Supreme Court allows appeal against land lease claim, ruling commercial debt statute of limitations applies to forced leases.
Legislator-Zusammenfassung
KI-generiertThe Supreme Court of Latvia overturned the Court of Appeal's decision to dismiss the plaintiff's claim for land rent and property tax compensation. The court found the lower court erred by failing to properly assess evidence regarding the specific land parcels required for each apartment building and ignored the fact that the landowner was a commercial entity. Consequently, the Supreme Court held that the three-year statute of limitations under the Commercial Law applies to these forced lease claims, necessitating a retrial.
Legislator-Regeste
KI-generiertCivil Procedure Law Art. 189, 190, 193; Commercial Law Art. 406: Claims arising from forced land leases where the landowner is a commercial entity are subject to the three-year limitation period for commercial transactions.
Schlagwörter
KI-generiertZitierte Gesetzesbestimmungen
KI-generiertZitierte Rechtsprechung
KI-generiertVolltext
ECLI:LV:AT:2019:0717.C30601915.2.S
Lieta Nr. C30601915, SKC-43/2019
Civillietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
SPRIEDUMS
Rīgā 2019.gada 17.jūlijā
Senāts šādā sastāvā:
senators referents Intars Bisters,
senatore Marika Senkāne,
senatore Mārīte Zāģere
izskatīja rakstveida procesā DzĪKS „Zinātne” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 13.februāra
spriedumu SIA „Garantiju aģentūra” prasībā pret DzĪKS „Zinātne” par zemes nomas tiesisko attiecību konstatēšanu, zemes nomas maksas parāda un
nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas piedziņu.
Aprakstošā daļa
[1] SIA „Garantiju aģentūra” 2015.gada 27.augustā cēlusi prasību tiesā pret DzĪKS „Zinātne” par zemes nomas tiesisko attiecību konstatēšanu,
zemes nomas maksas parāda 100 857,86 EUR un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas 11 679,10EUR piedziņu.
Prasībā norādīti šādi apstākļi.
[1.1] Laika posmā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 9.septembrim maksātnespējīgā SIA „OFI” bija zemesgabala 18 245 m2 platībā
/adrese/, domājamo daļu īpašniece.
Uz zemes atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas/adrese/ un garāžu komplekss. Visas būves apsaimnieko DzĪKS „Zinātne”.
Ēku uzturēšanai funkcionāli nepieciešams viss zemes īpašums, tāpēc starp zemes īpašnieci un dzīvokļu īpašnieku kopību, kuru pārstāv ēku
pārvaldniece DzĪKS „Zinātne”, izveidojušās zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības.
[1.2] Starp maksātnespējīgo SIA „OFI” un DzĪKS „Zinātne” zemes nomas līgums rakstveidā nav bijis noslēgts.
Par laika posmu no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 9.septembrim DzĪKS „Zinātne” izveidojies parāds 112 536,95 EUR, ko veido zemes
īpašniecei nesamaksātā zemes nomas maksa 100 857,86 EUR un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija 11 679,10 EUR (līdz 31.12.2014.).
[1.3] Maksātnespējas procesā maksātnespējīgās SIA „OFI” administrators ir atsavinājis gan nekustamo īpašumu, gan prasījuma tiesības pret
debitoriem.
Cesijas akts apstiprina, ka prasījuma tiesības pret zemes lietotājiem nodotas maksātnespējīgai SIA „Garantiju aģentūra”.
[1.4] Prasība pamatota ar likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta 2. 1 daļu, likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo
māju privatizāciju” 50. un 54. pantu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. panta otrās daļas 4. punktu, Dzīvokļa īpašuma likuma 13. pantu,
Civillikuma 1798., 1838., 2123. un 2124. pantu un likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3. panta pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunktu.
[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 4.jūlija spriedumu prasība noraidīta.
[3] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītājas apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2017.gada 13.februāra spriedumu
prasību apmierināja.
