Legislator Giurisprudenza & Legislazione
111015615 / 105AA-0064-16 Generato dall'IA

Court dismisses appeal in drunk driving case, upholding first-instance conviction and penalty for driving under influence.

Numero d'incarto 111015615 / 105AA-0064-16
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Court of Appeal dismissed the appellant's challenge to a first-instance judgment convicting him of driving under the influence of alcohol. The lower court found the appellant guilty based on a traffic violation protocol and confirmed blood test results showing 1.9 per mille alcohol concentration. The appellate court rejected the claim that the appellant was unaware of the medical examination results, ruling that as the driver, he had the right to know them and failed to exercise that right, thus validating the evidence and the original sentence.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta ceturtā daļa; Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32.pants: The court's assessment of evidence regarding a traffic violation is valid if based on objective proof and logical reasoning, and a party cannot claim lack of opportunity to contest results they had the right to access.

Parole chiave

Generato dall'IA
drunk driving conviction administrative penalty blood alcohol test appeal dismissal evidence admissibility vittima di infortunio incidente motociclistico guida in stato di inattitudine

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta ceturtā daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32.pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.22.pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12panta otrās daļas 1.punkts
Noteikumu Nr.15 26.punkts
Noteikumu Nr.15 28.punkts
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. 111015615

Lietas arhīva Nr. 105AA-0064-16/1

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā 2016.gada 13.jūnijā

VIDZEMES APGABALTIESA šādā sastāvā:

tiesnese referente E.Knēgere

tiesneši G.Kukaine un E.Driba

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. C/ saukšanu pie administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 149.15panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu - sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Cēsu rajona

tiesas tiesneses 2016.gada 18.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

2014.gada 12.jūnijā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirknī uzsākts kriminālprocess Nr.11400035914 pēc

Krimināllikuma 260.panta pirmās daļas par ceļu transporta negadījumu, kas noticis 2014.gada 11.jūnijā plkst.18.00 Vecpiebalgas novadā, Taurenes

pagastā, autoceļa Cēsis – Vecpiebalga – Madona, 30.kilometrā, kad it kā /pers. D/, vadot automašīnu ŠKODA PRAKTIC, ar valsts reģistrācijas

Nr./TL numurs/, nobrauca no ceļa braucamās daļas un apgāzās, kā rezultātā cieta automašīnas pasažieris /pers. C/, kuram nodarīti maznozīmīgi miesas

bojājumi.

Izmeklēšanas laikā konstatēts, ka ceļu satiksmes negadījuma brīdī automašīnu vadījis /pers. C/, nevis /pers. D/.

2015.gada 12.augustā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas inspektors I.Baltiņš pieņēmis

lēmumu par kriminālprocesa Nr.11400035914 izbeigšanu, jo nodarījumā nav saskatāmas Krimināllikuma 260.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva pazīmes un nepieciešamos materiālus nosūtījis kompetentajai amatpersonai jautājuma izlemšanai par /pers. C/ saukšanu pie

administratīvās atbildības.

2015.gada 2.septembrī uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā.

2015.gada 2.septembrī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības

rotas jaunākais inspektors A.Plūme sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC 072245 par to, ka /pers. C/ 2014.gada 11.jūnijā plkst.18.00

Vecpiebalgas novadā, Taurenes pagastā, pa ceļu Cēsis - Vecpiebalga - Madona 30.kilometrā, virzienā uz Vecpiebalgu, vadīja transportlīdzekli ŠKODA

PRAKTIC ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, būdams 1,90 promiļu alkohola reibumā, tādējādi pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu

39.1.2.apakšpunktu, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Latvijas APK) 149.15panta ceturtajā daļā.

Cēsu rajona tiesas tiesnese ar 2016.gada 18.marta spriedumu atzinusi /pers. C/ par vainīgu Latvijas APK 149. 15panta ceturtajā daļā

paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un piemērojusi viņam administratīvo arestu uz 10 diennaktīm, uzlikusi naudas sodu 1200 euro, atņemot

transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 gadiem.

Tiesnese konstatējusi, ka lietā ir strīds par to, vai administratīvā pārkāpuma protokolā minētajā laikā un vietā automašīnu ŠKODA

PRAKTIK, ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, ir vadījis /pers. C/.

/pers. C/ tiesas sēdē noliedzis faktu, ka ceļu satiksmes negadījumu izraisījušo automašīnu vadījis viņš, paskaidrojot, ka bijis pasažieris un

automašīnu vadījusi /pers. D/. Ceļa posmā 30.kilometrā automašīna saslīdējusi, /pers. D/ zaudējusi automašīnas vadāmību un viņi avarējuši.

Spriedumā atreferēts kriminālprocesa materiālos esošais liecinieka /pers. F/ 2014.gada 11.jūnija paskaidrojums un viņa liecība pirmās

instances tiesas sēdē.

Tiesnese atzinusi, ka ar lietā esošo administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC 072245, liecinieka /pers. F/ 2014.gada 11.jūnija rakstveida

paskaidrojumu un viņa liecībām tiesas sēdē ir pierādīts fakts, ka /pers. C/ 2014.gada 11.jūnijā ap plkst.18.00 Vecpiebalgas novadā, Taurenes pagastā,

pa ceļu Cēsis - Vecpiebalga – Madona, 30.kilometrā, virzienā uz Vecpiebalgu, vadījis transportlīdzekli ŠKODA PRAKTIK, ar valsts reģistrācijas

Nr./TL numurs/, līdz brīdim, kad tā avarējusi.

Tiesnese uzskatījusi, ka liecinieka /pers. F/ tiesas sēdē sniegtās liecības attiecībā par būtiskajiem lietas apstākļiem, tas ir par /pers. C/ teikto

negadījuma vietā un par piebraukušās sievietes /pers. D/ teikto, bijušas loģiskas, detalizētas un pilnībā apstiprinās ar viņa sniegtajiem rakstveida

paskaidrojumiem ceļu satiksmes negadījuma dienā. Lietā nav iegūti ticami un pārliecinoši pierādījumu tam, ka /pers. F/ būtu ieinteresēts liecināt nepatiesi

attiecībā pret /pers. C/.

Tiesnese/pers. C/ apgalvojumu par to, ka viņš nav vadījis automašīnu, bet to vadījusi /pers. D/, atzinusi par nepierādītu un nepamatotu.

