Appeal dismissed; first instance judgment upheld on administrative penalty for labor law violation.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Court of Appeal dismissed the State Labor Inspector's appeal against a first-instance judgment upholding an administrative penalty. The inspector argued the trial court misinterpreted labor law provisions regarding employee benefits and consultation rights. The appellate court found the first-instance reasoning correct and sufficient, noting no new facts emerged to warrant a reversal.
Regesto Legislator
Generato dall'IALatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21 panta un 289.22 panta; An appeal against a first-instance judgment is inadmissible if the lower court's reasoning is correct and sufficient, and no new facts justify a reversal.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. 128021614
Lietas arhīva Nr. 104AA-0862-14/31
SPRIEDUMS
Rīgā 2014.gada 9.oktobrī
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:
tiesnese I.Jansone
tiesneses L.Kuzmane un Ā.Ždanova,
rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par AS /Nosaukums A/ (reģ.
Nr./reģistrācijas numurs/) saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
41.panta pirmās daļas, sakarā ar Valsts darba inspekcijas iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Kurzemes rajona
tiesas 2014.gada 29.maija spriedumu,
Aprakstošā daļa
[1] 2013.gada 28.decembrī Rīgas reģionālās valsts darba inspekcijas (turpmāk – Rīgas RVDI) vecākā inspektore
sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu AM Nr.022688 par to, ka izlases kārtā tika pārbaudīti AS /Nosaukums
A/ personālsastāva dokumenti par darba tiesiskajām attiecībām ar darbiniekiem, kuri pieņemti darbā par autobusa vadītājiem
un norādīta sekojoša pārkāpuma būtība:
2013.gada 08.janvārī AS /Nosaukums A/ izdeva rīkojumu par kārtību, kādā uzņēmuma darbinieki drīkst bez maksas
pārvietoties AS /Nosaukums A/ autobusos. Minēta dokumenta 1.punktā noteikts, ka AS /Nosaukums A/ autobusus bez
maksas drīkst izmantot AS /Nosaukums A/ kontroles dienesta darbinieki, izpildot darba uzdevumu; darbinieki, kuri dodas
uz/no darbavietu AS /Nosaukums A/ atbilstoši iepriekš struktūrvienību vadītāju apstiprinātam sarakstam un maršrutam, kā
arī darbinieki, kuri izpilda uzņēmuma vadības uzdoto darba uzdevumu.
Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk arī – VID) savā skaidrojumā norādīja, ka minētajā gadījumā ir uzskatāms, ka
darbinieks, kurš izmanto iespēju bez maksas pārvietoties AS /Nosaukums A/ autobusos, gūst labumu, kurš uzskatāms par
ienākumu, kas saņemts uz darba attiecību pamata. Savā skaidrojumā VID arī norādīja, ka darbinieka gūtais labums ir
pieskaitāms darba algai un citiem darbinieka ar algas nodokli apliekamajam ienākumiem, ko izmaksā darba devējs,
darbinieka gūto labumu nav iespējams atsevišķi izdalīt no kopējiem ar algas nodokli apliekamajiem ienākumiem.
Secināts, ka nosacījums darbiniekiem izmantot AS /Nosaukums A/ sniegto pasažieru pārvadāšanas pakalpojumus
bez maksas - ietilpst darba samaksas jēdzienā Darba likuma 11.panta izpratnē. Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punktā
noteikts, ka darbinieku pārstāvjiem, veicot savus pienākumus ir tiesības laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba
devēju pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba
samaksu. Pārbaudes laikā dokumentāri netika konstatēts, ka pirms 2013.gada 08.janvāra rīkojuma Nr.6 pieņemšanas darba
devējs ir informējis un konsultējies ar darbinieku pārstāvjiem, tajā skaitā arodbiedrību /Nosaukums B/. Protokolā norādīts,
ka ir pārkāpts Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkts un pārkāpums kvalificēts pēc Latvijas administratīvo
pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī – LAPK) 41.panta pirmās daļas.
