Legislator Rechtsprechung & Gesetzgebung
C68263519 / CA-1038-20 ECLI:LV:RAT:2020:1217.C68263519.7.S KI-generiert

Court dismisses gift contract rescission claim where donor's failure to pay utilities does not constitute gross negligence under Civil Code. The court ruled that the gift contract did not imply a duty to pay utilities and the donor's absence was not gross negligence. The court found no evidence of gross negligence or breach of implied duties, dismissing the rescission claim. The court held that the gift contract did not imply a duty to pay utilities and the donor's absence was not gross negligence. The court dismissed the claim for rescission due to lack of gross negligence and no implied duty to pay utilities. The court found no evidence of gross negligence or breach of implied duties, dismissing the rescission claim. The court held that the gift contract did not imply a duty to pay utilities and the donor's absence was not gross negligence.

Geschäftsnummer C68263519 / CA-1038-20
Gericht / Behörde
Rechtsordnung Lettland (LV)
Entscheiddatum
Ausgang Abgewiesen (Dismissed)

Legislator-Zusammenfassung

KI-generiert

The court dismissed the plaintiff's appeal to rescind a gift contract and claim damages for unpaid utilities. The plaintiff argued that the defendant's failure to pay maintenance costs and her absence constituted gross negligence under Civil Code provisions. The court determined that the contract only granted free use rights and did not imply a duty to pay utilities, which the recipient is generally expected to cover. Consequently, the court found no legal basis for rescission as the plaintiff failed to prove gross negligence or a breach of implied duties.

Legislator-Regeste

KI-generiert

Civil Code Art. 1912; Art. 1919; Art. 1928: A gift contract does not imply a duty for the donee to pay utilities or provide care unless explicitly agreed, and the donor's failure to claim assistance does not constitute gross negligence warranting rescission.

Schlagwörter

KI-generiert
gift contract rescission gross negligence standard implied duties of care utility payment obligations Civil Code provisions duty to assist donor rescission grounds Begriff der Dienstunfähigkeit

Zitierte Gesetzesbestimmungen

KI-generiert
Civil Code Art. 1912
Civil Code Art. 1919
Civil Code Art. 1928
Civil Procedure Law Art. 42 para. 5
Civil Procedure Law Art. 432
Civil Procedure Law Art. 433
Civil Procedure Law Art. 434
Civil Procedure Law Art. 454 para. 1
Civil Procedure Law Art. 454 para. 2

Zitierte Rechtsprechung

KI-generiert
KI-generiert

Fragen Sie sich, wie dieser Entscheid auf Ihren Fall anwendbar ist?

Prüfen Sie diesen Entscheid zusammen mit Bundesrecht, kantonalen Erlassen, Kommentaren und Folgeentscheiden in Legislator AI.

Fall in Legislator öffnen →

Volltext

Lietas arhīva Nr. CA-1038-20/35

ECLI:LV:RAT:2020:1217.C68263519.7.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2020.gada 17.decembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesnese – referente Sandra Krūmiņa,

tiesnese Gunta Freimane,

tiesnese Olita Blūmfelde,

izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ par dāvinājuma līguma atcelšanu un zaudējumu piedziņu sakarā ar /pers. A/

apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2019.gada 19.decembra spriedumu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

[1] /pers. A/ laikā no 2002.gada 29.janvāra līdz 2014.gada 16.janvārim piederēja dzīvokļa īpašums /adrese A/, ierakstīts Rīgas pilsētas

zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs A/.

Starp /pers. A/kā dāvinātāju un viņa mazmeitu /pers. B/ kā apdāvināto 2014.gada 6.janvārī noslēgts dzīvokļa īpašuma dāvinājuma līgums. Līgumā

pielīgts, ka dāvinātājam ir dzīvokļa bezmaksas lietošanas tiesība līdz mūža galam un ka apdāvinātajai ir noteikts aizliegums bez dāvinātāja rakstiskas

piekrišanas dzīvokļa īpašumu jebkādā veidā atsavināt un apgrūtināt ar lietu tiesībām.

