Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420759810 / AA43-0672-14 Generato dall'IA

Court dismissed VAT refund claim where taxpayer knowingly participated in a scheme to evade tax deductions.

Numero d'incarto A420759810 / AA43-0672-14
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court dismissed the taxpayer's request to revoke the State Revenue Service's decision regarding VAT discrepancies. The court found the taxpayer knowingly participated in a scheme to illegally obtain tax benefits by using a shell company without proper authorization. Consequently, the court ruled that the taxpayer violated bookkeeping laws and the administrative decision was legally sound.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 10.pants; Likums "Par grāmatvedību" 2. un 7.pants: The court established that a taxpayer cannot claim input tax deductions if they knowingly participated in a scheme to evade tax, constituting a violation of bookkeeping laws.

Parole chiave

Generato dall'IA
VAT input tax deduction tax evasion scheme bookkeeping violation State Revenue Service administrative review responsabilità del responsabile di progetto vizio di costruzione adempimento inesatto

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Likums "Par pievienotās vērtības nodokli" 10.pants
Likums "Par grāmatvedību" 2. un 7.pants
Likums "Par nodokļiem un nodevām" 23.pants 5.1daļa
Administratīvā procesa likums 307. un 309.pants
Komerclikums 221.pants
Civillikums 1410.pants
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420759810

Lietas arhīva Nr. AA43-0672-14/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 2.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Meldere,

tiesneses Dz.Amerika un L.Konošonoka,

piedaloties pieteicējas SIA „/nosaukums/” pārstāvim /pers. C/ un /pers. D/, atbildētājas Latvijas Republikas pusē

pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim /pers. E/ un /pers. F/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „/nosaukums/” pieteikumu par

Valsts ieņēmumu dienesta 2010.gada 22.augusta lēmuma Nr.22.4.2/44892 atcelšanu, sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 8.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu kontroles pārvalde, veicot SIA „/nosaukums//” datu

atbilstības pārbaudi par 2007.gada septembri – decembri un 2008.gada janvāri – martu, konstatēja neatbilstības starp

nodokļu maksātāja minēto taksācijas periodu pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) deklarācijās deklarēto un

nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju.

Ar VID Nodokļu kontroles pārvaldes direktores v.i. 2010.gada 7.jūlija lēmumu Nr.23.20.3/35078 (turpmāk –

Sākotnējais lēmums) pieteicējai papildu nomaksai budžetā noteikts PVN Ls 47 159,54, nokavējuma nauda Ls 20 773,28, kā

arī samazināts no budžeta atmaksājamais PVN par Ls 1468,66.

Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja.

[2] Ar VID ģenerāldirektora 2010.gada 22.augusta lēmumu Nr.22.4.2/44892 (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts

Sākotnējais lēmums. Lēmums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[2.1] VID atsaucies uz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu, likuma „Par

grāmatvedību” 2. un 7.pantu, kā arī judikatūrā atzīto, ka tiesības atskaitīt priekšnodokli ir tikai tad, ja pastāv visi likuma

„Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētie priekšnoteikumi.

[2.2] Lietā ir SIA „/nosaukums 2/” vārdā noformētie 7 faktūrrēķini par projektēšanas un celtniecības darbiem Ls

270 156,66 apmērā un PVN Ls 48 628,2 apmērā, kurus parakstījis /pers. I/ (SIA „/nosaukums 2/” amatpersona no

/datums/līdz /datums/).

/pers. I/ 2009.gada 2.decembrī VID Finanšu policijas pārvaldes izmeklētājam sniedza paskaidrojumu, kurā norādīja, ka

SIA „/nosaukums 2/” viņš reģistrējis pēc trešās personas lūguma, neko nezina par uzņēmuma dibināšanas apstākļiem,

norēķinu kontu atvēršanu un naudas plūsmām. /pers. I/ nav zināms, kas noformēja darījumu dokumentus un noslēdza

līgumus ar darījumu partneriem, pieprasīja un saņēma pavadzīmes, kā arī parakstīja un iesniedza dokumentus nodokļu

administrācijai.

V I D atsaucies uz Komerclikuma 221.panta pirmo daļu un Civillikuma 1410.pantu, norādot, ka vienīgā SIA

„/nosaukums 2/” amatpersona ir noliegusi saimnieciskās darbības veikšanu sabiedrībā.

[2.3] Tematiskajā pārbaudē tika pārbaudīti atsevišķi grāmatvedības dokumenti un salīdzināti ar grāmatvedības

informāciju. No minētā nevar secināt, ka tematiskās pārbaudes rezultātā grāmatvedības reģistros iegrāmatotie darījumi ar

SIA „/nosaukums 2/” būtu atzīti par faktiski notikušiem.

[2.4] Vērtēt informāciju un pierādījumus, kas iegūti kriminālprocesa ietvaros, nodokļu administrācija nav tiesīga, jo

Kriminālprocesa likuma 396.panta pirmā daļa paredz informācijas izmantošanas ierobežojumu – ziņas, kas iegūtas

kriminālprocesā, izpaužamas tikai ar procesa virzītāja atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Tādēļ vērtēts ir tikai SIA

„/nosaukums 2/” amatpersonas paskaidrojums.

[2.5] Līgumi un nodokļu rēķini nav neapstrīdami darījumu faktiskās norises pierādījumi, kā tas atzīts judikatūrā.

[2.6] Tā kā VID rīcībā esošie pierādījumi liecina par darījumu ar SIA „/nosaukums 2/” faktisko neesamību un

pieteicēja neiesniedza precizētas PVN deklarācijas, VID Nodokļu kontroles pārvalde pamatoti saskaņā ar likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.1daļu, 29.panta otro daļu pieteicējai papildu nomaksai budžetā noteica PVN Ls

47 159,54, nokavējuma naudu Ls 20 773,28, kā arī samazināja no budžeta atmaksājamo PVN par Ls 1468,66.

[2.7] Sākotnējā lēmumā ir uzskaitītas tiesību normas, pamatojoties uz kurām lēmums ir pieņemts. Likuma „Par

nodokļiem un nodevām” mērķis ir nodrošināt savlaicīgu nodokļu iekasēšanu un novērst izvairīšanos no nodokļu nomaksas,

nodokļu kontrole notika nolūkā sasniegt šādu mērķi PVN jomā. Tādēļ nav konstatējama Administratīvā procesa likuma

(turpmāk – APL) 5.panta neievērošana. Lai papildu nomaksai budžetā noteiktu nodokļu maksājumus, VID nav obligāti

jākonstatē administratīvais pārkāpums, jo datu atbilstības pārbaude notiek APL ietvaros un tai nav tiešas saistības ar

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

[3] 2010.gada 22.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums, kas pamatots ar turpmāk

minētajiem apsvērumiem.

[3.1] Pieteicēja uzskata, ka darījumos ar SIA „/nosaukums 2/” bija visi priekšnoteikumi, lai atskaitītu priekšnodokli.

Darījumu apliecinošie dokumenti nav tikai formāli noformēti, faktiski tika veikta darījumos norādītā būvprojekta

izstrādāšana un remontdarbi pieteicējas noliktavās. VID tematiskās pārbaudes veicējiem 2008.gada augustā tika uzrādīts

izstrādātais tehniskais projekts, veiktie remontdarbi. VID fiksēja remontdarbus, nofotografējot noliktavas.

[3.2] 2007.gada 21.septembrī starp pieteicēju kā pasūtītāju un SIA „/nosaukums 2/” kā projektētāju tika noslēgts

līgums Nr.A09/2007 par būvprojekta izstrādāšanu un saskaņošanu. SIA „/nosaukums 2/” izpildīja savas saistības, jo

izstrādāja skiču projektu un pilnu tehnisko projektu noliktavu kompleksa būvniecībai. Izstrādātais projekts šobrīd tiek

pārstrādāts, jo pieteicēja nolēma samazināt noliktavu kompleksa kvadratūru. Pieteicēja ir izpildījusi savas saistības.

