Court dismisses appeal against tax authority's decision to revoke microenterprise status due to exceeding five employee limit.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court rejected the taxpayer's request to revoke the tax authority's decision terminating their microenterprise status. The court found that the taxpayer had ten employees in the first quarter of 2011, a fact confirmed by their own tax declaration, and rejected their claim of absences or staff reductions due to lack of credible evidence. Consequently, the court upheld the lower court's ruling that the taxpayer failed to meet the statutory requirement of having no more than five employees at any time.
Regesto Legislator
Generato dall'IAMikrouzņēmumu nodokļa likuma 1.panta 1.punkta c) apakšpunkts; Lai uzņēmums saglabātu mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu, tā darbinieku skaits nevienā brīdī nevar būt lielāks par pieciem, un statusa zaudēšana ir tiesiska, ja šis kritērijs nav izpildīts un pieteicējs nepieprasa vai nepieprasa pierādījumus, kas apliecinātu pretējo.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. A420393113
Lietas arhīva Nr. AA43-0133-16/15
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2016.gada 26.janvārī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnesis referents M.Birzgalis,
tiesneses R.Paegle un V.Zommere
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „/nosaukums/” pieteikumu par
Valsts ieņēmumu dienesta 2013.gada 4.aprīļa lēmuma Nr.22.5/L-9236 atcelšanu, sakarā ar SIA „/nosaukums/” apelācijas
sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 25.aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu pārvaldes Rīgas Pārdaugavas klientu apkalpošanas
centra vadītājas 2013.gada 4.februāra lēmumu Nr.8.42.1/5363 (turpmāk – sākotnējais lēmums) nolemts, ka SIA
„/nosaukums/” (turpmāk – pieteicēja) ir zaudējusi mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu ar 2013.gada 1.janvāri.
Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja dienesta ģenerāldirektoram.
Ar dienesta ģenerāldirektora p.i. 2013.gada 4.aprīļa lēmumu Nr.22.5/L-9236 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums
atstāts negrozīts.
Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[1.1] Pieteicējai laika posmā no 2011.gada 14.marta līdz 2012.gada 30.martam reģistrēti 10 darbinieki, no kuriem viens
2012.gada 30.martā ir beidzis darba attiecības.
[1.2] Nav konstatējami dokumentāri pierādījumi apstāklim, ka laika posmā no 2011.gada 14.marta līdz 2012.gada
30.martam (un arī 2012.gadā pēc 30.marta) pieteicējai reģistrētie darbinieki atrastos attaisnotā prombūtnē.
[1.3] Tādējādi konstatēts, ka mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs neizpilda Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1.panta
pirmās daļas c) apakšpunktā noteikto kritēriju (mikrouzņēmumu darbinieku skaits nevienā brīdī nav lielāks par pieciem) un
līdz ar to tas zaudē mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu ar nākamo taksācijas periodu.
[2] Administratīvajā rajona tiesā 2013.gada 8.maijā saņemts pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar
to, ka nav skaidrs, kā tiek noteikts taksācijas periods. Lēmumā nav norādīts, kad tika veikts pārkāpums, un Dienests nav
iesniedzis pierādījumus, ka noticis pārkāpums.
[3] 2013.gada 12.jūlijā tiesā saņemtajā dienesta rakstveida paskaidrojumā norādīts, ka dienests pieteikumu neatzīst un
uzskata par nepamatotu, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem apsvērumiem.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 25.aprīļa spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts.
Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[4.1] Izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai dienests pamatoti ir lēmis, ka pieteicēja ir zaudējusi mikrouzņēmumu nodokļa
maksātāja statusu. Līdz ar to tiesai jāvērtē, vai ir konstatējami dienesta norādītie apstākļi, kas bija par pamatu
mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusa zaudēšanai.
[4.2] Tiesa, rakstveida procesā izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar procesa dalībnieku
lietā iesniegtajiem rakstveida paskaidrojumiem, secināja turpmāk minēto.
