Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420320913 / AA43-0587-15 Generato dall'IA

Regional Administrative Court dismissed appeal against unemployment benefit calculation excluding highest/lowest wages.

Numero d'incarto A420320913 / AA43-0587-15
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Regional Administrative Court rejected the applicants' request to recalculate unemployment benefits to include the highest and lowest wages in the average contribution period. The applicants argued that the Ministry's regulations discriminated against them by excluding these figures, while the agency maintained the calculation method was legally sound. The court upheld the existing regulations, noting that social insurance contributions only grant status rather than a right to specific benefit amounts.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Ministru kabineta noteikumi Nr.866; Sociālās apdrošināšanas sistēma nodrošina tikai statusu, nekonkrētu atlīdzības lielumu.

Parole chiave

Generato dall'IA
unemployment benefit calculation average contribution period social insurance status administrative appeal regional administrative court calcolo delle indennità giornaliere compenso per prestazioni adattamento delle retribuzioni

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumi Nr.866
Ministru kabineta 2009.gada 22.oktobra noteikumi Nr.1221
[2.3] Ar 2009.gada 22.oktobra grozījumiem (Ministru kabineta 2009.gada 22.oktobra noteikumi Nr.1221 „Grozījumi
Administratīvā procesa likuma 104. panta 2. daļa 1. punkts
Administratīvā procesa likuma 307. pants
Administratīvā procesa likuma 309. pants

Giurisprudenza citata

Generato dall'IA
Augstākās tiesa, 2010.gada 10.jūnija, lietā Nr.SKA-246/2010
Satversmes tiesa, 2010.gada 29.oktobra, lietā Nr.2010-17-01
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420320913

Lietas arhīva Nr. AA43-0587-15/8

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 10.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente I.Kaļiņina,

tiesnese S.Liniņa un tiesnese U.Mihailova

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/, /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/

pieteikumu par labvēlīgāku Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras administratīvo aktu par bezdarbnieka pabalstu

pārrēķinu izdošanu, sakarā ar pieteicēju apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 11.decembra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – aģentūra) nodaļu lēmumiem, pamatojoties uz pieteicēju

/pers. D/, /pers. B/, /pers. A/ un /pers. C/ iesniegumiem, pieteicējiem piešķirts bezdarbnieka pabalsts.

Iebilstot pret to, ka, nosakot bezdarbnieka pabalsta apmēru, nav ņemta vērā vidējās iemaksu algas aprēķina perioda

vismazākā un vislielākā alga, pieteicēji aģentūras nodaļu lēmumus apstrīdēja. Aģentūras direktore apstrīdētos nodaļu

lēmumus par bezdarbnieka pabalstu piešķiršanu atstāja negrozītus.

Aģentūras lēmumi (2013.gada 5.februāra lēmums Nr.095/1392, 2013.gada 31.janvāra lēmums Nr.095/1267, 2013.gada

29.janvāra lēmums Nr.095/1146, 2013.gada 25.janvāra lēmums Nr.09-5/972) pamatoti ar argumentu, ka vidējās iemaksu

algas aprēķina periodā personai reģistrēta atšķirīga iemaksu alga, līdz ar to atbilstoši Ministru kabineta 2008.gada

21.oktobra noteikumu Nr.866 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra

noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” (turpmāk –

noteikumi Nr.866) 2.3.apakšpunktam aprēķinā netiek ņemti vērā tie divi šā perioda mēneši, kuros bijusi viszemākā un

visaugstākā iemaksu alga.

[2] Pieteikumā pieteicēji uzskata, ka viņiem piešķirtais bezdarbnieka pabalsts ir pārrēķināms un izdodami labvēlīgāki

administratīvie akti, pamatojoties uz turpmāk norādītiem argumentiem.

[2.1] Izbeidzot darba tiesiskās attiecības, pieteicējiem līdz ar darba samaksu par 2012.gada septembri darba devējs

izmaksāja kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, kā arī kompensāciju par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.

Sociālās apdrošināšanas iemaksas tika maksātas no visiem minētajiem ienākumiem.

[2.2] Noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkta noteikumi, diferencējot bezdarbniekus pēc tā, kādā veidā darba ņēmējs un

darba devējs ir organizējis darbu un darba samaksu līdz bezdarbnieka statusa iegūšanai, ir diskriminējoši, antikonstitucionāli

un ierobežo personas tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus bezdarba gadījumā atbilstoši saviem iepriekš

veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem.