Spriedumā atreferēta /pers. D/ liecība, kurā viņa apstiprinājusi, ka automašīnu negadījuma brīdī nav vadījis /pers. C/, bet gan viņa.

Tiesnese uzskatījusi, ka liecinieces /pers. D/ norādītā notikušā versija neatbilst patiesībai, jo pamatotas šaubas par /pers. D/ liecību patiesumu

rada būtiskas pretrunas starp tām un viņas iepriekš sniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem.

Tā 2014.gada 11.jūnija paskaidrojumā /pers. D/ norādījusi, ka viņai pusdienlaikā ap plkst.12.00 saplīsusi mašīna. Viņas puisis /pers. C/,

braucot no Madonas, viņu paņēmis un kopā braukuši uz Cēsīm. Atpakaļceļā uz ceļa Cēsis - Vecpiebalga – Madona, ap plkst.18.00 avarējuši. Braukuši

ar ŠKODA PRAKTIK, ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, ar ātrumu 90 km/h. Mašīna līkumā sanesta, apmetuši divus kūleņus. Bijusi pie stūres. Pēc

15 minūtēm ieradies ceļu policists, kurš izsaucis ātro palīdzību.

Savukārt 2014.gada 3.decembra paskaidrojumā /pers. D/ norādījusi, ka /pers. C/ 11.jūnijā atradies /adrese/, ka braukusi viņam pakaļ no

Inešiem uz Cēsīm. Netālu no Bānūžu pagrieziena viņas automašīnas Toyota panelī sākusi mirgot signāllampa. Sapratusi, ka tālāk labāk nebraukt.

Apturējusi garām braucošu automašīnu, kas viņu aizvedusi uz Cēsīm, uz dzīvesvietu. No dzīvesvietas ar /pers. C/ automašīnu ŠKODA braukuši pie viņas

saplīsušās automašīnas un tuvu tai vietai, kur stāvējusi viņas automašīna, apgāzušies. Pēc notikušā braukusi pretim mammai uz Taureni, kur benzīntankā

nopirkusi cigaretes un mamma atdevusi telefonu. Atgriežoties notikuma vietā, tur bijis policijas darbinieks, kurš runājis ar /pers. C/.

Tiesnese izvērtējusi liecinieces /pers. D/ liecības tiesas sēdē un iepriekš sniegtos rakstveida paskaidrojumus, un secinājusi, ka tās atšķiras no

iepriekš sniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem, kā arī savstarpēji pretrunīgi ir iepriekš sniegtie rakstveida paskaidrojumi gan par viņas nokļūšanu no

Inešiem uz Cēsīm, gan par to vietu, kur viņa Cēsīs ir izkāpusi no mašīnas, kas viņu aizvedusi uz Cēsīm, gan par to, kad notikuma vietā ieradies liecinieks -

policijas darbinieks /pers. F/.

Tiesneses ieskatā liecinieces /pers. D/ liecībās un rakstveida paskaidrojumos norādītās notikušā versijas neatbilst patiesībai un konstatētās

pretrunas minētajos pierādījumos ir objektīvs pamats uzskatam, ka /pers. D/ šādas liecības un rakstveida paskaidrojumus sniegusi ar nolūku, lai viņas

bērnu tēvs varētu izvairīties no iespējamās atbildības.

Līdz ar to tiesnese atzinusi par nepamatotiem un nepierādītiem /pers. C/ sniegtos paskaidrojumus tiesas sēdē attiecībā par to, ka viņš nav

vadījis automašīnu līdz brīdim, kad tā avarējusi, jo viņa paskaidrojumi nav apstiprinājušies ar citiem lietā esošiem pierādījumiem.

Tiesnesei nav saprātīgu šaubu par to, ka liecinieks /pers. F/, ieraugot avarējušo automašīnu un /pers. C/ pie tās, kurš atzinies izdarītajā,

pareizi ir uztvēris šo personu par tādu, kura vadījusi minēto automašīnu, kā arī liecinieces /pers. D/ uzvedību ir uztvēris un izpratis atbilstoši notikušajai

realitātei.

Tiesnese atzinusi par pierādītu arī to, ka /pers. C/ vadījis transportlīdzekli alkohola reibumā, kad alkohola koncentrācija izelpotā gaisā vai

asinīs pārsniedz 1,5 promiles.

To, ka 2014.gada 11.jūnijā /pers. C/ lietojis alkoholu, viņš apliecinājis vairākkārtīgi.

2014.gada 12.decembra rakstveida paskaidrojumā viņš norādījis, ka automašīnu nav vadījis, jo gan iepriekšējā dienā un tajā dienā bijis

lietojis alkoholiskos dzērienus.

2015.gada 12.novembrī Cēsu rajona prokuratūras virsprokurorei I.Andersonei sniegtajā rakstveida paskaidrojumā /pers. C/ norādījis, ka

2014.gada 11.jūnijā, kad notikusi autoavārija, atradies Cēsīs, savā dzīvoklī. Bijis sastrīdējies ar savu bērnu māti un laiku pavadījis lietojot alkoholu.

Ar lietā esošo Medicīniskās pārbaudes protokolu Nr.33 alkohola ietekmes (koncentrācijas) noteikšanai pierādīts, ka pārbaudes laikā

/pers. C/ konstatēta alkohola koncentrācija 1,9 promiles. Tiesnese uzskatījusi, ka alkohola ietekmes pārbaude veikta atbilstoši Ministru kabineta

2005.gada 11.janvāra noteikumiem Nr.15 "Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un konstatējams narkotisko vai citu

apreibinošo vielu iespaids" (turpmāk Noteikumi).

Tiesnese nav piekritusi tam, ka policijas darbiniekiem notikuma vietā, neskatoties uz to, ka /pers. C/ jau bijis nogādāts uz ārstniecības iestādi,

bijis jāsastāda transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokols un tajā jāizdara ieraksts par to, ka pārbaudi nav iespējams veikt.

Minēto Noteikumu 5.punktā noteikts, ja ceļu satiksmes negadījuma vietā transportlīdzekļa vadītājam ir sniegta medicīniskā palīdzība, viņu

ārstniecības iestādē medicīniskās pārbaudes veikšanai nogādā, neveicot alkohola koncentrācijas pārbaudi izelpotajā gaisā. Līdz ar to pie apstākļiem, ka

/pers. C/ nogādāts uz slimnīcu, nebija tiesiska pamata alkohola koncentrācijas pārbaudes veikšanai izelpotajā gaisā. Līdz ar to šādā gadījumā nav arī

likumīga pamata transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokola formālai sastādīšanai.