2007.gada 5.novembrī starp pieteicēju kā pasūtītāju un SIA „/nosaukums 2/” kā uzņēmēju tika noslēgts līgums Nr.7/07

par remontdarbiem, SIA „/nosaukums 2/” veica noliktavas, kas atrodas /adrese/.sekcijas 9.noliktavas remontdarbus.

Pieteicēja veica samaksu par remontdarbiem.

2007.gada 10.decembrī starp pieteicēju kā pasūtītāju un SIA „/nosaukums 2/” kā uzņēmēju tika noslēgts līgums

Nr.1/08 par remontdarbiem, SIA „/nosaukums 2/” veica rampas izbūvi, sekcija 0-1. Pieteicēja veica samaksu par

remontdarbiem un izbūvi.

2008.gada 8.februārī starp pieteicēju kā pasūtītāju un SIA „/nosaukums 2/” kā uzņēmēju tika noslēgts līgums

Nr.2/08 par remontdarbiem, SIA „/nosaukums 2/” veica noliktavas /adrese/, sekcijas 0-1 remontdarbus. Pieteicēja veica

samaksu par remontdarbiem.

Izstrādātais projekts un izremontētās noliktavas nodrošināja pieteicējas saimniecisko darbību.

[3.3] Darījumā ar pieteicēju SIA „/nosaukums 2/” amatpersona gribu izteica rakstveidā, tātad atbilstoši Civillikuma

normām. Nav pamata uzskatīt, ka trūkst SIA „/nosaukums 2/” gribas, jo visi līgumi ir parakstīti, SIA „/nosaukums 2/”

līgumu izpildē bija arī personiska interese – samaksas saņemšana. Tikai vienas personas izteikts noliegums, ka tā nav

veikusi kādas darbības, var tikt uzskatīts par pierādījumu tikai tad, ja tas tiek apstiprināts ar citiem pierādījumiem.

[3.4] Lēmumā ir atsauce uz Kriminālprocesa likuma 396.pantu par kriminālprocesā iegūto ziņu izpaušanu tikai ar

procesa virzītāja atļauju, taču nav informācijas par to, ka no procesa virzītāja būtu pieprasīta papildus informācija, kas

apstiprinātu /pers. I/ paskaidrojumā minēto attiecībā uz darījumu ar pieteicēju.

Pieteicējai nav bijusi iespēja iepazīties ar /pers. I/ paskaidrojumu, tādēļ nevar sniegt argumentāciju par to. /pers. I/

paskaidrojumi netiek apstiprināti ar citiem pierādījumiem, tajā skaitā tiem, kas bija pieteicējas rīcībā un tika uzrādīti VID

tematiskajā pārbaudē 2008.gada 21.augustā, kā arī nosūtīti VID Finanšu policijas pārvaldes izmeklētājam. Paskaidrojumu

/pers. I/ sniedzis tikai 2009.gada 2.decembrī, bet iepriekš veiktajā tematiskajā pārbaudē un Finanšu policijas izmeklēšanas

laikā šādus paziņojumus nav izteicis. Līdz ar to pieteicēja apšaubījusi /pers. I/ apgalvojumu patiesumu. Vienas darījuma

puses pārstāvja paziņojums nevar būt par pamatu darījuma atzīšanai par spēkā neesošu, to par tādu var atzīt tikai tiesa.

VID, pieņemot Lēmumu, kas balstīts tikai uz /pers. I/ paskaidrojumiem, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības un likuma atrunas

principu. VID nav noskaidrojis /pers. I/ paraksta īstumu (nav veikta grafoloģiskā ekspertīze), paskaidrojumi nav apstiprināti

ar pierādījumiem.

[3.5] Pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā norādījusi, ka nepieciešamības gadījumā var uzrādīt gan izstrādāto projektu,

gan noliktavu telpas, kur remontdarbi tika veikti, taču šādi pierādījumi netika pieprasīti.

[3.6] Laikā, kad notika darījumi ar SIA „/nosaukums 2/”, SIA „/nosaukums 2/” bija PVN maksātāja, bija sasniedzama

juridiskajā adresē, tās amatpersona nenoliedza savas darbības.

[3.7] Nokavējuma naudas aprēķināšana ir pretēja tiesiskās paļāvības principam. Pieteicējai nav skaidrs, kādēļ VID jau

2008.gadā, veicot pārbaudi, neinformēja pieteicēju par savām aizdomām, bet nogaidīja gandrīz divus gadus, pēc tam

pieprasot veikt maksājumus un aprēķinot ievērojama apmēra nokavējuma naudu.

[3.8] VID nav ievērojis privātpersonas tiesību ievērošanas principu, jo pieteicēja vairākkārt ir sniegusi informāciju par

darījumiem, uzrādījusi veiktos darbus, taču VID nav to ievērojis un nav respektējis pieteicējas argumentus.

[4] 2010.gada 1.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts VID paskaidrojums par pieteikumu. Paskaidrojums

pamatots ar Lēmumā ietvertajiem apsvērumiem. VID atsaucas uz judikatūras atziņām un norāda, ka, lai iegūtu tiesības

atskaitīt priekšnodokli, ir jākonstatē tas, vai darījums faktiski pēc tā ekonomiskā un juridiskā satura ir noticis. VID norāda,

ka audita gaidā konstatēti tādi apstākļi, kas ļāva secināt, ka rēķinos un līgumos norādītie darījumi nav notikuši.

[5] 2012.gada 3.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemti pieteicējas papildus paskaidrojumi. Tajos norādīts, ka

/pers. I/ paskaidrojumu VID par SIA „/nosaukums 2/” sniedzis tikai 2009.gada 2.decembrī, bet iepriekš veiktajā tematiskajā

pārbaudē un Finanšu policijas izmeklēšanas laikā /pers. I/ nav norādījis, ka neko nezina par SIA „/nosaukums 2/”

saimniecisko darbību un nav tās vārdā veicis nekādus darījumus. Līdz ar to ir pamats apšaubīt /pers. I/ apgalvojumu

patiesumu.

VID, veicot 2008.gada 21.augusta tematisko pārbaudi, konstatēja, ka darījums ar SIA „/nosaukums 2/” ir noticis un ka

remontdarbi ir veikti. Lietā nav pievienoti SIA „/nosaukums 2/” pārstāvju 2008.gadā iesniegtie paskaidrojumi, kuros,

iespējams, tie ir apliecinājuši savus darījumus, tajā skaitā arī ar pieteicēju.

Pieteicējai nav pārliecības, ka /pers. I/ nezināja par SIA „/nosaukums 2/” darījumiem ar pieteicēju. VID /pers. I/ nav

uzdevusi tiešus jautājumus par darījumiem ar pieteicēju.

[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 8.novembra spriedumu pieteikums apmierināts.

[6.1] Tiesa konstatējusi, ka VID Lēmumu pieņēmis, jo uzskatījis, ka pieteicējai nebija tiesības atskaitīt priekšnodokli.

Savukārt pieteicēja nepiekrīt šādam viedoklim. Tātad lietā ir strīds par to, vai pieteicējai bija tiesības atskaitīt priekšnodokli.

[6.2] Tiesa konstatējusi, ka VID ir uzskatījis, ka pieteicējai nebija tiesības atskaitīt priekšnodokli, jo darījumi faktiski

nav notikuši ar nodokļu rēķinā norādīto personu.

