Court dismisses insurance claim for delay interest but partially awards moral damages against insurer.

Lietas arhīva Nr. CA-1004-20/6

ECLI:LV:RAT:2020:1106.C30458515.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2020.gada 6.novembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja Dz.Zvaigznekalna- Žagare,

tiesnesis J.Freimanis,

tiesnese I.Ramane,

ar sekretāri L.Alksni,

piedaloties /pers. E/ (/pers. E/) pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Konstantīnam Teļakovam, SIA „/nosaukums/” un apdrošināšanas

sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Valtam Neretam un SIA „/nosaukums/” pilnvarotam

pārstāvim /pers. H/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, civillietu /pers. E/ (/pers. E/) prasībā pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance

(Europe) Limited”, SIA „/nosaukums/” un /pers. I/ par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzību, sakarā ar

apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” apelācijas sūdzību un /pers. E/ pretapelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2016.gada 2.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2015.gada 10.jūnijā /pers. E/ (/pers. E/) Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā cēla prasību pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE

Insurance (Europe) Limited”, SIA „/nosaukums/” un /pers. I/ par apdrošināšanas, zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, kurā, pamatojoties

uz likuma „Par aviāciju” 31.2 pantu, 111.pantu, Regulas Nr. 216/2008 III pielikuma 2.punktu, Civillikuma 1635., 1645., 1765., 1771., 1772., 1778.,

1779., 1782., 2347., 2350.pantu, likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 2.panta piekto prim daļu un astoto daļu, 24.panta pirmo daļu, 39.pantu, 51.panta

otro daļu un 53.pantu, lūdza:

- piedzīt no apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” un tās filiāles „QBE Insurance (Europe) Limited, England, Dansk

Filial” /pers. E/ labā 2012.gada 12.jūnija apdrošināšanas polisē Nr. 810047 norādīto apdrošinājuma summu, par kuru ir apdrošināti pasažieri – 350 000

euro, kā arī likumiskos procentus par apdrošināšanas atlīdzības samaksas kavējumu 47 166 euro;

- noteikt /pers. E/ tiesības no 2015.gada 2.aprīļa saņemt no apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” un tās filiāles „QBE

Insurance (Europe) Limited, England, Dansk Filial” likumiskos sešus nokavējuma procentus no pamatparāda summas līdz sprieduma izpildei;

- piedzīt no apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” un tās filiāles „QBE Insurance (Europe) Limited, England, Dansk

Filial” /pers. E/ labā zaudējumu atlīdzību 157 418,10 euro. Gadījumā, ja tiesa konstatēs, ka civiltiesiskā atbildība par minētiem zaudējumiem netika

apdrošināta, zaudējumu atlīdzību piedzīt no SIA „/nosaukums/”;

- piedzīt no SIA „/nosaukums/” /pers. E/ labā morālā kaitējuma atlīdzību vismaz 50 000 euro;

- piedzīt no /pers.I/ /pers.E/labā morālā kaitējuma atlīdzību vismaz 50 000 euro;

- piedzīt no atbildētājiem tiesāšanās izdevumus.

[1.1] Prasības pieteikumā norādīts, ka ar 2012.gada 12.jūnijā izdoto apdrošināšanas polisi Nr. 810047 apdrošināšanas sabiedrības „QBE

Insurance (Europe) Limited” filiāle „QBE Insurance (Europe) Limited, England, Dansk Filial” apdrošināja pilotu skolas „/nosaukums/” pasažieru miesas

bojājumus par summu 350 000 euro, SIA „/nosaukums/” atbildību pret trešajām personām par summu 4 000 000 euro un citus apdrošināšanas riskus

par laiku no 2012.gada 16.marta līdz 2013.gada 15.martam.

[1.2] /pers. E/ vienīgais dēls /pers. M/, dzimis 1982.gada 15.septembrī, 2012.gada 10.jūlijā parakstīja un iesniedza pilotu skolā „/nosaukums/”

studenta pieteikumu viņa uzņemšanai organizētajā mācību kursā, lai iegūtu komercpilota licenci (CPL (A)) un citas licences (SE-IR (A), MEP (A), I IR

(A)).

SIA „/nosaukums/” kā sertificēta pilotu skola, kuru sertificē un uzrauga Civilās aviācijas aģentūra, uzņēmās pienākumu par maksu nodrošināt

pretendentam kvalitatīvu mācību kursa iziešanu un drošus mācību lidojumus, lemt par pretendenta gatavību kārtot eksāmenu komercpilota licences un citu

licenču saņemšanai, nodrošināt pretendentam drošu pārbaudes lidojumu, pieaicinot tādu eksaminētāju, kurš nepieļautu nelaimes gadījumu aviācijā

iestāšanos.

/pers. M/ piedalījās vairākos mācību lidojumos (praktiskajās nodarbībās) un izturēja vairākus mācību lidojumu treniņus. Pēdējā atzīme par mācību

lidojuma kursa pabeigšanu datēta ar 2012.gada 9.novembri.

SIA „/nosaukums/” uzskatīja, ka pretendents ir gatavs kārtot eksāmenu licenču saņemšanai, un pieņēma lēmumu par eksaminētāja pieaicināšanu,

nosakot, ka pārbaudes lidojums (eksāmens) notiks 2012.gada 13.novembrī.

[1.3] 2012.gada 13.novembrī notika pārbaudes lidojums, kurā piedalījās pretendents, izpildot noteiktus lidojuma manevrus, arī ārkārtas situācijās.

Eksaminētājs, kurš bija atbildīgs par pārbaudes lidojuma drošību, uzraudzīja pretendentu, deva (bija tiesīgs dot) tiešus norādījumus, un viņa pienākums

bija, ievērojot gaisa kuģa divkāršo vadību, pārņemt gaisa kuģa vadību pat minimāla riska iestāšanās gadījumā.

Eksaminētājam pārbaudes lidojums bija otrais eksāmens tajā dienā, turklāt eksaminētājs bija ieradies uz abiem eksāmeniem ar privāto automašīnu,

braucot pie stūres vairākas stundas. Tas norāda uz eksaminētāja nogurumu un nepieciešamās reakcijas zudumu pārbaudes lidojuma laikā.

Pārbaudes lidojuma laikā plkst. 15:23 ar gaisa kuģi notika nelaimes gadījums aviācijā – tas avarēja un sadūrās ar zemes virsmu Garkalnes novadā,

Bukultu meža masīvā, 710 metru attālumā no Nogāzes ielas. Aviokatastrofas rezultātā pretendents un eksaminētājs no gūtajām traumām mira notikuma

vietā.

[1.4] 2013.gada 15.februārī apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” pārstāvis Latvijā iesniedza Latvijas Republikas Valsts

policijā iesniegumu par informācijas pieprasījumu attiecībā uz uzsākto kriminālprocesu, apliecinot, ka SIA „/nosaukums/” ir apdrošinājusi gaisa kuģi un

kompānijas atbildību apdrošināšanas sabiedrībā un apdrošināšanas sabiedrība plāno izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

2013.gada 19.jūlijā apdrošināšanas sabiedrības pārstāvis izsniedza prasītājai iesniegumu, kurā sabiedrība viņai piedāvāja apdrošināšanas atlīdzību

20 000 latus (37 243,95 ASV dolārus), kas ir desmit reizes mazāk nekā apdrošināšanas polisē norādītā apdrošinājuma summa.

[1.5] Starptautiskās tiesību normas par aviāciju paredz tāda avansa maksājumu cietušajai personai, kāds var būt vajadzīgs, lai nodrošinātu

neatliekamās ekonomiskās vajadzības. Lai arī SIA „/nosaukums/” konkrētajā gadījumā faktiski nav pārvadātāja, apdrošināšanas polise un Vispārīgie

apdrošināšanas noteikumi noteic, ka pretendents ir uzskatāms par pasažieri.

SIA „/nosaukums/” un apdrošināšanas sabiedrība neveica nevienu maksājumu prasītājai, tāpēc viņai pašai bija jāuzņemas visu izdevumu segšana,

t.sk., apbedīšana, ceļa izdevumi, ārstniecības un citi izdevumi. Turpretim apdrošināšanas sabiedrība izmaksāja apdrošināšanas atlīdzību SIA

„/nosaukums/” (vismaz 300 000 euro) un eksaminētāja ģimenei.

[1.6] SIA „/nosaukums/”, izpildot tai ar likuma „Par aviāciju” 111.pantu uzlikto obligāto pienākumu apdrošināt gaisa kuģi, tā pasažierus, savu

atbildību pret trešajām personām, noslēdza ar apdrošināšanas sabiedrību apdrošināšanas līgumu, saskaņā ar kuru tika izdota polise un Vispārīgie

apdrošināšanas noteikumi. Apdrošināšanas polisē norādīts, ka apdrošināšanas sabiedrība ir apdrošinājusi „pasažiera miesa bojājumus” (Bodily injury

perpassenger) ar fiksēto apdrošinājuma summu 350 000 euro.

Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 2.panta pirmo daļu šis likums attiecas uz visiem apdrošināšanas līgumiem. Savukārt atbilstoši

minētā panta piektajai prim daļai dzīvības apdrošināšanas līgumiem piemēro tās valsts likumu, kurā saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas līguma

noteikumiem tiks pildītas apdrošinātāja saistības. Nav strīda par to, ka konkrētajā gadījumā apdrošinātāja saistības tika pildītas Latvijas Republikā.

Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta pirmā daļa noteic, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs izmaksā apdrošināšanas

atlīdzību apdrošināšanas līgumā noteiktajai personai. Atbilstoši 39.pantam, ja, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātā persona ir gājusi bojā

vai tās veselībai vai fiziskajam stāvoklim nodarīts kaitējums, apdrošināšanas atlīdzību izmaksā saskaņā ar visiem noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem,

kuri paredz izmaksu par šādu gadījumu, neievērojot šā likuma 35., 36., 37. un 38.panta normas, izņemot gadījumus, kad apdrošināšanas līgumā ir

paredzēts izmantot kompensācijas principu.

Apdrošināšanas polisē attiecībā uz pasažiera miesas bojājumu apdrošināšanu ir paredzētas tikai divas lietas: apdrošināšanas gadījums („pasažiera

miesas bojājumi”) un apdrošinājuma summa (350 000 euro).

Likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 51.panta otrā daļa noteic, ka līgumslēdzējas puses apdrošināšanas līgumā var paredzēt, ka, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs izmaksā apdrošinājuma summu. Šādos gadījumos netiek piemērots kompensācijas princips.

Apdrošināšanas polise un Vispārīgie apdrošināšanas noteikumi neparedz kompensācijas principu pasažiera miesas bojājumu apdrošināšanā, un

tajos nav atrunāta zaudējumu aprēķināšanas kārtība – kā varētu novērtēt pasažiera miesas bojājumus. Tomēr, pat ja attiecībā uz pasažiera miesas

bojājumiem būtu atrunāts kompensācijas princips (likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 35.pants), nevar būt šaubu par to, ka pasažiera nāves gadījumā

būtu izmaksājama maksimālā apdrošinājuma summa, jo dzīvības zaudēšana ir vislielākais zaudējums, ko persona var ciest.

Gan Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas biroja 2014.gada 7.jūlija nobeiguma ziņojums par aviokatastrofu Nr. 4-02-9/2012

(4-2014) (turpmāk – Izmeklēšanas biroja ziņojums), gan Medicīnas ekspertu (līķa ekspertīze) 2013.gada 7.janvāra atzinumā Nr. 1066 atzīts, ka /pers.

M/ aviokatastrofas rezultātā guva smagus miesas bojājumus (daudzi skeleta kaulu lūzumi un iekšējo orgānu bojājumi, ko pavadīja ārēja un iekšēja

asiņošana un kas sarežģījās ar traumatisku šoku), kuru rezultātā iestājusies vardarbīga nāve. Tādējādi ir pierādīts, ka ir iestājies apdrošināšanas polisē un

Vispārīgajos apdrošināšanas noteikumos norādītais vislielākais iespējamais risks – nāve miesas bojājumu rezultātā.

Līdz ar to apdrošināšanas sabiedrības obligātais pienākums ir likumā „Par apdrošināšanas līgumu” norādītajā kārtībā un termiņos izmaksāt šī likuma

51.pantā norādītajam labuma guvējam apdrošināšanas atlīdzību maksimālās apdrošinājuma summas apmērā.

[1.7] Vispārīgo apdrošināšanas noteikumu 2.sadaļas „j” apakšpunktā noteikts, ka jēdziens „pasažieris” ietver sevī arī studentu pilotu vai pilotu, kurš

iziet apmācību (undergoing instruction), izņemot patstāvīgos lidojumus, un neietver jebkuru pilotu, kurš ir atbildīgs par cita pilota apmācību vai

uzraudzību.

Jēdzienu „pilots, kurš iziet apmācību” konkrētajā gadījumā būtu jāinterpretē plašāk, jo pārbaudes lidojuma laikā pretendents vēl nav sekmīgi

pabeidzis apmācības procesu – apmācības process tiek pabeigts tikai ar eksāmena (pārbaudes lidojuma) veiksmīgu nokārtošanu, viņš lido lidmašīnā ar

dubulto vadību kopā ar eksaminētāju, kurš kontrolē lidojumu un atbild par lidojuma drošumu, un pretendents lidojuma laikā atrodas eksaminētāja

uzraudzībā.

[1.8] Saskaņā ar likuma „Par aviāciju” 31.panta otro daļu lidojumu instruktors vai lidojumu eksaminētājs ir atbildīgs par gaisa ekspluatācijas

noteikumu ievērošanu un lidojumu drošumu mācību un pārbaudes lidojumu laikā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 20.februāra Regulas (EK) Nr. 216/2008 „Par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par

Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi” (turpmāk – Regula Nr. 216/2008) III pielikuma 2.punkts paredz, ka personai, kas darbojas kā

eksaminētājs, jāapgūst un jāuztur pietiekama pieredze un pietiekama līmeņa zināšanas savu funkciju veikšanai. Savukārt saskaņā ar III pielikuma

1.i.2.punktu lidojumu instruktori ir pilnvaroti veikt kapteiņa pienākumus gaisa kuģos, kuros notiek apmācība.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2011.gada 3.novembra Regulas (ES) Nr. 1178/2011, ar ko nosaka tehniskās prasības un administratīvās

procedūras attiecībā uz civilās aviācijas gaisa kuģa apkalpi atbilstīgi Regulai Nr. 216/2008, (turpmāk – Regula Nr. 1178/2011) 4.papildinājuma 5.punktu

lidojuma eksaminētājs jebkurā brīdī var pārtraukt pārbaudi, ja lidojuma eksaminētājs uzskata, ka pretendenta demonstrētās lidojuma prasmes liecina par

nepieciešamību vēlreiz kārtot visu pārbaudi. Savukārt Regulas Nr. 1178/2011 8.punkts paredz eksaminētāja iesaistīšanos lidojuma norisē, ja iejaukšanās

ir nepieciešama drošības interesēs vai ja ir jānovērš nepieņemama satiksmes aizkavēšana.