Zemesgrāmatā 2014.gada 16.janvārī, pamatojoties uz dāvinājuma līgumu, nostiprināta /pers. B/ īpašuma tiesība uz dzīvokļa īpašumu, kā arī

peronālservitūts (dzīvokļa lietošanas tiesība) un aizlieguma atzīme par labu /pers. A/.

[2] /pers. A/ 2019.gada 11.janvārī cēlis tiesā prasību pret /pers. B/, kas tiesvedības laikā precizēta, lūdzot atcelt 2014.gada 6.janvāra dāvinājuma

līgumu; noteikt, ka Zemesgrāmatā dzēšams ieraksts par atbildētājas īpašuma tiesību uz dzīvokļa īpašumu /adrese A/ un ieraksts par apgrūtinājumu; piedzīt

no atbildētājas zaudējumu atlīdzību 5 500,99 EUR.

Prasītājs prasības pieteikumā atsaucies uz Civillikuma 1770., 1772., 1773., 1779., 1919.pantu un prasību pamatojis ar šādiem apstākļiem.

Lai arī strīdus dāvinājuma līgumā prasītājam ir noteikta dzīvokļa bezmaksas lietošanas tiesība, atbildētāja nav pildījusi savas maksāšanas saistības

un nav segusi izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas uzturēšanu, apsaimniekošanu un dzīvoklī sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem, līdz ar to

visus izdevumus bijis spiests segt prasītājs, kā rezultātā viņam radušies zaudējumi 5 500,99 EUR.

Bez tam atbildētāja, neskatoties uz to, ka viņa ir prasītāja vienīgā tuvākā radiniece, pēc dāvinājuma līguma noslēgšanas nav interesējusies par

prasītāju, ir aizbraukusi uz ārzemēm, neatstājot informāciju par savu atrašanās vietu un saziņas iespējām, un atstājot viņu bezpalīdzīgā stāvolī.

Prasītājam 2018.gada 14.martā sakarā ar ļoti izteiktu vājredzību ir noteikta pirmās grupas invaliditāte. Viņš sava sliktā veselības stāvokļa dēļ nav

spējīgs pats sevi apkopt un integrēties sabiedrībā, līdz ar to ir spiests lūgt citu cilvēku palīdzību.

[3] Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesneša 2019.gada 18.janvāra lēmumu /pers. A/ atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos

par prasības pieteikuma iesniegšanu.

[4] Atbildētāja/pers. B/ savā rakstveida paskaidrojumā prasību nav atzinusi, norādot šādus iebildumus.

Atbildētāja jau 2006.gadā bija pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi uz Ungāriju, kur viņai ir ģimene un darbs, kas prasītājam, noslēdzot dāvinājuma

līgumu, bija zināms.

Prasītājs pats piedāvājis atbildētājai noslēgt dzīvokļa īpašuma dāvinājuma līgumu, neizvirzot nekādas prasības par finansiālu vai citāda veida

palīdzību. Puses, ņemot vērā atbildētājas mantisko stāvokli, bija panākušas mutisku vienošanos, ka prasītājs, turpinot dzīvot dzīvoklī, pats segs ar

dzīvokli saistītos un citus savus izdevumus, līdz ar to dāvinājuma līgumā nekādi noteikumi par palīdzības sniegšanu netika iekļauti.

Līdz 2017.gadam puses normāli komunicēja, prasītājs nekādas pretenzijas pret atbildētāju neizteica, kā arī nelūdza ne finansiālu, ne citāda veida

palīdzību. Pušu attiecības ir pasliktinājušās no brīža, kad pie prasītāja uz dzīvi ir pārcēlusies sociālā darbiniece, kura pēc pašvaldības norīkojuma sniedz

viņam aprūpes pakalpojumus. Tieši minētā persona liek šķēršļus pušu saziņai un normālai komunikācijai.

Prasītājam palīdzību gan pārtikas, gan medikamentu iegādē ir sniedzis atbildētājas tēvs, kurš dzīvo Latvijā.

