Legislator Giurisprudenza & Legislazione
C32118108 / CA-0102-17 Generato dall'IA

Court dismisses insurance recovery claim where insurer failed to prove policyholder's knowledge of the true at-fault driver.

Numero d'incarto C32118108 / CA-0102-17
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Court of Appeal dismissed the insurance company's claim for reimbursement of a compensation payment made to a driver involved in a traffic accident. The insurer argued that the police report indicated the other vehicle was unidentified, yet the court found the insurer had prior knowledge of the actual at-fault driver from an earlier police decision. Consequently, the court held that the insurer failed to prove the policyholder lacked knowledge of the true liable party at the time of payment, violating the principle that insurers do not compensate for losses the insured could have avoided.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma normām, neatlīdzina zaudējumus, ja prasītājas rīcībā bija ziņas par vainīgo; tiesa ir jāpārliecinās, ka apdrošinātājs nepierādīja, ka apdrošinātais nebija informēts par patieso atbildīgo personu. Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa kļūdaini apmierināja prasību, nesekojoši judikatūru un Civilprocesa likuma 5.panta noteikumus.

Parole chiave

Generato dall'IA
compulsory insurance recovery traffic accident liability insurer knowledge requirement civil procedure appeal unidentified vehicle owner guida nonostante revoca della patente infrazione alle norme della circolazione autorizzazione di polizia

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Civil Procedure Law Art. 5 para. 6
Civil Procedure Law Art. 41 para. 1
Civil Procedure Law Art. 42
Civil Procedure Law Art. 432
Civil Procedure Law Art. 434
Compulsory Insurance Law for Road Vehicle Owners

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Supreme Court Civil Department Practice on Compulsory Insurance for Road Vehicle Drivers, 2015, point 5.4
Supreme Court Civil Department Judgment No. SKC-649, November 7, 2007
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. C32118108

Lietas arhīva Nr. CA-0102-17

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rēzeknē 2017.gada 20.martā

Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese S.Vasiļevska

tiesnese I.Tabore

tiesnesis I.Stivriņš

ar tiesas sēdes sekretāri D.Somu

Rīgas apgabaltiesas noteikto pārstāvi videokonferences norisei E.Slaidiņu,

piedaloties prasītājas ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles pārstāvim /pers. B/ un atbildētājai /pers. C/,

atklātā tiesas sēdē, izmantojot videokonferenci, izskatīja civillietu sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas

2016.gada 2.septembra spriedumu ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles prasībā pret /pers. C/ par izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 1 234,97 EUR

piedziņu.

Aprakstošā daļa

ADB “Gjensidige” Latvijas filiāle (līdz prasītājas aizstāšanai - apdrošināšanas akciju sabiedrība “Gjensidige Baltic”) 2008.gada 19.martā iesniegusi

tiesā prasību pret /pers. C/ par izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 1 234,97 EUR piedziņu, norādot, ka atbildētāja ar 2007.gada 7.jūnija iesniegumu

lūdza kompensēt zaudējumus, kas nodarīti viņas automašīnai BMW 320, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, 2007.gada 6.jūnijā notikušā ceļu satiksmes

negadījuma rezultātā. Iesniegums pamatots ar ceļu satiksmes negadījuma izraisītāja obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas līgumu.

Saskaņā ar Ceļu policijas 2007.gada 7.augusta izziņu par ceļu satiksmes negadījuma izraisītāju tika atzīts automašīnas BMW X5, valsts

reģistrācijas Nr./TL numurs/, vadītājs, kurš atstāja negadījuma vietu. Šīs automašīnas īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu bija

veikusi AAS “Gjensidige Baltic”, polises /numurs/.

Atbildētājai /datums/saskaņā ar apdrošināšanas līgumu /numurs/tika izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība 1 234,97 EUR (867,94 LVL).

Prasītāja norāda, ka pēc ceļu satiksmes negadījuma lietas izmeklēšanas noslēguma 2007.gada 1.novembrī tā saņēma Ceļu policijas izziņu par to, ka

nav izdevies noskaidrot otru ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto automašīnu.

