Legislator Rechtsprechung & Gesetzgebung
A420115924 / AA43-0871-25 ECLI:LV:ADAT:2025:1218.A420115924.43.S KI-generiert

Appeal court dismisses claim against nature authority for changing tree status and removing protected area designation. Dismissed

Geschäftsnummer A420115924 / AA43-0871-25
Gericht / Behörde
Rechtsordnung Lettland (LV)
Entscheiddatum
Ausgang Abgewiesen (Dismissed)

Legislator-Zusammenfassung

KI-generiert

The appeal court dismissed the applicants' request to declare the nature authority's actions regarding a tree's status and protected area designation unlawful. The applicants argued the initial classification was erroneous and demanded compensation for damages, but failed to provide specific evidence of procedural flaws or legal errors. The court rejected these arguments as unsubstantiated and noted the first-instance court correctly applied the law without needing to deviate from established precedent.

Legislator-Regeste

KI-generiert

Administratīvā procesa likums 126. p., 307. p., 309. p., 329. p. 1. daļa: Pieteikums ir noraidāms, ja pieteicējs nesniedz argumentus, kas apstiprinātu pirmās instances tiesas sprieduma un iestādes rīcības nepareizību.

Schlagwörter

KI-generiert
administrative appeal nature authority protected area tree status compensation claim procedural error judicial precedent Dublin-Verordnung

Zitierte Gesetzesbestimmungen

KI-generiert
Administratīvā procesa likums 126. p. 4. daļa
Administratīvā procesa likums 307. pants
Administratīvā procesa likums 309. pants
Administratīvā procesa likums 329. p. 1. daļa

Zitierte Rechtsprechung

KI-generiert
KI-generiert

Fragen Sie sich, wie dieser Entscheid auf Ihren Fall anwendbar ist?

Prüfen Sie diesen Entscheid zusammen mit Bundesrecht, kantonalen Erlassen, Kommentaren und Folgeentscheiden in Legislator AI.

Fall in Legislator öffnen →

Volltext

Lietas Nr. A420115924

AA43-0871-25/14

ECLI:LV:ADAT:2025:1218.A420115924.43.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 18.decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Linda Vīnkalna, tiesneses Ieva Dambe un

Sandra Gintere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ un /Persona

B/pieteikumu par Dabas aizsardzības pārvaldes faktiskās rīcības, mainot koka – parastais ozols Quercus robur–

statusu dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” un dzēšot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas dabas pieminekļa

aizsardzības zonas atzīmi, atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Dabas aizsardzības pārvaldei tās

kompetences ietvaros veikt attiecīgās aizsargājamās teritorijas kontroli, un par nemantiskā kaitējuma un mantisko

zaudējumu atlīdzinājumu, sakarā ar /Persona A/ un /Persona B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2025.gada 31.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējiem /Persona A/ un /Persona B/ pieder nekustamais īpašums /Adrese E/, kadastra Nr./Numurs/

(turpmāk – īpašums), un tajā aug ozols.

Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk – pārvalde) amatpersonas veica ozola apskati. Pēc pirmreizējās

apskates dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” (turpmāk – sistēma Ozols) 2021.gada 4.oktobrī tas tika reģistrēts

kā dižkoks – parastais ozols Quercus robur –ar apkārtmēru 1,3 m augstumā no zemes – 4,02 m un attiecīgi

2021.gada 8.novembrī sistēmā Ozols reģistrēta īpaši aizsargājamā dabas teritorija (turpmāk – aizsargājamā

teritorija): dabas piemineklis – dižkoks parastais ozols Quercus robur.

Pārvaldes amatpersonas 2022.gada 7. un 13.jūlijā veica atkārtotu apskati un 2022.gada 13.jūlija pārbaudes

aktā Nr.2.1/45.45/2022 (turpmāk – pārbaudes akts) konstatēja, ka īpašumā aug parastais ozols Quercus robur,

kuram piestiprināta informatīvā zīme “Ozollapa”, koka apkārtmērs 1,3 m augstumā virs sakņu kakla sasniedz 3,99

m, kas atbilstoši aktuālajiem mērījumiem neatbilst normatīvajos aktos noteiktajiem dižkoka kritērijiem. Pārbaudē

tika konstatēts, ka 2021.gada 4.oktobrī pieļauta metodiska kļūda, veicot koka uzmērīšanu.

2022.gada 13.jūlijā tika veiktas izmaiņas sistēmā Ozols, koka statusu nomainot uz “potenciāls (plānots)

dižkoks”, kā arī tika dzēsta aizsargājamās teritorijas dabas pieminekļa aizsardzības zonas atzīme.

