Legislator Giurisprudenza & Legislazione
C20225214 / C-0494-15 Generato dall'IA

Court dismisses bank's debt collection claim due to expiration of statute of limitations under Commercial Code.

Numero d'incarto C20225214 / C-0494-15
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The court dismissed Danske Bank's claim for debt collection against two individuals, ruling that the statute of limitations had expired. Although the debt originated from a loan in 2006 and rights were transferred to the bank, the lawsuit was filed in 2014, exceeding the eight-month limitation period set by the Commercial Code. The court held that once the limitation period passes, the creditor loses both the right to claim and the underlying obligation, making the claim inadmissible regardless of the debt's existence.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Civillikuma 1893. un 1910. pants; Civilprocesa likuma 148. pants: The expiration of the statute of limitations extinguishes both the creditor's right to claim and the debtor's obligation, rendering the claim inadmissible without further examination of substantive facts.

Parole chiave

Generato dall'IA
statute of limitations commercial code debt collection extinguishment of rights inadmissible claim bankruptcy proceedings limitation period documenti bancari

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Civillikuma 1587. pants
Civillikuma 1652. pants
Civillikuma 1934. pants
Civillikuma 1943. pants
Civillikuma 1753. pants
Civillikuma 1755. pants
Civillikuma 1716. pants
Civillikuma 1717. pants
Civillikuma 1720. pants
Civilprocesa likuma 148. pants
Civilprocesa likuma 42. pants
Civilprocesa likuma 189. pants
Civilprocesa likuma 190. pants
Civilprocesa likuma 191. pants
Civilprocesa likuma 192. pants

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Augstākās tiesas Senāts, lieta Nr. SKC-100/2010
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lieta Nr. C20 2252 14

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2015.gada 9.septembrī

Liepājas tiesa šādā sastāvā:

tiesnese I.Kadeģe

ar tiesas sēdes sekretāri L.Taurēnu

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu Danske Bank A/S, kuras vārdā Latvijas Republikā darbojas Danske Bank A/S filiāle Latvijā, prasībā pret

/pers. D/ un /pers. E/ par parāda piedziņu.

Tiesas sēdē tiesa

k o n s t a t ē j a:

Prasītājs Danske Bank A/S, kuras vārdā Latvijas Republikā darbojas Danske Bank A/S filiāle Latvijā, 2014.gada 2.jūlijā iesniedzis

Liepājas tiesā prasību pret atbildētājiem /pers. D/ un /pers. E/ par parāda 6142,47 EUR un tiesas izdevumu solidāru piedziņu. Lūdzot noteikt prasītāja

tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt 6% gadā no aizdevuma summas par laiku līdz sprieduma izpildei. Pamatojoties uz Civillikuma 1587.,

1652., 1934., 1943., 1753., 1755., 1716., 1717., 1720.pantu.

Prasības pieteikumā norādot, ka 2006.gada 14.augustā ASV bezpeļņas korporācija „Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonds”, kuras vārdā

Latvijas Republikā darbojas AS „AmCredit Latvija”, (turpmāk – fonds) noslēdza ar atbildētājiem Aizdevuma līgumu Nr.EMR-3138, ar hipotēku,

saskaņā ar kuru atbildētājiem tika piešķirts kredīts 10 600 EUR.

Saskaņā ar 2006.gada 19.decembra Prasījumu cesijas līgumu Nr.54-E, kas noslēgts starp AS „Sampo Banka” un fondu, prasījuma tiesības pret

atbildētājiem pārgāja no fonda uz AS „Sampo Banka”.

Prasītājs ir AS „Sampo Banka” saistību un tiesību pārņēmējs, pamatojoties uz 2008.gada 30.jūnijā Dānijas tirdzniecības un uzņēmumu aģentūrā

reģistrēto pārrobežu apvienošanu starp Danske Bank A/S, kas reģistrēta Dānijas Tirdzniecības un uzņēmumu aģentūrā, un AS „Sampo Banka”.

Kā nodrošinājums saistībām, kas atbildētājiem rodas saskaņā ar noslēgto Aizdevuma līgumu, par labu prasītājam tika ieķīlāts nekustamais īpašums

/adrese A/.

Atbildētāji savas uzņemtās saistības nepildīja. 2010.gada 25.janvārī tika nosūtīts brīdinājums atbildētājiem par to, ka parāds tiks atgūts ar tiesas

starpniecību, tai skaitā, iesniedzot pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Neizpildītās saistības uz 2010.gada

18.janvāri bija 10 023,24 EUR (7044,37 LVL), tai skaitā, pamatsumma 9827,64 EUR (6906,90 LVL) un procenti 195,60 EUR (137,47 LVL).

