Court allows residence permit revocation appeal due to disproportionate security risk assessment failure.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Administrative Regional Court partially allowed the applicant's appeal to revoke the immigration office's decision to cancel his temporary residence permit. The applicant, a Belarusian national with a family in Latvia, argued the revocation was disproportionate given his long-term residence and family ties. The court found the security service's risk assessment too generic and failed to adequately justify the severity of the threat relative to the individual's circumstances.
Legislator-Regeste
KI-generiertImigrācijas likuma 35.panta 1.p. 23.p.; Administratīvā procesa likuma 126.p. 1.d.; Where a state authority revokes a residence permit based on security threats, the decision must be substantiated with individualized facts and must pass the proportionality test considering the applicant's personal situation and family ties.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertZitierte Rechtsprechung
KI-generiertVerwandte Entscheide
KI-generiertVolltext
Lietas arhīva Nr. AA43-0358-24/17
ECLI:LV:ADAT:2024:0508.A420130923.10.S
Administratīvā apgabaltiesa
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2024.gada 8.maijā
Tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ilze Amona, tiesneši Kaspars Berķis un Valda Zommere,
piedaloties pieteicējam /pers. A/ (/pers. A/) un viņa pārstāvim zvērinātam advokātam Anatolijam Orehovam, atbildētājas
Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestāžu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvei /pers. E/ un Valsts drošības
dienesta pārstāvim /pers. F/,
daļēji slēgtā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2023.gada 2.janvāra lēmuma Nr.2/2023 atcelšanu un pienākuma uzlikšanu reģistrēt
/pers. A/ termiņuzturēšanās atļauju, sakarā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un Valsts drošības dienesta apelācijas
sūdzībām par Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 3.jūlija spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) Uzturēšanās atļauju nodaļas 2021.gada 20.janvāra
lēmumu Nr.1091 pieteicējam Baltkrievijas pilsonim /pers. A/ piešķirtas uzturēšanās tiesības Latvijā līdz 2026.gada
22.janvārim saskaņā ar Imigrācijas likuma 23.panta pirmās daļas 25.punkta a) apakšpunktu. 2022.gada 12.janvārī
pieteicējam izsniegta kārtējā termiņuzturēšanās atļauja līdz uzturēšanas atļaujas reģistrācijas termiņam 2023.gada 12.janvārim.
Valsts drošības dienests (turpmāk – dienests) 2022.gada 16.marta vēstulē informēja pārvaldi, ka tas pārbaudes laikā ir
konstatējis Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 23.punktā minētos apstākļus pieteicēja termiņuzturēšanās atļaujas
anulēšanai. Dienesta pretizlūkošanas procesa ietvaros veiktajā pieteicēja novērtējumā secināts, ka pieteicējs rada draudus
valsts drošībai, kas izpaužas kā augsti izlūkošanas riski.
Ar Pārvaldes Uzturēšanās atļauju nodaļas 2022.gada 22.marta lēmumu Nr.4742/2022 pieteicēja termiņuzturēšanās
atļauja tika anulēta. Pieteicējs šo lēmumu apstrīdēja.
Ar pārvaldes 2023.gada 2.janvāra lēmumu Nr.2/2023 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) apstrīdētais lēmums atstāts
negrozīts. Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāko.
[1.1] Saņemot kompetentās valsts iestādes atzinumu, pārvalde nav tiesīga izvērtēt tā pamatotību. Imigrācijas likuma
35.panta pirmās daļas 23.punktā imperatīvi noteikts, ka pārvaldei jāizdod obligātais administratīvais akts, proti, lēmums par
uzturēšanās atļaujas anulēšanu.
[1.2] Dienesta 2022.gada 25.oktobra vēstule apstiprina, ka pieteicēja lietas faktiskie apstākļi nav mainījušies un
joprojām pastāv pamats uzturēšanās atļaujas anulēšanai.
[1.3] Pieteicējs nepamatoti atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Sļivenko pret Latviju. Minētajā
lietā netika konstatēts, ka iesniedzēja rada draudus valsts drošībai, kas izpaužas kā augsti izlūkošanas riski.
[1.4] Iepretim pieteicēja privātajai dzīvei tika izvērtētas valsts un sabiedrības intereses un tika konstatēts sabiebrības
interešu būtisks apdraudējums, tāpēc pārvaldei ir pienākums anulēt pieteicējam piešķirto uzturēšanās atļauju. Pieteicējam ir
iespēja īstenot privāto un ģimenes dzīvi savā pilsonības valstī. Līdz ar to konkrētais gadījums ir tipisks un nav tāds, kādu
likumdevējs nebūtu paredzējis, pieņemot konkrēto tiesību normu.
[1.5] Pieteicējs nevarēja paļauties, ka termiņuzturēšanās atļauja viņam netiks anulēta, ja iestāsies Imigrācijas likuma
35.panta pirmās daļas 23.punktā minētie nosacījumi.
[1.6] Termiņuzturēšanās atļaujas saņemšana ir zināma priekšrocība. Valstij ir pienākums pārbaudīt, vai likumā noteiktie
priekšnoteikumi tās saņemšanai ir izpildīti. Termiņuzturēšanās atļaujas saņēmējam ir pienākums visu laiku, uz kuru izsniegta
uzturēšanās atļauja, pildīt likumā noteiktās prasības.
[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu un labvēlīga
administratīvā akta izdošanu, norādot turpmāk minēto.
[2.1] Pieteicēja gadījums ir netipisks, pārsūdzētais lēmums neatbilst samērīguma principam. Pieteicējam ir būtiska
loma savu mazgadīgo bērnu kopšanā un veselības aprūpē, un, izraidot viņu no valsts, tiks skartas būtiskas bērnu intereses.
Pieteicēja iespējamā izraidīšana no Latvijas būtiski skars visas ģimenes intereses, jo tiks ierobežotas bērnu iespējas tikties ar
tēvu.
[2.2] Dienesta aizdomām par iespējamo pieteicēja saikni ar Baltkrievijas izlūkdienestu nav pamata, jo pieteicējam ir
liegts ieņemt amatus Baltkrievijas dienestos.
[2.3] Pastāv liela iespēja, ka pieteicējs var tikt iesaukts armijā un var tikt norīkots dalībai karadarbībā Ukrainā.
Ievērojot pieteicēja nostāju pret karu, pieteicējs izvairīsies no šāda militārā dienesta, kas atbilstoši Baltkrievijas
normatīvajiem aktiem tiks atzīta par krimināli sodāmu rīcību – dezertēšanu. Līdz ar to pieteicēja izraidīšana no Latvijas
nozīmēs viņa pakļaušanu kriminālvajāšanai un kriminālsodam viņa politiskās pārliecības dēļ.
[2.4] Pieteicējs paļāvās, ka viņam piešķirtā uzturēšanās atļauja būs spēkā līdz 2026.gada 22.janvārim.
[2.5] Pieteicējs uztur apstrīdēšanas iesniegumā norādītos argumentus.
[3] Pārvalde paskaidrojumā tiesai pieteikumu neatzīst un norāda turpmāk minēto.
[3.1] Pārvalde nepārkāpa samērīguma un tiesiskās paļāvības principu, tā ņēma vērā visus lietas apstākļus, tostarp šī
brīža ģeopolitisko situāciju.
