Court partially allowed tax refund claim, voiding late penalty due to retroactive law application issues.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative District Court of Riga partially dismissed the taxpayer's request to annul the tax authority's decision regarding late payment penalties. The court found that the contested portion imposing a late fee was legally flawed because the relevant tax law amendments did not apply retroactively to the 2006 tax year. Consequently, the court voided the late penalty while upholding the original tax assessment and ordered the refund of the state fee paid by the taxpayer.
Regesto Legislator
Generato dall'IALaw on Income Tax; Law on Taxes and Fees; The court held that late payment penalties cannot be imposed for periods preceding the effective date of the law amendments governing the penalty calculation, and the authority must refund the state fee upon partial annulment of a decision.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
NORAKSTS
Lieta Nr.A420548610
A01910-11/22
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2011.gada 9.novembrī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese Lauma Paegļkalna,
piedaloties pieteicējam J.K. un atbildētājas – Latvijas Republikas pusē pieaicinātās
iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei K.K.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz J.K.
pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra
lēmuma Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības izskatīšanas rezultātiem” atcelšanu,
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – atbildētājs) Rīgas reģionālā iestāde
no 2009.gada 6.marta līdz 2009.gada 17.jūnijam J.K. veica iedzīvotāju ienākuma
nodokļa auditu par 2006.gadu.
Pārbaudes rezultātā ar Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestāde Audita
pārvaldes 5.audita daļas priekšnieces, pārvaldes priekšnieka vietnieces 2009.gada
17.jūnija lēmumu Nr.4.2.5/21 (turpmāk – lēmums par audita rezultātiem) J.K. papildus
aprēķināti un nomaksai budžetā noteikti Ls 175 875,69, no tiem: iedzīvotāju ienākuma
nodoklis Ls 95 377,27, soda nauda Ls 47 688,64 un nokavējuma nauda Ls 32 809,78.
Ar Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestādes direktora v.i. 2009.gada
17.augusta lēmumu Nr.1.3/21640 „Par J.K. sūdzības izskatīšanu” (turpmāk – reģionālās
iestādes lēmums) nolemts atstāt negrozītu lēmumu par audita rezultātiem.
Ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra
lēmumu Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības izskatīšanas rezultātiem” (turpmāk –
pārsūdzētais lēmums) atstāts negrozīts reģionālās iestādes lēmums.
[2] 2010.gada 15.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts J.K. (turpmāk
arī – pieteicējs) pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu.
Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.
[2.1] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 4.panta un 17.panta
nosacījumiem iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir jāaprēķina un jāiemaksā budžetā
ienākuma izmaksātājam. Tādējādi par naudas summām, kuras pieteicējs saņēma no
fiziskajām un juridiskajām personām, nodoklis bija jāietur nevis pieteicējam, bet gan
šīm fiziskajām un juridiskajām personām.
[2.2] Nodoklis izmaksas vietā komercsabiedrībām jāietur neatkarīgi no tā, vai
izmaksa ir vai nav saistīta ar darba attiecībām, tāpēc nav nozīmes atbildētāja
argumentam, ka lietā nav konstatētas pieteicēja darba attiecības ar naudas līdzekļu
izmaksātājiem.
[2.3] Pieteicējs ir fiziskā persona, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs,
tāpēc uz pieteicēju neattiecas atbildētāja konstatētie apstākļi, ka naudas izmaksas
darījumi nav reģistrēti juridisko personu grāmatvedības reģistros, un ka šie darījumi
nav saistīti ar juridisko personu saimniecisko darbību. Pieteicējs nevar būt atbildīgs par
juridisko personu darbību, tām neiesniedzot Valsts ieņēmumu dienesta pieprasītos
grāmatvedības uzskaites dokumentus un neatsaucoties uz Valsts ieņēmumu dienesta
uzaicinājumiem.
[2.4] Valsts ieņēmumu dienesta iegūtie pierādījumi, tostarp liecinieku
nopratināšanas protokoli norāda nevis uz pieteicēja, bet gan uz trešo personu
pieļautajiem pārkāpumiem, tādējādi pieteicējs nevar būt atbildīgs par citu personu
rīcību, tām neievērojot normatīvo aktu prasības.
[2.5] Pieteicējs veica inkasācijas pakalpojumus, ko pierāda līgumi par
inkasācijas pakalpojumu sniegšanu, izmaksas no kredītiestāžu kontiem un iemaksas
attiecīgo komercsabiedrību kasēs. Pieteicēja rīcībā nav palikuši naudas līdzekļi, kurus
viņš izņēma no juridisko personu norēķinu kontiem, jo tie tika iemaksāti uzņēmumu
kasēs, ko apliecina kases ieņēmumu orderi. Valsts ieņēmumu dienests objektīvi nav
izvērtējis kases ieņēmumu orderus un citus lietā iegūtos pierādījumus, kā arī ir
nepareizi piemērojis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tiesību normas, līdz ar
to aplicis ar nodokli ienākumus, kurus pieteicējs nav guvis.
[3] Atbildētāju pārstāvošā iestāde rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka
pieteikums ir nepamatots un noraidāms, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā
norādītajiem argumentiem, kā arī turpmāk minēto apsvērumu dēļ.
[3.1] Pārbaudes laikā iegūtajos dokumentos, uz kuru pamata pieteicējam
izmaksātas naudas summas, kā maksājuma mērķis norādīti dažādi apstākļi, piemēram,
avansa norēķiniem, parāda atmaksai, norēķiniem skaidrā naudā, izmaksa, parāda
atmaksa, par darbu, iemaksa darbinieka kontā. Ienākumu izmaksātāji Valsts ieņēmumu
dienestam nav iesnieguši paziņojumus par attiecīgo naudas summu izmaksu
pieteicējam, norādot tos kā neapliekamus ienākumus vai arī ieturot iedzīvotāju
ienākuma nodokli no tiem kā no apliekamajiem ienākumiem. Tādējādi pieteicēja
saņemtie naudas līdzekļi atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 8.panta
trešās daļas 11.punktam atzīstami par citiem pieteicēja ienākumiem, par kuriem
jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
[3.2] Nav pamatots pieteicēja apgalvojums, ka nodoklis jāaprēķina un jāiemaksā
budžetā ienākuma izmaksātājam, jo saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām”
15.pantu pieteicējam ir pienākums ziņot nodokļu administrācijai par visiem gūtajiem
ienākumiem. Savukārt atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta
pirmajai daļai un 28.panta 2.un 4.punktam nodokļa aprēķināšanu un maksāšanu budžetā
veic maksātājs, tātad pietiecējs.
[3.3] Pieteicēja darījumu partneri uz Valsts ieņēmumu dienesta uzaicinājumiem
nav atsaukušies un grāmatvedības uzskaites dokumentus pārbaudei nav iesnieguši, līdz
ar to nav iespējams pārbaudīt, vai pieteicējs ir veicis inkaso pakalpojumus, un vai
uzņēmumu grāmatvedības uzskaites reģistros ir iegrāmatoti pieteicēja pārbaudei
iesniegti kases ieņēmumu orderi.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā tiesai
norādītajiem argumentiem.
[5] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteikumu neatzina, pamatojoties uz
paskaidrojumos tiesai un pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem.
Motīvu daļa
[6] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties administratīvā procesa
dalībnieku paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir daļēji pamatots un tamdēļ daļēji
apmierināms.