Ar Liepājas tiesas 2010.gada 26.marta lēmumu lietā Nr.3-12/1126/10 apmierināts prasītāja pieteikums par nekustamā īpašuma labprātīgu

pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Nekustamais īpašums nosolīts par 4350 LVL. Neizpildītās saistības ir 6142,47 EUR, kas sastāv no kredīta pamatsummas.

Atbildētāji/pers. D/ un /pers. E/ saskaņā ar Civilprocesa likuma 148.pantu paskaidrojumus nav snieguši.

Tiesas sēdē prasītāja pārstāvis nav ieradies, par tiesas sēdes vietu un laiku paziņots saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.panta sesto daļu, nosūtot

tiesas pavēsti uz juridisko adresi. 2015.gada 7.septembrī saņemts iesniegums ar lūgumu izskatīt lietu bez pārstāvja piedalīšanās un papildus piedzīt

izdevumus, kas radušies sakarā ar publikācijām izdevumā „Latvijas Vēstnesis” (lietas 122.-123.lapa).

Atbildētāji /pers. D/ un /pers. E/ tiesas sēdē neieradās, par tiesas sēdes vietu un laiku paziņots saskaņā ar Civilprocesa likuma 27.panta otrās daļas,

56.panta pirmās, piektās daļas un 59.panta pirmās daļas nosacījumiem, tiesas pavēsti nosūtot atbildētājam /pers. D/ uz deklarēto dzīvesvietu /adrese/,

atbildētājai /pers. E/ – uz pēdējo zināmo dzīvesvietu /adrese/, un ievietojot publikāciju oficiālajā izdevumā „Latvijas Vēstnesis”, publicēts 2015.gada

7.jūlijā (lietas 136.lapa).

Līdz ar to tiesa atzīst, ka lietas dalībniekiem par tiesas sēdi ir paziņots un nav konstatējami Civilprocesa likuma 209. un 210.pantā noteiktie lietas

izskatīšanas atlikšanas pamati, lieta izskatāma bez neieradušos lietas dalībnieku klātbūtnes.

Novērtējusi rakstveida pierādījumus lietā un apsvērusi prasības pieteikumā un papildus rakstveida paskaidrojumos norādītos argumentus, tiesa

atzīst, ka prasība ir noraidāma.

No lietas materiāliem redzams, ka starp ASV bezpeļņas sabiedrību „Baltijas – Amerikas Uzņēmējdarbības fonds” un atbildētājiem kā solidāriem

aizņēmējiem 2006.gada 14.augustā tiesīgi noslēgts Aizdevuma līgums Nr.EMR-3138 (ar hipotēku) par aizdevuma 10 600 EUR izsniegšanu atbildētājiem,

aizdevuma atmaksas termiņš noteikts 2026.gada 1.septembris. Saskaņā ar līguma 1.8. un 1.14.punktu aizdevums atmaksājams saskaņā ar grafiku, kurā

noteikta aizdevuma atmaksa kopā ar mainīgās procentu likmes aprēķinātiem procentiem. Atbilstoši līguma 4.1. un 4.3.punktam aizņēmēji par aizdevuma

izmantošanu maksā procentus, kas tiek aprēķināti no aizdevuma pamatsummas līdz brīdim, kad aizdevuma pamatsumma ir pilnībā atmaksāta.

Aizdevumam tiek piemērota mainīgā procentu likme, kas sastāv no pastāvīgās (nemainīgās) daļas, kas ir 4,13% gadā un mainīgās daļas, kas vienāda ar

sešu mēnešu EURIBOR un tiek mainīta divas reizes gadā (lietas 124.-130.lapa).

Saskaņā ar līguma 1.10., 1.11., 1.16. un 9.punktu līdzēji vienojušies, ka visas līgumā noteiktās aizņēmēju saistības pret aizdevēju, tai skaitā,

saistības atmaksāt aizdevuma pamatsummu, pielīgtos procentus, līgumsodu, izdevumus un citus līgumā paredzētās summas, tiek nodrošinātas ar

atbildētājai /pers. E/ piederošo nekustamo īpašumu /adrese A/, kurš tiek ieķīlāts par labu aizdevējam.

