Court dismissed appeal against municipal order for footpath construction citing general administrative act validity.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative District Court rejected the applicant's request to annul a municipal council decision establishing a footpath between private properties. The applicant argued the decision violated procedural requirements by omitting the addressee and failed to consider property rights, while the municipality maintained the act was a general administrative measure. The court ruled the decision legal because it implemented a pre-approved land plan and properly informed the applicant of his rights through a separate letter.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministratīvā procesa likuma 67. panta 3. daļa; Aizsargjoslu likuma 36. panta 5. daļa: A general administrative act may be validly issued without naming a specific addressee if it applies to an indeterminate group of persons, provided the affected party was informed of their rights separately.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. A420424013
Lietas arhīva Nr. A42-01404-14/39
ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA
RĪGAS TIESU NAMS
SPRIEDUMS
LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ
Rīgā 2014.gada 21.martā
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese Kristīne Brokane,
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. D/ pieteikuma par Salacgrīvas novada domes 2013.gada
24.aprīļa lēmuma Nr.189 (protokols Nr.5; 35§) „Par gājēju celiņa ierīkošanu” atcelšanu daļā, ar kuru nolemts ierīkot gājēju celiņu starp
nekustamo īpašumu Salacgrīvas novada Lielupes pagasta /Nosaukums A/, īpašuma kadastra Nr./numurs A/, un /pers. D/ nekustamo
īpašumu /Nosaukums B/, Lielupes pagastā, Salacgrīvas novadā ar kadastra Nr./numurs B/.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Salacgrīvas novada domes (turpmāk – Dome) 2013.gada 24.aprīļa lēmumu Nr.189 (protokols Nr.5; 35§) „Par gājēju celiņa
ierīkošanu” (turpmāk – Lēmums) tostarp nolemts ierīkot gājēju celiņu Nr.4 starp nekustamo īpašumu Salacgrīvas novada Lielupes
pagasta /Nosaukums A/, īpašuma kadastra Nr./numurs A/, un /pers. D/ nekustamo īpašumu /Nosaukums B/, Lielupes pagastā,
Salacgrīvas novadā ar kadastra Nr./numurs B/(lietas 8.lapa).
Lēmums pamatots ar Aizsargjoslu likuma 36.panta piekto daļu, Domes 2009.gada 19.augusta saistošajos noteikumos Nr.6 „Par
teritorijas plānojumiem” ietilpstošajiem bijušās Lielupes pagasta padomes 2008.gada 10.septembra saistošajiem noteikumiem
Nr.12/2008 „Lielupes pagasta teritorijas plānojums” (turpmāk – Teritorijas plānojums), kā arī Ministru kabineta 2010.gada 26.janvāra
noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā nosaka zaudējumu atlīdzības veidu un apmēru, kā arī aprēķina zaudējumus, kas saistīti ar gājēju
celiņu ierīkošanu un īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā” (turpmāk –
Noteikumi Nr.85) 10.punktu.
[2] 2013.gada 15.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja /pers. D/ pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums
pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.
[2.1] Lēmums pieņemts, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 67.panta nosacījumus, jo tajā nav norādīts tā adresāts,
administratīvajā procesā iesaistīto personu viedoklis un faktu konstatējums, kā arī nav norādītas Noteikumos Nr.85 paredzētās
personas tiesības.
[2.2] Teritorijas plānojumā norādītās piekļuves vietas jūrai jeb gājēju celiņi ir paredzēti pārāk tuvu viens otram. Atbildētājs, paredzot
Teritorijas plānojumā pārāk bieži ierīkot gājēju celiņus, neattaisnoti ierobežo Satversmes 105.pantā paredzētās tiesības uz īpašumu.
[2.3] Lēmums ir prettiesisks, jo Domei ir pienākums grozīt Teritorijas plānojumu, lai nodrošinātu tā atbilstību Latvijas Republikas
Satversmei, izslēdzot no tā gājēju celiņa Nr.4 ierīkošanu.
[3] Dome tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, paskaidrojot turpmāk minēto.
[3.1] Atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta piektajai daļai, ja nepieciešams, pašvaldība vietējās teritorijas plānojumā var noteikt
īpašuma tiesību aprobežojumu par labu sabiedrības iespējai piekļūt pludmalei arī bez nekustamā īpašnieka piekrišanas. Minētā
tiesību norma noteic, ka gājēju celiņi, kas pieved pludmalei, nedrīkst atrasties tālāk nekā vienu kilometru cits no cita, taču tā nenoteic
minimālo attālumu. Tādējādi gājēju celiņi drīkst atrasties tuvāk.
[3.2] Pieteicējam kā nekustamā īpašuma „Vecpeldes-2” īpašniekam Teritorijas plānojuma izstrādes gaitā bija tiesības izteikt savus
iebildumus pret tajā iekļautajiem nosacījumiem, tai skaitā par Teritorijas plānojumā paredzēto gājēju celiņa ierīkošanu.