[4.2.1] Kā pamatojumu mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusa zaudēšanai dienests ir norādījis to apstākli, ka
pieteicēja ir nodarbinājusi vairāk nekā piecus darbiniekus.
Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1.panta 1.punktā noteikta virkne prasību, kurām jāatbilst uzņēmumam, lai tas atbilstu
mikrouzņēmuma statusam. Cita starpā 1.panta 1.punkta c) apakšpunktā noteikts, ka mikrouzņēmuma darbinieku skaits
nevienā brīdī nav lielāks par pieciem. Darbinieku skaitā neiekļauj personu, kura darba attiecību laikā atrodas prombūtnē (tai
skaitā mācību atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas, grūtniecības, dzemdību, bērna kopšanas atvaļinājumā,
atvaļinājumā bērna tēvam, adoptētājiem vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, kā arī atvaļinājumā bez darba samaksas
saglabāšanas vai saņem slimības pabalstu) un par šo periodu nesaņem no mikrouzņēmuma ienākumus, kā arī no darba
atstādinātus darbiniekus.
Līdzīga prasība ir noteikta arī Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 4.panta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka personai ir
tiesības Uzņēmumu reģistrā vienlaikus ar iesniegumu par individuālā komersanta, individuālā uzņēmuma, zemnieka vai
zvejnieka saimniecības vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību ierakstīšanu Uzņēmumu reģistra attiecīgajā reģistrā pieteikties
mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusa iegūšanai, apliecinot, ka pārskata gadā, kas atbilst mikrouzņēmumu nodokļa
taksācijas periodam, paredzamais mikrouzņēmuma darbinieku skaits nepārsniegs piecus darbiniekus un darbinieki tiks
informēti saskaņā ar šā likuma 3.panta prasībām (1.punkts).
Tiesas ieskatā no citētajām normām nepārprotami izriet, ka viens no ierobežojumiem, kas ir noteikts mikrouzņēmumam,
ir darbinieku skaits ne lielāks par pieciem. Šāds ierobežojums ir noteikts, lai mikrouzņēmumam paredzēto labvēlīgāko
nodokļu režīmu varētu izmantot mazie uzņēmumi un personas, kas ar nelieliem līdzekļiem mēģina uzsākt uzņēmējdarbību,
nevis jebkurš uzņēmums, jo saskaņā ar Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 6.panta pirmajā daļā noteikto mikrouzņēmuma
nodokļa likme ir deviņi procenti. Turklāt atbilstoši Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1.panta 4.punktā noteiktajam
mikrouzņēmuma nodoklis ietver valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, iedzīvotāju ienākuma nodokli un
uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par mikrouzņēmuma darbiniekiem, uzņēmumu ienākuma nodokli. Tātad
mikrouzņēmumā nodarbinātā persona un no šī uzņēmuma ienākumus gūstošā persona maksā procentuāli ievērojami
mazākus nodokļu maksājumus.
[4.2.2] Atbilstoši dienesta rīcībā esošajām ziņām pieteicēja kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja reģistrēta 2011.gada
22.februārī, par ko lietā strīda nav.
Pārbaudes laikā dienests konstatējis, ka 2011.gada martā (sākot ar 2011.gada 14.martu) pieteicēja kā nodarbinātās
personas norādījusi desmit darbiniekus – /pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/, /pers. I/, /pers. J/,
/pers. K/ un /pers. L/.
Tiesa uzskatīja, ka obligāti ir ņemams tas, ka atbilstoši Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 4.panta devītajā daļā
noteiktajam mikrouzņēmums reģistrē katru mikrouzņēmuma darbinieku Valsts ieņēmumu dienestā kā obligāti sociāli
apdrošināmu personu Ministru kabineta noteiktajā termiņā un kārtībā. Tātad pati pieteicēja ir sniegusi dienestam ziņas par
šīm nodarbinātajām personām, un nav pamata uzskatīt, ka pieteicējai nebūtu zināmas pašas sniegtās ziņas. No norādītā
konstatējams, ka dienesta secinājumi par vairāk nekā piecām pieteicējas kā mikrouzņēmumā nodarbinātajām personām ir
pareizi.