Prasītāja uzskata, ka atbilstoši Ceļu policijas konstatētajiem apstākļiem tai nebija jāizmaksā /pers. C/ apdrošināšanas atlīdzība, jo otrs ceļu

satiksmes negadījuma dalībnieks nav noskaidrots. Līdz ar to apdrošināšanas atlīdzība /datums/izmaksāta nepamatoti.

Saskaņā ar Civillikuma 2389.pantu prasītāja lūgusi piedzīt no /pers. C/ 1 234,97 EUR un valsts nodevu 185,24 EUR.

Atbildētāja rakstveida paskaidrojumā norādījusi, ka prasību neatzīst. No 2007.gada 15.augusta lēmuma par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu,

kas pamatots ar Ceļu policijas izziņu EZ029934, redzams, ka prasītājas rīcībā bija ziņas par to, ka vainīgā transportlīdzekļa īpašnieks ir /pers. E/,

apdrošināšanas polise /numurs/. Viņa netika informēta, ka divus mēnešus vēlāk policija mainījusi savu viedokli, nosūtot apdrošinātājam cita satura izziņu,

proti, ka vainīgā persona nav noskaidrota. Turklāt arī 2007.gada 1.novembra izziņā ir norādīta ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās vainīgās automašīnas

apdrošināšana polise /numurs/

Atbildētājas ieskatā, policijas sniegtā pretrunīgā informācija nevar būt par pamatu tam, lai radītu viņai nelabvēlīgas sekas. Viņa no savas puses ir

darījusi visu iespējamo, lai policijai palīdzētu noskaidrot vainīgo personu.

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā izsmeļoši uzskaitīti gadījumi, kad apdrošinātājs ir

tiesīgs iesniegt regresa prasību pret transporta līdzekļa vadītāju vai ceļu satiksmes negadījumā zaudējumu nodarījušā transporta līdzekļa īpašnieku.

Likumdevējs apdrošinātājam nav paredzējis tiesības atprasīt no trešās personas izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību, ja vien šī persona nav rīkojusies

ļaunprātīgi, tādēļ nav pamata piemērot Civillikuma 2389.pantu.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016.gada 2.septembra spriedumu ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles prasība apmierināta pilnīgi. No Rīgas

pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas 2007.gada 7.augusta izziņas tiesa konstatēja, ka 2007.gada

6.jūnijā plkst.13.17 notikušajā ceļu satiksmes negadījumā bija iesaistīti transportlīdzekļi ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/ un /TL numurs/. Par vainīgu

ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā atzīts transportlīdzekļa ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/ vadītājs, kurš atstājis ceļu satiksmes negadījuma vietu.

Ceļu satiksmes negadījuma rezultātā nodarīti bojājumi /pers. C/ transportlīdzeklim ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/. Ceļu satiksmes negadījuma

izraisīšanā vainīgā transportlīdzekļa ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/ īpašnieks ir /pers. E/, kura civiltiesiskā atbildība bija apdrošināta AAS

“Gjensidige Baltic”, apdrošināšanas polise /numurs/.

Izmaksu akts un maksājuma uzdevums pierāda, ka AAS “Gjensidige Baltic” /datums/izmaksājusi atbildētājai apdrošināšanas atlīdzību

1 234,97 EUR (867,94 LVL).

Savukārt Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas 2007.gada 29.oktobra izziņā, kas iesniegta

AAS “Gjensidge Baltic”, norādīts, ka nav noskaidrots 2007.gada 6.jūnijā plkst.13.17 notikušo ceļu satiksmes negadījumu, kurā bija iesaistīts atbildētājai

piederošais transportlīdzeklis ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, izraisījušais transportlīdzeklis.