[2] Bez tam, 2014.gada 15.janvārī Rīgas reģionālās valsts darba inspekcijas vecākā inspektore sastādīja
administratīvā pārkāpuma protokolu AM Nr.022712 par to, ka AS /Nosaukums A/ pārbaudes laikā konstatēts, ka
autobusa vadītājiem, kuri piedalījās profesionālajā apmācībā 2013.gadā, tiek izmaksāta atlīdzība Ls 1,35 stundā apmērā un,
ka ar autobusu vadītāju tika noslēgtas vienošanās par virsstundu darbu veikšanu Darba likuma 136.panta otrās daļas
kārtībā. Izlases kārtā tika veikta 2013.gada autobusu vadītāju profesionālās apmācībās pavadītā laika pārbaude,
salīdzinājumā ar datiem darba laika uzskaitē un datiem autobusu vadītāju darba samaksas aprēķinos. Tika konstatēts, ka
darba samaksas aprēķinos atsevišķi ir aprēķināta atlīdzība par apmācību, norādīts apmācības laiks stundās, bet apmācības
laiks netika ieskaitīts autobusu vadītāju darba laikā.
Rīgas RVDI amatpersona uzskata, ka autobusu vadītāju profesionālās apmācībās pavadītais laiks ir jāuzskata par
darba laiku, to piesummējot mēnesī nostrādātajām stundām. Tādējādi AS /Nosaukums A/ netika veikta autobusu vadītāju
precīza darba laika uzskaite, pārkāpjot Darba likuma 137.panta pirmās daļas prasības, jo netika precīzi uzskaitīts darba
laiks mēnesī un virsstundu skaits. Pārbaudes laikā dokumentāri netika iegūts pierādījums, ka tika veikts virsstundu darba
precizējums mēnešos, kad tika veikta profesionālā apmācība autobusu vadītājiem un ka tika veikts piemaksas par
virsstundu darbu pārrēķinu.
Protokolā norādīts, ka ir pārkāpts Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkts un pārkāpums kvalificēts pēc LAPK
41.panta pirmās daļas.
[3] Ar Valsts darba inspekcijas Rīgas reģionālās valsts darba inspekcijas 2014.gada 24.janvāra lēmumu
Nr.13L-270-2014-002, AS /Nosaukums A/ pēc LAPK 41.panta pirmās daļas par abiem pārkāpumiem piemērots
administratīvais sods – naudas sods 480,00 euro apmērā.
[4] Ar VDI 2014.gada 12.marta lēmumu Nr.2014-05-04/50-2014-05-05/142 (turpmāk arī – Lēmums)
atstāts negrozīts 2014.gada 24.janvāra lēmums Nr.13L-270-2014-002 par administratīvā soda uzlikšanu.
[5] 2014.gada 11.aprīlī Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā saņemta AS /Nosaukums A/ sūdzība par Lēmuma
atcelšanu un administratīvās lietas izbeigšanu daļā par LAPK 41.panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu.
[6] Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2014.gada 29.maija spriedumu (turpmāk arī – spriedumu) atcelts daļā
Valsts darba inspekcijas 2014.gada 12.marta lēmums Nr.2014-05-04/50-2014-05- 05/142 par akciju sabiedrības
/Nosaukums A/, vienotais reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, saukšanu pie administratīvās atbildības par
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu (Valsts Darba
inspekcijas Rīgas reģionālās valsts darba inspekcijas 2014.gada 24.janvāra lēmums Nr.13L-270-2014-002) un
izbeigta administratīvā pārkāpuma lietvedība daļā par Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkta
pārkāpumu (administratīvā pārkāpuma protokols AM Nr.-022688).
Pārējā daļā Valsts darba inspekcijas 2014.gada 12.marta lēmums Nr.2014-05-04/50-2014-05-05/142 atstāts negrozīts.
[6.1] Tiesa atzinusi, ka AS /Nosaukums A/ sūdzība ir daļēji pamatota (daļā par administratīvās
lietvedības izbeigšanu par 2013.gada 28.decembrī sastādīto protokolu AM Nr.022688) un apmierināma.
Tiesa konstatējusi, ka sūdzības iesniedzējam ir uzlikts naudas sods EUR 480,00 apmērā par administratīvo
pārkāpumu, kāds paredzēts LAPK 41.panta pirmajā daļā, tas ir, par darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu
pārkāpšanu, norādot, ka ir pārkāpti Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkts, 137.panta pirmā daļa un 68.pants. Par
minētajiem pārkāpumiem sastādīti divi protokoli - 2013.gada 28.decembra protokols AM Nr.022688 un 2014.gada
15.janvāra administratīvā pārkāpuma protokols AM Nr.022712.
