Legislator Rechtsprechung & Gesetzgebung
C04057015 / SKC-0048-18 ECLI:LV:AT:2018:0129.C04057015.2.S KI-generiert

Court dismisses state's liability for court costs when heirs reject inheritance without state fault. The state is not responsible for costs if heirs decline inheritance without state interference.

Geschäftsnummer C04057015 / SKC-0048-18
Gericht / Behörde
Rechtsordnung Lettland (LV)
Entscheiddatum
Ausgang Abgewiesen (Dismissed)

Legislator-Zusammenfassung

KI-generiert

The Supreme Court of Latvia dismissed the plaintiff's claim for court costs against the State Finance Ministry, ruling that the state is not liable when heirs reject an inheritance. The plaintiff sought costs because the property was deemed ownerless after first-degree heirs declined the inheritance, but the court found no state fault in this process. Consequently, the lower court's order for the state to pay costs was revoked, and the case was not remanded for a new decision on the costs issue.

Legislator-Regeste

KI-generiert

Civilprocesa likums 14.3.pants; Civilprocesa likums 474.2.pants: The state is not liable for court costs when a claim is filed solely because heirs reject an inheritance, as the state did not infringe upon the plaintiff's protected rights or interests.

Schlagwörter

KI-generiert
state liability court costs inheritance rejection ownerless property civil procedure law plaintiff rights no fault principle

Zitierte Gesetzesbestimmungen

KI-generiert
Civilprocesa likums 14.3.pants
Civilprocesa likums 474.2.pants
Civilprocesa likums 458.2.pants

Zitierte Rechtsprechung

KI-generiert

Fragen Sie sich, wie dieser Entscheid auf Ihren Fall anwendbar ist?

Prüfen Sie diesen Entscheid zusammen mit Bundesrecht, kantonalen Erlassen, Kommentaren und Folgeentscheiden in Legislator AI.

Fall in Legislator öffnen →

Volltext

ECLI:LV:AT:2018:0129.C04057015.2.S

Lieta Nr. C04057015

SKC-48/2018

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Augstākā tiesa

SPRIEDUMS

Rīgā 2018.gada 29.janvārī

Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Zane Pētersone,

tiesnesis Intars Bisters,

tiesnesis Normunds Salenieks

izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. B/ prasībā pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā ar trešajām personām /pers. C/, /pers. D/,

dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību /Nosaukums A/, Rīgas pilsētas pašvaldību un valsts AS „Privatizācijas aģentūra” par mantošanas tiesību un

īpašuma tiesību atzīšanu sakarā ar Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 17.februāra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. B/ 2014.gada 15.decembrī cēlusi Rīgas apgabaltiesā prasību, papildinot to 2015.gada 6.janvārī un 12.janvārī, pret Latvijas valsti Finanšu

ministrijas personā ar trešajām personām /pers. C/, /pers. D/, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību (turpmāk – DzĪKS) /Nosaukums A/, Rīgas

pilsētas pašvaldību un valsts AS „Privatizācijas aģentūra” par mantošanas tiesību atzīšanu un īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu, kurā lūgts:

1) atzīt /pers. B/ par vienīgo likumisko pirmās šķiras mantinieci uz 2012.gada 19.oktobrī mirušās /pers. E/ atstāto mantojumu;

2) atzīt /pers. B/ kā /pers. E/ mantiniecei īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – dzīvokli /adrese A/.

Prasībā norādīti šādi apstākļi.

[1.1] 2012.gada 19.oktobrī atklājies prasītājas vecāsmātes /pers. E/ mantojums, kas sastāv no dzīvokļa īpašuma /adrese A/. Pamatojoties uz

mantojuma atstājējas kreditores DzĪKS /Nosaukums A/ iesniegumu notārei, uzsākta mantojuma lieta, par ko /datums/oficiālajā izdevumā „Latvijas

Vēstnesis” publicēts paziņojums ar uzaicinājumu pieteikties visiem mantiniekiem un kreditoriem trīs mēnešu laikā no sludinājuma publicēšanas brīža.

[1.2] Izsludinātajā termiņā kā kreditore uz atstāto mantojumu pieteikusies Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde. Pirmās šķiras mantinieki –

mirušās vīrs /pers. F/, mazdēls /pers. D/ (savas mirušās mātes – mantojuma atstājējas meitas – /pers. G/ vietā) un dēls /pers. C/, kurš ir prasītājas tēvs,

par mantojuma pieņemšanu neizrādīja nekādu interesi, tādējādi mantojumu atraidot. Ņemot vērā minēto, zvērināta notāre 2014.gada 28.februārī sastādīja

notariālo aktu par mantojuma lietas izbeigšanu, atzīstot nekustamo īpašumu par bezmantinieka mantu.

[1.3] Tā kā pirmās šķiras mantinieki mantojumu atraidījuši, saskaņā ar Civillikuma 406.panta noteikumiem /pers. B/ kā nākamā lejupējā mantiniece

atzīstama par mantojuma atstājējas vienīgo likumisko mantinieci. Pieteikšanās termiņš uz mantojumu prasītājai sākās tikai ar zvērināta notāra notariālā

akta izdošanas brīdi, ar kuru konstatēts visu pirmējo lejupējo mantinieku atteikums no savām tiesībām uz mantojumu, tas ir, ar 2014.gada 28.februāri.

Vēlmi pieņemt mantojumu prasītāja izteikusi 2014.gada 14.martā, apmaksājot Rīgas domes izvirzīto kreditora prasījumu.

[1.4] Prasība pamatota ar Civillikuma 404., 406., 408. un 411.pantu.

[2] Trešā persona DzĪKS /Nosaukums A/ iesniegusi rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka /pers. B/ veic maksājumus par nekustamo īpašumu

/adrese A/, līdz ar to DzĪKS /Nosaukums A/ nav pretenziju pret prasītāju.

[3] Atbildētāja Finanšu ministrija iesniegusi rakstveida paskaidrojumus, prasību neatzīstot un cita starpā norādot, ka prasības apmierināšanas

gadījumā atbildētājai nebūtu jācieš Civilprocesa likuma 41., 42. un 43.pantā paredzētie izdevumi un tie būtu jāuzņemas prasītājai pašai, jo prasītāja nav

pierādījusi, ka atbildētāja būtu vainojama viņas tiesību aizskārumā. Tiesas izdevumu piedziņa no atbildētājas būtu pretrunā Civillikuma 1.pantam.

[4] Trešā persona Rīgas pilsētas pašvaldība iesniegusi paskaidrojumus, kuros prasību uzskatījusi par nepamatotu.

[5] Trešā persona VAS „Privatizācijas aģentūra” iesniegusi paskaidrojumus, kuros prasību uzskatījusi par nepamatotu.

[6] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kā pirmās instances tiesas 2015.gada 9.jūnija spriedumu prasība noraidīta un no /pers. B/

valsts labā piedzīti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 6,37 euro.

[7] Prasītāja/pers. B/ iesniegusi apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā un lūdzot prasību apmierināt.

[8] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kā apelācijas instances tiesas 2016.gada 17.februāra spriedumu prasība apmierināta. Tiesa

nosprieda:

1) apstiprināt /pers. B/ mantojuma tiesībās uz 2012.gada 19.oktobrī mirušās /pers. E/ atstāto mantojumu;

2) atzīt /pers. B/ īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – dzīvokli /adrese A/;

3) piedzīt no Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā /pers. B/ labā tiesas izdevumus 2 019,82 euro.

[8.1] Tiesa atzinusi par pamatotiem prasītājas norādītos apstākļus, tostarp, ka pārdzīvojušais laulātais, mazdēls /pers. D/ mirušās meitas vietā un

dēls /pers. C/ ir atraidījuši /pers. E/ atstāto mantojumu, kādēļ mantojamā manta atzīta par bezmantinieka mantu. Saskaņā ar Civillikuma 406., 782.pantu

/pers. B/ bija tiesības uz mantojumu un viņa varēja izteikt savu gribu pēc tam, kad pirms viņas mantot aicinātie mantinieki atkrita, jaunā trīs mēnešu

termiņā, proti, ceļot prasību tiesā līdz 2014.gada 3.aprīlim, ko viņa arī darījusi.

[8.2] Par tiesas izdevumu piedziņu tiesa norādījusi, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no Latvijas valsts Finanšu ministrijas

personā prasītājas labā piedzenami samaksātie tiesas izdevumi – valsts nodeva par prasības un apelācijas sūdzības iesniegšanu 2004,16 euro un ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi 15,66 euro.

[9] Atbildētāja Finanšu ministrija iesniegusi kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā un attiecībā uz tiesas izdevumu

piedziņu norādot šādus argumentus.

[9.1] Civilprocesa likuma 41.panta pirmajā daļā noteikts, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus.

Minētā tiesību norma nav piemērojama, izlemjot jautājumu par valsts nodevas piedziņu, ko maksājusi prasītāja, ceļot prasību un iesniedzot

apelācijas sūdzību, kaut arī Finanšu ministrija norādīta kā atbildētāja.

[9.2] Konkrētajā gadījumā tā ir prasītājas, nevis Finanšu ministrijas vaina mantojuma tiesību savlaicīgā nepieteikšanā un nesakārtošanā, kādēļ

prasītājai pašai būtu jāuzņemas visi ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, nevis jārada zaudējumi atbildētājai, kas nav aizskārusi vai apstrīdējusi prasītājas

tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.

Juridiskajā literatūrā ar jēdzienu „atbildētājs” tiek saprasta persona civilprocesā, pret ko prasītājs vērš savu prasību. Atbildētājs ir puse, kas tiek

uzskatīta par atbildīgu (vainojamu) otras puses tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumā. Līdz ar to atbildētājs, ja nevēlas procesu zaudēt, ir

spiests aizstāvēties pret celto prasību.

Arī atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta komentāriem tiesas izdevumi, ko segusi puse, kuras labā taisīts spriedums, uzskatāmi par viņas

zaudējumiem to plašākā nozīmē. Savukārt ar jēdzienu „zaudējums” saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu,

papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskārumu sekas.

No lietas materiāliem nav secināms, kā tieši atbildētāja ir aizskārusi prasītājas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses un kāpēc ir vainojama šādā

aizskārumā. Tādēļ prasības apmierināšanas gadījumā atbildētājai nebūtu jācieš Civilprocesa likuma 41., 42. un 43.pantā paredzētie izdevumi, un tie

jāuzņemas prasītājai pašai.

[9.3] Tiesas izdevumu piedziņa no atbildētājas būtu pretrunā arī Civillikuma 1.pantam un Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 31.janvāra lēmumā

lietā Nr. SKA-76/2007 atzītajam, ka procesuālo normu ievērošana nav pašmērķis; katra procesuālā norma ir radīta, lai nodrošinātu kāda lietderīga

mērķa sasniegšanu.

Minētajā Augstākās tiesas 2007.gada 31.janvāra lēmumā lietā Nr. SKA-76/2007 ietverta atsauce uz Eiropas Padomes rekomendācijas Nr.

R(81)7 „Par pasākumiem, kas veicina pieejamību tiesai” 8.punktu, kurā norādīts, ka dalībvalstīm ir jāatsakās no tām procesuālajām tiesību normām,

kurām nav lietderīga mērķa.

[10] Trešā persona Rīgas pilsētas pašvaldība iesniegusi paskaidrojumus par kasācijas sūdzību, norādot, ka kasācijas sūdzība ir pamatota.

[11] Trešā persona valsts AS „Privatizācijas aģentūra” iesniegusi paskaidrojumus par kasācijas sūdzību, uzskatot to par pamatotu un norādot, ka

nav pamata tiesas izdevumu piedziņai no Finanšu ministrijas, jo atbildētāja nav veikusi nekādas darbības, kas aizskartu prasītājas ar likumu aizsargātās

tiesības un intereses. Tādēļ prasītājai bija jārīkojas korekti, norādot, ka pati uzņemas visus tiesāšanās izdevumus un nelūdz tos piedzīt no atbildētājas.

[12] Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijas 2016.gada 5.decembra rīcības sēdes lēmumu atteikts ierosināt kasācijas

tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 17.februāra spriedumu daļā, ar kuru /pers. B/ apstiprināta mantojuma tiesībās uz

2012.gada 19.oktobrī mirušās /pers. E/ atstāto mantojumu un viņai atzītas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese A/. Kasācijas tiesvedība

ierosināta par minēto spriedumu daļā, ar kuru no Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā /pers. B/ labā piedzīti tiesas izdevumi.

Motīvu daļa

[13] Pārbaudījusi sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā

daļa, Augstākā tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums daļā, ar kuru no Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā /pers. B/ labā

piedzīti tiesas izdevumi, ir atceļams, nenododot lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

[14] Rīgas apgabaltiesa, apmierinot /pers. B/ prasību, viņas labā no atbildētājas Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā piedzinusi /pers. B/

samaksātos tiesas izdevumus – valsts nodevu un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus – uz Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas pirmā teikuma

pamata, kas noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses tās samaksātos tiesas izdevumus.

Augstākā tiesa piekrīt, ka apgabaltiesa šo tiesību normu ir iztulkojusi nepareizi.

[14.1] Kā jebkuras tiesību normas iztulkošanā, tiesai ir jāņem vērā ne tikai gramatiskā iztulkošanas metode, bet arī citas tiesību normu iztulkošanas

metodes, tostarp sistēmiskā metode, noskaidrojot tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām, un teleoloģiskā (jēgas un mērķa) metode,

noskaidrojot tiesību normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.

[14.2] Civilprocesa likuma 1.panta pirmā daļa noteic, ka katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo

tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Atbilstoši Civilprocesa likuma 127.panta pirmajai daļai personai ir tiesības celt tiesā prasību, lai

aizstāvētu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības.

Tātad civilprasības pamatā ir prasītāja civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums vai apstrīdējums, un attiecīgi persona, pret kuru

ceļama prasība, jeb atbildētājs ir persona, kura ir aizskārusi vai apstrīdējusi prasītāja civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas pirmā teikuma norma ir iztulkojama kopsakarā ar iepriekšminētajām tiesību normām par civilās

tiesvedības būtību. No tām izriet tiesas izdevumu atlīdzināšanas jēga un mērķis – ka izdevumi par tiesvedības procesu ir jāmaksā tam, kurš ir vainojams

šo izmaksu radīšanā. Atbildētājam ir jācieš tiesas izdevumi, ja viņš devis iemeslu pamatotas prasības celšanai. Citiem vārdiem, personai, kas cietusi no

tiesību aizskāruma, nav jācieš izdevumi, kas radušies šī tiesību aizskāruma novēršanas procesā.

Parasti atbilstoši prasības tiesvedības būtībai atbildētājs lietā būs vainojams prasītāja tiesību aizskārumā. Tomēr ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad

persona, kura ir atbildētāja statusā, nav vainojama prasītāja tiesību aizskārumā, proti, kad persona var iegūt kādu mantisku labumu tikai prasības kārtībā

un kad šī labuma iegūšana ir atkarīga vienīgi no paša prasītāja izvēles un rīcības, nevis no atbildētāja.

Ievērojot visu iepriekš minēto, Augstākā tiesa atzīst, ka Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertā tiesību norma nav

piemērojama gadījumos, kad persona, kura ir atbildētājas procesuālajā statusā, nav aizskārusi prasītāja tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses un nav

devusi iemeslu prasītājam prasības celšanai.

[14.3] Konkrētajā gadījumā Latvijas valsts prasītājas mantojuma tiesības līdz prasības celšanai nebija ne aizskārusi, ne arī apstrīdējusi

iepriekšminēto tiesību normu izpratnē. Prasība pret Finanšu ministriju ir vērsta, jo mantojuma masā ietilpstošais dzīvoklis sakarā ar mantinieku

nepieteikšanos mantojuma lietā izsludinātajā trīs mēnešu termiņā bija atzīts par bezmantinieka mantu, kas pēc likuma šādā gadījumā piekrīt valstij. Prasība

celta tādēļ, ka konkrētās lietas apstākļos apstiprināšana mantojuma tiesībās bez prasības tiesvedības nebija iespējama, kas savukārt ir priekšnoteikums

īpašuma tiesību pārejai mantiniecei. Taču valsts nav vainojama pie tā, ka /pers. E/ mantinieki nebija izteikuši gribu pieņemt mantojumu zvērināta notāra

uzsāktajā lietā un turpmākā mantojuma iegūšana bija risināma tiesā prasības kārtībā. Šādos apstākļos ar mantojuma iegūšanu saistītie izdevumi ir

jāuzņemas pašiem mantiniekiem, neatkarīgi no tā, vai nodevas maksājamas pie notāra vai tiesā.

Līdz ar to, tā kā Latvijas valsts nebija izdarījusi nekādas darbības, kas aizskartu prasītājas ar likumu aizsargātās tiesības vai intereses, tad

apgabaltiesai nebija pamata tiesas izdevumu piedziņai no Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā /pers. B/ labā.

[15] Attiecībā uz valsts AS „Privatizācijas aģentūra” norādīto, ka prasītājai bija jārīkojas korekti, pašai uzņemoties visus tiesāšanās izdevumus un

nelūdzot tos piedzīt no atbildētājas, Augstākā tiesa papildus norāda, ka prasītāja bija rīkojusies korekti, jo nebija lūgusi tiesas izdevumu piedziņu no valsts

ne prasības pieteikumā, ne apelācijas sūdzībā, ne arī atsevišķā pieteikumā.

[16] Augstākās tiesas ieskatā iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka konstatētie trūkumi tiesību normu piemērošanā noveda pie lietas

nepareizas izspriešanas daļā par tiesas izdevumu piedziņu, kas ir pamats sprieduma atcelšanai šajā daļā saskaņā ar Civilprocesa likuma 474.panta

2.punktu. Tā kā tiesas izdevumi /pers. B/ labā nav piedzenami un jautājums par tiesas izdevumu piedziņu nav patstāvīgi izspriežams prasības prasījums,

par kuru būtu jātaisa apmierinošs vai noraidošs spriedums, tad lieta nav nododama jaunai izskatīšanai.

[17] Atceļot spriedumu daļā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu valsts AS „Valsts nekustamie īpašumi” – personai, kura Finanšu

ministrijas vārdā samaksājusi drošības naudu, atmaksājama drošības nauda – 284,57 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 475.pantu, Augstākā tiesa

nosprieda:

atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 17.februāra spriedumu daļā, ar kuru no Latvijas Republikas Finanšu ministrijas

personā /pers. B/ labā piedzīti tiesas izdevumi 2 019,82 euro, nenododot lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai.

Atmaksāt valsts AS „Valsts nekustamie īpašumi” drošības naudu 284,57 EUR (divi simti astoņdesmit četrus euro un 57 centus).

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese referente (paraksts) Z. Pētersone

Tiesnesis (paraksts) I. Bisters

Tiesnesis (paraksts) N. Salenieks