Administrative court dismissed request to declare immigration decision invalid due to lack of procedural harm.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Administrative Regional Court rejected the applicant's request to declare the Migration Authority's decision invalid. The applicant argued that the authority's reliance on an outdated language certificate violated regulations and the Constitution, but the court found no evidence of procedural harm. The court ruled that the applicant retains the right to retake the language exam and apply again, meaning the error did not cause irreparable damage.
Legislator-Regeste
KI-generiertAdministrative Procedure Law Art. 307; Art. 309: A procedural violation must independently cause significant harm to rights or interests to be recognized as invalid in the operative part of a judgment.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertZitierte Rechtsprechung
KI-generiertVerwandte Entscheide
KI-generiertVolltext
Lietas arhīva Nr. AA43-1084-21/15
ECLI:LV:ADAT:2021:1215.A420235818.23.S
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lieta Nr.A420235818
AA43-1084-21/15
S P R I E D U M S
L a t v i t j a a us t a s v ā r d ā
Rīgā 2021.gada 15.decembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnesis referents Māris Birzgalis,
tiesneses Margarita Osmane un Anita Šteinberga
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Pilsonības un
migrācijas lietu pārvaldes 2018.gada 16.maija lēmuma Nr.573 atzīšanu par prettiesisku un labvēlīga administratīvā akta
izdošanu, ar kuru /pers. A/ tiktu piešķirts Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss Latvijas Republikā, sakarā ar
/pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 22.marta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicēja /pers. A/ vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk – pārvalde) ar lūgumu piešķirt Eiropas
Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā (turpmāk arī – statuss).
Ar pārvaldes Uzturēšanās nodaļas amatpersonas 2018.gada 20.marta lēmumu Nr.4653 (turpmāk – sākotnējais lēmums)
atteikts piešķirt pieteicējai statusu. Atteikums pamatots ar to, ka pieteicēja nav iesniegusi dokumentus, kas apstiprina, ka
viņai ir pietiekams iztikas nodrošinājums, kā arī ar to, ka valodas apliecība, kas pieteicējai izdota 1993.gada 6.oktobrī, nav
atzīstama par dokumentu statusa pieprasīšanai.
Ar pārvaldes priekšnieka 2018.gada 16.maija lēmumu Nr.573 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts
negrozīts.
[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirts
statuss.
Pieteikumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi.
[2.1] Iesniegtā valodas apliecība atbilst vidējā līmeņa B1 un B2 pakāpei, kas ir augstāka nekā pamata līmeņa 2.pakāpe
(A2), kas noteikta statusa iegūšanai atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumu Nr.733 „Noteikumi par valsts
valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai,
pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu
par valsts valodas prasmes pārbaudi” (turpmāk – noteikumi Nr.733) 10.punktam.
[2.2] Noteikumu Nr.733 20.punkts, uz kuru atsaucas pārvalde, ir pretrunā ar noteikumu Nr.733 19.1.2. un
19.1.2.2.apakšpunktu, kā arī ar likuma „Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” (turpmāk
– Statusa likums) 3.panta pirmās daļas 2.punktu un Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91.pantu, jo
diskriminē pieteicēju pēc vecuma un pēc valsts valodas prasmes apliecības iegūšanas laika. Šis noteikums nav arī pamatots
ar normatīvajiem aktiem. Noteikumu Nr.733 20.punkts ir uzskatāms par absurdu, jo valsts valodas prasības līmeņa
apliecību nevar „sadalīt uz pusēm”, jo tā vai nu ir derīga, vai nav derīga. Secīgi, ja tā ir derīga, tā atbilst Statusa likuma
3.panta pirmās daļas 2.punkta nosacījumiem.
[2.3] Latvijas nepilsoņus, kuri pieprasa šo statusu, nevar uzskatīt par Statusa likuma subjektiem 1.panta 3. un 4.punkta
izpratnē, jo ar likumu „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” viņiem ir
piešķirtas Satversmē noteiktās tiesības un pienākumi, kā arī Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju statuss. Latvijas Republikas
nepilsoņiem valsts piederība (vai izcelsmes valsts) ir Latvija, un viņus nevar uzskatīt par trešās valsts pilsoņiem, uz kuriem
attiecas Statusa likuma 3.pants. Šajā jautājumā Latvijas nepilsoņus nevar nostādīt vienādā situācijā ar ārvalstniekiem vai
bezvalstniekiem. Tādējādi pārvaldei nav pamata prasīt Latvijas Republikas nepilsoņiem Statusa likuma 3.panta pirmās daļas
noteikumu ievērošanu.