[5] Prasītāja/pers. A/ pilnvarotā pārstāve pirmās instances tiesas sēdē prasītāja vārdā atteikusies no prasības daļā par zaudējumu atlīdzības

piedziņu, un papildus paskaidrojusi, ka pusēm ir bijusi panākta mutiska vienošanās par to, ka atbildētāja segs ar dzīvokli saistītos izdevumus.

[6] Atbildētāja/pers. B/ pirmās instances tiesas sēdē papildus paskaidrojusi, ka viņa visu laiku, kopš ir dzīvokļa īpašuma īpašniece, ir maksājusi

nekustamā īpašuma nodokli, bet pēc prasības pieteikuma saņemšanas, uzzinot, ka prasītājam ir grūtības samaksāt dzīvojamās mājas pārvaldnieka

izrakstītos rēķinus, ir samaksājusi parādu un maksā arī kārtējos rēķinus.

[7] Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2019.gada 19.decembra spriedumu izbeigta tiesvedība /pers. A/ prasības neuzturētajā daļā par zaudējumu

atlīdzības piedziņu, bet prasība daļā par dāvinājuma līguma atcelšanu noraidīta.

Spriedumā norādīti šādi argumenti.

[7.1] Prasītājs nav apstrīdējis faktu, ka strīdus dāvinājuma līgums noslēgts tiesiski, t.sk. to, ka viņš ir gribējis un arī ir izteicis gribu bez atlīdzības

atsavināt dzīvokļa īpašumu /adrese A/ atbildētājai.

Dāvinājums ir īpatnējs bezatlīdzības līgums, kurā dāvinātājs izrāda savu devību un labvēlību pret apdāvināto, neprasot pretim kādu citu mantisku

vērtību, līdz ar to likums prasa no apdāvinātā zināmu pateicību, gan ne tieši, bet ar izturēšanos (skat. arī Čakste K. Civiltiesības. – Rīga: Apgāds Zvaigzne

ABC, 2011., 167.lpp.).

Civillikuma 1919.pants nosaka, ka dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ un ka par apdāvinātā nepateicību jāatzīst dāvinātāja

rupji apvainojumi vārdos vai darbos, viņam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības

stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt.

Prasītājs prasību par dāvinājuma līguma atcelšanu pamatojis ar apstākļiem, ka atbildētāja nav pildījusi no dāvinājuma līguma izrietošās maksāšanas

saistības, radot viņam zaudējumus, un ir atstājusi viņu bezpalīdzības stāvoklī, bet savus prasības pamatojošos apstākļus atbilstoši Civilprocesa likuma

93.pantā noteiktajam nav pierādījis.

Ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2018.gada 14.marta lēmumu apstiprinās, ka prasītājam sakarā ar izteiktu vājredzību ir

noteikta pirmās grupas invaliditāte, ka viņam slimības dēļ ir ierobežotas spējas sevi apkalpot un integrēties sabiedrībā, līdz ar to nepieciešama bieža

epizodiska palīdzība. Tomēr fakts, ka prasītājam šobrīd veselības stāvokļa un vecuma dēļ ir nepieciešama speciāla aprūpe, un ka puses tāpēc, ka

atbildētāja pastāvīgi dzīvo ārzemēs, nav uzturējušas ciešākus kontaktus, paši par sevi neliecina, ka atbildētāja ir pieļāvusi rupju nepateicību, atstājot viņu

bezpalīdzības stāvoklī. Lietā nav pierādījum tam, ka pieprasītāja veselības stāvokļa pasliktināšanās un attiecīgām sekām ir vainojama atbildētāja, vai ka

prasītājs ir lūdzis atbildētājai palīdzību, bet viņa ir atteikusies to sniegt, lai gan viņai bijusi iespēja to darīt.

Dāvinājuma līgums ir bezatlīdzības līgums un tas pats par sevi nerada apdāvinātajam uzturdošanas vai kādu citu materiālu pretpienākumu.