[2] Vides pārraudzības valsts birojs (šobrīd – Valsts vides dienests, turpmāk arī – birojs) ar 2023.gada

12.septembra lēmumu Nr.10-04/45/2023 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) noraidīja pieteicēju apstrīdēšanas

iesniegumu par pārvaldes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un zaudējumu atlīdzināšanu. Pārsūdzētais

lēmums pamatots šādi.

[2.1] Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.264 “Īpaši aizsargājamo dabas

teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr.264) 38.2.apakšpunktu koka

apkārtmērs mērāms 1,3 m augstumā virs koka sakņu kakla. Savukārt pārvaldes tīmekļa vietnes sadaļā

“sabiedriskais monitorings” ievietotajos metodiskajos materiālos norādīts, ka dižkoku mēra 1,3 m augstumā no

zemes, taču minētajiem metodiskajiem materiāliem ir tikai informatīvs raksturs. Tādējādi pārvaldes 2022.gada

7.jūlijā izmantotā ozola apkārtmēra mērījuma metode atbilda dižkoku mērīšanas veikšanas normatīvajam

regulējumam.

[2.2] Pārbaudes aktā norādītie mērījumu veikšanai izmantotie mērinstrumenti ir sertificēti un kalibrēti, tāpēc

nav pamata šaubām par to neatbilstību un ozola statusu “potenciāls dižkoks”, jo atbilstoši mērījumiem neizpildās

neviens no noteikumu Nr.264 2.pielikumā noteiktajiem kritērijiem konkrētā koka atzīšanai par aizsargājamu.

[2.3] Pārvaldes iegūtā informācija par strīdus koka apkārtmēru un garumu ir informācija, pamatojoties uz

kuru veicama datu reģistrācija sistēmā Ozols. Pārvaldes rīcība, mainot ozola statusu, ir pamatota un tiesiska.

[2.4] Valsts vides inspektoriem (turpmāk – vides inspektori) ir tiesības netraucēti pārbaudīt jebkuru

teritoriju, iekārtu vai citu objektu neatkarīgi no īpašuma piederības, ja tas nepieciešams vides aizsardzības prasību

ievērošanas kontrolei, veicot plānotas pārbaudes, vai, ja ir pamatotas aizdomas par vides normatīvo aktu

pārkāpumiem, veikt kontrolmērījumus. Pārvaldes amatpersonu ierašanās un mērījumu veikšana pieteicēju īpašumā

nav patvaļīga.

[2.5] Ņemot vērā, ka ozolam tika dzēsta īpaši aizsargājamās dabas teritorijas dabas pieminekļa aizsardzības

zonas atzīme, pārvaldei nebija jānodrošina dendrologa atzinums par ozola stāvokli un apstrīdēšanas iesniegumā

minētās patvaļīgās būvniecības radītais kaitējums, kā arī nebija jānodrošina visām ozola atrašanās vietas teritorijā

ietilpstošajām zemes vienībām ierobežojumu noteikšana saskaņā ar noteikumiem Nr.264.

[2.6] Nav konstatējama cēloņsakarība ar pieteicēju norādītajiem zaudējumiem un nemantisko kaitējumu.

[3] Pieteikums tiesai (ar papildinājumiem) pamatots šādi.

[3.1] Pieteicēju ieskatā birojs ir pārkāpis Administratīvā procesa likuma 9.pantu, 81.panta pirmo daļu,

59.panta pirmo un otro daļu, 67.panta otrās daļas 3., 4. un 5.punktu. Pārsūdzētais lēmums pieņemts, pamatojies uz

pārvaldes sniegto informāciju, kuru birojs nav pārbaudījis, birojs patvaļīgi sagrozījis informāciju, kura neatbilst

pieteicēju apstrīdēšanas iesniegumam, daļa no prasījumiem, būtiskiem argumentiem un faktiem pārsūdzētajā

lēmumā nav norādīta. Pārkāpts procesuālā taisnīguma princips, nav ievērota ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka

hierarhija.

[3.2] Nolūzušie ozola zari radīja dzīvības, veselības un īpašuma apdraudējumu, līdz ar to biroja un

pārvaldes rīcības rezultātā pieteicējiem nodarīts nemantiskais kaitējums.