[2.3] Ar 2009.gada 22.oktobra grozījumiem (Ministru kabineta 2009.gada 22.oktobra noteikumi Nr.1221 „Grozījumi

Ministru kabineta noteikumos Nr.866”) noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā ietvertās normas, kas izslēdz divus mēnešus,

kuros apdrošināšanas iemaksu alga bijusi viszemākā un visaugstākā, mērķis ir novērst iespēju ļaunprātīgi izmantot

bezdarbnieka pabalstu. Tā kā no visiem bezdarbniekiem ļaunprātīgo pabalsta pieprasītāju nav daudz (līdz 2009.gada jūnija

beigām tie bija mazāk nekā 0,1% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem), aģentūrai katrs gadījums ir jāvērtē individuāli,

pretējā gadījumā tiek pārkāpts samērīguma princips.

[2.4] Noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā tiesību norma nostāda pieteicējus kā bezdarbniekus nevienlīdzīgā stāvoklī

salīdzinājumā ar citu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem, kam pabalstu aprēķinā tiek ņemtas vērā visas viņu

samaksātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Persona, veicot normatīvajos aktos noteiktās obligātās apdrošināšanas

iemaksas, paļaujas, ka, iestājoties jebkuram no sociālās apdrošināšanas gadījumiem, varēs pretendēt uz palīdzību.

[2.5] Tā kā no pieteicēju ienākumiem ir maksātas sociālās iemaksas, šie ienākumi ņemami vērā, aprēķinot pabalstu,

kas personai pienākas, iestājoties jebkuram sociālās apdrošināšanas gadījumam, pretējā gadījumā šie ienākumi nav

klasificējami kā iemaksu alga, bet ir vienkārši personas ienākumi, no kuriem aprēķināms un maksājams tikai iedzīvotāju

ienākumu nodoklis. Arī Satversmes tiesa (2013.gada 31.janvāra sprieduma lietā Nr.2012-09-01 5.2., 8., un 12.1.

punkts, 2004.gada 14.janvāra sprieduma lietā Nr.2003-19-0103 9.2.punkts) ir atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas

izmaksām jābūt proporcionālām veiktajām sociālajām iemaksām.

[2.6] Noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkta norma, ka, aprēķinot bezdarbnieka pabalstu, neņem vērā divus mēnešus,

kuros personai ir bijusi viszemākā un visaugstākā apdrošināšanas iemaksu alga, ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmes

kuros personai ir bijusi viszemākā un visaugstākā apdrošināšanas iemaksu alga, ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk – Satversme) 91.pantam un 109.pantam.

Piemērojot noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteikto ierobežojumu, tiek būtiski aizskartas pieteicēju intereses, jo

aprēķinātais pabalsts par kalendāra dienu ir apmēram vienu trešdaļu mazāks kā tad, ja tiktu ievērota Administratīvā procesa

likuma 15.panta sestā daļa.

[3] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā lūdz pieteikumu noraidīt un papildus pārsūdzētajos lēmumos ietvertajiem

argumentiem paskaidro, ka 2012.gada 17.janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr.55 „Grozījumi Ministru kabineta

2008.gada 21.oktobra noteikumos Nr.866 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka

pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas

kārtība”, kas stājas spēkā no 2012.gada 20.janvāra, projekts tika izstrādāts ar mērķi harmonizēt likumā „Par apdrošināšanu

bezdarba gadījumam”, kas tika virzīti likuma „Par valsts budžetu 2012.gadam” paketē, vidējās apdrošināšanas iemaksu

algas aprēķināšanas kārtību bezdarbnieka pabalsta apmēra aprēķināšanai ar likuma „Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu” normām. Minētie grozījumi pieņemti, lai novērstu bezdarbnieku pabalsta ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī

piedāvāt administratīvās metodes, ar kurām būtu iespējams novērst vai samazināt bezdarba apdrošināšanas sistēmas

ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus.

Lai arī izmaksas no sociālās apdrošināšanas sistēmas ir atkarīgas no katra individuāli veiktajām izmaksām, tās

ietvaros pastāv solidaritāte. Ja nepastāvētu solidaritātes princips starp iemaksu veicējiem un pabalstu saņēmējiem, šādu

pabalstu apmēru nebūtu iespējams izmaksāt. Līdz ar to, ierobežojot bezdarbnieka pabalsta aprēķinu, tiek ievērots

solidaritātes princips, tādējādi aģentūra uzskata, ka noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkts atbilst Satversmei.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 11.decembra spriedumu pieteicēju pieteikums noraidīts. Tiesa,

pamatojoties uz turpmāk minētajiem argumentiem, atzina, ka pārsūdzētie aģentūras lēmumi ir tiesiski un pamatoti un lietā nav

konstatējami priekšnoteikumi pieteicējiem labvēlīgāku administratīvo aktu izdošanai.