Tiesnese nav piekritusi arī tam, ka medicīniskā pārbaude būtu atzīstama par nelikumīgu tā apstākļa dēļ, ka lietā nav darbinieka izsniegts

nosūtījums. Tiesnese nav apšaubījusi, ka šāds nosūtījums ir bijis, jo pārbaudes protokolā ierakstīts, ka uz pārbaudi nosūtījis Valsts policijas Vidzemes

reģiona pārvalde - R.Krafts 2014.gada 11.jūnijā plkst.19.15, kas ir pamats medicīniskās pārbaudes uzsākšanai. Fakts, ka šāda nosūtījuma nav

kriminālprocesā, vai konkrētajā lietā, nepadara veikto medicīnisko pārbaudi par nelikumīgu.

Tiesneses ieskatā nebija pamatots arī /pers. C/ paskaidrojumos izteiktais apgalvojums, ka viņš nav sapratis, ka viņam tiek veikta alkohola

pārbaude kā transportlīdzekļa vadītājam. No medicīniskās pārbaudes protokola redzams, ka /pers. C/ to ir parakstījis un pirms paraksta tajā ir ierakstīts,

ka pārbaudes cēlonis ir transportlīdzekļa vadīšana alkohola reibumā.

Tāpat tiesneses ieskatā nav pamatots arī /pers. C/ aizstāvja iebildums, ka /pers. C/ bijis liegts apstrīdēt pārbaudes rezultātus, jo tie viņam nav

bijuši zināmi. Saskaņā ar Noteikumu 28.punktu medicīniskās pārbaudes rezultātus pārbaudāmajam transportlīdzekļa vadītājam paziņo mutiski. Pēc

pārbaudāmā transportlīdzekļa vadītāja mutiska pieprasījuma izsniedz rakstisku medicīniskās pārbaudes atzinumu (izziņu). Tā kā no kriminālprocesā esošā

testēšanas pārskata redzams, ka izmeklēšana pabeigta 2014.gada 13.jūnijā, tad /pers. C/ mutiski nav bijis iespējams 2014.gada 11.jūnijā paziņot par

pārbaudes rezultātiem. Viņam bijušas tiesības mutiski pieprasīt pēc pārbaudes pabeigšanas rakstisku medicīniskās pārbaudes atzinumu (izziņu).

Saskaņā ar Noteikumu 26.pantu /pers. C/ bija tiesības nepiekrist analīžu rezultātiem, tad galīgo atzinumu sniegtu un medicīniskās pārbaudes

protokolu sastādītu pēc atkārtotas materiālu paraugu analīžu veikšanas. Tikai no paša /pers. C/ bijis atkarīgs tas, vai savlaicīgi izmantot likumā noteiktās

tiesības, vai nē. Fakts, ka /pers. C/ nav izmantojis minētās tiesības savlaicīgi, nekādā veidā nevar padarīt lietā esošo medicīniskās pārbaudes protokolu

par nelikumīgu, kā arī nav pamata uzskatam, ka /pers. C/ bijis liegts apstrīdēt Medicīniskā pārbaudes protokolā ierakstīto atzinumu par konstatēto

alkohola trūkumu.

Tiesnese nav piekritusi arī tam, ka Medicīniskās pārbaudes protokolā norādītais izmeklēšanas laiks - 2014.gada 11.jūnijs plkst.19.20 būtu

nepareizs tā iemesla dēļ, ka, atbilstoši testēšanas pārskatam, izmeklējumi pabeigti 2014.gada 13.jūnijā. No minētā ieraksta redzams, ka tajā ir

atspoguļots laiks, kad ir paņemti paraugi. To apliecina Medicīniskā pārbaudes protokolā 24.4.punktā -parauga ņemšanas laiks- izdarītais ieraksts

"plkst.19.20 11.06.2014", kas ir identisks protokola ierakstam aiz vārdiem "izmeklēšanas laiks". Tiesneses ieskatā minētais ieraksts nav norādīts kļūdaini,

jo šajā protokola daļā nav prasīts ierakstīt izmeklēšanas pabeigšanas laiku, bet gan izmeklēšanas laiku, kas varētu būt arī izmeklēšanas uzsākšanas laiks,

t.i., parauga ņemšanas laiks.

Tiesnese atzinusi, ka lietā esošā /pers. D/ telefonsarunu izdruka netieši pierāda to, ka viņa nav vadījusi automašīnu negadījuma brīdī. No tās

redzams, ka /pers. D/ piederošais telefons 2014.gada 11.jūnijā laikā no plkst.12.22 līdz plkst.17.29 atradies Vecpiebalgas pagastā, Vecpiebalgas

novadā, bet no plkst.18.13 līdz plkst.20.01 Vecpiebalgas novadā, Dzērbenes pagastā.

Tiesnese par nepierādītu atzinusi gan liecinieces /pers. D/, gan /pers. C/ apgalvoto par to, ka /pers. D/ savu telefonu bijusi aizmirsusi mājās un

sazvanīšanās notikusi no /pers. C/ telefona uz viņas telefonu, kas atradies Inešos. Pamatotas šaubas par minētajiem apgalvojumiem rada konstatētās

pretrunas /pers. D/ 2015.gada 16.novembrī prokuratūrai sniegtajā paskaidrojumā par telefona sarunām un /pers. D/ liecības tiesas sēdē.

2015.gada 16.novembra paskaidrojumā prokuratūrai /pers. D/ norādījusi, ka 8.-10. sarunas laikā atradusies Cēsīs un no /pers. C/ telefona

zvanījusi uz savu telefonu un runājusi gan ar savu meitu, gan ar savu mammu. No telefonsarunu izdrukas redzams, ka 9. un 10. saruna notikusi

plkst.16.41 un plkst.16.45. Savukārt tiesas sēdē /pers. D/ noliegusi, ka šajos laikos būtu zvanījusi meitai un mātei, jo tajā laikā braukusi automašīnā pie

stūres un pa telefonu nav runājusi.