Kā norādījis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa) faktūras-rēķini vai preču

pavadzīmes-rēķini ir uzskatāmi par nodokļa rēķiniem un par pakalpojuma sniegšanu vai preču piegādi apliecinošiem

dokumentiem likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta izpratnē un šādu dokumentu esamība ļauj pieņemt, ka

pakalpojums ir sniegts vai preces ir piegādātas. Tomēr šāds pieņēmums neizslēdz iespēju administratīvā procesa

dalībniekam to apstrīdēt, iesniedzot attiecīgus pierādījumus, kas apliecina pretējo. Ja VID, pildot savu kontroles funkciju, ir

iesniedzis pierādījumus, kas rada pamatotas šaubas par preču pavadzīmē-rēķinā norādīto ziņu patiesumu, tad pieteicējam

savukārt ir interese iesniegt pierādījumus, kas atspēko VID norādītos faktus. Proti, ja nodokļu maksātājs uzskata, ka VID ir

nepamatoti apšaubījis kādu darījumu vai dokumentu, atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantam, nodokļu

maksātājam ir jāiesniedz papildus pierādījumi par to, ka rēķinā norādītā persona tiešām sniegusi pakalpojumu vai

piegādājusi preces. Nodokļu maksātājam ir jābūt spējīgam atspēkot argumentus, kas apdraud tā tiesības pretendēt uz

priekšnodokļa atskaitīšanu ar APL paredzētiem pierādīšanas līdzekļiem. Nodokļu maksātāja pienākums iesniegt

pierādījumus savu tiesību pierādīšanai nozīmē, ka gadījumā, ja no VID savāktajiem pierādījumiem secināms, ka darījums

nav faktiski noticis ar pieteicējas grāmatvedības dokumentos norādīto personu, tad pieteicējai jāspēj iesniegt pietiekami

pārliecinoši pierādījumi tieši par darījuma faktisko norisi. Bet, ja pieteicējam savākt kādus pierādījumus nav iespējams, tas

atbilstoši APL 168.panta pirmajai daļai var lūgt tiesu pieprasīt pierādījumus (Tiesu prakses vispārinājuma „Administratīvo

tiesu prakse likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 28.-31.punkts,

http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/).

[6.2.1] Savus secinājumus par to, ka darījumi faktiski nav notikuši, VID ir pamatojis ar SIA „/nosaukums 2/”

amatpersonas /pers. I/ paskaidrojumiem. Lēmumā norādīts, ka /pers. I/ ir paskaidrojis, ka par SIA „/nosaukums 2/”

amatpersonu ir kļuvis pēc trešās personas lūguma, neko nezina par SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību un tās vārdā

nav veicis nekādus darījumus. /pers. I/ neesot zināms, kas noformējis darījuma dokumentus un noslēdza līgumus ar

darījuma partneriem, saņēma pavadzīmes, tās parakstīja un iesniedza VID nodokļu deklarācijas un pārskatus.

Tiesa, pārbaudot lietā esošos materiālus, konstatējusi, ka /pers. I/ 2009.gada 2.decembra paskaidrojumos ir norādījis,

ka par SIA „/nosaukums 2/” amatpersonu ir kļuvis pēc tādas trešās personas lūguma, kuras vārdu un uzvārdu neatceras.

Tāpat /pers. I/ norādījis, ka neko nezina par SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību, jo pats to neveica. Taču trešā

persona esot paskaidrojusi, ka uzņēmums sniedz starpniecības pakalpojumus būvniecībā. /pers. I/ arī norādījis, ka viņam

neesot zināms, kas noformēja darījuma dokumentus un noslēdza līgumus ar darījuma partneriem, saņēma pavadzīmes, tās

parakstīja un iesniedza VID nodokļu deklarācijas un pārskatus. Vienlaikus /pers. I/ ir atzinis, ka aptuveni 2008.gada rudenī

ir parakstījis pilnvaru kādai personai rīkoties viņa vārdā, taču šīs personas vārdu un to, kādu darbību veikšanai šī persona

pilnvarota, viņš neatceras (lietas 149.-160.lapa).

Tātad no /pers. I/ paskaidrojumiem izrietēja, ka viņš pats nav veicis saimniecisko darbību SIA „/nosaukums 2/” vārdā.

Taču vienlaikus viņš bija norādījis, ka ir pilnvarojis kādu citu personu rīkoties viņa vārdā. Tiesa uzskatījusi, ka šādi

paskaidrojumi, neveicot nekādas papildus pārbaudes, nevar tikt atzīti par pietiekamu pamatu darījumu apšaubīšanai. No

šiem paskaidrojumiem izriet, ka pastāv iespēja, ka /pers. I/ pats nav veicis saimniecisko darbību SIA „/nosaukums 2/”

vārdā, taču to darīt ir pilnvarojis kādu citu personu. Turklāt paskaidrojumiem, kuros persona apgalvo, ka neatceras tās

personas vārdu un uzvārdu, kura ir lūgusi viņam kļūt par uzņēmuma amatpersonu vai kuru viņš ir pilnvarojis veikt kādas

darbības savā vārdā, nav piešķirama augsta ticamība. Taču no lietas materiāliem izriet, ka, neskatoties uz to, VID nekādas

papildus pārbaudes par SIA „/nosaukums 2/” darbību nav veicis. VID nav ne pārbaudījis deklarēto darbinieku skaitu, ne

deklarēto darījumu partneru skaitu, ne arī mēģinājis iegūt kādus paskaidrojumus no deklarētajiem darījuma partneriem.

[6.2.2] Turklāt pēc pieteicējas lūguma tiesas sēdē tika uzklausīti vairāki liecinieki.

Liecinieks /pers. I/ norādīja, ka par SIA „/nosaukums 2/” amatpersonu ir kļuvis pēc /pers. M/ lūguma. /pers. M/ esot

paskaidrojis, ka pats nevarot kļūt par uzņēmuma amatpersonu parādu dēļ. Faktiski SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko

darbību ir veicis /pers. M/, bet /pers. I/ esot tikai parakstījis nepieciešamos dokumentus. Liecinieks /pers. I/ arī apstiprināja,

ka ir parakstījis līgumu ar pieteicēju.

/pers. M/ paskaidroja, ka viņš ir piedāvājis /pers. I/ izveidot uzņēmumu, kur /pers. I/ būtu amatpersona. Pats par

amatpersonu neesot varējis kļūt parādu dēļ. /pers. M/ esot darbojies uz pilnvaras pamata, kuru viņam bija izsniedzis /pers.

I/. /pers. M/ norādīja, ka SIA „/nosaukums 2/” ir bijuši darījumi ar pieteicēju. Darbi veikti ar apakšuzņēmēju palīdzību.

Liecinieks/pers. O/ paskaidroja, ka viņš ir pieteicējas darbinieks un atbild par visiem tehniskajiem darbiem. Par

darījumiem ar SIA „/nosaukums 2/” viņš paskaidroja, ka visu laiku ir kontaktējies ar /vārds/ un viņam radies iespaids, ka

/vārds/ ir SIA „/nosaukums 2/” būvdarbu vadītājs.

Arī pieteicējas amatpersona /pers. C/ tiesas sēdē paskaidroja, ka /pers. M/, kuru viņš pazīst no kopīgām sporta

gaitām, ir piedāvājis atrisināt jautājumu par noliktavām nepieciešamo remontu un kā darījuma partneri ieteica SIA

„/nosaukums 2/”. /pers. M/ ir vedis dokumentus parakstīšanai un nodevis arī veiktos darbus. /pers. I/ viņš nekad neesot

saticis.

[6.2.3] Ņemot vērā minēto, tiesa secinājusi, ka no liecinieku un pieteicējas amatpersonas paskaidrojumiem izriet, ka

/pers. I/ pats saimniecisko darbību SIA „/nosaukums 2/” vārdā neveica, taču viņš bija pilnvarojis /pers. M/ to darīt. /pers.

M/ uz pilnvaras pamata esot meklējis darījumu partnerus, nodevis paveiktos darbus. /pers. I/ ir parakstījis nepieciešamos

darījuma dokumentus. Visus dokumentus parakstīšanai vedis /pers. M/, bet /pers. I/ ar /pers. P/ nav ticies. Konkrētos

darbus pieteicējai izpildījuši SIA „/nosaukums 2/” apakšuzņēmēji.