Pārbaudes lidojumos jānošķir pienākumu un uzdevumu pildīšana, kārtojot eksāmenu, (tostarp gaisa kuģa kapteiņa pienākumu un uzdevumu

(manevru) pildīšana) no atbildības par lidojuma drošumu.

Mācību lidojuma instruktors un pārbaudes lidojuma eksaminētājs ir atbildīgs par lidojuma drošumu un kontrolē pretendentu. Arī Civilās Aviācijas

aģentūra, kura ir atbildīga par gaisa kuģu lidojumu apkalpes locekļu sertificēšanu, ir informējusi, ka lidojumu eksaminētājs ir atbildīgs par gaisa kuģa

ekspluatācijas noteikumu ievērošanu un lidojumu drošumu pārbaudes lidojumu laikā.

Gaisa kuģim TECNAM 2006T ir divkāršā vadība, un eksaminētājs varēja iejaukties gaisa kuģa vadībā jebkurā pārbaudes lidojuma brīdī.

Izmeklēšanas biroja ziņojumā norādīts, ka eksaminētājs savā pamatdarbā tika atstādināts no visiem lidojumiem, kādēļ viņam bija smaga psihiska

trauma. Šis faktors var izskaidrot eksaminētāja reakcijas zudumu un bezdarbību aviokatastrofas laikā.

[1.9] Apdrošināšanas sabiedrībai bija pietiekams laiks (48 dienas), lai izmaksātu prasītājai apdrošināšanas atlīdzību 350 000 euro jau 2012.gadā.

Tā ir kavējusi apdrošināšanas atlīdzības samaksu divus gadus un 90 dienas. Līdz ar to, pamatojoties uz Civillikuma 1765.panta pirmo daļu,

apdrošināšanas sabiedrībai ir pienākums maksāt prasītājai likumiskos nokavējuma procentus.

[1.10] SIA „/nosaukums/” kā Latvijas Republikā sertificētā mācību iestāde (pilotu skola) apņēmās iemācīt pretendentam praktiskas lidojuma

prasmes, lai pretendents veiksmīgi nokārtotu praktisko eksāmenu. Tieši SIA „/nosaukums/”, par to saņemot pretendenta naudas līdzekļus, nodrošināja

pretendentu ar mācību lidojumu instruktoriem, pārbaudes lidojuma eksaminētāju, pārbaudīja pretendenta zināšanas un praktiskās spējas, izvēlējās un

nodeva sev piederošo gaisa kuģi mācību un pārbaudes lidojumu veikšanai, kā arī lēma par pretendenta mācību lidojumu rezultātiem un viņa gatavību

praktiskā eksāmena kārtošanai.

Izmeklēšanas biroja ziņojumā norādīts uz SIA „/nosaukums/” būtisku kļūdu, kura varēja novest pie aviokatastrofas, proti, gadījumā, kad viens vai

otrs dzinējs ir izslēgts (minētais ir obligāts uzdevums pārbaudes lidojuma laikā) un abi pilotu priekšējie sēdekļi ir aizņemti, ir jānodrošina, ka lidaparāta

bagāžas nodalījumā atrodas papildu balasts. Minētais ir izskaidrojams ar gaisa kuģa uzbūves īpašībām, par ko bija jābūt informētai mācību iestādei.

Ziņojumā secināts, ka eksperimentālā lidojuma rezultāti apstiprina, ka asimetriskā lidojuma laikā lidmašīnas lidojumu var viegli kontrolēt, kad viens

vai otrs dzinējs ir izslēgts, ja bagāžas nodalījumā atrodas papildu balasts. Dzinēja izslēgšana lidojuma laikā nav parasta situācija, bet ir uzskatāma par

avārijas situāciju.

SIA „/nosaukums/” nenodrošināja studentus ar mācību centru vai simulatoru, līdz ar to pretendents nevarēja zināt šādas lidaparāta īpašības (balasta

obligātā esība), izpildot pārbaudes lidojuma 6.sadaļā norādīto uzdevumu „dzinēja izslēgšana un atkārtota iedarbināšana”.

Minētais norāda uz SIA „/nosaukums/” būtiskām kļūdām apmācības procesa organizēšanā, apmācības kontroles neesību un aviācijas drošības

noteikumu pārkāpumiem, kuri varēja novest pie aviokatastrofas.

[1.11] Apdrošināšanas polisē kā atsevišķs apdrošinājuma risks norādīta SIA „/nosaukums/” atbildība pret trešajām personām, ar apdrošinājuma

summu 4 000 000 euro. Tādējādi apdrošināta ir arī SIA „/nosaukums/” atbildība par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem saistībā ar notikušo

aviokatastrofu.

Nekvalitatīvi organizēts mācību process, iekšējās kontroles neesamība, balasta neiekraušana gaisa kuģa bagāžas nodalījumā, pretendenta prasmju

kļūdaina vērtēšana, kļūdu un pārkāpumu pielaišana mācību procesā, eksaminētāja nodrošināšana, kurš nespēja novērst aviokatastrofu, mācību centra

simulatora ārkārtas situāciju modelēšanas trūkums liecina par SIA „/nosaukums/” vainu aviokatastrofa. SIA „/nosaukums/” vaina aviokatastrofā izpaužas

kā rupja neuzmanība, kas zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā ir pielīdzināma ļaunam nolūkam (Civillikuma 1645.panta otrā daļa).

Pilotu skola ir vainojama un atbildīga par eksaminētāja nespēju novērst aviokatastrofu atbilstoši Civillikuma 1782.pantam – ja kāds nepievērš

vajadzīgo uzmanību, izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus, un iepriekš nepārliecinās par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliekamos

pienākumus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi ar to nodarījuši trešajai personai.

[1.12] Eiropas Padomes Ministru komitejas 1975.gada 14.marta rezolūcijas Nr. (75) 7 „Par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas

bojājumi, un nāves gadījumā” 14.punkts noteic, ka cietušā nāves gadījumā radušās izmaksas, it īpaši apbedīšanas izmaksas, ir jāatlīdzina.

[1.13] Prasītājai nodarīti zaudējumi 157 418,10 euro (ja zaudējumos tiek ieskaitīta pretendenta sagaidāmā alga) vai 43 949,43 euro (ja

zaudējumos tiek ieskaitīta pretendenta alga par iepriekšējo periodu), un tos veido pašas prasītājas un viņas dēla zaudējumi, kurus viņa pieprasa kā dēla

mantiniece. Zaudējumos iekļauti: prasītājas ārstniecības izdevumi 695,76 euro; dēla apbedīšanas izdevumi, tostarp par bērēm un bēru mielastu

2012.gada 18.novembrī, 3 542,33 euro; izdevumi par bēru mielastu 40. dienā pēc nāves 1 598,91 euro un bēru mielastu 2013.gada 10.novembrī 2

028,02 euro; izdevumi par kapu labiekārtošanu 955,10 euro; prasītājas ceļa izdevumi 2012.gada novembrī un decembrī 510 euro un uzturēšanās

izdevumi 273 euro, lai saņemtu dēla mantas, noformētu transportēšanai nepieciešamos dokumentus, saņemtu dēla līķi un uzstādītu aviokatastrofas vietā

krustu; dēla samaksātie naudas līdzekļi SIA „/nosaukums/” par mācībām 16 621,98 euro; dēla darba alga par trim gadiem 131 193 euro. Ja SIA

„/nosaukums/”, nodrošinot pretendenta apmācību, nebūtu pieļāvusi pārkāpumus, pretendents būtu nokārtojis eksāmenu, strādātu par pilotu un saņemtu

darba algu. Ja viņš nestrādātu par pilotu, arī pirms katastrofas dēls bija algots darbinieks, un šādā darbā par trīs gadiem varētu nopelnīt vismaz 17 724,33

euro.

[1.14] Atbildība par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu ir jāuzņemas SIA „/nosaukums/” un tās valdes loceklim /pers. I/, kuru vainu un

prettiesisko rīcību attiecībā uz morālā kaitējuma nodarīšanu papildus raksturo vārdi, ko dažas dienas pēc aviokatastrofas izteica /pers. I/, kad prasītāja

kopā ar liecinieku /pers. V/ pirmo reizi satika /pers.I/ Rīgas reģiona pārvaldes kārtības policijas pārvaldes Satiksmes noziegumu izmeklēšanas biroja

telpās. Pirmo reizi tiekoties ar prasītāju, /pers. I/ smejoties teica: „Jūs vēl esat pietiekoši jauna un nokārtosiet savu dzīvi, Jums viss vēl ir priekšā”.

Ar saviem vārdiem un rīcību /pers. I/ izraisīja prasītājai garīgas ciešanas un liekus pārdzīvojumus, kā arī parādīja savu un viņa pārstāvamās pilotu

skolas attieksmi pret aviokatastrofu un /pers. M/ dzīvību. /pers. M/ bija prasītājas vienīgais bērns, un prasītājai ir pilni 53 gadi. Dēla nāve prasītājai

nepārprotami rada neizmērojamas garīgās ciešanas, un radītais morālais kaitējums naudas izteiksmē nav kompensējams, kā rezultātā neviens iespējamais

tiesas nolēmums nedos prasītājai pilnu apmierinājumu.

[1.15] Apdrošināšanas sabiedrība „QBE Insurance (Europe) Limited” un tās filiāle „QBE Insurance (Europe) Limited, England, Dansk Filial” ir

viens atbildētājs, jo filiāle ir uzņēmuma daļa, kas neveido jaunu tiesību subjektu. Prasītāja lūdz apmierinājumu no mantas un kapitāla, kas pieder

komersantei – apdrošināšanas sabiedrībai „QBE Insurance (Europe) Limited”.

[2] 2015.gada 15.jūlijā tiesā saņemti SIA „/nosaukums/” rakstveida paskaidrojumi, kuros atbildētāja prasību neatzīst, norādot šādus argumentus.

[2.1] Eksaminējamais /pers.M/ ir uzskatāms par pasažieri apdrošināšanas līguma izpratnē un gaisa pārvadājuma laikā aviokatastrofas rezultātā

iestājās pasažiera un pilota nāve.

[2.2] Tā kā SIA „/nosaukums/” nav pārvadātāja, tās atbildība par aviokatastrofas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem saistīta ar tās īpašumā esošā

gaisa kuģa kā paaugstinātas bīstamības avota darbību. Tādēļ SIA „/nosaukums/” atbildības novērtēšanai piemērojamas Civillikuma 19.nodaļas Pirmās

apakšnodaļas „Prasījumi personisku aizskārumu dēļ” normas kā speciālās tiesību normas pret Civillikuma 1635.-1668. un 1770.- 1792.pantu.

Saskaņā ar Civillikuma 2347.panta otro daļu SIA „/nosaukums/” ir jāatlīdzina zaudējumi (neatkarīgi no vainas), ja tā nepierāda, ka zaudējums

radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ.

Lietā pastāv apstākļi, kas var būt pamats atbrīvot atbildētāju no atbildības vai vismaz to ierobežot. Prasītājas pārmetumi par pilotu skolas

nekvalitatīvi nodrošināto mācību procesu ir nepamatoti. Izmeklēšanas biroja ziņojumā izdarītie apgalvojumi „nekvalitatīvi organizēts mācību process”,

„iekšējās kontroles neesība”, „kļūdu un pārkāpumu pielaišana mācību procesā” un „mācību centra vai simulatora ārkārtas situāciju modelēšanas trūkums”

ir pārāk vispārīgi secinājumam, ka tieši šīs nepilnības ir bijušas par cēloni aviokatastrofai.

Nevis SIA „/nosaukums/” nekvalitatīvi organizētās apmācības un gaisa kuģa tehniskais stāvoklis bija aviokatastrofas cēlonis, bet cilvēciskais

faktors, ko prasītāja galvenokārt attiecina uz eksaminētāja nekompetenci, nogurumu un citādu neprofesionalitāti un neatbilstību. Eksāmena lidojums nav

daļa no apmācības, ko saskaņā ar līgumu pretendentam nodrošināja SIA „/nosaukums/”, un SIA „/nosaukums/” nenodrošināja un nekontrolēja

eksaminētāju – tai nav nekādas saistības ar eksaminētāja izvēli.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 18.janvāra noteikumu Nr. 51 „Civilās aviācijas gaisa kuģu lidojumu apkalpes locekļu sertificēšanas

noteikumi” 129.punktu eksāmena norises un eksaminētāja nodrošināšana ir Civilās aviācijas aģentūras kompetencē, ko pierāda arī 2012.gada

9.novembra pieteikuma formas un Izmeklēšanas biroja ziņojums.

Izmeklēšanas biroja ziņojumā nav norādīts, ka papildu balasta nenodrošināšana ir SIA „/nosaukums/” kļūda vai, ka šādam balastam vispār bija

jābūt. Gaisa kuģa ražotājs nav paredzējis papildu balastu, tādēļ tā nenodrošināšana nav SIA „/nosaukums/” kļūda, kas varēja izraisīt aviokatastrofu.

Prasītāja noklusē, ka saskaņā ar Izmeklēšanas biroja ziņojumu aviokatastrofas izmeklēšanā kā ticama pieņemta iespēja, ka pretendents ir kļūdaini

izslēdzis nepareizo dzinēju uzdevuma izpildes laikā. Ja minētā kļūda, izpildot uzdevumu „dzinēja izslēgšana un restartēšana”, ir pieļauta nepietiekami drošā

augstumā, tas varēja novest pie aviokatastrofas nepietiekama augstuma dēļ.