[4.1] No likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 5.panta pirmās daļas, 7.panta pirmās daļas un 8.panta

pirmās daļas izriet, ka personai, kura ieguvusi bezdarbnieka statusu un kurai darba stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, par

kuru ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā ir veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas

bezdarba gadījumam, ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu bezdarbnieka pabalsta

apmēra noteikšanai aprēķinot no personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāra mēnešu periodu, šo periodu

beidzot divus kalendāra mēnešus pirms mēneša, kurā persona ieguvusi bezdarbnieka statusu.

Lietā nav strīda par to, ka attiecībā uz pieteicējiem ir izpildījušies visi iepriekš minētie priekšnosacījumi bezdarbnieka

pabalsta saņemšanai un bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai vidējā apdrošināšanas iemaksu alga aprēķināma saskaņā

ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmo daļu.

[4.2] Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta trešajā daļā Ministru kabinetam deleģētas tiesības

noteikt kārtību, kādā aprēķināma vidējā apdrošināšanas iemaksu alga bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai.

No noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkta konstatējams, ka likumdevējs ir noteicis atšķirīgu vidējās apdrošināšanas algas

aprēķināšanas kārtību gadījumā, ja personas ienākumi 12 kalendāra mēnešu periodā, kas ņemams vērā vidējās

apdrošināšanas algas aprēķināšanai, apdrošināšanas iemaksu alga pa mēnešiem ir bijusi atšķirīga. Proti, šādā gadījumā

vidējās apdrošināšanas algas aprēķina periodā netiek ieskaitīti tie divi kalendāra mēneši, kuros apdrošināšanas iemaksu alga

ir bijusi vislielākā un vismazākā. Tādējādi mēneša vidējā apdrošināšanas iemaksu alga tiek aprēķināta, minēto desmit mēnešu

apdrošināšanas algas summu dalot ar desmit. Savukārt dienas vidējā apdrošināšanas alga tiek noteikta, iegūto mēneša

apdrošināšanas algu reizinot ar divpadsmit un iegūto summu (apdrošināšanas algu summu par 12 mēnešiem, kas izlīdzināta

attiecībā uz mēnesi, kurā apdrošināšanas iemaksu alga ir bijusi mazākā un lielākā) dalot ar šo divpadsmit mēnešu periodā

esošo darbdienu, par kurām ir veiktas (bija jāveic) apdrošināšanas iemaksas (neieskaitot dienas, kurās persona nav bijusi

pakļauta apdrošināšanai bezdarba gadījumam), skaitu.

[4.3] Izvērtējot lietā esošos pierādījumus, konstatējams, ka pieteicējiem divpadsmit mēnešu periodā, kas pamatoti

noteikts saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmo daļu, apdrošināšanas iemaksu alga pa

mēnešiem ir atšķirīga. Proti, pieteicējiem ir lielāka apdrošināšanas iemaksu alga darba tiesisko attiecību izbeigšanas mēnesī

– 2012.gada septembrī (darba tiesiskās attiecības ar darba devēju pārtrauktas 2012.gada 14.septembrī), kad pieteicējiem

izmaksāta kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu un kompensācija par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.

[4.4] Izvērtējot aģentūras nodaļu lēmumu pielikumos uzrādīto vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinu,

konstatējams, ka pieteicējiem dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ir aprēķināta atbilstoši noteikumu Nr.866

2.3.apakšpunkta nosacījumiem un atbilstoši likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 7.pantam ir noteikts

bezdarbnieka pabalsta apmērs. Par minēto apstākli lietā nav strīda, proti, pieteicēji neapstrīd aģentūras aprēķina atbilstību

noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteiktajai kārtībai.

[4.5] Lietā ir strīds par noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteiktās vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

aprēķināšanas kārtības piemērošanas pamatotību. Pieteicēji uzskata, ka, piemērojot noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktu, nav

ievērots samērīguma un vienlīdzības princips, nepareizi piemērots solidaritātes princips un ka minētā tiesību norma ir

pretrunā ar Satversmes 91. un 109.pantu.

[4.6] Noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkts noteikumos ietverts ar 2009.gada 22.oktobra grozījumiem.