[3.2] Humāni apsvērumi nevar būt par pamatu obligātā administratīvā akta neizdošanai. Judikatūrā atzīts, ka tikai
samērīguma principa piemērošana netipiskā gadījumā var būt par pamatu atkāpties no obligātā administratīvā akta
izdošanas. Pieteicējam ar ģimeni nav nopietnu šķēršļu, lai viņi savu ģimenes dzīvi nevarētu veidot Baltkrievijā. Pieteicējs
2022.gada 18.augustā atbildēs pārvaldei norādīja, ka Baltkrievijā dzīvo viņa vecāki, divas māsas un māsu bērni. Arī
pieteicēja sievai Baltkrievijā dzīvo radinieki, pieteicējs ar sievu reizi mēnesī brauc uz Baltkrieviju pie radiniekiem. Pieteicējam
Baltkrievijā pieder dzīvoklis.
[3.3] Pieteicējs nepamatoti norāda, ka viņš Latvijā nav izdarījis noziedzīgus nodarījumus un nav saukts pie
administratīvās atbildības. Pieteicējam ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2022.gada 26.marta lēmumu
kriminālprocesa Nr.11816002621 ietvaros piemērots drošības līdzeklis apcietinājums un pieteicējs 2022.gada 28.martā tika
ievietots Rīgas Centrālcietumā. Krimināllieta atrodas Valsts policijas lietvedībā.
[4] Dienests paskaidrojumā tiesai pieteikumu neatzīst un norāda turpmāk minēto.
[4.1] Beznosacījuma tiesības ieceļot un uzturēties Latvijā tiek garantētas vienīgi personām, kurām ir Latvijas pase.
Tāpat Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 96.pants, kas aizsargā personas tiesības uz privāto dzīvi, un
Satversmes 110.pants, kas aizsargā ģimeni, neparedz ārzemnieku tiesības ieceļot un uzturēties valstī, lai īstenotu savu
privāto vai ģimenes dzīvi. Tieši pretēji, personas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi var ierobežot likumā noteiktajos
gadījumos, kas nepieciešami, lai aizsargātu, tostarp, valsts drošību un tās intereses.
[4.2] Tiesiskās paļāvības princips neierobežo iestāžu tiesības piemērot likumdevēja speciāli paredzētu kārtību
konkrētu personai piešķirto tiesību ierobežošanai. Imigrācijas likuma 35.panta pirmajā daļā uzskaitīti gadījumi, kad
termiņuzturēšanās atļauja ir jāanulē.
[4.3] Pārvalde atbilstoši tās kompetencei un tai pieejamās informācijas ietvaros ir atbilstoši izvērtējusi un argumentējusi
samērīgumu starp pieteicēja interešu aizskārumu un tiesību ierobežojumu, kas izriet no pārsūdzētā lēmuma.
[4.4] Dienests novērtēja iegūto informāciju un izdarīja secinājumus par pieteicēja radīto apdraudējumu, kā arī izsvēra
pieteicēja tiesības uzturēties Latvijā iepretim nacionālās drošības interesēm. Izvērtējuma rezultātā dienests konstatēja
nepieciešamību ierobežot pieteicēja iespējas brīvi ieceļot un uzturēties valstī, anulējot uzturēšanās atļauju.
[4.5] Materiālus, uz kuru pamata dienests sniedza informāciju pārvaldei, un kas klasificēti kā valsts noslēpums un kam
noteikta slepenības pakāpe „slepeni”, dienests var uzrādīt vienīgi tiesai.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2023.gada 3.jūlija spriedumu pārsūdzētais lēmums atcelts un pārvaldei uzlikts
pienākums reģistrēt pieteicējam izsniegto termiņuzturēšanās atļauju, ja ir izpildīti normatīvajos aktos noteiktie
priekšnoteikumi tās reģistrēšanai. Spriedumā norādīts turpmāk minētais.
[5.1] Saskaņā ar Imigrācijas likuma 22.panta pirmās daļas 1.punktu un otro daļu ārzemniekam var izsniegt
termiņuzturēšanās atļauju. Ja termiņuzturēšanās atļaujas derīguma termiņš ir ilgāks par vienu gadu, tā jāreģistrē katru gadu.
Pieteicējam uzturēšanās tiesības tika piešķirtas 2014.gada 12.maijā, 2015.gada 11.decembrī u n 2016.gada
14.novembrī. 2021.gada 20.janvārī pieteicējam uzturēšanās tiesības tika piešķirtas līdz 2026.gada 22.janvārim, kārtējā
uzturēšanās atļauja tika izsniegta 2022.gada 12.janvārī līdz 2023.gada 12.janvārim un anulēta 2022.gada 20.martā. Tā kā
pieteicēja termiņuzturēšanās atļaujas derīguma termiņš bija ilgāks par vienu gadu, tā ir jāreģistrē katru gadu. Secīgi
pieteicējam uzturēšanās atļauja, ja to neanulētu, bija jāreģistrē 2023.gada janvārī. Līdz ar to pieteicēja prasījuma priekšmets
ir precizējams kā prasījums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu pārvaldei reģistrēt pieteicēja
termiņuzturēšanās atļauju, ja ir izpildīti normatīvajos aktos noteiktie priekšnoteikumi termiņuzturēšanās atļaujas reģistrēšanai.
[5.2] Saskaņā ar Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 23.punktu termiņuzturēšanās atļauju anulē, ja kompetentas
valsts iestādes sniegušas informāciju, kas ir par pamatu tam, lai aizliegtu ārzemniekam uzturēties Latvijā vai citas Šengenas
līguma dalībvalsts teritorijā.
Pieteicēja termiņuzturēšanās atļauja anulēta, jo pārvaldē ir saņemta informācija no dienesta, kas bija par pamatu tam, lai
aizliegtu pieteicējam uzturēties Latvijā, jo pretizlūkošanas procesa ietvaros veiktajā pieteicēja novērtējumā tika secināts, ka
pieteicējs rada draudus valsts drošībai, kas izpaužas kā augsti izlūkošanas riski. Dienests ir sniedzis atzinumu, ka pieteicējs
var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību. Lietā ir strīds par to, vai pieteicējs rada draudus valsts drošībai, kas izpaužas
kā augsti izlūkošanas riski.
Novērtēt pieteicēja darbības un to ietekmi uz aizsargājamām interesēm vispirms ir valsts drošības iestāžu uzdevums,
tiesas uzdevums nav izvērtēt šos draudus pēc būtības, bet pārbaudīt, vai attiecīgās iestādes nav rīkojušās patvaļīgi (Senāta
2021.gada 2.novembra sprieduma lietā Nr.SA-3/2021 8.punkts, 2006.gada 24.februāra sprieduma lietā Nr.SA-4/2006
10.punkts, 2009.gada 16.jūnija sprieduma lietā Nr.SA-1/2009 8., 9.punkts) . Katrai valstij ir tiesības rūpēties par tās
ārējo un iekšējo drošību, tajā skaitā veikt operatīvos pasākumus, kuru mērķis ir vākt un analizēt informāciju par tādām
personām, par kurām ir pamats uzskatīt, ka tās sastāv noziedzīgos grupējumos, ar savām darbībām rada draudus valsts
drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai. Valsts var izraudzīties metodes un paņēmienus, kā šo informāciju vākt,
ievērojot noteiktas tiesību normas un nepārkāpjot cilvēktiesības. Kompetentās iestādes, kurām valsts ir deleģējusi tiesības
to darīt, ir tiesīgas šo informāciju analizēt, vērtēt un pieņemt lēmumu par attiecīgās personas apdraudējuma pakāpi valsts un
sabiedrības drošībai un kārtībai (Senāta 2017.gada 7.februāra sprieduma lietā Nr.SA-1/2017 7.punkts). Vērtējot trešo
valstu pilsoņu darbību (aktivitātes) saistībā ar valsts drošību, kompetentām valsts drošības iestādēm ir plaša novērtējuma
brīvība, samērojot personas tiesību ierobežojumu ar nacionālās drošības interesēm, kurām ir augsts aizsardzības līmenis
(Senāta 2018.gada 4.jūnija sprieduma lietā Nr.SA-1/2018 12.punkts).