Ievērojot minēto, nav konstatējama SIA „/nosaukums/” prettiesiskā rīcība attiecībā uz mācību procesa vai organizācijas kvalitāti, gaisa kuģu

nepiemērotu aprīkošanu vai eksaminētāja izvēli. Tas ir pamats atbrīvot vai samazināt atbildētājas atbildību par zaudējumiem, ko nodarījis paaugstinātas

bīstamības avots, jo zaudējums radies ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ Civillikuma 2347.panta izpratnē.

[2.3] Prasītāja nepareizi aprēķinājusi zaudējumu apmēru. Civillikums paredz atšķirīgu zaudējumu atlīdzināšanas pamatu atkarībā no nodarījuma.

Prasītāja nepieprasa uzturēšanas pienākumu, tādēļ Civillikuma 2351.pants nav piemērojams. Tā kā iestājās eksaminējamā nāve, SIA „/nosaukums/”

atbildība nosakāma, piemērojot Civillikuma 2350.pantu, un saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu prasītājai ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību.

Prasītājas ārstniecības izdevumi 695,76 euro nav atlīdzināmi. Civillikuma 2350.pants paredz atlīdzināt ārstēšanās izdevumus cietušajai personai

aizskārēja prettiesiskas rīcības rezultātā pirms cietušā nāves. Eksaminējamā nāve iestājās negadījuma brīdī, viņam nav radušies ārstēšanās izdevumi, kurus

SIA „/nosaukums/” būtu jāatlīdzina.

Prasītājas izdevumi par pretendenta apbedīšanu un par kapu labiekārtošanu kopā 8 124,36 euro varētu tikt atlīdzināti daļēji – 5 141,24 euro

apmērā par /pers. M/ bērēm, bēru mielastu bēru dienā un 40. dienā pēc bērēm.

Normatīvajos aktos nav noteikta kārtība, kādā atlīdzināmi apbedīšanas izdevumi, vien Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 23.panta piektā daļa noteic apbedīšanas izdevumu aprēķināšanas kārtību.

Izdevumi par kapa labiekārtošanu 955,10 euro nav pierādīti. Prasītājas izdevumi dēla mirstīgo atlieku saņemšanai un krusta uzstādīšanai

aviokatastrofas vietā 783 euro apmērā nav atlīdzināmi. Krusta uzstādīšana bojāejas vietā nav sabiedrībā pieņemta un nostiprināta apbedīšanas tradīcija.

Prasītāja nav minējusi, ka SIA „/nosaukums/” 2012.gada 15.novembrī sedza pretendenta repatriācijas izdevumus 1 436,02 euro apmērā, kurus

apdrošināšanas sabiedrība atmaksāja SIA „/nosaukums/” saskaņā ar apdrošināšanas līgumu.

Pretendenta samaksātie naudas līdzekļi par mācībām 16 621,98 euro prasītājai nav atlīdzināmi, jo pretendents saņēma atbilstošā kvalitātē tos

pakalpojumus, par kuriem veica maksājumus. Maksājumi nav kvalificējami kā /pers. M/ vai prasītājas zaudējumi, un viņa nav atsaukusies ne uz vienu

tiesību normu šāda prasījuma pamatošanai.

Prasītājai nav atlīdzināma arī pretendenta darba alga par trim gadiem 131 193,00 euro vai 17 724,33 euro apmērā. Prasītāja nepamatoti uzskata,

ka cietušā nāves gadījumā mantiniekiem ir tiesības saņemt to zaudējumu atlīdzību, ko Civillikums paredz gadījumos, kad cietušais pēc miesas bojājumu

nodarīšanas paliek dzīvs. Zaudējumu atlīdzību cietušā nāves gadījumā nosaka Civillikuma 2350. un 2351.pants. Nepastāv cēloniskais sakars starp SIA

„/nosaukums/ prettiesisko rīcību un pretendenta kā pilota nesaņemto darba algu.

Prasība par morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir nepamatota, jo /pers. I/ rīcība nevar ietekmēt SIA „/nosaukums/” vainu vai izpausties kā pašas SIA

„/nosaukums/” prettiesiska rīcība. SIA „/nosaukums/” nav atbildīga par morālo kaitējumu, ko, iespējams, nodarījis tās valdes loceklis, un otrādi. Prasītāja

atlīdzības par morālo kaitējumu noteikšanā nav ņēmusi vērā Augstākās tiesas nostiprināto judikatūru attiecībā uz dzīvības apdraudējumu, ka atbilstoša

kompensācija ir 20 000 latu jeb 28 457 euro.

[3] 2015.gada 16.jūlijā tiesā saņemti /pers. I/ rakstveida paskaidrojumi, kuros atbildētājs prasību neatzīst, izsaka atkārtoti savu līdzjūtību un

gadījumā, ja kādi viņa vārdi vai rīcība nejauši sāpinājuši prasītāju, lūdz atvainot.

[4] 2015.gada 21.jūlijā tiesā saņemti apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” rakstveida paskaidrojumi, kuros atbildētāja

prasību neatzīst un lūdz izbeigt tiesvedību lietā /pers. E/ prasībā pret to, norādot turpmākos argumentus.

[4.1] /pers. E/ nav prasījuma tiesību pret „QBE Insurance (Europe) Limited” un apdrošināšanas sabiedrība nevar būt atbildētāja lietā. Prasībā nav

norādīts juridiskais pamats, kas dotu prasītājai tiesības celt prasību pret apdrošināšanas sabiedrību. Prasītāja nav apdrošināšanas līguma puse, bet trešā

persona likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 50.panta izpratnē, un ne likums, ne līgums nepiešķir prasītājai tiesības tieši vērsties ar prasību pret

apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance (Europe) Limited” vai tās filiāli Dānijā.

Tiesības celt prasību pret „QBE Insurance (Europe) Limited” par no apdrošināšanas līguma izrietošo pienākumu izpildi teorētiski nākotnē varētu

rasties tikai SIA „/nosaukums/” kā apdrošinājuma ņēmējai un personai, kuras civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta, turklāt tikai gadījumos, kad izmaksa ir

veikta un ir bijusi pamatota.

[4.2] Apdrošināšanas līgums paredz četrus seguma veidus.

1.sadaļa – civiltiesiskās atbildības segums par kaitējumu, kas nodarīts trešajām personām. Ar šo ir apdrošināta SIA „/nosaukums/” kā gaisa kuģa

īpašnieka civiltiesiskā atbildība par kaitējumu, ko trešajai personai vai trešās personas mantai nodarījis lidojumā esošais gaisa kuģis vai no tā atdalījies

priekšmets. Lai /pers.E/ varētu pretendēt uz šādu apdrošināšanas atlīdzību, viņai pašai vai viņas mantai bija jācieš no gaisa kuģa, kas atradās lidojumā,

radītām sekām. Nav strīda, ka /pers. E/ vai viņas manta nav cietusi, bet ir cietis eksaminējamais, kurš atbilstoši apdrošināšanas līgumam ir atzīstams par

pasažieri.

2.sadaļa paredz civiltiesiskās atbildības segumu par pasažieru veselībai un bagāžai nodarīto kaitējumu. Attiecīgi šis segums apdrošina SIA

„/nosaukums/” civiltiesisko atbildību par /pers. M/ kā pasažierim nodarītajiem miesas bojājumiem.

3.sadaļa paredz fizelāžas visu risku apdrošināšanas segumu jeb gaisa kuģa apdrošināšanas segumu. Atbilstoši šim segumam tika izmaksāta

apdrošināšanas atlīdzība SIA „/nosaukums/” par iznīcināto gaisa kuģi.

4.sadaļa paredz pilota nelaimes gadījuma apdrošināšanas segumu vienai personai. Eksaminējamais nav pilots, un atbilstoši šim segumam 10 000

euro atlīdzība tika izmaksāta eksaminatora mantiniekiem.

Atbilstoši apdrošināšanas līguma 2.sadaļai apdrošināšanas sabiedrība ir apdrošinājusi civiltiesisko atbildību. Tādēļ strīda izšķiršanā nav

piemērojamas likuma „Par apdrošināšanas līgumu” normas, kas attiecas uz dzīvības apdrošināšanu.

Nav pareizs prasītājas uzskats, ka pasažiera miesas bojājums ir apdrošināts par fiksētu summu 350 000 euro. Atbilstoši apdrošināšanas līguma

Vispārīgo noteikumu 9.punkta „a” apakšpunktam apdrošināšanas līgumā norādītā apdrošinājuma summa ir maksimālais atbildības limits, nevis naudas

summa, kas tiek automātiski izmaksāta jebkuros apstākļos.

Nekorekta ir prasītājas atsaukšanās uz apdrošināšanas līguma Vispārīgo noteikumu 32.punktu, jo tas atrodas apdrošināšanas līguma 4.sadaļā, kas

regulē pilota nelaimes gadījumu apdrošināšanu.

[4.3] Lielo risku apdrošināšanā puses var vienoties par piemērojamo likumu. Apdrošināšanas līguma Vispārīgo noteikumu 19.punktā puses ir

vienojušās par Dānijas likuma piemērošanu. Šāda vienošanās atbilst likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 2.panta piektās daļas 6.punktam.

[4.4] Prasītāja nepamatoti norāda, ka viņa tiek nostādīta nelabvēlīgākā situācijā nekā SIA „/nosaukums/”, kura saņēma apdrošināšanas

kompensāciju par bojā gājušo gaisa kuģi, un eksaminētāja ģimeni, kura arī saņēma apdrošināšanas atlīdzību.

Apdrošināšanas sabiedrībai bija iespēja pārliecināties par gaisa kuģa bojāeju, un aviokatastrofas apstākļus izvērtēja neatkarīgi eksperti Gab

Robins Aviation ApS, pēc kuru slēdziena saņemšanas tika izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība. Prasītāja saņēma no SIA „/nosaukums/” kompensāciju

par eksaminējamā repatriāciju 1 436,02 euro, ko apdrošināšanas kompānija pēc tam kompensēja pilotu skolai SIA „/nosaukums/”.

[4.5] Apdrošināšanas sabiedrībai nav pienākuma maksāt nokavējuma procentus, jo nav apdrošinātāja nokavējuma. Pastāv strīds par

apdrošināšanas atlīdzības pamatojumu, un nav pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu.

[4.6] SIA „/nosaukums/” var būt atbrīvota no atbildības vai tās atbildība var tikt ierobežota tādu pašu iemeslu dēļ, kādi norādīti SIA „/nosaukums/”

rakstveida paskaidrojumos.

[5] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 2.marta spriedumu /pers. E/ prasība pret apdrošināšanas sabiedrību “QBE

Insurance (Europe) Limited” apmierināta daļēji, piedzenot no tās par labu prasītājai apdrošināšanas atlīdzības summu 344 858,76 euro un tiesāšanās

izdevumus 7 374,91 euro; /pers. E/ noteiktas tiesības saņemt no apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” likumiskos 6 % gadā no

344 858,76 euro par laiku līdz sprieduma izpildei. Pārējā daļā prasība noraidīta. Spriedums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[5.1] 2012.gada 13.novembrī plkst. 15:23 pārbaudes lidojuma laikā ar SIA „/nosaukums/” piederošu gaisa kuģi TECNAM 2006T, Garkalnes

novadā notika nelaimes gadījums aviācijā, kura rezultātā gāja bojā prasītājas dēls /pers. M/, kurš kārtoja lidojuma eksāmenu.

Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojs (TNGIIB) izmeklēja nelaimes gadījumu un sagatavoja nobeiguma ziņojumu Nr.4-

02-9/2012 (4-2014). Atzinumā izdarītie secinājumi nav izmantojami, lai identificētu nelaimes gadījuma izraisītāju un atzītu vainu, no atzinuma nav

iespējams identificēt vienu konkrētu nelaimes gadījuma cēloni, kas norādītu uz nelaimes gadījuma izraisītāju.

[5.2] Apdrošināšanas polises Vispārējo noteikumu 19.punkts ir saistošs līdzējiem – SIA „/nosaukums/” un „QBE Insurance (Europe) Limited”,

nevis prasītājai, kurai atbilstoši Satversmes 92.pantam ir tiesības vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai, līdz ar to nav tiesiska pamata izbeigt

tiesvedību, kā lūdz atbildētāja.

SIA „/nosaukums/ izpildot likuma „Par aviāciju” 111.pantu, 2012.gada 12.jūnijā veica gaisa kuģa, pasažieru un savas atbildības apdrošināšanu

(apdrošināšanas polise Nr.810047).

2013.gada 19.jūlijā „QBE Insurance (Europe) Limited” pārstāvis piedāvāja prasītājai apdrošināšanas atlīdzību Ls 20 000, bet SIA „/nosaukums/”

prasītājai sedza daļu no apbedīšanas izdevumiem – EUR 5 141,24 apmērā.

Polises Vispārējo apdrošināšanas noteikumu 2.sadaļas j) apakšpunktā noteikts, ka termins „pasažieris” ietver sevī arī studentu, pilotu vai pilotu,

kurš iziet apmācību. Atbilstoši noteikumu 5., 6.punktam apdrošināšana ietver polisē norādīto lidmašīnu un attiecas uz polisē norādītajiem pilotiem.

Tādejādi, polises noteikumi attiecas arī uz pilotu, kurš iziet apmācību, t.i. pretendentu. Nepastāv strīds, ka prasītājas dēls – pretendents – atzīstams par

pasažieri saskaņā ar polises vispārējos noteikumos noteikto.

[5.3] Prasītāja pamatoti norāda uz vispārējo apdrošināšanas noteikumu 4.sadaļu, kura attiecas uz apdrošināšanu aviācijas nelaimes gadījumiem un

kuras 32.punkts nosaka, ka, gadījumā, ja vien polisē nav norādīts savādāk, apdrošināšana sedz nelaimes gadījuma sekas. Uz negadījumu attiecas arī

vispārējo noteikumu 2.sadaļas noteikumi par pasažieru atbildības apdrošināšanu un apdrošināšanas polisē noteiktā atlīdzība par pasažierim nodarītajiem

miesas bojājumiem. Būtu neloģiski, ja pasažierim nodarīto miesas bojājumu rezultātā apdrošināšanas līgumā tiktu paredzēta apdrošināšanas atlīdzība līdz

350 000 euro, bet pasažiera nāves gadījumā šāda atlīdzība netiktu paredzēta vispār.