Ievērojot, ka AS /Nosaukums A/ savā sūdzībā neapstrīd VDI izteiktos secinājumus attiecībā uz 2014.gada 15.janvāra
administratīvā pārkāpuma protokolu AM Nr.022712 par Darba likuma 137.panta pirmās daļas un 68.panta pārkāpumiem,
tad tiesa vērtējusi tikai 2013.gada 28.decembra protokolā AM Nr.022688 norādītos apstākļus attiecībā uz Darba likuma
11.panta pirmās daļas 2.punkta pārkāpumu.
Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka darbinieku pārstāvjiem, veicot savus pienākumus ir tiesības
laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku
intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā.
No minētās tiesību normas tiesa secinājusi, ka, lai atzītu, ka persona ir izdarījusi LAPK 41.panta pirmajā daļā
paredzēto pārkāpumu, ir jākonstatē, ka: 1) bija nodibinātas darba tiesiskās attiecības, proti, darbinieks un darba devējs bija
vienojušies par darbinieka veicamo darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, kā arī par darba
samaksu; 2) darba devējs ir pieņēmis tādus lēmumus, kas būtiski skar darbinieku intereses un ietekmē darba samaksu,
tādējādi ar to pārkāpjot darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvos aktus.
1951.gada 6.jūnija Starptautiskās darba organizācijas konvencija Nr.100 “Par vienlīdzīgu atalgojumu” 1.panta (a)
apakšpunktā paredz, ka darba samaksa ietver regulāro, pamata vai minimālo darba samaksu vai algu, kā arī jebkuru citu tieši
vai netieši maksājamu atalgojumu, ko darba devējs maksā skaidrā naudā vai natūrā, un kas saistīta ar darbinieka
nodarbināšanu.
Bez tam tiesa vērsusi uzmanību, ka Darba likuma 40.panta otrās daļas 5.punkts nosaka, ka amata apraksts ir
neatņemama daba līguma sastāvdaļa.
No lietas materiāliem esošā AS /Nosaukums A/ autobusa vadītāja amata apraksta redzams, ka 3.3.punkts piešķir
autobusu vadītājiem tiesības bez maksas braukt AS /Nosaukums A/ regulāru maršrutu autobusos Latvijas Republikas
teritorijā, izmantojot brīvās vietas.
Tiesa atzinusi, ka starp AS /Nosaukums A/ un autobusu vadītājiem ir nodibinātas tādas tiesiskas attiecības, kurā
puses ir vienojušies par darba samaksu, tajā skaitā arī par cita veida atlīdzību.
Tiesa pievienojusies Rīgas RVDI un VDI viedoklim, ka autobusu vadītāju tiesības bez maksas braukt AS
/Nosaukums A/ regulāro maršrutu autobusos ietilpst Darba likuma 59.panta jēdzienā „darba samaksa”, precīzāk – „jebkāda
cita veida atlīdzība par darbu”. Tiesa uzskatījusi, ka atbilstoši konvencijai “Par vienlīdzīgu atalgojumu” 1.panta (a)
apakšpunktam, bez maksas braukt darba devēja piederošā autobusā ir darbiniekam netiešs maksājuma atalgojums, kas
maksāts natūrā un ir saistīts ar darbinieka nodarbināšu. Tiesas ieskatā, tieši tas, ka šāda veida bonuss tiek maksāts tikai AS
/Nosaukums A/ darbiniekiem, liecina par to, ka tas ir saistīts ar darbinieku nodarbināšanu, proti – kā pateicība par to, ka
konkrētais darbinieks strādā uzņēmumā.
Ar AS /Nosaukums A/ 2013.gada 08.janvāra rīkojumu Nr.6 ir apstiprināta „Kārtība, kādā AS /Nosaukums A/
darbinieki drīkst izmantot iespēju bez maksas pārvietoties AS /Nosaukums A/ autobusos reģionālajos starppilsētu nozīmes
darbinieki drīkst izmantot iespēju bez maksas pārvietoties AS /Nosaukums A/ autobusos reģionālajos starppilsētu nozīmes
maršrutos”. Kārtības 1.punktā precīzi uzskaitītas personas, kuras bez maksas drīkst izmantot AS /Nosaukums A/
autobusus, tas ir – Kontroles dienesta darbinieki, darbinieki, kuri dodas uz/no darbvietu AS /Nosaukums A/, kā arī
darbinieki, kuri izpilda uzņēmuma vadības uzdotu darba uzdevumu.