[7] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka ar lēmumu par audita rezultātiem
pieteicējam papildus nomaksai budžetā aprēķināti Ls 175 875,69, no tiem: iedzīvotāju
ienākuma nodoklis Ls 95 377,27, soda nauda Ls 47 688,64 un nokavējuma nauda
Ls 32 809,78 (lietas 137.lapa). Lēmums par audita rezultātiem atstāts negrozīts ar
reģionālās iestādes lēmumu (lietas 121.-133.lapa). Savukārt minētais lēmums atstāts
negrozīts ar pārsūdzēto lēmumu (lietas 8.-32.lapa).
Auditā konstatēts, ka pieteicējs 2006.gadā no juridiskajām personām
SIA „Hiters”, SIA „SD Līnija”, SIA „Sendora”, SIA „Alsato”, SIA „Armalar”, SIA
„AIZ”, SIA „Maksvers, SIA Kseon”, SIA „Sepler”, SIA „Vertims”, SIA „MobiCom”,
SIA Vustres” un fiziskās personas A.R. saņēma naudas līdzekļus Ls 381 891,7 apmērā.
Proti, no SIA „SD Līnija”, SIA „Alsato”, SIA „Sendora” un SIA „Hiters”
kredītiestādēs esošajiem norēķinu kontiem pieteicējam izmaksāti attiecīgi Ls 41 928,
Ls 11 500, Ls 65 200 un Ls 17 000 (lietas I sējuma 143.-144.lapa). Savukārt no
SIA „AIZ”, SIA „Armalar”, SIA „Vertims”, SIA „Maksvers”, SIA „Kseon”,
SIA „MobiCon”, SIA „Sepler”, SIA „Vusters” pieteicējs norēķinu kontos 2006.gadā
saņēmis naudas līdzekļus attiecīgi Ls 76 820, Ls 1770, Ls 140 686, Ls 7800, Ls 15 165,
Ls 2000, Ls 750 un Ls 922,70 apmērā (lietas I sējuma 144.-145.lapa). Kontu izrakstos
kā maksājumu pamatojumi norādīti dažādi mērķi, piemēram, izmaksa, saimnieciskajām
vajadzībām, parāda atmaksa, par darbu, iemaksa darbinieka kontā, darba apmaksa,
cesija. Tāpat konstatēts, ka pieteicējs norēķinu kontā saņēmis naudas līdzekļus no A.R.
par kopējo summu Ls 18 350 apmērā. Audita ietvaros nav gūti pierādījumi par Ls 350
saņemšanu no A.R. (lietas I sējuma 155.-156.lapa).
Tāpat auditā konstatēts (lietas I sējuma 150.-153.lapa), ka pieteicējam darba
tiesiskās attiecības 2006.gadā bija ar četrām norādītajām juridiskajām personām, proti,
ar SIA „AIZ” (no 2006.gada 19.maija līdz 31.decembrim), SIA „Armalar” (no
2006.gada 26.maija līdz 31.decembrim), SIA „Maksvers” (no 2006.gada 1.janvāra līdz
31.decembrim) un SIA „Vertims” (no 2006.gada 16.janvāra līdz 1.jūnijam). Šie
uzņēmumi, veicot naudas līdzekļu pārskaitījumus pieteicējam, kā maksājuma mērķus
norādījušas šādus pamatojumus – avansa norēķiniem, parāda atmaksai, norēķiniem
skaidrā naudā, samaksa pēc 2006.gada 13.marta līguma.
Pamatojoties uz auditā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem, par kuriem lietā
strīds nepastāv, Valsts ieņēmumu dienests secināja, ka pieteicēja gūtie ienākumi
atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 8.panta trešās daļas 11.punktam
kvalificējami kā citi ar nodokli apliekamie ienākumi. Šādu secinājumu Valsts
ieņēmumu dienests pamatoja ar apstākli, ka starp pieteicēju un uzņēmumiem – naudas
līdzekļu izmaksātājiem nepastāv darba tiesiskās attiecības. Tāpat Valsts ieņēmumu
dienests secināja, ka lietā iegūtie pierādījumi neliecina, ka saņemtie ienākumi ir ar
nodokli neapliekami ienākumi.
[8] Likuma „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” 3.pants (tiesību normas
redakcijā, kas bija spēkā ienākumu rašanās laikā) noteic ar iedzīvotāju ienākuma
nodokli apliekamo objektu, un atbilstoši 3.panta otrajai daļai iekšzemes nodokļa
maksātāja gada apliekamais ienākums ir viņa gada (mēneša) ienākums, izņemot šā
likuma 9.pantā minētos neapliekamos ienākumus, no kura tiek atskaitīti šā likuma
10.pantā noteiktie attaisnotie izdevumi, maksātāja gada (mēneša) neapliekamais
minimums un šā likuma 13.pantā noteiktie atvieglojumi.
Tādējādi minētā tiesību norma nosaka vispārēju ar iedzīvotāju ienākuma
nodokli apliekamā objekta noteikšanas principu, ka visi maksātāja taksācijas perioda
(kalendārā gada) laikā gūtie ienākumi ir apliekami ar nodokli, izņemot tos ienākumus,
kas likumā ir minēti kā atbrīvojami no aplikšanas, t.i., ar iedzīvotāju ienākuma nodokli
neapliekami ienākumi.
Tādu pašu noteikumu satur arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
8.pants, kas nosaka gada apliekamā ienākuma avotus. Šajā tiesību normā cita starpā
(8.panta trešās daļas 11.punktā) ir noteikts, ka pie pārējiem fiziskās personas
ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti visi citi ienākumi, kas nav
minēti šā likuma 9.pantā. Tādējādi visi ienākumi, kas ir minēti likuma 9.pantā, ir
neapliekami ienākumi, proti, tie ir atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma
nodokli.
Ievērojot minēto, tiesai jāpārbauda, vai lietā iegūtie pierādījumi apliecina, ka
pieteicējs ir saņēmis tādus ienākumus, kuri likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
izpratnē nav atbrīvojami no aplikšanas ar nodokli.
[9] Pieteicējs norādījis, ka juridiskās un fiziskās personas, no kurām pieteicējs
saņēmis naudas līdzekļus, pieteicējam ir pārskaitījušas aizdevumus, kurus pieteicējs
izņēmis no saviem norēķinu kontiem un vēlāk ieskaitījis tos uzņēmumu kasēs. Tāpat
pieteicējs paskaidroja, ka juridiskajām personām – naudas līdzekļu izmaksātājiem ir
sniedzis inkaso pakalpojumus, kuru rezultātā no uzņēmumu norēķinu kontiem izņēmis
attiecīgās naudas summas un pēc tam tās iemaksājis šo uzņēmumu kasēs. Arī tos
naudas līdzekļus, kas pārskaitīti uz pieteicēja norēķinu kontiem, pieteicējs iemaksāja
uzņēmumu kasēs, un tie nav palikuši pieteicēja rīcībā.
Pieteicēja ieskatā minēto apstiprina šādi rakstveida pierādījumi: līgumi par
inkasācijas pakalpojumiem (lietas II sējuma 3.-10.lapa), aizdevuma līgumi (lietas
II sējuma 50.-51., 53.-67., 74.-83. un 161.lapa), uzņēmumu kases izdevumu un
ieņēmumu orderi (lietas II sējuma 27.-43., 52., 71., 73., 94.-111., 116., 119., 122., 125.,
128., 131., 134., 136., 141., 143., 145., 147., 162.-173. un 188.lapa) un darbu
pieņemšanas-nodošanas akti (lietas II sējuma 44.-49., 70., 72., 115., 118., 121., 124.,
127., 130., 133., 135., 140., 142., 144., 146. un 189.lapa).
