cassation court's jurisdiction and violates the statutory requirements for admissibility.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Kriminālprocesa likuma 569. pats; 573.1 pats: Cassation proceedings are inadmissible when the appeal complaint seeks a re-evaluation of evidence or factual sufficiency rather than addressing legal errors, as such matters fall within the competence of the court of first instance.

Parole chiave

Generato dall'IA
cassation admissibility evidence re-evaluation factual review prohibition criminal procedure law sufficiency of proof legal vs factual grounds competence of cassation court

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmā daļa
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmā daļa noteic, ka tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā
Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmā daļa
Kriminālprocesa likuma 569. panta trešā daļa
Kriminālprocesa likuma 573. panta trešā daļa
Kriminālprocesa likuma 573. panta piektā daļa
Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2. punkts
Kriminālprocesa likuma 128. pants
Kriminālprocesa likuma 405. panta pirmās daļas 2. punkts
Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas
pirmās daļas, Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas, 512.
Kriminālprocesa likuma 512. panta pirmās daļas
Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturtās daļas
Krimināllikuma 1. panta pirmās daļas
daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, neesot likumā noteiktā kārtībā iegūtiem pierādījumiem, pieļauts Krimināllikuma 1. panta pirmās daļas
Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

ECLI:LV:AT:2023:0717.11903003119.4.L

Lieta Nr. 11903003119, SKK-329/2023

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2023. gada 17. jūlijā

Senāts šādā sastāvā: senatori Aija Branta, Artūrs Freibergs, Aivars Uminskis,

iepazinies ar apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzību par Latgales apgabaltiesas 2022. gada 21. decembra lēmumu, atzīst, ka ir pamats atteikt

ierosināt kasācijas tiesvedību.

Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmā daļa noteic, ka tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā

likuma 569., 571., 572. pantā un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām vai ja kasācijas sūdzība vai protests iesniegts par tiesas nolēmumu, kas

saskaņā ar likumu nav pārsūdzams.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības

iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Minētā panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Apsūdzētais /pers. D/ kasācijas sūdzībā lūdzis pilnībā atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu sakarā ar tiesas pieļautajiem Krimināllikuma 1. panta

pirmās daļas, Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas, 512. panta pirmās daļas un 564. panta ceturtās daļas pārkāpumiem.

Kasācijas sūdzībā izteikto lūgumu apsūdzētais /pers. D/ pamatojis ar turpmāk norādītajiem argumentiem: 1) viņam izvirzītā apsūdzība neatbilst

Kriminālprocesa likuma 405. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajām prasībām; 2) atzīstot viņu par vainīgu divu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā

daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā, neesot likumā noteiktā kārtībā iegūtiem pierādījumiem, pieļauts Krimināllikuma 1. panta pirmās daļas

pārkāpums; 3) no pierādījumu loka nepamatoti nav izslēgtas liecinieka /pers. F/ liecības par narkotisko un psihotropo vielu realizācijas faktu /pers. G/ un

/pers. H/, turklāt nepamatoti nav apmierināts viņa lūgums izsaukt un uzklausīt minētās personas apelācijas instances tiesā; 4) izvērtējot pierādījumus lietā,

pieļauti Kriminālprocesa likuma 127.–130. panta pārkāpumi.

Senāts konstatē, ka kasācijas sūdzībā apsūdzētais /pers. D/ pamatā atkārtojis savā apelācijas sūdzībā ietvertos argumentus, kurus apelācijas

instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi. Atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pirmās

instances tiesa izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām, sniedzot pareizu novērtējumu šo pierādījumu

attiecināmībai, pieļaujamībai, ticamībai un pietiekamībai.

Pamatojot apsūdzētā vainīgumu ar liecinieka /pers. F/ liecībās ietvertajām ziņām par faktiem, apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un motivēti

noraidījusi apsūdzētā /pers. D/ argumentus par šī pierādījuma nepieļaujamību. Tiesa ir konstatējusi, ka liecinieka /pers. F/ liecībās ietvertās ziņas par

noziedzīgo nodarījumu apstākļiem – narkotisko un psihotropo vielu realizāciju /pers. G/ un /pers. H/ – savās liecībās ir apstiprinājuši arī liecinieki /pers. I/,

/pers. J/, /pers. K/, /pers. L/ un /pers. M/, kuri operatīvās izstrādes lietas ietvaros piedalījušies /pers. D/ izsekošanā, narkotisko un psihotropo vielu

glabāšanai /pers. D/ ierīkoto slēpņu novērošanā, kā arī /pers. G/ un /pers. H/ aizturēšanā. Tiesa atzinusi, ka apsūdzētā /pers. D/ vainīgumu apstiprina arī

liecinieku /pers. H/ un /pers. G/ liecībās ietvertās ziņas par narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanās apstākļiem, kuras liecinieks /pers. H/ apstiprinājis

konfrontēšanā ar apsūdzēto /pers. D/. Tāpat apelācijas instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētā /pers. D/ vainīgums apstiprinās ar notikuma vietas apskatēs

un izņemšanas protokolos fiksēto, kā arī ar narkotisko un psihotropo vielu ekspertīžu ekspertu atzinumos secināto.