Konkrētajā gadījumā ierobežojums ir noteikts ar likumu – Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 23.punktu, un tam ir
leģitīms mērķis – valsts un sabiedriskā drošība. Līdz ar to attiecībā uz samērīguma izvērtēšanu tiesai nav jāvērtē lēmuma
par uzturēšanās atļaujas Latvijā anulēšanu nepieciešamība un lietderība. Taču attiecībā uz samērīgumu norādāms, ka tas nav
saistāms vienīgi ar lietderības apsvērumu izdarīšanu. Iestādei ir tiesības atkāpties no tiesisko seku īstenošanas, tomēr šādai
atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem. Viens no šādiem gadījumiem varētu būt
samērīguma pārbaude tad, ja ar obligāto administratīvo aktu tiek ierobežotas personas pamattiesības.
Privātās dzīves aizsardzība noteikta Satversmes 96.pantā, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.pantā. Kā vairākkārtīgi savos nolēmumos norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa,
Konvencija negarantē tiesības ārvalstniekam ieceļot vai uzturēties noteiktā valstī vai netikt no tās izraidītam un dalībvalstīm
saskaņā ar vispāratzītu starptautisko tiesību principu ir tiesības kontrolēt to personu, kas nav šīs valsts pilsoņi, ieceļošanu
un uzturēšanos valstī, kā arī izraidīšanu no tās. Tomēr valstu šajā jomā pieņemtie lēmumi noteiktos gadījumos var aizskart
tiesības uz privāto dzīvi, kas ir aizsargāta ar konvencijas 8.panta pirmo daļu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2000.gada 9.novembra lēmuma 1.punktu lietā „Andrejs Šebanovs pret Latviju”, iesniegums Nr.50065/99). Atbilstoši
Satversmes 116.pantam, kā arī Konvencijas 8.panta otrajai daļai personas tiesības uz privātās dzīves aizsardzību var
ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, kas nepieciešami, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,
sabiedrisko drošību, labklājību un tikumību. Tādējādi, lai ierobežojumu uzskatītu par attaisnojamu, tam jābūt noteiktam ar
likumu, ierobežojumam jābūt leģitīmam mērķim un ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmo mērķi. Lai noskaidrotu, vai
ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, konkrētajā gadījumā atbildētājai bija jānoskaidro, vai pieteicējam pastāv cieša
personiska, ekonomiska vai sociāla saite ar Latviju, vai šāda saite viņam ir izveidojusies Baltkrievijā, vai Baltkrievijā viņam ir
dzīves vieta, vai ir nopietni šķēršļi viņa ģimenei apciemot viņu Baltkrievijā, kā arī citi ar privāto dzīvi tieši saistīti jautājumi.
Citiem vārdiem, atbildētājai bija jānoskaidro, cik lielā mērā konkrētajā gadījumā ir noticis pieteicēja privātās dzīves
ierobežojums. Šis ierobežojums pēc tam bija jāsamēro ar nepieciešamību aizsargāt valsts un sabiedrisko drošību (Eiropas
Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 9.oktobra sprieduma lietā „Sļivenko pret Latviju” 122.punkts, iesniegums Nr.48321/99,
Senāta 2006.gada 24.februāra sprieduma lietā Nr.SA-4 15.punkts).
Pieteicējs norāda, ka pārsūdzētais lēmums aizskar viņa cilvēktiesības, proti, tiesības uz ģimenes dzīvi. Lietā nav strīda,
ka pieteicējs kopš 2014.gada dzīvo Latvijā un kopā ar viņu dzīvo arī viņa sieva ar bērniem, kuri ir dzimuši un visu mūžu
dzīvojuši Latvijā un ir Latvijas pilsoņi. Secīgi ir pamatota pieteicēja atsaukšanās uz iespējamo privātās dzīves aizskārumu.
Līdz ar to tiesa pārbaudīja, vai dienesta atzinums un pārsūdzētais lēmums ir patvaļīgs un vai pieteicēja tiesību uz ģimenes
dzīvi ierobežojums ir samērīgs.
Tiesa norādīja, ka tā iepazinās ar dienesta atzinumu un dienesta mutiski sniegto informāciju par operatīvās darbības
ceļā iegūto materiālu analīzes rezultātā izdarītajiem secinājumiem. Administratīvā procesa likuma 108.1panta trešā daļa
noteic, ka tiesa nolēmumā neatspoguļo informāciju, kas ir valsts noslēpuma objekts, bet norāda, ka ar šo informāciju ir
iepazinusies un to izvērtējusi. Ievērojot minēto, dienesta atzinumā ietvertie secinājumi un dienesta tiesai mutiski sniegtā
informācija spriedumā plašāk netika aprakstīta.
[5.3] Pieteicējs ir Baltkrievijas pilsonis. Viņš uzturas Latvijā kopš 2014.gada un līdz 2022.gada martam viņam vairākas
reizes tika piešķirtas uzturēšanās tiesības Latvijā. Uz riskiem sakarā ar apdraudējumu valsts drošībai dienests norādījis
2022.gada 16.martā, tātad, neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022.gada 24.februārī. Šajā sakarā tiesa norādīja, ka
Krievija atrodas tiešā militārā konfliktā. Krievijas plaša mēroga militāro iebrukumu Ukrainā, kas sākās 2022.gada 24.februārī,
nosodījusi starptautiskā sabiedrība – ar ANO Ģenerālās Asamblejas 2022.gada 2.marta rezolūciju tika stingri nosodīta
Krievijas militārā agresija pret Ukrainu, Krievijai tika pieprasīts nekavējoties pārtraukt militāra spēka pielietošanu un pilnībā
izvest bruņotos spēkus no Ukrainas starptautiski atzītās teritorijas (sk. https://www.eeas.europa.eu/eeas/un-general-
assembly-demands-russian-federation-withdraw-allmilitary-forces-territory-ukraine_en, šis un turpmāk minētie tīmeklī
atrodamie avoti pēdējo reizi aplūkoti šā sprieduma sastādīšanas dienā). Gadu vēlāk ANO Ģenerālā Asambleja joprojām
aicināja Krieviju pārtraukt karadarbību un izvest bruņotos spēkus no Ukrainas teritorijas (sk.
https://news.un.org/en/story/2023/02/1133847). Ņemot vērā minēto, ir saprotams, ka vispārīgi Krievijā mobilizācijai
pakļauto Krievijas pilsoņu atrašanās Latvijā rada apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai, it īpaši, ja šīs personas līdz
mobilizācijas izsludināšanas brīdim nebija vērsušās pret Krievijas uzsākto karu Ukrainā, nav to nosodījušas, un ja persona
nav veikusi aktīvas darbības, lai pretotos Krievijas varas izdarītajiem noziegumiem pret Ukrainas valsti un tās
civiliedzīvotājiem. Atļaujot ieceļot un uzturēties pilsoņiem, kuri ir vecumā, kurā viņi varētu tikt pakļauti mobilizācijai, tiek
radīti augsti izlūkošanas riski (Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 15.decembra spriedums lietā Nr.A420246422).