[4.2.3] Vērtējot, vai uz izskatāmo gadījumu ir attiecināma Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1.panta 1.punkta c)
apakšpunktā paredzētā atruna, ka darbinieku skaitā neiekļauj personu, kura darba attiecību laikā atrodas prombūtnē (tai
skaitā mācību atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas, grūtniecības, dzemdību, bērna kopšanas atvaļinājumā,
atvaļinājumā bērna tēvam, adoptētājiem vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, kā arī atvaļinājumā bez darba samaksas
saglabāšanas vai saņem slimības pabalstu), būtiski ir ņemt vērā to, ka šādi apstākļi ir zināmi tieši pašai pieteicējai.
Pārsūdzētajā Lēmumā dienests nepārprotami ir norādījis uz pieteicējas kā mikrouzņēmuma pieļauto pārkāpumu –
mikrouzņēmumā tiek nodarbināti vairāk nekā pieci darbinieki. Ja pieteicējas rīcībā bija ziņas un pierādījumi, ka kāds no
darbiniekiem ir prombūtnē, tad tieši pašai pieteicējai šādas ziņas ir jāsniedz. Ne apstrīdēšanas iesniegumā, ne pieteikumā
tiesai pieteicēja šādas iebildes nav izteikusi. Ievērojot to, ka mikrouzņēmuma statusa esība vai neesība ir saistīta tieši ar
maksājamo nodokļu apmēru, tiesa uzskatīja, ka uz izskatāmo lietu ir pamats attiecināt likuma „Par nodokļiem un nodevām”
38.pantā noteikto – ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam,
pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs, un saistībā ar to administratīvo tiesu praksē
nostiprinātās atziņas, ka nodokļu lietās tieši privātpersonai pašai vislabāk ir zināmi fakti par tās ienākumiem, izdevumiem,
darījumiem, tādēļ nodokļu maksātājam it īpaši ir pienākums līdzdarboties pierādījumu savākšanā. Līdz ar to tieši pieteicējai
bija pienākums veikt aktīvas darbības – sniegt ziņas vai iesniegt pierādījumus, ja tās dienestā reģistrētie darbinieki ir bijuši
prombūtnē. Kā jau norādīts, tad pieteicēja šādas darbības nav veikusi.
[4.2.4] Attiecībā uz pieteicējas izteikto iebildi, ka nav saprotams, kurā taksācijas periodā pārkāpums konstatēts, tiesa
norādīja, ka Mikrouzņēmumu nodokļa likums vairāk nekā piecu darbinieku nodarbinātību (lai saglabātu vai iegūtu
mikrouzņēmuma statusu) aizliedz kā tādu. Tādēļ nav būtiski, vai dienests ir norādījis precīzu taksācijas periodu. Līdz ar to
pieteicējas iebilde noraidāma kā nepamatota.
[4.3] Ņemot vērā iepriekš norādīto, tiesa atzina, ka pārsūdzētais Lēmums ir pamatots un tiesisks, bet pieteikums ir
noraidāms kā nepamatots.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 25.aprīļa spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas
sūdzībā norādīts, ka pārsūdzētais Lēmums ir pamatots ar apsvērumiem, nevis pierādījumiem. 2011.gada nodarbināto
darbinieku skaits nepārsniedza piecus, līdz ar to pārkāpums nav noticis.
Saskaņā ar Mikrouzņēmumu nodokļa deklarāciju par 2012.gada 1.ceturksni mikrouzņēmumā tika nodarbināti /pers. J/,
/pers. C/, /pers. H/, /pers. K/ un /pers. L/. No minētās deklarācijas secināms, ka mikrouzņēmumā vidēji tika nodarbinātas 4
– 5 personas.
[6] Par pieteicējas apelācijas sūdzību dienests iesniedza rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka pieteicējas apelācijas
sūdzība nav pamatota.
Dienests norāda, ka piekrīt tiesas argumentam, ka, ja pieteicējai bija ziņas un pierādījumi, ka kāds no darbiniekiem ir
prombūtnē, tad tieši pieteicējai šādas ziņas bija jāsniedz.