[3.3] Viņiem radīti 1930,80 euro zaudējumi, ko veido dokumentu sagatavošanas un pasta pakalpojumu

izdevumi, maksājumi par patērēto elektroenerģiju, kā arī ozola zaru nolūšanas rezultātā (salauzti šķūņu jumti un

bojāta šķūņa siena, salauzta ābele “Cukuriņš”, ābelei “Bumbierābele” daļēji nolauzta galotne, daļēji salauzta

virtuves plīts, izdevumi un darbs nolūzuša ozola zara sazāģēšanai, salauzto ābeļu apzāģēšanai un to zaru

sazāģēšanai, novākšanai, teritorijas trīšanai un sakopšanai, elektrokabelis un tā montāža/pārrautā elektrokabeļa

demontāža, žoga siets, žoga montāža un saplēstā žoga demontāža 25 m garumā). Zaudējumi radīti pārvaldes

prettiesiskas rīcības rezultātā, nereaģējot uz pieteicēju sniegto informāciju par ozola sakaltušajiem zariem un

nenovēršot dižkoka aizsardzības zonā notiekošos patvaļīgos būvdarbus/zemes darbus, kā arī viltojot koka

mērījumus.

[3.4] Ar pārvaldes 2022.gada 21.jūlija vēstuli izdarīta cietsirdīga, diskriminējoša pieteicēju tiesību

ierobežošana, tajā skaitā tīši un apzināti ļaunprātīgi atceļot ierobežojumus blakus esošajos īpašumos un pieļaujot

bojāt īpaši aizsargājamo dabas teritoriju.

[4] Ar Administratīvā rajona tiesa 2025.gada 31.janvāra spriedumu pieteikums noraidīts, pamatojot to šādi.

[4.1] No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka 2021.gada 4.oktobra uzmērīšanas laikā tika konstatēts, ka

ozols pārsniedz dižkoka robežlielumu un atzīstams par dižkoku. Pamatojoties uz šo faktu, pārvalde koku sistēmā

Ozols reģistrēja kā dižkoku.

Pārvalde sastādīja pārbaudes aktu par 2022.gada 7.jūlijā un 2022.gada 13.jūlijā veikto ozola pārbaudi un

konstatēja, ka tā apkārtmērs neatbilst dižkoka kritērijiem pēc stumbra apkārtmēra un nomērītā augstuma, tāpēc

secināja, ka nepieciešams labot ierakstu sistēmā Ozols, koka statusu nomainot uz “potenciāls dižkoks”.

[4.2] Saskaņā ar noteikumu Nr.264 38.2.apakšpunktu dabas pieminekļi ir arī aizsargājamie koki, proti,

vietējo un citzemju sugu dižkoki (koki, kuru apkārtmērs 1,3 m augstumā virs koka sakņu kakla vai augstums nav

mazāks par šo noteikumu 2.pielikumā minētajiem izmēriem) un teritoriju ap kokiem vainagu projekcijas platībā, kā

arī 10 m platā joslā no tās (mērot no aizsargājamā koka vainaga projekcijas ārējās malas).

Tiesa norādīja, ka dižkoki ir sevišķi veci un resni koki, kam ir liela zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska

nozīme (https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=7&q=ir&id=971218&g=1).

Saskaņā ar noteikumu Nr.264 2.pielikuma 17.punktu parastais ozols atzīstams par dižkoku, ja tā apkārtmērs

1,3 m augstumā sasniedz 4 m vai arī tā augstums ir 32 m.

No minētajām normām tiesa secināja, ka par dižkoku atzīstams tāds koks, kurš atbilst noteikumu Nr.264

2.pielikumā noteiktajiem kritērijiem. Minētajā pielikumā paredzētais koka apkārtmērs nosakāms, veicot mērījumu

1,3 m augstumā virs koka sakņu kakla.

[4.3] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatēja, ka aizsargājama koka uzmērīšanas 2021.gada 4.oktobra

anketā norādīts, ka ozola apkārtmērs noteikts 1,3 m augstumā no zemes, nevis virs koka sakņu kakla. Anketā

norādīts, ka koka apkārtmērs ir 4,02 m. Savukārt pārbaudes aktā norādīts, ka ozola apkārtmēra mērījums veikts 1,3

m augstumā no sakņu kakla un ka tas ir 3,99 m. Vienlaikus arī konstatēts, ka ozola apkārtmērs 1,3 m augstumā no

zemes ir 4,03 m un augstums ir 28 m.

No minētā tiesa secināja, ka 2021.gada 4.oktobrī veiktais mērījums neatbilst noteikumos Nr.264

noteiktajam, ka koka apkārtmērs nosakāms, veicot mērījumu 1,3 m augstumā no sakņu kakla. Savukārt pārbaudes

aktā konstatētais koka izmērs noteikts atbilstoši noteikumos Nr.264 paredzētajai kārtībai.

[4.4] Pieteicēji apšauba pārbaudes aktam pievienotajās fotogrāfijās redzamo.