Ar Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas 2007.gada 12.septembra lēmumu administratīvā

pārkāpuma lietā Nr.EZ 028 934 par ceļu satiksmes negadījumu, kas notika 2007.gada 6.jūnijā plkst.13.17 /adrese/, pie nama Nr.11, izbeigta

administratīvā lietvedība, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 63.panta pirmās daļas 1.punktu. Lēmumā konstatēts, ka nav iegūti

pierādījumi tam, ka ceļu satiksmes negadījumu būtu izraisījis transportlīdzeklis BMW X5, valsts reģ.Nr./TL numurs/, bet ceļu satiksmes negadījumu

izraisījis nenoskaidrota transportlīdzekļa vadītājs.

Tiesa norādīja, ka ceļu satiksmes negadījuma apstākļi un vainīgā persona ir noskaidrojama, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu un pieņemot

tajā lēmumu. 2007.gada 12.septembra lēmums administratīvā pārkāpuma lietā nav apstrīdēts un ir stājies spēkā, bet ar spēkā esošu lēmumu konstatēto

faktu pārvērtēšana civiltiesiskā kārtībā nav pieļaujama.

Tiesa atzina, ka prasītāja izmaksājusi /pers. C/ apdrošināšanas atlīdzību bez tiesiska pamata, jo sākotnējais Ceļu policijas 2007.gada 7.augusta

izziņā norādītais izmaksas pamats ir zudis.

Tiesas ieskatā, nav būtiskas nozīmes faktam, ka Ceļu policijas 2007.gada 29.oktobra izziņā norādītais vainīgā transportlīdzekļa īpašnieka

civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polises numurs sakrīt ar pirmajā izziņā norādīto numuru, jo saistību izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību rada

apdrošinātā transportlīdzekļa īpašnieka vaina ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Konkrētajā gadījumā ceļu satiksmes negadījumu izraisījušais

transportlīdzeklis nav noskaidrots.

Atsaucoties uz Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.pantu, kurā norādīti pamati

apdrošinātāja regresa prasības celšanai, tiesa konstatēja, ka prasītāja nebija apdrošinājusi atbildētājas civiltiesisko atbildību, tādēļ pušu tiesiskās

attiecības apspriežamas atbilstoši vispārējām saistību tiesiskās attiecības regulējošām normām.

Saskaņā ar Civillikuma 2389.panta otro daļu prasītājai ir tiesības atprasīt no atbildētājas izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību, jo sākotnējais pamats,

kas radīja prasītājai pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, proti, prasītājas apdrošinātā transportlīdzekļa īpašnieka vaina ceļu satiksmes

negadījuma izraisīšanā, ir atkritis.

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa nosprieda piedzīt no /pers. C/ prasītājas labā izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību 1 234,97 EUR un valsts

nodevu 185,44 EUR, kopā 1 420,41 EUR.

/pers. C/ iesniegusi apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016.gada 2.septembra spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

Atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 39.pantam lēmumu par apdrošināšanas

atlīdzības izmaksu apdrošinātājs pieņem, ja ceļu satiksmes negadījumā zaudējumus nodarījusī persona un nodarītie zaudējumi ir noskaidroti.

Atbildētāja norāda, ka viņa rīkojās saskaņā ar likuma prasībām, proti, vērsās pie apdrošinātāja, kuram saskaņā ar minētā likuma 36.panta piekto

daļu ir pienākums pirms lēmuma par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu pieņemšanas pārliecināties, ka noskaidrota ceļu satiksmes negadījumā

zaudējumus nodarījusī persona.

Prasītāja uzzinot, ka policija mainījusi savu viedokli par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem, pretēji likuma prasībām nav sazinājusies ar

Transporta līdzekļu apdrošinātāju biroju, kā arī nav informējusi viņu.

Atbildētājas ieskatā, prasītāja nepamatoti cēlusi regresa prasību.

Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 51.pantu gadījumā, ja ceļu satiksmes

negadījumu izraisījis nenoskaidrots transporta līdzeklis, tad apdro\sināšanas atlīdzību viņai vajadzēja izmaksāt no Garantiju fonda. Prasītājai bija

pienākums vērsties Transporta līdzekļu apdrošinātāju birojā un celt prasību pret Garantiju fondu, paziņojot par to viņai. Šajā gadījumā Civillikuma

2389.panta piemērošanai nav pamata.