Saskaņā ar līgumiem par inkasācijas pakalpojumiem pieteicējs kā izpildītājs
izpilda šādus pakalpojumus: sniedz konsultācijas par inkasācijas jautājumiem, plāno
inkasācijas procesu, kā arī sniedz inkasācijas pakalpojumus. Norādīto pakalpojumu
ietvaros pieteicējam ir pienākums konsultēt pasūtītājus mutiski pieteicēja atrašanās
vietā, kā arī telefonsarunu ceļā un ar elektroniskā pasta starpniecību, rakstveidā
sagatavot uzziņas par jautājumiem, ko pasūtītāji iesnieguši rakstveidā, veikt
grāmatvedības dokumentu apstrādi, uzskaiti, kontroli u.tml. grāmatvedības uzdevumus
atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem par grāmatvedību, pārbaudīt
finanšu dokumentu pareizību, gatavot, kārtot un saglabāt finanšu pārskatus,
grāmatvedības reģistrus, attaisnojuma dokumentus un grāmatvedības organizācijas
dokumentus, neizpaust grāmatvedībā esošo informāciju, kas uzskatāma par pasūtītāju
uzņēmumu komercnoslēpumu, kā arī veikt citas nepieciešamās grāmatvedības uzskaites
funkcijas. Savukārt saskaņā ar aizdevuma līgumiem pieteicējs no juridiskajām un
fiziskajām personām saņem naudas līdzekļus līgumos norādītajos apmēros, ievērojot
līgumos paredzētos nosacījumus.
Kases izdevumu orderu un kases ieņēmumu orderu pamatojumā norādīts, ka tie
izrakstīti saskaņā ar inkasācijas līgumu, atsevišķos kases ieņēmumu orderos norādīts –
aizdevuma atgriešana, procentu maksājumi, kases papildināšana no bankas konta,
avansa norēķina atgriešana. Darbu pieņemšanas-nodošanas akti sastādīti par to, ka
pieteicējs kā izpildītājs juridiskajām personām kā pasūtītājiem ir sniedzis inkasācijas
pakalpojumus saskaņā ar līgumiem par inkasācijas pakalpojumiem.
[10] Atbildētājs pārsūdzētajā lēmumā norādījis, ka norādītie pieteicēja
pierādījumi nepierāda aizdevuma izsniegšanas faktu un inkasācijas pakalpojumu
sniegšanu, kā arī neapstiprina, ka pieteicējs no norēķinu kontiem izņemtos naudas
līdzekļus ir iemaksājis uzņēmumu kasēs. Šāda secinājuma pamatošanai atbildētājs
tostarp ir atsaucies uz lietā nopratinātajām liecinieku liecībām un saņemtajiem
paskaidrojumiem.
[10.1] J.A. (SIA „Hiters” amatpersona) 2007.gada 7.augustā liecināja (lietas II
sējuma 12.-13.lapa), ka no 2006.gada 20.marta viņš ir SIA „Hiters” amatpersona un
bija vienīgais darbinieks un amatpersona, tādējādi var apgalvot, ka ne viņš, ne arī kāds
cits komercdarbību SIA „Hiters” vārdā nav veicis, uzņēmumam darījumu partneru
nebija, grāmatvedības dokumentu nav. Vienlaikus liecībā norādīts, ka J.A. sākotnējais
nodoms bijis kļūt par fiktīvu amatpersonu. Minētos apstākļus J.A. apstiprināja arī
2009.gada 13.martā sniegtajā paskaidrojumā (lietas II sējuma 137.lapa), norādot, ka
nezina, kur atrodas SIA „Hiters” grāmatvedības dokumenti, deklarācijas un pārskatus
nav sastādījis un nav tos iesniedzis Valsts ieņēmumu dienestam. Pieteicēju J.A. nepazīst
un nekādus darījumus ar viņu nav veicis. Pieteicējs naudas līdzekļus J.A. nav nodevis,
nekādi dokumenti par naudas līdzekļu nodošanu viņa rīcībā nav, jo tādi darījumi nav
notikuši.
[10.2] E.B. (SIA „SD Līnija” amatpersona) 2007.gada 14.augustā liecināja
(lietas II sējuma 14.-15.lapa), ka viņš personīgi pazīst pieteicēju, bet neatceras, kādas
naudas summas un kādam mērķim viņš izņēma, viņu starpā bija lietišķas attiecības. Uz
liecināšanas brīdi nevarēja izskaidrot, kur atrodas uzņēmuma grāmatvedības
dokumenti. Savukārt 2009.gada 27.aprīlī Valsts ieņēmumu dienestam iesniegtajā
paskaidrojumā (lietas II sējuma 112.-113.lapa) E.B. norādījis konkrētas summas, kādas
no SIA „SD Līnija” konta ar čeka starpniecību izmaksājis pieteicējam. Pilnvarojis
pieteicēju izņemt naudas summas no SIA „SD Līnija” kontiem un piegādāt norādītajā
vietā.
[10.3] V.F. (SIA „Alsato” amatpersona) 2008.gada 1.jūlijā liecināja (lietas II
sējuma 16.lapa), ka par SIA „Alsato” nekad nav dzirdējis, nav bijis šī uzņēmuma
direktors un nezina, kur firma atrodas, kā arī nezina, kas un kādēļ ieskaitīja naudu SIA
„Alsato” norēķinu kontos. Pieteicēju V.F. nepazīst.
[10.4] A.R. (SIA „Sendora” amatpersona) 2008.gada 1.jūlijā liecināja (lietas II
sējuma 11.lapa), ka uzņēmuma grāmatvedības dokumenti viņam nav pieejami, un viņš
nezina, kur tie ir. Pieteicēju A.R. pazīst, pieteicējs noņēma no uzņēmuma norēķinu
konta Ls 65 200; bet neatceras, vai pieteicējs tos atdeva atpakaļ. Iespējams pieteicējam
bija vajadzīga nauda un A.R. viņam to iedeva. Savukārt 2009.gada 14.aprīļa
paskaidrojumā (lietas II sējuma 20.-21.lapa) A.R. norādījis, ka starp SIA „Sendora” un
pieteicēju tika noslēgts inkasācijas pakalpojumu līgums. Taču tā kā grāmatvedības
dokumenti par 2006.gadu ir neatgriezeniski gājuši bojā, tad A.R. Valsts ieņēmumu
dienestam nosūtījis tikai to dokumentu daļu, kura nav gājusi bojā – līgumu par
inkasācijas pakalpojumiem, kases ieņēmumu un izdevumus orderus, kases grāmatas un
darbu pieņemšanas-nodošanas aktus. Lietā ir arī A.R. rakstveida apliecinājums par to,
ka SIA „Sendora” izmantojusi pieteicēja pakalpojumus saskaņā ar līgumu par
inkasācijas pakalpojumu sniegšanu (lietas II sējuma 22.-23.lapa) un ka A.R. saskaņā ar
aizdevuma līgumu aizņēmies no pieteicēja naudu Ls 10 000 un Ls 80000 apmērā (lietas
II sējuma 24.-25.lapa), personas paraksta īstumu apliecinājusi zvērināta notāre.
[10.5] V.Z. (SIA „Kseon” amatpersona) 2009.gada 25.maijā paskaidroja (lietas
II sējuma 149.lapa), ka SIA „Kseon” izmantoja pieteicēja pakalpojumus, par ko tika
sastādīti darījumu apliecinošie dokumenti (akti un kases ieņēmumu/izdevumu orderi).
Taču tā kā V.Z. kopš 2007.gada nav SIA „Kseon” amatpersona, viņa nevar iesniegt
attiecīgus uzņēmuma grāmatvedības dokumentus.