Tiesa vides inspektoru konstatētajiem faktiem piešķīra augstu ticamības pakāpi. Tiesa nekonstatēja kādu

pierādījumu vai pārbaudāmu argumentu par to, ka vides inspektori būtu ieinteresēti veikt nepatiesu vai neprecīzu

mērījumu vai sniegt nepatiesas ziņas. Tiesa ņēma vērā, ka pārbaudes aktam pievienotajās fotogrāfijās redzams ne

tikai ozols, bet arī daļa no pieteicēju īpašuma, kā arī norādītas koka koordinātes.

[4.5] Atbildot uz pieteicēju argumentu, ka vides inspektori nekustamajā īpašumā iekļuvuši prettiesiski, tiesa

atsaucās uz Vides aizsardzības likuma 21.panta pirmās daļas 1. un 2.punktu, atbilstoši kuriem, veicot vides valsts

kontroli, vides inspektoram ir tiesības iebraukt vai ieiet un netraucēti pārbaudīt jebkuru teritoriju, iekārtu vai citu

objektu neatkarīgi no īpašuma piederības, ja tas nepieciešams vides aizsardzības prasību ievērošanas kontrolei,

veicot plānotas pārbaudes, vai ja ir pamatotas aizdomas par vides normatīvo aktu pārkāpumiem. Vides inspektoram

ir tiesības ņemt paraugus un veikt kontrolmērījumus.

Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka vides inspektoriem bija tiesības pārbaudīt ozolu un veikt mērījumus.

Tiesa ņēma vērā, ka vides inspektori 2022.gada 7. un 13.jūlijā ozola apsekošanu turklāt veica, pamatojoties uz

pieteicēju iesniegumu, līdz ar to viņiem vajadzēja saprast vides inspektoru ierašanās mērķi.

[4.6] Atbildot uz pieteicēju argumentu, ka normatīvajos aktos nav noteikta tāda procesuālā darbība kā īpaši

aizsargājamās teritorijas statusa mainīšana vai atzīmes dzēšana, bet ir īpaši aizsargājamās teritorijas statusa

likvidēšana, tiesa norādīja, ka dižkoka statuss (un attiecīga aizsargājamā dabas teritorija) tiek noteikts nevis ar

kādas iestādes lēmumu, bet tas rodas, ja koks sasniedz attiecīgo lielumu, nepieņemot kādu no likuma “Par īpaši

aizsargājamām dabas teritorijām” 13.panta pirmajā, otrajā vai trešajā daļā paredzētajiem lēmumiem.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 9.jūnija noteikumu Nr.293 “Dabas datu pārvaldības sistēmas

uzturēšanas, datu aktualizācijas un informācijas aprites kārtība” 12.7.apakšpunktu viens no avotiem, pamatojoties

uz kuru sistēmā Ozols reģistrē datus, ir pārvaldei noteikto funkciju ietvaros iegūtā informācija.

Ņemot vērā, ka sākotnēji pārvalde bija ieguvusi neprecīzu informāciju, tiesa secināja, ka pārvaldei bija

tiesības veikt datu aktualizāciju un labot ierakstu.

[4.7] Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pārvalde pamatoti veica izmaiņas sistēmā Ozols reģistrētajos datos,

mainot ozola statusu un dzēšot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas dabas pieminekļa aizsardzības zonas atzīmi.

[4.8] Atbildot uz pieteicēju argumentu, ka pārvalde pienācīgi neveic savas funkcijas un kontroli par to, kā

tiek ievēroti ierobežojumi aizsargājamajā teritorijā ap ozolu, tiesa atsaucās uz noteikumu Nr.264 38.2.apakšpunktu,

saskaņā ar kuru dabas pieminekļi ir arī aizsargājamie koki, un likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”

2.panta trešo daļu, kas noteic, ka dabas pieminekļi ir aizsargājamā teritorija.

Saskaņā ar likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 2.panta otro daļu īpaši aizsargājamās dabas

teritorijas ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā saskaņā ar kompetentu valsts varas

un pārvaldes institūciju lēmumu un tiek izveidotas, aizsargātas un apsaimniekotas nolūkā aizsargāt un saglabāt

dabas daudzveidību (retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un

Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus utt.); nodrošināt zinātniskos pētījumus

un vides pārraudzību; saglabāt sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.

No minētajām normām tiesa secināja, ka dižkoki un teritorija ap tiem ir aizsargājamā teritorija.

