Court dismisses appeal against traffic fine for speeding and driving uninsured vehicle without proof of transfer.

ECLI:LV:ZRT:2019:0208.1A73018718.3.S

Nr. 1A73018718

Nr. A-0042-19

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Dobelē 2019. gada 8. februārī

Zemgales rajona tiesa, tiesnese Inga Putra

rakstveidā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/, personas kods /personas kods/, sūdzību par Valsts

policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes 2018. gada 13. jūlija lēmumu Nr. /numurs/.

Aprakstošā daļa

[1] 2018. gada 29. maijā Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvalde sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu-lēmumu Nr. /numurs/

(turpmāk arī – protokols-lēmums), kurā norādīts, ka 2018. gada 13. maijā plkst. 23.04 transportlīdzeklis BMW 318, valsts reģistrācijas Nr. /reģistrācijas

numurs/, brauca pa autoceļu Rīga-Jelgava-Lietuvas robeža (Meitene) (A8), un pie krustojuma ar Skolas ielu, apdzīvotā vietā “Eleja”, Jelgavas novadā

fiksēts transportlīdzekļa braukšanas ātrums 81 km/h (ņemot vēra iekārtas pieļaujamo kļūdu, minimālais braukšanas ātrums 78 km/h) pie atļautajiem

50 km/h. Ātrums fiksēts ar iekārtu Gatso, sērijas Nr. 16-22-033-022.

Protokolā norādīts, ka pārkāpts Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 279 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – Ceļu satiksmes

noteikumi) 101. punkts un Ceļu satiksmes likuma 18. panta 2. punkts.

Atbildība par pārkāpumiem paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī – LAPK) 149.8 panta astotajā daļā, 149.24 panta

pirmajā un otrajā daļā. Pamatojoties uz LAPK 35. pantu, /pers. A/ piemērots naudas sods 85 euro, konkrēti pēc LAPK 149.8 panta astotās daļas par

braukšanas ātruma pārsniegšanu sodīts ar 80 euro, pēc LAPK 149.24 panta pirmās daļas par braukšanu bez tehniskās apskates sodīts ar 55 euro, pēc

LAPK 149.24 panta otrās daļas par braukšanu bez īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sodīts ar 85 euro.

Nepiekrītot protokolam-lēmumam, sūdzības iesniedzējs to pārsūdzēja augstākā iestādē.

[2] Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvalde ar 2018. gada 13. jūlija lēmumu Nr. /numurs/ (turpmāk –

pārsūdzētais lēmums) atstāja amatpersonas protokolu-lēmumu negrozītu, bet /pers. A/ sūdzību noraidīja.

Lēmumā norādīts, ka vienlaicīgi ar ātruma pārsniegšanu konstatēts, ka transportlīdzeklis piedalās ceļu satiksmē bez valsts tehniskās apskates un

īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas. Administratīvie pārkāpumi kvalificēti pēc trīs LAPK pantiem, galīgais sods noteikts, ievērojot

LAPK 35. panta otrās daļas nosacījumus.

Pārbaudot fotoradara fiksēto ātrumu, veikto fotouzņēmumu kopsakarā ar fotoradara tehniskajiem parametriem, nerodas nekādas šaubas, ka

protokolā-lēmumā fiksētie apstākļi ir pareizi un ātrums fiksēts tieši transportlīdzeklim BMW 318.

Transportlīdzekļa BMW 318 īpašnieks ir /pers. A/, tehniskā apskate bija derīga līdz 2017. gada 19. janvārim, bet īpašnieka civiltiesiskās atbildības

obligātā apdrošināšana bija derīga līdz 2017. gada 25. janvārim.

Protokols-lēmums saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta otro daļu nosūtīts transportlīdzekļa īpašniekam /pers. A/. Minētā tiesību norma

noteic, ka administratīvo sodu par pārkāpumu, kas fiksēts ar fotoiekārtu, neapturot transportlīdzekli, piemēro transportlīdzekļu un to vadītāju valsts

reģistrā norādītajam turētājam vai, ja turētājs nav norādīts vai transportlīdzeklis ir noņemts no uzskaites, – transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam).