Tiesa piekritusi sūdzības iesniedzēja norādei, ka darbinieku stāvoklis nekādā veidā netika pasliktināts, jo tika
precizētas viņu tiesības. Turklāt, no lietas materiāliem secināms, ka AS /Nosaukums A/ izdeva šo rīkojumu, lai izpildītu
VSIA „Autotranspora direkcijas” prasījumu precizēt noteikumus par darbinieku kategorijām, kas drīkst bez maksas
izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus AS /Nosaukums A/ apkalpotajos starppilsētu maršrutos.
Jēdziens „būtisks” atrodams daudzos normatīvajos aktos, kas turklāt attiecas uz dažādām tiesību nozarēm un
darbības jomām. Turklāt šis jēdziens nepastāv pats par sevi, bet gan parasti ir apzīmētājs kādai konkrētai darbībai vai
stāvoklim, tas ir - atklāts tiesību jēdziens. Proti, tiesību jomā nav iespējams jēdzienu „būtisks” skatīt un analizēt atrauti no
konteksta, kādā tas lietots.
Analizējot sīkāk kontekstu, kādā šis jēdziens parasti tiek ietverts konkrētā tiesību normā, redzams, ka lielākoties tas ir
izmantots nolūkā apzīmēt vai formulēt neatļautu vai kaitīgu darbību vai sekas, kas izriet no attiecīga nodarījuma, rīcības vai
bezdarbības.
Tiesa uzskatījusi, ka precizējot bezmaksas braukšanu AS /Nosaukums A/ autobusos tas vien nenorāda uz to, ka visu
darbinieku tiesības ir aizskartas. Tā, piemēram, lietas materiālos esošie autobusa tīrītāja amata aprakstos vispār nav
atrunātas tiesības par bezmaksas braukšanu AS /Nosaukums A/ autobusos.
Tādēļ var secināt, ka šāda veida bonuss nav absolūts un netiek piešķirts visiem AS /Nosaukums A/ darbiniekiem.
Precizējot to tiesību apjomu, ar kuru darbiniekiem netiek liegtas iespējas kvalitatīvi, atbilstošos darba apstākļos un droši
veikt savus primāros darba uzdevumus, vēl neliecina par šo precizējumu būtisku ietekmi uz darba samaksu.
Tiesa uzskatījusi par nepieciešamu norādīt, ka braucienu skaitu samazināšana būtiski neietekmē darbinieku tiesības
bez maksas braukt AS /Nosaukums A/ autobusos, jo braucieni, atbilstoši uzņēmuma finansiālajiem apstākļiem iespējamām ir
samazināti, bet ne atcelti. Tikai gadījumā, ja visi bezmaksas braucieni būtu atcelti, tiesas ieskatā būtu pamats atzīt to par
būtisku darba samaksas (atlīdzības) samazinājumu. Apstāklis, ka tagad darbiniekiem savā brīvā laikā ir liegtas iespējas bez
maksas apceļot Latvijas Republikas teritoriju, izmantojot AS /Nosaukums A/ starppilsētu autobusus, nekādā gadījumā nevar
atzīt, ka darbiniekiem ir pasliktinājušies darba apstākļi, apgrūtināta darbu
uzdevumu izpilde vai netaisnīgi samazināta darba samaksa. Tiesas ieskatā, cita veida atlīdzības samazināšana vēl nenozīmē
veiktajam darbam atbilstošu darba samaksas samazināšanu (darba algas, piemaksu vai prēmiju samazinājumu).
Līdz ar to, tiesas ieskatā konkrētajā situācijā sūdzības iesniedzējam nebija pienākums konsultēties ar darbiniekiem vai
to pārstāvi, arodbiedrību /Nosaukums B/, jo precizējumi būtiski neskar darba samaksu.
Tā kā tiesa atzinusi par nepierādītu faktu, ka sūdzības iesniedzējs ir pieņēmis tādus lēmumus, kas būtiski skar
darbinieku intereses un ietekmē darba samaksu, tad sūdzības iesniedzēja nevar tikt saukta pie atbildības par tādu darba
tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, kas noteikti 2013.gada 28.decembra protokolā AM Nr.022688.
Līdz ar to tiesa secinājusi, ka pie šādiem apstākļiem nevar uzskatīt, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem ir pierādīta
LAPK 41.panta pirmajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšana, pārkāpjot Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punktu.