„QBE Insurance (Europe) Limited”, piedāvājot prasītājai kā cietušajai pieņemt apdrošināšanas atlīdzību, norādījusi, ka tā tiek atlīdzināta saskaņā ar

apdrošināšanas līgumu, kas noslēgts starp SIA „/nosaukums/” un „QBE Insurance (Europe) Limited”, un aprēķināta, vadoties no judikatūras līdzīgās

lietās, kur maksimālā kompensācijas summa ir Ls 20 000 (28 457 euro).

Polise neparedz kritērijus, pēc kādiem tiek noteikta atlīdzināmā apdrošināšanas atlīdzība. Pasažiera nāves gadījumā būtu izmaksājama maksimālā

apdrošinājuma summa, jo personas dzīvības zaudēšana ir lielākais „zaudējums”, ko persona var ciest. Tāpēc pasažiera nāves gadījumā izmaksājama

maksimālā apdrošināšanas līgumā noteiktā apdrošinājuma summa, kāda paredzēta pasažierim nodarīto miesas bojājumu gadījumā.

[5.4] Apdrošināšanas atlīdzība nav piedzenama no apdrošināšanas sabiedrības filiāles „QBE Insurance (Europe) Limited, England, Dansk Filial”,

bet no „QBE Insurance (Europe) Limited”, kā komersanta.

Apdrošināšanas līgumā noteiktā apdrošināšanas atlīdzība, atbilstoši vispārējo apdrošināšanas noteikumu 32.punktam, sedz nelaimes gadījuma

sekas, tāpēc nepamatota ir prasība par mantisko zaudējumu atlīdzību. Apdrošināšanas atlīdzība 350 000 euro samazināma par apmēru, kas jau ir

prasītājai atlīdzināts – 5 141,24 euro par apbedīšanas izdevumiem, un no apdrošinātāja piedzīta apdrošināšanas atlīdzība 344 858,76 euro.

Prasītājai nav tiesību saņemt likumiskos nokavējuma procentus par apdrošināšanas atlīdzības summas samaksas kavējumu. Kaut iestājās

apdrošināšanas gadījums, lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu netika pieņemts, tāpēc vienlaikus ar apdrošināšanas atlīdzību prasītāja nevar

prasīt likumiskos nokavējuma procentus 64 380,82 euro.

[5.5] Vērtējot prasību par morālā kaitējuma atlīdzību no SIA „/nosaukums/” un /pers. I/, katra vismaz 50 000 euro, nav konstatējama atbildētāju

neatļauta darbība, kas būtu tiešā cēloņsakarībā ar prasītājai nodarītajām ciešanām. SIA „/nosaukums/” amatpersonu darbībās, pretēji prasībā

norādītajam, nav konstatēta prettiesiskā rīcība – nenodrošinot pārbaudes lidojuma pienācīgu drošību un atbilstību normatīvo aktu prasībām. Lietā nav

pierādīts, ka pilotu skola būtu atzīta par vainīgu aviokatastrofas izraisīšanā, kas izraisīja prasītājas dēla nāvi. Atzinumā izdarītie secinājumi nav

izmantojami, lai identificētu nelaimes gadījuma izraisītāju un atzītu viņa vainu, no atzinuma nevar identificēt konkrētu nelaimes gadījuma cēloni. SIA

„/nosaukums/” neizvēlējās eksaminētāju, to norīkoja Civilās aviācijas aģentūra.

/pers. I/ nebija mērķis vārdiski aizvainot prasītāju, nav konstatējama viņa apzināta rīcība ar mērķi paust aizskarošus vai aizvainojošus izteikumus

prasītājai, turklāt viņš vairākkārtēji izteicis prasītājai līdzjūtību un atvainojies, ja ticis ne tā saprasts vai sadzirdēts.

[6] Apdrošināšanas sabiedrība „QBE Insurance (Europe) Limited” iesniedza apelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu daļā, ar kuru prasība

apmierināta un piedzīti tiesāšanās izdevumi, lūdzot prasību pret to pilnībā noraidīt un piedzīt no /pers. E/ visus tiesāšanās izdevumus, norādot šādus

apsvērumus.

[6.1] Apmierinot prasību pret apdrošinātāju, nav norādīta materiālo tiesību norma, kura prasītājai dotu prasījuma tiesības pret apdrošinātāju par

apdrošināšanas atlīdzību. Piemērotas apdrošināšanas līguma normas par pilota nelaimes gadījuma apdrošināšanu attiecībā uz pretendentu, kaut spriedumā

atzīts, ka pretendents ir pasažieris, uz kuru attiecas civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, nevis nelaimes gadījumu apdrošināšana. Norādot, ka

apdrošinātais nav vainojams pretendenta nāvē un apmierinot prasību par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu civiltiesiskās atbildības gadījumā, tiesa nav

norādījusi nevienu no civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumiem.

Satversmes 92.panta pirmais teikums nepiešķir prasītājai prasījuma tiesības pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance (Europe) Limited”, jo

tām jāizriet no materiālajām tiesību normām, kas noteiktas ārējos normatīvajos tiesību aktos. Spriedumā nav norādīts prasības juridiskais pamats, kas

piešķir prasītājai prasījuma tiesības piedzīt apdrošināšanas atlīdzību no apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited”. Apdrošināšanas

līgums, likumi „Par aviāciju” un „Par apdrošināšanas līgumu” nepiešķir prasītājai prasījuma tiesības par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu.

[6.2] Apdrošināšanas sabiedrībai „QBE Insurance (Europe) Limited” nav pienākuma izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, jo tiesa nav konstatējusi

SIA „/nosaukums/” civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumus. Apdrošināšanas līguma 4.sadaļas noteikumi par pilota nelaimes gadījuma apdrošināšanu

neattiecas uz apdrošināšanas līguma 2.sadaļas noteikumiem par pasažiera veselības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Apdrošināšanas līguma

4.sadaļas 32.punkts attiecas tikai uz apdrošināšanu aviācijas nelaimes gadījumiem, kas saskaņā ar līgumu ir pilota nelaimes gadījumu apdrošināšanas

segums 1 personai. 4.sadaļas noteikumi nav piemērojami, nosakot apdrošināšanas atlīdzību pretendenta nāves gadījumā, jo pretendents ir pasažieris,

nevis pilots, par ko lietā nav strīda.

Apdrošināšanas līgums paredz civiltiesiskās atbildības segumu pretendenta nāves gadījumā. Apdrošinātāja pienākums izmaksāt apdrošināšanas

atlīdzību var rasties, ja tiesa konstatē priekšnoteikumus SIA „/nosaukums/” civiltiesiskajai atbildībai saistībā ar pretendenta nāvi. SIA „/nosaukums/” kā

tiesību aizskārēja prettiesiska un neattaisnojama rīcība nav konstatēta un attiecīgi tā nav vainojama pretendenta nāvē saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu.

[6.3] Nav vērtēts, vai apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību izriet no SIA

„/nosaukums/” kā gaisa kuģa jeb paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka atbildības saskaņā ar Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas normām.

No sprieduma neizriet, ka pretendenta nāve iestājusies SIA „/nosaukums/” vainojamas rīcības dēļ. Tādēļ apdrošināšanas sabiedrībai nav pienākuma

izmaksāt prasītājai apdrošināšanas atlīdzību pilnā apmērā un Civillikums 2347., 2350.pants piemērots nepareizi.

Samazinot apdrošināšanas atlīdzību par 5 141,24 euro, kas izmaksāti kā apbedīšanas izdevumi, nav ņemts vērā, ka 2012.gada 15.novembrī

prasītāja saņēma kompensāciju par pretendenta repatriāciju 1 436,02 euro.

[7] /pers. E/ iesniedza pretapelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu prasības noraidītajā daļā, lūdzot prasību apmierināt pilnībā un apelācijas sūdzību

noraidīt, norādot šādus apsvērumus.

[7.1] 2004.gada 21.aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 785/2004 par apdrošināšanas prasībām, kas attiecas uz gaisa

pārvadātājiem un gaisa kuģu ekspluatantiem (turpmāk – Regula par apdrošināšanu) ir attiecināma uz visiem gaisa kuģu ekspluatantiem, kas veic lidojumus

dalībvalsts teritorijā. SIA „/nosaukums/” ir gaisa kuģa ekspluatants Regulas par apdrošināšanu izpratnē, kuras 14.punktā noteikts, ka apdrošināšanai

jāsedz ar aviāciju saistīta atbildība par pasažieriem, bagāžu, kravu un trešajām personām. Attiecībā uz pasažieriem, apdrošināšanas segumam jāaptver arī

nāves gadījumi un miesas bojājumi, kas radušies nelaimes gadījumos. Tādas pašas prasības norādītas arī attiecībā uz apdrošināšanas segumu trešo

personu nāves gadījumā, kas radušies nelaimes gadījumos.

Regulas par apdrošināšanu 1.pantā kā viens no tās mērķiem ir noteikt apdrošināšanas prasību minimumu gaisa kuģu ekspluatantiem attiecībā uz

pasažieriem; 4.panta pirmajā daļā noteikts, ka gaisa kuģu ekspluatantiem jābūt apdrošinātiem atbilstīgi šai regulai, bet 4.panta otrajā daļā noteikts, ka

gaisa kuģa ekspluatanti nodrošina, lai apdrošināti būtu visi lidojumi. Monreālas konvencija un Regula par apdrošināšanu ir tieši attiecināmas uz SIA

„/nosaukums/” kā gaisa kuģa ekspluatantu.

[7.2] Tiesa nepamatoti samazināja apdrošināšanas atlīdzības apmēru no 350 000 euro uz 344 858,76 euro, jo samaksu 5 141,24 euro veica SIA

/nosaukums/”, nevis apdrošināšanas sabiedrība.

[7.3] Nepamatoti noraidīta prasība par likumisko procentu piedziņu 64 380,82 euro par apdrošināšanas atlīdzības summas kavējumu.

Apdrošināšanas polise un vispārīgie noteikumi attiecināmi uz SIA „/nosaukums/”, /pers. AH/ ģimeni un prasītāju, kura līdz šim apdrošināšanas atlīdzību

nav saņēmusi. 2013.gada 19.jūlijā apdrošinātājs prasītājai piedāvāja izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību desmit reizes mazākā apmērā, nekā viņai

pienākas. Tāpēc nevar uzskatīt, ka pastāvēja strīds par pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību un prasītājas tiesībām to saņemt. Ja nav pamata

piedzīt likumiskos procentus no 2013.gada 1.janvāra, tie piedzenami ar brīdi, kad apdrošināšanas sabiedrība izmaksāja atlīdzību SIA „/nosaukums/” un

/pers. AH/ ģimenei, jo no šī brīža apdrošinātājs pabeidza iekšējās izmeklēšanas procedūras un konstatēja pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību

atbilstoši polisei un vispārīgiem apdrošināšanas noteikumiem.

[7.4] SIA „/nosaukums/” kā sertificēta pilotu skola, ko sertificē un uzrauga Civilās aviācijas aģentūra, uzņēmās pienākumu par maksu nodrošināt

pretendentam kvalitatīvu mācību kursu iziešanu, nodrošināt drošus mācību lidojumus, lemt par pretendenta gatavību kārtot eksāmenu komercpilota

licences un citu licenču saņemšanai. Skola apņēmās iemācīt pretendentam lidojuma prasmes, lai viņš nokārtotu praktisko eksāmenu, par ko saņēma

pretendenta naudas līdzekļus, nodrošināja pretendentu ar mācību lidojumu instruktoru, pārbaudīja pretendenta zināšanas un praktiskās spējas, izvēlējās

un nodeva sev piederošo gaisa kuģi mācību un pārbaudes lidojumu veikšanai. SIA „/nosaukums/” lēma par pretendenta mācību lidojumu rezultātiem un

viņa gatavību kārtot praktisko eksāmenu.

Transporta nelaimes gadījumu izmeklēšanas biroja atzinuma secinājumi nenosaka konkrētas personas vainu, bet tajā norādīti fakti un secinājumi par

prettiesisku SIA „/nosaukums/” rīcību. Izmeklēšanas biroja kompetence neietver vainas noteikšanu, bet ietver konkrētu pārkāpumu konstatēšanu, lai tādi

netiktu pieļauti turpmāk. Valstī neviena cita iestāde neveic aviokatastrofu iemeslu un cēloņu tehnisko izmeklēšanu. Tāpēc tiesai ir jāvērtē Transporta

nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas biroja konstatētie pārkāpumi SIA „/nosaukums/” darbībā, lai izvērtētu SIA „/nosaukums/” rīcību, vainu un

pienākumu atlīdzināt prasītājai nodarītos zaudējumus, jo vienīgi tiesas kompetencē ir šo jautājumu izlemšana.

Lietā konstatētie un pierādītie fakti par SIA „/nosaukums/” nekvalitatīvi organizētu mācību procesu, iekšējās kontroles neesamību, balasta

neiekraušanu gaisa kuģa bagāžas nodalījumā, pretendentu prasmju kļūdainu vērtēšanu, kļūdu un pārkāpumu pielaišanu mācību procesā, eksaminētāja

nodrošināšanu, kurš nespēj novērst aviokatastrofu u.c. liecina par tās vainu aviokatastrofā. Vaina izpaužas kā rupja neuzmanība, kas zaudējumu atlīdzības

un citu civiltiesisku seku ziņā ir pielīdzināma ļaunam nolūkam. SIA „/nosaukums/” ir prasītājas tiesību aizskārēja un aviokatastrofa ir notikusi tās rupjas

neuzmanības vai bezdarbības dēļ.

[7.5] Apdrošināšanas polisē kā atsevišķs, no citiem riskiem neatkarīgs apdrošinājuma risks norādīta SIA „/nosaukums/” atbildība pret trešajām

personām. Apdrošināšanas polisē norādītā apdrošinājuma summa ir 4 000 000 euro, apdrošinot atbildību par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem

saistībā ar aviokatastrofu.