Tiesa atzina, ka starp zemesgabala /adrese/, domājamo daļu īpašnieci maksātnespējīgo SIA “OFI” kā iznomātāju un ēku /adrese/un /adrese/,
dzīvokļu īpašnieku kopību, ko pārstāv atbildētāja, kā nomnieku laika posmā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 8.septembrim pastāvēja zemes
nomas tiesiskās attiecības, kurās nomas priekšmets ir zeme 18 245 m2 platībā ar nomas maksu 6% gadā no zemes kadastrālās vērtības.
Tiesa par laiku no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 8.septembrim no atbildētājas prasītājas labā piedzina zemes nomas maksu
100 857,86 EUR un nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju 11 679,10 EUR, noteica prasītājai tiesības saņemt no atbildētājas 6% gadā no piedzītās
summas par laiku līdz sprieduma izpildei.
Tiesa no atbildētājas prasītājas labā piedzina ar lietas vešanu saistītos izdevumus 4 535,55 EUR un tiesas izdevumus 2 547,56 EUR, valsts
ienākumos piedzina tiesas izdevumus 2 556,86 EUR.
Spriedumā norādīts šāds pamatojums.
[3.1] Zemes nomas tiesiskās attiecības starp zemes īpašnieci un ēku īpašniekiem pastāv uz likuma pamata. Nomas maksa 6% no zemes
kadastrālās vērtības noteikta likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta 2. 1daļā, bet nomājamā zemes platība 18 245 m2 - ar
administratīvu aktu, kā tas izriet no likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta.
Atbildētāja likumā noteiktā kārtībā nav apstrīdējusi nedz prasītās nomas maksas apmēru, nedz dzīvojamām mājām piesaistītā zemesgabala platību.
Atbildētāja nav pierādījusi savu iebildumu, ka katrai dzīvojamai ēkai piesaistāmā zemesgabala platība būtu nosakāma atsevišķi, pamatotību.
[3.2] Pirmās instances tiesa izdarījusi kļūdainu secinājumu, ka prasītājai ir cedētas tiesības iznomāt zemi. Šīs tiesības neapšaubāmi pieder zemes
īpašniekam, taču ne Civillikuma 1798. panta, ne 1799.panta tiesību normas neierobežo zemes īpašnieka tiesības cedēt naudas prasījumus, kas izriet no
šīm tiesiskajām attiecībām, kā tas ir izskatāmajā lietā.
Prasījums konstatēt, ka starp bijušo zemes īpašnieci maksātnespējīgo SIA „OFI” un atbildētāju pastāvējušas zemes nomas tiesiskās attiecības uz
likuma pamata, nav tulkojams kā nomas tiesību cesija prasītājai. Atbilstoši Civillikuma 1800.pantam uz cesionāru pāriet tikai prasījuma tiesība, bet ne
līgumiskā saistība, no kuras šī tiesība izriet. Apstāklis, ka starp zemes īpašnieku un atbildētāju nav noslēgts zemes nomas līgums, neierobežo zemes
īpašnieka tiesības saņemt zemes nomas maksu uz likuma pamata.
Cesijas akts noslēgts atbilstoši Maksātnespējas likuma 111.panta sestajai daļai, saskaņā ar kuru visa parādnieka manta ir pārdodama sešu mēnešu
laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.
Tam, ka cesijas akts noslēgts jau pēc zemes atsavināšanas 2014.gada 24.septembrī, izskatāmajā lietā nav izšķirošas nozīmes, jo termiņu nomas
maksas parāda piedziņai noteic Civillikuma 1895.pants. Īpašuma atsavināšana neizbeidz iepriekšējā zemes īpašnieka tiesības prasīt nomas maksas
parādu.
[3.3] Nepamatota ir arī atbildētājas atsauce uz Komerclikuma 406.pantu, jo uz likuma pamata pastāvošas zemes nomas tiesiskās attiecības nav
komercdarījums, kuram piemērojama minētā likuma norma.
