Supreme Court vacates VAT appeal decision for insufficient evidence review regarding supplier identity.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Supreme Court of Latvia vacated the regional court's decision regarding VAT adjustments for transactions with SIA 'Bristar' due to inadequate reasoning. The lower court failed to explicitly link evidence proving the taxpayer received goods directly from the invoicing company, despite acknowledging the taxpayer's lack of knowledge about tax fraud. Consequently, the case was remitted for a fresh evaluation of the evidence and the taxpayer's good faith status.
Regesto Legislator
Generato dall'IAAdministrative Procedure Law Art. 129.1(1)1, Art. 348(1)2, Art. 351: If a court fails to clearly demonstrate the evidence basis for concluding that a taxpayer received goods from the invoicing entity, the decision must be vacated to allow a new assessment of the taxpayer's good faith.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IATesto completo
ECLI:LV:AT:2021:1012.A420310914.15.S
Lieta Nr. A420310914, SKA-1125/2021
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
SPRIEDUMS
Rīgā 2021.gada 12.oktobrī
Tiesa šādā sastāvā: senatores Diāna Makarova, Dzintra Amerika, Vēsma Kakste
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „AM noma” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta
2014.gada 27.maija lēmuma Nr. 22.8/L-13622 atcelšanu, sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas
2021.gada 27.maija spriedumu daļā.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienests pieteicējai SIA „AM noma” citstarp veica pievienotās vērtības nodokļa auditu par 2011.gada janvāri – 2012.gada
decembri. Auditā secināts, ka pieteicējas deklarētie darījumi ar SIA „Bristar” un SIA „AK&TK” par dažādu preču iegādi un pakalpojumu saņemšanu
faktiski nav notikuši atbilstoši darījumu dokumentiem un pieteicēja to zinājusi. Tādēļ pieteicējai veiktas korekcijas pievienotās vērtības nodokļa aprēķinā,
samazināts no budžeta atmaksājamais pievienotās vērtības nodoklis un saistībā ar to aprēķināta soda nauda un nokavējuma nauda. Administratīvais
process iestādē noslēdzās ar Valsts ieņēmumu dienesta 2014.gada 21.maija lēmumu Nr. 22.8/L-13622.
[2] Pieteicēja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu pārsūdzēja tiesā.
[3] Administratīvā apgabaltiesa, atkārtoti izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2021.gada 27.maija spriedumu pieteikumu daļēji apmierināja un
atcēla Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu daļā, ar kuru pieteicējai koriģēti un papildus aprēķināti pievienotās vērtības nodokļa maksājumi par 2012.gada
septembra darījumiem ar SIA „Bristar”.
Spriedums pieteikuma apmierinātajā daļā pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[3.1] Pieteicēja atbilstoši SIA „Bristar” 2012.gada 4. un 17.septembra pavadzīmēm ir iegādājusies motoru ar ātrumu pārnesumu kārbu un krāsu
baloniņus. Novērtējot pieteicējas un tās amatpersonas paskaidrojumus kopsakarā ar pieteicējas saimnieciskās darbības veidu un automašīnas esību
pieteicējas rīcībā, nav saskatāms pamats apšaubīt paskaidrojumus par šo preču iegādes nepieciešamību. Pieteicējas paskaidrojumi ir konsekventi,
pietiekami izvērsti, bez būtiskām pretrunām. Apstāklis, ka pieteicējas pārstāvis sākotnēji skaidrojis, ka tika iegādāts motors, nevis ātrumkārba, nav
būtisks, jo paskaidrojums sniegts trīs gadus pēc konkrētā iegādes darījuma. Arī tas, ka attiecīgā automašīna vēlāk pārdota lētāk, nekā maksājusi ātrumu
pārnesumu kārba, nav nekas neparasts, jo ir vispārzināms, ka, ņemot vērā automašīnai veiktos remontus un tās tirgus vērtību, var pilnībā neatgūt
ieguldītos līdzekļus.