SIA „/nosaukums/” ar savu prettiesisko rīcību radīja prasītājai neizmērojamas garīgās ciešanas, ļoti būtisku un neatgriezenisku morālo kaitējumu,

par ko atbildība jāuzņemas arī valdes loceklim /pers. I/, kurš ar saviem vārdiem izraisīja prasītājai garīgas ciešanas, liekot noprast, ka tieši prasītājas bojā

gājušais dēls esot vainojams, ka SIA „/nosaukums/” nācies zaudēt gaisa kuģi. Garīgas ciešanas un pārdzīvojumus prasītājai izraisīja arī SIA

„/nosaukums/” vienaldzīgā attieksme pret pieļautajām kļūdām un slikto mācības procesu.

[7.6] Atbildētājas apelācijas sūdzība ir nepamatota. Aviācijas nozare darbojas paaugstinātas bīstamības apstākļos, pastāv liels apdraudējums

personas veselībai, dzīvībai un mantai, par ko atlīdzību nodrošina obligātā apdrošināšana. Apdrošināšanas sabiedrība pārkāpj likuma „Par

apdrošināšanas līgumu” 39.pantu. Prasītājai atbilstoši Satversmes 92.pantam ir tiesības vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai, tāpēc nav pamata

izbeigt tiesvedību, kā lūdz atbildētāja. Vispārīgajos apdrošināšanas noteikumos ietverts, ka apdrošināšanas polise sedz nāves gadījumu, kas radies miesas

bojājumu rezultātā.

Nepamatots ir apdrošinātāja apgalvojums, ka pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību rodas, ja tiesa konstatē priekšnoteikumus SIA

„/nosaukums/” civiltiesiskajai atbildībai saistībā ar pretendenta nāvi. Tas ir pretrunā ar Regulu par apdrošināšanu, proti, attiecībā uz pasažieriem, bagāžu

un kravu apdrošināšanas segumam jāaptver arī nāves gadījumi, kas radušies nelaimes gadījumos. Normatīvajos aktos paredzētas tiesības uz

apdrošināšanas atlīdzību, ja nelaimes gadījuma rezultātā iestājusies pasažiera nāve un šīs tiesības nav saistītas ar konkrētu vainas noteikšanu.

[8] 2016.gada 27.maijā tiesā saņemti /pers. I/ paskaidrojumi, kuros viņš norādījis, ka piekrīt tiesas secinājumiem attiecībā par prasības noraidīšanu

pret viņu un SIA „/nosaukums/”.

[9] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 1.novembra spriedumu prasība noraidīta; no /pers. E/ apdrošināšanas sabiedrības

„QBE Insurance (Europe) Limited” labā piedzīta valsts nodeva 5 049,28 euro un ar lietas vešanu saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai 8 162

euro, kopā 13 211,28 euro.

[10] Ar Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas 2017.gada 20.jūnija rīcības sēdes lēmumu atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /pers. E/

kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 1.novembra spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība pret /pers. I/ par

morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Pārējā daļā ierosināta kasācijas tiesvedība.

Izskatot lietu sakarā ar /pers. E/ kasācijas sūdzību, Latvijas Republikas Senāts 2019.gada 18.decembra spriedumā noraidīja /pers. E/ lūgumu par

jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada

1.novembra spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance (Europe) Limited” un SIA „/nosaukums/” un

piedzīti tiesāšanās izdevumi, un nodeva lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.

[11] Tiesas sēdē /pers. E/ (/pers. E/) pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Konstantīns Teļakovs prasību un pretapelācijas sūdzību uzturēja uz

tajās norādītā pamata, „QBE Insurance (Europe) Limited” apelācijas sūdzību neatzina.

Prasītājas pārstāvis precizēja prasītājai nodarītos zaudējumus, ko papildus veido izdevumi par memoriālā kompleksa projektēšanu un uzstādīšanu

dēla kapa vietā, kas kopumā izmaksājusi 10 496,57 euro un ir pieskaitāmi sākotnējai prasības summai.

Apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Valts Nerets prasību un pretapelācijas

sūdzību neatzina, uzturēja apelācijas sūdzību uz tajā norādītā pamata, lūdzot ņemt vērā Senāta 2019.gada 18.decembra spriedumā norādīto par

tiesvedības izbeigšanu attiecībā uz „QBE Insurance (Europe) Limited” un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

SIA „/nosaukums/” pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Valts Nerets un pilnvarotais pārstāvis /pers. H/ atzina prasību par morālā kaitējuma

atlīdzināšanu 30 000 euro apmērā, pārējā daļā prasību un pretapelācijas sūdzību neatzina, paskaidrojot, ka tiešos zaudējumus SIA „/nosaukums/” jau ir

atlīdzinājusi, „QBE Insurance (Europe) Limited” apelācijas sūdzību atzina.

Motīvu daļa

[12] Pārbaudot lietas materiālus, noklausoties pušu pārstāvju paskaidrojumus un viedokli lietā, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. E/ (/pers.

E/) prasība un pretapelācijas sūdzība ir pamatota un apmierināma daļēji, un pamatota ir apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited”

apelācijas sūdzība, turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[12.1] Civillietu tiesas kolēģija vadās no Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības

sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.

Saskaņā ar apelācijas un pretapelācijas sūdzībās norādīto, kopumā spriedums tiek pārsūdzēts pilnībā. Taču lieta apelācijas instancē tiek skatīta

atkārtoti un spēkā ir stājies Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 1.novembra spriedums daļā, ar kuru noraidīta /pers. E/ prasība pret

/pers. I/ par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

[12.2] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 476.panta pirmo daļu, likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts

tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.

Latvijas Republikas Senāts 2019.gada 18.decembra sprieduma 13.punktā atzina, ka /pers. E/ nav prasības tiesību pret apdrošināšanas sabiedrību

„QBE Insurance (Europe) Limited” (un tās filiāli) par apdrošināšanas un zaudējumu atlīdzības piedziņu, konstatējot, ka apgabaltiesa nav piemērojusi

pareizo tiesību normu šādiem apstākļiem, proti, Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu, kurš noteic tiesas pienākumu izbeigt tiesvedību lietā, ja prasību

cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības. Arī apelācijas instances tiesa izbeidz tiesvedību šajā pantā paredzētajos gadījumos un kārtībā (Civilprocesa

likuma 440.pants).

Ievērojot kasācijas instances tiesas norādīto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu un 440.pantu ir

izbeidzama tiesvedība /pers. E/ prasībā pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance (Europe) Limited” par apdrošināšanas un zaudējumu atlīdzības

piedziņu.

Līdz ar to tiesai nav jāvērtē pēc būtības prasījums piedzīt no apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” 2012.gada 12.jūnija

apdrošināšanas polisē Nr. 810047 norādīto apdrošinājuma summu, par kuru ir apdrošināti pasažieri – 350 000 euro, likumiskos procentus par

apdrošināšanas atlīdzības samaksas kavējumu 47 166 euro un zaudējumu atlīdzību 157 418,10 euro, kā arī nav jāvērtē apdrošināšanas sabiedrības

„QBE Insurance (Europe) Limited” apelācijas sūdzības argumenti un /pers. E/ pretapelācijas sūdzības argumenti šajā sakarā.

[12.3] 2020.gada 6.oktobrī apdrošināšanas sabiedrība „QBE Insurance (Europe) Limited” tiesā iesniedza pieteikumu par tiesāšanās izdevumu

atlīdzināšanu 13 211,28 euro apmērā, ko veido valsts nodeva par apelācijas sūdzības iesniegšanu 5 049,28 euro un ar lietas vešanu saistītie izdevumi

advokāta palīdzības samaksai 8 162 euro /4.sēj., l.l.57-60/, kuru esamību apliecina lietā iesniegtie rakstveida pierādījumi /2.sēj., l.l.26-28, 178-179/.

Civilprocesa likuma 41.pantā noteikta kārtība, kādā pusei atlīdzināmi tiesas izdevumi. Saskaņā ar panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts

spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Panta otrajā daļā noteikts, ka prasītājs atlīdzina atbildētājam

radušos tiesas izdevumus, ja viņš no prasības atsakās. Panta trešajā daļā noteikts, ka tiesa pēc atbildētāja lūguma piespriež no prasītāja atbildētāja

samaksātos tiesas izdevumus, ja prasība atstāta bez izskatīšanas.

Civilprocesa likuma 44.pantā noteikta ar lietas vešanu saistīto tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana, tostarp, izdevumi advokāta palīdzības samaksai.

Saskaņā ar panta trešo daļu, ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.

No minēto normu satura izriet, ka Civilprocesa likums neparedz kārtību, kādā atlīdzināmi tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie tiesāšanās

izdevumi situācijā, kad prasītāja ierosinātā tiesvedība tiek izbeigta, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu un 440.pantu, sakarā ar to,

ka prasītājam nav prasības tiesības.

Lūgumu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apdrošināšanas sabiedrība „QBE Insurance (Europe) Limited” pamato ar Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2016.gada 16.oktobra lēmumā lietā Nr. C02061806, SKC–2390/2016 norādīto, ka „judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka likuma nepilnība

nevar būt pamats pušu mantisko tiesību aizskārumam. Likumā ir nostiprināts princips, ka prasītājam, kurš nepamatoti ierosinājis strīdu, jāatlīdzina

atbildētājam ar lietas vešanu saistītie izdevumi (Civilprocesa likuma 44.panta trešā daļa). Līdz ar to nav pamata prasītāju atbrīvot no to izdevumu

atlīdzināšanas, kas otrai pusei radušies sakarā ar šīs lietas vešanu tiesā. Tas neatbilst arī taisnības principam (sk. Augstākās tiesas Senāta 2002.gada

27.marta lēmumu lietā Nr.SKC-119).

Līdzīgas atziņas Augstākās tiesas Senāts paudis 2010.gada 22.decembra lēmumā lietā Nr.SKC-1434 un 2012.gada 30.novembra lēmumā lietā

Nr.SKC-2151, norādot, ka situācijā, kad Civilprocesa likuma 44.pantā nav reglamentēta ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšana visos

iespējamos tiesvedības procesa pabeigšanas gadījumos, atbildētājam nevar liegt tiesību prasīt atlīdzināt izdevumus, kas viņam radušies sakarā ar lietas

vešanu, kaut arī lietā galīgais nolēmums nav spriedums, ar kuru Civilprocesa likumā nav reglamentēta ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšana visos

iespējamos tiesvedības izbeigšanas gadījumos un tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas regulējuma jēgu un mērķi, atzīstams, ka šajā gadījumā likumā ir

neapzināts robs, kurš aizpildāms tiesību piemērošanas analoģijas ceļā.”

Neskatoties uz minēto, apelācijas instances tiesa uzskata, ka izskatāmajā gadījumā nav pamata atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas apdrošināšanas

sabiedrībai „QBE Insurance (Europe) Limited” radušies sakarā ar lietas vešanu tiesā. No lietas materiāliem redzams, ka samaksa 8 162 euro par

juridisko konsultāciju 2015.gada 6.oktobrī ir veikta zvērinātu advokātu birojam „SORAINEN”, kas, pamatojoties uz 2015.gada 6.jūlijā un 14.jūlijā

izsniegtajām pilnvarām, lietā vienlaikus pārstāv arī atbildētāju SIA „/nosaukums/” /1.sēj., l.l.214, 2.sēj., l.l.18/, pret kuru prasība celta pamatoti.

Saskaņā ar judikatūrā atzīto, Civilprocesa likuma 44.panta trešajā daļā ir noteikts tikai viens gadījums, kad ar lietas vešanu saistītos izdevumus

piespriež no prasītāja par labu atbildētājam – ja prasība noraidīta, un minētā tiesību norma nav tulkojama paplašināti. Proti, tā neparedz sadalīt prasību uz

atsevišķiem prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem un piespriest no prasītāja par labu atbildētājam ar lietas vešanu saistītos izdevumus, ja kāds no

šiem prasījumiem ir pilnībā noraidīts. (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 28.septembra sprieduma lietā

Nr. C27207010, SKC-207/2018 12.1.punktu, ECLI:LV:AT:2018:0928.C27207010.1.S).

Minētā sprieduma 12.1.punktā arī atzīts, ka „atbilstoši Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punktam izdevumi par advokāta palīdzību ir ar

lietas vešanu saistītie izdevumi. To atlīdzināšana ir reglamentēta šā likuma 44.pantā.

Civilprocesa likuma 44.pantā skaidri noteikts, ka ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums

ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi

apmierinājis (panta otrā daļa). Tikai tad, ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam (panta trešā

daļa). Līdz ar to arī gadījumos, ja tiesa tikai daļēji apmierinājusi prasību un, piemēram, piedzinusi kaut vai naudas izteiksmē pavisam niecīgu summu,

atbildētājs nevar prasīt tiesu pārnest izdevumus advokāta atlīdzības samaksai uz prasītāju. Prasības daļējā apmierināšana apstiprina to, ka atbildētājs ir

aizskāris prasītāja civilās tiesības un prasītāja vēršanās tiesā ir bijusi pamatota. Tikai prasības noraidīšana pilnībā nozīmē to, ka atbildētājs nebija devis

iemeslu prasības celšanai, strīda ierosināšana tiesā atzīstama par nepamatotu un iestājas prasītāja pienākums atlīdzināt atbildētājam ar lietas vešanu

saistītos izdevumus (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2006.gada 20.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-709/2006 (C04303403);

2008.gada 6.februāra spriedumu Nr. SKC-56/2008 (C04258105); 2011.gada 30.novembra sprieduma lietā Nr. SKC-252/2011 (C26146907)

10.4.punktu; 2012.gada 7.marta sprieduma lietā Nr. SKC-885/2012 (C04274006) 11.2.punktu; 2013.gada 28.novembra sprieduma lietā

Nr. SKC-1770/2013 (C24088610) 5.3.punktu; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 9.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-

1817/2016 (C30477014) 17.punktu; 2016.gada 31.augusta sprieduma lietā Nr. SKC-1692/2016 (C31318213) 5.2.punktu; 2016.gada

28.oktobra lēmuma lietā Nr. SKC-2390/2016 (C02061806) 13.punktu).”

Apelācijas instances tiesas ieskatā, lietā nav nodalāma atlīdzība, ko zvērinātu advokātu birojs „SORAINEN” saņēma vienā maksājumā par

apdrošināšanas sabiedrībai „QBE Insurance (Europe) Limited” un SIA „/nosaukums/” sniegto pakalpojumu, līdz ar to šo izdevumu piedziņai no prasītājas

nav pamata.