[3.3] Pēc pašvaldības lēmuma par gājēju celiņa ierīkošanu pieņemšanas vietējai pašvaldībai ir jāslēdz vienošanās ar īpašnieku, kurā
tiek norādīts Noteikumos Nr.85 noteiktais zaudējumu atlīdzības apmērs, kā arī zaudējumu segšanas kārtības un gājēju celiņa
apsaimniekošanas nosacījumi. Tikai tad, ja netiek panākta vienošanās, pašvaldība saskaņā ar Noteikumu Nr.85 11.punktu ir tiesīga
vienpusēji pieņemt lēmumu par iepriekš minēto. Tāpēc pārsūdzētajā Lēmumā netika lemts par zaudējumu atlīdzības apmēru un tā
segšanas kārtību. 2013.gada 5.jūnija vēstulē Nr.3-16.1/352 Dome ir izteikusi pieteicējam lūgumu – informēt pašvaldību par
iespējamību noslēgt vienošanos par gājēju celiņa ierīkošanu, vienlaikus norādot Noteikumu Nr.85 4.punktā ietvertos nosacījumus.
Turklāt atbilstoši Noteikumu Nr.85 projekta anotācijā norādītajam, ja indivīds uzskata, ka Ministru kabineta noteikumi aizskar viņa
Satversmē noteiktās pamattiesības, tam ir tiesības ierosināt lietu Satversmes tiesā, lai izskatītu noteikumu atbilstību Satversmei.
Motīvu daļa
[4] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms.
[5] Aizsargjoslu likuma 36.panta piektā daļa noteic, ka pašvaldībai vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā ir jāparedz iespēja
kājāmgājējiem piekļūt pludmalei un vietas automašīnu (transportlīdzekļu) stāvvietu ierīkošanai. Vietējā pašvaldība organizē gājēju
celiņu ierīkošanu, ņemot vērā esošo apbūvi un īpašumu robežas, kā arī to, ka celiņi nedrīkst atrasties tālāk par vienu kilometru cits no
cita, izņemot gadījumu, kad to nav iespējams nodrošināt dabā esošo apstākļu dēļ. Ja nepieciešams, pašvaldība vietējās pašvaldības
teritorijas plānojumā var noteikt īpašuma tiesību aprobežojumu par labu sabiedrības iespējai piekļūt pludmalei arī bez nekustamā
īpašuma īpašnieka piekrišanas. Zemes īpašniekiem ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja tādi radušies aprobežojuma noteikšanas
dēļ. Zaudējumu atlīdzības veidu, apmēru un aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Konkrētajā gadījumā gājēju celiņš Nr.4 ir paredzēts Teritorijas plānojumā. Proti, Lielupes pagasta teritorijas plānojuma (var aplūkot
Salacgrīvas novada mājas lapā http://www.salacgriva.lv/files/news/7011/liepupes_apbuuves_noteikumi.doc) 10.nodaļā ir norāde par
noejām uz jūru, kur tabulas veidā norādīts, ka Nr.4 kartē ir noeja starp zemes īpašumu /Nosaukums A/ (kad. Nr./numurs A/) un zemes
īpašumiem /Nosaukums C/ (kad. Nr./numurs C/) un /Nosaukums B/ (kad. Nr./numurs B/) Z robežu. Karte atrodas lietas materiālos
(lietas 11.lapa), kur redzams ar oranžsarkanu svītru un numuru 4 atzīmēta noeja uz jūru.
Ar Lēmumu tiek uzsākta Teritorijas plānojumā paredzētā celiņa ierīkošana, proti, Teritorijas plānojums tiek īstenots.
Atbilstoši Noteikumu Nr.85 punktam, ja gājēju celiņš dabā nepastāv, bet tā izveidošana paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas
plānojumā, vietējā pašvaldība pieņem lēmumu par gājēju celiņa ierīkošanu.
Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 12.panta pirmo un trešo daļu vietējā pašvaldība izstrādā un apstiprina vietējās
pašvaldības teritorijas plānojumu, kā arī koordinē un uzrauga teritorijas plānojuma īstenošanu. Šādas tiesības pašvaldībām bija
paredzētas arī pirms Teritorijas attīstības plānošanas likuma spēkā stāšanās Teritorijas plānošanas likumā.
Teritorijas plānojums tiek apstiprināts ar saistošajiem noteikumiem. Administratīvā procesa likums nepiešķir tiesības privātpersonai
administratīvajā tiesā pārsūdzēt pašvaldību saistošos noteikumus, tai skaitā arī vietējās pašvaldības teritorijas plānojumus. To
neparedzēja arī Teritorijas plānošanas likums, kurš bija spēkā laikā, kad tika apstiprināts Teritorijas plānojums. Līdz ar to tiesa, šobrīd
vērtējot Lēmuma tiesiskumu, nepārbaudīs Teritorijas plānojuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.