[3.2] SIA „Bristar” amatpersona strīdus darījumu laikā bija /pers. A/, pirms tam – /pers. B/. Pieteicējas amatpersona apstiprināja, ka ar /pers. A/
darījumus nav kārtojusi un nav tikusies, darījumi kārtoti ar /pers. B/. /pers. B/ nav sniedzis paskaidrojumus par strīdus darījumu apstākļiem, taču vienā no
paskaidrojumiem ir norādījis, ka savas darbības laikā ir iegādājies krāsu baloniņus, kas netika realizēti. Laikā, kad /pers. B/ beidza pildīt SIA „Bristar”
amatpersonas pienākumus, bija uzkrāts ievērojams krāsu baloniņu skaits. SIA „Bristar” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas apstiprina, ka laikā,
kad šā uzņēmuma amatpersona bija /pers. B/, SIA „Bristar” iegādājusies preces no Lietuvas uzņēmuma. Tātad SIA „Bristar” rīcībā varēja būt strīdus
prece, ko piegādāt pieteicējai. Valsts ieņēmumu dienests nepamatoti aprobežojies tikai ar SIA „Bristar” 2012.gada septembra pievienotās vērtības
nodokļa deklarācijas pārbaudi, nepievēršot uzmanību darījumiem, kas deklarēti laikā no 2011.gada oktobra līdz 2012.gada jūlijam.
[3.3] /pers. A/ ir sniedzis vairākus paskaidrojumus un liecības par darījumiem ar pieteicēju. Šie paskaidrojumi ir pretrunīgi, jo sākotnēji /pers. A/
paskaidroja, ka pieteicēja ir zināma, taču pēc tam noliedza sadarbību ar pieteicēju. Ticamība piešķirama /pers. A/ sākotnēji sniegtajiem paskaidrojumiem
un kriminālprocesā sniegtajām liecībām, kurās norādīts, ka /pers. A/ pats darījumus ar pieteicēju nav veicis, taču ir parakstījis strīdus pavadzīmes pēc
SIA „Bristar” iepriekšējā pārstāvja lūguma.
[3.4] Novērtējot pieteicējas, /pers. B/ un /pers. A/ skaidroto, atzīstams, ka pieteicēja varēja vienoties par strīdus darījumiem ar /pers. B/, /pers. B/
varēja pārstāvēt SIA „Bristar” un pieteicējai par to varēja nerasties šaubas. Pieteicējai nevajadzēja pārliecināties par konkrētās personas identitāti.
Pieteicēja nezināja un tai nevajadzēja zināt par strīdus darījumu saistību ar nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.
[3.5] Valsts ieņēmumu dienests pamatoti atzinis, ka pavadzīmēs norādītajā adresē SIA „Bristar” nebija tiesīga saņemt, uzglabāt un izsniegt preces.
Tāpat dienests pareizi konstatējis, ka pavadzīmēs norādītais transportlīdzeklis un pārvadātājs nav identificējams. Taču šiem apstākļiem nav nozīmes, jo
preču piegādi organizēja SIA „Bristar” un, kā jau minēts, pieteicējai nebija jāpārliecinās par personas, kas piedalījās darījumā, identitāti un darbības
tiesiskumu. Tas atbilst Eiropas Savienības Tiesas un Senāta judikatūras atziņām.
[4] Valsts ieņēmumu dienests par apgabaltiesas spriedumu pieteikuma apmierinātajā daļā iesniedza kasācijas sūdzību, norādot turpmāk minētos
argumentus.
[4.1] Tiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmo daļu, trešās daļas 1.punktu, 154.panta pirmo un trešo daļu, kā arī
250.panta pirmo daļu.