Minēto pretrunu dēļ, kā arī, pamatojoties uz liecinieku /pers. F/ un /pers. D/ liecību ticamības iepriekš sniegto novērtējumu attiecībā par

personu, kas vadījusi automašīnu līdz negadījuma brīdim, tiesnese uzskatījusi, ka ir pamats saprātīgām šaubām par /pers. C/ un liecinieces /pers. D/

apgalvoto attiecībā par Inešos aizmirsto /pers. D/ telefonu. Tiesneses ieskatā lieciniece /pers. D/ ir sniegusi šādu liecību un arī /pers. C/ sniedzis šādus

paskaidrojumus, lai padarītu ticamāku viņu apgalvoto par to, ka /pers. C/ nav vadījis automašīnu līdz negadījuma brīdim, ka to ir vadījusi /pers. D/.

Tiesnese par nepamatotu un nepierādītu atzinusi arī liecinieces /pers. D/ liecībā un /pers. C/ paskaidrojumā norādīto, ka arī /pers. D/ ir cietusi

negadījuma rezultātā. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītāja pienākumu izpildītājs /pers. J/ 2016.gada

4.martā /pers. D/ adresētajā izziņā apliecinājis, ka 2014.gada 11.jūnijā plkst.17.53 uz negadījuma vietu NMP izsaucis policists Kalniņš. Pēc /pers. D/

primārās apskates paciente no hospitalizācijas atteikusies, apstiprinot ar savu parakstu. Minētajā izziņā nav norādīts uz /pers. D/ esošiem vai iespējamiem

miesas bojājumiem. Lietā nav arī neviena cita pierādījuma tam, ka /pers. D/ būtu radušies jebkādi miesas bojājumi ceļu satiksmes negadījuma rezultātā.

Izvērtējot visus iegūtos pierādījumus, tiesnese atzinusi, ka /pers. C/ 2014.gada 11.jūnijā ap plkst.18.00 Vecpiebalgas novadā, Taurenes

pagastā, pa ceļu Cēsis - Vecpiebalga - Madona 30.kilometrā, virzienā uz Vecpiebalgu, vadījis transportlīdzekli ŠKODA PRAKTIK, ar valsts

reģistrācijas Nr./TL numurs/, būdams neatļautā alkoholisko dzērienu iespaidā, kad alkohola koncentrācija asinīs konstatēta 1,9 promiles, izdarot Latvijas

APK 149.15panta ceturtajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu, par ko viņš sodāms.

Par spriedumu /pers. C/ (turpmāk - Iesniedzējs) iesniedzis apelācijas sūdzību, lūdzot to atcelt un izbeigt lietu.

Iesniedzējs uzskata, ka tiesa nav pietiekami vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izvērtējusi pierādījumus un lietas apstākļus. Tiesai, attiecībā par to

vai transportlīdzekli vadījis viņš vai /pers. D/, vai bijis alkohola reibumā vai nē, bijis jāņem vērā sekojoši fakti un apstākļi.

To, ka transportlīdzekli ŠKODA 2014.gada 11.jūnijā autoceļa Cēsis - Vecpiebalga – Madona, 30.kilometrā, vadījusi /pers. D/, bet

Iesniedzējs atradies tajā kā transportlīdzekļa pasažieris, varējuši apliecināt tikai notikuma dalībnieki un aculiecinieki, kuri bijuši tikai viņi, jo neviena cita

trešā persona notikuma vietā un laikā klāt nav bijusi.

To, ka /pers. D/ ir bijusi transportlīdzekļa vadītāja, pierādot kriminālprocesā Nr.11400035914 esošais ceļu satiksmes negadījuma

reģistrēšanas protokols Nr.EZ 095926, kurā kā automašīnas ŠKODA vadītāja norādīta /pers. D/, un 2014.gada 11.jūnija transportlīdzekļa vadītāja

pārbaudes protokols alkohola koncentrācijas noteikšanai vadītājai /pers. D/ apliecinot faktu, ka vadītāja bijusi /pers. D/, nevis /pers. C/.

Neatliekamās palīdzības dienesta Vidzemes reģiona centra izziņa Nr.23-4.1/49 apliecinot, ka ceļu satiksmes negadījuma vietā /pers. D/ pēc

primārās apskates no hospitalizācijas atteikusies un NMP karte tiekot glabāta vienu gadu. Šī izziņa, /pers. D/ liecība tiesas sēdē un Iesniedzēja

paskaidrojums, ka /pers. D/ bijusi pārsista lūpa mutes iekšpusē, sasista galva ar vērā ņemamu punu pakausī, sagriezta, nobrāzta roka, apliecinot faktu, ka

/pers. D/ ceļu satiksmes negadījumā atradusies automašīnā ŠKODA, nevis kādā citā vietā un netieši pierādot, ka viņa vadījusi transportlīdzekli. Bez tam

automašīnas ŠKODA vadītāja puses izšautais "airbags" bijis nosmērēts ar asinīm, kā to tiesā liecinājis arī /pers. F/, kas, saistībā ar /pers. D/ sagriezto

roku, apliecinot, ka viņa ar asinīm nosmērējusi "airbagu". Tiesa šos faktus ignorējusi, nepamatoti nav noticējusi NMP izziņā ietvertajai informācijai par

/pers. D/ atteikšanos no hospitalizācijas, jo pie mātes bijuši atstāti divi mazi bērni, un viņas paskaidrojumiem par miesas bojājumiem.

Lēmumā par kriminālprocesa Nr.11400035914 ierosināšanu norādīts, ka transportlīdzekļa vadītāja bijusi /pers. D/, nevis /pers. C/, lai gan

darbinieka rīcībā bijis /pers. F/ paskaidrojums, ka automašīnu ŠKODA vadījis /pers. C/. Lēmumā par medicīniskās ekspertīzes nozīmēšanu miesas

bojājumu noteikšanai /pers. C/ viņš norādīts kā pasažieris, bet šo faktu tiesa ignorējusi. Tikai lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, atsaucoties uz

izmeklēšanas laikā nopratināto personu liecībām un kriminālprocesa materiāliem, konstatēts, ka transportlīdzekli tomēr vadījis /pers. C/.

Iesniedzējs uzskata, ka izmaiņas kriminālprocesā par to, kura persona vadījusi transportlīdzekli un kura bijusi pasažieris, notikusi policijas

darbiniekam /pers. F/, kurš ieņem augstāku dienesta posteni kā I.Baltiņš, ietekmējot pēdējo, vai pēdējam pakļaujoties /pers. F/ teiktajam par

transportlīdzekļa vadītāju. I.Baltiņš paskaidrojis, ka pret viņu šīs lietas sakarā ir bijusi ierosināta disciplinārlieta, no kā varot saprast, ka inspektors

I.Baltiņš lēmuma pieņemšanā par to, kurš ir bijis transportlīdzekļa vadītājs, tomēr ir ietekmēts.