[3] Pārvalde paskaidrojumā pieteikumu neatzīst un lūdz noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem.
[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2019.gada 22.marta spriedumu pieteikumu noraidīja.
Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[4.1] Vispirms tiesa precizēja pieteikuma priekšmetu, norādot, ka pieteikuma priekšmets ir par labvēlīga administratīvā
akta izdošanu un pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku.
[4.2] Statusa likuma 3.panta pirmajā daļā noteikts, ka trešās valsts pilsonis ir tiesīgs pieprasīt Eiropas Savienības
pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā, ja vienlaikus pastāv šādi nosacījumi: 1) viņam ir pietiekams iztikas
nodrošinājums, lai uzturētu sevi un savā apgādībā esošos ģimenes locekļus; 2) viņš ir apguvis valsts valodu; 3) viņš ir
nepārtraukti un likumīgi uzturējies Latvijas Republikā kā Latvijas pilsonis pirms citas valsts pilsonības iegūšanas, kā Latvijas
nepilsonis vai ar uzturēšanās atļauju vai pēdējos divus gadus pirms pieteikuma iesniegšanas uzturējies Latvijas Republikā kā
Eiropas Savienības zilās kartes turētājs vai Eiropas Savienības zilās kartes turētāja ģimenes loceklis.
Lietā pastāv strīds par pirmo divu nosacījumu izpildi labvēlīga administratīvā akta izdošanai, kā arī par to, vai attiecībā
uz pieteicēju kā Latvijas Republikas nepilsoni ir piemērojams Statusa likuma 3.pants.
[4.3] Vispirms tiesa vērtēja, vai attiecībā uz pieteicēju ir piemērojams Statusa likuma 3.pants.
Tiesa, izvērtējot Statusa likuma 1.panta 3.punktu, kā arī atsaucoties uz Satversmes tiesas 2005.gada 7.marta spriedumu
lietā Nr.2004-15-016, atzina, ka Statusa likums uz Latvijas Republikas nepilsoņiem attiecas. Tiesa secināja, ka Latvijas
Republikas nepilsoņi nav atzīstami par Latvijas Republikas un Eiropas Savienības pilsoņiem nedz nacionālo normatīvo
aktu, nedz arī Eiropas Savienības tiesību izpratnē, tajā skaitā Eiropas Padomes 2003.gada 25.novembra direktīvas
2003/109/EK „Par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji” (turpmāk – direktīva
2003/109/EK) izpratnē.
[4.4] Tiesa vērtēja, vai pieteicējai ir pietiekams iztikas nodrošinājums.
[4.4.1] No Statusa likuma 1.panta 2.punkta un 4.panta pirmās daļas 3.punkta izriet, ka pretendentam uz statusa
saņemšanu ir jānodrošina pierādījumi, no kuriem izrietētu, ka viņš saņem ne tikai pietiekamus ienākumus pēdējo divpadsmit
mēnešu laikā pirms statusa pieprasīšanas, bet arī ikmēneša ienākumus vismaz vienas minimālās mēneša algas apmērā par
normālu darba laiku. Proti, minētie divi nosacījumi ir kumulatīvi. Pat tad, ja vienā mēnesī vai dažos mēnešos saņemto
ienākumu apmērs pārsniedz likumā noteikto ikmēneša ienākumu summu par divpadsmit mēnešiem kopā, iztikas
nodrošinājuma kritērijs tiks izpildīts, tas automātiski nenozīmē, ka ir izpildīts arī stabilitātes kritērijs.
Arī no direktīvas 2003/109/EK preambulas septītās daļas 5.panta un 15.panta otrās daļas izriet, ka direktīvas izpratnē
pienācīgu ienākumu noteikšanas kritēriji ir stabili un regulāri ienākumi, kuru apmēru dalībvalstis ir tiesīgas noteikt pašas,
ieviešot direktīvas 2003/109/EK normas.
[4.4.2] Pieteicēja iztikas nodrošinājuma apliecināšanai iesniegusi /Nosaukums A/ 2017.gada 16.oktobra izziņu
Nr.1D/2017, kurā norādīts, ka laika posmā no 2016.gada 1.oktobra līdz 2017.gada 30.septembrim pieteicējas darba alga ir
bijusi 2084,66 euro, minētajā laika posmā pieteicēja ir saņēmusi dividendes 4477 euro, kā arī ienākumus no sava nekustamā
īpašuma iznomāšanas 5304 euro, un Valsts ieņēmumu dienesta izziņu Nr.31.1-8.62.3/276627, no kuras izriet, ka viņas
ienākumi 2016.gadā bija 26 521,92 euro un 2017.gadā – 7814,99 euro.