Tiesa norādījusi, ka nav aizliegts uzņēmuma saimniecisko darbību veikt šādā veidā, kad uzņēmuma amatpersona tikai

paraksta nepieciešamos dokumentus, bet visu saimniecisko darbību organizē uzņēmuma amatpersonas pilnvarota persona.

Tiesa konstatējusi, ka /pers. M/ nevarēja nosaukt konkrētus apakšuzņēmējus, norādot, ka nosaukumus ir aizmirsis, kā

arī nevarēja neko paskaidrot par SIA „/nosaukums 2/” darbiniekiem. Tāpat /pers. M/ liecības un /pers. I/ liecības bija

pretrunīgas. Tomēr tiesas ieskatā tas nav pietiekami, lai secinātu, ka darījumus neveica SIA „/nosaukums 2/” ar

apakšuzņēmēju palīdzību, it īpaši situācijā, kad VID nav ieguvis nekādus papildus pierādījumus par SIA „/nosaukums 2/”

saimniecisko darbību. Turklāt liecinieku liecības tieši par to, kā tika organizēta SIA „/nosaukums 2/” saimnieciskā darbība,

bija saskanīgas.

[6.3] Ņemot vērā minēto, tiesa secinājusi, ka VID nav ieguvis pietiekamus pierādījumus pieteicējas darījumu

apšaubīšanai. Pieteicēja ar liecinieku palīdzību principā ir izskaidrojusi, kā notika konkrētie darījumi. Savukārt VID nav

veicis nekādas papildus pārbaudes par SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību, kas ļautu pamatoti apšaubīt to, ka šie

darījumi ir notikuši.

Tiesa atzinusi, ka atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantam pierādījumus par nodokļu maksājumu

lielumu ir jānodrošina nodokļu maksātājam, ja viņš nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu

lielumam. Tomēr tiesas ieskatā šo normu nedrīkst interpretēt tā, ka tā pilnībā atbrīvo VID no pierādījumu vākšanas. Tiesa

uzskatījusi, ka arī nodokļu lietās VID ir saistošs objektīvās izmeklēšanas princips un procesuālā taisnīguma princips.

Objektīvās izmeklēšanas princips kā viens no administratīvā procesa procesuālajiem pamatprincipiem piemērojams ne tikai

administratīvajā procesā tiesā, bet arī administratīvajā procesā iestādē. Atbilstoši tam iestādei ir pienākums objektīvi

noskaidrot visus būtiskos lietas apstākļus (Objektīvās izmeklēšanas princips - interpretācija un piemērošana.

http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2005/). Tiesas ieskatā iestādes pienākums noskaidrot visus būtiskos lietas apstākļus

izriet arī no procesuālā taisnīguma principa. Šis princips prasa, lai iestāde rūpīgi izvērtētu, kāda informācija ir nepieciešama

lēmuma pieņemšanai, savāktu visu nepieciešamo informāciju un rūpīgi arī izvērtētu iegūto informāciju. Arī Augstākā tiesa ir

norādījusi, ka likumdevējs ir devis tiesības VID, pamatojoties uz pierādījumiem, apšaubīt nodokļu maksātāja norādītos

darījumus pat tad, ja ar darījuma partneri ir noslēgts līgums, darījuma partneris ir PVN maksātājs, preču pavadzīmes-rēķini

ir izsniegti darījuma partnerim un par darījumu ir samaksāti nodokļi (sk. Augstākās tiesas 2006.gada 4.janvāra sprieduma

lietā Nr.SKA-8/2006 11.punktu ). Tātad VID darījumus var apšaubīt, tikai pamatojoties uz pierādījumiem. Savukārt

pierādīšanas pienākumu, pamatojoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantu, uz nodokļu maksātāju var pārnest

tikai tad, ja VID darījumus ir apšaubījis pamatoti, proti, uz pietiekamu pierādījumu pamata.

Tiesa atzinusi, ka noteiktos gadījumos arī privātpersonām pašām ir pienākums iesniegt nepieciešamos pierādījumus.

Kā tas ir atzīts tiesību zinātnē, privātpersonu pienākums nodrošināt nepieciešamos pierādījumus palielinās proporcionāli

tam, cik ļoti lēmuma pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas interesēs. Šādos gadījumos attiecībā uz faktiem, kas

veicina labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis pārvaldei.

Savukārt gadījumos, kad lēmums ir privātpersonai nelabvēlīgs, tas ir iestādes pienākums pierādīt, ka nelabvēlīgā lēmuma

pieņemšana ir pamatota (sal.: Nehl P.H Principles of Administrative Procedure in EC Law. Oxford: Hart Publishing,

1999, p.1l4.-115.). Lai arī var piekrist, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesība ir priekšrocība, tomēr jāņem vērā, ka

izskatāmajā lietā VID ir nevis atteicies izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu, bet gan izdevis pieteicējai nelabvēlīgu

administratīvo aktu, uzliekot pienākumu papildus budžetā iemaksāt nodokli un nokavējuma naudu. Līdz ar to šajā gadījumā

atbilstoši procesuālā taisnīguma principam galvenā atbildība par Lēmuma pieņemšanai nepieciešamās informācijas

savākšanu bija tieši VID.

[6.4] Jau sākotnēji VID nebija ieguvis pietiekamus pierādījumus darījumu apšaubīšanai, jo nebija ņēmis vērā /pers. I/

paskaidrojumos norādīto, ka viņš ir izsniedzis pilnvaru kādai personai. VID nepārbaudīja, vai kāda persona uz pilnvaras

pamata nav organizējusi SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību. Liecinieku tiesas sēdē sniegtās liecības vēl vairāk

pastiprināja VID iegūto pierādījumu nepietiekamību, jo visi liecinieki norādīja, ka SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko

darbību faktiski organizējis /pers. M/. Līdz ar to tiesa secinājusi, ka VID nav ieguvis pietiekamus pierādījumus, kas ļautu

pamatoti apšaubīt to, ka pieteicējas darījumi ir notikuši tieši ar SIA „/nosaukums 2/”.

Tiesa arī uzskatījusi, ka tādos gadījumos kā šis, kad tiesā ir pārsūdzēts nelabvēlīgs administratīvais akts, tas nevar būt

tiesas pienākums savākt tādus papildus pierādījumus, kas pierāda nelabvēlīgā administratīvā akta pamatotību un kuri

iestādei bija jāsavāc jau administratīvā akta izdošanas procesā. Tiesas uzdevums ir kontrolēt valsts pārvaldes darbību, nevis

stāties valsts pārvaldes vietā un savākt pierādījumus, kuri valsts pārvaldei bija jāsavāc administratīvā procesa iestādē laikā,

proti, pirms nelabvēlīgā administratīvā akta izdošanas.

[6.5] Tiesa atzinusi, ka VID nav ieguvis pietiekamus pierādījumus, kas ļautu pamatoti apšaubīt to, ka pieteicējas

darījumi ir notikuši tieši ar SIA „/nosaukums 2/”. Līdz ar to tiesa secinājusi, ka Lēmums nav pietiekami pamatots un ir

prettiesisks, tādēļ tas ir atceļams.

[7] Par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 8.novembra spriedumu VID iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas

sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[7.1] Pamatots ir tiesas arguments, ka uzņēmuma saimniecisko darbību nav aizliegts veikt tādā veidā, ka visu

saimniecisko darbību organizē uzņēmuma amatpersonas pilnvarotā persona.

Konkrētajā gadījumā SIA „/nosaukums 2/” amatpersonas izsniegtā pilnvara /pers. M/ ir vērtējama pēc tās būtības un

kopsakarā ar visiem lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem.

Atbilstoši Civillikuma 2290.pantam pilnvarojuma līgumu nodibina ar līdzēju vienošanos, ja kāds apzināti pielaiž trešo

personu vest savas lietas. Turklāt Civillikuma 2289.pants noteic, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks,

uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet

pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu.