[10.6] E.D. (SIA „MobiCon” amatpersona) 2009.gada 26.maijā paskaidroja
(lietas II sējuma 187.lapa), ka ar pieteicēju noslēdzis līgumu par inkasācijas
pakalpojumiem. SIA „MobiCon” objektā „Stūrmaņu iela” veicis remontdarbus un bijis
nepieciešams norēķināties ar darbu izpildītāju. SIA „MobiCon” bijis pieņemts izmantot
bankas čekus skaidras naudas izmaksai, ja norēķinu summa nepārsniedza Ls 200.
Pieteicējam nav bijis iespējams ierasties SIA „MobiCon” birojā, lai saņemtu bankas
čeku skaidras naudas izņemšanai, tādēļ nepieciešamā naudas summa pārskaitīta uz
pieteicēja personīgo kontu. Pieteicējs naudas summu nogādājis pilnā apmērā, par ko
sastādīti darījumu apliecinoši dokumenti.
[11] No liecinieku nopratināšanas protokolos nostiprinātajām liecībām izriet, ka
SIA „SD Līnija” amatpersona par izņemto naudu un pieteicēju neko konkrētu pateikt
nevar, SIA „Alsato” amatpersona noliedz, ka būtu dibinājusi šo uzņēmumu un veikusi
darījumus ar pieteicēju, SIA „Sendora” amatpersona neatceras, kādam mērķim
pieteicējam tika izsniegta nauda, savukārt SIA „Hiters” amatpersona darījumus ar
pieteicēju un naudas saņemšanas faktu pilnībā noliedz. Savukārt vēlāk sniegtajos
paskaidrojumos tās pašas SIA „SD Līnija” un SIA „Sendora” amatpersonas norāda, ka
starp pieteicēju un attiecīgajām kapitālsabiedrībām bija noslēgti inkasācijas
pakalpojumu līgumi. Paskaidro, ka naudas summas tikušas izsniegtas no bankas konta,
tāpat spēj izskaidrot, kādam mērķim tās tikušas noņemtas.
Tādējādi tiesas ieskatā lietā ir pretrunīgi paskaidrojumi, kas atbilstoši
Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmajai daļai vērtējami kopsakarā ar
pārējiem lietā iegūtiem pierādījumiem un noskaidrotiem apstākļiem, tostarp paša
pieteicēja paskaidrojumiem.
[11.1] Pieteicējs, apliecinot savas darījumu un aizdevuma attiecības ar
fiziskajām un juridiskajām personām, ir iesniedzis privāttiesiskus dokumentus, proti,
aizdevuma līgumus, līgumus par inkasācijas pakalpojumiem, darbu pieņemšanas-
nodošanas aktus, kā arī kases ieņēmumu un izdevumu orderus. Tiesas ieskatā
privāttiesiska rakstura dokumentu esība pati par sevi neliecina par darījuma esamību
jeb, citiem vārdiem sakot, ja starp personām tiek noslēgts privāttiesisks darījums,
tostarp arī darījums par pakalpojumu sniegšanu, tas automātiski nenozīmē, ka šāds
darījums ir noticis. Ir nepieciešams vērtēt visus pierādījumus kopumā. Šādos apstākļos
tiesa atzīst par pamatotu atbildētāja norādi, ka ir svarīgi konstatēt, vai un kā šie darījumi
ir atspoguļoti juridisko personu grāmatvedības pirmdokumentos un uzskaites reģistros,
jo saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2.pantu grāmatvedībā uzskatāmi
atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts un notikums,
kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī. Tādējādi tas vien, ka pieteicējs ir
iesniedzis kases ieņēmumu un izdevumu orderus, nenozīmē, ka tajos norādītās naudas
summas ir iemaksātas uzņēmumu kasēs. Lai varētu izdarīt viennozīmīgu un
nepārprotamu secinājumu šajā sakarā, ir nepieciešams noskaidrot, vai uzņēmumi ir
veikuši attiecīgos grāmatvedības kontējumus, iegrāmatojot kases orderos norādītās
summas, un vai saņemtās naudas summas ir atspoguļojuši bilances posteņos.
Tiesa no lietas materiāliem (lietas I sējuma 47.-67.lapa) konstatē, ka Valsts
ieņēmumu dienests pieteicēja norādītajiem darījumu partneriem ir nosūtījis vēstules par
pārbaudes veikšanu darījumos ar pieteicēju, taču neviens no šiem uzņēmumiem
neatsaucās un informāciju par savstarpējiem darījumiem ar pieteicēju neiesniedza.
Tikai SIA „Armalar” amatpersona V.B. atbildētājam 2009.gada 9.jūnijā nosūtītajā
vēstulē (lietas II sējuma 190.lapa) norādījis, ka tā rīcībā nav uzņēmuma dokumentu par
2006.gadu, jo, kad V.B. ieguvis uzņēmumu, dokumentu par 2006.gadu neesot bijis. Kā
V.B. paskaidrots, tie esot neatgriezeniski sabojāti. Līdz ar to tiesa secina, ka lietā nav
gūts apstiprinājums apstāklim, ka juridiskās personas – naudas līdzekļu izmaksātāji no
pieteicēja saņemtos naudas līdzekļus ir iegrāmatojušas savos grāmatvedības reģistros,
kā to apgalvo pieteicējs.
Turklāt tiesa no audita pārskata secina, ka Valsts ieņēmumu dienestam
pieteicēja darījumu partneru grāmatvedības dokumentus nebija iespējams iegūt, arī
veicot auditu pieteicēja darījumu partneriem. Tā, piemēram, audita pārskata 16.lappusē
norādīts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Rīgas reģionālā iestāde laika posmā no
2007.gada 26.novembra līdz 2007.gada 28.decembrim veica nodokļu auditu SIA „SD
Līnija”. Taču uzņēmuma amatpersona E.B. saimnieciskās darbības dokumentus un
grāmatvedības reģistrus pārbaudei neiesniedza. Tādējādi arī šis apstāklis liecina, ka
pieteicēja darījumu partneri ir uzņēmumi, kas neierodas Valsts ieņēmumu dienestā un
neiesniedz pārbaudei nepieciešamos grāmatvedības dokumentus, no kuriem būtu
izdarāms secinājums par darījumu faktisko esamību starp pieteicēju un attiecīgajiem
uzņēmumiem.
Tiesa piekrīt pieteikumā norādītajam iebildumam, ka pieteicējs nevar būt
atbildīgs par juridisko personu darbību, tām neiesniedzot normatīvajos aktos paredzētos
pārskatus un deklarācijas, kā arī grāmatvedības dokumentus. Taču tiesa šo apstākli
vērtē kopsakarā ar visiem lietā noskaidrotajiem apstākļiem un iegūtajiem
pierādījumiem, tostarp ar pieteicēja iesniegtajiem kases orderiem un darbu
pieņemšanas-nodošanas aktiem. Tiesas ieskatā apstāklis, ka neviens no pieteicēja
uzrādītajiem darījumu partneriem neatsaucas tieši uz Valsts ieņēmumu dienesta
uzaicinājumiem un neiesniedz atbildētāja pieprasītos dokumentus, ir papildus nianse,
kas norāda uz darījumu faktisko neesamību starp pieteicēju un tā norādītajiem
uzņēmumiem. Uz to netieši norāda arī apstāklis, ka to uzņēmumu amatpersonas, kuras
Valsts ieņēmumu dienestam nosūtījušas rakstveida paskaidrojumus, norādījušas, ka
dokumentus tieši par 2006.gadu, kad pēc pieteicēja vārdiem notika inkasācijas darījumi,
iesniegt nevar, jo tie neatgriezeniski ir gājuši bojā.
[11.2] Tāpat tiesa nepiešķir ticamību E.B. un A.R. atbildētājam vēlāk
sniegtajiem paskaidrojumiem.