Ņemot vērā, ka pieteicēja dokumentus statusa pieprasīšanai iesniedza 2017.gada 23.novembrī, tiesa vērtēja pieteicējas
ienākumus no 2016.gada 1.novembra līdz 2017.gada 31.oktobrim.
No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējai 2017.gada janvārī, februārī, martā un jūnijā nav bijuši ienākumi vismaz vienas
minimālās mēneša darba algas apmērā. Pieteicējas ienākumi 2017.gada janvārī ir bijuši 357,78 euro, februārī – 358,57 euro,
martā – 358,93 euro un jūnijā – 349,67 euro.
No Valsts ieņēmumu dienesta 2017.gada 29.novembra izziņas Nr.8.16.4-4/334737 un 2019.gada 14.marta izziņas
Nr.8.16.1-4/104268 konstatējams, ka pieteicējai pēdējos divpadsmit mēnešus nav bijuši stabili ikmēneša ienākumi vismaz
vienas minimālās mēneša darba algas apmērā.
[4.4.3] Tiesa pieprasīja arī no Valsts ieņēmumu dienesta aktuālo informāciju par pieteicējas ienākumiem par periodu no
2018.gada 1.februāra līdz 2019.gada 28.februārim. No Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 14.marta izziņas Nr.8.16.1-
4/104268 un pieteicējas par viņas ienākumiem apkopotās informācijas izriet, ka 2018.gada janvārī pieteicējai tika izmaksāta
darba alga 215 euro, procentu maksājumi 202,23 euro, kopā 417,23 euro (pieteicējas apkopojumā norādītā kopējā summa
par viņas ienākumiem 2018.gada janvārī 417,75 euro atšķiras no summas, kas izriet no dienesta izziņas), 2018.gada februārī
pieteicējai tika izmaksāta darba alga 215 euro, procentu maksājumi 182,36 euro, kopā 397,36 euro. Secīgi pieteicējas
ienākumi 2018.gada janvārī un februārī nesasniedza normatīvajos aktos noteikto minimumu 430 euro. Tādēļ neizpildās
nosacījums labvēlīga administratīvā akta izdošanai, proti, stabili ikmēneša ienākumi vismaz vienas minimālās mēneša darba
algas apmērā (par normālu darba laiku) pēdējo divpadsmit mēnešu laikā, t.i., no 2018.gada 1.februāra līdz 2019.gada
28.februārim.
[4.5] Tiesa vērtēja, vai pieteicēja ir iesniegusi dokumentus, kas apliecina pieteicējas valsts valodas zināšanas.
[4.5.1] No Statusa likuma 3.panta ceturtās daļas, 4.panta pirmās daļas 3.punkta, kā arī noteikumu Nr.733 10. un
20.punkta izriet, ka personai statusa piešķiršanai ir jāiesniedz pārvaldē valsts valodas prasmes apliecība, kas ir izdota pēc
2001.gada 1.februāra.
[4.5.2] No noteikumu Nr.733 anotācijas izriet, ka līdz 2001.gada 31.janvārim, pārbaudot valsts valodas zināšanas,
zināšanu apjoms un pārbaude bija noteikta runātprasmei, lasītprasmei un rakstītprasmei un netika pārbaudīta klausīšanās
prasme, atšķīrās pārbaudes kārtība un apliecību izdošanas kārtība, un valodas prasmju līmeņi netika saskaņoti ar Eiropā
atzītajiem valodas prasmju līmeņu apzīmējumiem. Līdz 2001.gada 31.janvārim izsniegtās apliecības joprojām ir derīgas
amata un profesionālo pienākumu veikšanai, jo nebūtu samērīgi uzlikt personām, kas jau pilda amata un profesionālos
pienākumus Latvijā, atkārtoti pārbaudīt valsts valodas prasmes. Tomēr citiem mērķiem likumdevējs noteica modernāku un
Eiropā atzītu valodas prasmju pārbaudes kārtību.