Tādējādi pilnvarojuma līgums ir viens no vietniecības un svešu lietu pārziņas veidiem. Ikdienas dzīvē, kā arī tiesiskajā

un ekonomiskajā apritē bieži rodas nepieciešamība uzdot savu lietu kārtošanu kādai citai personai, piemēram, pilnvarotāja

prombūtne, nepietiekama kompetence, saimnieciska uzņēmuma īpašnieka nespēja personiski pārzināt savus darījumus to

lielā skaita dēļ vai kādu citu iemeslu dēļ. Tomēr viens no būtiskākajiem pilnvarojuma rakstura elementiem ir tas, ka

pilnvarnieks kārto pilnvarotāja, nevis savas lietas.

Ir pamats uzskatīt, ka /pers. I/ izsniegtā pilnvara pēc savas būtības neatbilst pilnvarojuma līguma institūta būtībai, jo,

kā izriet no lietas materiāliem, minētais pilnvarojums pēc būtības tika izsniegts, lai pilnvarnieks (pilnvaras ņēmējs) varētu vest

savas lietas, nevis rīkoties pilnvarotāja interesēs, turklāt /pers. I/ nav devis kādus norādījumus vai uzdevumus, un nav devis

kādus norēķinus par uzdevuma izpildīšanu /pers. M/, tai skaitā nav atlīdzinājis pilnvarnieka izdevumus.

[7.2] Nav pamatots tiesas secinājums, ka VID nav ieguvis papildus pierādījumus, jo no lietas materiāliem izriet, ka VID

ir vērtējis ne vien VID rīcībā esošo informāciju, bet arī pieteicējas un pieteicējas darījuma partnera sniegto informāciju, tai

skaitā VID ir vērtējis apstākli, ka SIA ,,/nosaukums 2/” nav sasniedzama juridiskajā adresē un sakarā ar dokumentu

neiesniegšanu VID pārbaudei tā 2008.gada 30.aprīlī ir izslēgta no VID ar PVN apliekamo personu reģistra.

[7.3] Tādējādi pie lietā konstatētajiem apstākļiem nav konstatējams viens no obligātajiem priekšnoteikumiem

priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību izmantošanai, proti, ka pakalpojums ir saņemts tieši no pavadzīmē norādītās personas,

jo juridiska persona darbojas un veic uzņēmējdarbību ar tās pārstāvja (fiziskas personas) starpniecību, bet ja sabiedrības

likumīgais pārstāvis noliedz, ka būtu veicis reālu uzņēmējdarbību un slēdzis saimniecisku darījumu, nav iespējams, ka šī

sabiedrība veica tiesisku saimniecisko darbību savā vārdā.

[7.4] Konkrētajā gadījumā darījumos iesaistīto personu skaidrojumi nesniedz konkrētu faktisko apstākļu izklāstu. Gluži

pretēji – saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem norādītā atbildīgā persona ir norādījusi, ka nav iesaistījusies darījumos, nav

apskatījusi objektus un nav tikusies ar pasūtītāju, kā arī pieteicēja ir apstiprinājusi, ka ar SIA „/nosaukums 2/” amatpersonu

faktiski nekontaktējās.

Tādējādi minētie faktiskie apstākļi vienīgi apliecina, ka pieteicējas deklarētajiem darījumiem ar SIA „/nosaukums 2/” ir

konstatējams vienīgi darījumu dokumentārs noformējums, tādējādi lietā konstatētie faktiskie apstākļi ir pietiekami, lai

apstrīdētu pieteicējas deklarēto darījumu patiesumu.

[7.5] Pieteicēja savos paskaidrojumos izklāstījusi vienīgi darījuma noslēgšanas formālo pusi un nav iesniegusi

nekādus pierādījumus vai ticamus un pamatotus paskaidrojumus darījumu faktiskās norises apliecināšanai (gluži pretēji –

pieteicēja ir norādījusi, ka personīgi ar SIA „/nosaukums 2/” amatpersonu nav tikusies, lai gan līgumus ir parakstījusi tieši

SIA „/nosaukums 2/” amatpersona un objekta pieņemšanas aktos kā komisijas dalībniece arī ir norādīta SIA „/nosaukums

2/” amatpersona, kā arī pieteicēja ir norādījusi, ka tā kā līgumos noteiktās saistības SIA „/nosaukums 2/” ir izpildījusi, tad

pieteicējai nebija pamata apšaubīt /pers. I/ paraksta īstumu). Pieteicējas sniegtajiem skaidrojumiem iztrūkst faktisko apstākļu

ekonomiskais pamatojums par pieteicējas apsvērumiem noslēgt līgumus ar komercsabiedrību, kad faktiski darbus veic

pieteicējas darījuma partnera izvēlētie apakšuzņēmēji.

[8] Tiesa sēdē VID uzturēja apelācijas sūdzību, bet pieteikumu neatzina un lūdza to noraidīt.

Pieteicēja uzturēja pieteikumu, bet VID apelācijas sūdzību neatzina un lūdza pieteikumu apmierināt.

Tiesas sēdē tika nopratināts liecinieks /pers. Z/, /pers. AD/ un /pers. AE/.

Motīvu daļa

[9] Izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus kopsakarā ar lietas materiālos esošajiem rakstveida pierādījumiem un

liecinieku liecībām, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka VID apelācijas sūdzība ir pamatota, bet pieteikums ir nepamatots

un noraidāms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi identificējusi, ka strīds šajā lietā ir par to, vai

pieteicēja pamatoti atskaitījusi priekšnodokli par darījumiem ar SIA „/nosaukums 2/”. Pirmās instances tiesa arī pamatoti

atsaukusies uz Augstākās tiesas judikatūru, kurā analizēts, kādos gadījumos personai ir tiesības atskaitīt priekšnodokli, kā

arī analizētas VID tiesības apstrīdēt nodokļu personas tiesības atskaitīt priekšnodokli tajos gadījumos, kad grāmatvedības

dokumenti noformēti pareizi (sk. šā sprieduma [6.1] – [6.2] punktu). Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta

ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai šajā daļā un atkārtoti to pašu nenorāda.

Administratīvā apgabaltiesa nepiekrīt pirmās instances tiesas izdarītajam lietā esošo rakstveida pierādījumu un

liecinieku liecību novērtējumam.

[11] VID ir pieteicējai aprēķinājis budžetā papildus maksājamo PVN un samazinājis no budžeta atmaksājamo PVN datu

atbilstības pārbaudes ietvaros, jo VID rīcībā bija informācija, ka SIA „/nosaukums 2/” amatpersona /pers. I/ VID Finanšu

policijas pārvaldei norādījis, ka par SIA „/nosaukums 2/” amatpersonu kļuvis pēc trešās personas lūguma, neko nezina par

SIA „/nosaukums 2/” darbību un tās vārdā nav veicis nekādus darījumus.

Pieteicēja iebilst tam, ka VID, pamatojoties uz šādu vienas personas vispārīgu paskaidrojumu, kurā turklāt nav

paskaidrots tieši par darījumiem ar pieteicēju, bija tiesīgs aprēķināt budžetā maksājamo PVN un samazināt no budžeta

atmaksājamo PVN. Turklāt pieteicējai 2008.gadā par darījumiem ar SIA „/nosaukums 2/” veikta tematiskā pārbaude, kurā

nekādi pieteicējas pārkāpumi netika konstatēti.

Administratīvā apgabaltiesa šim pieteicējas argumentam piekrīt daļēji.

[11.1] Nepamatots ir pieteicējas arguments par to, ka VID, tematiskajā pārbaudē nekonstatējot pieteicējas pārkāpumus,

vēlāk nebija tiesīgs aprēķināt papildus maksājamos nodokļus pēc nodokļu pārbaudes veikšanas.

Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 17.punktu (redakcijā, kas bija spēkā 2008.gadā, tad, kad

pieteicējai tika veikta tematiskā pārbaude) tematiskā pārbaude ir nodokļu administrācijas pārbaude, kad tiek kontrolēta

atsevišķu normatīvo aktu ievērošana, pārbaudīti atsevišķi grāmatvedības dokumenti, salīdzinot tos ar darījuma dalībnieku

grāmatvedības informāciju, kā arī tiek veiktas citas pārbaudes, kuru rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu maksājumi

budžetā.

