Legislator Giurisprudenza & Legislazione
C37050914 / C-0509-14 Generato dall'IA

Court orders mother to pay child support and exempts her from court costs due to low income.

Numero d'incarto C37050914 / C-0509-14
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Accolto (Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The court dismissed the defendant's request for a hearing and fully granted the plaintiff's claim for child support. Based on birth certificates and the Civil Code, the court established the defendant's obligation to support three children living with the plaintiff. Consequently, the court ordered monthly payments starting from the date the lawsuit was filed and exempted the defendant from court costs due to her low monthly income.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Civillikuma 177. un 179. panti; Vecāku pienākums uzturēt bērnu ir neatkarīgs no kopdzīves un jāpilda neatkarīgi no mantas stāvokļa, bet tiesas izdevumu samaksa var būt atbrīvota, ja ienākumi ir nepietiekami.

Parole chiave

Generato dall'IA
child support obligation parental duty to maintain court costs exemption minimum support amount low income defense riduzione del mantenimento infantile prestazioni minime assegno per spese di custodia

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Civillikuma 177. pants
Civillikuma 179. pants
Civilprocesa likuma 35. panta 3. punkts
Civilprocesa likuma 42. pants
Civilprocesa likuma 43. pants
Civilprocesa likuma 250.27 pants
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. C37050914

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Tukumā, 2014.gada 12.maijā

Tukuma rajona tiesa

tiesnese A.Vancāne

rakstveida procesā izskatīja civillietu /pers. A/ maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu

k o n s t a t ē j a:

prasītājs /pers. A/ 2014.gada 19.februārī iesniedza maza apmēra prasību, kurā, pamatojoties uz Civillikuma (saīsināti CL )

179.pantu, lūdz piedzīt no atbildētājas /pers. B/ uzturlīdzekļus bērnu /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ uzturam Ministru Kabineta

noteiktajā minimālā apmērā, ņemot vērā bērna vecumu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētāja ir bērnu māte, bērni ir prasītāja apgādībā. Atbildētājai ir pienākums apgādāt savus

nepilngadīgos bērnus, bet viņa to nedara.

Prasība pamatota ar Civillikuma 179.pantu un Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumu par minimālo

uzturlīdzekļu apmēru bērniem”.

Prasītājs nav lūdzis uzklausīšanu tiesas sēdē.

Paskaidrojumā par prasību atbildētāja tiesai paziņoja, ka prasību atzīst pilnā apmērā (lietas 16.lapa).

Atbildētāja nav lūgusi uzklausīšanu tiesas sēdē.

Puses nav pieteikušas noraidījumu tiesnesei.

Pārbaudījusi un novērtējusi rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma.

No lietas materiālos esošām dzimšanas apliecību kopijām redzams, ka 1997.gada 28.martā dzimusi /pers. C/, 2000.gada

27.februārī dzimis /pers. E/, 2004.gada 3.janvārī dzimusi /pers. D/, kuru vecāki ir /pers. A/ un /pers. B/ (lietas 6.-8.lapa).

Bērni dzīvo kopā ar prasītāju, kura realizē bērnu aprūpi un uzraudzību, tas ir, nodrošina bērniem uzturu, aprūpi, attīstību,

audzināšanu un bērnu individuālās intereses.

Civillikuma 179.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums

gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns

nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Saskaņā ar Civillikuma 177.pantu bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes

nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas

ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Atbildētāja nav iebildusi prasībai.

Tiesa atzīst, ka atbildētājai neatkarīgi no viņas mantas stāvokļa ir jāpiedalās bērnu uzturēšanā. Atbildētājas pienākums ir nodrošināt

sevi ar pastāvīgiem ienākumiem, kas ļautu pildīt likumā noteiktos vecāku pienākumus.

CPL 97.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes

atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 2. panta pirmā daļa nosaka, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga

īpaša aizsardzība un gādība. Šā likuma 10.pants nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi,

kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību, katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

Civillikuma 179.panta piektā daļa, kurā ir noteikts, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no

vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo

mēnešalgu un bērna vecumu.

Tiesa uzskata, ka uzturlīdzekļi piedzenami pieprasītajā apmērā, kas atbilst valstī noteiktajam minimālajam uzturlīdzekļu

apmēram, ņemot vērā bērna vecumu.

Kā izriet no lietas materiāliem atbildētāja materiāli nenodrošina savu bērnu uzturēšanu. Tiesa uzskata, ka uzturlīdzekļu apmērs

nosakāms atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērniem”

prasībām.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumiem Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” katra

vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus katram bērnam līdz 7 gadu vecumam – 25 %

no Ministru Kabineta noteiktās minimālās mēneša algas, savukārt no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru Kabineta noteiktās minimālās mēneša algas. Minimālā mēneša darba alga ir EUR 320.

No lietas materiālos esošām dzimšanas apliecību kopijām konstatējams, ka lietas izskatīšanas laikā /pers. C/ ir 17 gadi, /pers. D/ 10

gadi, bet /pers. E/ 13 gadi. Līdz ar to minimālais uzturlīdzekļu apmērs nedrīkst būt zemāks par 30% apmērā no Ministru kabineta

noteiktās minimālās mēneša darba algas, kas atbilst EUR 96.