No grozījumu anotācijas (sk. http://likumi.lv/doc.php?id=199682) izriet, ka vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

aprēķināšanas princips, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas periodā neieskaitot to divu mēneša

apdrošināšanas iemaksu algas, kuros tā ir bijusi vislielākā un vismazākā, ieviests, ņemot vērā aģentūras konstatējumu, ka

nereti pabalsta apmēra aprēķināšanai (vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanai) nepieciešamajos pēdējos mēnešos

bija aprēķināti augsti darba ienākumi, salīdzinot ar darba ienākumiem iepriekšējā periodā, nereti pabalsta pieprasītājam darba

attiecības uzsāktas neilgi pirms tiesību rašanās uz pakalpojumiem. Turklāt ir gadījumi, kad sociālās apdrošināšanas

iemaksas šajā periodā faktiski nav veiktas. Tāpat ir gadījumi, ka darba ņēmēja obligāto iemaksu objekts reģistrēts pie darba

devēja, kurš neveic saimniecisko darbību vai tas ir ar fiktīva uzņēmuma pazīmēm u.c. Turklāt ir gadījumi, kad darba devēji

vērsušies Valsts ieņēmumu dienestā ar lūgumu reģistrēt darba ņēmējus par iepriekšējiem periodiem (piemēram, pirms gada).

Aģentūras pieredze liecina, ka personu skaits, par kurām ir lūgts pārbaudīt darba ienākumu pamatotību, katru gadu

pieaug. Piemēram, 2006.gadā bija septiņas šādas personas, 2007.gadā – 52 personas, 2008.gadā – 109 personas,

2009.gada 1.pusgadā – 96 personas.

Lai novērstu bezdarbnieka pabalsta ļaunprātīgas izmantošanas iespējas un veicinātu vidējas apdrošināšanas iemaksu

algas aprēķināšanas kārtības atbilstību sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem, nepieciešams veikt grozījumus

noteikumos Nr.866 attiecībā uz vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu gadījumā, kad personas apdrošināšanas

iemaksu algai, kas gūta likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 8.panta pirmajā vai otrajā daļā noteiktā 6 kalendāra

mēnešu (no 2010.gada 1.janvāra – 12 kalendāra mēnešu) periodā, attiecīgajos kalendāra mēnešos ir atšķirīgi (t.sk.

nesamērīgi augsti) apmēri.

[4.7] Pieteicēju ieskatā, konstatēto ļaunprātīgo pabalsta saņēmēju skaits ir salīdzinoši niecīgs, tādēļ šāds problēmas

risinājums, kas attiecināms vienlīdz arī uz visiem citiem godprātīgiem bezdarbnieka pabalsta saņēmējiem, ir nesamērīgs.

Taču, izvērtējot noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteikto vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtību,

konstatējams, ka tā paredz ne tikai izslēgt no aprēķina perioda tā mēneša apdrošināšanas iemaksu algu, kurā tā ir vislielākā,

kas būtu nepieciešams grozījumu anotācijā minētās ļaunprātības novēršanai, bet paredz arī izslēgt no aprēķina perioda tā

mēneša apdrošināšanas iemaksu algu, kurā iemaksas ir vismazākās. Tādējādi rezultāts, kas tiek iegūts šādas formulas

pielietošanā, ir maksimāli tuvināties personas faktiskajiem vidējiem darba ienākumiem. Turklāt norādāms, ka tieši šāds

nepieciešamo grozījumu mērķis ir norādīts anotācijā. Proti, panākt bezdarbnieka pabalsta apmēra atbilstību personas

vidējiem ienākumiem noteiktajā periodā. Savukārt, ņemot vērā šā sprieduma 7.punktā norādīto, secināms, ka ar grozījumiem

ieviestais vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas princips atbilst valsts sociālās apdrošināšanas mērķim –

aizvietot personai darba ienākumus sociālā riska situācijās.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros saņemamajam sociālās apdrošināšanas

pakalpojumam ir proporcionāli jāatbilst veiktajām sociālajām iemaksām. Personai salīdzinājumā ar citām personām, kurām

tiek sniegti sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, nevar sniegt pakalpojumu, kas nav proporcionāli samērīgs ar šīs personas

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2004.gada 14.janvāra sprieduma lietā Nr.2003-

190103 9.2.punktu). Tāds sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincips, ka apdrošināšanas atlīdzībai, ko persona

saņem no sociālās apdrošināšanas budžeta, jābūt saistītai ar šīs personas veiktajām sociālajām iemaksām, darbojas arī citās

kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs, piemēram, Vācijā, kur sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz līdzīgiem

principiem kā Latvijā (sk., piemēram, BeckerJ.Transfergerechtigkeit und Verfassung.Tübingen: Mohr Siebeck,2001,

100.–111.lpp.).

