Lawsuit dismissed for failure to cite specific administrative law violations in cassation appeal. Appeal rejected due to lack of legal basis and procedural requirements. Court upheld lower court's tax assessment. Appeal rejected for failure to cite specific administrative law violations. Court upheld lower court's tax assessment.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Supreme Court dismissed the cassation appeal filed by the applicant against the Regional Administrative Court's decision regarding tax assessments. The applicant argued that the lower court failed to consider specific facts and violated equal treatment principles, but the Supreme Court found the appeal lacked the required legal basis under administrative procedure law. The court ruled that the appeal was inadmissible because it did not specify which legal norms were violated, and the applicant's dissatisfaction with the outcome was insufficient to establish a procedural error.
Legislator-Regeste
KI-generiertAdministrative Procedure Law Art. 328(1) pt. 6; Art. 338(1) pt. 1: A cassation appeal is inadmissible if it fails to specify the violated legal norm and the manner in which the violation occurred.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertZitierte Rechtsprechung
KI-generiertVolltext
ECLI:LV:AT:2021:0304.A420195715.12.L
Lieta Nr. A420195715, SKA-823/2021
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2021.gada 4.martā
[1] Senātā saņemta pieteicējas /pers. A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.decembra spriedumu lietā par Valsts
ieņēmumu dienesta 2015.gada 11.marta lēmuma Nr. 22.10/L-11237 atcelšanu daļā.
Atbilstoši apgabaltiesas spriedumā norādītajam ar iestādes lēmumu pieteicējai papildu nomaksai budžetā noteikts iedzīvotāju ienākuma nodoklis,
nokavējuma un soda nauda. Valsts ieņēmumu dienests secināja, ka par pieteicējas ienākumu ir atzīstama un ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekama
arī tā nekustamā īpašuma pirkuma maksas daļa, ko pieteicēja kā nekustamā īpašuma pārdevēja nodeva glabāšanā zvērinātam notāram.
[2] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas 6.punktam kasācijas sūdzībā ir jānorāda, kādu materiālo vai procesuālo
tiesību normu tiesa pārkāpusi un pamatojumu, kā izpaužas šis pārkāpums. Ja minētā prasība nav ievērota, tad atbilstoši Administratīvā procesa likuma
338.1panta pirmajai daļai kasācijas tiesvedību atsakāms ierosināt.
Senatoru kolēģija turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka kasācijas sūdzība neatbilst Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas
6.punkta prasībām, tāpēc kasācijas tiesvedību atsakāms ierosināt.
[3] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka, izskatot lietu, apgabaltiesa nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja faktiski nav saņēmusi atsavinātā nekustamā īpašuma
pirkuma maksas daļu, jo ir to nodevusi glabāšanā zvērinātam notāram.
Jautājumu par to, vai nodokļu maksātājam ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā gūtā ienākuma,
ko nodokļu maksātājs pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas nodod glabāšanā zvērinātam tiesu izpildītājam, Senāts šajā lietā jau ir risinājis 2020.gada
23.oktobra spriedumā. Apgabaltiesa, izskatot lietu no jauna, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmajai daļai ir ņēmusi vērā minētajā
Senāta spriedumā sniegto tiesību normu interpretāciju, ir izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus un ir sniegusi atbildes uz tiem. Kasācijas sūdzībā nav
norādīts, kādas tiesību normas apgabaltiesa ir pārkāpusi, atzīstot, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek aplikta arī tā ienākumu daļa, kas nodota
glabāšanā citai personai. Apstāklis, ka pieteicēja nepiekrīt lietas iznākumam un uzskata to par netaisnīgu, nenozīmē, ka apgabaltiesa ir pieļāvusi tiesību
normu pārkāpumus.
[4] Kasācijas sūdzībā pausti argumenti, ka, aprēķinot nodokli no kapitāla pieauguma, ir jāņem vērā izdevumi par starpnieka (māklera) sniegtajiem
pakalpojumiem.
Arī šis jautājums tika risināts šajā lietā taisītajā Senāta 2020.gada 23.oktobra spriedumā. Izskatot pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās
apgabaltiesas 2018.gada 22.janvāra spriedumu daļā, Senāts minētajā spriedumā atzina, ka apgabaltiesa ir pareizi interpretējusi likuma „Par iedzīvotāju
ienākuma nodokli” 11. 9panta piekto daļu un ir pamatoti atzinusi, ka izdevumi par māklera sniegtajiem pakalpojumiem kapitāla pieauguma aprēķinā nav
ņemami vērā. Līdz ar to Senāts 2020.gada 23.oktobra spriedumā pieteicējas kasācijas sūdzību atzina par nepamatotu. Šobrīd pieteicēja faktiski atkārtoti
iebilst pret Administratīvās apgabaltiesas 2018.gada 22.janvāra spriedumu daļā, kas ir stājusies spēkā, taču tas nav pieļaujami, jo atbilstoši
Administratīvā procesa likuma 263.panta ceturtajai daļai un likuma „Par tiesu varu” 16.pantam spēkā stājies tiesas spriedums ir visiem saistošs un obligāti
izpildāms arī tad, ja persona tam nepiekrīt.
[5] Pieteicēja uzskata, ka attiecībā pret pieteicēju ir pārkāpts vienlīdzības un procesuālā taisnīguma princips. Taču kasācijas sūdzībā nav
izskaidrots, kā ir izpaudies šo principu pārkāpums. Kā jau minēts, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas 6.punktam kasācijas
sūdzībā jānorāda pamatojums, kā kasatora ieskatā tiesa ir pārkāpusi konkrēto tiesību normu. Neargumentēti apgalvojumi paši par sevi nav pietiekami, lai
uzskatītu, ka tiesa ir pieļāvusi pārkāpumu.
[6] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka Valsts ieņēmumu dienests ir nepareizi aprēķinājis budžetā maksājamo nodokli, jo nav ņēmis vērā, ka atsavinātais
nekustamais īpašums bija kopīpašums.
Senatoru kolēģija vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 347.panta pirmo daļu kasācijas instances tiesas
kompetencē ir pārbaudīt nevis iestādes rīcības un lēmuma tiesiskumu un pamatotību, bet gan to, vai zemākas instances tiesa lietas izskatīšanā ir ievērojusi
materiālo un procesuālo tiesību normas. Līdz ar to pieteicējas iebildumi pret Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu un rīcību nerada pamatu kasācijas
tiesvedības ierosināšanai un nav pārbaudāmi kasācijas instances tiesā. To, vai dienests ir pareizi aprēķinājis pieteicējai papildus budžetā maksājamo
nodokli, ir pārbaudījusi apgabaltiesa, savukārt pieteicēja argumentētus iebildumus nav norādījusi.
[7] Pieteicēja uzskata, ka, izskatot lietu, bija jānoskaidro, vai pieteicējai bija kavētie nodokļu maksājumi un kādu apmēru no papildus aprēķinātā
nodokļa pieteicēja ir samaksājusi.
Tā kā izskatāmajā lietā tiesai bija jāpārbauda, vai Valsts ieņēmumu dienests pieteicējai pareizi aprēķinājis papildus budžetā maksājamo nodokli,
apgabaltiesai nebija jāskaidro pieteicējas nodokļu saistību apmērs, jo tas neietekmē pienākumu aprēķināt un samaksāt valsts budžetā nodokli no
ienākumiem, ko likumdevējs definējis kā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamus ienākumus.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta pirmo daļu, senatoru kolēģija
nolēma
Atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 22.decembra spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore D. Makarova Senatore Dz. Amerika Senatore V. Kakste