Tiesa atzīst, ka konkrētajā lietā ir pamats ņemt vērā un piemērot CL 179. pantā norādīto, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru

bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī

noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai, katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai

iebildumus. Prasītājai jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Konkrētajā gadījumā uzturlīdzekļu apmērs valstī noteiktā minimālā

apmērā pēc tiesas ieskata ir minimāla summa, kas nepieciešama bērna izglītošanai un iztikai.

Tiesa uzskata, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami strīda izšķiršanai, tāpēc tiesa atzīst, ka prasība apmierināma, uzturlīdzekļi

piedzenami valstī noteiktā minimālā apmērā, ņemot vērā bērna vecumu.

Tā kā prasītājs lūdz piedzīt no atbildētājas uzturlīdzekļus bērnu uzturam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, tādēļ

tiesa uzskata, ka nebūtu vērtējams pušu mantas stāvoklis, jo minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram vecākam ir jānodrošina katru

mēnesi savam bērnam neatkarīgi no mantas stāvokļa.

Tiesa ņem vērā, ka atbildētāja pretējus pierādījumus nav iesniegusi.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 29.augustā lietā Nr. SKC-556 ir atzinis, ka iztulkojot Latvijas

Republikas Satversmes 92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu saistībā ar Civillikuma tiesību normām, kas izriet no ģimenes

tiesiskajām attiecībām, prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar

prasības celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā. Līdz ar to tiesa

uzskata, ka ar tiesas spriedumu uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma sākuma brīdi var noteikt prasības celšanas brīdi.

Tiesības saņemt uzturlīdzekļus prasītājam radušās ar pieteikuma iesniegšanas dienu, kad prasītājs vērsās tiesā ar likumu

nodrošināto tiesību saņemt uzturlīdzekļus bērnu uzturam, tāpēc uzturlīdzekļi piedzenami no 2014.gada 19.februāra.

Uzturlīdzekļu piedziņa ar tiesas spriedumu neliedz atbildētājai sprieduma izpildes laikā pierādīt iepriekš samaksāto uzturlīdzekļu

apmēru, atskaitot to no piespriestās summas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots,

piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Tā kā prasītāja no tiesas izdevumu

samaksas šajā lietā ir atbrīvota uz Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punkta pamata, tiesas izdevumi ir piedzenami valsts

ienākumos no atbildētājas.

Atbilstoši CPL 35.panta pirmās daļas 3.punktam prasības summa prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu ir maksājumu kopsumma

par vienu gadu. Līdz ar to valsts nodeva tiek aprēķināta no prasības summas EUR (96x3) x 12 mēneši = EUR 3456. Tādējādi, no

atbildētājas atbilstoši CPL 34.panta pirmās daļas 1.punkta b) apakšpunktu piedzenama valsts nodeva EUR 372,98 – 320,10 euro

plus 4% no prasības summas, kas pārsniedz 2134 euro.

Atbilstoši CPL 42.pantam no atbildētāja valsts ienākumos būtu piedzenami tiesas izdevumi –valsts nodeva par uzturlīdzekļu piedziņu

EUR 372,98 un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 7,35.

Ievērojot CPL 43.panta ceturto daļu, tiesa uzskata, ka atbildētāja atbrīvojama no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos,

ņemot vērā viņas mantisko stāvokli. Tiesas izdevumu apmērs konkrētajā lietā sastāda EUR 380,33. Ar lietas materiāliem pierādīts,

ka atbildētājas ienākumi ir EUR 70 mēnesī, ko apliecina lietā esošā 2014.gada 25.februāra VSAA Tukuma reģionālās nodaļas izziņa

Nr.14/502141 (lietas 15.lapa), kas nav samērojams ar minēto tiesas izdevumu apmēru. Turklāt uz viņas gulstas pienākums uzturēt trīs

bērnus un tiesas izdevumu samaksa var ietekmēt bērnu intereses, samazinot iespēju saņemt uzturlīdzekļus pilnā apmērā.

Civilprocesa likuma 43.panta 4.daļa paredz tiesai tiesības atbrīvot lietas dalībnieku no minēto izdevumu samaksas valsts labā.

Ievērojot Civilprocesa likuma 250.27 pantu, tiesa

n o s p r i e d a:

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, /pers. A/, personas kods /personas kods/, labā uzturlīdzekļus bērnu

/pers. C/, personas kods /personas kods/, /pers. D/, personas kods /personas kods/, un /pers. E/, personas kods /personas kods/,

uzturam ik mēnesi 30 procentu apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas katram, sākot no 2014.gada

19.februāra līdz katra bērna pilngadībai.

Atbrīvot /pers. B/ no tiesas izdevumu EUR 380,33 samaksas valsts labā.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas 2014.gada 12.maija apelācijas kārtībā

Zemgales apgabaltiesā, sūdzību iesniedzot Tukuma rajona tiesā.

Tiesnese A.Vancāne