Saskaņā ar likuma “Par īpašu aizsargājamām dabas teritorijām” 27.pantu aizsargājamo teritoriju vides valsts

kontroli valsts nozīmes aizsargājamo teritoriju, īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, mikroliegumu

apsaimniekošanas un aizsardzības jomā īsteno pārvalde. Ministru kabineta 2009.gada 2.jūnija noteikumu Nr.507

“Dabas aizsardzības pārvaldes nolikums” 3.10.apakšpunkts noteic, ka pārvalde kontrolē aizsargājamo teritoriju,

sugu un biotopu, kā arī mikroliegumu aizsardzību regulējošo normatīvo aktu ievērošanu.

No minētā tiesiskā regulējuma tiesa secināja, ka vispārīgi pārvaldes pienākums ir kontrolēt aizsargājamās

teritorijas, tostarp teritorijas ap dižkokiem.

Ņemot vērā pārvaldes pamatoti konstatēto, ka konkrētais ozols nav dižkoks, tiesa secināja, ka pārvaldes

uzdevums nav kontrolēt šā koka aizsardzību un teritoriju ap to. Līdz ar to tiesa pieteicēju viedokli, ka pārvaldei ir

jāveic aktīvas darbības, lai aizsargātu ozolu, atzina par nepamatotu.

[4.9] Tiesa nepiekrita pieteicēju argumentam, ka pārvalde nav pienācīgi izskatījusi viņu 2022.gada 13.jūnija

iesniegumu, un norādīja, ka no lietas apstākļiem redzams, ka pārvalde ir reaģējusi uz saņemto iesniegumu, proti,

veikusi ozola apsekošanu un informējusi pieteicējus par konstatēto. Tiesa atzina, ka pārvalde ir rīkojusies savas

kompetences un funkciju ietvaros, un norādīja, ka pārvaldes uzdevums nav izvērtēt iesniegumā norādītos pieteicēju

iebildumus pret Valsts policijas, prokuratūras un citu iestāžu rīcību.

[4.10] Atbildot uz pieteicēju argumentu, ka birojs nav pienācīgi izskatījis apstrīdēšanas iesniegumu, tiesa no

lietas materiāliem konstatēja, ka ar pārvaldes 2022.gada 21.jūlija vēstuli pieteicēji tika informēti, ka ozols

nepamatoti iepriekš atzīts par dižkoku. Pieteicēji pārvaldes faktisko rīcību apstrīdēja ar 2023.gada 7.jūlija

iesniegumu, norādot gan iebildumus par, viņu ieskatā, veikto prettiesisko būvniecību kaimiņu nekustamajos

īpašumos, gan pret koka statusa maiņu.

Patvaļas aizlieguma princips pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu

pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad

patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Tiesai, pārbaudot iestādes lēmumu, ir jāvērtē,

vai iestāde ir izvērtējusi visus jautājuma izšķiršanai būtiskos faktus un vai iestādes lēmuma pamatojumā norādītais

ir balstīts uz ar šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem

(Senāta 2010.gada 22.marta sprieduma lietā Nr.SKA-58/2010 13.punkts).

Pārbaudot pārsūdzētā lēmuma saturu, tiesa nerada pamatu secinājumam, ka tas ir patvaļīgs vai nebūtu

izvērtēti lietā būtiskie jautājumi, jo tajā kopumā ir norādīti apstākļi, uz kuriem pamatots iestādes viedoklis, un

iekļautas norādes uz piemērotajām tiesību normām. Tiesa secināja, ka pieteicēju arguments pēc būtības vērsts uz to,

ka viņi nepiekrīt biroja veiktajam lietas apstākļu novērtējumam. Tiesa atzina, ka apstāklis, ka pieteicēji sagaidīja

plašāku biroja vērtējumu par lietas apstākļiem, nenozīmē, ka iestāde būtu pārkāpusi administratīvā akta

pamatojuma principu vai ka nebūtu pienācīgi izskatījusi apstrīdēšanas iesniegumu.

[4.11] Tiesa nepiekrita pieteicēju argumentam, ka birojam, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu, vajadzēja

veikt pārbaudi dabā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada noteikumu Nr.4 “Vides pārraudzības valsts biroja nolikums” 2. un

2.1punktu birojs veic Vides aizsardzības likumā, likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, likumā “Par

piesārņojumu”, likumā “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” un citos normatīvajos aktos par vides

aizsardzību, rūpniecisko avāriju novēršanu un riska samazināšanu, ķīmisko vielu un ķīmisko produktu (preparātu)

izmantošanu, ūdens apsaimniekošanu, kā arī atkritumu un iepakojuma apsaimniekošanu noteiktās funkcijas un

uzdevumus, kā arī izskata iesniegumus par Vides ministrijas padotības iestāžu izdoto administratīvo aktu

apstrīdēšanu vides aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos.