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta vienpadsmito daļu, ja šīs personas nav vadījušas transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, tad šīs

personas, pārsūdzot augstākā iestādē lēmumu par administratīvā soda piemērošanu, sūdzībā norāda personu, kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja

transportlīdzekli. Šādā gadījumā sūdzībā norāda attiecīgo personu identificējošos datus (vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet par ārzemnieku papildus

norāda arī dzīvesvietas adresi, vadītāja apliecības numuru, izdošanas datumu un vietu, vadītāja apliecības izdevēju valsti) un sūdzībai pievieno

pierādījumus, kas apliecina, ka šī persona pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja transportlīdzekli.

Lēmumā uz /pers. A/ argumentu, ka transportlīdzeklis 2016. gada 22. jūnijā noņemts no uzskaites Ceļu satiksmes drošības direkcijā un nodevis

pārdošanai, iestāde norāda, ka transportlīdzekļa īpašnieks pārkāpuma izdarīšanas brīdī ir /pers. A/. Nekādi dokumenti par transportlīdzekļa pārdošanu

vai nodošanu citai personai sūdzībai nav pievienoti. /pers. A/ nav norādījis personu, kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadījusi transportlīdzekli, nav

pievienojis pierādījumus. Transportlīdzekļa īpašnieks ir atbildīgs par tā īpašumā esošo transportlīdzekli, kas ir paaugstinātas bīstamības avots, tostarp arī

par tā nodošanu citai personai. Šis pienākums izriet arī no Ceļu satiksmes likuma 20. panta piektās daļas.

Administratīvais sods /pers. A/ kā transportlīdzekļa īpašniekam piemērots likumīgi un pamatoti.

[3] /pers. A/ augstākas iestādes lēmumu pārsūdzējis tiesā. Norāda, ka sodi atceļami, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta piektās

daļas 1. punktu. 2016. gada 22. jūnijā pēc jaunas automašīnas iegādes automašīnu BMW 318 uzreiz noņēmis no uzskaites un nodevis /pers. C/ pircēja

sameklēšanai. Pēc neilga laika /pers. C/ informējis, ka automašīnu pārdevis un nodevis pircējam. Pirkuma maksu saņēmis kontā, ko apstiprina

maksājuma uzdevums Nr. /numurs/. Policijas apgalvojums, ka sūdzībai nav pievienoti nekādi dokumenti par automašīnas pārdošanu vai nodošanu citai

personai, ir nepamatots. Sūdzībai pievienojis minēto maksājuma uzdevumu Nr. /numurs/, kurā redzams, ka 2016. gada 3. jūlijā /pers. D/ veikusi samaksu

440 euro saistībā ar automašīnas pārdošanu, kas pierāda automašīnas pārdošanu un pirkuma maksas samaksu. /pers. C/ paziņojis /pers. A/, ka pircējam

nodota automašīnas reģistrācijas apliecība, viņa telefona numurs, lai pircējs varētu ar viņu sazināties, nokārtot nepieciešamās formalitātes. Cita informācija

par pircēju netika sniegta. Pircējs ar /pers. A/ nav sazinājies. Par to, ka mašīna tiek izmantota ceļu satiksmē, uzzinājis tikai pēc tam, kad saņēmis vēstuli

par administratīvajiem pārkāpumiem.

/pers. A/, atsaucoties uz Civillikuma 987. panta pirmo daļu, 989. pantu, Ceļu satiksmes likuma 10. panta 1.1 daļu, 1.3 daļas 1. punktu, norāda, ka,

ņemot vērā to, ka mehāniskie transportlīdzekļi ir pakļauti reģistrācijai, tad, vērtējot Civillikuma tiesību normas kopsakarā ar Ceļu satiksmes likuma tiesību

normām, jāsecina, ka Civillikumā paredzētā nodošana mehānisko transportlīdzekļu gadījumā ir to pārreģistrācija. Tikai tādā gadījumā pēc

transportlīdzekļa pārdošanas var runāt par tā atrašanos citas personas tiesiskā valdījumā. Respektīvi, kaut arī transportlīdzeklis tiek pārdots, atrasties

citas personas tiesiskā valdījumā tas var tikai pēc tā nodošanas, kas izpaužas kā tā pārreģistrācija, kas ir Civillikuma 989. pantā minētais nodošanas

tiesiskais pamats.