[4.2] Tiesa nav ņēmusi vērā un nav novērtējusi virkni apstākļu un pierādījumu, kuriem ir nozīme lietas pareizā izspriešanā. Tādējādi tiesa nepamatoti
nonākusi pie secinājuma, ka pieteicējai nevajadzēja rasties šaubām par izvēlēto darījumu partneri, ka SIA „Bristar” rīcībā varēja būt strīdus preces,
SIA „Bristar” varēja tās piegādāt pieteicējai un ka pieteicēja nezināja un tai nevajadzēja zināt par strīdus darījumu saistību ar pievienotās vērtības nodokļa
krāpniecību.
[4.3] Tā, tiesa nav ņēmusi vērā, ka samaksa par strīdus darījumiem notikusi skaidrā naudā un no kvītīm nav saprotams, kam pieteicēja ir maksājusi.
Turklāt pieteicējas amatpersona skaidroja, ka par darījumiem radās aizdomas tad, kad tika lūgts samaksāt skaidrā naudā. Tāpat tiesa nav ņēmusi vērā
pretrunas pieteicējas amatpersonas paskaidrojumos, jo sākotnēji pieteicējas amatpersona, apgalvojot, ka strīdus darījumi tika kārtoti ar /pers. B/,
norādīja, ka šī persona iepriekš nebija pazīstama, savukārt tiesas sēdē tika skaidrots pretējais. Tiesa nav izskaidrojusi, kāpēc pieteicējas amatpersonai
nevajadzēja rasties šaubām par darījumiem, ja reiz vienošanās par tiem notika ar /pers. B/, bet pavadzīmes parakstījis /pers. A/, ar kuru pieteicējas
amatpersona nav tikusies. No tiesas sprieduma nav saprotams, kāpēc nav nozīmes pavadzīmēs norādītajai nepatiesajai informācijai par preču
izsniegšanas adresi un pārvadātāju. Tiesa vispār nav vērtējusi pieteicējas paskaidrojumus par darījumu partnera izvēli un to, kā pieteicēja pārliecinājās,
kas tieši piegādā strīdus preces. Atzīstot, ka pieteicēja par strīdus darījumiem vienojās ar /pers. B/, tiesa nav ņēmusi vērā, ka pavadzīmes izrakstītas pēc
tam, kad /pers. B/ bija beidzis pildīt SIA „Bristar” amatpersonas pienākumus. Tātad pavadzīmēs noradītās ziņas nav patiesas, kas liecina, ka pieteicēja ir
zinājusi par strīdus darījumu saistību ar nodokļa sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.
[4.4] Minētie tiesas pārkāpumi, nevērtējot šos un pārējos būtiskos apstākļus un pierādījumus ir nozīmīgi, jo tie ir noveduši pie nepareiziem
secinājumiem. Turklāt virkne secinājumu, piemēram, ka SIA „Bristar” rīcībā varēja būt strīdus prece, ir balstīti pieņēmumos, nevis pierādījumos.
[5] Pieteicēja paskaidrojumus par Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību nav iesniegusi.
Motīvu daļa
[6] Kasācijas tiesvedības ietvaros noskaidrojams, vai tiesa, atzīstot, ka pieteicējai ir tiesības atskaitīt priekšnodokli par precēm, kas deklarētas kā
iegādātas no SIA „Bristar”, ir ievērojusi Administratīvā procesa likuma prasības, kas attiecas uz lietas apstākļu un pierādījumu pārbaudi un novērtēšanu.
[7] Tiesa konstatējusi, ka SIA „Bristar” ir izrakstījusi pieteicējai 2012.gada 4.septembra pavadzīmi par krāsu baloniņu piegādi un 2012.gada
17.septembra pavadzīmi par automašīnas motora ar ātrumu pārnesumu kārbu piegādi. Valsts ieņēmumu dienests nav apšaubījis, ka pieteicējas rīcībā bija
minētās preces, taču atzinis, ka pieteicēja tās nav saņēmusi no SIA „Bristar”. Turpretim tiesa secinājusi, ka SIA „Bristar” rīcībā šīs preces varēja būt un
SIA „Bristar” tās varēja piegādāt pieteicējai. Vienlaikus tiesa atzinusi, ka pieteicējai nebija pienākuma pārliecināties par personas, kas piedalās darījumā,
identitāti un darbības tiesiskumu.