Attiecībā uz Baltkrieviju tiesai pieejamie informācijas avoti nenorāda uz objektīvi pamatotām bažām par iespējamu drīzu
vispārējas mobilizācijas izsludināšanu Baltkrievijā. Bažas par vispārējas mobilizācijas izsludināšanu Baltkrievijā šajā brīdī
tiek uzskatītas drīzāk par spekulatīvām. Uz nopietniem riskiem par to, ka mobilizācija Baltkrievijā varētu tikt drīzumā
izsludināta, atsaucoties uz anonīmiem avotiem, jau ilgstoši norāda ārvalstīs dzīvojošie Baltkrievijas politiskie disidenti (sk.
Posturing or Mobilization Belarus in 2023, pieejams: https://cepa.org/article/posturing-or-mobilization-belarus-in-
2023/ , Belarusian Opposition Leader Sees Signs Of Possible Mobilization, pieejams:https://www.rferl.org/a/belarus-
mobilization-ukraine-war-russia/32213680.html ,Belarus says no mobilisation planned amid military eligibility
checkups, pieejams:https://www.reuters.com/world/europe/belarus-says-no-mobilisation-planned-amid-military-
eligibility-checkups-2022-10-19/; Lukashenko reportedly conducting 'covert mobilization' in Belarus,
p i e e j a m s : https://meduza.io/en/news/2022/10/14/lukashenko-reportedly-conducting-covert-mobilization-in-belarus).
Nenoliedzami, mobilizācijas riski Baltkrievijā pastāv, tomēr šie riski ir tieši atkarīgi no militārā konflikta Ukrainā dinamikas,
kas laika gaitā ir izrādījusies grūti paredzama. Tādējādi šajā brīdī mobilizācijas draudus Baltkrievijā tiesa drīzāk vērtēja kā
hipotētiskus. Pretējais neizriet arī no pieteicēja pārstāvja tiesai iesniegtajiem rakstiem, kuri ir publiski pieejami
(??????????? ? ?? ???, ?? ??????????????? ????? ? ??????????, pieejams: https://www.dw.com/ru/mobilizacii-
v-belarusi-net-no-voennoobazannyh-zovut-v-voenkomaty/a-63987566, publicēts 2022.gada 5.decembrī; ???????????
????????? ????????? ?????? ??????????? ? ??????, pieejams: https://www.dw.com/ru/belorusskaa-oppozicia-
opasaetsa-skoroj-mobilizacii-v-strane/a-64311801, publicēts 2023.gada 7.janvārī; ? ???????? ?????????????
????? ????? ??????? ???????????. Pieejams: https://ru.slovoidilo.ua/2023/04/10/novost/mir/belarusi-zaplanirovali-
novuyu-volnu-skrytoj-mobilizacii, publicēts 2023.gada 10.aprīlī; ? ?? - ????????? ??????? ?????. ???? ???????
???????????, pieejams: https://m.delfi.lt/ru/abroad/article.php?id=93040059, publicēts 2023.gada 11.aprīlī).
Neskatoties uz to, ka mobilizācijas riski Baltkrievijā ir hipotētiski, Baltkrievija atbalsta Krieviju karā pret Ukrainu.
Baltkrievija atļauj Krievijai izmantot savu teritoriju Krievijas militāro darbību veikšanai. Secīgi Baltkrievijas pilsoņi rada
augstus izlūkošanas riskus sakarā ar viņu ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā. Tajā pašā laikā šie riski ir objektīvi un vispārīgi,
bet nav saistīti ar pieteicēja individuālajiem apstākļiem. Dienestam ir pienākums šos riskus individualizēt.
Individualizējot šos riskus, dienests ir norādījis uz valsts noslēpumu saturošo informāciju, ar to ir iepazinusies tiesa,
bet pārvaldes un pieteicēja rīcībā šādas iespējas atbilstoši normatīvo aktu regulējumam nav. Pārvaldes rīcībā pirms
pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas attiecībā uz iemesliem, kādēļ dienests ir atzinis, ka ir nepieciešams anulēt pieteicēja
uzturēšanās atļauju, ir vienīgi tā informācija, kura ir norādīta pārsūdzētajā lēmumā, proti, dienesta pretizlūkošanas procesa
ietvaros veiktā pieteicēja novērtējuma rezultātā secināts, ka pieteicējs rada draudus valsts drošībai, kas izpaužas kā augsti
izlūkošanas riski. Dienesta rīcībā pirms secinājumu izdarīšanas par nepieciešamību anulēt pieteicēja uzturēšanās atļaujas
nebija pilnīgas informācijas par pieteicēja profilu, dzīves gaitu un pārējiem viņa privātās dzīves apstākļiem un apkārtējās
vides un kopumā dzīves izvēles un darbību motīviem pirms pārvākšanās uz Latviju, kā arī pēc tam, un viņa ģimenes profilu
un ģimenes apstākļiem, jo tiesa šīs papildu ziņas noskaidroja un tās detalizēja un precizēja tiesas sēdēs. Tikai minētās ziņas,
kuras tiesa ir ieguvusi no pieteicēja un lieciniekiem, kopsakarā ar dienesta un pārvaldes sniegto informāciju pilnībā ļautu
izvērtēt riska individualizācijas pakāpi un samērīgumu.
[5.4] Izvērtējot lietas materiālus, tajā skaitā ziņas, kuras tiesa ir ieguvusi no pieteicēja un lieciniekiem, kopsakarā ar
dienesta tiesai sniegto informāciju, tiesa secināja, ka pieteicējam noteiktais ierobežojums nav attaisnojams ar nacionālās
drošības aizsardzības interesēm, pārsūdzētais lēmums ir atzīstams par prettiesisku un atceļamu un pieteicēja pieteikums –
par apmierināmu. Minēto secinājumu tiesa pamatoja ar turpmāk minēto.
[5.5] No pieteicēja sievas /pers. B/ liecībām izriet, ka pieteicējs ir izvēlējies neturpināt veidot savu karjeru Baltkrievijas
Iekšlietu ministrijas struktūrā, jo par prioritāti izvēlējies ģimeni un dzīvi Latvijā. Savukārt augstskolu ir izvēlējis tādu, kurā
pieteicējam un viņa mammai nebūtu papildu izdevumu par pieteicēja mājokli un ēdināšanu, jo pieteicēja ģimenes grūtās
finansiālās situācijas dēļ pieteicēja mamma nevarēja segt šos izdevumus. Ar Baltkrieviju pieteicēja un liecinieces ģimenei
saglabājas saikne, jo tur joprojām dzīvo pieteicēja māte pensionāre, kurai pieteicējs cenšas palīdzēt saimniecībā, un tas ir arī
iemesls, kāpēc pieteicējs bieži braucis uz Baltkrieviju. Pieteicēja ģimenes locekļi ir orientēti uz ģimeniskām vērtībām,
ģimenes saikņu uzturēšanu un saglabāšanu, pieteicēja ģimene piekopj Eiropas demokrātiskās un kristīgās vērtības.