[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu
izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un
pieteikums ir noraidāms.
[9] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances
tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka
pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos
apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus,
izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos argumentus, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir
pareizs un pietiekams, pirmās instances tiesa ir noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus, spriedumā analizējusi
pierādījumus un sniegusi tiem pareizu juridisko novērtējumu, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances
spriedumā izteiktajai motivācijai (sk. šī sprieduma [4] punktu) un atkārtoti to nenorāda.
[10] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa, pamatojoties uz Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1.panta 1.punkta
c) apakšpunktu, ir pareizi konstatējusi, ka, lai uzņēmums varētu saglabāt mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu, tā
darbinieku skaits nevienā brīdī nevar būt lielāks par pieciem.
No lietā esošajiem materiāliem redzams, ka veiktās pārbaudes laikā dienests ir konstatējis, ka 2011.gada martā
pieteicēja, jau būdama mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusā, kā mikrouzņēmumā nodarbinātās personas ir reģistrējusi
desmit darbiniekus.
Ņemot vērā, ka pieteicēja nepiekrīt Lēmumā norādītajām ziņām par nodarbināto personu skaitu, apgabaltiesa izprasīja
no dienesta pieteicējas iesniegtās Mikrouzņēmumu nodokļa deklarācijas par 2011. un 2012.gadu.
N o Mikrouzņēmumu nodokļa deklarācijas par 2011.gada 1.ceturksni (lietas 61. – 62.lapa), kas dienestā saņemta
2011.gada 17.jūnijā, secināms, ka pieteicēja ir reģistrējusi desmit darbiniekus, ko apliecina pieteicējas atbildīgās personas
/pers. I/ personīgais paraksts.
Savukārt no Mikrouzņēmumu nodokļa deklarācijas precizējuma par 2011.gada 1.ceturksni (lietas 63. – 64.lapa), kas
dienestā saņemts 2012.gada 13.martā, redzams, ka pieteicēja ir labojusi nodarbināto darbinieku skaitu, norādot vairs tikai
piecus darbiniekus.
[11] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka visas nepieciešamās ziņas par trīs mikrouzņēmuma darbinieku
atstādināšanu un divu mikrouzņēmuma darbinieku atrašanos prombūtnē pieteicēja ir norādījusi dienestam savā 2011.gada
1.oktobra iesniegumā (lietas 31.lapa).
Lai noskaidrotu minētos apstākļus, apgabaltiesa pieprasīja no pieteicējas un dienesta ziņas par minēto 2011.gada
1.oktobra iesniegumu un iespējamajiem pierādījumiem, kas varētu apliecināt pieteicējas apgalvojumu patiesumu.
Administratīvajā apgabaltiesā 2015.gada 27.oktobrī saņemta dienesta vēstule (lietas 56.lapa), kurā dienests ir
apliecinājis, ka pieteicējas 2011.gada 1.oktobra iesniegums iestādē nav saņemts, savukārt pieteicēja tiesas pieprasītās ziņas
nav iesniegusi.
Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka nav piešķirama ticamība pieteicējas apgalvojumiem par tikai piecu darbinieku
nodarbināšanu 2011.gada 1.ceturksnī, kā arī Mikrouzņēmumu nodokļa deklarācijas precizējumā norādītajām ziņām, jo šīs
ziņas netiek apliecinātas ar lietā esošiem un pārbaudītiem pierādījumiem.
Ņemot vērā, ka pieteicēja šādus pierādījumus nav iesniegusi un nav norādījusi uz objektīvām grūtībām šādus
pierādījumus iesniegt, apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums, ar kuru pieteicēja ir zaudējusi mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja
statusu, ir tiesisks un nav pamata tā atcelšanai.
[12] Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir noraidāms.
Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pamatots.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.pantu un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Noraidīt SIA „/nosaukums/” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2013.gada 4.aprīļa lēmuma Nr.22.5/L-9236
atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnesis referents (paraksts) M.Birzgalis
Tiesneses (paraksts) R.Paegle
(paraksts) V.Zommere