Valsts ieņēmumu dienests uzskata, ka tiesa, izdarot minētos secinājumus, nav ņēmusi vērā vairākus lietas apstākļus un pierādījumus, tādējādi
pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmo un trešo daļu, kas noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas
pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes
atziņām un taisnības principiem. Tiesa spriedumā norāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi
vienu faktu par pierādītu, bet citu – par nepierādītu. Valsts ieņēmumu dienests uzskata, ka tiesas pieļautie procesuālo tiesību normu pārkāpumi ir nozīmīgi,
jo ir noveduši pie lietas nepareizas izspriešanas.
Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ šādu Valsts ieņēmumu dienesta argumentu atzīst par pamatotu.
[8] Atbilstoši tiesas konstatētajam un Valsts ieņēmumu dienesta norādītajam SIA „Bristar” amatpersona no 2011.gada 4.oktobra līdz 2012.gada
30.jūlijam bija /pers. B/, savukārt no 2012.gada 30.jūlija līdz 2013.gada 31.maijam – /pers. A/. Tātad darījumu noformēšanas laikā SIA „Bristar”
amatpersona bija /pers. A/. Atbilstoši tiesas konstatētajam /pers. A/ ir parakstījis strīdus rēķinus, bet citstarp ir skaidrojis, ka to ir darījis pēc
SIA „Bristar” iepriekšējā pārstāvja lūguma un ka pats strīdus darījumus nav veicis. Tiesas spriedumā norādīts, ka pieteicējas amatpersona ar /pers. A/
nav tikusies un strīdus darījumus kārtojusi ar /pers. B/. Rezultātā, ņemot vērā, ka /pers. B/ bija SIA „Bristar” amatpersona pirms strīdus rēķinu
izrakstīšanas, tiesa atzinusi, ka nav izslēgts, ka pirms preču piegādes īstenošanas pieteicēja par darījumiem varēja vienoties tieši ar /pers. B/, /pers. B/
varēja pārstāvēt SIA „Bristar” konkrētajos darījumos un pieteicējai par to varēja nerasties šaubas.
Vispirms norādāms, ka saskaņā ar Komerclikuma 221.panta pirmo daļu valde ir komercsabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv
komercsabiedrību. Atbilstoši Civillikuma 1410.pantam taisīt tiesiskus darījumus var katrs ne vien personīgi, bet arī caur vietniekiem, ar kuru darbību var
tiklab iegūt viņu atvietojamiem tiesības, kā arī uzlikt tiem pienākumus. Juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgiem pārstāvjiem.
Tātad valdes loceklis ir juridiskās personas likumiskais pārstāvis, kas var veikt darījumus uzņēmuma vārdā pats vai pilnvarot kādu citu personu pārstāvēt
uzņēmumu tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām un pārvaldīt to. Tā kā atbilstoši tiesas konstatētajam /pers. B/ nebija SIA „Bristar” amatpersona
strīdus rēķinu izrakstīšanas brīdī, un tiesa nav norādījusi pierādījumus, kas apstiprinātu /pers. B/ tiesības strīdus rēķinu izrakstīšanas brīdī pārstāvēt šo
uzņēmumu uz cita pamata, jāpiekrīt, ka tiesas secinājums, ka /pers. B/ varēja pārstāvēt SIA „Bristar” strīdus darījumos un ka pieteicēja par strīdus
darījumiem vienojās tieši ar /pers. B/, balstīts tikai uz pieteicējas paskaidrojumiem.
Šeit jāatgādina, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas satur
ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.
Valsts ieņēmumu dienests pamatoti norāda, ka tiesa, izdarot minēto secinājumu un to balstot uz pieteicējas amatpersonas apgalvojumiem, nav ņēmusi
vērā gan pašas pieteicējas amatpersonas pārējos paskaidrojumus, gan arī citus pierādījumus.