/pers. C/ nepiekrīt prasības pamatošanai ar spēkā stājušos lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, minētais lēmums viņai vispār netika nosūtīts.

Administratīvā pārkāpuma lietas materiāli liecina, ka automašīnas vadītājai /pers. H/ lēmums tika nosūtīts tikai 2008.gada septembrī. Līdz ar to

apgalvojums, ka viņa laikus nepārsūdzēja lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, nav pamatots.

Atbildētāja atkārtoti akcentē faktu, ka arī 2007.gada 1.novembra policijas izziņā ir norādīts ceļu satiksmes negadījumā iesaistītās vainīgās

automašīnas apdrošināšanas polises numurs /numurs/.

Atbildētājas ieskatā, tiesa nepamatoti noraidīja viņas lūgumu par Transporta līdzekļu apdrošinātāju biroja kā trešās personas pieaicināšanu lietā, jo

prasības apmierināšanas gadījumā birojam būtu pienākums izmaksāt viņai apdrošināšanas atlīdzību. Pieaicinot trešo personu, tiktu atrisināts strīds, jo

atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 51.pantam Garantijas fonds nodrošina

apdrošināšanas atlīdzības izmaksu to zaudējumu segšanai, kurus nodarījis nenoskaidrots transporta līdzeklis.

Tulkojot minēto tiesību normu sistēmiski, saskaņā ar likuma 36.pantu zaudējumus cietušajai personai ir tikai pienākums paziņot par apdrošināšanas

gadījumu, bet lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu pieņem apdrošinātājs vai Transportlīdzekļu garantijas fonds, savukārt cietusī persona šajos

strīdos nav iesaistāma.

Tā kā apdrošināšanas atlīdzība tika izmaksāta, viņai nebija tiesiska pamata vērsties Transportlīdzekļu garantijas fondā un lūgt izmaksāt atlīdzību.

Apelācijas sūdzībā /pers. C/ lūgusi pilnīgi noraidīt prasību.

Tiesas sēdē atbildētāja /pers. C/ uzturēja apelācijas sūdzību atbilstoši tajā norādītajiem motīviem, bet ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles prasību

neatzina pilnīgi un lūdza to noraidīt.

Prasītājas ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles pārstāvis /pers. B/ neatzina apelācijas sūdzību, uzturēja prasību pilnā apjomā un papildus paskaidroja,

ka apdrošināšanas atlīdzība atbildētājai tika izmaksāta uz pārsteidzīgi pieņemta lēmuma pamata, kam par iemeslu bija kļūdaina Ceļu policijas izziņa. Tā kā

netika konstatēta automašīnas BMW X5, valsts reģ.Nr./TL numurs/, īpašnieka vai vadītāja vaina ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā, /pers. C/ nav

pamata saņemt apdrošināšanas atlīdzību. Šajā gadījumā atbildētājai nepienākas apdrošināšanas atlīdzība arī no Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja, jo

minētais gadījums neatbilst Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 31.panta astotās daļas un

51.panta noteikumiem.

Motīvu daļa

Noklausījusies prasītājas pārstāvja un atbildētājas paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos rakstveida pierādījumus un apelācijas

sūdzības motīvus, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka /pers. C/ apelācijas sūdzība ir pamatota, bet ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles prasība ir

nepamatota un noraidāma pilnīgi.

Tiesas kolēģija piekrīt apelācijas sūdzības argumentam, ka Civillikuma 2389.pants, ar kurā norādītām tiesiskā sastāva pazīmēm pamatota prasība,

nav attiecināms uz izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem.

Minētā tiesību norma iekļauta Civillikuma Saistību tiesību daļas deviņpadsmitās nodaļas V apakšnodaļā “Prasījumi no netaisnas iedzīvošanās”.