E.B. 2009.gada 27.aprīļa paskaidrojumā apstiprina darījumus starp SIA „SD
Līnija” un pieteicēju, norādot, ka bija pilnvarojis pieteicēju no uzņēmuma norēķinu
kontiem izņemt naudas līdzekļus, kurus pieteicējs pēc tam iemaksāja SIA „SD Līnija”
kasē. Līdzīga satura paskaidrojumu 2009.gada 14.aprīlī sniedzis A.R., norādot, ka SIA
„Sendora” esot izmantojusi pieteicēja sniegtos inkasācijas pakalpojumus, proti, naudas
pārvadājumus no bankas uz struktūrvienībām firmas vajadzībām.
Pirmkārt, minētās personas sākotnējās liecības snieguša pēc Valsts ieņēmumu
dienesta amatpersonu pieprasījuma, personas ir brīdinātas par kriminālatbildību par
apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu. Savukārt paskaidrojumi, kurā darījumu attiecības ar
pieteicēju pilnībā tiek atzītas, papildus norādot konkrētas naudas summas, atbildētājam
iesniegti gandrīz divus gadus vēlāk. Turklāt, ja A.R. liecinieka nopratināšanas protokolā
nostiprinātajā liecībā norādījis, ka viņam ir grūti atcerēties visu, jo kopš brīža, kad
firma pārstāja strādāt ir pagājuši divi gadi, un iespējams viņš ir daļēji kļūdījies, tad
tiesai rodas šaubas par ziņu patiesumu, kas norādītas vēlāk sniegtajā paskaidrojumā.
Otrkārt, sniedzot liecības pēc Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma, kas
fiksētas liecinieka nopratināšanas protokolā, nedz E.B., nedz A.R. nespēja atcerēties
konkrētas darījuma attiecības ar pieteicēju un to apmērus, kā arī nevarēja paskaidrot,
kur atrodas to pārstāvēto sabiedrību grāmatvedības uzskaites dokumenti. Turpretim
vēlāk sniegtajā paskaidrojumā gan E.B., gan A.R. snieguši precīzu informāciju par
darījumiem starp pieteicēju un attiecīgi katra pārstāvēto uzņēmumu, nepaskaidrojot,
kādu iemeslu dēļ paskaidrojumā, kas sniegts pēc atbildētāja pieprasījuma, šāda satura
informācija netika sniegta.
Treškārt, tiesas ieskatā paskaidrojuma saturu par neapšaubāmu un neapstrīdamu
nepadara fakts, ka paskaidrojuma sniedzēja paraksta īstumu ir apstiprinājis notārs.
Saskaņā ar Notariāta likuma 116.pantu dokumenti, uz kuriem apliecināts tikai parakstu
īstums, atzīstami par privātiem dokumentiem, par kuru saturu zvērināts notārs neatbild,
kas atzīmējams apliecinājumā. Tiesa konstatē, ka E.B. paskaidrojumā norādīts, ka
notārs apliecina tikai parakstu īstumu, dokuments atzīstams par privātu dokumentu, un
notārs par tā saturu neatbild.
Tāpat tiesa, vērtējot pieteicēja sadarbības partneru – dažādo komercsabiedrību
amatpersonu liecības un paskaidrojumus, ņem vērā pieteicēja tiesas sēdē izklāstītos
paskaidrojumus. Kā norādīja pieteicējs, SIA „Hiters” amatpersonu J.A. un
SIA „Alsato” amatpersonu V.F. viņš personīgi nepazīst. Tas atbilst gan J.A., gan V.F.
liecinātajam. Pieteicējs darījumus ar abām minētajām komercsabiedrībām kārtojis caur
E.D., kurš bijis arī SIA „MobiCon” amatpersona. Arī minētais apstāklis, ka gan SIA
„Hiters”, gan SIA „Alsato” vārdā faktiski darbojās cita persona, bet to komercreģistrā
ierakstītās amatpersonas faktiski uzskatāmas par fiktīvām, rada tiesai šaubas par šo
darījumu patiesumu. Šāds tiesas ieskats apstiprinās arī ar J.A. liecināto, ka viņa
sākotnējais nodoms bijis kļūt par fiktīvu amatpersonu.
Arī apstāklis, ka pieteicēja sadarbības partneru amatpersonas neieradās uz tiesas
sēdi pēc tiesas izsaukuma, netieši norāda uz faktu, ka minētās amatpersonas ir bijušas
fiktīvas un faktiski šo komercsabiedrību vārdā inkasācijas pakalpojumu līgumus ar
pieteicēju nav slēgušas un no šiem darījumiem izrietošās saistības nav pildījušas.
Ņemot vērā minēto, tiesa apšauba, ka komercsabiedrībām, ar kurām pieteicējs
slēdzis darījumus par inkasācijas pakalpojumu sniegšanu, vispār šādi pakalpojumi bija
nepieciešami. Līdz ar to tiesa no lietā esošajiem materiāliem negūst pārliecību, ka
inkasācijas pakalpojumi faktiski tika sniegti. Tādējādi tiesa atzīst par pamatotu Valsts
ieņēmumu dienesta secināto, ka pieteicēja sadarbības amatpersonu paskaidrojumi par
darījumiem ar pieteicēju bez papildu apliecinošiem pierādījuma dokumentiem
nepierāda faktu, ka pieteicējs patiesi būtu sniedzis inkasācijas pakalpojumus.
[11.3] Tiesa apšauba arī pieteicēja noslēgto aizdevuma līgumu ar SIA „AIZ”,
SIA „Vertims”, SIA „Sepler” patiesumu. Tiesa nepiešķir ticamību pieteicēja tiesas sēdē
sniegtajiem paskaidrojumiem par to, ka pieteicējs vēlējās iegādāties drukāšanas iekārtu.
Tiesa neguva pārliecību, kādam mērķim pieteicējam bija nepieciešams ar dienas vai
dažu dienu starpību 2006.gada februārī un martā bija nepieciešams aizņemties no
SIA „Vertims” dažādas naudas summas – kopsummā Ls 25890 apmērā un no
SIA „Sepler” Ls 750. Tā paša gada jūlijā pieteicējs no SIA „AIZ” aizņēmies Ls 9000.
Tā kā Valsts ieņēmumu dienests nav apšaubījis pieteicēja noslēgto aizdevuma
līgumu ar fiziskajām personām patiesumu, tiesa minēto darījumu ticamību nevērtē.
Vienlaikus tas tiesai neliedz izmantot ziņas par šiem faktiem, vērtējot pieteicēja rīcību
ar finanšu līdzekļiem. Proti, tiesa negūst saprātīgu izskaidrojumu, kādēļ pieteicējam, ja
viņam pašam ir kredītsaistības finanšu iestādē, par ko lietā nav strīda, kā arī virkne citu
aizņēmumu, vienlaikus ir nepieciešams aizdot dažāda apmēra naudas summas
fiziskajām personām (A.B. – Ls 27090, A.R. – Ls 18000). Turklāt pieteicējs par finanšu
līdzekļu izmantošanu saskaņā ar SIA „Sepler” un SIA „AIZ” noslēgtajiem aizdevuma
līgumiem bija apņēmies maksāt lielākus procentus, nekā bija paredzēts līgumos,
saskaņā ar kuriem pieteicējs naudu aizdeva tālāk citām fiziskajām personām. Tāpat,
piemēram, saskaņā ar SIA „Sepler” noslēgto aizdevuma līgumu pieteicējs par
aizņēmuma Ls 750 apmērā lietošanu kā nodrošinājumu bija ieķīlājis sev piederošo
automašīnu. Savukārt no fiziskajām personām saistību nodrošinājums netika pieprasīts.