[4.5.3] Pieteicēja kā dokumentu, kas apliecina, ka viņa ir apguvusi valsts valodu, ir iesniegusi 1993.gada 6.oktobrī LZA
Koksnes ķīmijas institūta izsniegtu valsts valodas prasmes apliecību Nr.132498. Minētā apliecība nevar apliecināt
pieteicējas valsts valodas zināšanas un to līmeni statusa piešķiršanai, jo tā ir izdota līdz 2001.gada 31.janvārim, līdz ar to tā
neatbilst noteikumu Nr.733 prasībām statusa iegūšanai. Tādējādi nav nozīmes arī tam, ka minētajā apliecībā norādītais
pieteicējas valsts valodas zināšanu līmenis B ir augstāks par statusa iegūšanai nepieciešamo līmeni.
Komunicējot ar pieteicēju tiesas sēdē, tiesai neradās šaubas par to, ka viņas valsts valodas zināšanu līmenis ir augstāks
par statusa iegūšanai nepieciešamo līmeni. Tomēr tiesa norādīja, ka tā nevar piešķirt validitāti un pierādījuma spēku
dokumentam, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par tādu nevar būt.
[4.6] Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un nepastāv pamats labvēlīga administratīvā
akta izdošanai.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 22.marta spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā
norādīti turpmāk minētie argumenti.
[5.1] No /Nosaukums A/ 2017.gada 16.oktobra izziņas Nr.1D/2017 izriet, ka kopējie pieteicējas ienākumi no darba
algas, dividendēm un no sava nekustamā īpašuma iznomāšanas par periodu no 2016.gada 1.oktobra lī d z 2017.gada
30.septembrim bija 11 865,66 euro, kas ir 988,81 euro mēnesī. Valsts ieņēmumu dienesta izziņā Nr.31.1-8.62.3/276627
2016.gadā uzrādīti ienākumi 26 521,92 euro, kas ir 2210,16 euro mēnesī, savukārt periodā no 2017.gada 1.janvāra līdz
30.septembrim 7814,99 euro, kas ir 868,33 euro mēnesī. No minētā secināms, ka pieteicējas vidējie ienākumi 2016. un
2017.gadā bija lielāki par valstī noteikto minimālo algu. Tiesa nav pievērsusi uzmanību un vērtējusi, ka pieteicējas gadījums
ir netipisks, jo pieteicēju nevar uzskatīt par tādu personu, kam nav pietiekama iztikas nodrošinājuma.
[5.2] Ne pirms, ne pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas Republikas nepilsoņiem netika izvirzītas papildu
prasības, lai saņemtu statusu. Direktīva 2003/109/EK Latvijā stājās spēkā 2006.gada 23.janvārī, savukārt likums tika
pieņemts tikai 2006.gada 22.jūnijā. Tādēļ nav pamata izvirzīt īpašus noteikumus Latvijas Republikas nepilsoņiem, kas legāli
Latvijā ir uzturējušies līdz minētajam datumam, lai piešķirtu statusu, jo likumam nav atpakaļvērsta spēka.
[5.3] Atsaucoties uz direktīvas 2003/109/EK preambulas 9.punktu, ka ekonomiskiem apsvērumiem nevajadzētu būt par
pamatu, lai atteiktos piešķirt statusu, pieteicēja norāda, ka citās dalībvalstīs ņem vērā visus ienākumus, nevis tikai algu.
[5.4] Tiesa nav ievērojusi privātpersonas tiesību ievērošanas principu, vienlīdzības principu, tiesiskuma principu,
tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu un demokrātiskas iekārtas principu.
[6] Pārvalde paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un
pamatots, bet apelācijas sūdzība noraidāma.
[7] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.aprīļa spriedumu pieteicējas pieteikums daļēji apmierināts, atzīstot
par prettiesisku pārvaldes 2018.gada 16. maija lēmumu Nr.573 daļā, kurā konstatēts, ka pieteicējai nav pietiekama iztikas
nodrošinājuma. Pieteicējas pieteikums par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirts Eiropas Savienības
pastāvīgā iedzīvotāja statuss Latvijas Republikā, izdošanu tika noraidīts.
[8] Par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.aprīļa spriedumu gan pieteicēja, gan pārvalde iesniedza kasācijas
sūdzības.
[9] Ar Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.gada 12.augusta spriedumu Administratīvās apgabaltiesas
2020.gada 22.aprīļa spriedums atcelts daļā, ar kuru apmierināts pieteicējas pieteikums. Lieta minētajā daļā nosūtīta jaunai
izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.
Senāta spriedumā atzīts, ka iestādes lēmumam par statusa noteikšanu nav vairāku daļu. Lai tiesa varētu sprieduma
rezolutīvajā daļā lemt par procesuālu pārkāpumu, šim pārkāpumam ir jābūt būtiskam.