Tā, skaidrojot apstākļus par motora un ātrumkārbas iegādi, pieteicējas amatpersona skaidroja, ka tai ir bijušas dažādas darba vietas, ilgu laiku
strādāja Siguldā, tajā laikā iepazinās ar kundzi vārdā Linda. Kad vajadzēja kādas detaļas, vienmēr tika jautāts šai kundzei vai viņas šoferim. Šī kundze
strādāja daudzos uzņēmumos, un viņai noteikti bija saistība arī ar auto. Tā kā visi šie ļaudis bija no Siguldas un labi pazīstami, pieteicējas amatpersonai
neesot bijis šaubu, ka rezerves daļas tiek iegādātas no SIA „Bristar”.
Valsts ieņēmumu dienests ir vērsis uzmanību uz to, ka persona vārdā Linda nav bijusi ne SIA „Bristar” amatpersona, ne dalībniece, ne darbiniece.
Tiesas spriedumā minētie pieteicējas amatpersonas paskaidrojumi un apstākļi nav ne pieminēti, ne vērtēti. Tāpat, balstoties uz pieteicējas
amatpersonas apgalvoto, ka strīdus darījumi kārtoti ar /pers. B/, spriedumā nav norādīti un vērtēti pieteicējas amatpersonas pretrunīgie paskaidrojumi par
pazīšanos ar /pers. B/. Nav sniegts vērtējums arī pieteicējas amatpersonas skaidrotajam, ka faktiski uzmanība darījumu detaļām netika pievērsta. Tāpat
nav pievērsta nekāda uzmanība pieteicējas amatpersonas pirmās instances tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, kuri ir ļoti vispārīgi, nekonkrēti,
fragmentāri. Bez jebkādas ievērības ir atstāts arī pašas pieteicējas amatpersonas norādītais, ka pieteicējai darījumu īstenošanā radās aizdomas, jo tika
lūgts maksāt skaidrā naudā. Šajā sakarā bez ievērības ir atstātas arī lietā esošās kvītis, no kurām izriet, ka pieteicēja par strīdus precēm SIA „Bristar” ir
maksājusi skaidrā naudā, taču tajās nav norādīta persona, kas SIA „Bristar” vārdā ir izrakstījusi šīs kvītis un kas ir saņēmusi skaidrās naudas līdzekļus no
pieteicējas, un arī pieteicējas amatpersona nav spējusi norādīt personu, kurai tika samaksāti konkrētie naudas līdzekļi. Var pieņemt, ka pieteicēja par
strīdus darījumiem varēja vienoties ar /pers. B/, kā tas norādīts spriedumā, taču šādā gadījumā tiesai bija jāvērtē pieteicējas rīcība un jāņem vērā, ka
pieteicēja ar darījumu partnera reģistrēto amatpersonu darījumu laikā nav tikusies un ka faktiski nezina, kam ir maksājusi par strīdus precēm. Nav
saprotams, kāpēc šādos apstākļos pieteicējai nevajadzēja pievērst uzmanību tam, vai strīdus darījums tiek slēgts tieši ar to uzņēmumu, kas ir norādīts
strīdus pavadzīmēs, jeb izpildīt minimālās prasības, pārbaudot, kas ir rēķina izsniedzējs. Faktiski no tiesas sprieduma nav saprotams, kā pieteicēja
pārliecinājās, kas ir patiesais preču piegādātājs un vai darījumu dokumentos norādītā informācija atbilst patiesībai, lai tādējādi citstarp nepakļautu sevi
riskiem, saistītiem ar pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.