Liecinieks/pers. C/ apstiprināja pieteicēja un viņa sievas sniegtās ziņas par pieteicēja raksturu, iemeslu, kādēļ pieteicējs
uzsācis un pārtraucis darba tiesiskās attiecības Baltkrievijā un pārvācies uz Latviju. Proti, pieteicējs izvēlējās darbu
Baltkrievijas ieslodzījuma vietā, jo viņam tajā pēc augstskolas absolvēšanas bija jānostrādā pieci gadi, viņš ir kārtīgs un
godīgs. Tāpat liecinieks ir sniedzis ziņas par darbinieku kontroli no vadības puses un paskaidroja, kāpēc viņš pats ir
pārtraucis darba tiesiskās attiecības ar ieslodzījuma vietu un pieņēmis lēmumu strādāt privātajā sektorā. Laikā, kad pieteicējs
strādāja minētajā ieslodzījuma vietā, vadošos darbiniekus kontrolēja, piemēram, aizliedzot publiskot sociālajos tīklos
fotoattēlus, pārbaudot dokumentus vai uzliekot pienākumu darbiniekiem mašīnās ievietot video reģistratorus. Aptuveni
2017. vai 2018.gadā šos darbiniekus sāka pārbaudīt ar poligrāfu, no kā atteikties nevarēja, kontrolēja telefonus, par
kontroles rezultātiem darbiniekiem informāciju nesniedza. Kontroles mērķis bija parādīt darbiniekiem, ka viņus kontrolē,
iejaukties darbinieku privātajā dzīvē un noskaidrot, ar kādām personām darbinieki kontaktējas, vai viņi neveic netikumīgas
vai nelikumīgas darbības un vai viņi ir iesaistīti kādās nelojālās vai noziedzīgās grupās. Šī kontrole lieciniekam nebija
pieņemama un viņš ir izvēlējies mainīt darbu.
Pieteicēja māsa /pers. D/ apstiprināja pieteicēja un viņa sievas sniegtās ziņas par pieteicēja dzīves gaitām, mācībām,
studijām, darbu un ģimenes izveidošanu, kā arī pārcelšanās uz Latviju iemesliem un pieteicēja saikni ar Baltkrieviju.
Tiesa norādīja, ka pieteicēja un liecinieku sniegtās ziņas ir attiecināmas un pieļaujamas. Tiesai neapšaubīja liecinieku
identitāti, proti, ka liecības sniedza pieteicēja sieva, draugs un māsa. No vienas puses liecinieki ir pieteicēja laulātā, draugs
un māsa un, ņemot vērā viņu tuvās un draudzīgās attiecības, viņi ir ieinteresēti palīdzēt pieteicējam un sniegt viņam
labvēlīgas liecības. Viņi zināja, ka būs jāliecina par pieteicēju lietā, kurā pastāv strīds par pieteicēja tiesībām uzturēties
Latvijā un Latvijas drošības apdraudējumu. No otras puses, nedz pieteicējs, nedz arī liecinieki nezina, kas ir par pamatu
dienesta atzinumam, ka pieteicējs rada riskus Latvijas nacionālajai drošībai. Līdz ar to pieteicējam un lieciniekiem nebija
iespējas saskaņot liecības, lai atspēkotu konkrētas bažas un riskus, jo no pārsūdzētā lēmuma vien, nezinot dienesta atzinuma
un sniegtās informācijas saturu, nevar izsecināt apdraudējuma valsts drošībai raksturu un apjomu. Līdz ar to ne pieteicējs,
ne viņa pārstāvis, ne arī liecinieki nezina, kāda informācija varētu būt jāsniedz tiesai un pārvaldei, un kas tieši viņiem būtu
jāatspēko. Liecinieku un pieteicēja sniegtās ziņas ir ticamas, ārēji un iekšēji konsekventas, tajās nav pretrunu, tās ir
pārliecinošas pēc formas un satura. Gan pieteicējs, gan visi liecinieki atbildēja arī uz tiesas jautājumiem uzreiz un brīvā
formā, tāpat kā iepriekš, sniedzot pārējās ziņas. Visas sniegtās ziņas saskan ar pārējiem lietas materiāliem. No lietas
materiāliem neizriet, ka pieteicējs būtu apzināti sagrozījis informāciju un faktus par savu biogrāfiju, lai nodrošinātu sev
labvēlīgākus apstākļus.
[5.6] Tiesas noskaidrotais pieteicēja un viņa ģimenes profils, kā arī viņa integrētības līmenis Latvijā ļauj pilnībā izvērtēt
pieteicēja tiesību ierobežojumu pamatotību un samērīgumu, ko bez tiesas iegūtās informācijas nebija iespējams izdarīt nedz
dienestam, nedz arī pārvaldei. Kā konstatēts iepriekš, līdz pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai pārvaldes rīcībā nebija
informācijas par pieteicēja radītajiem riskiem, kurus konstatēja dienests, bet dienestam nebija pilnīgas un detalizētas
informācijas par pieteicēja privātās dzīves apstākļiem.
Kopsakarā aizvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa secināja, ka pieteicējs nerada tādus draudus Latvijas drošībai, ka
būtu samērīgi viņam noteikt strīdus ierobežojumu. Ņemot vērā aktuālo politisko un militāro situāciju saistībā ar Krievijas
pret Ukrainu iesākto karu un Baltkrievijas sniegto atbalstu Krievijai šajā karā, riski attiecībā uz Baltkrievijas pilsoņiem pastāv.
Taču tie ir vispārīgi un konkrētajā gadījumā to individualizācijas pakāpe nesasniedz tādu līmeni, lai atzītu pieteicēja
uzturēšanās atļaujas anulēšanu par tiesisku, proti, samērīgu ar pieteicēja cilvēktiesību ierobežojumu.
[5.7] Norādot uz pieteicējam noteiktā ierobežojuma samērīgumu, dienests paskaidroja, ka pieteicējs netika iekļauts
sarakstā, ar kuru noteikts ieceļošanas aizliegums, un pieteicējs būs tiesīgs ieceļot Latvijā uz vīzas pamata. Tātad dienesta
ieskatā pieteicēja radītais apdraudējums valsts nacionālajai drošībai nav tāds, lai pilnībā aizliegtu pieteicējam iebraukt un
uzturēties Latvijā. Pieteicējs savukārt norādīja, ka valsts drošības ziņā nav atšķirības starp personas uzturēšanos Latvijā uz
vīzas vai uzturēšanās atļaujas pamata, bet pieteicējam ir būtiski saņemt uzturēšanās atļauju, nevis vīzu, jo ar uzturēšanās
atļauju Baltkrievijā pieteicējs ir atzīstams par pastāvīgi ārzemēs dzīvojošu Baltkrievijas pilsoni, kurš nav rezidents, un viņam
ir iespēja saņemt nerezidenta pasi, ar kuru viņš tiek atbrīvots no karaklausības. Pieteicējs paskaidroja, ka vēlējās mainīt pasi
uz nerezidenta pasi, bet 2020.gadā Rīgā aizvēra vēstniecību, palika konsulāts Daugavpilī, pases maiņa ilgst apmēram sešus
mēnešus un pieteicējs nepaspēja to izdarīt.
Tiesa piekrita dienestam, ka trešo valstu pilsoņus, kuri ieceļo Latvijā ar vīzu, kontrolēt ir vieglāk, jo viņi ir tiesīgi
atrasties Latvijā tikai noteiktu laiku. Tajā pašā laikā pieteicēja radītais apdraudējums valsts drošībai nav tāds, lai vispār
aizliegtu viņam iebraukt Latvijā. Minēto secinājumu netieši apstiprina arī tas, ka pieteicēja tiesības uzturēties Latvijā netika
apšaubītas vairāku gadu laikā, proti, no 2014.gada, kad viņam pirmo reizi tika izsniegta uzturēšanās atļauja, kura katru gadu
tika reģistrēta.