Nav pamata no prasītājas atbildētājas labā piedzīt arī tās samaksātos tiesas izdevumus par valsts nodevu 5 049,28 euro sakarā ar apelācijas

sūdzības iesniegšanu. Civilprocesa likuma 41.pantā nav paredzēta tiesas izdevumu atlīdzināšana situācijā, kad apelācijas instancē tiesvedība tiek izbeigta,

pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu un 440.pantu, jo prasītāja nevar būt atbildīga par tiesas kļūdu, pieņemot nepareizu nolēmumu,

proti, nepamatoti apmierinot prasību pret tādu personu, pret kuru prasītājam nav prasījuma tiesību.

[12.4] Tā kā lietā ir nodibināta /pers. E/ prasības tiesību neesamība pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance (Europe) Limited”, bet

prasījums par apdrošināšanas līgumā norādītās apdrošinājuma summas 350 000 euro piedziņu ir celts vienīgi pret apdrošināšanas sabiedrību, apelācijas

instancē jāvērtē /pers. E/ prasība pret SIA „/nosaukums/” par zaudējumu atlīdzību 157 418,10 euro un morālā kaitējuma atlīdzību 50 000 euro.

Līdz ar to lietā nav nozīmes pārējiem apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” apelācijas sūdzības argumentiem un /pers. E/

pretapelācijas sūdzības argumentiem, ar kuriem prasītāja mēģina pamatot savas tiesības uz visu apdrošinājuma summu.

[12.5] Apelācijas instancē nav apstrīdēti šādi pirmās instances tiesas lietā nodibinātie fakti.

2012.gada 13.novembrī plkst. 15:23 pārbaudes lidojuma laikā ar SIA „/nosaukums/” piederošu gaisa kuģi TECNAM 2006T, Garkalnes novadā

notika nelaimes gadījums aviācijā, kura rezultātā gāja bojā eksaminētājs /pers. AH/ un prasītājas dēls /pers. M/, kurš kārtoja lidojuma eksāmenu.

Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojs (TNGIIB) izmeklēja nelaimes gadījumu un sagatavoja nobeiguma ziņojumu Nr.4-

02-9/2012 (4-2014). Atzinumā kā aviācijas nelaimes gadījuma cēloņi norādīti vairāki faktori, t.sk., ka nevar izslēgt situāciju, kas radusies viena dzinēja

atteices gadījumā, vai, ja to apzināti ir izslēdzis eksaminētājs vai pilots kļūdas dēļ, kad pēkšņi radās asimetrisks lidojums, ar gravitācijas centru tālu

priekšgalā. Tāpat izmeklēšana nevar izslēgt situāciju, ka pretendents zināma psiholoģiskā stresa situācijā, kas radies pārbaudes dēļ, prasmju pārbaudes

lidojumam pieņemot ekstremālus apstākļus un demonstrējot darbības saskaņā ar viena dzinēja atteices uzdevumu, veica šīs darbības nepareizi, nepareizā

secībā, veicot kontroles pasākumus bez pienācīgas koordinēšanas, identificēja dzinēja atteici pārāk vēlu vai nejauši izslēdza dzinēju Nr.2. Nevar izslēgt

cilvēcisko faktoru, to, ka eksaminētāja psiholoģiskā trauma varētu būt par iemeslu zināmām koncentrēšanās spējām un lēnai reakcijai nestandarta

situācijā, veicot lidojuma prasmju pārbaudi.

Ziņojumā norādīts uz aviācijas negadījumu veicinošiem cēloņiem – izmantotā gaisa kuģa specifisko smaguma centra izvietojumu un faktu, ka

bagāžas nodalījumā nav papildu balasta.

Atbilstoši atzinumā norādītajam, tās mērķis ir novērst nelaimes gadījumus un incidentus nākotnē, nevis noteikt vainīgo vai likt uzņemties atbildību,

bet nepieciešamības gadījumā izstrādāt drošības rekomendācijas. Drošuma izmeklēšana notiek neatkarīgi, atsevišķi un neskar jebkādas tiesas vai

administratīvas procedūras vainas noteikšanai, vai atbildības uzlikšanai.

Atzinumā nav identificēts viens konkrēts nelaimes gadījuma cēlonis, kas norādītu uz nelaimes gadījuma izraisītāju un atzītu kādas personas vainu.

/pers. E/ ir /pers. M/ mantiniece.

Minētie fakti apelācijas instances tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu nav jāpārbauda, jo apelācijas sūdzībā tie netiek

apstrīdēti.

[12.6] Izskatāmajā lietā kasācijas instances tiesas sprieduma 14.3.punktā norādīts, ka prasītāja jauc tās tiesību normas, kas piemērojamas SIA

„/nosaukums/” kā gaisa kuģa ekspluatantei, ar tām tiesību normām, kas piemērojamas tikai gaisa pārvadātājiem. Apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka SIA

„/nosaukums/” nav gaisa pārvadātāja, bet ir gaisa kuģa ekspluatante, [..]. Regula Nr. 889/2002 atbildības apjomu un neapstrīdamu izmaksājamu

kompensāciju 100 000 SDR (aptuvena summa vietējā valūtā) pasažiera nāves gadījumā noteic tikai gaisa pārvadātājiem, un šī Regula nav piemērojama

gaisa kuģu ekspluatantiem. Šāda atziņa izriet arī no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 9.septembra

spriedumu lietā Pruller-Frey, C-240/14, ECLI:EU:C:2015:567, jo īpaši tā 33.punktu).

Sprieduma 15.2.punktā Senāts norāda, ka SIA „/nosaukums/” atbildība par aviokatastrofas rezultātā sakarā ar eksaminējamā nāvi nodarīto

kaitējumu ir saistīta ar tās īpašumā esošā gaisa kuģa kā paaugstinātas bīstamības avota darbību. Tādēļ SIA „/nosaukums/” atbildības par eksaminējamā

nāvi novērtēšanai ir piemērojamas Civillikuma 19. nodaļas Pirmās apakšnodaļas „Prasījumi personisku aizskārumu dēļ” I. sadaļas „Atlīdzība par miesas

bojājumiem” normas.

Saskaņā ar Civillikuma 2347.panta otro daļu, tam, kura darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem (transports, uzņēmums,

būvniecība, bīstamas vielas u.tml.), ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātas bīstamības avots, ja viņš nepierāda, ka zaudējums

radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ. [..]

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2015.gada 5.marta spriedumā lietā Nr. SKC-250/2015 norādījis, ka Civillikuma

2347.panta otrā daļa paredz īpašus noteikumus par zaudējumu atlīdzību, ko izraisījis paaugstinātas bīstamības avots. Tiesību doktrīnā atzīts, ka šie īpašie

noteikumi galvenokārt attiecas uz vainojamības nozīmi prasījumos personisku aizskārumu gadījumā un nosaka atbildību neatkarīgi no vainas, ko dēvē par

stingro atbildību (angļu val. – strict liability).

Paaugstinātas bīstamības avota tiesiskais valdītājs atbild par zaudējumiem visos gadījumos, izņemot gadījumus, kad viņš spēj pierādīt, ka zaudējums

radies 1) nepārvaramas varas dēļ, 2) ar paša cietušā nodomu vai 3) cietušā rupjas neuzmanības dēļ. Jāsecina, ka atbildība iestājas neatkarīgi no vainas

konstatēšanas. Ir jāpēta nevis vaina, bet gan tas, vai ir kāds no trim norādītajiem apstākļiem, kas atbrīvo no atbildības (sk. K. Torgāns. Saistību

tiesības. Mācību grāmata. -Rīga; Tiesu namu aģentūra, 2014, 499., 501.lpp.).

Ievērojot minēto, secināms, ka paaugstinātas bīstamības avota īpašnieks atbild par zaudējumiem visos gadījumos, izņemot gadījumus, kad viņš spēj

pierādīt, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai cietušā rupjas neuzmanības dēļ.

[12.7] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai

iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un

dzīvē gūtiem novērojumiem.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97.panta otro daļu, nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.

Ievērojot minēto normu saturu, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka SIA „/nosaukums/” lietā nav iesniegusi pierādījumus, kas to atbrīvotu no atbildības

par zaudējumiem, proti, ka nelaimes gadījums aviācijā būtu radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai cietušā rupjas neuzmanības dēļ.

Kā norādīts sprieduma 12.5.punktā, nelaimes gadījuma izmeklēšanu veica Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojs un tā

nobeiguma ziņojumā Nr.4-02-9/2012 (4-2014) nav iespējams identificēt vienu konkrētu nelaimes gadījuma cēloni, kas norādītu uz nelaimes gadījuma

izraisītāju un atzītu kādas personas vainu. Nekādi citi ticami rakstveida pierādījumi par nelaimes gadījuma cēloni lietā nav iesniegti.

Neatkarīgi no vainojamas rīcības konstatēšanas, SIA „/nosaukums/” kā paaugstinātas bīstamības avota īpašnieks saskaņā ar Civillikuma

2347.panta otro daļu ir atbildīga par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem.

[12.8] Civillikuma 1770.pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums.

Šīs tiesību normas izpratnē ar zaudējumiem saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī citas mantiski novērtējamas tiesību

aizskāruma sekas. Jēdziens „zaudējumi” neietver nemantisko (morālo) kaitējumu (sk. K. Torgāns. Saistību tiesības. Mācību grāmata. - Rīga; Tiesu

namu aģentūra, 2014, 207.lpp.).

Civillikuma 1771.pants noteic, ka zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā.

Atbilstoši Civillikuma 1772.pantam, jau cēlies zaudējums var būt cietušā tagadējās mantas samazinājums; pirmajā gadījumā tas dod

tiesību uz atlīdzību, bet otrajā – uz nodrošinājumu.

Civillikuma 1778.pantā noteikts, ka prasīt zaudējumu atlīdzību var tiklab pats cietušais, kā arī viņa mantinieki.

Atbilstoši Civillikuma 1779.pantam, katram ir pienākums atlīdzināt tos zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

Kā norādīts sprieduma 12.7.punktā, SIA „/nosaukums/” ir atbildīga par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem kā paaugstinātas bīstamības avota

īpašnieks, neatkarīgi no vainojamas rīcības konstatēšanas.

[12.9] Saskaņā ar prasības pieteikumā norādīto, prasītājai nodarīti zaudējumi 157 418,10 euro (ja zaudējumos tiek ieskaitīta pretendenta

sagaidāmā alga) vai 43 949,43 euro (ja zaudējumos tiek ieskaitīta pretendenta alga par iepriekšējo periodu), un tos veido: pašas prasītājas ārstniecības

izdevumi 695,76 euro; dēla apbedīšanas izdevumi, tostarp par bērēm un bēru mielastu 2012.gada 18.novembrī 3 542,33 euro; izdevumi par bēru

mielastu 40. dienā pēc nāves 1 598,91 euro un bēru mielastu 2013.gada 10.novembrī 2 028,02 euro; izdevumi par kapu labiekārtošanu 955,10 euro;

prasītājas ceļa izdevumi 2012.gada novembrī un decembrī 510 euro un uzturēšanās izdevumi 273 euro, lai saņemtu dēla mantas, noformētu

transportēšanai nepieciešamos dokumentus, saņemtu dēla līķi un uzstādītu aviokatastrofas vietā krustu; dēla samaksātie naudas līdzekļi SIA

„/nosaukums/” par mācībām 16 621,98 euro; dēla darba alga par trim gadiem 131 193 euro, ja viņš strādātu par pilotu un saņemtu darba algu; dēla

darba alga par trim gadiem vismaz 17 724,33 euro, ja viņš nestrādātu par pilotu.

Apelācijas instancē papildus tiek prasīti zaudējumi, ko veido izdevumi par memoriālā kompleksa projektēšanu un uzstādīšanu dēla kapa vietā, kas

prasītājai kopā izmaksājusi 10 496,57 euro /4.sēj., l.l.8-45, 65/.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 418.panta pirmo daļu, apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt prasības priekšmetu vai pamatu, ietvert jaunus

prasījumus, kas nav celti pirmās instances tiesā.

Tiesas kolēģija uzskata, ka prasījums par memoriālā kompleksa projektēšanas un uzstādīšanas izmaksām 10 496,57 euro apelācijas instancē nav

vērtējams. Pirmās instances tiesā šāda prasība nav pieteikta un tiesa to nav vērtējusi. No tiesā iesniegtajiem rakstveida pierādījumiem redzams, ka šie

izdevumi pamatā radušies jau pēc sprieduma taisīšanas un apelācijas sūdzības iesniegšanas. Līdz ar to tas ir jauns prasījums, kas nevar tikt atzīts par

prasījuma precizēšanu, ko pieļauj Civilprocesa likuma 418.panta otrās daļas 1.punkts, vai pieaugumu, ko pieļauj Civilprocesa likuma 418.panta otrās

daļas 3.punkts

[12.10] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pašas prasītājas ārstniecības izdevumi 695,76 euro no atbildētājas SIA „/nosaukums/” tiek prasīti

nepamatoti.

Saskaņā ar Civillikuma 2350.pantu, kas vainīgs kāda cilvēka nāvē, tam jāatlīdzina mirušā mantiniekiem ārstēšanas un apbedīšanas

izdevumi.

Normā ietvertie ārstēšanās izdevumi attiecas vienīgi uz pašu mirušo personu, proti, /pers. M/, kura ārstēšanai izdevumu nebija, jo viņa nāve iestājās

negadījuma brīdī. Atsaucoties uz šo normu, prasītāja kā mirušā mantiniece nevar prasīt atlīdzināt izdevumus par medikamentiem un ārstniecības

procedūrām, kas viņai radās sakarā ar veselības problēmām, kuras izraisīja dēla nāve.

[12.11] Pamatojoties uz Civillikuma 2350.pantu, prasības summu veido /pers. M/ apbedīšanas izdevumi par bērēm un bēru mielastu 2012.gada

18.novembrī 3 542,33 euro, par bēru mielastu 40. dienā pēc nāves 1 598,91 euro un bēru mielastu 2013.gada 10.novembrī 2 028,02 euro, kopā

7 169,26 euro, kā arī izdevumi par viņa kapa labiekārtošanu 955,10 euro, pavisam 8 124,36 euro.