Senāts piekrīt Valsts ieņēmumu dienestam, ka iepriekš norādītajiem, tiesas spriedumā nevērtētajiem apstākļiem var būt nozīme, jo tiesa ir atzinusi,
ka pieteicējai izskatāmajā lietā nevajadzēja pievērst uzmanību darījumu partnera pārbaudei, taču, neņemot vērā minētos apstākļus, tiesa nav
noskaidrojusi, vai tie nav atzīstami par tādiem, kuru dēļ pieteicējai vajadzēja rasties šaubām par darījumu partnera labticību un vai tādējādi vajadzēja
atbilstoši rīkoties, lai novērstu šīs šaubas.
Šajā sakarā jāatgādina: ja ir norādes, kas pieļauj aizdomas par nelikumību vai krāpšanas esību, informētam tirgus dalībniekam varētu tikt noteikts
pienākums noskaidrot informāciju par citu tirgus dalībnieku, no kura viņš ir iecerējis pirkt preces vai pakalpojumus, lai pārliecinātos par viņa uzticamību
(piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 21.jūnija sprieduma apvienotajās lietās Mahageben and David, C-80/11 un C142/11,
ECLI:EU:C:2012:373, 60.punkts). Tādējādi, ja tiek konstatētas nodokļu krāpniecības pazīmes un ir jāvērtē nodokļu maksātāja sasaiste ar šādu
krāpniecību, tad ir jāvērtē ne tikai tas, vai nodokļu maksātājs ievēroja formālos priekšnoteikumus darījumu noformēšanā un vispārīgās prasības darījumu
partneru vispārīgā pārbaudē, ciktāl tās izriet no likuma, bet ir objektīvi jānovērtē darījuma slēgšanas apstākļi un darījuma norise (sal. Senāta 2018.gada
22.marta sprieduma lietā Nr. SKA-279/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0322.A420535812.2.S) 7.punkts).
[9] Tiesa, atzīstot, ka /pers. B/ varēja kārtot strīdus darījumus un ka SIA „Bristar” varēja pieteicējai piegādāt strīdus preces, ir pamatojusies arī uz
/pers. A/ kriminālprocesā sniegtajām liecībām, kurām tiesa piešķīrusi ticamību salīdzinājumā ar citiem lietā esošajiem /pers. A/ paskaidrojumiem.
Tiesa norādījusi, ka atbilstoši /pers. A/ skaidrotajam pēc tam, kad /pers. A/ tika reģistrēts par SIA „Bristar” amatpersonu, pie viņa ieradās šā
uzņēmuma iepriekšējais pārstāvis (grāmatvedis) un lūdza parakstīt strīdus pavadzīmes, paskaidrojot, ka darījumi jau ir notikuši, ir tikai jāparaksta
pavadzīmes.
Senāts piekrīt, ka, tā kā /pers. A/ tiesai nopratināt nav izdevies, bet /pers. B/ ir miris, var būt apgrūtinoši noskaidrot uz SIA „Bristar” attiecināmos
apstākļus, saistītus ar strīdus darījumiem. Taču, ja reiz tiesa piešķīrusi ticamību minētajām /pers. A/ liecībām, tad tiesai bija jāsniedz vērtējums tam, ka
strīdus pavadzīmes izrakstītas 2012.gada septembrī un strīdus darījumi pieteicējas deklarācijās arī deklarēti 2012.gada septembrī, taču atbilstoši /pers. A/
skaidrotajam šajās pavadzīmēs norādītie darījumi notikuši pirms /pers. A/ kļuva par SIA „Bristar” amatpersonu, tātad pirms 2012.gada 30.jūlija jeb
apmēram divus mēnešus pirms strīdus pavadzīmju izrakstīšanas. Šis apstāklis tiesas spriedumā nav pieminēts un vērtēts, lai gan, kā pareizi norāda Valsts
ieņēmumu dienests, tam ir nozīme, jo tas raksturo strīdus pavadzīmēs norādīto ziņu, kā arī pašas pieteicējas iegrāmatoto ziņu, uz kuru pamata pieteicēja
atskaitījusi priekšnodokli, patiesumu.