Tādējādi personai a fortiori nevar sniegt sociālo pakalpojumu, kura apmēra noteikšanā tās veiktās sociālās iemaksas

vispār netiek ņemtas vērā, ja to ņemšana vērā nodrošinātu personai labvēlīgākus apstākļus un ja citām personām attiecīgais

sociālās apdrošināšanas pakalpojums tiek sniegts, tā apmēru saistot ar šo personu veiktajām sociālajām iemaksām.

[4.8] Taču vienlaicīgi norādāms, ka likumdevējs valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojuma nodrošināšanā kā

vienu no sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir noteicis solidaritātes principu. Likuma „Par valsts sociālo

apdrošināšanu” 3.panta otrajā daļā noteikts, ka sociālās apdrošināšanas pamatprincipi paredz: 1) solidaritāti starp sociālās

apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem; 2) sociālās apdrošināšanas

līdzekļu izmantošanu tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu.

Satversmes tiesa atzinusi, ka solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu saņēmējiem kā viens no valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir raksturīgs visiem obligātās sociālās

apdrošināšanas veidiem (sk. Satversmes tiesas 2004.gada 26.marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu) un

izdarītās iemaksas personai nodrošina tikai sociāli apdrošinātās personas statusu, kas dod personai tiesības paļauties uz to,

ka valsts tai piešķirs sociālo nodrošinājumu atbilstoši attiecīgajā laikā spēkā esošajām tiesību normām, bet nedod tiesības

paļauties uz konkrēta lieluma atlīdzību vai konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem. (sk. Satversmes tiesas 2010.gada

29.oktobra sprieduma lietā Nr.2010-17-01 12.1.punktu).

Ņemot vērā Satversmes tiesas atziņas, secināms, ka pieteicējiem nebija pamata paļauties, ka viņiem aprēķinātais

bezdarbnieka pabalsts būs tieši atbilstošs veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Sociālās apdrošināšanas atlīdzības

apmēra, arī bezdarba riska gadījumā, noteikšana ir valsts politiska rīcības brīvība, normatīvajos aktos nosakot

proporcionāli piešķiramo apdrošināšanas atlīdzības apmēru, ievērojot solidaritātes principu.

[4.9] Noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā ietvertais vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas princips ir

atbilstošs likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteiktajam mērķim daļēji aizstāt personas zaudētos ienākumus sociālā

riska gadījumā, ievērojot, ka pieteicēju saņemtie ienākumi atlaišanas brīdī (atlaišanas pabalsts un neizmantotā atvaļinājuma

atlīdzinājums naudā) neveido pieteicēju regulāros darba attiecību ietvaros gūtos ienākumus. Līdz ar to šādu ienākumu, kas

nav uzskatāmi par regulāriem pieteicēju darba ienākumiem, izslēgšana no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina

nepārkāpj samērīguma principu sociālās apdrošināšanas atlīdzības noteikšanai. Proti, tieši šāds tiesiskais regulējums,

ievērojot sociālās apdrošināšanas sistēmā noteikto solidaritātes principu, nodrošina tiesiska un taisnīga rezultāta

sasniegšanu, nodrošinot pieteicējiem un citām attiecīgā sociālā riska personām vienlīdzīgas Satversmes 109.pantā

garantētās tiesības.

[4.10] Izvērtējot pieteicēju argumentu, ka citos sociālās apdrošināšanas riska gadījumos vidējā apdrošināšanas

iemaksu alga tiek aprēķināta atšķirīgi, tādējādi bezdarbnieka pabalsta saņēmēji tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā,

salīdzinot ar citu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem, kā piemēru minot uz likuma „Par maternitātes un

slimības apdrošināšanu” pamata izdoto Ministru kabineta 1998.gada 28.jūlija noteikumu Nr.270 „Vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksu

kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.270) un uz likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā

un arodslimībām” pamata izdoto Ministru kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumu Nr. 50 „Obligātās sociālās

apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas

kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.50) noteikto vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtību, tiesa atzina, ka

noteikumos Nr.270 vidējā apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība noteikta līdzīgi kā bezdarbnieku pabalsta

aprēķināšanai noteikumos Nr.866, proti, vidējā apdrošināšanas iemaksu alga tiek aprēķināta par 12 mēnešu periodu, šo

periodu beidzot divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums (likuma „Par maternitātes

un slimības apdrošināšanu 31.panta pirmā daļa), taču neparedzot noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteikto aprēķina

kārtību gadījumam, ja apdrošināšanas iemaksu alga pārskata periodā pa mēnešiem ir bijusi atšķirīga (noteikumu Nr.270

8.punkts). Taču minēto apstākli kā aizklātu likuma robu noteikumos Nr.270 ir atzinusi Augstākā tiesa 2013.gada 22.oktobra

spriedumā lietā Nr.SKA-0492-13, secinot, ka vienreizējas atlīdzības sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu ietveršana

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ir pretēja likuma „Par valsts sociālās apdrošināšanu” 3.pantā un likuma „Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu” 5.pantā noteiktajam apdrošināšanas atlīdzības mērķim.