Tajā pašā laikā dienests norādīja, ka nav garantiju, ka pieteicējam izsniegs vīzu, ja viņš to pieprasīs. Ņemot vērā
situāciju kara frontē, kā arī situāciju Krievijas un Baltkrievijas iekšpolitikā, nevar izslēgt, ka vīzu izsniegšana Krievijas un
Baltkrievijas pilsoņiem tiks uz nezināmu laiku apturēta un robeža tiks slēgta. Līdz ar to pastāv iespējamība, ka pieteicējam
noteiktais ierobežojums pēc būtības un sekām tiks pielīdzināts aizliegumam iebraukt valstī, kas pēc dienesta norādītā
konkrētajā gadījumā nav nepieciešams.
[5.8] Tiesa pieteicējam noteikto ierobežojumu vērtēja arī saistībā ar kriminālprocesu, kura ietvaros viņš tika aizturēts un
apcietināts.
No pieteicēja paskaidrojumiem par minēto kriminālprocesu izriet, ka tas tika uzsākts sakarā ar bijušā pieteicēja darba
devēja SIA „Callguru” sadarbību ar Izraēlas brokeriem, kuri darbojas finanšu instrumentu un kriptovalūtu tirdzniecības
jomā. Pieteicēja darba devējs SIA „Callguru” bija zvanu centrs, kas palīdzēja brokeru klientiem lietot tīmekļvietnes,
piemēram, atjaunot paroles vai sagatavot dokumentus. Par kriminālprocesa virzību pieteicējs un atbildētājas pārstāvji
papildu ziņas nesniedza. Pieteicējs norādīja, ka apcietinājums viņam tika piemērots, jo viņam tika anulēta uzturēšanās atļauja
un viņš ir citas valsts pilsonis. No lietas materiāliem tiesa nekonstatēja, ka pieteicējam būtu inkriminēta kādu noziedzīgu
darbību izdarīšana, un ka pieteicējs būtu iesaistīts kādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Līdz ar to tiesa minētos
pieteicēja biogrāfijas faktus neatzina par pamatu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai un tie nav saistāmi ar nacionālās drošības
apdraudējumu.
[5.9] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa pārsūdzēto lēmumu atzina par atceļamu un pieteicēja pieteikumu par
apmierināmu.
[6] Dienests par Administratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīti šādi apsvērumi.
[6.1] Spriedumā pieļautas kļūdas un trūkumi faktisko apstākļu novērtēšanā, materiālo tiesību normu un tiesu praksē
pausto atziņu interpretācijā un piemērošanā, kā arī trūkumi tiesas izdarīto secinājumu argumentācijā.
[6.2] Spriedumā nav iekļauta argumentācija vai secinājumi vienam no galvenajiem tiesas izvirzītajam strīda izšķiršanas
elementiem – vai dienesta atzinums un pārsūdzētais lēmums ir patvaļīgi.
[6.3] Baltkrievijas pilsoņu radīto apdraudējumu tiesa vērtēja kā vispārīgu, norādot uz nepieciešamību riskus katrā
konkrētā gadījumā individualizēt. Tiesa norādīja, ka risku individualizēšana ir ietverta atzinumā, tomēr tam, vai riski ir
pietiekami individualizēti, tiesa vērtējumu nedeva. Lai arī tiesa piemin, ka risku individualizācijas pakāpe nesasniedz tādu
līmeni, lai atzītu pieteicēja uzturēšanās atļaujas anulēšanu par tiesisku, šādu secinājumu tiesa neizdarīja par atzinumu, bet to
ietvēra pieteicējam piemērotā ierobežojuma samērīguma izvērtējumā. Kopumā tiesa, pretēji tiesu praksē nostiprinātajam un
tiesas pašas iezīmētajam strīda izskatīšanas ietvaram – pārbaudīt, vai kompetentās iestādes nav patvaļīgi izteikušas
apgalvojumus par personas radīto apdraudējumu, – atsaucoties uz plašu un izvērstu pieteicēja un uzaicināto liecinieku
iztaujāšanu, pārfokusējās uz pārsūdzētā lēmuma samērīguma izvērtējumu.
Dienests atbilstoši tā kompetencei un novērtējuma brīvībai atbilstoši novērtēja pieteicēja radīto apdraudējumu, tā
intensitāti un nepieciešamo risinājumu apdraudējuma novēršanai vai mazināšanai. Šis novērtējums izrietēja no faktiem un
apstākļiem, kas saistīti ar pieteicēju, tas nav balstīts vispārīgos apsvērumos.
[6.4] Dienestam ir uzdots analizēt un prognozēt nacionālās drošības apdraudējumu un šādus draudus novērst. Valsts
drošības iestādēm, iegūstot informāciju ne tikai par konkrētām personām, bet arī par nacionālo drošību ietekmējošiem
procesiem, notikumiem, Latvijai nedraudzīgo valstu aktivitātēm un mērķiem, nacionālās drošības tendencēm, turklāt, to
darot ilglaicīgi un nepārtraukti, var būt visatbilstošākais (atbilstoši aktualitātēm, pašreizējai situācijai) priekšstats par
konstatētā apdraudējuma esību, tā intensitāti, potenciālajām negatīvajām sekām apdraudējuma realizēšanās gadījumā un
nepieciešamajiem pasākumiem apdraudējuma novēršanā un iespējamo negatīvo seku mazināšanai.
Tiesa nepamatoti pārmet iestādēm par lietā nepietiekami iegūto informāciju par pieteicēja dzīves gaitu un citiem privātās
dzīves apstākļiem. Šie apstākļi nevar tikt attiecināti uz personas apdraudējuma novērtējumu. Šādi apstākļi paši par sevi
nevar ietekmēt konstatētā apdraudējuma esību, dot pamatu tā intensitātes vai izpausmes interpretācijai. Proti, apdraudējums
pastāv un ir nemainīgs neatkarīgi no tā, kā personu raksturo viņa draugi, vai personai ir bērni, kā persona raksturo savus
nākotnes plānus saistībā ar ģimenes dzīves realizēšanu. Tādējādi tiesas šaubas par tādu pieteicēja radīto apdraudējumu
Latvijas drošībai, ka būtu nepieciešams noteikt strīdus ierobežojumu, to pamatojot ar tiesas iegūtajām ziņām par pieteicēja
kontaktu loku, ģimenes un pieteicēja profilu, personību, ir izdarīts, ņemot vērā secinājumus, kas nav attiecināmi uz
vērtējamiem apstākļiem.
[6.5] Tiesa nepareizi izvērtēja pieteicējam noteiktā ierobežojuma samērīgumu. Spriedumā nav vērtēts, kā izpaužas
pieteicējam noteikto tiesību ierobežojums, aizskāruma veids, nav pamatota pieteicēja nespēja aizskartās tiesības realizēt
pastāvošajai tiesiskajai un faktiskajai situācijai pielāgotā veidā.
Tiesas izvērsti un plaši atreferētās liecinieku liecības un pieteicēja paskaidrojumi var raksturot pieteicēju, viņa saikni ar
noteiktām personām, nākotnes plānus un citus apstākļus. Taču tiesai, izvērtējot pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu, ir jāvērtē
konkrētā lēmuma atbilstība normatīvajiem aktiem un tiesu atziņām. Tiesai nebija jāņem vērā pieteicēja norādītais par to, kā
viņš varētu īstenot ieceļošanas un uzturēšanās tiesības. Šāds vērtējums liecina par tiesas neobjektīvu skatījumu uz
izskatāmo strīdu. Sagatavojot atzinumu un sniedzot informāciju pārvaldei, dienestam bija zināmi fakti un apstākļi, kas
raksturo pieteicēja privāto un ģimenes dzīvi viņam noteiktā ierobežojuma kontekstā.