Saskaņā ar Civillikuma 1928.pantu katram dāvinājumam var pievienot kādu sevišķu uzlikumu vai pretpienākumu, bet konkrētajā gadījumā

dāvinājuma līgumā ir pielīgts tikai personālservitūts (dzīvokļa lietošanas tiesība) un aizlieguma atzīme par labu dāvinātājam, bet atbildētājai nav pielīgti

nekādi pienākumi, t.sk. pienākums segt ar dzīvojamās mājas uzturēšanu, apsaimniekošanu un dzīvoklī sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem saistītos

izdevumus.

Dāvinājuma līgumā prasītājam pielīgtā dzīvokļa bezmaksas lietošanas tiesība, tiesas ieskatā, nozīmē tiesību lietot dzīvokli bez īres maksas. Lietā nav

ziņu un pierādījumu tam, ka atbildētāja prasītājam ir pieprasījusi maksāt dzīvokļa īres maksu vai ka prasītājs būtu vērsies pie atbildētājas ar lūgumu

palīdzēt segt ar dzīvokli saistītos izdevumus. Lietā ir noskaidrots, ka atbildētāja pēc prasības celšanas ir segusi prasītāja parādu pret dzīvojamās mājas

pārvaldnieku un maksā kārtējos rēķinus.

Ņemot vērā minēto, prasība kā nepamatota noraidāma.

[7.2] Tā kā prasītāja pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē atteicās no prasības daļā par zaudējumu atlīdzības piedziņu, tiesvedība lietā šajā prasības

neuzturētajā daļā izbeidzama, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 4.punktu (tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja prasītājs atteicies no

prasības).

[8] Prasītājs/pers. A/ iesniedzis apelācijas sūdzību, ar kuru pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu viņa prasības noraidītajā daļā.

Apelācijas sūdzībā norādīti prasības pieteikumā jau norādītie apstākļi un šādi iebildumi pret pārsūdzēto tiesas spriedumu.

Tiesa ir nepamatoti sašaurinājusi prasītāja norādīto prasības pamatu, neņemot vērā tiesas sēdē norādītos apstākļus par atbildētājas rīcību.

Prasītājs cerēja, ka atbildētāja pēc dāvinājuma līguma noslēgšanas ar savu izturēšanos izrādīs viņam zināmu pateicību – sniegs atbalstu, parūpēsies

par viņu, bet atbildētāja nav ne atbraukusi ciemos, ne pazvanījusi vai atsūtījusi vēstuli, lai painteresētos, vai nav nepieciešama palīdzība, kā arī nav sniegusi

nekādu palīdzību, lai gan tas ir nepieciešams. Šāda rīcība uzskatāma par klaju necieņu un vienaldzību pret prasītāju.

Dāvinājuma līgumā tiešām nav ietverts noteikums, ka atbildētājai ir pienākums aprūpēt prasītāju, tomēr šāds pienākums izriet no dāvinājuma

būtības, kā arī Civillikuma 1919.panta otrās daļas.

Dāvinājuma līgumā ir pielīgts, ka prasītājam ir dzīvokļa bezmaksas lietošanas tiesība, kas, prasītāja ieskatā, ietver arī atbildētājas pienākumu segt

visus ar dzīvokli saistītos izdevumus, bet atbildētāja ir maksājusi tikai nekustamā īpašuma nodokli un nav segusi citus ar dzīvokli saistītos izdevumus,

tādējādi radot prasītājam zaudējumus un izrādot rupju nepateicību.

Tiesa nepamatoti norādījusi, ka prasītājam vajadzēja lūgt atbildētājai palīdzību, neņemot vērā, ka prasītājs to nav varējis darīt, jo viņš nav informēts

par atbildētājas dzīvesvietas adresi, tālruņa numuru vai citām saziņas iespējām. Atbildētājas nevēlēšanās uzturēt kontaktus ar prasītāju, intereses trūkums

un vienaldzība arī vērtējama kā rupja nepateicība.