No minētajām tiesību normām tiesa secināja, ka biroja pienākums ir pārbaudīt pārvaldes rīcības tiesiskumu,

proti, vai tai ir pienācīgs pamatojums. Ja birojs kā augstāka iestāde, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu pēc būtības,

secina, ka jau sākotnējā procesā ir ievērotas gan materiālo, gan procesuālo tiesību normas, tā atstāj administratīvo

aktu negrozītu vai atzīst faktisko rīcību par tiesisku.

[4.12] Tiesa atsaucās uz Administratīvā procesa likuma 92.pantu, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu

atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu

vai iestādes faktisko rīcību, un uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo

daļu, saskaņā ar kuru iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot

prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav

rīkojusies.

Tiesa norādīja, ka prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu ir pakārtots prasījumam par faktiskās rīcības

tiesiskumu. No minētā izriet, ka persona var prasīt atlīdzinājumu, ja atlīdzinājuma pamatā ir personas nepamatots

tiesību aizskārums. Nepamatotu tiesību aizskārumu var radīt prettiesiska faktiskā rīcība vai cita iestādes rīcība

publisko tiesību jomā.

Tā kā pārsaudzētā iestādes faktiskā rīcība nav prettiesiska, līdz ar to tiesa nekonstatēja zaudējumu

atlīdzinājuma pamatu.

[5] Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu pieteicēji pamato ar to, ka spriedums ir

prettiesisks, kas saistīts ar pierādījumu viltošanu (slēpšanu); spriedums nav taisīts par pieteikuma priekšmetu pilnā

apjomā, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 249.pantu, 26.nodaļas normas; lietā nav pilna tiesas sprieduma,

kas ir Administratīvā procesa likuma 303.panta pirmās daļas 5.punkta pārkāpums; tiesa ir apzināti pieļāvusi

Administratīvā procesa likuma 18., 19., 20. un 25.nodaļas tiesību normu pārkāpumus; tiesa nav objektīvi

noskaidrojusi visus lietas apstākļus, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 17.panta ceturto daļu; spriedums

neatbilst Senāta judikatūrai citās līdzīgās lietās, nav argumentēti norādīts, kāpēc tiesa atkāpusies no judikatūras.

[6] Valsts vides dienests paskaidrojumā norāda, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, tiesa ir taisījusi

spriedumu atbilstoši pieteikuma priekšmetam, pieteicēji apelācijas sūdzībā ietvēruši vispārīgus apgalvojumus bez

pamatojuma.

[7] Pārvalde paskaidrojumā norāda, ka apelācijas sūdzība nav pamatota.

[8] Trešā persona Ogres novada pašvaldība paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda, ka tā nav

pamatota.

Motīvu daļa

[9] Apelācijas sūdzībā izteikts lūgums izskatīt lietu apelācijas instances tiesā mutvārdu procesā, bet

lūgumam nav norādīta motivācija, līdz ar to apgabaltiesa nevar izvērtēt minētā lūguma pamatotību. Apgabaltiesa,

izskatot lietu pēc būtības, konstatēja, ka lietā ir pietiekoši materiāli lietas izspriešanai un nav nepieciešams iegūt un

nodrošināt papildu pierādījumus, tostarp, pratināt lieciniekus, noteikt lietā ekspertīzi, pieprasīt sniegt atzinumu, kā

to pieteicēji bija lūguši pirmās instances tiesai. Līdz ar to lieta tika izskatīta rakstveida procesā.

[10] Lietā strīds ir par to, vai pārvaldes rīcība, sistēmā Ozols nomainot pieteicēju nekustamajā īpašumā

augošā ozola statusu no “dižkoks” uz “potenciāls (plānots) dižkoks” un dzēšot aizsargājamās teritorijas dabas

pieminekļa aizsardzības zonas atzīmi, bija tiesiska.

[11] Pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pareizi interpretējusi un

piemērojusi tiesību normas, spriedumā ietvertā argumentācija ir pareiza un pilnībā pietiekama, tādēļ Administratīvā

apgabaltiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, pievienojas pirmās instances

tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.

Apelācijas sūdzības argumenti nav pamatoti.

[12] Pirmās instances tiesa pamatoti no spēkā esošā tiesiskā regulējuma secināja, ka, nosakot koka statusu,

atbilstoši noteikumu Nr.264 38.2.apakšpunktam tā apkārtmērs mērāms 1,3 m augstumā virs koka sakņu kakla. Tā

ozols tika mērīts atkārtotajā pārbaudē, pārbaudes aktā (lietas 1.sējuma 52.–53.lapa) pamatoti konstatējot, ka

īpašumā aug parastais ozols Quercus robur, tā apkārtmērs 1,3 m augstumā virs sakņu kakla sasniedz 3,99 m,

augstums 28 m, kas neatbilst normatīvajos aktos noteiktajiem dižkoka kritērijiem (saskaņā ar noteikumu Nr.264

2.pielikuma 17.punktu parastais ozols atzīstams par dižkoku, ja tā apkārtmērs 1,3 m augstumā sasniedz 4 m vai arī

tā augstums ir 32 m).