Tiesību doktrīnā atzīts, ka Civillikuma 2369.-2392.panta noteikumu mērķis ir panākt taisnīgu izlīdzinājumu starp prasītāju un atbildētāju. Pirmkārt,

tiek novērsts atbildētāja mantas neattaisnotais pieaugums, otrkārt, prasītājam tiek atdots tas, kas sakarā ar iedzīvošanos atrodas atbildētāja mantā.

Tomēr minēto normu noteikumu primārais uzdevums ir nevis prasītāja mantas iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, bet gan atbildētāja mantas neattaisnota

pieauguma novēršana. Ar to noteikumi par prasījumiem no netaisnas iedzīvošanās atšķiras no noteikumiem par zaudējumu atlīdzību, kuru galvenais

uzdevums ir atjaunot prasītāja mantas agrāko stāvokli, neievērojot to, kā zaudējumu atlīdzība ietekmēs atbildētāja mantu (sk. Latvijas Republikas

Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - Rīga: Mans

īpašums, 1998, 648.lpp.; K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 310.lpp.).

Tātad, lai atzītu, ka atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ ir dibināts, jākonstatē (jānodibina ar pierādījumiem) atbildētāja mantas neattaisnots

pieaugums.

Civillikuma 2389.pantā noteikts, ja kādam ir bez jebkāda pamata priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa atprasīt. Attiecībā uz šādu

atprasījumu nav nekādas nozīmes, vai tāda priekšmeta iegūšanai nav bijis pamata no paša sākuma, jeb vai pamats, kas agrāk ir bijis, vēlāk atkritis.

Būtībā minētā tiesību norma tikai atkārto, ka neviens nedrīkst iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķina, kas vispārīgi noteikts Civillikuma

2391.pantā un vēlreiz pateikts 2369.pantā.

Gan civiltiesību doktrīnā, gan judikatūrā, kas izveidojusies iztulkojot Civillikuma 2389.pantu, norādīts, ka atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ

(condictio sine causa) ir iespējams šādos gadījumos: 1) ja izpildījums ir izdarīts uz spēkā neesoša tiesiska darījuma pamata vai vispār bez jebkādas

izpildījuma devēja un izpildījuma saņēmēja norunas par tiesisku attiecību nodibināšanu; 2) ja atprasāmais priekšmets ir nonācis atbildētāja mantā nevis ar

prasītāja dotu izpildījumu, bet gan citādā veidā.

Atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ ir iespējams tad, ja izpildījuma devējs izpildījuma izdarīšanas brīdī ir zinājis, ka izpildījumam nav tiesiska

pamata (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā

redakcijā. - Rīga: Mans īpašums, 1998, 665.lpp.; K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008,

315.lpp.; Senāta 2005.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-246, 2007.gada 14.februāra spriedumu lietā Nr.SKC-66, 2012.gada 8.februāra

spriedumu lietā Nr.SKC-7, 2013.gada 5.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-121; Civillietu departamenta 2015.gada 30.oktobra spriedumu lietā

Nr.SKC-132, 2016.gada 24.februāra spriedumu lietā Nr.SKC-58, 2016.gada 29.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-245).

Civillikuma 1402.pants noteic, ka saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.

Konkrētajā gadījumā tiesas kolēģija secina, ka prasītāja apdrošināšanas atlīdzību 1 234,97 EUR izmaksājusi atbildētājai uz tiesiska pamata, t.i.,

saskaņā ar apdrošināšanas polisi /numurs/saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu atbilstoši Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības

obligātās apdrošināšanas likumam, proti, kad iestājusies civiltiesiskā atbildība, kā arī atbilstoši apdrošināšanas kompānijas 2007.gada 15.augusta

lēmumam. Konkrētajā gadījumā pušu tiesiskās attiecības noteica līgums, tādēļ izpildījumam ir tiesisks pamats. Līdz ar to nav pamatots prasītājas

arguments par Civillikuma 2389.panta piemērošanu izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos un ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles prasība ir noraidāma

pilnīgi.