Noteikumos Nr.50 vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība ir noteikta līdzīgi kā noteikumos

Nr.270. Līdz ar to atzīstams, ka Augstākās tiesas atziņas vienlīdz attiecināmas arī uz noteikumos Nr.50 ietverto tiesisko

regulējumu.

Tiesa atzina, ka aplūkotais tiesiskais regulējums, ņemot vērā konstatēto likuma robu attiecībā par vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina kārtību likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” un likuma „Par

obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” regulētajos apdrošināšanas gadījumos,

ciktāl šāds regulējums ir salīdzināms ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteikto vidējās apdrošināšanas

algas aprēķināšanas kārtību (aprēķināmi pa atbilstošiem periodiem, likumos noteiktā aprēķināšanas kārtība ir vienāda),

sociāli apdrošinātās personas bezdarba riska gadījumā nenostāda nevienlīdzīgā situācijā ar citu aplūkoto sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem.

[4.11] Satversmes 109.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas,

bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.

Satversmes tiesa, interpretējot Latvijas Republikas Satversmes 109.pantu, ir norādījusi, ka valstij ir pienākums sniegt

personai atbalstu bezdarba gadījumā un gādāt, lai persona nepaliktu bez iztikas līdzekļiem. Taču no Satversmes 109.panta

neizriet valsts pienākums personai bezdarba gadījumā saglabāt to pašu vai līdzīgu ienākumu līmeni, kāds tai bija laikā, kad

šī persona bija nodarbināta. Satversmes 109.pants ir vērsts uz to, lai persona nepaliktu bez iztikas līdzekļiem (sk.

Satversmes tiesas 2010.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 secinājumu daļas 10.4.punktu). Ņemot vērā

iepriekš izklāstītos apsvērumus, secināms, ka, noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkta piemērošana, aprēķinot pieteicējiem

bezdarbnieka pabalstu, neaizskar Satversmes 109.pantā garantētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā.

[4.12] Satversmes 91.pantā noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91.panta pirmo teikumu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts

institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā

Nr.2001-07-0103 secinājumu daļas 3.punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002.gada 23.decembra sprieduma lietā Nr.2002-15-01 secinājumu daļas 3.punktu).

Kā konstatēts iepriekš, noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteiktais vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

aprēķināšanas princips ir noteikts likuma „Par valsts sociālās apdrošināšanas” 3.pantā noteiktā mērķa īstenošanai, proti,

šādam ierobežojumam ir no likuma izrietošs, tiesisks mērķis, kā to ir atzinusi arī Augstākā tiesa iepriekš minētājā lietā,

izvērtējot vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā iekļaujamos personas ienākumus, par kuriem veiktas valsts sociālās

apdrošināšanas iemaksas. Proti, ievērojot likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.pantā noteikto likuma mērķi un

likumā nostiprināto valsts sociālajā apdrošināšanā piemērojamo solidaritātes principu, sociāli apdrošinātājam personām

bezdarba riska gadījumā saskaņā ar noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktu tiek nodrošināts to regulārajiem darba ienākumiem

proporcionāli atbilstošs apdrošināšanas atlīdzinājums bezdarba riska iestāšanās gadījumā. Līdz ar to atzīstams, ka minētās

strīdus tiesību normas mērķis ir tiesisks, leģitīms un tiesību normā noteiktais ierobežojums vienreizēju ienākumu ietveršanai

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā sociālās apdrošināšanas atlīdzinājuma apmēra noteikšanai, lai proporcionāli

atlīdzinātu sociāli apdrošinātajai personai sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus (regulāros ienākumus), ir

samērīgs līdzeklis minētā mērķa sasniegšanai.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 11.decembra spriedumu pieteicēji iesniedza apelācijas sūdzību, kurā

nepiekrīt pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, atkārtojot pieteikumā izteiktos argumentus, un norāda turpmāko.

[5.1] Arī tad, ja pieteicējiem pabalsti tiktu pārrēķināti, ņemot vērā visas apdrošināšanas iemaksas, tie nesasniegtu

ikmēneša ienākumus, kādi tie bija pirms sociālā riska iestāšanās.