Prasītājam ir jāmeklē citu cilvēku palīdzība, kas prasa papildus izdevumus, jo pašvaldība sedz tikai daļu no izdevumiem, kas saistīti viņa aprūpes

pakalpojumiem, 54 EUR mēnesī.

Atbildētāja pat tiesas procesa laikā ir izrādījusi rupju nepateicību pret prasītāju, jo nav pat viņam piezvanījusi, apciemojusi viņu vai sasveicinājusies

ar viņu.

[9] Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesneša 2020.gada 9.janvāra lēmumu /pers. A/ atbrīvots no valsts nodevas samaksas par apelācijas

sūdzības iesniegšanu.

[10] Atbildētāja/pers. B/ savā rakstveida paskaidrojumā apelācijas sūdzību nav atzinusi, norādot, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un

pamatots, un iepriekšējos rakstveida paskaidrojumos jau minētos apsvērumus.

Atbildētāja papildus norādīja, ka apgalvojums, ka prasītājam nebija iespēju sazināties ar atbildētāju, neatbilst patiesībai, jo puses līdz 2017.gadam

normāli sazinājās.

M o t ī v u d a ļ a

[11] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējusi pārsūdzētajā tiesas spriedumā un apelācijas sūdzībā norādītos argumentus, lietas

dalībnieku rakstveida paskaidrojumus un lietai pievienotos pierādījumus, atzīst, ka /pers. A/ apelācijas sūdzība un prasība nav pamatotas.

[11.1] Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2019.gada 19.decembra spriedums daļā, ar kuru izbeigta tiesvedība /pers. A/ prasības neuzturētajā daļā

par zaudējumu atlīdzības 5 500,99 EUR piedziņu, ar apelācijas sūdzību nav pārsūdzēts, līdz ar to ir stājies likumīgā spēkā.

Apelācijas kārtībā atkārtoti izskatāma /pers. A/ prasība pret /pers. B/ daļā par dāvinājuma līguma atcelšanu.

[11.2] Šā sprieduma 7.1.punktā norādītie pirmās instances tiesas motīvi, noraidot prasību par dāvinājuma līguma atcelšanu, ir pareizi un pietiekami,

līdz ar to apelācijas instances tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu tiem pievienojas, atkārtoti nenorādot.

[11.3] Apelācijas sūdzībā norādītie iebildumi pret pirmās instances tiesas spriedumu nav pamatoti.

Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa nosaka, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus, t.sk.

prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, un Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa paredz, ka pušu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par

faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

Pirmās instances tiesa ir pienācīgi izvērtējusi /pers. A/ prasības pieteikumā norādītos apstākļus un lietai pievienotos pierādījumus un pamatoti

secinājusi, ka prasītājs savu prasību nav pamatojis, proti, nav pierādījis, ka atbildētāja kā apdāvinātā pret viņu kā dāvinātāju ir pieļāvusi rupju nepateicību

Civillikuma 1919.panta izpratnē.

No Civillikuma 1919.panta izriet, ka dāvinājuma līguma atsaukšanu var prasīt nevis par jebkuru nepateicību, bet par rupju nepateicību (par rupjiem

apvainojumiem vārdos vai darbos, par tīši nodarītu svarīgu mantisku zaudējumu un dzīvības apdraudējumu, par atstāšanu bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis

iespējams palīdzēt).

Prasības pieteikumā norādītais dod pamatu secinājumam, ka prasītājs uzskata, ka atbildētājas rupja nepateicība izpaudusies tādējādi, ka viņa,

nemaksājot ar dzīvokli saistītos izdevumus, ir tīši nodarījusi viņam svarīgu mantisku zaudējumu un ka, nekontaktējoties ar viņu un nepalīdzot viņam, ir

atstājusi viņu bezpalīdzības stāvoklī, kaut gan viņai bija iespējams palīdzēt.

Lai varētu runāt par tīšu nodarījumu, ir jākonstatē, ka atbildētāja ir zinājusi, ka viņai ir jāmaksā ne tikai nekustamā īpašuma nodoklis, bet arī jāsedz

visi citi ar dzīvokli saistītie maksājumi, ka prasītājs ir bezpalīdzības stāvoklī un ka viņam ir nepieciešama palīdzība, bet viņa to nav darījusi, lai gan bijusi

iespēja to darīt.