/pers. A/ gadījumā /pers. C/ nebija tiesību nodot automašīnu pircēja valdījumā pirms nav veikta tās pārreģistrācija. Arī pircējam nebija tiesību

pieņemt valdījumā un/vai nodot kādām citām personām automašīnu pirms nav veikta tās pārreģistrācija. Vēl mazāk pircējam nebija tiesību automašīnu

pašam izmantot vai to nodot citām personām izmantošanai ceļu satiksmē pirms nav veikta tās pārreģistrācija. Līdz ar to secināms, ka automašīna

neatradās /pers. A/ valdījumā /pers. C/ un pircēja prettiesiskas rīcības dēļ. Lūdz atcelt pārsūdzēto lēmumu pilnībā un izbeigt administratīvo lietu.

Motīvu daļa

[4] Tiesa, izvērtējusi lietas materiālus to kopumā un savstarpējā saistībā, secina, ka sūdzība nav pamatota un pārsūdzētais lēmums atstājams

negrozīts.

[5] Lēmums ir pamatots ar Ceļu satiksmes noteikumu 101. punktu, Ceļu satiksmes likuma 18. panta 2. punktu, LAPK 149.8 panta astoto daļu,

149.24 panta pirmo un otro daļu.

Ceļu satiksmes noteikumu 101. punkts noteic, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h.

LAPK 149.8 panta astotā daļa noteic, ka par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu no 21 līdz 30 km/h vieglajiem automobiļiem, ja tas izdarīts

vietā, kura apzīmēta ar 519. vai 555. ceļa zīmi “Apdzīvotas vietas sākums” uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam 80 euro.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 18. panta 2. punktu ar transportlīdzekli aizliegts piedalīties ceļu satiksmē, kā arī iebraukt Latvijā, ja nav

saņemta atļauja piedalīties ceļu satiksmē, arī ja nav veikta transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana.

LAPK 149.24 panta pirmā daļa noteic, ka par tāda transportlīdzekļa izmantošanu ceļu satiksmē, kuram noteiktajā termiņā nav veikta valsts

tehniskā apskate, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no 55 līdz 120 euro.

LAPK 149.24 panta otrā daļa noteic, ka par tāda transportlīdzekļa izmantošanu ceļu satiksmē, attiecībā uz kuru nav izdarīta tā īpašnieka

civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no 85 līdz 120 euro.

No minētajām tiesību normām, vērtējot tās kopsakarā ar Ceļu satiksmes likuma 43.6 pantā noteiktajām īpatnībām administratīvo pārkāpumu lietās,

kur pārkāpumi fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, secināms, ka lietā jāiegūst pierādījumi, ka transportlīdzeklis protokolā

norādītajā vietā un laikā vadīts, pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, pareizi jānoteic persona, kas par šo pārkāpumu atbild, un jākonstatē, ka

transportlīdzeklim nav veikta ne tehniskā apskate, ne civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana.

[6] Izvērtējot sūdzībā norādītos argumentus, secināms, ka lietā nav strīda par to, ka transportlīdzeklis BMW 318 protokolā-lēmumā norādītajā laikā

un vietā pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, tāpat /pers. A/ nav izteicis iebildumus pret lietā konstatēto, ka transportlīdzeklis piedalījies ceļu satiksmē

bez tehniskās apskates un bez īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas.

Lietā ir strīds par to, vai iestāde pareizi noteikusi atbildības subjektu. Iestāde uzskata, ka Ģ. Kalvāns kā transportlīdzekļa īpašnieks ir atbildīgs par

izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem un tieši viņš saucams pie administratīvās atbildības, savukārt /pers. A/ uzskata, ka viņš nav pie atbildības

saucamā persona, jo protokolā-lēmumā norādītājā laikā un vietā nav vadījis transportlīdzekli, 2016. gada 22. jūnijā noņēmis transportlīdzekli no uzskaites

un nodevis to /pers. C/ tālākai transportlīdzekļa realizācijai.

[7] Saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks

argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Izvērtējot pārsūdzēto lēmumu, tiesa atzīst, ka tajā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Lēmumā ir objektīvi novērtēti visi

pierādījumi lietā, tiesību normas interpretētas un piemērotas pareizi, sods noteikts, ievērojot Ceļu satiksmes likuma un LAPK prasības, kā arī izvērtēti

sūdzības iesniedzēja argumenti. Pārsūdzētais lēmums ir likumīgs un pamatots, tiesa pievienojas iestādes motivācijai pārsūdzētajā lēmumā.