[5.2] Pieteicēji neapstrīd Ministru kabineta kompetenci noteikt kārtību, kādā aprēķināma vidējā iemaksu alga, tomēr

uzstāj, ka, aprēķinot vidējo iemaksu algu, iestādei jāņem vērā vienlīdzības, samērīguma un solidaritātes princips, kā arī

Satversmes 91. un 109.pants.

[5.3] Ņemot vērā, ka aģentūra, piešķirot bezdarbnieka pabalstu, katru gadījumu vērtē individuāli, krāpšanās

gadījumā aģentūrai ir pienākums to fiksēt un vērsties pret krāpniekiem individuāli, nevis liegt pieteicējiem tiesības saņemt

bezdarbnieka pabalstu salīdzinoši niecīga ļaunprātīgo bezdarbnieka pabalsta pieprasītāju skaita (nesasniedza 0,1% no

visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem) dēļ.

[5.4] Grozījumu anotācijā norādītais, ka grozījumi skars visus bezdarbniekus, samazinot viņu pabalsta apmēru, ir

pretrunā norādītajam mērķim panākt bezdarbnieka pabalsta apmēra atbilstību personas vidējiem ienākumiem noteiktajā

periodā. Lielākās un mazākās iemaksu algas izslēgšana no aprēķina būtu loģiska tikai tad, ja bezdarbnieka pabalsts tiktu

piešķirts 100% apmērā no veiktās iemaksu algas. Turklāt arī kompensācija un atvaļinājuma kompensācija uzskatāma par

darba ienākumiem, no kuriem tiek aprēķinātas sociālās iemaksas.

[5.5] Apdrošināšanas atlīdzībai jābūt proporcionālai personas veiktajām sociālajām iemaksām, pretējā gadījumā

netiek ievēroti solidaritātes un vienlīdzības principi.

[5.6] Tiesas arguments, ka vidējās iemaksu algas noteikšanā jāņem vērā ienākuma regularitāte, nav pamatots ar

normatīvajiem aktiem.

[5.7] Augstākās tiesas atziņas 2013.gada 22.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-0492-13 nav attiecināmas uz konkrēto

gadījumu, jo minētajā lietā strīds ir par maternitātes pabalsta aprēķina pareizību. Pirmkārt, tiesa nav ņēmusi vērā, ka

ierobežojums bezdarbnieka pabalsta aprēķinā iekļaut lielāko un mazāko iemaksu algu skar tikai atsevišķu pabalsta saņēmēju

daļu. Otrkārt, maternitātes pabalsts tiek aprēķināts 100% apmērā no vidējās iemaksu algas, bet bezdarba gadījumā pabalsts

netiek aprēķināts šādā veidā.

[5.8] Noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkts pieņemts, ņemot vērā valsts tā laika finansiālo stāvokli. Pašlaik, kad

finansiālais stāvoklis uzlabojies, valsts atsevišķus ierobežojumus ir atcēlusi, savukārt dažas tiesību normas valsts ir

grozījusi.

[5.9] Tiesa nepareizi piemērojusi judikatūru un nav izmantojusi tiesības vērsties Satversmes tiesā, lai noskaidrotu

noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunkta atbilstību Satversmes 91. un 109.pantam.

[6] Paskaidrojumā par apelācijas sūdzību aģentūra paudusi viedokli, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pareizs.

[7] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa administratīvo lietu

izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[8] Izvērtējusi lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar administratīvā procesa dalībnieku izvirzīto argumentu

pamatojumu, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēju apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[9] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Administratīvā rajona tiesa 2013.gada 11.decembra spriedumā pareizi

konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tādēļ,

pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās

instances tiesas sprieduma motivācijai un to neatkārto.

[10] Atbildes uz apelācijas sūdzības argumentiem, kas izteikti jau pieteikumā, ir rodamas pirmās instances tiesas

spriedumā, kura motivācijai apgabaltiesa ir pievienojusies. Uz papildus argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāko.

[10.1] Lai gan Augstākās tiesas 2013.gada 22.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-0492-13, uz kuru atsaukusies pirmās

instances tiesa, ir vērtēta maternitātes pabalsta aprēķināšana, tajā izteiktās atziņas var attiecināt uz jebkuru sociālās

apdrošināšanas pabalstu izmaksu, jo sociālo tiesību pamatprincipi attiecināmi uz visu sociālo sistēmu gadījumos, ja no

budžeta izmaksājamo pabalstu aprēķina pamatā ir apdrošināšanas iemaksu alga attiecīgajā periodā. Pirmās instances tiesa

pareizi secinājusi, ka, piemērojot strīdus normu, netiek pārkāpti vienlīdzības, samērīguma un solidaritātes principi.