[6.6] Anulējot uzturēšanās atļauju, netiek izmantots visbūtiskāk pieteicēja tiesības ietekmējošais līdzeklis. Minētais
raksturo no valsts puses īstenoto pieeju pieteicēja tiesības ierobežot nepieciešamajā apmērā. Spriedumā izmantotā
argumentācija saistībā ar pārsūdzētā lēmuma samērīgumu veicina materiālo normu piemērošanu veidā, kas ierobežo valsts
iespējas izvēlēties piemērotāko risinājumu katram konkrētajam gadījumam. Spriedumā norādītās argumentācijas
izmantošana var veicināt attiecībā pret trešo valstu pilsoņiem pieņemto ieceļošanas un uzturēšanās ierobežojumu
polarizāciju, nosakot personām vienīgi absolūtu aizliegumu ieceļot un uzturēties Latvijā vai ļaut tām brīvu ceļošanu.
[7] Pārvalde par Administratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīti šādi apsvērumi.
[7.1] Spriedums ir pretrunīgs. No vienas puses, tiesa atzina, ka apdraudējuma vērtēšanā valsts drošības iestādēm ir
plaša rīcības brīvība un tiesas uzdevums nav vērtēt attiecīgos draudus pēc būtības. No otras puses, tiesa darīja pretējo –
vērtēja dienesta konstatēto par pieteicēja radīto apdraudējumu. Minētais noveda pie lietas nepareizas izspriešanas.
[7.2] Spriedumā nepamatoti norādīts, ka dienesta rīcībā pirms secinājumu izdarīšanas par nepieciešamību anulēt
pieteicēja uzturēšanās atļauju nebija pilnīgas informācijas par pieteicēja profilu, dzīves gaitu un pārējiem viņa privātās dzīves
apstākļiem. Pārvalde vairākkārt pagarināja lietas izskatīšanas termiņu, lai vērstos dienestā un noskaidrotu, vai pieteicēja lietā
jāpiemēro Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 23.punkts. Tāpat pārvalde nosūtīja dienestam pieteicēja iesniegtos
papildu dokumentus par viņa ģimenes apstākļiem.
[8] Pieteicējs paskaidrojumos par apelācijas sūdzībām un papildu paskaidrojumā norāda turpmāk minētos
apsvērumus.
[8.1] Spriedums nav pretrunīgs, kā norāda pārvalde. Tiesa pamatoti atsaucās uz aktuālo tiesu praksi līdzīgās lietās
un nepārkāpa savas kompetences robežas. Pārvalde subjektīvi un pārāk šauri interpretēja tiesu praksē atzīto, ka novērtēt
pieteicēja darbības un to ietekmi uz aizsargājamām interesēm vispirms ir valsts drošības iestāžu uzdevums, un tiesas
uzdevums nav izvērtēt šos draudus pēc būtības.
Tiesai ir tiesības noskaidrot un pārbaudīt plašu informācijas apjomu, ko tiesa arī darīja. Tātad tiesa ir izpildījusi savu
galveno uzdevumu, proti, pārbaudīja, vai iestādes nav rīkojušās patvaļīgi. Tas, ka tiesa pievērsās apdraudējuma pakāpes
jautājumam, neliecina, ka tiesa ir izgājusi ārpus savas kompetences robežām un vērtējusi apdraudējumu pēc būtības.
Faktiski tiesa ir veikusi subsumpciju un pilnīga abstrahēšanās no apdraudējuma pakāpes izvērtēšanas nemaz nebija
iespējama, jo pieteicējam piešķirtā uzturēšanās atļauja tika anulēta tieši sakarā ar iespējamo apdraudējumu valsts drošībai.
[8.2] Dienesta rīcībā nebija pilnīgas informācijas par pieteicēja ģimeni un citiem lietā būtiskiem apstākļiem. Tā kā
pārvalde ar dienesta atzinumu netika iepazīstināta, tā nevarēja pieteicējam uzdot tādus jautājumus par viņa dzīves gājumu,
ģimenes profilu un citiem apstākļiem, kuri tiešā veidā attiecas uz atzinumā norādītajiem apstākļiem. Tieši tiesā tika iegūta un
pārbaudīta virkne informācijas un pierādījumu, kuriem ir nozīme pārsūdzētā lēmuma izvērtēšanā.
[8.3] Spriedumā ir detalizēti izvērtēti pierādījumi un ir pārbaudīts, vai atzinums un pārsūdzētais lēmums nav patvaļīgi
un ir samērīgi. Tas, ka sprieduma motīvu daļas gala secinājumos netiek lietots vārds „patvaļīgi”, nevar būt par pamatu
secinājumam, ka spriedums ir nepamatots. Svarīgāka ir sprieduma motīvu daļā ietverto secinājumu būtība.
[8.4] Spriedumā ir ietverts tiesas vērtējums par to, vai atzinums un pārsūdzētais lēmums satur pietiekamu risku
individualizācijas pakāpi. Tiesas ieskatā atzinumā un pārsūdzētajā lēmumā riski attiecībā uz pieteicēju nav pietiekami
individualizēti, proti, tos bija iespējams individualizēt tikai pēc visu to pierādījumu pārbaudes, kas tika iegūti pirmās
instances tiesā. Pieteicējs piekrīt, ka risku individualizācija bija iespējama tikai pēc visu to pierādījumu pārbaudes, kas tika
iegūti pirmās instances tiesā.
[8.5] Informācijai par pieteicēja profilu, dzīves gaitu un citiem privātās dzīves apstākļiem ir nozīme pārsūdzētā
lēmuma tiesiskuma izvērtēšanā. Šī informācija ļauj ne tikai individualizēt riskus attiecībā uz pieteicēju, bet arī pilnvērtīgi
izvērtēt samērīgumu. Tādējādi nav pamatots dienesta arguments, ka tiesas secinājumi ir balstīti uz neattiecināmiem
apstākļiem. Tiesa vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudīja lietā esošos pierādījumus un savus secinājumus balstīja uz
visaptverošu pierādījumu klāstu un informāciju.
[8.6] Dienesta arguments, ka, anulējot uzturēšanās atļauju, netiek izmantots personas tiesības visbūtiskāk ietekmējošais
līdzeklis, rada maldīgu priekšstatu, ka pieteicējam noteiktais uzturēšanās ierobežojums nav absolūts.
[8.7] 2023.gada 7.decembrī pieteicējs nokārtoja valsts valodas prasmes pamata līmeņa 2.pakāpes (A2) pārbaudi. Tas
apstiprina pieteicēja skaidroto par viņa ciešo saikni ar Latviju, vēlēšanos apgūt latviešu valodu un pretendēt uz pilsonības
iegūšanu.
[8.8] Tiesā nopratināto liecinieku liecībām ir būtiska nozīme lietas taisnīgā izskatīšanā, liecinieku liecības bija skaidras
un konsekventas, tika sniegtas detalizētas atbildes uz visiem procesa dalībnieku un tiesas uzdotajiem jautājumiem. Šīm
liecībām piešķirama augsta ticamības pakāpe.