Pašvaldības saistošo noteikumu atbilstības augstāka juridiskā spēka normām pārbaude ir Satversmes tiesas kompetencē. Tiesai
pašai nerodas šaubas par Teritorijas plānojuma attiecībā par gājēju celiņa Nr.4 atbilstību Aizsargjosla likuma 36.panta piektajai daļai,
jo, kā pamatoti norādījusi Dome, minētā tiesību norma noteic maksimālo, nevis minimālo gājēju celiņu attālumu.
[6] Pieteicējs uzskata, ka Lēmums pieņemts, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 67.panta noteikumus, jo Lēmumā nav norādīts
tā adresāts, administratīvajā procesā iesaistīto personu viedoklis un faktu konstatējums.
Vērtējot pieteicēja norādītos Lēmumā pieļautos procesuālos pārkāpumus, tiesa konstatē un secina turpmāko.
[6.1] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā noteikto administratīvais akts ir arī tāds lēmums, kuru likumā
paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos
apstākļos (vispārīgais administratīvais akts). Konkrētajā gadījumā Lēmums ir uzskatāms par vispārīgo administratīvo aktu, jo attiecas
ne tikai uz pieteicēju, bet arī uz visu to personu loku, kas vēlēsies izmantot gājēju celiņu Nr.4 noejai pie jūras. Līdz ar to konkrētu
adresātu pašā Lēmumā attiecīgajā gadījumā varēja nenorādīt. Taču, jāņem vērā, ka pieteicējs par Lēmumu ir informēts ar Domes
2013.gada 5.jūnija vēstuli Nr.3-16.1/352 „Par gājēju celiņa ierīkošanu” (lietas 9.lapa) (turpmāk – Vēstule) un Vēstulē pieteicējs ir
norādīts kā adresāts.
[6.2] Attiecībā par viedokļa noskaidrošanu konkrētajā gadījumā, tiesas ieskatā, jāņem vērā divi aspekti. Pirmkārt, kā jau iepriekš
norādīts, tad Lēmums ir vispārīgais administratīvais akts, līdz ar to nav iespējams identificēt visas personas, kuru viedokli iespējams
vajadzētu uzklausīt. Otrkārt, kā jau arī iepriekš norādīts, ar Lēmumu tiek īstenots Teritorijas plānojums, līdz ar to viedokļu uzklausīšana
par Teritorijas plānojumu kopumā, tai skaitā par gājēju celiņa Nr.4 ierīkošanu, jau notikusi, veicot Teritorijas plānojuma sabiedrisko
apspriešanu.
[6.3] Administratīvā procesa likuma 67.panta trešā daļa noteic, ka administratīvā akta faktu konstatējuma daļā norāda pierādījumus,
uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti.
Konkrētajā gadījumā Dome ir konstatējusi, ka Teritorijas plānojumā ir paredzēta noeja pie jūras, proti, gājēju celiņš Nr.4, kuru
nepieciešams ierīkot. Tādējādi Teritorijas plānojums ir bijis par pamatu secinājumam, ka nepieciešams Lēmums, lai īstenotu
Teritorijas plānojumu. Turklāt Lēmuma pieņemšana paredzēta Noteikumu Nr.85 10.punktā.
[7] Pieteicējs kā nepamatotu uzskata arī to, ka Lēmumā nav norādītas pieteicējam ar Noteikumiem Nr.85 piešķirtās tiesības.
Tiesa neuzskata par obligātu, ņemot vērā, ka Lēmums ir vispārīgais administratīvais akts, pašā Lēmumā ietvert tiesības, kas
noteiktas Noteikumos Nr.85. Dome pieteicēju par viņa tiesībām informējusi ar Vēstuli, kurā pieteicējam izskaidrotas paredzētās
tiesības un izteikts aicinājums noslēgt vienošanos par zaudējumu atlīdzības apmēru, ko paredz Noteikumu Nr.85 11.punkts, kā arī
izskaidrotas sekas, kādas iestāsies, ja vienošanās netiks noslēgta.
[8] Ņemot vērā šajā spriedumā konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks un nav pamata tā atcelšanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
noraidīt /pers. D/ pieteikumu par Salacgrīvas novada domes 2013.gada 24.aprīļa lēmuma Nr.189 (protokols Nr.5; 35§) „Par gājēju
celiņa ierīkošanu” atcelšanu daļā, ar kuru nolemts ierīkot gājēju celiņu starp nekustamo īpašumu Salacgrīvas novada Lielupes pagasta
/Nosaukums A/, īpašuma kadastra Nr./numurs A/, un /pers. D/ nekustamo īpašumu /Nosaukums B/, Lielupes pagastā, Salacgrīvas
novadā ar kadastra Nr./numurs B/.
Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,
iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2014.gada 21.martā.
Tiesnese K.Brokane