LAPK 239.pants noteic apstākļus, kas nepieļauj lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Saskaņā ar šī panta
1.punktu lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā
nav administratīvā pārkāpuma sastāva.
Līdz ar to tiesa atzinusi, ka AS /Nosaukums A/ sūdzība ir pamatota un apmierināma daļā par to, ka pieņemtais
lēmums būtiski ietekmē darba samaksu, Valsts darba inspekcijas 2014.gada 12.marta lēmums ir atceļams daļā par 2013.gada
28.decembra protokolā AM Nr.022688 norādīto pārkāpumu, savukārt lietvedība šajā administratīvā pārkāpuma lietā ir
izbeidzama.
Lemjot par galīgo sodu, tiesa ņēmusi vērā, ka Rīgas RVDI savā 2014.gada 24.janvāra lēmumā Nr.13L-270-2014-002
secināja, ka 2013.gada 28.decembra protokolā AM Nr.022688 norādītais pārkāpums būtu kvalificējams kā nebūtisks,
pieņemot, ka pārkāpums izdarīts neuzmanības dēļ; turklāt arī atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi nav konstatēti.
Savukārt pārsūdzētajā 2014.gada 12.marta lēmumā Nr. 2014-05-04/50-2014-05-05/142 Valsts darba inspekcija nolēma atstāt
iepriekš minēto Rīgas Reģionālās valsts darba inspekcijas lēmumu negrozītu, tādējādi piekrītot gan visu pārkāpumu
kvalifikācijai, gan noteiktajam sodam.
2013.gada 03.jūlija VDI „Metodiskie ieteikumi lietderības apsvērumu izvērtēšanai administratīvajos aktos un
administratīvā soda lieluma noteikšanai lēmumos par administratīvā soda uzlikšanu”, kā arī to pielikumā par Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.pantā noteikto pārkāpumu izvērtēšanai ir noteiktas vadlīnijas, pēc kuriem ir jāvadās,
nosakot sodu. Rīgas VDI noteica sodu pēc formulas: EUR ((500+700):2) = EUR 600,00, bet piemērojot samērīguma
principu, galīgo sodu noteica EUR 480,00.
Metodisko norādījumu pielikumā noteikts, ka juridiskām personām par nebūtisku pārkāpumu, izdarītu aiz
neuzmanības pēc LAPK 41.panta pirmās daļas nosaka sodu brīdinājuma vai naudas soda (EUR 70,00-200,00) veidā.
Izvērtējot sūdzības konkrētos apstākļus, kā arī ievērojot LAPK 41.panta pirmajā daļā dispozīcijā norādītās sankcijas
un metodiskos norādījumus, tiesa secinājusi, ka Rīgas Reģionālā Valsts darba inspekcija sodu noteica tās sankcijas
ietvaros, kura ir paredzēta par smagāko pārkāpumu. No Rīgas Reģionālās Valsts darba inspekcijas 2014.gada 24.janvāra
lēmuma secināms, ka tieši ar brīdinājumu AS /Nosaukums A/ ir sodīta par Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkta
pārkāpšanu. Tādēļ piespriestais sods EUR 480,00 ir vienīgi par 2014.gada 15.janvāra protokolā AM Nr.022712
norādītajiem Darba likuma pārkāpumiem, kas paliek nemainīgs, jo AS /Nosaukums A/ to nav pārsūdzējusi.
[7] Par spriedumu Valsts darba inspekcija iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz to atcelt, atstājot negrozītu
Lēmumu.
Sūdzībā norāda, ka nepiekrīt spriedumam daļā par Lēmuma atcelšanu par Darba likuma 11 .panta pirmās daļas
2.punkta pārkāpumu.