Izvērtējot liecinieka /pers. F/ liecību pieļaujamību, apelācijas instances tiesa kā kļūdainu noraidījusi apsūdzētā /pers. D/ atsaukšanos uz Senāta

2015. gada 27. maija lēmumā lietā Nr. SKK-325/2015 izteiktajām atziņām, jo izskatāmajā lietā tā konstatējusi no minētās krimināllietas atšķirīgus

faktiskos un juridiskos apstākļus. Savukārt noraidot apsūdzētā /pers. D/ pieteikto lūgumu uzaicināt un uzklausīt lieciniekus /pers. G/ un /pers. H/,

apelācijas instances tiesa to pamatojusi ar apstākli, ka minētie liecinieki ir nopratināti, iztiesājot lietu pirmās instances tiesā.

Augstākās tiesas judikatūrā atzīts, ka apsūdzēto personu vai viņu aizstāvju pieteikto lūgumu motivēta noraidīšana lietas iztiesāšanas laikā nav

vērtējama kā apsūdzētā tiesību ierobežošana, jo atbilstoši Kriminālprocesa likuma 496. panta otrās daļas nosacījumiem tiesai procesa dalībnieku

pieteiktie lūgumi ir jāizvērtē un jāizlemj, bet tai nav obligāta pienākuma šos lūgumus apmierināt (Senāta 2011. gada 28. marta lēmums lietā Nr. SKK-

163/2011, 11810021908).

Turklāt Senāts jau iepriekš norādījis, ka jautājuma izlemšana par pirmās instances tiesas sēdē nopratināto personu aicināšanu uz apelācijas

instances tiesas sēdi ietilpst apelācijas instances tiesas kompetencē, un tā pamatojas vienīgi uz pašas tiesas, nevis apsūdzētā, viņa aizstāvja vai citu

procesā iesaistīto personu šaubām par sniegto liecību pilnīgumu vai par apsūdzētā iespējamo vainu inkriminētajā apsūdzībā (Senāta 2021. gada

10. maija lēmuma lietā Nr. SKK-25/2021, ECLI:LV:AT:2021:0510.11096061617.10.L, 8.8. punkts).

Apelācijas instances tiesai nav radušās pamatotas šaubas par liecinieku sniegto liecību pilnīgumu vai apsūdzētā vainīgumu viņam inkriminētajos

noziedzīgajos nodarījumos.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzībā izvirzītie argumenti šajā daļā pamatoti ar viņa subjektīvo viedokli par lietā

iegūto pierādījumu vērtējumu. Pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas Kriminālprocesa likuma 128. pantā, savukārt izvēle,

kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem ne, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi ir vai

nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas instances tiesā nav pārbaudāms. Pierādījumu pietiekamības kritērijs

ir saprātīgu šaubu esamība vai neesamība par apsūdzētā vainīgumu, kura izvērtēšana tāpat ir tās tiesas kompetencē, kas izskata lietu pēc būtības (Senāta

2019. gada 27. decembra lēmuma lietā Nr. SKK-433/2019, ECLI:LV:AT:2019:1227.11089238414.8.L, 9. punkts). Līdz ar to Senāts atzīst, ka

apsūdzētā kasācijas sūdzībā izteiktie argumenti šajā daļā pēc būtības ir saistīti ar vēlmi atkārtoti izvērtēt pierādījumus kasācijas instances tiesā un panākt

apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajā un

trešajā daļā noteikto.

Tādējādi šajā daļā konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmajā daļā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2. punktu tiesa var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja, izvērtējot kasācijas

sūdzībā vai protestā minētos argumentus, nerodas šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras

veidošanā.

Senāts konstatē, ka apsūdzētais /pers. D/ pirmās instances tiesas sēdē, izsakot savu attieksmi pret apsūdzību, norādījis, ka saprot, par ko tiek

apsūdzēts, savu vainīgumu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos neatzīst. No tiesas sēžu protokolos fiksētā konstatējams, ka apsūdzētais ir

aktīvi aizstāvējies pret viņam izvirzīto apsūdzību, sniedzot liecības un paužot savu viedokli, tajā skaitā par apsūdzībā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem

un lietā iegūtajiem pierādījumiem. Turklāt no lietas materiāliem arī konstatējams, ka apelācijas sūdzībā netika apstrīdēta celtās apsūdzības atbilstība

Kriminālprocesa likuma 405. panta prasībām.

Savukārt Senāts jau agrāk paudis viedokli, ka kasācijas sūdzību nevar iesniegt par tādiem apstākļiem, par kuriem nebija iesniegta apelācijas

sūdzība par pirmās instances tiesas spriedumu (Senāta 2011. gada 29. novembra lēmums lietā Nr. SKK-604/2011, 11815003910, 2022. gada

22. februāra lēmums lietā Nr. SKK-211/2022, ECLI:LV:AT:2022:0222.11091198718.7.L).

Līdz ar to apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzībā šajā daļā izteiktie argumenti nerada šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu. Turklāt

izskatāmajai lietai nav arī būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā, jo kasācijas sūdzībā nav ietverti argumenti par tiesību normu interpretāciju, kas varētu

būt nozīmīga tiesu praksē.

Tādējādi šajā daļā konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2. punktā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas

tiesvedību.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu un 573.1 panta pirmo daļu un otrās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

A. Branta A. Freibergs A. Uminskis