No kriminālprocesa materiālos esošām telefonsarunu izdrukām inspektors I.Baltiņš nav varējis pieņemt lēmumu, ka Iesniedzējs bijis

transportlīdzekļa vadītājs, jo ar tām nav bijis iepazinies, kā to varot secināt no tiesas sēdes protokola. Inspektora I.Baltiņa viedoklis par to, ka nav

nepieciešama mobilā telefona atrašanās pie tā īpašnieka, lai viņš varētu vadīt transportlīdzekli, un ka mobilā telefona atrašanās vieta viennozīmīgi

nenozīmējot arī tā īpašnieka atrašanās vietu, neapstiprinot /pers. F/ paskaidrojumu un liecību par to, ka Iesniedzējs bijis transportlīdzekļa vadītājs, bet

/pers. D/ tikai uzņēmusies atbildību, jo /pers. D/ notikuma vietā un laikā neesot varējusi būt, jo esot atradusies citā vietā.

/pers. F/ neesot bijis klāt notikumā, atstāstot tikai Iesniedzēja teikto, tāpēc tiesai tas bijis jāizvērtē, ņemot vērā, ka /pers. F/ šajā gadījumā

bijis vienkārši garāmbraucējs, nav stādījies priekšā kā policijas darbinieks, un ne Iesniedzējam, ne /pers. D/ neiestājoties nekāda atbildība par to, ko pēc

negadījuma teikuši /pers. F/.

Iesniedzējs rakstveida paskaidrojumā tiesai paskaidrojis, kāpēc /pers. F/ teicis, ka vadījis automašīnu ŠKODA, jo vēlējies faktu, ka /pers.

D/ vadījusi viņa dienesta automašīnu, noslēpt no sava darba devēja, baidoties, ka tiks atbrīvos no darba.

/pers. F/, sniedzot liecību, notikumus nav precīzi atcerējies un izdomājis faktus, kas neatbilstot īstenībai, jo liecinājis, ka Iesniedzējam ir bijusi

pārsista pieres daļa, kas bijis vizuāli redzams. Iesniedzējam bijis pakauša sasitums, nevis pārsista pieres daļa, ko apliecinot /pers. C/ Medicīniskās

pārbaudes protokols Nr.33, kurš sastādīts Madonas rajona slimnīcā. Bez tam pakauša sasitums nemaz nav bijis vizuāli redzams, jo tas neesot asiņojis.

Uzskata, ka liecinieks /pers. F/ liecinājis par faktiem, kurus nav redzējis, nav pareizi sapratis, tikai atstāstījis Iesniedzēja sagrozītus faktus, tādēļ liecība

nevarot pelnīt ievērību, lai uz tās pamata uzskatītu, ka Iesniedzējs vadījis automašīnu ŠKODA.

Administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC072245 norādīts, ka transportlīdzekli Iesniedzējs vadījis pa autoceļu Cēsis - Vecpiebalga –

Madona, 30.kilometrā, 2014.gada 11.jūnijā plkst.18.00, bet šajā laikā ne Iesniedzējs, ne arī /pers. D/ neesot vadījusi transportlīdzekli minētajā vietā, jo

ceļu satiksmes negadījums jau bijis noticis ap pulksten 17.10, /pers. F/ negadījuma vietā ieradies ap pulksten 17.40, bet neatliekamās medicīniskas

palīdzības izziņā norādīts, ka viņi izsaukumu uz negadījuma vietu saņēmuši 17:53. Līdz ar to administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PC072245, pēc

kura Iesniedzējs tiekot saukts pie administratīvās atbildības, nemaz neattiecoties uz viņu, jo tas sastādīts par kādu citu notikumu, kas noticis ar automašīnu

ŠKODA pēc ceļu satiksmes negadījuma, kurš noticis 2016.(tā sūdzībā) gada 11.jūnijā ap plkst.17.10, kad automašīnu ŠKODA autoceļa Cēsis -

Vecpiebalga – Madona, 30.kilometrā, vadījusi /pers. D/.

Iesniedzējs norāda, ka nav bijis alkohola reibumā, jo lietā neesot iegūti pierādījumi, kas pierādītu pretējo.

Neesot ievērotas Ministru kabineta noteikumu Nr.15 „Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un

konstatējams narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaids” (turpmāk – noteikumi Nr.15) prasības, jo neesot bijis policijas darbinieka izsniegts

rakstveida nosūtījums medicīniskās pārbaudes izdarīšanai ārstniecības iestādē, tāds arī nevarētu būt, jo transportlīdzekļa vadītāja bijusi /pers. D/.

Iesniedzējs uz Madonas slimnīcu aizvests kā cietušais, kur viņam sniegta medicīniskā palīdzība un asins paraugi analīzēm ņemti medicīniskos nolūkos,

nevis kā transportlīdzekļa vadītājam alkohola koncentrācijas noteikšanai.

Atrodoties slimnīcā, Iesniedzējs nav konstatējis, ka viņam tiktu veikta Medicīniskās pārbaudes protokolā Nr.33 minētā pārbaude, jo veikta

vienīgi medicīniskā aprūpe, paņemts asins paraugs analīzēm, bijis jāparaksta arī kādi dokumenti, kurus parakstījis, saprotot, ka tie ir par uzturēšanos

slimnīcā un citiem medicīniskiem pakalpojumiem. To, ka parakstījies Medicīniskās pārbaudes protokolā Nr.33 24.4.ailē, uzzinājis tikai 2015.gada

septembrī, kad varējis iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem. Šajā gadījumā parakstījies tikai par to, ka pārbaude veikta viņam, taču neizsakot ar

savu parakstu nekādu attieksmi par pārbaudes rezultātiem. Parakstīšanas brīdī protokols Nr.33 zem paraksta nemaz nav bijis aizpildīts, tajā nav bijuši

ierakstīti asins analīžu rezultāti un nav bijis atzinuma. Tiesa šādam ierakstam neesot spriedumā devusi nekādu vērtējumu.

Ieraksts, ka Iesniedzējs vadījis transportlīdzekli alkohola reibumā jau pirms medicīniskās pārbaudes izdarīšanas, pierādot faktu, ka pārbaude

neesot notikusi objektīvi, jo tai jau iepriekš bijis zināms pārbaudes rezultāts.