[4] Par apelācijas instances tiesas spriedumu atbildētāja iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā norādīti šādi argumenti.
[4.1] Nomas tiesisko attiecību būtiska sastāvdaļa ir nomas priekšmets.
Tiesvedības ierosināšanas stadijā, novēršot trūkumus prasības pieteikumā, prasītāja iesniedza Valsts zemes dienesta izziņas par atbildētājas
pārvaldīto dzīvojamo māju saistību ar zemi (sk. lietas 51.-60.l.lpp). Tādējādi pati prasītāja noteica prasības robežas. Atbildētājas pārvaldīto ēku
uzturēšanai nepieciešama zeme 15 404 m2 nevis 18 245 m2. Tas nozīmē, ka gan prasībā, gan apelācijas sūdzībā norādītais aprēķins bija nepareizs.
[4.2] Tiesa nav piemērojusi Komerclikuma 406.pantu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.
Nav noliedzams, ka gan prasītāja, gan cedents ir komersanti, kuru noslēgtie darījumi saskaņā ar Komerclikuma 389.pantu ir komercdarījumi.
Apstāklis, ka šāds darījums (piespiedu nomas tiesiskās attiecības) ir noteikts ar likumu, nemaina komercdarbības būtību.
No ieraksta zemesgrāmatā redzams, ka SIA „OFI” zemesgabala domājamās daļas nopirkusi.
Prasība tiesā par nomas maksas parāda piedziņu celta tikai 2015.gada 27.augustā. Tas nav attaisnojams novilcinājums komersantam, kas uz
pirkuma līguma pamata iegādājies ar daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām apgrūtinātu zemi. Līdz prasības celšanai pirmstiesas brīdinājumi vai kādi citi
cedenta paziņojumi nav bijuši. Tas nozīmē, ka saskaņā ar Komerclikuma 406.pantu ir iestājies noilgums visiem tiem prasījumiem, kas pastāvējuši līdz
2012.gada 27.augustam.
Strīdā nav tiesiskas nozīmes apstāklim, ka prasības celšanas brīdī cesionāre bija maksātnespējīga.
[4.3] Ir izvērtējams, vai piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās ar likumu noteiktā maksa 6% gadā no zemes kadastrālās vērtības atbilst samērīguma
un tiesiskuma principiem, kā arī tiesību normām ar augstāku juridisko spēku, proti, Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.pantam.
Nav tiesiski un samērīgi, ka prasītā nomas maksa par vienu gadu sasniedz tādu summu, kas atbilst visa nomas priekšmeta vērtībai.
Motīvu daļa
[5] Pārbaudījusi sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to
nosaka Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams.
[6] Saskaņā ar likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta pirmās daļas 3.punktu un šā likuma 54.pantu zemes
piespiedu nomas attiecību subjekts primāri ir mājas īpašnieks (dzīvokļu īpašnieku kopība).
Lietā netiek apstrīdēta zemes nomas tiesisko attiecību risināšana tiesas ceļā, pieaicinot lietā kā atbildētāju ēku /adrese/ un /adrese/ pārvaldnieci
DzĪKS „Zinātne”, kas rīkojas katras dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopības uzdevumā.
Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta pirmajā daļā noteikts, ka nomas priekšmets ir attiecīgās dzīvojamās mājas
uzturēšanai funkcionāli nepieciešamais zemesgabals.
Tas, ka vairākas mājas atrodas uz vienam īpašniekam piederošas zemes, šo nomas priekšmeta noteikšanas pamatprincipu neietekmē. Respektīvi,
katras mājas dzīvokļu īpašniekiem ir pienākums maksāt nomas maksu par zemi tādā platībā, kāda funkcionāli nepieciešama mājas uzturēšanai.