Tāpat tiesas rīcībā nav pierādījumu, kas apstiprinātu, ka minētie aizdevumi
faktiski ir atmaksāti. Šo komercsabiedrību amatpersonu izvairīgā attieksme pret Valsts
ieņēmumu dienesta uzaicinājumiem sniegt informāciju par aizdevuma līgumiem un
veikt detalizētu grāmatvedības dokumentu pārbaudi saistībā ar minēto, rada šaubas par
šo darījumu ticamību. Līdz ar to tiesa atzīst par pamatotu atbildētāja secināto, ka
iesniegtie aizdevuma līgumi, kases ieņēmumu un kases izdevuma orderi bez papildus
pierādījumiem nekalpo par pietiecēja aizdevuma līgumu esību apliecinošiem
pierādījumiem.
Lietā nav arī pierādījumu par Ls 350 apmērā saņemšanu no A.R.. Par šo summu
no pieteicēja nedz iestādē, nedz tiesā nav saņemti attaisnojuma dokumenti. Arī A.R.
liecinieka nopratināšanas protokolā nostiprinātajā liecībā un paskaidrojumos iestādei
nav skaidrojuma šādas summas samaksas pieteicējam mērķim.
[11.4] Tiesa nav guvusi pārliecību arī par faktu, ka SIA „Maksvers” būtu bijis
parādā pieteicējam neizmaksātu algas uzkrājumu Ls 922,70 apmērā, kā rezultātā
noslēgts cesijas līgums starp minētajām personām un SIA „Vusters” (lietas II sējuma
150.lapa).
Pirmkārt, ar lietā esošajiem materiāliem neapstiprinās fakts, ka pieteicējs nebūtu
saņēmis algu SIA „Maksvers” un tā rezultātā būtu izveidojies pieteicējam neizmaksātās
algas uzkrājums. No audita pārskata (pārskata 31.lappuse) tiesa konstatē, ka
SIA „Maksvers” par darījumiem ar pieteicēju 2006.gadā nav iesniegusi nevienu
pārskatu – paziņojumu par personai izmaksātajām ar iedzīvotāju ienākuma nodokli
neapliekamajām summām. Minētā sabiedrība nav atsaukusies Valsts ieņēmumu
dienesta uzaicinājumam sniegt informāciju vai iesniegt grāmatvedības dokumentus
tematiskās pārbaudes veikšanai. Arī pats pieteicējs nav iesniedzis šādu atbildētāja
secinājumu noliedzošus pierādījumus.
Otrkārt, pieteicējs tiesas sēdē uz tiesas jautājumu, par ko SIA „Maksvers” bija
parādā pieteicējam Ls 922,70, atbildēja, ka par preci (reklāmas produkciju).
Tādējādi minētais kopsakarā rada tiesai šaubas, ka naudas līdzekļi Ls 922,70
apmērā, kurus SIA „Vusters” saskaņā ar noslēgto cesijas līgumu pārskaitīja uz
pieteicēja kontu, būtu bijis SIA „Maksvers” parāds par pieteicējam neizmaksāto algu.
Tāpat lietā nav pierādījumu par pieteicēja no SIA „Maksvers” saņemto naudas
līdzekļu Ls 7800 apmērā iemaksas pieteicēja kontā mērķi.
[12] Tādējādi tiesa atzīst par pamatotu atbildētāja secināto, ka pieteicējs
2006.gadā ir papildus guvis ienākumus Ls 381 891,70 apmērā.
[13] Pieteikumā norādīts, ka pārsūdzētais lēmums ir atceļams ne tikai tāpēc, ka
VID prettiesiski nav atzinis pieteicēja darījuma attiecības ar personām, no kurām
saņēmis naudas līdzekļus, bet arī tāpēc, ka ir nepareizi noteicis personu, kurai ir
pienākums aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli no
pieteicējam izmaksātajiem naudas līdzekļiem Ls 381 891,70 apmērā. Proti, pieteicējs
pauž viedokli, ka atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta
desmitajai daļai pienākums ieturēt nodokli no izmaksātajām naudas summām bija tieši
juridiskajām un fiziskajām personām kā ienākuma izmaksātājiem, savukārt Valsts
ieņēmumu dienests uzskata, ka par iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanu un
iemaksāšanu budžetā ir atbildīgs pieteicējs, jo saņemtie naudas līdzekļi kvalificējami kā
ar nodokli apliekami ienākumi atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
8.panta trešās daļas 11.punktam.
[14] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.pantu iedzīvotāju
ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas
sastāv no: 1) algas nodokļa, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā
darba devējs; 2) patentmaksas, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par
atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu; 3) nodokļa par ienākumiem no
saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no
citiem ienākuma avotiem.
Atbilstoši šī panta otrajai daļai nodoklis tiek aprēķināts un iemaksāts budžetā
divējādā kārtībā: avansā, arī algas nodokļa un patentmaksas veidā, un rezumējošā
kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju.
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2.panta „Nodokļa maksātāji”
1.punkts noteic, ka nodokli maksā fiziskās personas, kas atbilstoši likumam „Par
nodokļiem un nodevām” ir iekšzemes nodokļu maksātāji un taksācijas periodā
(kalendārajā gadā) ir guvuši ienākumus Latvijas Republikā (..).
Saskaņā ar šā likuma 4.panta „Nodokļa aprēķināšanas un ņemšanas veids”
pirmās daļas 3.punktu nodokli aprēķina un budžetā iemaksā no šā likuma 1.panta
pirmās daļas 3.punktā minētajiem ienākumiem (..) – maksātājs.
Nodokļa ieturēšanas un maksāšanas kārtība noteikta likuma „Par iedzīvotāju
ienākuma nodokli” IV nodaļā.
[15] Tiesa jau iepriekš konstatēja, ka pieteicēja saņemtie naudas līdzekļi nav
saistīti ar darba attiecībām, tādējādi secināms, ka no saņemtajām naudas summām
nebija ieturams algas nodoklis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteiktajā
kārtībā un apmērā. Secīgi tiesai jānoskaidro kārtība, kādā ieturams nodoklis no
izmaksātajiem ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba attiecībām.
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta „Algas nodokļa ieturēšana
un maksāšana un nodokļa ieturēšana no ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba
attiecībām” desmitā daļā, uz kuru pamatojas pieteicējs, noteic, ka no fiziskās personas
ienākumiem, kurus izmaksā komersanti, kooperatīvās sabiedrības, nerezidentu
pastāvīgās pārstāvniecības, iestādes, organizācijas, biedrības, nodibinājumi un fiziskās
personas, kuras reģistrētas kā saimnieciskās darbības veicējas, ja tie nav saistīti ar darba
attiecībām un nav atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli, ienākuma izmaksātājs ietur
nodokli ienākuma izmaksas vietā un iemaksā to budžetā ne vēlāk kā ienākuma
izmaksas mēnesim sekojošā mēneša piektajā datumā. Atbilstoši šīs daļas 7.punktam pie
šādiem ienākumiem pieder ieņēmumi no saimnieciskās darbības, ko veic fiziskā
persona, kurai nav izsniegts Valsts ieņēmumu dienesta apliecinājums par reģistrēšanos
saimnieciskās darbības veicēja statusā, izņemot ieņēmumus no lauksaimnieciskās
produkcijas ražošanas.
[16] Pieteicējs norādījis, ka lietā nepastāv strīds par to, ka pieteicējs nav
reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs. Tādējādi pieteicējs uzskata, ka atbilstoši
norādītajām tiesību normām tieši ienākuma izmaksātājiem ir pienākums aprēķināt un
iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Tiesa šādu pieteicēja apgalvojumu uzskata par nepamatotu.