No Medicīniskās pārbaudes protokola Nr.33 klīniskās daļas esot redzams, ka ne vizuāli no izskata, ne rīcības, ne izpildāmajām darbībām

Iesniedzējam neesot konstatētas nekādas alkohola reibuma pazīmes. No asins analīzēm esot redzams, ka alkohola koncentrācija it kā asins paraugā esot

bijusi 1,9 promiles, no kā dots atzinums, ka Iesniedzējs bijis alkohola reibumā.

Iesniedzējs aicinājis tiesu pievērst uzmanību Medicīniskās pārbaudes protokolam saistībā ar noteikumu Nr.15 26.punkta prasībām, no kura

izrietot, ka atzinumu Medicīniskās pārbaudes protokolā Nr.33, piešķirot tam reģistrācijas numuru, ārste varējusi dot vienīgi pēc asins analīžu rezultātu

saņemšanas, taču tas tā neesot noticis, ko konstatējusi arī tiesa, atzīstot, ka no kriminālprocesā esošā testēšanas pārskata Nr.14023773 redzams, ka

asins paraugu izmeklējumi pabeigti 2014.gada 13.jūnijā plkst.10.41, no kā secināms, ka ārste, kura sastādījusi medicīniskās pārbaudes protokolu,

atzinumu par pārbaudāmas personas stāvokli, varējusi dot tikai pēc asins analīžu pārbaudes rezultātu saņemšanas 2014.gada 13.jūnijā plkst.10:41, nevis

2014.gada 11.jūnijā, kā tas faktiski izdarīts, kad asins analīžu rezultāti vēl nav bijuši zināmi. Iesniedzējs secina, ka atzinums par alkohola reibumu

2014.gada 11.jūnija medicīniskās pārbaudes protokolā izdarīts bez tiesiska pamata un tam nav pierādījuma nozīmes, ka viņš būtu bijis alkohola reibumā.

Fakts, ka 2014.gada 11.jūnijā Iesniedzējs nav bijis alkohola reibumā, nozīmējot, ka viņa rīcībā 2014.gada 11.jūnijā nevarot būt CSN

39. punkta pārkāpuma un Latvijas APK 149.15panta ceturtās daļas pārkāpuma un lietvedība lietā izbeidzama, ko Cēsu rajona tiesa nav ņēmusi vērā.

Iesniedzējam ar kriminālprocesa Nr.11400035914 materiāliem bijusi iespēja iepazīties tikai 2016.gada martā, kad Cēsu rajona tiesa tos pēc

viņa lūguma izprasījusi no Valsts policijas, un tad uzzinājis, ka asins analīzes pabeigtas 2014.gada 13.jūnijā.

Par to, ka tiekot saukts pie administratīvās atbildības, uzzinājis tikai 2015.gada septembrī, kad saņēmis pavēsti no tiesas un iepazinies ar

administratīvās lietas materiāliem. Līdz ar to neesot varējis izmantot noteikumu Nr.15 26.punktā paredzētās tiesības apstrīdēt atzinumu Medicīniskās

pārbaudes protokolā Nr.33, jo asins paraugi, no kuriem var izdarīt atkārtotas analīzes, glabājas tikai 35 dienas. Tiesa šos faktus atstājusi bez ievērības un

tiesas procesā izrādījusi nevienlīdzīgu attieksmi pret lietas dalībniekiem, nostādamās Iestādes pusē.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi administratīvās pārkāpuma lietas Nr.111015615 materiālus, izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma

pamatojumu un apelācijas sūdzībā norādītos apstākļus, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka Cēsu rajona tiesas tiesneses spriedums ir atstājams negrozīts,

bet /pers. C/ apelācijas sūdzība noraidāma.

Apelācijas instances tiesā iesniegtā apelācijas sūdzība, saskaņā ar Latvijas APK 289.21panta otro daļu, tika izskatīta rakstveida procesā.

Latvijas APK divdesmit trešās "a" nodaļas 289. 13panta trešā daļa nosaka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai.

Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Tā kā, saskaņā ar Latvijas APK 289. 22panta pirmo daļu, apelācijas instances tiesa taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši

šā kodeksa divdesmit trešās "a" nodaļas prasībām, tad iepriekš minētā likuma norma ir piemērojama arī apelācijas instances tiesā.

Apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas tiesnese s sprieduma argumentācijai par /pers. C/ vainu Latvijas APK

149.15panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un savā nolēmumā to neatkārto.

Apelācijas sūdzībā atkārtoti lūgts izvērtēt pierādījumus, kurus pilnīgi un objektīvi jau izvērtējusi pirmās instances tiesa.

Apelācijas instances tiesa nepiekrīt apelācijas sūdzībā minētajam, ka ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokols Nr.EZ 095926, kurā

kā automašīnas Škoda vadītāja norādīta /pers. D/, un 2014.gada 11.jūnija transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokols alkohola koncentrācijas

noteikšanai vadītājai /pers. D/ apliecina faktu, ka transportlīdzekļa vadītāja bijusi /pers. D/, nevis /pers. C/.

Laikā, kad negadījuma vietā ieradās izsauktie policijas darbinieki, /pers. C/ jau bija nogādāts slimnīcā medicīniskās palīdzības sniegšanai un

tur esošā persona - /pers. D/ paziņojusi, ka viņa vadījusi avarējošo transportlīdzekli, tādēļ arī /pers. D/ plkst.20.24 veikta pārbaude alkohola

koncentrācijas noteikšanai. Tomēr no sastādītā Ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokola nevar secināt, ka tiešām ceļa satiksmes negadījumu

izraisījušo transportlīdzekli ŠKODA PRAKTIK vadījusi /pers. D/, jo ieraksts izdarīts tikai pēc viņas paskaidrojuma policijas darbiniekiem, nevis tas

norādīts kā konstatēts fakts.

Ar spēkā esošo 2015.gada 12.augusta lēmumu par kriminālprocesa Nr.11400035914 izbeigšanu apstiprinās, ka ceļu satiksmes negadījuma

brīdī automašīnu vadījis /pers. C/, nevis /pers. D/.