Kā izriet no pieteikuma un apelācijas sūdzības, pieteicēji pamatā iebilst pret to, ka pabalsta aprēķinā nav ņemta vērā

2012.gada septembra iemaksu alga, kad ienākumi 12 mēnešu periodā bijuši vislielākie (tie bija gandrīz desmit reizes lielāki

par iepriekšējiem ikmēneša ienākumiem). Kā to pamatoti atzina pirmās instances tiesa, nevienā no pabalstu veidiem aprēķinā

netiek ņemti vērā neregulārie ienākumi (atlaišanas pabalsti un atvaļinājuma kompensācijas).

Apgabaltiesas ieskatā no likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” un likuma „Par apdrošināšanu bezdarba

gadījumam” tiesību normām neizriet, ka sociālā apdrošināšana un bezdarbnieka pabalsts ir paredzēti tam, lai atlīdzinātu

personai arī tos ienākumus, ko persona, zaudējot darbu, guvusi vienreizēji kā kompensāciju no darba devēja.

Turklāt noteikumu Nr.866 2.3.apakšpunktā noteiktā apdrošināšanas iemaksu alga bezdarbnieka pabalsta apmēra

noteikšanai objektīvāk ļauj sasniegt sociālās apdrošināšanas mērķi – atlīdzināt personai tos reāli darbā gūtos ienākumus,

kurus persona zaudējusi sociālā riska iestāšanas gadījumā, jo vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķina periodā

neieskaita to divu mēnešu apdrošināšanas iemaksu algu, kuros tā ir bijusi vislielākā un vismazākā.

Kā atzīts Augstākās tiesas judikatūrā (sk., piemēram, 2013.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-234/2013

7.punktu), saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmo daļu sociālā apdrošināšana ir pasākumu

kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā

ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai

saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās

apgādībā esošās personas nāvi. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa. Sociālās

apdrošināšanas būtība ir apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumus sakarā ar sociālā riska (apdrošināšanas

gadījuma) iestāšanos. Tas nozīmē, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāts sociālās

apdrošināšanas pabalsts, kas sedz daļu no personas gūtajiem ienākumiem, kādi tai bija sociālā riska iestāšanās brīdī un

kurus tā nespēj iegūt sociālā riska iestāšanās dēļ (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-

246/2010 9.punktu). Tātad sociālās apdrošināšanas mērķis ir novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu

zaudējumu, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā.

Tajā pašā spriedumā 12.punktā arī atzīts, ka likumā noteikto sociālo iemaksu izdarīšana nodrošina personai sociāli

apdrošinātās personas statusu šajā jomā, taču, kā atzinusi Satversmes tiesa, nedod tiesības paļauties uz konkrēta lieluma

atlīdzību vai konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem.

[10.2] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104.panta otrās daļas pirmajam teikumam, ja tiesa uzskata, ka tiesību

norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta

motivētu pieteikumu Satversmes tiesai. No minētās normas izriet, ka jautājuma izlemšana par vēršanos Satversmes tiesā ir

administratīvās tiesas prerogatīva. Pieteicēju viedoklis, ka administratīvajai tiesai ir jāvēršas Satversmes tiesā saistībā ar

pieteicēju minētās tiesību normas konstitucionalitātes pārbaudi, tiesai nav saistošs.

[10.3] Apgabaltiesas ieskatā lietā nav konstatējama tiesību normas neatbilstība Satversmei, turklāt Satversmes tiesa

2010.gada 29.oktobra spriedumā lietā Nr.2010-17-01, uz kuru atsaucas arī pirmās instances tiesa, jau ir paudusi nostāju, ka

izdarītās iemaksas personai nodrošina tikai sociāli apdrošinātās personas statusu, kas dod personai tiesības paļauties uz to,

ka valsts tai piešķirs sociālo nodrošinājumu atbilstoši attiecīgajā laikā spēkā esošajām tiesību normām, bet nedod tiesības

paļauties uz konkrēta lieluma atlīdzību vai konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem (sk. 12.1.punktu).

Lai gan minētā atziņa izteikta lietā, kas saistīta ar darba negadījumu apdrošināšanu, arī bezdarba apdrošināšana (kā

ikviena sociālās apdrošināšanas joma) ir balstīta uz obligātajām iemaksām un solidaritātes principu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/, /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/ pieteikumu par labvēlīgāku Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras administratīvo aktu izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā vienā mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Kaļiņina

Tiesnese S.Liniņa

Tiesnese U.Mihailova