Saskaņā ar Civillikuma 1912.pantu dāvinājuma līgums ir bezatlīdzības līgums, līdz ar to no dāvinājuma līguma būtības neizriet apdāvinātā pienākums

uzturēt dāvinātāju vai pildīt kādus dāvinājuma līgumā skaidri nenoteiktus pretpienākumus. Ja /pers. A/ griba bija nodot /pers. B/ dzīvokļa īpašumu, pretim

saņemot uzturu, tad viņam vajadzēja slēgt uztura līgumu Civillikuma 2096.panta izpratnē un nodibināt uztura tiesiskās attiecības.

No Civillikuma 1928.panta izriet, ka dāvinātājs var uzlikt apdāvinātam kādu uzlikumu vai pretpienākumu, bet no strīdus dāvinājuma līguma izriet

vien tas, ka apdāvinātā ir uzņēmusies pienākumu nodrošināt dāvinātājam dzīvokļa bezmaksas lietošanas tiesību līdz viņa mūža galam un ir apņēmusies

dzīvokļa īpašumu neatsavināt bez dāvinātāja rakstiskas piekrišanas.

Dāvinājuma līguma 10.punktā noteikts, ka līguma noteikumi ir līdzēju galēja vienošanās, savukārt 8.punktā noteikts, ka jebkuri līguma grozījumi vai

papildinājumi noformējami, pusēm rakstveidā vienojoties, līdz ar to prasītāja paskaidrojumi par iespējamo pušu mutisku vienošanos un tās saistošo

spēku, nav pamatoti.

Nav pamata secinājumam, ka, ja līgumā ir pielīgta “dzīvokļa bezmaksas lietošana”, tad tas pats par sevi nozīmē, ka tiesīgajai personai ne tikai nav

jāmaksā īres maksa, bet nav arī jānorēķinās par dzīvoklī sniegtajiem pakalpojumiem. Pēc vispārīgiem noteikumiem par dzīvoklī sniegtajiem

pakalpojumiem norēķinās tas, kurš tos izmanto.

Lietā nav nekādu pierādījumu tam, ka prasītājs ir gribējis sazināties ar atbildētāju, lai informētu par savu bezpalīdzīgo stāvokli – veselības un

materiālām problēmām, bet atbildētāja ir slēpusi savu adresi vai telefona numuru. Prasītājs nav apstrīdējis atbildētājas paskaidrojumus, ka pašvaldība

viņam sniedz sociālās aprūpes pakalpojumus un ka sociālā dienesta darbiniece ir pat pārcēlusies pie viņa uz dzīvi, kas dod pamatu šaubām, vai viņa

stāvoklis ir bijis tik bezpalīdzīgs, ka atbildētājai bija jābrauc no Ungārijas viņam palīdzēt.

Tā kā nav konstatējami apstākļi, kas liecina par atbildētājas rupju nepateicību Civillikuma 1919.panta izpratnē, prasība par dāvinājuma atsaukšanu

kā nepamatota noraidāma.

[11.4] Tā kā /pers. A/ tika atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, iesniedzot prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību, un viņa

prasība tiek noraidīta, tiesas izdevumus saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta piekto daļu uzņemas valsts.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432. – 434.pantu, 454.panta pirmo, otro daļu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a

/pers. A/ prasību pret /pers. B/ par dāvinājuma līguma atcelšanu pilnīgi noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Senātā 30 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, kasācijas sūdzību

iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā un samaksājot drošības naudu 300 EUR. Drošības nauda iemaksājama Valsts kases kontā

Nr.LV83TREL8280010000000, norādot, ka saņēmējs ir Latvijas Republikas Senāts, iemaksas mērķis – drošības nauda par kasācijas sūdzību civillietā

Nr.C68263519.

Tiesneses S.Krūmiņa

G.Freimane

O.Blūmfelde