[8] Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentiem tiesa norāda šādus apsvērumus.

[8.1] Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta otro daļu administratīvo sodu par pārkāpumu, kas fiksēts ar fotoradaru, piemēro reģistrētajam

turētājam. Ja turētājs nav norādīts vai transportlīdzeklis ir noņemts no uzskaites, transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam). Ja pārkāpums izdarīts ar

transportlīdzekli, kas nodots tirdzniecībai (tam uzstādītas tirdzniecības valsts reģistrācijas numura zīmes vai tas reģistrēts tirdzniecības reģistrā),

administratīvo sodu piemēro komersantam, kurš veic attiecīgā transportlīdzekļa tirdzniecību.

Lietā nav iegūti pierādījumi, ka transportlīdzeklim būtu uzstādītas tirdzniecības valsts reģistrācijas numura zīmes vai transportlīdzeklis būtu reģistrēts

tirdzniecības reģistrā, līdz ar to likuma izpratnē nav pamata runāt par transportlīdzekļa nodošanu /pers. C/ tirdzniecībai, un nav pamata /pers. C/ uzskatīt

par tirgotāju un sodīt.

Tā kā lietā konstatēts, ka transportlīdzeklis 2016. gada 22. jūnjā ir noņemts no uzskaites, administratīvais sods jāpiemēro īpašniekam (valdītājam),

ko iestāde arī tiesas vērtējumā ir pareizi izdarījusi.

[8.2] /pers. A/ uzskata, ka attiecībā uz viņu piemērojams Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta piektās daļas 1. punktā paredzētais izņēmums, proti,

sods viņam kā īpašniekam (valdītājam) nav piemērojams, jo transportlīdzeklis neatradās viņa valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ. Konkrēti

automašīna nav atradusies /pers. A/ valdījumā /pers. C/ un transportlīdzekļa pircēja prettiesiskas rīcības dēļ.

Tiesa šo argumentu noraida kā nepamatotu. Kaut arī nav pamata neticēt Ģ. Kalvānam, ka transportlīdzeklis nebija viņa faktiskā valdījumā, taču nav

pamata atzīt, ka tas nebija viņa vadījumā kādas citas personas prettiesiskas rīcības dēļ. No paša /pers. A/ paskaidrojumiem secināms, ka /pers. A/

transportlīdzekli /TL marka/ labprātīgi nodevis, kurš saskaņā ar savstarpējo vienošanos automašīnu pārdeva. Lai būtu pamats runāt par prettiesisku

valdījumu, lietā jākonstatē, ka /pers. C/ transportlīdzekli būtu ieguvis vardarbīgi vai slepeni, /pers. A/ nezinot. Valdījumu par prettiesisku varētu atzīt tad,

ja /pers. C/ transportlīdzekli būtu savā faktiskā valdījumā ieguvis, to nozogot, nolaupot, izkrāpjot, piesavinoties, vai kādā citā prettiesiskā veidā. Tādi

apstākļi šajā lietā nav nodibināti.

[8.3] Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta vienpadsmito daļu, ja /pers. A/ nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, tad

viņam, pārsūdzot augstākā iestādē lēmumu par administratīvā soda piemērošanu, sūdzībā bija jānorāda personu, kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja

transportlīdzekli, turklāt jānorāda arī personu identificējošos datus (vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet par ārzemnieku papildus norāda arī dzīvesvietas

adresi, vadītāja apliecības numuru, izdošanas datumu un vietu, vadītāja apliecības izdevēju valsti) un sūdzībai jāpievieno pierādījumi, kas apliecina, ka šī

persona pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja transportlīdzekli.