Apstāklim, ka uz šī zemesgabala esošās vairākas dzīvojamās mājas apsaimnieko viena pārvaldniece - DzĪKS „Zinātne” pretēji tiesas pieņēmumam
nav nekādas nozīmes. Pirmkārt, minētā sabiedrība rīkojas (tostarp iekasējot zemes nomas maksu) katras individuālas dzīvojamās mājas dzīvokļu
īpašnieku uzdevumā. Otrkārt, šī sabiedrība savas funkcijas veic, pamatojoties uz katras atsevišķas dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu.
Treškārt, zemes piespiedu nomas attiecības pastāv starp zemes īpašnieku un patstāvīga īpašuma objekta – dzīvojamās mājas – dzīvokļa īpašniekiem
nevis viņu pārstāvi DzĪKS „Zinātne”, kas izslēdz pamatu runāt par visām mājām vienotu, nedalītu nomas priekšmetu.
Tiesa ir ignorējusi pierādījumus lietā par katrai dzīvojamajai mājai piesaistīto funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu (sk. lietas 51.-60.lpp.), kas
tādējādi noveda pie nomas priekšmeta ēkām /adrese/ un /adrese/, acīmredzami nepareizas noteikšanas.
Tāpat bez ievērības atstāts apstāklis, ka uz strīdus zemesgabala kā patstāvīgs īpašuma objekts atrodas arī garāžu komplekss. Tiesa šo būvju
īpašnieku nemaz nav skaidrojusi.
Tas liecina, ka tiesa nav izpildījusi Civilprocesa likuma 8.panta pirmās daļas prasības par apstākļu, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā,
noskaidrošanu lietā. Līdz ar to jāatzīst, ka pārsūdzētais spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 189., 190.pantā un 193.panta piektajā daļā noteiktajiem
priekšrakstiem.
[7] Senāts atzīst par pareizu kasācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka Komerclikuma 406.pantā paredzētais noilguma regulējums pretēji
apelācijas instances tiesas norādītajam ir piemērojams prasījumiem, kas izriet no zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, kurās zemes īpašnieks ir
komersants.
Atbilstoši Komerclikuma 406.pantam no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.
Šīs normas tvērums attiecas uz ikvienu prasījumu, kurš izriet no komerctiesiskās aprites, proti, ir komerctiesiskas dabas. Citiem vārdiem, ikviens
komersanta prasījums, kura īstenošana pēc satura atbilst Komerclikuma 1.panta otrajai daļai, proti, vērsts uz peļņas gūšanu, ir pakļauts Komerclikuma
406.panta regulējumam, nodrošinot komercdarbībā tiesisko stabilitāti un noteiktību.
Nomas attiecību piespiedu rakstura pazīmei (nav iespējas brīvi vienoties par nomas priekšmetu) komercdarbības konstatēšanā nav izšķirošas
nozīmes, jo šāda pazīme nebija šķērslis komersantam prognozēt saimniecisko darbību, iegādājoties apgrūtinātu zemi. Gluži pretēji, tā ir attiecīgā
komersanta biznesa modeļa pamatā – gūt garantētus ienākumus zemes nomas maksas veidā, kuriem faktiski ir bezstrīda raksturs, jo zemes īpašnieka
tiesības saņemt nomas maksu nosaka likums.
Šādu tiesību normas iztulkojumu Senāts sniedzis 2019.gada 30.maija spriedumā, paplašinātā sastāvā izskatot lietu Nr. SKC-104/2019
(C30524615), un 2019.gada 28.jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-172/2019 (C30522215).
[8] Apkopojot iepriekš teikto, Senāts secina, ka apelācijas instances tiesas spriedumu nevar atzīt par tiesisku, kas ir pamats kasācijas sūdzības
apmierināšanai.
DzĪKS „Zinātne” saskaņā ar Civilprocesa likuma 458. panta otro daļu atmaksājama drošības nauda.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 2. punktu, Senāts
nosprieda:
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 13.februāra spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.
Atmaksāt DzĪKS „Zinātne” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).
Spriedums nav pārsūdzams.
Senators I. Bisters
Senatore M. Senkāne
Senatore M. Zāģere