No minētās tiesību normas izriet, ka tematiskās pārbaudes ietvaros netiek pārbaudīti darījuma faktiskie apstākļi – tas,

kā darījums noslēgts, kā notikusi darījuma faktiskā izpilde. Šādu apstākļu noskaidrošanai ir piemēroti citi tiesiskie līdzekļi,

kuru rezultātā var tikt aprēķināti arī budžetā papildus maksājamie nodokļi vai samazināti no budžeta atmaksājamie nodokļi

(piemēram, nodokļu audits). Arī no lietā esošajiem tematiskās pārbaudes aktiem redzams, ka 2008.gada 21.augustā tika

veikta pieteicējas un SIA „/nosaukums 2/” tematiskā pārbaude, veicot savstarpējo darījumu un datu salīdzināšanu.

Tematiskās pārbaudes aktos atspoguļots vienīgi fakts par līgumiem, kas noslēgti starp pieteicēju un SIA „/nosaukums 2/”,

un izrakstītajiem nodokļu rēķiniem.

Pamatojoties uz minēto, secināms, ka fakts, ka pirms papildus nodokļu aprēķināšanas ir bijusi tematiskā pārbaude, nav

izslēdzošs apstāklis, kas liegtu VID tiesības par tiem pašiem darījumiem aprēķināt nodokļus.

[11.2] Vienlaikus apgabaltiesa atzīst, ka pamatotas ir pieteicējas šaubas par to, ka VID budžetā papildus maksājamo

PVN un no budžeta atmaksājamo PVN varēja aprēķināt, izmantojot vienīgi /pers. I/ VID Finanšu policijai sniegto

paskaidrojumu.

Proti, VID ir aprēķinājis pieteicējai budžetā maksājamo PVN un samazinājis no budžeta atmaksājamo PVN nevis

audita, bet gan datu atbilstības pārbaudes, ietvaros.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” (redakcijā, kas bija spēkā datu atbilstības pārbaudes veikšanas laikā) 1.panta

27.punkts noteic, ka datu atbilstības pārbaude ir nodokļu administrācijas pārbaude, kuras laikā izvērtēta nodokļu maksātāja

iesniegtajās nodokļu un informatīvajās deklarācijās uzrādītās informācijas atbilstība nodokļu administrācijas rīcībā esošajai

informācijai un normatīvajiem aktiem. Datu atbilstības pārbaudi veic nodokļu administrācijas telpās, nepieprasot no nodokļu

maksātāja saimnieciskās darbības attaisnojuma dokumentus, [..].

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 51.daļa noteic, ka datu atbilstības pārbaudi veic triju gadu laikā no

normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa. Datu atbilstības pārbaudes laikā nodokļu vai informatīvajā deklarācijā

konstatējot neatbilstības starp nodokļu maksātāja iesniegto informāciju un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju,

nodokļu administrācija par to informē nodokļu maksātāju, nosūtot paziņojumu par konstatētajām konkrētajām neatbilstībām

ar uzaicinājumu 30 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas iesniegt nodokļu administrācijai nodokļu deklarācijas vai

informatīvās deklarācijas precizējumu vai konstatēto neatbilstību pamatotu izskaidrojumu. Ja nodokļu maksātājs noteiktajā

termiņā nav novērsis paziņojumā norādītās neatbilstības, nodokļu administrācija pieņem lēmumu par datu atbilstības

pārbaudes rezultātiem, kurā veic budžetā maksājamo vai atmaksājamo summu pārrēķinu, nosaka par labu budžetam

piedzenamo nodokļa summu (starpību starp maksātāja deklarēto un datu atbilstības izvērtēšanas rezultātā precizēto

nodokļu summu) un aprēķina nokavējuma naudu šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktajā apmērā par periodu no deklarētās

nodokļa summas maksāšanas termiņa līdz šā lēmuma pieņemšanas dienai. Lēmumā papildus aprēķināto nodokļa summu un

nokavējuma naudu nodokļu maksātājs iemaksā budžetā 30 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas. Ja šajā termiņā

nodokļu maksātājs neveic lēmumā norādītos maksājumus, nokavējuma naudas aprēķināšana tiek atjaunota no dienas, kad

pieņemts lēmums par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem.

No minētajām tiesību normām izriet, ka datu atbilstības pārbaude ir vienkāršots process, kā VID konstatē neatbilstības

starp nodokļu maksātāja iesniegto informāciju un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju. Ievērojot to, ka datu

atbilstības pārbaude neietver apstākļu noskaidrošanu, bet tieši pretēji – to var veikt, pat nepieprasot no nodokļu maksātāja

saimnieciskās darbības attaisnojuma dokumentus, apgabaltiesa atzīst, ka šāda procedūra nav piemērojama gadījumos, kad

VI D rīcībā nonāk tāda informācija, kuras apstiprināšanai nepieciešams veikt apstākļu noskaidrošanu: vākt papildus

pierādījumus; iegūt paskaidrojumus no nodokļu maksātāja; veikt citas darbības, lai pierādītu, ka nodokļu maksātājs

nepamatoti samazinājis budžetā maksājamo nodokli vai palielinājis no budžeta atmaksājamo nodokli.

Arī šajā lietā VID faktiski ir ieguvis tikai /pers. I/ paskaidrojumu, kas sniegs VID Finanšu policijai par SIA

„/nosaukums 2/” darbību, un pašas pieteicējas paskaidrojumu, un uz šo paskaidrojumu pamata atzinis, ka pieteicējas

noformētie nodokļu rēķini nav uzskatāmi par grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem, atzīstot, ka darījumi faktiski nav

notikuši ar SIA „/nosaukums 2/”.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka VID šajā lietā bija jāveic papildu apstākļu noskaidrošana, lai secinātu, ka

pieteicējai nebija tiesību atskaitīt priekšnodokli tā iemesla dēļ, ka pakalpojumus faktiski nav sniegusi SIA „/nosaukums 2/”

(turklāt, lai izdarītu minēto secinājumu, VID bija jānoskaidro, vai pieteicēja apzinājās, ka darījums tiek noslēgts ar darījuma

partneri, kuras valdes loceklis neko nezina par SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību, proti, VID bija jānoskaidro, vai

pieteicēja bija iesaistījusies nodokļu izkrāpšanā). Apgabaltiesas ieskatā šādus secinājumus nevar izdarīt datu atbilstības

pārbaudes ietvaros, nevācot papildu pierādījumus, tādējādi VID ir izvēlējies nepareizu metodi pārbaudes veikšanai.

Tajā pašā laikā minētais secinājums nevar kalpot par pietiekamu pamatu Lēmuma atcelšanai, proti, šis procesuālais

pārkāpums nav būtisks, jo nav ietekmējis Lēmumu pēc būtības.

Apgabaltiesa norāda, ka administratīvā akta tiesiskums ir atkarīgs no tā pamatojuma. Konkrētajā gadījumā pamatojums

tam, ka pieteicējai ir papildus aprēķināts budžetā maksājamais PVN un samazināts no budžeta atmaksājamais PVN, ir VID

konstatētais fakts, ka darījums ar SIA „/nosaukums 2/” nav noticis, kā arī likuma „Par pievienotās vērtības nodokli”

10.panta pirmās daļas 1.punkts un likuma „Par grāmatvedību” 2. un 7.pants.

Pamatojoties uz minēto, apgabaltiesai jāpārbauda Lēmuma pamatojuma pareizība.

[12] Pieteicējai budžetā maksājamais PVN un samazinātais no budžeta atmaksājamais PVN aprēķināts par būvprojekta

izstrādāšanas un saskaņošanas pakalpojumiem, un remonta darbiem /adrese/.