Šo iemeslu dēļ jāpiekrīt kasācijas sūdzībā norādītajam, ka tiesa nav piemērojusi likuma „Par grāmatvedību” 2.pantu, atbilstoši kuram
grāmatvedības sniegtajai informācijai citstarp jābūt patiesai un savlaicīgai.
[10] Tiesas spriedumā norādīts, ka atbilstoši /pers. B/ skaidrotajam SIA „Bristar” krāsu baloniņus iegādājusies no Lietuvas uzņēmuma, taču krāsu
baloniņi netika izlietoti /pers. B/ darbības laikā, un tad, kad /pers. B/ beidza pildīt SIA „Bristar” amatpersonas pienākumus, SIA „Bristar” krājumos bija
ievērojams skaits krāsu baloniņu. Rezultātā tiesa, pamatojoties uz /pers. B/ skaidroto, atzinusi, ka strīdus krāsu baloniņus SIA „Bristar” iegādājusies
laikā, kad tās amatpersona bija /pers. B/. Savukārt, pamatojoties uz SIA „Bristar” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijām par 2011.gada 4.ceturksni
un 2012.gada janvāri – jūliju, tiesa konstatējusi, ka SIA „Bristar” ir deklarējusi preču iegādes no Lietuvas uzņēmuma. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka
SIA „Bristar” rīcībā varēja būt prece, ko piegādāt pieteicējai, un ka SIA „Bristar” šo preci iegādājusies laikā no 2011.gada 4.oktobra līdz 2012.gada
30.jūlijam.
Novērtējot tiesas sprieduma argumentāciju kopsakarā ar kasācijas sūdzībā paustajiem apsvērumiem, Senāts piekrīt Valsts ieņēmumu dienestam, ka
šādi tiesas secinājumi ir balstīti pieņēmumos un ir savstarpēji pretrunīgi, jo, atzīstot, ka SIA „Bristar” rīcībā varēja būt strīdus preces, ko SIA „Bristar”
iegādājusies vairākus mēnešus pirms strīdus pavadzīmes izrakstīšanas, tiesa vienlaikus ir atzinusi par pamatotu Valsts ieņēmumu dienesta konstatēto, ka
strīdus pavadzīmēs norādītajā preču izsniegšanas adresē SIA „Bristar” nebija tiesīga saņemt, uzglabāt un izsniegt strīdus preces. No tiesas sprieduma
neizriet, ka lietā būtu jebkādi pierādījumi, kas apstiprinātu, ka SIA „Bristar” iepriekš iegādātās un vēlāk pieteicējai piegādātās preces uzglabājusi kādā
citā adresē. Tāpat tiesa nav norādījusi, pamatojoties uz kādiem pierādījumiem, tā ir izdarījusi secinājumu, ka SIA „Bristar” 2011.gada 4.ceturkšņa un
2012.gada janvāra – jūlija pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās norādītie iegādes darījumi ar Lietuvas uzņēmumu ir attiecināmi tieši uz strīdus
precēm. Ja tiesa atzina par būtiskām un lietas izšķiršanai nozīmīgām ziņas, kas norādītas minētajās SIA „Bristar” deklarācijās, tiesai tās, izmantojot
konkrēta slēdziena pamatošanai, bija jāpārbauda. Tāpat tiesa atzinusi par pamatotu dienesta konstatēto, ka strīdus pavadzīmēs norādītais pārvadātājs
nav reģistrēts kā SIA „Bristar” darbinieks, viņa personas dati nav identificējami un arī pavadzīmēs norādītais transportlīdzeklis nav identificējams valsts
reģistros. Tomēr tiesa secinājusi, ka minētajiem apstākļiem nav nozīmes tāpēc, ka pieteicējai tiem nebija jāpievērš uzmanība, jo ar preču transportēšanu
nodarbojās SIA „Bristar”. No vienas puses, tam var piekrist, taču vienlaikus jāņem vērā, ka no tiesas sprieduma nav saprotams, kādi apstākļi un
pierādījumi apstiprina strīdus preču transportēšanu no pavadzīmēs norādītās adreses, kuru pati tiesa atzinusi par nesaistītu ar SIA „Bristar”, līdz
pieteicējai, lai tādējādi varētu pamatot spriedumā izdarīto secinājumu, ka strīdus preces pieteicējai ir piegādājusi tieši SIA „Bristar”. Savukārt attiecībā uz
motora ar ātrumu pārnesumu kārbas izcelsmi un transportēšanu saistītie apstākļi tiesas spriedumā vispār nav norādīti un analizēti. Līdz ar to jāpiekrīt
kasācijas sūdzības argumentam, ka no sprieduma nav saprotams, pamatojoties uz kādiem pierādījumiem tiesa ir izdarījusi konkrētus secinājumus.