No lietas materiāliem redzams, ka izdevumus par bērēm un bēru mielastu 2012.gada 18.novembrī 3 542,33 euro un par bēru mielastu 40. dienā

pēc nāves 1 598,91 euro, kopā 5 141,24 euro apmērā, SIA „/nosaukums/” prasītājai atlīdzināja 2015.gada 16.oktobrī, t.i. jau pēc prasības celšanas,

ieskaitot naudas līdzekļus viņas norēķinu kontā, ko pierāda lietā iesniegtā bankas izdruka /2.sēj., l.l.52-54/, par naudas saņemšanu lietā strīds nepastāv.

Šāda atbildētājas rīcība atbilst Civillikuma 2350.pantā noteiktajam pienākumam atlīdzināt mirušā mantiniekam apbedīšanas izdevumus.

Saskaņā ar tiesību teorijā atzīto, apbedīšanas izdevumos var tikt iekļauti mirušā apģērbšanas, zārka iegādāšanas, transporta, apbedīšanas

ceremonijas pakalpojumu (kapsētas nodeva, kapa izrakšana, mirušā kremēšana un pīšļu transportēšana, mūzika u.tml.), bēru mielasta un citi izdevumi.

Tiesām, nosakot atlīdzību par apbedīšanas izdevumiem, ir jāņem vērā, cik tie ir saprātīgi, kā arī samērīgi ar mirušā finansiālajām iespējām. Grezna un

dārga memoriāla uzstādīšana, pat, ja šāda iespēja ir, nevar tikt uzskatīta par saprātīgu. (skat. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā

daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R.: Mans Īpašums, 1998, 688 lpp, 631.lpp).

Kā atzīts Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 3.septembra lēmumā krimināllietā Nr. SKK-01-253/02, izvērtējot apbedīšanas izdevumus, tiesai

jāievēro sabiedrībā pieņemtās un sadzīvē nostiprinātās apbedīšanas tradīcijas, pie kurām pieskaitāma gan apbedīšana, gan bēru mielasts, kapa kopiņas

izveidošana un sakārtošana, gan piemiņas plāksnes vai kapa pieminekļa izgatavošana.

Apelācijas instances tiesa ņem vērā, ka SIA „/nosaukums/” 2012.gada 15.novembrī apmaksāja /pers. M/ pīšļu repatriāciju no Rīgas uz Krieviju Ls

1 009,24 apmērā, kas atbilst 1 436,02 euro, ko pierāda lietā iesniegtais maksājuma dokuments /1.sēj., l.l.212/.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka SIA „/nosaukums/” ir izpildījusi ar Civillikuma 2350.pantu noteikto pienākumu atlīdzināt

prasītājai kā mirušā mantiniecei apbedīšanas izdevumus.

[12.12] Uz atbildētāju nevar attiecināt izdevumus, kas prasītājai radās par bēru mielastu 2013.gada 10.novembrī 2 028,02 euro apmērā, t.i. gadu

pēc /pers. M/ nāves. Šis mielasts vērtējams kā piemiņas pasākums, nevis kā nepieciešamie apbedīšanas izdevumi, piemiņas mielastu prasītāja organizēja

pēc savas brīvas izvēles un tas neatbilst sabiedrībā nostiprinātajām apbedīšanas tradīcijām.

Uz SIA „/nosaukums/” nevar attiecināt arī prasītājas ceļa izdevumus 2012.gada novembrī un decembrī 510 euro un uzturēšanās izdevumus 273

euro, kas saskaņā ar prasības pieteikumā norādīto, viņai radušies, lai saņemtu dēla mantas, noformētu transportēšanai nepieciešamos dokumentus,

saņemtu dēla līķi un uzstādītu aviokatastrofas vietā krustu.

Ievērojot apstākli, ka atbildētāja apmaksāja /pers. M/ pīšļu repatriāciju, nav pamata prasītājai atmaksāt izdevumus par uzturēšanos Latvijā no

2012.gada 28.decembra līdz 2013.gada 6.janvārim. Prasītājas iesniegtie maksājumus apliecinošie dokumenti par aviobiļetes un dzīvokļa īres apmaksu

/1.sēj., l.l.134-139/ attiecas uz laika periodu pēc /pers. M/ pīšļu repatriācijas no Rīgas, līdz ar to tie nepierāda prasību.

Prasītājai nav atlīdzināmi arī 50 euro, kas 2012.gada 29.decembrī samaksāti par krustu un plāksnīti /1.sēj., l.l.140/, ko saskaņā ar prasības

pieteikumā norādīto, /pers. E/ uzstādījusi aviokatastrofas vietā, jo šāda personas nāves vietas iezīmēšana neatbilst Latvijas Republikā sabiedrībā

nostiprinātajām apbedīšanas tradīcijām.

[12.13] Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājai bija izdevumi par dēla kapa labiekārtošanu 955,10 euro apmērā, kurus /pers. E/ pierāda ar

prasības pielikumā Nr.11 pievienotajiem rakstveida pierādījumiem /1.sēj., l.l.126-132/. Faktiski šajā pielikumā atrodas veikalu čeku kopijas par kopējo

summu 690,74 euro, kurām atbilstoši Civilprocesa likuma 13.panta otrās daļas noteikumiem nav pievienots noteiktā kārtībā apliecināts tulkojums valsts

valodā.

Pielikumā Nr.9 iesniegtas dokumentu kopijas, ko prasītāja norāda kā apbedīšanas izdevumus, bet faktiski tur atrodas valsts valodā neiztulkotu

čeku kopijas, kas apliecina norēķinu par kapsētas labiekārtošanu 2014.gada 15.augustā par summu 156,83 euro un par preču iegādi kapu

labiekārtošanai 2015.gada 9.maijā par summu 26,49 euro, 28,02 euro un 11,454 euro un 2015.gada 11.maijā attiecīgi par 9,40 euro.

Juridiskajā literatūrā atzīts, ka lietā nozīmīgus faktus un apstākļus, pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, konstatē tiesa. Turklāt tiesai

jāizvērtē pierādījumu izcelšanās veids, noformulēšanas kārtība, pierādījumu attiecināmība, pieļaujamība u.c. likuma prasības (skat. A. Līcis. Prasības

tiesvedība un pierādījumi. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2003, 64.-65.lpp.).

Civilprocesa likuma 95.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus.

Ievērojot teikto, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka prasītājas iesniegtās čeku kopijas, kurām nav pievienots noteiktā kārtībā apliecināts tulkojums

valsts valodā, nav likumā noteikts pierādīšanas līdzeklis un tāpēc nevar tikt vērtētas kā rakstveida pierādījums Civilprocesa likuma 110.-111.panta

izpratnē. Bez tam, apbedīšanas izdevumus, par kuriem pierādījumi iesniegti pielikumā Nr.9 , SIA „/nosaukums/” prasītājai atlīdzināja 2015.gada

16.oktobrī 5 141,24 euro apmērā.

[12.14] Saskaņā ar /pers. E/ norādīto, prasības summa ietver arī dēla samaksātos naudas līdzekļus SIA „/nosaukums/” par mācībām 16 621,98

euro apmērā, ko prasītāja pierāda ar prasības pielikumā Nr.13 esošajiem rakstveida pierādījumiem /1.sēj., l.l.141-176/.

No šiem dokumentiem redzams, ka laikā no 2011.gada aprīļa /pers. M/ veicis dažādus maksājumus Civilās aviācijas aģentūrai; 2012.gada

15.martā veicis maksājumu AVIO SERVICES SIA par izglītību 5 000 euro, bet laikā no 2012.gada 18.jūnija līdz 1.novembrim veicis maksājumus SIA

„/nosaukums/” par kopējo summu 9 895 euro.

Lietā nav strīda par faktu, ka SIA „/nosaukums/” kā sertificēta pilotu skola nodrošināja pretendentam mācību kursu iziešanu un pielaida viņu kārtot

eksāmenu komercpilota licences un citu licenču saņemšanai. Apstāklis, ka /pers. M/ praktisko eksāmenu nenokārtoja, pats par sevi nenozīmē, ka

atbildētāja nebūtu sniegusi savu pakalpojumu – nodrošināt pretendenta apmācību, vai šo pakalpojumu būtu sniegusi nepietiekošā kvalitātē.

Kaut arī /pers. E/ pretapelācijas sūdzībā apgalvo, ka Transporta nelaimes gadījumu izmeklēšanas biroja atzinumā Nr.4-02-9/2012 (4-2014)

ietverti fakti un secinājumi par SIA „/nosaukums/” prettiesisku rīcību, kas izpaužas kā nekvalitatīvi organizēts mācību process, iekšējās kontroles

neesamība, balasta neiekraušana gaisa kuģa bagāžas nodalījumā, pretendenta prasmju kļūdaina vērtēšana, kļūdu un pārkāpumu pielaišana mācību

procesā, eksaminētāja nenodrošināšana, kurš spēj novērst aviokatastrofu u.c., Civillietu tiesas kolēģija šādam viedoklim nevar piekrist un vērtē šos

apgalvojumus kā prasītājas subjektīvu atzinuma iztulkošanu, kas ir pretrunā ar atzinuma saturu un secinājumiem.

Pretēji prasītājas apgalvotajam, izmeklēšanas biroja atzinumā nav konstatēti konkrēti pārkāpumi SIA „/nosaukums/” darbībā, organizējot mācību

procesu pilotu apmācībai, un šajā atzinumā nav identificēti konkrēti nelaimes gadījuma cēloņi, kas norādītu uz nelaimes gadījuma izraisītāju un atzītu kādas

personas vainu.

Līdz ar to lietas apstākļiem neatbilstošs ir prasītājas viedoklis, ka Transporta nelaimes gadījumu izmeklēšanas biroja atzinumā Nr.4-02-9/2012 (4-

2014) konstatētie fakti norāda uz SIA „/nosaukums/” rupju neuzmanību vai bezdarbību.

Ievērojot minēto, lietā nav konstatējami priekšnoteikumi zaudējumu atlīdzināšanas pienākumam, ko noteic Civillikuma 1779.pants, proti, SIA

„/nosaukums/” prettiesiska vainojama darbība (bezdarbība), kas nepamatoti aizskar personas subjektīvās tiesības; zaudējumu vai kaitējuma fakts kā

mantiska rakstura negatīvās sekas; cēloniskais sakars starp personas darbībām un reālajām sekām.

Prasītāja nav norādījusi tiesību normu, kas noteic viņas kā pretendenta mantinieces tiesības atprasīt no SIA „/nosaukums/” apmācībai saņemtos

naudas līdzekļus. Bez tam, no prasības summā norādītajiem 16 621,98 euro atbildētāja ir saņēmusi tikai 9 895 euro, kas izlietoti mācību procesa

nodrošināšanai, līdz ar to šos naudas līdzekļus nevar kvalificēt kā zaudējumus.

[12.15] Atsaucoties uz Civillikuma 1778.pantu, /pers. E/ prasības summā iekļāvusi dēla darba algu par trim gadiem 131 193 euro, ja viņš strādātu

par pilotu un saņemtu darba algu; vai dēla darba algu par trim gadiem vismaz 17 724,33 euro, ja viņš nestrādātu par pilotu. Arī šo prasījumu apelācijas

instances tiesa uzskata par nepamatotu.

Pēc būtības prasījums ir par atrauto peļņu nesaņemtās darba algas veidā, kas atbilst Civillikuma 2348.pantam un paredz vainīgajam atlīdzināt

cietušajam to peļņu, kas viņam tiktu atrauta turpmāk gadījumā, ja tāds miesas bojājums padara cietušo uz visiem laikiem nespējīgu turpināt savu

amatu un laupa viņam iespēju kā citādi pelnīties, [..].

Saskaņā ar Civillikuma 2347.panta pirmo daļu, ja kāds ar darbību, par ko viņš ir vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas

bojājumu, tad viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata, varbūtēja atrautā peļņa, un atlīdzība (mantiska

kompensācija) par morālo kaitējumu.

Civillikums paredz atšķirīgu zaudējumu atlīdzināšanas pamatu atkarībā no nodarījuma sekām: cietušajam ir nodarīti miesas bojājumi (Civillikuma

2347.panta pirmā daļa); miesas bojājumi padara cietušo uz visiem laikiem nespējīgu turpināt savu amatu un laupa viņam iespēju kā citādi pelnīties

(Civillikuma 2348.pants); miesas bojājumu sekas ir sakropļojums vai izķēmojums (Civillikuma 2349.pants); miesas bojājumu sekas ir cilvēka nāve

(Civillikuma 2350., 2351.pants).

Tiesību doktrīnā atzīts, ka tikai un vienīgi cilvēka nonāvēšana skar apgādājamos un mantiniekus. (skat. K. Torgāns. Saistību tiesības. II daļa.

Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 359 lpp, 278.-279.lpp).

Zaudējumu atlīdzības pienākumu cietušā nāves gadījumā nosaka Civillikuma 2350.pants (ārstēšanās un apbedīšanas izdevumi) un 2351.pants

(uzturēšanas pienākums). /pers. E/ neprasa no SIA „/nosaukums/” uzturēšanas pienākumu, tādēļ Civillikuma 2351.pants strīdā nav piemērojams un uz šā

pamata prasījums par nesaņemto darba algu nav apspriežams.

Prasītāja nepamatoti uzskata, ka cietušā nāves gadījumā viņai kā mantiniecei ir tiesības saņemt to zaudējumu atlīdzību, ko Civillikums paredz

gadījumā, ja cietušais paliek dzīvs, bet nespējīgs gūt ienākumus (2348.pants).

Arī attiecībā uz šo prasījumu tiesa nekonstatē Civillikuma 1779.pantā noteiktos priekšnoteikumus zaudējumu atlīdzināšanas pienākumam, proti,

cēlonisko sakaru starp SIA „/nosaukums/” prettiesisku darbību (bezdarbību) un pretendenta kā pilota nesaņemto algu, ja viņš strādātu kā pilots, vai

vispār strādātu.

Saskaņā ar Civillikuma 1787.pantu, aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz

jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši (1773.p.), no tās darbības vai

bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.