[13] Pieteicēja un SIA „/nosaukums 2/” noslēdza trīs līgumus par remontdarbiem /adrese/: 1) 2007.gada 5.novembrī

līgumu Nr.7/07 par noliktavas remontēšanu sekcijā Nr.2 (platība 400 m2), 2) 2007.gada 10.decembrī līgumu Nr.1/08 par

rampas izbūvi sekcijā Nr.0-1 (platība 800 m2), 3) 2008.gada 8.februārī līgumu Nr.2/08 par noliktavas telpu remontu sekcijā

Nr.0-1 (platība 800 m2).

VID nav apstrīdējis to, ka remontdarbi faktiski ir veikti, kā arī no lietas materiāliem redzams, ka par paveiktajiem

darbiem SIA „/nosaukums 2/” izrakstījusi pieteicējai nodokļa rēķinus (lietas I sējuma 119.-120.lapa, 136.lapa, 143.lapa).

Pie remonta darbu un rampas izbūves līgumiem pievienotas tāmes par veicamajiem darbiem, nepieciešamajiem materiāliem

un to izmaksām. Tāpat pie līgumiem pievienoti akti par darbu pieņemšanu un nodošanu: 2007.gada 6.decembra akts pie

līguma Nr.7/07, 2008.gada 7.janvāra akts pie līguma Nr.1/08 un 6.februāra akts pie līguma Nr.2/08. Tomēr minētie fakti paši

par sevi neapliecina, ka remonta darbus pieteicējai veikusi tieši SIA „/nosaukums 2/”, jo grāmatvedības dokumentus ir

iespējams noformēt arī par faktiski nenotikušu darījumu fiskālu priekšrocību gūšanas nolūkā.

Tālāk minēto argumentu dēļ Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka remonta darbus /adrese/ pieteicējai nav sniegusi SIA

„/nosaukums 2/”.

[13.1] Paskaidrojumā datu atbilstības pārbaudes ietvaros pieteicējas pārstāvis paskaidrojis, ka pieteicējas pārstāvji nav

tikušies ar SIA „/nosaukums 2/” valdes locekli /pers. I/ personīgi, jo parakstītos līgumus nodeva SIA „/nosaukums 2/”

pārstāvji. Pieteikumā tiesai pieteicēja par darījumu noslēgšanas ar SIA „/nosaukums 2/” apstākļiem un to norises apstākļiem

pēc būtības neko nav pateikusi. Tikai pirmās instances tiesā pieteicējas pārstāvis paskaidroja, ka starp /pers. I/ un viņu

(/pers. P/) darbojās /pers. M/. /pers. M/ veda papīrus parakstīšanai un nodeva darbus, kurus pieņēma pieteicējas tehniskais

direktors /pers. P/. /pers. C/ /pers. M/ pazinis jau no sporta gaitām, esot kopā trenējušies un piedalījušies turnīros. /pers.

M/ piedāvāja atrisināt problēmu ar remontdarbiem un būvniecību un ieteica konkrēto uzņēmumu. Objekta nodošanas

ekspluatācijā laikā /pers. I/ (kurš parakstījis nodošanas ekspluatācijā aktus) neatradās objektā, jo to var darīt katrs atsevišķi.

[13.2] Lietas materiālos ir SIA „/nosaukums 2/” valdes locekļa /pers. I/ paskaidrojums, kas 2009.gada 2.decembrī

sniegts VID Finanšu policijas pārvaldei. Šajā paskaidrojumā /pers. I/ norādījis, ka par SIA „/nosaukums 2/” amatpersonu

kļuvis pēc trešās personas, kuras uzvārdu un vārdu neatceras, lūguma. Viņš kopā ar trešo personu 2008.gada vasarā bijis

pie notāra, lai apliecinātu parakstu. Neatceras, kādus dokumentus parakstījis. Par pakalpojumiem samaksājusi trešā

persona. Neatceras, ka būtu devies uz Uzņēmumu reģistru. /pers. I/ vienu reizi esot bijis Tallinā AS „Hansapank”, nezina,

ko tur noformējis, bet zina, ka pieslēdzis internetbanku. Visus dokumentus atdevis trešajai personai, kura arī maksāja par

pakalpojumiem. Naudas plūsmu /pers. I/ neesot nodrošinājis. 2008.gada rudenī /pers. I/ parakstījis pilnvaru, bet kam un

kādu darbību veikšanai – neatceras. Par saimniecisko darbību /pers. I/ neko nezina, jo tādu neveica. Trešā persona

paskaidrojusi, ka uzņēmums sniedz starpniecības pakalpojumus būvniecībā. Nezina, cik darbinieku strādā uzņēmumā,

nevienu neesot pieņēmis, darba algu neesot maksājis. Par darba organizāciju uzņēmumā /pers. I/ neko nezina, jo ar šiem

jautājumiem nodarbojas cilvēks, pēc kura lūguma /pers. I/ kļuvis par uzņēmuma amatpersonu. SIA „/nosaukums 2/” vārdā

līgumus parakstījis pēc trešās personas lūguma.

Tiesas sēdē Administratīvajā rajona tiesā /pers. I/ liecināja, ka atvērt firmu uz /pers. I/ vārda piedāvāja /pers. M/. /pers.

I/ un /pers. M/ iepazinušies spēļu zālē „Fenikss”, neesot tikušies regulāri, bet vienā brīdī /pers. M/ izteica /pers. I/

piedāvājumu, pajautāja, vai /pers. I/ nevēlas kļūt par valdes locekli. /pers. M/ pats nevarēja kļūt par valdes locekli parādu

dēļ. /pers. I/ pienākumos ietilpa tikai dokumentu parakstīšana. Darījumos liecinieks neiesaistījās, jo to visu pārvaldīja

/vārds/. Esot bijis apskatīt pieteicējas teritorijā esošo rampu un vēl to, kas bija jātaisa, bet liecinieks no tā visa maz ko

saprot. Ar pieteicējas valdes locekli /pers. P/ neesot ticies. Pēc liecinieka domām SIA „/nosaukums 2/” esot bijuši

apakšuzņēmēji, nezina, kāpēc darbus neveica SIA „/nosaukums 2/” darbinieki. Liecinieks neatceras, vai SIA „/nosaukums

2/” bija kādi tehniskie resursi. Liecinieks nav iesaistījies uzņēmuma saimnieciskajā darbībā, vienīgi gājis uz VID kopā ar

/vārds/. Uz tiesas jautājumu par to, kā tika parakstīti nodošanas – pieņemšanas akti (acīmredzami domāti objekta

ekspluatācijā nodošanas akti) /pers. I/ liecināja, ka /vārds/ atveda līgumus un tāmes, /pers. I/ tos esot parakstījis.

[13.3] Tiesas sēdē Administratīvajā rajona tiesā tika nopratināts liecinieks /pers. M/. Viņš liecināja, ka ir SIA

„/nosaukums 2/” pilnvarotā persona. Veikuši iekšējos remontdarbus pieteicējas noliktavās. Pieteicējas valdes locekli /pers.

P/ pazinis jau iepriekš, kopā spēlējuši volejbolu. SIA „/nosaukums 2/” darbinieks neesot bijis, darbojies uz pilnvaras

pamata. Pilnvarojumu devis /pers. I/. Ar /pers. I/ iepazinušies spēļu zālē „Fenikss”, tad /pers. I/ uzņēmuma vēl nebija,

piedāvājis /pers. I/ atvērt uzņēmumu, lai nodarbotos ar celtniecību, jo pats to darīt nevarēja parādu dēļ. Spēlējot volejbolu

a r /pers.C/, bija sācis sarunas. Zināja, ka viņam (/pers.C/) ir bāze, kurā nepieciešams veikt iekšējos remontdarbus.