Lietā nav strīda par to, ka minētās summas apmērā aizdevums ir izsniegts, to apliecina 2006.gada 20.septembra maksājuma uzdevums Nr.2723

(lietas 15.lapa).

No lietā esošajiem prasītāja iesniegtajiem rakstveida pierādījumiem redzams, ka, pamatojoties uz 2006.gada 19.decembrī starp Baltijas-Amerikas

uzņēmējdarbības fondu kā cedentu un AS „Sampo Banka” kā cesionāru noslēgto Prasījumu cesijas līgumu Nr.54-E, cedents ir nodevis cesionāram visus

cedenta prasījumus, galvenos un blakus prasījumus, prasījumus, kas pastāv cesijas dienā un prasījumus, kas var rasties nākotnē, kuri pieder cedentam

saskaņā ar 2006.gada 14.augustā noslēgto Aizdevuma līgumu ar hipotēku EMR-3138 ar aizņēmējiem /pers. E/ un /pers. D/ (lietas 16.lapa).

Tāpat no rakstveida pierādījumiem redzams, ka Danske Bank A/S, kuras vārdā Latvijas Republikā darbojas Danske Bank A/S filiāle Latvijā, ir

AS „Sampo Banka” saistību un tiesību pārņēmēja, pamatojoties uz 2008.gada 30.jūnijā Dānijas tirdzniecības un uzņēmumu aģentūrā reģistrēto pārrobežu

apvienošanu starp Danske Bank A/S un AS „Sampo Banka” (lietas 29.- 47.lapa).

Prasītājs prasības pieteikumā norādījis, ka atbildētāji savas uzņemtās saistības nepildīja, kredīts un procenti par kredīta izmantošanu nolīgtajos

termiņos un pilnā apmērā netika samaksāti.

2010.gada 25.janvārī prasītājs nosūtījis atbildētājiem prasību atmaksāt parādu 9999,11 EUR, kā arī paziņojis par atkāpšanos no Aizdevuma

līguma (lietas 80.-83.lapa).

Ar Liepājas tiesas 2010.gada 26.marta lēmumu lietā Nr.3-12/1126/10 nolemts atļaut pārdot izsolē /pers. E/ piederošo un par labu bankai ieķīlāto

nekustamo īpašumu /adrese A/ (lietas 17.-19., 20.lapa).

Ar Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 3.novembra lēmumu lietā Nr.C02046210 nolemts apstiprināt nekustamā īpašuma

/adrese A/, pārdošanu labprātīgā izsolē tiesas ceļā 2010.gada 25.augusta izsoles aktu Nr.941 (lietas 23.-25.lapa). Lēmums stājies likumīgā spēkā

2010.gada 16.novembrī.

Tiesa atzīst, ka, ievērojot aizdevuma izmantošanas mērķi, tiesiskajās attiecībās, kas izveidojās starp prasītāju un atbildētājiem, atbildētāji ir

uzskatāmi par patērētājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punkta izpratnē, prasītājs - par pakalpojumu sniedzēju minētā likuma 1.panta

4.punkta izpratnē, kurš darbojās savas saimnieciskās darbības ietvaros, bet šo personu noslēgtais līgums uzskatāms par patērētāja kreditēšanas līgumu

minētā likuma 8.panta pirmās daļas izpratnē.

Saskaņā ar Komerclikuma 388.panta noteikumiem komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarbību. Savukārt

Komerclikuma 389.pantā noteikts, ja darījums ir komercdarījums tikai vienam no darījuma dalībniekiem, šā likuma noteikumi par komercdarījumiem ir

vienlīdz piemērojami arī pārējiem darījuma dalībniekiem, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos likumos nav noteikts

citādi.

Konkrētajā gadījumā, pušu noslēgtais darījums ir vienpusējs komercdarījums, kurā attiecībā pret prasītāju kā komersantu ir piemērojams

Komerclikumā noteiktais regulējums, kas nosaka, kādā kārtībā komercdarījuma dalībnieki var aizsargāt savas aizskartās tiesības un ar likumu aizsargātās

intereses, tajā skaitā tiesību normas, kas nosaka prasības noilgumu.

Līdz ar to tiesa atzīst par nepamatotu prasītāja argumentu, ja atbildētāji atzīstami par patērētājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē,

tad piemērojams Civillikuma 1895.pantā noteiktais 10 gadu noilguma termiņš.