Iespējamā darba alga par trim gadiem nākotnē, kā aprēķinājusi prasītāja, ir balstīta tikai uz viņas pašas subjektīvu pieņēmumu, varbūtību, ka dēls

strādās aviokompānijā vai vispār strādās. Šāds prasījums nav tiesiski pamatots ar tiesību aizskārumu un neietilpst arī mantojuma masā, bet trīs gadu

termiņš saskaņā ar Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 5.punktu ir prasības summas aprēķina pamatā, lai noteiktu maksājamo valsts nodevu

prasībās par beztermiņa vai mūža maksājumiem un devumiem.

[12.16] Ievērojot iepriekš minēto, zaudējumu piedziņai no SIA „/nosaukums/ 157 418,10 euro (ja zaudējumos tiek ieskaitīta pretendenta

sagaidāmā alga) vai 43 949,43 euro (ja zaudējumos tiek ieskaitīta pretendenta alga par iepriekšējo periodu) nav tiesiska pamata un līdz ar to

pretapelācijas sūdzība šajā daļā ir noraidāma.

[12.17] Daļēji pamatota ir /pers. E/ prasība pret SIA „/nosaukums/” par morālā kaitējuma atlīdzību, ko prasītāja novērtējusi vismaz 50 000 euro

apmērā, un ko SIA „/nosaukums/” atzīst 30 000 euro apmērā. Prasības daļēja atzīšana saskaņā ar Civilprocesa likuma 164.panta pirmo daļu noformēta

atsevišķā tiesas sagatavotā apliecinājumā, kuru parakstījis atbildētājas pilnvarotais pārstāvis /4.sēj., l.l.64/.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu, katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts

kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko

tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā

kaitējuma smagumu un sekas.

Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību,

dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts

morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Civillikuma 1635.pantā noteiktais attiecas uz paaugstinātas bīstamības avota vadītāja atbildību, neatkarīgi no paaugstinātas bīstamības avota

īpašnieka vainas, jo saskaņā ar judikatūrā atzīto, tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu cietušajam ir katra tiesību aizskāruma gadījumā, tostarp arī par

nodarījumiem pret veselību (piemēram, miesas bojājumi). Civillikuma 1635.pantā noteiktais attiecināms arī uz paaugstinātas bīstamības avota valdītāja

atbildību, kaut arī līdz 2013.gada 1.janvārim Civillikuma 2347.pantā nebija norāde par atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņu. (skat. Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-549/2013 2.tēzi).

[12.18] Fakts, ka bērna nāve mātei rada neizmērojamas morālas ciešanas, ir vispārzināms, tāpēc saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta pirmo

daļu nav jāpierāda, ka /pers. E/ ar dēla nāvi ir nodarīts morālais kaitējums, kas radīja viņai tiesības prasīt atbilstošu apmierinājumu no SIA „/nosaukums/”

kā paaugstinātās bīstamības avota īpašnieces saskaņā ar Civillikuma 1635. un 2347.pantu.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta otrās daļas otro teikumu, atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā

morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Vienotas likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc

tiesas ieskata, vadoties no taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma Ievada daļas 5.pants.

Tā kā Latvijā nav vienotas tiesu prakses par morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanas metodiku, Augstākās tiesas Senāts jau 2009.gada

16.decembra spriedumā lietā Nr. SKC-579 ir norādījis, ka, izlemjot jautājumu par atlīdzības apmēru, ir pieļaujams vadīties no Valsts pārvaldes iestāžu

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma noteikumiem kā kritērija atlīdzības apmēra noteikšanai. Minētais neizslēdz arī citu apstākļu vērtēšanu (skat.

Senāta 2012.gada 19.septembra spriedumu lietā SKC-823).

Kritēriji morālā kaitējuma noteikšanai ir paredzēti Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā

daļā un tie ir: tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums; konkrētā aizskāruma smagums; iestādes rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un

motīvi; cietušā rīcība un līdzatbildība; citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi.

Tiesības uz dzīvību ir katra demokrātiskās sabiedrības cilvēka nozīmīgākā tiesība. Cilvēkam ir vajadzīgas tiesības uz dzīvību, lai viņš varētu baudīt

visas pārējās cilvēka tiesības un cilvēka cieņu. Visā cilvēka dzīvības esamības laikā nevienam cilvēkam nav tiesības šo dzīvību iznīcināt.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturto daļu, kas regulē nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma

noteikšanu, [..] ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzības apmērs var būt līdz 30 000 euro.

[12.19] /pers. E/ ir tiesības uz maksimālo morālo kompensāciju, kas ar tiesas nolēmumiem tiek piešķirta salīdzināmos gadījumos. Morālā kaitējuma

kompensācijas noteikšanā sevišķa nozīme ir kompensācijai, kas noteikta citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos. Salīdzināmos gadījumos

atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Šī prasība izriet no tiesiskās vienlīdzības principa.

Par salīdzināmiem ar šo gadījumu uzskatāmi gadījumi, kad morālā kaitējuma kompensācija piešķirta bojā gājušo personu ģimenei (vecākam,

bērnam, laulātam).

Tā piemēram, apstākļu ziņā līdzīgā civillietā Nr. C04302407 (identiski civillietā Nr. C04255508) Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Speciālo

uzdevumu vienībā notika izpletņlēkšanas praktiskās nodarbības, kuru laikā gāja bojā NBS seržants, kas bija prasītājas laulātais un prasītāja tēvs. Prasītāji

lūdza piedzīt no Latvijas Republikas atlīdzību par morālo kaitējumu Ls 400 000 (569 148,72 euro). Ar pirmās instances tiesas spriedumu atlīdzība par

morālo kaitējumu prasītājai noteikta Ls 20 000 (28 457,44 euro) un tikpat prasītājam. Ar apelācijas instances tiesas spriedumu noteikta atlīdzība par

morālo kaitējumu prasītājai Ls 10 000 (14 228,72 euro) un tikpat prasītājam, kasācijas instances tiesa atstāja spriedumu negrozītu un tas ir stājies spēkā.

Šādā apmērā atlīdzība par morālo kaitējumu noteikta arī 2011.gada 6.oktobra spriedumā lietā SKC-588/2011, 2013.gada 6.marta spriedumā

lietā SKC-8/2013, 2013.gada 8.maija spriedumā lietā SKC-32/2013, u.c., kur kasācijas instances tiesa dēla bojāejas gadījumā par atbilstošu atzina

kompensāciju Ls 20 000 jeb 28 457,44 euro.

Šāda apmēra kompensāciju tiesas konsekventi piespriež gadījumā, ja prasības par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu ceļ bojā gājušo

personu ģimenes locekļi (vecāki, laulātie, bērni). Kā piemēru var minēt spriedumus civillietās Nr.C04302407 (Civillietu tiesu palātas 2011.gada 14.jūnija

spriedums) , Nr.C04364006 (Civillietu tiesu palātas 2010.gada 15.aprīļa spriedums) , Nr.C04373606 (Civillietu tiesu palātas 2010.gada 16.marta

spriedums) u.c.

Ievērojot minētos apsvērumus, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka morālā kaitējuma atlīdzības kompensācija 30 000 euro atbilst taisnības apziņai,

tā ir taisnīga un samērīga, tāda, kas dod apmierinājumu cietušajai personai, un vienlaikus kalpo arī kā līdzeklis pušu samierināšanai un sasniedz ģenerālās

prevencijas mērķi. Tas atbilst tiesību doktrīnā atzītajam, ka „apmierinājuma pirmatnīgā ideja ir nodibināt mieru starp cietušo un aizskāruma izdarītāju kā

kaitējumā vainīgo”, panākot vismaz daļēju konfliktējošo pušu samierināšanu (skat. Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību

tiesības.- Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996, 147. lpp.).

Līdz ar to pārējā daļā prasībai par morālā kaitējuma atlīdzināšanu no SIA „/nosaukums/” nav pamata.

[13] Pirmās instances tiesa lietas apstākļus nav novērtējusi vispusīgi un objektīvi, nav izbeigusi tiesvedību pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE

Insurance (Europe) Limited” (un tās filiāli), pret kuru prasītājai nav prasījuma tiesību, nepamatoti noraidījusi prasību par morālā kaitējuma atlīdzību no

SIA „/nosaukums/” un bez vērtējuma atstājusi prasību par zaudējumu atlīdzības piedziņu no SIA „/nosaukums/”.

Pastāvot šādiem apstākļiem, atzīstams, ka apdrošināšanas sabiedrības „QBE Insurance (Europe) Limited” apelācijas sūdzībā norādītie argumenti

par prasības tiesību neesamību pret apdrošināšanas sabiedrību ir pamatoti, un daļēji pamatoti ir arī /pers. E/ pretapelācijas sūdzībā norādītie argumenti

par morālā kaitējuma atlīdzības pamata esamību.

[14] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās

samaksātos tiesas izdevumus.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta otro daļu tiesas izdevumi ir valsts nodeva, kancelejas nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie

izdevumi.

Prasītāja no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos ir atbrīvota saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 4.punktu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no

atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Ievērojot minēto normu, no SIA „/nosaukums/” valsts ienākumos piedzenama valsts nodeva, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās

daļas 1.punkta d) apakšpunktu ir 1 224,69 euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu

piegādāšanu, izsniegšanu un tulkošanu saistītie izdevumi.

No lietas uzziņas lapas redzams, ka pirmās instances tiesā ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi bija 37,66 euro /2.sēj., l.l.1a/. No Tiesu

informatīvās sistēmas redzams, ka apelācijas instancē šie izdevumi ir 3,24 euro. Prasītāja no tiesas izdevumu samaksas bija atbrīvota, līdz ar to ar lietas

izskatīšanu saistītie tiesas izdevumi 40,90 euro apmērā valsts ienākumos pilnībā piedzenami no SIA „/nosaukums/”.

[15] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta otro daļu, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja

viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības

iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta b) apakšpunktam, atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai

prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa ir no 8 501 euro līdz 57 000 euro, — to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par

2 850 euro.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājai bijuši ar lietas vešanu saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai pirmās instances tiesā kopā 7

374,91 euro /2.sēj., l.l.92, 95-99/ un 5 000 euro apmērā, kad lieta tika izskatīta apelācijas instancē pirmo reizi /2.sēj., l.l.216-217/, kopā 12 374,91

euro, kas ievērojami pārsniedz ar likumu noteiktos atlīdzināmos ar lietas vešanu saistītos izdevumus par advokāta palīdzību.

Ievērojot Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta b) apakšpunktu, no SIA „/nosaukums/” prasītājas labā piedzenami ar lietas vešanu

saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai 2 850 euro apmērā.

SIA „/nosaukums/” lūgums piedzīt no prasītājas tās labā ar lietas vešanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 3 416,70 euro apmērā,

kuru esamību apliecina apelācijas instances tiesā iesniegtais rēķins /4.sēj., l.l.62/, nav pamatots, ievērojot judikatūrā atzīto, ka Civilprocesa likuma

44.panta trešajā daļā ir noteikts tikai viens gadījums, kad ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam – ja prasība

noraidīta, un minētā tiesību norma nav tulkojama paplašināti, uz ko norādīts šā spriedumā 12.3.punktā.

[16] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda [..]

prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, [..]

Ievērojot minēto normu, /pers. E/ atzīstamas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no SIA „/nosaukums/” likumiskos nokavējuma

procentus, kuru apmērs ir 6 %.

[17] Civilprocesa likuma 2041.pants nosaka, ka tiesa taisot spriedumu par tiesāšanās izdevumu piedziņu, nosaka termiņu, kas nevar būt garāks par

desmit dienām, sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar iepriekš minēto un vadoties no Civilprocesa likuma 432., 433., 434., 440.panta, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

izbeigt tiesvedību /pers. E/ (/pers. E/) prasībā pret apdrošināšanas sabiedrību „QBE Insurance (Europe) Limited” par apdrošināšanas atlīdzības

350 000 euro piedziņu, likumisko procentu par apdrošināšanas atlīdzības samaksas kavējumu 47 166 euro piedziņu un zaudējumu atlīdzības 157

418,10 euro piedziņu.

/pers. E/ prasību pret SIA „/nosaukums/” par zaudējumu atlīdzības 157 418,10 euro piedziņu noraidīt.

/pers. E/ prasību pret SIA „/nosaukums/” par morālā kaitējuma atlīdzību apmierināt daļēji.

Piedzīt no SIA „/nosaukums/”, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, /pers. E/ (/pers. E/), dzimusi /datums/, labā atlīdzību par morālo kaitējumu

30 000 euro (trīsdesmit tūkstoši euro) un ar lietas vešanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 2 850 euro (divi tūkstoši astoņi simti

piecdesmit euro), pārējā daļā prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu noraidīt.

Atzīt /pers. E/ (/pers. E/), dzimusi /datums/, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no SIA „/nosaukums/”,

reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, likumiskos 6 % (seši procenti) no nesamaksātās piedzītās summas 30 000 euro (trīsdesmit tūkstoši euro).

Piedzīt no SIA „/nosaukums/”, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos tiesas izdevumus 40,90 euro (

četrdesmit euro 90 centi), kas iemaksājami – Saņēmējs: Tiesu administrācija, NMR 90001672316, ar PVN apliekamās personas reģistrācijas numurs

LV90001672316, Saņēmēja iestāde: Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konta numurs LV51TREL2190458019000. Maksājuma mērķī jānorāda

ieņēmumu ekonomiskās klasifikācijas kods – 21499 un civillietu identificējoša informācija.

Piedzīt no SIA „/nosaukums/”, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, valsts ienākumos valsts nodevu 1 224,69 euro (viens tūkstotis divi simti

divdesmit četri euro 69 centi). Valsts nodevas samaksa veicama kontā: Saņēmējs: Valsts kase, NMR 90000050138 Konta

NR.LV55TREL1060190911200 BIC kods; TRELLV22, Iemaksas mērķis: civillietu identificējoša informācija.

Noteikt SIA „/nosaukums/” termiņu tiesas sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, iesniedzot Rīgas

apgabaltiesā samaksu apliecinošus dokumentus par valsts labā piedzīto tiesas izdevumu samaksu.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senātā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja Dz.Zvaigznekalna-Žagare

Tiesnesis J.Freimanis

Tiesnese I.Ramane