Faktu, ka /pers. D/ uzņemsies vainu par izraisīto ceļu satiksmes negadījumu /pers. C/ vietā, ir apstiprinājis policijas darbinieks /pers. F/ savos

2014.gada 11.jūnija rakstveida paskaidrojumos un liecībā pirmās instances tiesas sēdē. Tā kā /pers. F/ piebrauca pie avarējušās automašīnas neilgi pēc

notikuma, tad nav pamata neticēt viņa sniegtajām liecībām, kuras par loģiskām un detalizētām atzinusi pirmās instances tiesas tiesnese un šim vērtējumam

pievienojas arī apelācijas instances tiesa.

Administratīvā pārkāpuma lietā nav pierādījumu, ka /pers. D/ 2014.gada 11.jūnijā būtu konstatēti miesas bojājumi, jo Neatliekamās

palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra izziņa Nr.23-4.1/49 no 2016.gada 4.marta apliecina, ka ceļu satiksmes negadījuma vietā /pers. D/ pēc

primārās apskates no hospitalizācijas atteikusies, apstiprinot to ar savu parakstu. Savā 2014.gada 11.jūnija paskaidrojumā, kas rakstīts pašrocīgi pēc

negadījuma plkst.20.00, /pers. D/ nav norādījusi, ka viņai būtu kādi miesas bojājumi.

Apelācijas instances tiesa nepiešķir ticamību tikai vairāk kā pēc pusotra gada – 2015.gada 12.novembrī Cēsu rajona virsprokurorei

adresētajā paskaidrojumā /pers. D/ norādīto, ka viņai bijusi pārsista lūpa iekšpusē, un pirmās instances tiesas sēdē 2016.gada 8.martā liecinātajam, ka ne

tikai bijusi pārsista lūpa iekšpusē, bet arī puns pakausī un kreisā roka ne tad sagriezta, ne tad nobrāzta. Šādiem ilgu laiku pēc notikušā sniegtajiem

paskaidrojumiem par it kā esošiem miesas bojājumiem nav nekādu pierādījumu.

Apelācijas instances tiesa noraida sūdzībā bez jebkādiem pierādījumiem ierakstīto, ka izmaiņas kriminālprocesā par to, kura persona vadījusi

transportlīdzekli un kura bijusi pasažieris, notikusi policijas darbiniekam /pers. F/, kurš ieņem augstāku dienesta posteni, ietekmējot policijas darbinieku

I.Baltiņu, kurš pieņēmis lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.

Pirmās instances tiesas tiesnese spriedumā ir analizējusi telefonsarunu izdrukas, pamatoti konstatējot, ka tās netieši pierāda faktu, ka /pers. D/

nav vadījusi automašīnu negadījuma brīdī. Līdz ar to apelācijas instances tiesai nav šaubu, ka arī policijas inspektors I.Baltiņš, vērtējot šos pierādījumus, ir

pieņēmis pareizu lēmumu, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma brīdī bijis /pers. C/, nevis /pers. D/.

Apelācijas instances tiesa netic /pers. C/ apelācijas sūdzībā norādītajam, ka /pers. F/ teicis, ka vadījis automašīnu Škoda, jo vēlējies faktu, ka

/pers. D/ vadījusi viņa dienesta automašīnu, noslēpt no sava darba devēja, baidoties, ka tiks atbrīvots no darba, jo šāds fakts pirmo reizi norādīts tikai

2016.gada 8.martā paskaidrojumā Cēsu rajona tiesai, bet ne /pers. C/ kā liecinieka nopratināšanas protokolā 2014.gada 12.decembrī, ne 2015.gada

12.novembra paskaidrojumā, ne 2015.gada 16.novembra u n 2015.gada 10.decembra sūdzībās Cēsu rajona prokuratūras virsprokurorei, ne arī

2016.gada 8.janvāra sūdzībā Vidzemes tiesu apgabala prokuratūras virsprokurorei šāda saruna un tās izskaidrojums nav bijis norādīts. Tiesa uzskata, ka

šajā gadījumā pēc gada un astoņiem mēnešiem norādītā izskaidrojuma mērķis arī ir velēšanās izvairīties no atbildības par pieļauto administratīvo

pārkāpumu.

Apelācijas sūdzībā /pers. C/ uzskata, ka nevar ticēt liecinieka /pers. F/ liecībām, jo nepareizi norādījis, ka viņam bijusi pārsista piere, lai gan

bijis pakauša sasitums, ko apstiprinot medicīniskās pārbaudes protokols.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka nav pamata neticēt /pers. F/ liecībai, ka negadījuma vietā esošajam vīrietim bijusi brūce pieres daļā, jo to

konsekventi norādījis savā paskaidrojumā 2014.gada 11.jūnijā, liecinieka nopratināšanas protokolā 2015.gada 12.martā un pirmās instances tiesas sēdē

2016.gada 8.martā, kad nopratināts kā liecinieks. Tā kā notikuma vietā 2014.gada 11.jūnijā ieradās neatliekamā medicīniskā palīdzība, tad nav šaubu,

ka šī asiņojošā brūce /pers. C/ tika apstrādāta un, kad uzsākta pacienta pārbaude alkohola koncentrācijas noteikšanai Madonas slimnīcas uzņemšanas

nodaļā, šī brūce vairs netika norādīta kā ievainojums. No tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinuma Nr.513 konstatējams, ka /pers. C/ ambulatorā

medicīniskā kartē ierakstīts, ka pacients sūdzējies par sāpēm kreisā plecā un konstatēta diagnoze – kreisās pleca locītavas sasitums, nozīmējot ārstēšanos

dzīves vietā. Šajā kartē nebija fiksēta brūce pieres daļā, bet tas nenozīmē, ka šāda brūce nav bijusi, jo 2016.gada 8.marta paskaidrojumā Cēsu rajona

tiesai /pers. C/ atzinis, ka viņš guvis galvas nenozīmīgu sasitumu.

Apelācijas sūdzībā apstrīdēts administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC072245 ierakstītais pārkāpuma izdarīšanas laiks - plkst.18.00, jo

/pers. C/ norādījis, ka ceļu satiksmes negadījums noticis plkst.17.10 un tādēļ sastādītais protokols neattiecoties uz viņu, bet sastādīts par kādu citu

notikumu.

Ar administratīvā pārkāpuma lietā esošiem pierādījumiem apstiprinās, ka policijas darbinieks /pers. F/ negadījuma vietā ieradies ap pulksten

17.40 – neilgi pēc notikušā ceļu satiksmes negadījuma, un neatliekamā medicīniskā palīdzība izsaukumu uz negadījuma vietu saņēmusi plkst.17.53. Tātad

/pers. C/ transportlīdzekli vadīja pirms plkst.18.00, bet precīzs ceļu satiksmes negadījuma laiks pirmās instances tiesā netika konstatēts, jo to tiesā nav

norādījis arī /pers. C/.