[17] Tiesa jau iepriekš konstatēja, ka lietā iegūtie pierādījumi neapliecina inkaso
pakalpojumu sniegšanas faktu ienākumu izmaksātājiem. Citiem vārdiem, atbilstoši
likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta desmitās daļas 7.punktam tiesa
nav konstatējusi, ka pieteicējs ir veicis saimniecisko darbību, kuras ietvaros izmaksātās
summas bija jādeklarē un nodoklis no tām jāietur ienākuma izmaksātājiem sakarā ar to,
ka pieteicējs nav reģistrējies Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības
veicējs.
No iepriekš spriedumā citētajām likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
2.panta 1.punkta un 4.panta pirmās daļas 3.punkta tiesību normām izriet, ka nodokļa
aprēķināšanu un iemaksāšanu valsts budžetā veic maksātājs jeb fiziskā persona.
Izskatāmās lietas ietvaros tas ir pieteicējs. Minētais secinājums izriet arī no citām
tiesību normām. Tā kā lietā nepastāv strīds, ka pieteicējs saņemtos naudas līdzekļus ir
guvis kā nesaistītus ar darba tiesiskajām attiecībām, tad algas nodoklis par tām nav
maksājams. Līdz ar to atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta
otrajai daļai nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā. Secīgi šī likuma 19.panta pirmā
daļa noteic, ka nodokļa aprēķināšanu un iemaksāšanu valsts budžetā rezumējošā kārtībā
veic maksātājs, tātad pieteicējs. Savukārt atbilstoši šā likuma 28.panta 2. un 4.punktam
nodokļa maksātājam ir pienākums šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā iemaksāt
budžetā nodokli, kā arī uzglabāt ieņēmumus un attaisnotos izdevumus apliecinošos
dokumentus vismaz trīs gadus pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņa un
uzrādīt šos dokumentus vai iesniegt to kopijas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai
iestādei pēc tās pieprasījuma.
Pieteicēja pienākums aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma
nodokli tieši izriet arī no vairākām likuma „Par nodokļiem un nodevām” tiesību
normām. Tā, piemēram, atbilstoši šā likuma 15.panta pirmās daļas 2., 3., 4. un
5.punktam nodokļu maksātāju pienākumi ir noteiktajā termiņā un pilnā apmērā
nomaksāt nodokļus un nodevas; iesniegt nodokļu administrācijai šajā likumā vai
konkrēto nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas; nodokļu aprēķinu
pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un saimnieciskās darbības ieņēmumus un
izdevumus apliecinošus attaisnojuma dokumentus un citus darbību apliecinošus
dokumentus vismaz piecus gadus; ziņot par visiem saviem ienākumiem, pamatot
nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem
aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšana
kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdņiem (darbiniekiem) viņu
pieprasītos dokumentus.
Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.panta vienpadsmitā daļa noteic,
ka komersanti, kooperatīvās sabiedrības, nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības,
iestādes, organizācijas, biedrības, nodibinājumi un fiziskās personas, kuras reģistrētas
kā saimnieciskās darbības veicējas, izsniedz personām — nodokļa maksātājām —
paziņojumu par izmaksātajām ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamajām summām,
kas nav saistītas ar darba attiecībām, un no šīm summām ieturēto nodokli vai, ja
izmaksātais ienākums nav apliekams ar nodokli, izmaksu apliecinošu dokumentu un
nosūta paziņojumu Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas atrašanās
vietas.
Arī no šīs tiesību normas izriet, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs ir tā
persona, kurai tiek izmaksātas naudas summas, nevis persona, kura izmaksā attiecīgos
naudas līdzekļus. Turklāt atbilstoši šai tiesību normai pieteicējam no ienākumu
izmaksātājiem bija jāpieprasa paziņojumi par izmaksātājām summām un no tām
ieturēto nodokli vai arī paziņojumi, ka izmaksātais ienākums ir ar nodokli neapliekams.
Tikai tādā gadījumā, ja pieteicēja rīcībā būtu attiecīgais paziņojums, kuru pieteicējs
varētu iesniegt vai uzrādīt Valsts ieņēmumu dienestam, pieteicējam būtu pamats
paļauties, ka par izmaksātajām summām naudas izmaksātājs ir ieturējis nodokli, kura
faktiskais maksātājs ir pats pieteicējs. Citiem vārdiem, ienākuma izmaksātājs ir
persona, ar kuras starpniecību pieteicējs iemaksā valsts budžetā nodokli par gūtajiem
ienākumiem. Līdzīgi, kā maksājot nodokli no saņemtās darba samaksas jeb algas
nodokli – darba devējs ietur nodokli no darba algas un iemaksā to valsts budžetā, bet
patiesais nodokļa maksātājs ir darbinieks jeb darba samaksas saņēmējs.
[18] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja rīcībā nav likuma „Par iedzīvotāju
ienākuma nodokli” 17.panta vienpadsmitajā daļā paredzēto paziņojumu. Tas nozīmē, ka
ienākuma izmaksātājs nodokli nav ieturējis un nav iemaksājis valsts budžetā, līdz ar ko
pieteicējam pašam ir pienākums ieskaitīt iedzīvotāju ienākuma nodokli valsts budžetā,
jo, kā tiesa vairākkārt norādīja, atbilstoši likumam „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
nodokļa maksātājs ir ienākuma saņēmējs. Tādējādi, ievērojot minēto, pieteicējam bija
pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam gada ienākumu deklarāciju un
iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli rezumējošā kārtībā, jo saskaņā ar
likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta otro daļu deklarācijā tiek uzrādīti
visi maksātāja taksācijas periodā (kalendārajā gadā) gūtie ienākumi, arī ar nodokli
neapliekamie ienākumi, ja to kopējā summa pārsniedz gada nepaliekamā minimuma
apmēru.
Minētais secinājums izriet arī no likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”
20.panta pirmās un otrās daļas. Proti, saskaņā ar 20.panta pirmo daļu iekšzemes
nodokļa maksātājam (pieteicējam), kas taksācijas gada laikā ir saņēmis Latvijas
Republikā ienākumus, no kuriem izmaksas vietā ir ieturēts nodoklis (..), ir tiesības
neiesniegt deklarāciju, ja šajā vai citos likumos nav noteikts citādi. Tādējādi
pieteicējam bija tiesības neiesniegt iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada deklarāciju tikai
tādā gadījumā, ja no viņam izmaksātajiem ienākumiem tiktu ieturēts nodoklis, ko var
apliecināt tikai pieteicējam izsniegtie ienākumu izmaksātāju paziņojumi par nodokļa
ieturēšanu.
Savukārt saskaņā ar šā likuma 20.panta otro daļu, ja iekšzemes nodokļa
maksātājs šā likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā nav iesniedzis
deklarāciju, šis fakts ir maksātāja apliecinājums tam, ka no viņa taksācijas gadā
saņemtajiem ienākumiem nodoklis ir ieturēts pilnā apmērā. No minētās tiesību normas
secināms, ka pieteicējs, neiesniedzot nodokļa deklarāciju, ir apliecinājis, ka nodoklis no
viņam izmaksātajiem naudas līdzekļiem ir ieturēts. Taču, tā kā lietas apstākļi liecina par
pretējo, tad pieteicējam kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam jābūt atbildīgam
par nodokļa samaksas neveikšanu.
[19] Ievērojot minēto, tiesa noraida kā nepamatotu pieteicēja apgalvojumu, ka
pienākums aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokli bija
nevis pieteicējam, bet juridiskajām un fiziskajām personām, kuras izmaksāja
pieteicējam naudas līdzekļus Ls 381 891,7 apmērā.