Tā kā atkārtotajā pārbaudē tika konstatēts, ka 2021.gada 4.oktobrī koka mērīšanā pieļauta metodiska kļūda,

koka apkārtmēru nepareizi mērot 1,3 m augstumā nevis virs koka sakņu kakla, bet virs zemes, pamatoti secināts, ka

sistēmā Ozols iekļautas nepareizas ziņas par koku, jo tas neatbilst dižkoka statusam, izrietoši – arī atzīme par

aizsargājamās teritorijas dabas pieminekļa aizsardzības zonu bija izdarīta kļūdaini. Tā kā koka statusu nosaka

objektīvie ar mērierīcēm nosakāmie dati, tad situācijā, kad tie bija kļūdaini, iestādei bija pienākums kļūdainos

ierakstus labot.

Ja apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesas spriedums ir prettiesisks, kas saistīts ar

pierādījumu viltošanu (slēpšanu), ir saprotams tādējādi, ka pieteicēju ieskatā pārbaudes aktā mērījums ir viltots, tad

apgabaltiesa neatrod objektīvu pamatojumu šādam apgalvojumam. Apgabaltiesai nav objektīva pamata apšaubīt

iestādes veikto mērījumu procesa un rezultātu, kas atspoguļoti pārbaudes aktā, pareizību. Turklāt apgabaltiesai nav

pamata apšaubīt, ka arī 2021.gadā mērījumi bija pareizi, proti, ka ozola apkārtmērs 1,3 m augstumā virs zemes

tobrīd bija 4,02 m. Tomēr koks, kā minēts, bija jāmēra no sakņu kakla, nevis no zemes. Ozola apkārtmēra abu

mērījumu starpība loģiski atspoguļo sakņu kakla augstumu virs zemes. Līdz ar to, tā kā nepastāv objektīvas šaubas

par mērījumu pareizību, lietā šās tiesvedības ietvaros nav pamata veikt atkārtotus koka mērījumus vai noteikt

ekspertīzi. Vienlaikus, ievērojot, ka kokam 2022.gada mērījumos ir noteikts potenciālā dižkoka statuss, secināms,

ka tas nākotnē, visticamāk, sasniegs dižkoka statusu.

[13] Par pieteicēju argumentiem, ka pirmās instances spriedums nav taisīts par pieteikuma priekšmetu pilnā

apjomā un lietā nav pilna tiesas sprieduma, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

Kā redzams no lietas materiāliem, pieņemot pieteikumu, pirmās instances tiesas tiesnesis pārbaudīja tā

pieļaujamību, tostarp to, kādās iestādēs pieteicēji vērsās un ko no tām to kompetences ietvaros prasīja. Tiesnesis

2024.gada 22.februāra lēmumā tostarp konstatēja, ka pieteicēji izteikuši arī iebildumus par būvniecību kaimiņu

īpašumā, un norādīja, ka būvniecības kontroli neveic un nav veikušas iestādes, kuru rīcību pieteicēji pārsūdz

izskatāmajā lietā, un ka līdz ar to tiesa šajā lietā nevērtēs argumentus par kaimiņu īpašumā veiktajiem būvdarbiem

patvaļīgas būvniecības kontekstā.

Apgabaltiesa minētos tiesneša apsvērumus atzīst par pareiziem. Konkrētā administratīvā procesa ietvaros

atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes ir izskatījušas sakarā ar pieteicēju iesniegumu jautājumu, kas bija to

kompetencē – par ozola statusu. Līdz ar to lietu pirmās instances tiesa ir izskatījusi lietu atbilstoši pieteikuma

priekšmetam pilnā apjomā, ievērojot Administratīvā procesa likuma regulējumu, un lietā ir taisījusi pilnu

spriedumu, tostarp par nemantiskā kaitējuma un mantisko zaudējumu atlīdzinājumu. Apgabaltiesa nekonstatē, ka

pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma normas, uz kurām atsauca pieteicēji.