Pirmās instances tiesas tiesnese spriedumā precizējusi /pers. C/ administratīvā pārkāpuma izdarīšanas laiku – 2014.gada 11.jūnijā ap

plkst.18.00.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PC072245 attiecas uz /pers. C/ izdarīto administratīvo

pārkāpumu, jo nav šaubu, ka 2014.gada 11.jūnijā tieši /pers. C/, būdams 1,9 promiļu alkohola reibumā, vadīja transportlīdzekli ŠKODA PRAKTIC, ar

valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, Vecpiebalgas novadā, Taurenes pagastā, pa ceļu Cēsis - Vecpiebalga - Madona, 30.kilometrā, un izraisīja ceļu

satiksmes negadījumu, kas notika ap plkst.18.00, kā to norādījusi pirmās instances tiesa. Administratīvā pārkāpuma protokolā neprecīzi ierakstītais laiks,

kad tieši noticis ceļu satiksmes negadījums, nav pamats, lai personu, kurai sastādīts šis administratīvā pārkāpuma protokols, atbrīvotu no administratīvās

atbildības.

/pers. C/ kā transportlīdzekļa vadītājam alkohola koncentrācija asinīs konstatēta atbilstoši Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra

noteikumiem Nr.15 „Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un konstatējams narkotisko vai citu apreibinošo vielu

iespaids” (turpmāk – Noteikumi Nr.15).

Attiecībā par policijas darbinieka izsniegtā nosūtījuma esamību motivāciju spriedumā sniegusi pirmās instances tiesa, kurai pievienojas arī

apelācijas instances tiesa.

Apelācijas instances tiesa netic /pers. C/ apelācijas sūdzībā norādītajam, ka viņš nav konstatējis, ka slimnīcā tiek veikta medicīniskā

pārbaude alkohola koncentrācijas noteikšanai.

Ar Medicīniskās pārbaudes protokolu Nr.33 alkohola ietekmes (koncentrācijas) noteikšanai apstiprinās, ka šādas pārbaudes veikšanu /pers.

C/ ir sapratis un tajā iesaistījies, jo ir stāstījis par notikušo, viņam mērīts asinsspiediens, pārbaudīta gaita, kustības, kā arī stāstījis par laiku, kad pēdējo

reizi lietojis alkoholu, un parakstījis šo protokolu 2014.gada 11.jūnijā kā pārbaudāmā persona, apstiprinot, ka viņam paņemti asins paraugi, lai

laboratoriski noteiktu alkohola koncentrāciju asinīs. Tātad nepamatoti /pers. C/ apelācijas sūdzībā norādījis, ka to, ka parakstījies Medicīniskās

pārbaudes protokolā Nr.33 24.4.ailē, uzzinājis tikai 2015.gada septembrī.

Lietā nav pierādījumu /pers. C/ apelācijas sūdzībā norādītajam, ka, viņaprāt, parakstījis dokumentus par uzturēšanos slimnīcā un

medicīniskiem pakalpojumiem, jo slimnīcā nav uzturējies, tā kā pēc rentgenogrāfiskās izmeklēšanas nozīmēta ārstēšanās dzīves vietā.

Analīžu rezultāti Medicīniskās pārbaudes protokolā Nr.33 ierakstīti atbilstoši Noteikumu Nr.15 26.punkta normām. Klīniskās ķīmijas

izmeklējumi /pers. C/ noņemtajam asins paraugam pabeigti 2014.gada 13.jūnijā, kad sastādīts testēšanas pārskats Nr.14023773, konstatējot 1,9

promiļu alkohola reibumu. Pēc šo rezultātu saņemšanas Medicīniskās pārbaudes protokola 24.5. un 26. punktu aizpildījusi ārste /pers. M/, kas

apstiprinās ar ārstes parakstu, spiedogu un redzams, ka šie punkti arī aizpildīti citā rokrakstā, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka pārbaudes rezultāti būtu

ierakstīti protokolā jau 2014.gada 11.jūnijā. Pēc analīžu rezultātu saņemšanas ārste /pers. N/, kura veica medicīnisko pārbaudi /pers. C/, ar savu

parakstu ir apstiprinājusi galīgo atzinumu.

Atbilstoši Noteikumu Nr.15 28.punktam, medicīniskās pārbaudes rezultātus pārbaudāmajam transportlīdzekļa vadītājam paziņo mutiski un

pēc mutiska pieprasījuma izsniedz rakstisku medicīniskās pārbaudes atzinumu. Tātad /pers. C/, kuram kā transportlīdzekļa vadītājam tika veikta

medicīniskā pārbaude alkohola koncentrācijas noteikšanai, un viņš kā pārbaudāmais transportlīdzekļa vadītājs medicīniskās pārbaudes protokolā ar

parakstu apliecināja, ka medicīniskā pārbaude veikta viņam, bija tiesības pašam savlaicīgi uzzināt, kādi ir medicīniskās pārbaudes rezultāti, bet to

nedarīja, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka viņam būtu liegta iespēja apstrīdēt medicīniskās pārbaudes rezultātus.

Ievērojot visu minēto, apelācijas instances tiesa atzīst, ka Cēsu rajona tiesas tiesnese spriedumā izmantojusi pieļaujamus pierādījumus, tos

vērtējusi objektīvi un pieņēmusi pamatotu spriedumu, atzīstot /pers. C/ vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un, atbilstoši Latvijas APK 32.pantam,

uzlikusi viņam administratīvo sodu, tādēļ spriedums atstājams negrozīts, bet iesniegtā apelācijas sūdzība kā nepamatota noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.22pantu, 289.12panta otrās daļas 1.punktu, Vidzemes apgabaltiesa

nosprieda:

atstāt negrozītu Cēsu rajona tiesas tiesneses 2016.gada 18.marta spriedumu par /pers. C/, personas kods /personas kods/, saukšanu pie

administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, bet

/pers. C/ apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas likumīgā spēkā tā sastādīšanas dienā.

Spriedums sastādīts un

pieejams tiesas kancelejā 2016.gada 13.jūnijā.

Tiesnese referente E.Knēgere

Tiesneši E.Driba

G.Kukaine