Tiesa atzīst par pamatotu auditā konstatēto, ka pieteicējs 2006.gadā guvis
papildu ienākumus Ls 381 891,7 apmērā, kas saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju
ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 11.punktu ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli
apliekami ienākumi, par kuriem pieteicējs nav aprēķinājis un samaksājis iedzīvotāju
ienākuma nodokli.
[20] Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmo daļu, ja
nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, samazinājis budžetā
iemaksājamo nodokļu apmēru, nodokļu administrācija nodokļu revīzijas (audita)
rezultātā aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto
nodokļa summu, nokavējuma naudu un soda naudu, kas nosakāma saskaņā ar šo
likumu, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda naudas apmērs.
Atbilstoši šā panta trešajai daļai, ja summa, kas nodokļu maksātājam jāiemaksā
budžetā par periodu, par kuru tiek veikta nodokļu revīzija (audits), ir samazināta vairāk
nekā par 15 procentiem no deklarējamās summas, soda nauda tiek noteikta 50 procentu
apmērā no nedeklarētās budžetā iemaksājamās nodokļu summas.
Tā kā pieteicējs nepamatoti samazinājis budžetā iemaksājamo iedzīvotāju
ienākuma nodokļa summu par 2006.gadu, iestāde pamatoti saskaņā ar minētajām
tiesību normām papildu nomaksai budžetā noteica iedzīvotāju ienākuma nodokli
Ls 95 377,27 apmērā. Un attiecīgi, ievērojot pieteicēja rīcības rezultātā valsts budžetā
nenomaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli vairāk kā 15 procentu apmērā no
deklarējamās summas, Lēmumā pamatoti ir noteikta arī soda nauda 50 procentu apmērā
no nedeklarētās budžetā maksājamās nodokļa summas (Ls 47688,64). Turklāt tiesa
nekonstatē pieteicējam piemērotās soda naudas acīmredzamu nesamērību.
[21] Taču tiesas ieskatā pieteicējam nepamatoti papildus nomaksai budžetā
aprēķināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa nokavējuma nauda par 2006.gadu
Ls 32 809,78 apmērā.
Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta trešo daļu
maksātājs ne vēlāk kā 15 dienu laikā no šajā likumā noteiktās deklarācijas iesniegšanas
dienas iemaksā budžetā aprēķināto nodokļa summu. Savukārt atbilstoši šā panta
piektajai daļai deklarācija ar tai pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts
ieņēmumu dienestam ne vēlāk kā taksācijas gadam sekojošā gada 1.aprīlī.
No minētajām tiesību normām izriet, ka pieteicējam pienākums samaksāt
budžetā nodokli par 2006.gadu radās 2007.gada 16.aprīlī.
Nokavējuma naudas maksāšanu par apliekamā ienākuma samazināšanu šajā
laikā regulēja likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmā daļa šādā
redakcijā: „Ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no
visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot
tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai
personai, viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās
nodokļa summas apmērā”.
Tādējādi atbilstoši citētajai tiesību normai par tajā paredzētajiem pārkāpumiem
nodokļa maksātājam jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un soda nauda tā apmērā.
Savukārt ar pārsūdzēto lēmumu atbildētājs pieteicējam aprēķinājis ne vien nodokli un
soda naudu, bet arī nokavējuma naudu, šādu aprēķinu pamatojot ar likuma „Par
iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmo daļu šādā redakcijā: „Ja maksātājs,
pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no visa apliekamā ienākuma,
kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus, no kuriem
nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai, viņam ir
jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa, nokavējuma nauda un soda nauda atbilstoši
likumā „Par nodokļiem un nodevām” noteiktajam apmēram.”
Tiesa konstatē, ka norādītā norma šādā redakcijā tika pieņemta 2007.gada
8.novembrī un stājās spēkā 2007.gada 11.decembrī.
Augstākās tiesas Senāts norādījis, ka nokavējuma naudas aprēķins par laiku,
sākot no nodokļa samaksas pienākuma iestāšanās, gadījumā, ja nodokļa maksātājs ir
samazinājis apliekamo ienākumu, ir pieļaujama tikai līdz ar 2007.gada 8.novembra
grozījumu likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” spēkā stāšanās brīdi, turklāt
grozījumi nav attiecināmi uz laiku pirms to spēkā stāšanās (sk. Senāta 2011.gada
1.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-107/2011 16.punktu).
Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā, ka 2007.gada 16.aprīlī, kad pieteicējam
radās pienākums samaksāt budžetā nodokli par 2006.gada apliekamā ienākuma
samazināšanu, minētie grozījumi vēl nebija spēkā, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums
ir prettiesisks daļā, ar kuru pieteicējam papildus nomaksai budžetā noteikta iedzīvotāju
ienākuma nodokļa nokavējuma nauda Ls 32 809,78 apmērā.
[22] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmā daļa noteic, ka
nodokļu administrācijas nepareizi piedzīto maksājumu summas jāatmaksā atpakaļ
nodokļu maksātājam piecpadsmit dienu laikā no tās dienas, kad nodokļu administrācija
vai tiesa pieņēmusi lēmumu, ka maksājums piedzīts nepareizi. Atmaksājamās summas
palielina par pusi no šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktās nokavējuma naudas, bet
gadījumos, kad nepareizi piedzītās maksājumu summas nav atmaksātas piecpadsmit
dienu laikā, atpakaļ atmaksājamās summas palielina par šā likuma 29.panta otrajā daļā
noteikto nokavējuma naudu, aprēķinot to no nepareizi piedzītās maksājumu summas
par katru nokavēto dienu, un tās tiek izmaksātas no tā budžeta līdzekļiem, kurā
ieskaitīta nepareizi piedzītā summa.
Tādējādi izskatāmajā lietā tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma
253.panta otrajai daļai nav jālemj par kārtību, kādā veicama uzsāktās izpildes seku
novēršana, ja tāda ir uzsākta, jo minētā speciālā tiesību norma to jau paredz. Proti,
Valsts ieņēmumu dienesta citētajā tiesību normā noteiktais pienākums jāveic
piecpadsmit dienu laikā no tās dienas, kad būs stājies spēkā spriedums izskatāmajā
lietā.
[23] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja
pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu
pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Ņemot vērā to, ka tiesa pieteicēja pieteikumu daļā ir apmierinājusi, kā arī to, ka
pieteicējs ir samaksājis valsts nodevu 20 latu apmērā (lietas I sējuma 7.lapa), tiesa
piespriež par labu pieteicējam piedzīt no Latvijas Republikas valsts nodevu 20 latu
apmērā.
Rezolutīvā daļa
pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-
251.pantu, 253.panta pirmo daļu un 289.-291.pantu,
nosprieda
daļēji apmierināt J.K. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta
ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra lēmuma Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības
izskatīšanas rezultātiem” atcelšanu.
Atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora v.i. 2010.gada 14.janvāra
lēmumu Nr.22.4/1782 „Par J.K. sūdzības izskatīšanas rezultātiem” daļā par papildus
nomaksai budžetā noteikto iedzīvotāju ienākuma nodokļa nokavējuma naudu
Ls 32 809,78 apmērā.
Uzlikt par pienākumu atbildētājai – Latvijas Republikai atlīdzināt J.K.
samaksāto valsts nodevu Ls 20 apmērā.
Spriedumu divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var
pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas
sūdzību Administratīvajā rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese (paraksts) L.Paegļkalna
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Paegļkalna
Rīgā, 2011.gada 9.novembrī