[11] Ņemot vērā iepriekš norādīto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa nav vispusīgi un pilnīgi novērtējusi lietā esošos pierādījumus un tam var būt
ietekme uz lietas izskatīšanas iznākumu. Tādēļ apgabaltiesas spriedums ir atceļams daļā, ar kuru atcelts Valsts ieņēmumu dienesta lēmums par pieteicējai
papildu nomaksai budžetā noteiktajiem nodokļu maksājumiem. Lieta šajā daļā ir nosūtāma apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.
Tā kā jau aplūkotās nepilnības pierādījumu novērtējumā ir pietiekams pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai un tiesai, izskatot lietu no jauna,
arī pierādījumi ir jānovērtē no jauna, Senāts procesuālās ekonomijas dēļ neatbildēs uz pārējiem kasācijas sūdzības argumentiem, kas attiecas uz
atsevišķiem apgabaltiesas veiktā izvērtējuma aspektiem. Senāts nepievēršas arī tiem argumentiem, kas pēc būtības piedāvā alternatīvu pierādījumu
novērtējumu. Kasācijas instances tiesas uzdevums nav pašai vērtēt pierādījumus.
[12] Vienlaikus Senāts, ņemot vērā tiesas spriedumā norādīto secinājumu, ka pieteicēja nezināja un tai nevajadzēja zināt par iesaistīšanos nodokļu
sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, atgādina, ka atbilstoši stabilām judikatūras atziņām priekšnodokļa atskaitīšanas lietās nodokļu maksātāja informētība
par iesaistīšanos nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā ir vērtējama gadījumos, kad tiek konstatēts, ka nodokļu maksātājs strīdus preci ir saņēmis,
taču to nav piegādājusi nodokļa rēķinā norādītā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona. Ja tiesa konstatē, ka nodokļu maksātājs strīdus preci
ir saņēmis un to ir piegādājis tieši nodokļa rēķina izsniedzējs (kā to tiesa ir konstatējusi izskatāmajā gadījumā), tiesai vairs nav pamata vērtēt nodokļu
maksātāja rīcības ļaunprātīgos (vai labticīgos) nolūkus, jo šādos apstākļos nodokļu maksātājs ievēro priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumus.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Senāts
nosprieda
Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2021.gada 27.maija spriedumu daļā, ar kuru atcelts Valsts ieņēmumu dienesta 2014.gada 21.maija lēmums
Nr. 22.8/L-13622 daļā par SIA „AM noma” samazināto no budžeta atmaksājamo pievienotās vērtības nodokli, papildu nomaksai budžetā aprēķināto
pievienotās vērtības nodokli, nokavējuma naudu un soda naudu par 2012.gada septembra darījumiem ar SIA „Bristar”, un nosūtīt lietu Administratīvajai
apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.
Atmaksāt Valsts ieņēmumu dienestam drošības naudu 70 euro.
Spriedums nav pārsūdzams.
paraksts) (paraksts) (paraksts)
(paraksts) (paraksts) (paraksts)
Senatore
Senatore Dz. Amerika Senatore V. Kakste
D. Makarova