Tiesa spriedumā ir pievienojusies Lēmumā izteiktajam VDI viedoklim, ka akciju sabiedrības /Nosaukums A/ (turpmāk arī -
AS) darbinieku - autobusu vadītāju, tiesības bez maksas braukt AS regulāro maršrutu autobusos Latvijas Republikas
teritorijā, izmatojot brīvās vietas, ir uzskatāma par darba samaksu. No iepriekš minētā izriet, ka AS darbinieku iepriekš
minēto tiesību jebkāda veida ierobežošana tieši ietekmē viņu darba samaksu. Spriedumā tiesa atbilstoši VDI viedoklim ir
norādījusi, ka pēc AS lēmuma ierobežot brīvu pārvietošanos ar AS regulāro maršrutu autobusiem pieņemšanas AS
darbiniekam viņa brīvajā laikā ir liegtas iespējas bez maksas apceļot Latvijas Republikas teritoriju, izmantojot AS
starppilsētu autobusus. No Darba likuma 28.panta otrās daļas izriet, ka darbinieks veic darbu pie darba devēja ar mērķi
saņemt samaksu par paveikto darbu. No iepriekš minētā secināms, ka darba samaksa pati par sevi ir uzskatāma par
darbinieka interesi, ko darba devējs ar savu rīcību var aizskart un tādējādi radīt darbiniekam ekonomiskas sekas.
No Darba likuma 10.panta pirmās daļās izriet, ka darbinieku pārstāvja funkcija ir darbinieka sociālo, ekonomisko un
profesionālo interešu aizstāvība. Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punktā likumdevējs ir noteicis darbinieka pārstāvja
tiesības laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju pirms tas pieņem lēmumus, kuri var skart darbinieku
intereses. Iepriekš minētajā normā likumdevējs ir atsevišķi izcēlis svarīgākos darba devēja lēmumus, kas ietekmē darbinieka
intereses - būtiska ietekme uz darba samaksu, darba apstākļiem un nodarbinātību uzņēmumā.
VDI ieskatā tiesa spriedumā ir sašaurināti tulkojusi Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punktu, secinot, ka
darbinieku pārstāvim ir tiesības laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju tikai pirms tādu lēmumu
pieņemšanas, kas būtiski ietekmē darbinieka darba samaksu, darba apstākļus vai nodarbinātību uzņēmumā. VDI ieskatā
šāds tiesas spriedums un sašaurināti tulkots Darba likuma 11.panta pirmās daļas 2.punkts var radīt precedentu, ka
darbinieku tiesības un intereses var tikt nepamatoti aizskartas.
[8] Saskaņā ar LAPK 289.20panta pirmās daļas nosacījumiem, Krimināllietu tiesu kolēģija secina, ka ir pamats
apelācijas sūdzības izskatīšanai rakstveida procesā.
Motīvu daļa.
[9] izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus,
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka Valsts darba inspekcijas iesniegtā apelācijas sūdzība ir noraidāma,
bet Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas tiesneses 2014.gada 29.maija spriedums atstājams negrozīts.
[10] Saskaņā ar LAPK 289.21panta un 289.22panta nosacījumiem apelācijas instances tiesa ievēro šī kodeksa
divdesmit trešajā „a” nodaļā noteikto tiesvedības kārtību un taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši
minētās nodaļas prasībām.
[11] Pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, līdz ar ko apelācijas instances
tiesa saskaņā ar LAPK 289.22pantu, 289.13panta trešo daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu
konstatējumam, sprieduma argumentācijai un uzskata, ka izvērstāks argumentu izklāsts apelācijas instances tiesas
spriedumā nav nepieciešams.
[12] Apelācijas instances tiesa uzskata, ka apelācijas sūdzība nesatur faktus, kas nebija zināmi, taisot nolēmumu
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā. Iepazīstoties ar apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem, apelācijas instances tiesa
atzīst, ka tie jau ir vērtēti, izskatot lietu pēc būtības pirmās instances tiesā. Tas, ka sūdzības iesniedzējs pauž atšķirīgu
viedokli par tiesas spriedumā doto vērtējumu, nevar būt pats par sevi par pamatu, lai atceltu pirmās instances tiesas
spriedumu.
Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, nekonstatē apstākļus, kuru dēļ
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2014.gada 29.maija spriedums būtu atceļams.
R e z o l u t ī v ā d a ļ a
Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21pantu, 289.22pantu, 289.12panta otrās daļas
1.punktu Krimināllietu tiesu kolēģija
nos prieda
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2014.gada 29.maija spriedumu atstāt negrozītu un Valsts darba inspekcijas,
reģistrācijas numurs 90000032077, apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sagatavošanas dienā.
Sprieduma sastādīšanas un pieejamības diena 2014.gada 9.oktobris.
Tiesnese (personiskais paraksts) I.Jansone
Tiesnese (personiskais paraksts) L.Kuzmane
Tiesnese (personiskais paraksts) Ā.Ždanova