Ar 2010.gada 1.janvāri spēkā stājās Komerclikuma D daļas noteikumi, tajā skaitā 406.pants, kurā noteikts, ka no komercdarījuma izrietošie

prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

Ņemot vērā, ka Komerclikuma noteikumi attiecībā uz komercdarījumiem kā lex specialis attiecināmi pret Civillikuma vispārīgi noteikto 10 gadu

noilgumu, tad komercdarījumiem piemērojami Komerclikuma noteikumi.

Saskaņā ar Civillikuma 1896.panta noteikumiem noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav

izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis.

Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem – lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem - lai

termiņš jau būtu notecējis.

Atbilstoši Civillikuma 1902., 1905. un 1906.pantam, noilgumu pārtrauc atgādinājums parādniekam, kā arī apstāklis, ja parādnieks noilguma

tecējuma laikā kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasību. Pārtraucot noilgumu, jau notecējušais laiks vairs nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma

termiņš.

Tiesa uzskata, ka prasītājam bija tiesības par atlikušo parāda summu, sākot ar 2010.gada 17.novembri, kad bija stājies spēkā Kurzemes

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 3.novembra lēmums lietā Nr.C02046210, celt prasību tiesā, skaitot arī no šī datuma noilgumu.

Civillikuma 1.pants noteic, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Minētais Civillikuma 1.pantā norādītais labas ticības princips nozīmē, ka katram civiltiesiskās saistības dalībniekam savas subjektīvās tiesības

jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ņemot vērā pretējās puses intereses.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka noilguma institūts civiltiesībās veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda

persona ilgstoši neīsteno tiesības vai neprasa novērst iespējamo strīdu par tām. [...] Nebūtu saprātīgi pieļaut, ka iespējamais parādnieks uz mūžīgiem

laikiem atrodas zem parāda atprasīšanas vai vismaz tiesāšanās Damokla zobena un nevar plānot savu darbību, izslēdzot šādus draudus (skat. Torgāns

K., Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. –Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 276.lpp.).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka par atlikušo parādu prasītājs ir tiesīgs vērsties tiesā, ceļot prasību vispārējā kārtībā, tomēr tiesa atzīst, ka

prasītājs viņam piešķirtās prasības tiesības nav likumā noteiktajā termiņā izmantojis, jo lietā iestājies prasības noilgums.

Prasītājs prasību cēlis 2014.gada 2.jūlijā, tas ir, turpat astoņus mēnešus pēc Komerclikumā noteiktā noilguma termiņa 2013.gada 17.novembris.

Atbilstoši Civillikuma 1893.panta noteikumiem saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā noteiktā noilguma termiņā.

Savukārt Civillikuma 1910.pants noteic, ka ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas nevien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādēļ noilgušu

prasījumu nevar izlietot arī kā ierunu, piemēram, ieskaitam.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa secina, ka prasījumam ir iestājies noilgums, un tas ir objektīvs un pietiekams pamats prasības noraidīšanai.

Arī Augstākās tiesas Senāts 2010.gada 21.aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC-100/2010 norādījis, ja izskatot lietu pēc būtības, tiesa konstatē, ka ir iestājies

civiltiesību normās noteiktais noilgums, tad tai jāpārbauda vienīgi jautājums par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet nav jāskaidro faktiskie apstākļi

un jāvērtē pierādījumi, jo noilgums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai.

Tādējādi, ņemot vērā, ka prasītājs nav izlietojis tiesības celt prasību līdz Komerclikumā noteiktā noilguma termiņa iestāšanās brīdim, prasība ir

noraidāma pilnībā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, ja prasību noraida, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts

ienākumos.

Līdz ar to, no prasītāja par labu valstij piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 15,85 EUR (lietas 1.lapa).

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, 189., 190., 191., 192., 193., 195., 204.1pantu, tiesa

n o s p r i e d a:

Noraidīt Danske Bank A/S, kuras vārdā Latvijas Republikā darbojas Danske Bank A/S filiāle Latvijā, reģistrācijas Nr.40103163202, prasību pret

/pers. D/ un /pers. E/ par parāda 6142,47 EUR piedziņu.

Piedzīt no Danske Bank A/S, kuras vārdā Latvijas Republikā darbojas Danske Bank A/S filiāle Latvijā, reģistrācijas Nr.40103163202, par labu

valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 15,85 EUR (piecpadsmit euro astoņdesmit pieci centi).

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei desmit dienas, skaitot no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesā 20 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, apelācijas sūdzību

iesniedzot Liepājas tiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2015.gada 9.septembrī.

Tiesnese I.Kadeģe