Turklāt izskatāmajā lietā ir stājies spēkā Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada 23.septembra lēmums, ar

kuru atstāts negrozīts pirmās instances tiesas tiesneša lēmums, ar kuru atteikts pieņemt pieteicēju pieteikuma

papildinājumu daļā par kaimiņu īpašumā veikto būvdarbu atzīšanu par patvaļīgu būvniecību, jo minētais strīds tiek

izskatīts citā administratīvajā lietā Nr.A420253622. Tādējādi izskatāmā lieta nav ierosināta par būvniecības

procesu, un attiecīgi spriedums par šādu pieteikuma priekšmetu izskatāmajā lietā pamatoti nav taisīts.

[14] Pieteicēji, norādot, ka pirmās instances tiesa ir apzināti pieļāvusi Administratīvā procesa likuma 18.,

19., 20. un 25.nodaļas tiesību normu pārkāpumus, nav norādījuši pamatojumu minētajam apgalvojumam.

Apgabaltiesa procesuālus pārkāpumus pirmās instances tiesas spriedumā nekonstatē.

[15] Apgabaltiesa nepiekrīt pieteicēju viedoklim, ka pirmās instances tiesa nav objektīvi noskaidrojusi visus

lietas apstākļus, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 17.panta ceturto daļu. Tiesa ir noskaidrojusi visus

būtiskos apstākļus lietā un jau lēmumā par lietas ierosināšanu, kā jau apgabaltiesa konstatēja iepriekš, ir norādījusi,

kāpēc nevērtēs pieteicēju argumentus, kas neattiecas uz izskatāmās lietas pieteikuma priekšmetu un lietā

pieaicināto iestāžu kompetenci.

[16] Apgalvojumus, ka pirmās instances tiesas spriedums neatbilst Senāta judikatūrai citās līdzīgās lietās un

tajā nav argumentēti norādīts, kāpēc tiesa atkāpusies no judikatūras, pieteicēji nav motivējuši, tāpēc apgabaltiesa

minētos argumentus nevar izvērtēt. Apgabaltiesa konstatēja, ka pirmās instances tiesas spriedumā ir pareizi

piemērotas tiesību normas. Apgabaltiesai nav zināms Senāta nolēmums vai, vēl jo vairāk, judikatūra, kurā līdzīgās

lietās izdarīti secinājumi, no kuriem pirmās instances tiesa šajā lietā būtu atkāpusies vai izdarījusi pretējus

secinājumus.

[17] Šādos apstākļos pieteikums ir noraidāms. Apelācijas sūdzībā nav norādīti argumenti, kas apstiprinātu

pirmās instances tiesas sprieduma un iestādes rīcības nepareizību.

[18] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2024.gada 15.janvāra lēmumu pieteicēji daļēji atbrīvoti no

valsts nodevas samaksas par pieteikumu, samazinot valsts tās līdz 15 euro, bet ar 2025.gada 15.aprīļa lēmumu viņi

daļēji atbrīvoti no valsts nodevas samaksas par apelācijas sūdzību, samazinot tās apmēru līdz 30 euro.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta ceturto daļu, ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas

ar tiesas lēmumu bijis pilnīgi vai daļēji atbrīvots, pieteikuma noraidīšanas gadījumā pieteicējam ir pienākums

atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā. Šādos gadījumos tiesa

pieteicēja pienākumu samaksāt valsts nodevu attiecīgajā apmērā norāda sprieduma rezolutīvajā daļā. Ja pieteicējs

triju mēnešu laikā neiesniedz tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu, tiesa par sprieduma izpildi

paziņo tiesu izpildītājam.

Apgabaltiesa nekonstatē pamatu atbrīvot pieteicējus no pienākuma samaksāt valsts nodevu, līdz ar to

pieteicējiem valstij jāatmaksā valsts nodeva 45 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta ceturto daļu, 307. un 309.pantu, un 329.panta

pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /Persona A/ un /Persona B/ pieteikumu par Dabas aizsardzības pārvaldes faktiskās rīcības, mainot

koka – parastais ozolsQuercus robur – statusu dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” un dzēšot īpaši

aizsargājamās dabas teritorijas dabas pieminekļa aizsardzības zonas atzīmi, atzīšanu par prettiesisku un pienākuma

uzlikšanu Dabas aizsardzības pārvaldei tās kompetences ietvaros veikt attiecīgās aizsargājamās teritorijas kontroli,

un par nemantiskā kaitējuma un mantisko zaudējumu atlīdzinājumu;

noteikt pienākumu /Persona B/, personas kods /Personas kods B/, un /Persona A/, personas kods /Personas

kods A/, solidāri atmaksāt valstij valsts nodevu 45 (četrdesmit pieci)euro triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās

spēkā un iesniegt tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no

sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese L.Vīnkalna Tiesnese I.Dambe Tiesnese S.Gintere