No minētās tiesību normas nepārprotami izriet, ka gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli,

likumdevējs tieši sūdzības iesniedzējam ir uzlicis pienākumu pierādīt, ka administratīvo pārkāpumu ir izdarījusi cita persona. Tātad /pers. A/, vēršoties ar

sūdzību Valsts policijā, bija pienākums norādīt konkrētu personu un šīs personas identificējošus datus, kura vadījusi transportlīdzekli protokolā-lēmumā

norādītajā laikā un vietā, turklāt iesniedzot tam pierādījumus. /pers. A/ šo pienākumu nav izpildījis, atbilstoši likuma prasībām transportlīdzekļa faktiskais

vadītājs sūdzībā nav norādīts, nekādi pierādījumi par transportlīdzekļa nodošanu citai personai nav iesniegti. Ar paskaidrojumu vien nav pietiekami, lai

transportlīdzekļa īpašnieks, likumīgais valdītājs izvairītos no atbildības un soda. Neskatoties, ka transportlīdzeklis faktiski pie /pers. A/ neatradās, /pers.

A/ atbild par likumpārkāpumiem, kas izdarīti ar viņam piederošu transportlīdzekli. Transportlīdzekļa noņemšana no uzskaites pati par sevi /pers. A/nevar

pasargāt no tiesiskām sekām, kas administratīvo pārkāpumu gadījumā likumā paredzētas transportlīdzekļa īpašniekam. Pieļaujot situāciju, ka kāda cita

nezināma persona, izmanto ceļu satiksmē transportlīdzekli, nepārreģistrējot tā īpašumtiesības, /pers. A/ ir apzināti uzņēmies risku atbildēt par visiem

pārkāpumiem, ko, piedaloties ceļu satiksmē, pieļāvusi šī persona ar viņam piederošu transportlīdzekli.

[8.4] Nekādu maksājuma uzdevumu, kas apliecinātu naudas pārskaitījumu, /pers. A/ nav iesniedzis ne iestādē, ne tiesā, jo sūdzību pielikumos

uzskaitītajos dokumentos nav atsauces uz maksājuma uzdevumu. Tiesa izprasījusi šo maksājuma uzdevumu no Valsts policijas, taču iestāde atbildējusi,

ka /pers. A/ sūdzībai maksājuma uzdevums nebija pievienots. Taču tiesa atzīst, ka pat, ja tāds dokuments būtu iestādes vai tiesas rīcībā, tas pats par sevi

lietas izskatīšanas rezultātu nemainītu, jo pārkāpuma izdarīšanas brīdī attiecīgajā reģistrā transportlīdzekļa īpašnieka maiņa nebija izdarīta un /pers. A/

nevarēja iestādei identificēt personu, kurai /pers. C/ transportlīdzekli pārdevis.

[8.5] No Tiesu informācijas sistēmas redzams, ka, pamatojoties uz /pers. A/ sūdzībām, ierosinātas četras tiesvedības. Visās lietās faktiskie apstākļi

ir identiski, proti, ar /pers. A/ transportlīdzekli izdarīti ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi, kas tiek fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot

transportlīdzekli, un iestāde sodu piemērojusi /pers. A/, kam viņš pats nepiekrīt. Viena no lietām jau izskatīta un spriedums stājies spēkā, konkrēti, ar

Zemgales apgabaltiesas 2018. gada 29. novembra spriedumu lietā Nr. /numurs/ Valsts policijas pieņemtais lēmums, ar kuru par sodāmo personu atzīts

tieši /pers. A/, atzīta par tiesisku un pamatotu. Spriedums stājies spēkā 2018. gada 29.?novembrī. Arī šajā lietā tiesa nonākusi pie tādiem pašiem

secinājumiem. Nekādi apstākļi, ne tiesiski, ne faktiski, kas varētu kalpot par pamat pārsūdzētā lēmuma atcelšanai un lietas izbeigšanai, šajā lietā nav

konstatēti.

[9] Ņemot vērā spriedumā izvērtētos tiesiskos un faktiskos apstākļus, un izdarītos secinājumus, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir atstājams

negrozīts, bet sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta otrās daļas 1. punktu un 289.18 pantu, tiesa

nosprieda

atstāt negrozītu Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes 2018. gada 13. jūlija lēmumu

Nr. /numurs/ (2018. gada 29. maija protokols – lēmums Nr. GA /numurs/ ), bet /pers. A/ sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Zemgales apgabaltiesā 10 darba dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas tiesas kancelejā, iesniedzot apelācijas

sūdzību Zemgales rajona tiesā.

Pilns spriedums pieejams tiesas kancelejā 2019. gada 8. februārī.

Tiesnese I. Putra