Motīvu daļa
[10] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus un procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā
apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[11] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.aprīļa spriedumu pieteicējas pieteikums tika daļēji apmierināts.
Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicējas pieteikumu par pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet
apmierināja par Lēmuma atzīšanu par prettiesisku daļā, kurā konstatēts, ka pieteicējai nav pietiekama iztikas nodrošinājuma.
Ar Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.gada 12.augusta spriedumu Administratīvās apgabaltiesas
2020.gada 22.aprīļa spriedums tika atcelts daļā, ar kuru pieteicējas pieteikums tika apmierināts. Lieta minētajā daļā nosūtīta
jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Pārējā daļā Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.aprīļa spriedums
tika atstāts negrozīts.
Ievērojot minēto, apgabaltiesa konstatē, ka Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.aprīļa spriedums, ar kuru
pieteicējas pieteikums daļā ir ticis noraidīts, ir stājies spēkā, līdz ar to apgabaltiesai, skatot lietu no jauna, ir jāpārbauda, vai
iestādes lēmums, ar kuru ir noraidīts pieteicējas lūgums piešķirt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas
Republikā, ir kopumā bijis tiesisks.
[12] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmo daļu tiesību normas interpretācija (tulkojums), kas
izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna.
[13] Apgabaltiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai Lēmums, ar kuru ir noraidīts pieteicējas lūgums par statusa
piešķiršanu, ir kopumā bijis tiesisks.
[14] Iestādes Lēmuma pamatojums, noraidot pieteicējas lūgumu, balstās uz argumentu, ka pieteicēja atbilstoši Statusa
likuma 3.panta pirmās daļas 1. un 2.punktam nav izpildījusi divus kumulatīvus nosacījumus, proti, nav iesniegusi
dokumentus, kas pierāda, ka pieteicējai ir pastāvīgi un pietiekami ienākumi, kā arī nav iesniegusi derīgu valsts valodas
prasmes apliecību, proti, tādu, kas ir tikusi izdota pēc 2001.gada 31.janvāra.
[15] Apgabaltiesa konstatē, ka izskatāmajā lietā Senāts ir atzinis (sk. Senāta 2021.gada 12.augusta sprieduma lietā
Nr.SKA-490/2021 6.-8.punktu ) gan to, ka Statusa likums attiecas uz Latvijas Republikas nepilsoņiem, gan arī to, ka
saskaņā ar Statusa likuma 3.panta ceturto daļu noteikumi Nr.733 izskatāmajā lietā ir piemērojumi (turpat, 9.punkts).
Ievērojot minēto, apgabaltiesa secina, ka Lēmumā ir pamatoti konstatēts, ka pieteicējas iestādē iesniegtā valsts valodas
prasmes apliecība nav derīga statusa iegūšanai, jo tā nav tikusi izsniegta pēc 2001.gada 31.janvāra, proti, pieteicēja nav
ievērojusi noteikumu Nr.733 10. un 20.punkta prasības.
[16] Apgabaltiesa konstatē, ka Lēmumā, izvērtējot pieteicējas ienākumu līmeni un pamatojot to ar stabilitātes principu,
iestāde ir konstatējusi, ka 2017.gada atsevišķos mēnešos pieteicējas ienākumi ir zemāki par valstī noteikto minimālo mēneša
darba algu, tādējādi secinot, ka tie nav pietiekami. Apgabaltiesa konstatē, ka iestāde, veicot pieteicējas ienākuma līmeņa
izvērtējumu, nav ņēmusi vērā apstākli, ka pieteicējas ienākumus veido arī dividendes un ienākumi no nekustamā īpašuma
iznomāšanas.
Apgabaltiesa konstatē, ka Senāts izskatāmajā lietā, izvērtējot pārvaldes kasācijas sūdzības argumentu, ar kuru tā iebilst
pret apgabaltiesas veikto jēdziena „pietiekams iztikas nodrošinājums” interpretāciju, ir atzinis par pamatotu apgabaltiesas
secināto, ka, ņemot vērā apstākļu kopumu (ienākumus no darba algas, dividendēm un nekustamā īpašuma izīrēšanas),
pieteicēju nevar uzskatīt par personu ar nepietiekamu nodrošinājumu. Pārvaldes kasācijas sūdzības argumenti pēc būtības
balstīti tikai uz gramatisko normas interpretāciju, taču ar to nebūtu sasniedzams normas mērķis, kā to pareizi secinājusi
apgabaltiesa (sk. Senāta 2021.gada 12.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-490/2021 12.punktu).