Attiecībā par saņemtās apdrošināšanas atlīdzības atmaksāšanu Augstākās Tiesas Civillietu departaments ir skaidrojis: “Gadījumā, ja

apdrošināšanas atlīdzība izmaksāta bez pamata, apdrošinātājam ir tiesības prasīt atmaksāt samaksāto apdrošināšanas atlīdzību. (..) Tomēr, lai varētu

atprasīt samaksāto apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar netaisnu iedzīvošanos, ir jābūt konstatētai citas personas atbildībai par notikušo ceļu satiksmes

negadījumu. (..) Tiesa varētu vērtēt ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto personu vainas un atbildības pakāpi, ja prasības pamatojums būtu nevis netaisna

iedzīvošanās, bet gan nepamatoti izmaksāta apdrošināšanas atlīdzība saskaņā ar CSN laikā spēkā esošā Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku

civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšana likuma normām, kas nosaka, ka neatlīdzina ceļu satiksmes negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa

īpašnieka vai tiesīgā lietotāja personai un mantai nodarītos zaudējumus, kas tādā gadījumā prasītājai būtu jāpierāda” (Augstākā Tiesa. Civillietu

departamenta prakse sauszemes transpotrlīdzekļu vadītāju civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) lietās, 2015.gads,

5.4.punkts, arī Civillietu departamenta 2007.gada 7.novembra spriedums lietā Nr.SKC-649).

Pastāvot šādiem apstākļiem tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pretēji Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas noteikumiem nav

ņēmusi vērā judikatūru un prasību uz tā pamata, kā tā ir celta, kļūdaini apmierinājusi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, kas noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās

samaksātos tiesas izdevumus, no ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles atbildētājas labā ir piedzenama par apelācijas sūdzību samaksātā valsts nodeva

185,25 EUR.

Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta noteikumiem valsts labā no prasītājas piedzenami izdevumi par pavēstu un citu tiesas dokumentu

piegādāšanu un izsniegšanu apelācijas instances tiesā 6,20 EUR, kas nav samaksāti iepriekš.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432. un 434.pantu Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

no s pri e da

noraidīt pilnīgi ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles prasību pret /pers. C/ par izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 1 234,97 EUR (viens tūkstotis

divi simti trīsdesmit četri euro un 97 centi) piedziņu.

Piedzīt no ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles, reģistrācijas Nr.40103595216, /pers. C/, personas kods /personas kods/, labā tiesas izdevumus

185,25 EUR (viens simts astoņdesmit pieci euro un 25 centi), ieskaitot kontā /numurs/AS “Swedbank”, BIC/SWIFT kods: HABALV22.

Piedzīt no ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles, reģistrācijas Nr.40103595216, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 6,20 EUR (seši

euro un 20 centi), kas ieskaitāmi kontā – saņēmējs: Tiesu administrācija, NMR: 90001672316, saņēmēja banka: Valsts kase, kods: TRELLV22, konta

Nr. LV51TREL2190458019000, iemaksas mērķis: 21499 ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, lieta Nr.C32118108, CA-0102-17.

Noteikt ADB “Gjensidige” Latvijas filiālei termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesas izdevumu piedziņu 10 dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Izskaidrot, ka šajā termiņā Latgales apgabaltiesā iesniedzams dokuments, kas apstiprina tiesas izdevumu samaksu valstij.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu departamentā,

iesniedzot kasācijas sūdzību Latgales apgabaltiesā un iemaksājot drošības naudu 300 EUR kontā – saņēmējs: Latvijas Republikas Augstākā tiesa,

reģistrācijas Nr.90000068892, saņēmēja banka: Valsts kase, kods TRELLV22, konta Nr. LV83TREL8280010000000, ekonomiskās klasifikācijas

kods: F22010010, norādot personas datus.

Pilna sprieduma faktiskās sastādīšanas diena - 2017.gada 10.aprīlis.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese S.Vasiļevska

Tiesnese I.Tabore

Tiesnesis I.Stivriņš