[8.9] Pieteicēja bērniem kā Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties Eiropas Savienībā. Tā kā viņi ir
mazgadīgi, emocionāli un materiāli atkarīgi no pieteicēja, ir pamats atzīt pieteicēju par savu bērnu ģimenes locekli Ministru
kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumu Nr.675 „Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un
uzturas Latvijas Republikā” 3.punkta izpratnē un uzskatīt viņu par bērnu likumisko aizbildni. Pieteicēja izraidīšanas rezultātā
viņa bērniem tiek atņemta iespēja izmantot savas Eiropas Savienības pilsoņu tiesības.
[8.10] Dienests prettiesiski liedza pieteicējam uzzināt visus apstākļus, kas bija par pamatu viņam piešķirtās
termiņuzturēšanas atļaujas anulēšanai.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka dienesta un pārvaldes
apelācijas sūdzības nav pamatotas un pieteikums ir apmierināms.
[10] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances
tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā dāļā noteiktos
apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Administratīvā rajona
tiesa ir pareizi konstatējusi un novērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, piemērojusi atbilstošās tiesību normas un
pareizi tās interpretējusi, pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi ir pareizi un pietiekami. Tāpēc Administratīvā
apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumam.
[11] Pieteicējs lūdza Administratīvo apgabaltiesu iepazīstināt viņu ar Valsts drošības dienesta iegūto informāciju, uz
kuras pamata tas pārvaldei sniedza informāciju par nepieciešamību pieņemt pārsūdzēto lēmumu.
No Valsts drošības dienesta paskaidrotā izriet, ka pārbaudi izskatāmajā lietā tas veica izlūkošanas un pretizlūkošanas
procesa ietvaros, tāpēc tā sagatavotā informācija izskatāmajā lietā pieteicējam nav izpaužama. Saskaņā ar Ministru kabineta
2004.gada 26.oktobra noteikumu Nr.887 ,,Valsts noslēpuma objektu saraksts” 2.7.punktu izlūkošanas, pretizlūkošanas un
operatīvajā darbībā iegūtā informācija, šīs darbības plāni, organizācija, metodika un taktika, kā arī cita šajā punktā minētā
informācija, kas saistīta ar minēto darbību veikšanu, ir valsts noslēpuma objekts. Saskaņā ar likuma ,,Par valsts noslēpumu”
9.panta pirmo daļu pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem
vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā
aizsardzību, un kuras saskaņā ar šo likumu ir saņēmušas speciālas atļaujas.
Ņemot vērā minēto regulējumu, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka tai uzrādītā valsts noslēpumu saturošā
informācija, uz kuras pamata dienests vērsās pārvaldē ar ziņojumu par nepieciešamību anulēt pieteicējam izsniegto
termiņuzturēšanās atļauju, un kas lietas materiāliem nav pievienota, pamatoti netika atklāta pieteicējam administratīvajā
procesā iestādē un nav uzrādāma pieteicējam arī tiesā. Tāpēc arī tiesas sēdes slēgtajā daļā, kurā dienests Administratīvajai
apgabaltiesai sniedza paskaidrojumus par valsts noslēpumu saturošo informāciju, netika atļauts piedalīties pieteicējam, viņa
pārstāvim un pārvaldes pārstāvei. Izskatāmajā lietā pārsūdzētā lēmuma pamatojums pieteicējam ir atklāts vispārīgā veidā,
norādot, ka pieteicējs rada draudus valsts drošībai, kas izpaužas kā augsti izlūkošanas riski, bet nav atklāti konkrēti fakti,
kas minēto secinājumu pamato, jo tie tika iegūti pretizlūkošanas un izlūkošanas procesa ietvaros.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ja ir nepieciešams aizsargāt valsts noslēpumu, tad nav saskatāms tiesību uz
taisnīgu tiesu pārkāpums pat tajā gadījumā, kad pieteicējam ne tikai ir ticis noteikts ierobežojums iepazīties ar klasificētiem
lietas materiālos esošiem dokumentiem, bet arī lēmuma, kurš balstīts uz minētajiem dokumentiem, pamatojums pieteicējam
netika atklāts (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 19.septembra spriedums lietā Regners pret Čehijas Republiku,
iesnieguma Nr.35289/11). No minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma izriet, ka ir svarīgi, lai tiesā būtu izvērtēts gan
tas, cik pamatoti ir ierobežota pieeja konkrētiem materiāliem, gan arī tas, vai pārsūdzētais lēmums ir pamatots pēc būtības.
[12] Dienests un pārvalde apelācijas sūdzībās norāda, ka pirmās instances tiesa nepamatoti norādīja uz dienesta
nepietiekami iegūto informāciju par pieteicēja privāto dzīvi.
Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesas secinājumi ir pareizi, jo pirmās instances tiesā ļoti sīki
un detalizēti tika uzklausīti pieteicēja paskaidrojumi par pieteicēja dzīves gaitām, privāto dzīvi un ģimenes apstākļiem, tika
nopratināti vairāki liecinieki, pieteicējs iesniedza jaunus rakstveida pierādījumus. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti
secināja, ka tiesā tika noskaidrotas papildu ziņas par pieteicēju. Pieteicējs arī apgabaltiesā ir iesniedzis papildu rakstveida
pierādījumus (Valsts izglītības satura centra lēmumu par pieteicēja valsts valodas prasmes pārbaudes rezultātu, SIA
„Webautoparts” vēstuli pieteicējam, divas Luminor bankas vēstules pieteicējam par darījuma attiecību pārtraukšanu). Tātad
tiesā ir iegūti papildu pierādījumi un ziņas par pieteicēja dzīvi.
Vienlaikus Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka pārsūdzētais lēmums ir atceļams nevis tāpēc, ka administratīvajā
procesā iestādē no pieteicēja nebūtu iegūts pietiekami daudz informācijas un pierādījumu, bet gan tāpēc, ka administratīvā
procesa laikā iestādē netika pareizi novērtēts pieteicējam nosakāmā ierobežojuma samērīgums kopsakarā ar dienesta
konstatētajiem apstākļiem saistībā ar pieteicēja radītajiem draudiem valsts drošībai. Administratīvā apgabaltiesa uzskata, ka
dienests nav pietiekami pamatojis savus secinājumus par pieteicēja radītajiem draudiem valsts drošībai, proti, dienesta
secinājumi par pieteicēja radītajiem riskiem nav pietiekami individualizēti un ir pārāk vispārīgi. Līdz ar to termiņuzturēšanās
atļaujas anulēšana pieteicējam (kurš Latvijā pastāvīgi uzturas kopš 2014.gada februāra, ir šeit izveidojis ģimeni ar Latvijas
pilsoni un šajā ģimenē ir divi mazgadīgi bērni, kuri arī ir Latvijas pilsoņi) nav samērīga, tāpēc pārsūdzētais lēmums ir
atceļams un pieteikums ir apmierināms.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu,
Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
apmierināt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu;
atcelt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2023.gada 2.janvāra lēmumu Nr.2/2023;
uzlikt pienākumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei viena mēneša laikā no šī sprieduma spēkā stāšanās reģistrēt
/pers. A/ termiņuzturēšanās atļauju, ja ir izpildīti normatīvajos aktos noteiktie priekšnoteikumi tās reģistrēšanai;
piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ (/pers. A/) (/dzimšanas datums un dzīvesvietas adrese/) 30 euro,
kas ir atlīdzināmi no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes budžeta līdzekļiem.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
I.Amona
Tiesas sēdes priekšsēdētāja
K.Berķis
Tiesnesis
V.Zommere
Tiesnese