Tā kā iestāde, veicot pieteicējas iztikas nodrošinājuma pārbaudi, nav ņēmusi vērā visus pieteicējas iesniegtos
dokumentus, apgabaltiesa secina, ka tās aprēķini un secinājumi konkrētajā gadījumā nav atzīstami par pareiziem.
[17] Senāts izskatāmajā lietā ir norādījis (sk. Senāta 2021.gada 12.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-490/2021
13.punktu), ka nepiekrīt apgabaltiesai, ka lēmumam par statusa piešķiršanu ir vairākas daļas. Administratīvajam aktam ir
vairākas daļas, ja katra no tām ietekmē adresāta tiesību apjomu vai katrā ir atteikums mainīt adresāta tiesību apjomu. Tās ir
daļas, par kurām var lemt atsevišķi un kuras atsevišķi varētu atcelt vai atzīt par prettiesiskām. Līdz ar to administratīvā akta
daļu veido tā lemjošajā daļā nolemtais kopā ar šo lēmumu pamatojošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.
Ar pārsūdzēto lēmumu ir atteikts izdot labvēlīgu administratīvo aktu – piešķirt pieteicējai statusu. Līdz ar to atteikumā
nav citu daļu kā vien atteikums piešķirt statusu. Šis atteikums ir pamatots ar diviem faktiskajiem apstākļiem – pieteicēja nav
iesniegusi dokumentus, kas apstiprina, ka viņai ir pietiekams iztikas nodrošinājums, kā arī valodas apliecība, kas izdota
pieteicējai 1993.gada 6.oktobrī, nav atzīstama par dokumentu statusa pieprasīšanai. Kā jau minēts iepriekš, lēmumu
pamatojošie apstākļi nav uzskatāmi par lēmuma daļu, par kuras tiesiskumu varētu atsevišķi izlemt sprieduma rezolutīvajā
daļā.
Kļūda lēmuma pamatojumā var tikt vērtēta kā procesuāls pārkāpums. Taču prasījums par procesuālā pārkāpuma
(procesuāla lēmuma) konstatēšanu papildu prasījumam par administratīvo aktu ir pieļaujams tad, ja persona ir pamatojusi,
ka konkrētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums pats par sevi (nevis ievērojot tā ietekmi uz galīgo administratīvo
aktu) ir radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šādā gadījumā pieteikuma izskatīšanas rezultātā
tiesa, neatkarīgi no tā, vai tā apmierina vai neapmierina personas prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu,
sprieduma rezolutīvajā daļā var konstatēt iestādes pieļautu procesuālo pārkāpumu. Šādos izņēmuma gadījumos ir svarīgi,
lai personas norādītais aizskārums ir procesuālā pārkāpuma patstāvīgi radītas sekas, nevis pārsūdzētā galīgā administratīvā
akta radītās sekas (piemēram, S e n ā t a 2020.gada 30.aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA-1057/2020
(ECLI:LV:AT:2020:0430.A420236319.10.L) 14. un 15.punkts).
[18] Kā ir atzinis Senāts izskatāmajā lietā, lai apgabaltiesa sprieduma rezolutīvajā daļā lemtu par procesuālu pārkāpumu,
šim pārkāpumam būtu jābūt būtiskam. No lietas materiāliem neizriet, ka nepareizais pārvaldes secinājums pats par sevi ir
radījis kādas nelabvēlīgas sekas pieteicējai (sk. Senāta 2021.gada 12.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-490/2021
14.punktu).
Arī Administratīvajā apgabaltiesā līdz sprieduma sastādīšanai pieteicējas argumenti par to, ka iestādes kļūdainie
secinājumi būtu radījuši pieteicējai kādas nelabvēlīgas sekas, nav saņemti.
Apgabaltiesa pati šādas nelabvēlīgas sekas nekonstatē un norāda, ka pieteicējai nav liegta iespēja, nokārtojot valsts
valodas prasmes pārbaudi atbilstoši jaunajām prasībām, atkārtoti vērsties pārvaldē un lūgt piešķirt Eiropas Savienības
pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā.
Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums kopumā ir atzīstams par tiesisku.
[19] Ņemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka pieteicējas pieteikums daļā par Lēmuma atzīšanu par
prettiesisku ir noraidāms.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
Noraidīt /pers. A/ pieteikumu daļā par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2018.gada 16.maija lēmuma Nr.573
atzīšanu par prettiesisku.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnesis referents M.Birzgalis
Tiesneses M.Osmane
A.Šteinberga
DOKUMENTS PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOGU.