Court partially acquitted defendant of attempted murder but convicted of minor injury with suspended sentence.

Lietas Nr. 11380053814

Lietas arhīva Nr. K36-0097-15

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Talsos, 2015.gada 27.jūlijā

Talsu rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Ainars Feldmanis,

ar sekretāri Sanitu Zaļo, tulci Lieni Aboļēviču,

piedaloties prokuroram Edgaram Kristovskim,

izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā

/pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzēts pēc Krimināllikuma 130.panta otrās daļas un

132.panta.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

[1] /pers. A/ nodarīja tīšu vieglu miesas bojājumu šādos apstākļos:

2014.gada 31. oktobrī ap plkst. 18.00, viņš, atrodoties Rojas novada Kaltenē, /Nosaukums A/

mājas pagalmā, un, izraisoties konfliktam ar znotu /pers. B/ par mājas skursteņa tīrīšanu, personisku

motīvu vadīts, piegāja pie /pers. B/ un no mugurpuses tīši iesita /pers. B/ ar koka nūju vienu reizi pa

galvas pakauša daļu, pēc kā /pers. B/ nokrita uz zemes, tad trīs reizes ar koka nūju iesita viņam pa

muguru. Kad /pers. B/ piecēlās, /pers. A/ turpināja viņam uzbrukt ar koka nūju, cenšoties iesist pa galvu,

bet /pers. B/ aizsargājoties pielika priekšā galvai kreiso roku, kā rezultātā trīs mērķētie sitieni trāpīja pa

/pers. B/ kreiso roku. Ar šīm darbībām nodarīja cietušajam /pers. B/ vieglus miesas bojājumus, kas izraisa

īslaicīgus veselības traucējumus no 7 dienām līdz 21 dienai: sistu brūci galvas matainajā daļā, ādas

nobrāzumus labā apakšdelma rajonā, kreisā elkoņa rajonā, galvas smadzeņu satricinājumu.

Ar minētajām darbībām /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

[2] /pers. A/ nodarīja tīšu vieglu miesas bojājumu šādos apstākļos:

2014.gada 5.decembrī ap plkst. 15.00, viņš, atrodoties Rojas novada Kaltenē, /Nosaukums A/,

ienāca mājas virtuvē, kur tajā brīdī stiprā alkohola reibumā atradās viņa znots /pers. B/, un, turot rokās

koka rungu, personisku motīvu vadīts, pastāvot savstarpēji naidīgām attiecībām, izrādot nepatiku pret

/pers. B/, tīši iesita viņam ar koka rangu sešas reizes pa galvu. Ar šīm darbībām nodarīja cietušajam /pers.

B/ vieglus miesas bojājumus, kas izraisa īslaicīgus veselības traucējumus no 7 dienām līdz 21dienai –

sistas brūces galvas matainajā daļā.

Ar minētajām darbībām /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

[3] /pers. A/ izvirzīta apsūdzība par to, ka viņš izteicis draudus nodarīt smagu miesas

bojājumu, pastāvot pamatam baidīties, ka šie draudi varētu tikt izpildīti šādos apstākļos:

2014.gada 16.novembrī ap plkst. 18.15, viņš Rojas novada Kaltenē, /Nosaukums A/, būdams

atbraucis apciemot savas meitas /pers. C/ ģimeni, atrodoties dzīvojamās mājas virtuvē, savstarpēja strīda

laikā ar /pers. B/ par savstarpēja strīda laikā /pers. B/ 2014.gada 31.oktobrī nodarītajiem miesas

bojājumiem, nevēloties pakļauties viņa prasībai braukt prom no šīs mājas, vērsa savas darbības pret

ēdamistabā esošo /pers. B/. Paņēmis rokā malkas skaldāmo cirvi un pacēlis to virs galvas, /pers. A/

devās /pers. B/ virzienā, draudot viņam ar cirvi nodarīt smagus miesas bojājumus galvas apvidū. Šādu

rīcību /pers. B/ uztvēra kā draudus savai dzīvībai, jo, būdams augumā mazāks, miesas bojājumus varēja

saņemt tieši galvas apvidū. Novērtējis šādu rīcību kā reālus draudus nodarīt smagus miesas bojājumus, jo

iepriekš jau bija cietis no viņa vardarbības, /pers. B/ paņēma rokās koka rungu un sagatavojās

uzbrukumam, taču /pers. A/ darbības pārtrauca virtuvē esošais /pers. D/.

Minētās /pers. A/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 132.panta.

Cietušais/pers. B/ tiesas sēdē pieteica un uzturēja kompensāciju par morālo aizskārumu EUR 500

apmērā.

M o t ī v u d a ļ a

/pers. A/ tiesas izmeklēšanā savu vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās neatzina un izmantoja savas

tiesības neliecināt. Tiesa pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturto daļu tiesa nolasīja

viņa agrāk sniegtās liecības (lietas 74.-75., 55.-57.lp.).

Pirmstiesas izmeklēšanā viņš liecinājis, ka /pers. B/ ir viņa meitas /pers. C/ vīrs, ar kuru viņam

ilgstoši ir ļoti sliktas attiecības. /pers. B/ nekur nestrādā, bieži lieto alkoholiskos dzērienus, tad kļūst

agresīvs. 2014.gada 31.oktobrī aizbraucis pie meitas uz Rojas novada Kaltenes “/Nosaukums/”, kur

noticis strīds starp viņu un /pers. B/ par nerūpēšanos par mazmeitu, vēlāk par skursteņa tīrīšanu. Strīda

laikā /pers. B/ viņam iebakstījis ar aptuveni 60 cm garu koka kātu vēderā, rupji nolamājis, pēc kā viņš

atņēmis /pers. B/ koka kātu, un vairākas reizes ar to iesitis pa galvu, pa muguru, līdz /pers. B/ aizskrējis

pie kaimiņiem. Atzina miesas bojājumu nodarīšanu.

2014.gada 16.novembrī sarunājis ar meitu, ka paliks pa nakti “/Nosaukums/”, bet viņa izteikusi

bažas par to, ka /pers. B/ esot izteicis draudus izrēķināties ar viņu par 31.10.2014 nodarītajiem miesas

bojājumiem. Vēlāk vakarā, kad virtuvē skaldījis skalus iekuram, /pers. B/ iznācis no savas istabas, turot

rokās atvēzētu mietu, teicis: “Tūlīt tu man dabūsi”, taču ieraugot viņam rokās cirvi, apstājies. Atbildējis:

”Nāc šurp”, rokās turot paceltu cirvi. Neuzskata, ka draudējis nodarīt /pers. B/ smagus miesas bojājumus,

jo /pers. B/ bijis tas, kurš viņam pirmais draudējis.

2014.gada 5.decembrī, kad ieradies /Nosaukums A/, viņu sadusmojis fakts, ka /pers. B/ alkohola

reibumā gulējis mazdēla gultā. Viņš izgājis ārā pabarot trušus, kad atgriezies virtuvē, /pers. B/ viņam

uzbrucis ar nelielu koka mietu, ko viņam izdevies izraut no rokam. Tad /pers. B/ ieķēries viņam kaklā, un,

lai atbrīvotos, sitis ar koku viņam pa rokām, pa galvu, līdz /pers. B/ viņu atlaidis. Atzina miesas bojājumu

nodarīšanu, pēc notikušā zvanījis meitai, lai viņa izsauc policiju un medicīnisko palīdzību.

Tiesa atzīst, ka apsūdzētā /pers. A/ vaina abu 130.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo

nodarījumu izdarīšanā ir pierādīta pilnīgi un viņa darbības ir pareizi kvalificētas pēc šī panta. Apsūdzībā

pēc Krimināllikuma 132.panta apsūdzētais ir attaisnojams, jo minētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs viņa

darbībās nav pierādīts.

Izlemjot par apsūdzētā vainu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos, tiesa tiesas

izmeklēšanā pārbaudīja šādus pierādījumus.

Cietušais /pers. B/ tiesā liecināja, ka viņam jau ilgstoši ir saspīlētas attiecības ar sievastēvu /pers.

A/. 2014.gada 31.oktobrī viņš (/pers. B/), /pers. A/ un /pers. D/ atradušies viņa sievai piederošajā mājā

Rojas novada Kaltenē, “/Nosaukums/”. /pers. D/ uz jumta un tīrījis skursteni, viņš un /pers. A/ pagalmā

kaut ko runājuši. Vienā brīdī aizgājis aiz mājas stūra un tad sajutis sitienu no mugurpuses pa pakausi. Pēc

sitiena nokritis, sajutis, ka no pakauša tek asinis, zaudējis spēkus. Redzējis, ka sitējs bija /pers. A/, kurš ar

dēli vēl vairākas reizes viņam iesitis pa muguru un arī pa roku. Tad viņš (/pers. B/) aizbēdzis pie kaimiņa,

tur apturējis asiņošanu un izsaucis ātro palīdzību. Gribējis atgriezties mājās, bet tur viņu sagaidījis /pers.

A/ ar dēli rokā un viņš atkal aizbēdzis pie kaimiņa.

2014.gada 5.decembrī viņš mājās Rojas novada Kaltenē, “/Nosaukums/” virtuvē pie plīts gatavojis

pusdienas. Atradies ar muguru pret durvīm, jutis, ka kāds ienāk, pagriezies un tajā brīdī /pers. A/ viņam

iesitis ar koku pa galvu. Viņš atgrūdis /pers. A/ un izskrējis no mājas. Pēc tam aizskrējis pie sievas un

izsaucis ātro palīdzību.

2015.gada 16.novembrī /Nosaukums A/ ieradies /pers. A/ tā, it kā konflikts pirms tam 31.oktobrī

starp viņiem nebūtu bijis. Viņš (/pers. B/) teicis /pers. A/, lai labāk pie viņiem nepaliek. Tad /pers. A/

aizgājis uz savu istabu, atgriezies no tās ar cirvi rokā un nācis viņa (/pers. B/) virzienā, sakot: “Tu vēl

dabūsi”. Viņš sapratis, ka nepaspēs caur logu aizbēgt un tādēļ paņēmis rokā koku, lai aizstāvētos. /pers.

A/ atradies apmēram 5 metrus no viņa un ar galvas augstumā labajā rokā paceltu cirvi nācis viņa virzienā.

Tā kā /pers. A/ ir augumā garāks par viņu, sapratis, ka viņš sitīs ar cirvi pa galvu vai plecu, turklāt jau

iepriekš /pers. A/ viņam ar citiem priekšmetiem ir sitis pa galvu. /pers. A/ pietuvojies līdz 3 metriem un

tad viņu (/pers. A/) apturējis /pers. D/, kurš nostājies priekšā un satvēris viņu. Viņš (/pers. B/) /pers. A/

draudus uztvēris nopietni un domājis, ka tie var tikt reāli izpildīti.

Cietušais uzskata, ka viņam nodarīts morālais kaitējums EUR 500 apmērā, jo pēc miesas bojājumu

nodarīšanas viņš vairs nevar īsi apgriezt matus, turklāt pirmajā miesas bojājumu nodarīšanas reizē turpat

blakus atradusies viņa mazgadīgā meita, kura sākusi raudāt.

Liecinieks /pers. F/ tiesā liecināja, ka 2014.gada rudenī bijis gadījums, kad pie viņa uz mājām

atskrējis kaimiņš /pers. B/, kurš dzīvo “/Nosaukums/” – 50 metru attālumā no viņa mājas. /pers. B/

asiņojusi galva, viņš (/pers. F/) iedevis ūdeni apmazgāt galvu. Viņš sapratis, ka brūcei nepieciešams uzlikt

šuves, un iedevis /pers. B/ telefonu, lai izsauc ātro palīdzību. No /pers. B/ sapratis, ka viņam bijis strīds ar

sievastēvu. Arī sievastēvs viņam (/pers. F/) iepriekš ir izteicis neapmierinātību ar znotu.

Liecinieks /pers. D/ tiesā izmantoja savas tiesības neliecināt. Pamatojoties uz Kriminālprocesa

likuma 501.panta 6.punktu, tiesa nolasīja viņa agrāk sniegto liecību (lietas 66.-68.lp.). Pirmstiesas

izmeklēšanā viņš liecinājis, ka 2014.gada 31.oktobrī pēcpusdienā pēc pulksten 16.00 viņš mājās Kaltenē,

“/Nosaukums/” tīrījis skursteni. Ārā bijis arī viņa vectēvs /pers. A/ un patēvs /pers. B/. Vectēvs

pārmetis /pers. B/, kāpēc viņš nav iztīrījis skursteni. Aleksandrs teicis, ka viņš esot iztīrījis apakšā, ka viņš

iztīrīs vēlāk. Viņi sāka strīdēties un Aleksandrs pasūtīja vectēvu “trīs mājas tālāk” rupjiem vārdiem.

Tad /pers.B/ un vectēvs aizgājuši mājas galā, un viņš abus vairs nav redzējis. Viņam (/pers. D/) liekas, ka,

aizejot mājas galā, vectēvam nekas rokā nav bijis. Tad dzirdējis, ka abi strīdas. Ārā tajā laikā bijusi viņa

5 gadus vecā māsa, kura sākusi raudāt. Viņš sapratis, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc kādām

minūtēm /pers.B/ ar asiņainu galvu skrējis prom, sakot viņam, lai zvana policijai. Vectēvs skrējis /pers. B/

pakaļ un viņam rokās tajā brīdī bijusi koka nūja. Viņš teicis vectēvam, lai viņš apstājas, un vectēvs arī

paklausījis. Aleksandrs aizskrējis pie kaimiņa /pers. F/, vēlāk ātrā palīdzība viņu aizvedusi uz slimnīcu.

2014.gada 16.novembrī ap pulksten 18.00 vectēvs atkal bija atbraucis pie viņiem. Mamma

vectēvam teikusi, ka labāk būtu, ja viņš brauktu prom, jo /pers. B/ pēc tā gadījuma, kad vectēvs viņu

piekāvis, vairs negribot, ka vectēvs ir pie viņiem. Vectēvs teicis, ka viņš nekur nebrauks. Tad viņi abi ar

Aleksandru atkal sastrīdējušies. Aleksandrs teicis, ka viņš vectēvam sitīs, ja viņš nebrauks prom. Bet

vectēvs nav atkāpies un teicis, ka prom neies. Vēlāk vectēvs virtuvē ar cirvi rokā skaldīja malku, viņš

(/pers. D/) stāvējis virtuves durvīs, bet /pers. B/ tajā laikā atradies istabā. /pers. B/ bija paņēmis rokā koka

nūju, un no istabas saucis vectēvam, lai viņš iet prom. Tā kā viņš (/pers. D/) stāvējis virtuves durvīs,

tad /pers. B/ nemaz nav mēģinājis iet virtuvē. Vectēvs teicis, lai Aleksandrs ejot pie viņa virtuvē, un tad

viņš Aleksandram ar to cirvi iesitīšot. Viņi savā starpā runājuši krievu valodā, kuru viņš (/pers. D/)

pārvalda. Ja viņš (/pers. D/) būtu atļāvis viņiem abiem saiet kopā, tad vectēvs ar to cirvi droši vien arī

būtu iesitis /pers. B/. Bet viņš viņus kopā nav laidis. Varbūt, ka vectēvs arī teicis, ka viņš nositīs /pers. B/,

bet viņš tieši neatceras. Viņš atceras, ka Aleksandrs ar to koku rokā teicis vectēvam, ka tad, kad vectēvs

aizies gulēt, tad viņš vectēvu nositīšot ar to koku. Viņš (/pers. D/) abiem teicis, lai viņi nomierinās, māsa

raudājusi. Tad vectēvs nomierinājies, viņš (/pers. D/) vectēvu aizvedis uz autobusu, un viņš aizbraucis

prom. To, ka vectēvs draudējis /pers. B/ ar cirvi, redzējusi arī mana mamma. Viņi abi viens otram

draudējuši. Viņš (/pers. D/) domā, ka ja viņš būtu atļāvis, vectēvs savus draudus – iesist /pers. B/ ar cirvi

būtu izpildījis, un arī Aleksandrs būtu sasitis vectēvu ar koku, kas viņam bija rokās. Viņš var precizēt, ka

vectēvs bija pirmais, kurš teica, ka iesitīs Aleksandram ar cirvi, un tikai pēc tam Aleksandrs teicis, ka ar

koku nositīs vectēvu, kad viņš gulēs. Tajā dienā Aleksandrs nav bijis piedzēries.

2014.gada 5.decembrī /pers. B/ bijis ļoti stipri piedzēries. No rīta vectēvs atbraucis, bet visu dienu

nav palicis pie viņiem. Viņš nezin, kas starp Aleksandru un vectēvu tajā dienā noticis, bet Aleksandrs

bijis stipri piedzēries. /pers. B/ it kā nav uzvedies agresīvi, bet viņš nolēmis, ka labāk būs, ja ar māsu ies

pie mammas uz darbu. Tā viņi arī izdarījuši. Ap plkst. 15.00 pie mammas uz darbu atnācis Aleksandrs ar

asiņainu galvu un teicis, ka opis viņam esot uzbrucis, laikam atkal ar koku, cik brūces bijušas

Aleksandram galvā, viņš nevar pateikt. Mamma izsaukusi ātro medicīnisko palīdzību un Aleksandrs atkal

aizvests uz slimnīcu. Aleksandrs ar vectēvu strīdēšanās ziņā abi ir vienādi. Abi ir kašķīgi, īpaši, ja

lietojuši alkoholu. Vectēvam Aleksandrs ļoti nepatīk. Vectēvs speciāli it kā nenāk kašķēties ar

Aleksandru, viņš brauc pie kopt trušus un pie viņa māsas. Pirmajā reizē, kad vectēvs piekāvis Aleksandru,

tad Aleksandrs nebija lietojis alkoholu, bet 5.decembrī Aleksandrs bijis stipri piedzēries. Aleksandrs, kad

lieto alkoholu, tad vienmēr stipri piedzeras, bet vectēvs iedzer alkoholu tikai nedaudz, viņš nekad stipri

nepiedzeras.

Lieciniece /pers. C/ tiesā liecināja, ka 2014.gada 16.novembrī viņai piederošajā mājā Rojas

novada Kaltenē “/nosaukums A/” ieradies viņas tēvs /pers. A/. Viņa teikusi tēvam, ka nebūtu labi pie

viņiem palikt, jo viņas vīrs /pers. B/ varētu atriebties tēvam par iepriekš nodarītajiem miesas bojājumiem.

Viņas tēva un vīra starpā nekad nav bijušas labas attiecības, jo tēvam nepatīk vīra dzīvesveids. Iepriekš

viņu starpā ir bijis tiesas process, kurā noslēgts izlīgums. Tēvs ir deklarēts viņas mājā, bet dzīvo arī pie

draudzenes Talsos. Tēvs bija ienācis virtuvē ar cirvi rokā, /pers. B/ atradies savā istabā ar 70 cm garu

apaļu koku rokā, starp viņiem bijusi asa vārdu pārmaiņa. Durvīs starp abiem stāvējis viņas dēls /pers. D/.

Tēvam cirvis bijis pacelts labajā rokā ar asmeni uz priekšu. Situācija bijusi baisa, viņa iesaistījusies, lai

glābtu visus, baidījusies, ka tēvs neaiziet līdz /pers. B/.

Iesnieguma protokols (lietas 8.lp.) apstiprina, ka /pers. B/ 2014.gada 31.oktobrī griezies policijā

par viņam nodarīto miesas bojājumu faktu minētajā datumā Rojas novada Kaltenē “/Nosaukums/”.

Iesnieguma protokols (lietas 31.lp.) apstiprina, ka /pers. B/ 2014.gada 20.novembrī griezies

policijā sakarā ar viņam izteiktajiem draudiem 16.novembrī Rojas novada Kaltenē “/Nosaukums/”.

Iesnieguma protokols (lietas 44.lp.) apstiprina, ka /pers. B/ 2014.gada 9.decembrī griezies policijā

par viņam nodarīto miesas bojājumu faktu 5.decembrī Rojas novada Kaltenē “/Nosaukums/”.

Izraksti no ambulatorās pacienta medicīniskās kartes (lietas 12., 31.lp.) un tiesu medicīniskās

ekspertīzes atzinums Nr. 669 (lietas 17.lp.) apstiprina, ka /pers. B/ 2014.gada 31.oktobrī griezies pēc

medicīniskās palīdzības un viņam konstatēti viegli miesas bojājumi – sista brūce galvas matainajā daļā,

ādas nobrāzumi labā apakšdelma rajonā, kreisā elkoņa rajonā, galvas smadzeņu satricinājums.

Izraksts no ambulatorās pacienta medicīniskās kartes (lietas 47.lp.) un tiesu medicīniskās

ekspertīzes atzinums Nr. 707 (lietas 50.lp.) apstiprina, ka /pers. B/ 2014.gada 5.decembrī griezies pēc

medicīniskās palīdzības un viņam konstatēti viegli miesas bojājumi – sistas brūces galvas matainajā daļā.

Krimināllikuma 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma

tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz

neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva

pazīmes. Kriminālprocesa likuma 124.panta otrajā daļā ir noteikts, ka Kriminālprocesā pierādāma

noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un šajā likumā

paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. Šī panta

piektajā daļā ir noteikts, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja

pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

Kriminālprocesa likuma 128.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pierādījuma ticamība ir kādas ziņas

patiesuma konstatēšanas pakāpe. Panta otrajā daļā ir noteikts, ka to, cik ticamas ir pierādīšanā

izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par

faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Panta trešajā daļā ir noteikts, ka nevienam no pierādījumiem nav

iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.

Minēto normu izpratnē, izlemjot par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir jānosaka

konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, balstoties uz lietā esošo pierādījumu un

noskaidroto faktu novērtējumu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19.panta trešo daļu visas saprātīgās

šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Vērtējot tiesas izmeklēšanā pārbaudītos pierādījumus atbilstoši minēto normu noteikumiem, tiesa

konstatēja sekojošo.

Kaut arī tiesā apsūdzētais savu vainu neatzina nevienā no viņam inkriminētajiem nodarījumiem,

kas paredzēti Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā, viņš pirmstiesas izmeklēšanā faktiski savas darbības

atzinis. To, ka /pers. A/ apsūdzībā norādītajos apstākļos nodarījis miesas bojājumus /pers. B/, pilnīgi un

savstarpēji nepretrunīgi apstiprina arī pārējie lietā esošie pierādījumi – cietušā un liecinieku liecības kā arī

tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumi. Atzinumos konstatētie medicīniskās palīdzības sniegšanas

apstākļi atbilst liecinieku /pers. F/, /pers. C/, /pers. D/ un cietušā /pers. B/ liecībām par abu konfliktu

laiku, vietu un medicīniskās palīdzības izsaukšanas apstākļiem. Atzinumos konstatēto miesas bojājumu

skaits, raksturs, lokalizācija, kā arī iespējamais to izcelšanās mehānisms atbilst cietušā /pers. B/ liecībās

norādītajam sitienu skaitam un lokalizācijai. Līdz ar to apsūdzētā vaina Krimināllikuma 130.panta otrajā

daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ir pierādīta pilnīgi.

Krimināllikuma 132.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objekts ir personas drošība un

veselība, objektīvo pusi veido draudi – psihiska vardarbība ar mērķi reāli iebiedēt personu. Nodarījuma

subjektīvo pusi raksturo tiešs nodoms – vainīgai apzinās, ka izsaka draudus nodarīt smagus miesas

bojājumus un vēlas, lai cietušais tos uztvertu kā reālus.

Minētais pants aizsargā svarīgākās sabiedrības vērtības – cilvēka dzīvību un veselību. Draudi ir arī

vairāku citu noziedzīgu nodarījumu obligāts vai fakultatīvs elements, taču šajā gadījumā likumdevēja

mērķi – novērst bažas par dzīvības vai veselības drošību vēl pirms to reāla apdraudējuma – nosaka tieši šo

vērtību nozīmīgums. Līdz ar to šī nodarījuma objektīvās puses realizāciju raksturo nevis sagatavošanās

vai mēģinājums izdarīt miesas bojājumus vai slepkavību, bet tāda psihiskās iedarbības forma un saturs,

kas izraisa reālas bailes par to, ka draudi var tikt īstenoti. To konstatēšanai ir jāvērtē konkrēto darbību

raksturs, rīcības situācija kopumā, konflikta raksturs un tajā iesaistīto personu attiecības pirms konflikta,

apsūdzētā personība u.c. faktori.

Tiesa kā ticamas vērtē notikuma aculiecinieka /pers. D/ liecības, jo tās loģiski izskaidro pārējos

lietā noskaidrotos faktus par konflikta izcelšanos un attīstību kopumā. Tiesai nav pamata apšaubīt /pers.

D/ liecības par to, ka konfliktam bija abpusējs raksturs, jau konflikta sākumā cietušajam rokā bijusi koka

nūja, apsūdzētajam rokā bijis cirvis, abi strīdējušies un izteikuši viens otram draudus. Šos apstākļus

apstiprina arī aculiecinieces /pers. C/ liecība. Viņa liecināja, ka iejaukusies, lai “glābtu visus” un

baidījusies, ka tēvs neaiziet līdz /pers. B/. Arī no cietušā un apsūdzētā liecībām izriet, ka abu starpā ir bijis

strīds, kura laikā cietušajam ir bijusi rokā koka nūja, bet apsūdzētajam – cirvis.

No lietā noskaidrotajiem apstākļiem nepārprotami izriet, ka cietušā un apsūdzētā starpā jau ilgstoši

ir naidīgas attiecības, un tiesai nav pamata apšaubīt /pers. D/ un /pers. C/ liecības par to, ka konkrētajā

gadījumā konflikts sācies tādēļ, ka cietušais iebildis tam, ka apsūdzētais uzturas viņa dzīvesvietā, kas ir

arī apsūdzētā deklarētā adrese.

Tiesa apšauba /pers. B/ liecības, jo tās ir pretrunā ar lietā noskaidrotajiem apstākļiem par konflikta

situāciju. Lietā nav objektīvu ziņu, kas apstiprinātu cietušā versiju par to, ka apsūdzētais mērķtiecīgi

virzījies uz viņa pusi, gribējis iesist ar cirvi, taču to aizkavējis /pers. D/. To nepārprotami neapstiprina

arī /pers. C/ liecība un no /pers. D/ liecības izriet, ka jau strīda sākuma viņš atradies durvīs starp virtuvi un

ēdamistabu. Arī cietušā liecība par to, ka viņš paņēmis koku lai aizstāvētos un viņam nav bijusi iespēja

aizbēgt, ir pretrunā ar lietā noskaidrotajiem faktiem par konflikta izcelšanos, rīcības situāciju kopumā un

liecinieka /pers. D/ liecību par to, ka jau konflikta sākumā cietušajam ir bijusi rokā koka nūja, bet

apsūdzētajam – cirvis.

Apsūdzētā liecību par to, ka viņš teicis cietušajam, lai nāk šurp un tad dabūs ar cirvi, apstiprina arī

liecinieks /pers. D/. Cietušais sev adresētos draudus uztvēris no frāzes: “Tu man vēl dabūsi!”. Šādi draudi

ir vispārīgi, turklāt /pers. D/ apstiprināja apsūdzētā liecību par to, ka draudi tiks īstenoti ar noteikumu, ja

cietušais nāks virtuvē pie apsūdzētā. Aculieciniece /pers. C/ konkrētu draudu izteikumu nav dzirdējusi un

situāciju kopumā uztvērusi kā draudīgu.

Vērtējot apsūdzētā izteiktos draudus konkrētās rīcības situācijas un abu konflikta dalībnieku

darbību kontekstā, tiesa atzīst, ka nav pierādīts tāds draudu izteikums, ko cietušais varētu uztvert kā reālu

veselības apdraudējumu. Cietušā secinājums par to, ka viņš varētu saņemt sitienu pa galvu tādēļ, ka

apsūdzētais ir augumā garāks un iepriekš ir sitis pa galvu, ir hipotētisks pieņēmums, turklāt strīda laikā arī

viņš pats ir izteicis draudus nogalināt apsūdzēto. Nav nepārprotami pierādīts fakts, ka apsūdzētais devies

cietušā virzienā ar paceltu cirvi un viņu apturējis /pers. D/, kā arī apsūdzētā nodoms panākt, lai cietušais

draudus uztvertu kā reālus. No /pers. D/ liecības izriet, ka cietušais nav mēģinājis iet virtuvē, jo durvīs

stāvējis viņš (/pers. D/).

Tiesas izmeklēšanā noskaidrotie apstākļi – cietušā un apsūdzētā ilgstošas naidīgās attiecības,

strīda un izteikto draudu abpusējais raksturs, apsūdzētā draudu izteikšana ar nosacījumu, ka tie tiks

izpildīti, ja cietušais tuvosies viņam, cietušā un apsūdzētā atrašanās dažādās telpās konflikta laikā un

aculiecinieka /pers. D/ atrašanās starp viņiem – rada pamatotas šaubas par draudu raksturu un apsūdzētā

nodomu.

Šīs šaubas tiesai nav iespējams novērst un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19.panta trešo daļu

tās ir jāvērtē par labu apsūdzētajam.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka apsūdzētā darbību atbilstība Krimināllikuma 132.pantā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās un subjektīvas puses pazīmēm nav pierādīta, un saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 519.panta 1.punktu viņš ir attaisnojams.

Par Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem apsūdzētais

ir sodāms.

Izlemjot par sodu, tiesa ņem vērā soda mērķi un soda noteikšanas vispārīgos principus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 35.pantu sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa un soda mērķis ir

aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo

nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un

atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantu sodu nosaka tādā

apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija.

Nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā

personību, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Brīvības

atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav

sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu apsūdzētais ir izdarījis divus mazāk smagus

noziegumus. No lietas materiāliem nepārprotami secināms, ka, strīdu laikā tīši sitot cietušajam ar koku

pa galvu un dažādām ķermeņa daļām, apsūdzētais pilnībā apzinājies, ka viņa darbību rezultātā cietušajam

var tikt nodarīti miesas bojājumi un viņš vēlējies šādas sekas. Līdz ar to abi noziedzīgie nodarījumi

izdarīti ar tiešu nodomu.

Vērtējot /pers.A/personību, tiesa ņem vērā to, ka viņš iepriekš nav krimināli sodīts (lietas 62.lp.),

lietā nav ziņu par viņa izdarītiem administratīviem pārkāpumiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47. un 48.pantu /pers. A/ atbildību mīkstinošus un atbildību

pastiprinošus apstākļus tiesa nekonstatēja.

Vērtējot lietās noskaidrotās ziņas par apsūdzētā personību kopsakarā ar nodarījuma raksturu un

motīviem, tiesa secina, ka noziedzīgo nodarījumu pamatā ir apsūdzētā un cietušā ilgstošas personiskas

nesaskaņas. Apsūdzētais rīkojies prettiesiski, nav spējis savaldīties, nereaģēt uz cietušā uzvedību un

atrisināt konfliktu nevardarbīgā veidā. Kaut arī konfliktam ir abpusējs raksturs, personas sistemātiska

piekaušana ar koku ir nepieļaujama un sabiedriski bīstama rīcība. Tādēļ apsūdzētajam piemērojams

pietiekoši stingrs piespiedu līdzeklis – brīvības atņemšana. Šajā gadījumā Krimināllikuma 130.panta

otrajā daļā paredzētie alternatīvie sodi – piespiedu darbs un naudas sods – nav piemērojami, jo

apsūdzētais ir pensionārs.

Tā kā apsūdzētais iepriekš likumpārkāpumus nav izdarījis un viņa dzīvesveids atbilst sabiedrībā

vispārpieņemtajam, tiesa iegūst pārliecību, ka viņš, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus

un brīvības atņemšanas sodu ir iespējams noteikt nosacīti.

Tiesa atzīst, ka cietušā /pers. B/ pieteiktā kompensācija par morālo aizskārumu EUR 500 ir

pamatota un apmierināma daļēji – EUR 100 apmērā. Pārējā daļā – EUR 400 apmērā – kompensācija nav

nosakāma.

Kriminālprocesa likuma 350.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kompensācija ir naudas izteiksmē

noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu ir radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā

gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu. Šī panta otrajā daļā ir

noteikts, ka kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā

brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma pamata.

Kriminālprocesa likuma 352.pantā noteikti kritēriji, kurus izvērtējot, tiesa nosaka kompensācijas

apmēru. No šī panta pirmās daļas izriet, ka, nosakot morālās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā:

 noziedzīgā nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu;

 nodarītās fiziskās ciešanas, paliekošus sakropļojumus un darbspēju zudumu;

 morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu;

 psihiskas traumas.

Civillikuma 1784.pantā ir noteikts, ka, ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums

ar otras personas prettiesīgu darbību, tad zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem.

Civillikuma 1635.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par

sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību

cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Šī panta

otrajā daļā ir noteikts, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas

ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu

aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā

morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Atbilstoši iepriekš minēto normu noteikumiem tiesa konstatēja sekojošo.

Ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka apsūdzētais divas reizes

savstarpēju konfliktu laikā ir nodarījis cietušajam miesas bojājumus. Tiesa atzīst, ka personas piekaušana

vienmēr rada diskomfortu un morālus pārdzīvojumus. Iespējamais gandarījums par šiem pārdzīvojumiem

ir vērtējams atbilstoši katra konkrētā nodarījuma raksturam un izdarīšanas apstākļiem. Konkrētajā

gadījumā tiesa morālā aizskāruma dziļumu vērtē kontekstā ar rīcības situāciju un cietušā darbībām šajā

situācijā. Tā kā abi konflikti ir bijuši abpusēji un notikuši znota un sievastēva kopīgajā dzīvesvietā, nav

pamata uzskatīt, ka to rezultātā cietušais būtu publiski pazemots vai piedzīvojis psihiskas traumas.

Mazgadīgā bērna pārdzīvojumi cietušā piekaušanas laikā nav saistāmi ar cietušā psihiskajām ciešanām, jo

cietušajam kā tēvam ir morāls pienākums pasargāt bērnu no šādiem pārdzīvojumiem, neiesaistoties

konfliktos.

Vienlaikus tiesa atzīst, ka piekaušanas rezultātā cietušajam ir radītas fiziskas sāpes un neērtības

sakarā ar ārstēšanos. Par to viņam pienākas gandarījums un tiesa uzskata, ka morālā kaitējuma

kompensācija EUR 100 šajā gadījumā ir taisnīga un samērīga.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta piekto daļu reāla soda izciešanas gadījumā soda izciešanā

ieskaitāms /pers. A/ aizturēšanas laiks no 2014.gada 8.decembra līdz 2014.gada 10.decembrim.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 4.punktu, 368.panta pirmo un trešo

daļu no /pers. A/ valsts labā piedzenami procesuālie izdevumi par zvērinātās advokātes Sabīnes Krastiņas

sniegto juridisko palīdzību. Tā kā apsūdzētais ir daļēji attaisnots, procesuālie izdevumi piedzenami daļēji

– EUR 30 apmērā. Pārējā daļā – EUR 14,11 apmērā – procesuālie izdevumi sedzami no valsts līdzekļiem.

Lietisko pierādījumu lietā nav.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511., 512., 514., 519., 520., 527., 528., 529., 530.pantu,

tiesa

nosprieda:

[1] /pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanā un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 4 (četriem) mēnešiem.

[2] /pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanā un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 3 (trīs) mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu pēc noziedzīgo nodarījumu kopības ietverot

vieglāko sodu smagākajā, galīgo sodu /pers. A/ noteikt brīvības atņemšanu uz 4 (četriem) mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu sodu noteikt nosacīti ar pārbaudes laiku uz 6 (sešiem)

mēnešiem un sodu neizpildīt, ja pārbaudes laikā /pers. A/ neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu,

nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā paredzētos un

Valsts probācijas dienesta noteiktos pienākumus.

Reāla soda izciešanas gadījumā soda izciešanā ieskaitīt /pers. A/ aizturēšanas laiku no 2014.gada

8.decembra līdz 2014.gada 10.decembrim.

Nosacīti notiesātā pārraudzību uzdot Valsts probācijas dienesta Talsu teritoriālajai

struktūrvienībai.

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 155.panta pirmās daļas 1.punktu /pers. A/ noteikt

pienākumu 10 (desmit) darba dienu laikā no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas pieteikties Valsts

probācijas dienesta Talsu teritoriālajā struktūrvienībā Talsos, Raiņa ielā 12 a.

[3] /pers. A/ atzīt par nevainīgu viņam celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 132.panta un

attaisnot.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /pers. kods/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/,

kompensāciju par morālo aizskārumu EUR 100 (simts euro). Pārējā daļā – EUR 400 (četri simti euro)

apmērā – kompensāciju nenoteikt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /pers. kods/, valsts labā procesuālos izdevumus par zvērinātās

advokātes Sabīnes Krastiņas sniegto juridisko palīdzību EUR 30 (trīsdesmit euro) un noteikt termiņu šo

izdevumu labprātīgai samaksai 30 (trīsdesmit) dienas no spriedums spēkā stāšanās dienas. Pārējā daļā –

EUR 14,11 (četrpadsmit euro, 11 centu) apmērā – procesuālos izdevumus par aizstāves sniegto juridisko

palīdzību segt no valsts līdzekļiem.

Pilna sprieduma pieejamības datums: 2015.gada 10.augusts.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) dienu laikā apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesas

Krimināllietu tiesas kolēģijā, sūdzību vai protestu iesniedzot Talsu rajona tiesā.

Tiesnesis A.Feldmanis