Aizbraucis pie viņa (/pers.C/) ciemos, lai visu apskatītu. Vairāk rādīja /pers.O/, kas un kur jādara. Tad /pers. M/ izdomājis,

ka nepieciešama kompānija. SIA „/nosaukums 2/” bija apakšuzņēmēji, kurus /pers. M/ pats sameklēja. Uz tiesas jautājumu,

kāpēc pieteicēja neslēdza līgumu ar apakšuzņēmējiem, /pers. M/ atbildēja, ka viņš ar /pers. I/ gribēja nopelnīt naudu, bet

darbinieku firmā nebija. Uz tiesas piebildi, ka saskaņā ar VID datiem SIA „/nosaukums 2/” ir reģistrēti 14 darbinieki, /pers.

M/ atbildēja, ka šie darbinieki neveica darbus, nevar pateikt, ar ko viņi nodarbojās, kādā sakarā darbinieki pieņemti darbā,

varbūt tos pieņēmis /pers. I/, tie bija viņa darbinieki. /pers. M/ liecināja, ka pieteicējas teritorijā bija jāveic betonēšanas,

cauruļu nomaiņas, sienu špaktelēšanas, gruntēšanas u.c. darbi. Dokumentus parakstīja, iespējams, tādējādi, ka /pers.P/ tikās

ar /pers. AJ/. Apakšuzņēmējus konkrēto darbu veikšanai /pers. M/ nevarēja nosaukt.

[13.4] Tiesas sēdē pirmās instances tiesā kā liecinieks tika nopratināts arī pieteicējas tehniskais direktors /pers. P/. Viņš

liecināja, ka uzņēmumā bija nepieciešams remonts, jo noliktavas telpas nebija apkurināmas. Viņi ar /pers.P/ izlēmuši, ka

jātaisa remonts. Tad atbrauca /vārds/, kuram liecinieks visu izrādījis. /pers. P/ kontaktējies tikai ar /vārds/. Liecinieks visu

laiku atradās teritorijā, cilvēki pastāvīgi strādāja, /vārds/ atbrauca reizi nedēļā. /pers. P/ bija iespaids, ka /vārds/ varēja būt

būvdarbu vadītājs, jo celtniecības firmās parasti strādā cilvēks, kurš vada visus darbus. Objektā strādāja aptuveni 3-4

cilvēki. Uz tiesas jautājumu, kā notika objekta nodošana ekspluatācijā, /pers. P/ atbildēja, ka visu varēja jau redzēt tad, kad

notika remonts, tad visi trīs gājuši apskatīt objektu. Uz tiesas jautājumu, kuras personas parakstīja nodošanas –

pieņemšanas aktu objektā, liecinieks atbildēja, ka /vārds/. Tādu pašu atbildi liecinieks sniedza arī tad, kad jautājums tika

uzdots lieciniekam saprotamā (krievu) valodā, proti, aktu parakstījis viņš, /pers.P/ un /vārds/. Pēc tiesas norādes, ka aktā kā

parakstītājs ir norādīts /pers. I/, /pers. P/ norādīja, ka aktu viņš parakstījis viens pats ofisā, parakstījis pirmais, par to, kā

pārējie aktu parakstījuši, liecinieks nezina.

[13.5] Tiesas sēdē Administratīvajā apgabaltiesā tika nopratināts /pers. AE/ un /pers. AD/, kas reģistrēti VID kā SIA

„/nosaukums 2/” darba ņēmēji.

/pers. AE/ liecināja, ka mēģināja strādāt SIA „/nosaukums 2/”, bet nekas neesot sanācis. Viņš mēģināja meklēt remonta

un būvniecības objektus SIA „/nosaukums 2/”, mēģināja viņiem atrast darbu, bet neesot vienojušies un tā viss apstājies.

Lieciniekam bija noslēgts darba līgums ar SIA „/nosaukums 2/”, kas pēc pusgada lauzts. Liecinieks neatceras, kas bija viņa

priekšnieks, nebija viņu redzējis. /pers. I/ ir dzirdēts, bet, kas ir šī persona, liecinieks nezināja. /pers. M/ viņš nezināja,

neatceras, ar kādu personu runāja par objektu meklēšanu. Lieciniekam bija priekšstats, ka SIA „/nosaukums 2/” nodarbojas

ar celtniecību, bet nebija zināmi objekti, kādos SIA „/nosaukums 2/” darbojusies, par noliktavām /adrese/ liecinieks nav

neko dzirdējis. Liecinieka saziņa ar SIA „/nosaukums 2/” notika pa telefonu.

Līdzīgu liecību Administratīvajai apgabaltiesai sniedza arī otrs SIA „/nosaukums 2/” darbinieks /pers. AD/. Arī viņš

liecināja, ka SIA „/nosaukums 2/” strādājis ļoti sen, bet faktiski strādājis neesot. Esot bijis paziņa, kurš piedāvāja

„noformēties darbā”, ka par liecinieku maksāšot nodokļus un minimālo algu, vajagot cilvēkus, kas it kā strādā. „Noformējies

darbā” esot, iedodot algas nodokļu grāmatiņu, darba līguma nebija. Kā SIA „/nosaukums 2/” darbinieks liecinieks nedarīja

neko, arī algu nesaņēma. Liecinieks ir dzirdējis vārdu /pers. M/. Viņš ir paziņa liecinieka draugam. Ar ko nodarbojas SIA

„/nosaukums 2/”, lieciniekam nav ne jausmas. Nekādus darbus /pers. M/ pavadībā liecinieks nav veicis.

[13.6] Izvērtējot pieteicējas pārstāvju paskaidrojumus un liecinieku liecības, Administratīvajai apgabaltiesai nerodas

šaubas, ka SIA „/nosaukums 2/” bija komersants, kas neveica patiesu saimniecisko darbību.

Proti, par to liecina fakts, ka /pers. I/ kā valdes loceklis par SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību paskaidrot

neko nevar – viņš ir bijis noformēts kā valdes loceklis tikai līgumu un citu dokumentu parakstīšanai. /pers. I/ nav patiesu

zināšanu par to, ar kādu saimniecisko darbību nodarbojas SIA „/nosaukums 2/”, vai tai ir darbinieki un kādus darbus tie

veic. /pers. I/ vienu reizi ir bijis pieteicējas teritorijā /adrese/, bet par tur veicamajiem darbiem viņam nav nekādu zināšanu.

Visus SIA „/nosaukums 2/” darījumus pārvaldīja /pers. M/. Šie apstākļi apstiprina VID viedokļa pamatotību, ka SIA

„/nosaukums 2/” nav paudusi gribu noslēgt darījumus ar pieteicēju, jo atbilstoši Civillikuma 1410.panta otrajai daļai

juridiskās personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgajiem pārstāvjiem. Savukārt Komerclikuma 221.panta

pirmajā daļā noteikts, ka valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību.

Faktu, ka SIA „/nosaukums 2/” neveic patiesu saimniecisko darbību, apstiprina arī tas, ka tās deklarētie darbinieki,

kuri tika nopratināti apgabaltiesā kā liecinieki, neko nevarēja paskaidrot par sabiedrības darījumiem un veicamajiem

pienākumiem. /pers. AE/ uzdevums bija SIA „/nosaukums 2/” labā meklēt būvniecības un celtniecības objektus, bet /pers.

AD/ tika pieņemts SIA „/nosaukums 2/”, lai tur „skaitītos” kā darbinieks, bet faktiski nekādus darbus neveica. Minēto

apliecina arī paša /pers. M/ liecība pirmās instances tiesā, kur viņš uz tiesas piebildi par to, ka SIA „/nosaukums 2/” bija

reģistrēti 14 darbinieki, atbildēja, ka šie darbinieki nekādus darbus neveica.

Lai gan apgabaltiesa nenopratināja visus reģistrētos SIA „/nosaukums 2/” darbiniekus, apgabaltiesai nerodas šaubas,

ka SIA „/nosaukums 2/” nebija komersants, kura nolūks būtu tiesiska saimnieciskās darbības veikšana, jo būtiski ir tas, ka

pats valdes loceklis /pers. I/ neko nevar paskaidrot par sava uzņēmuma darbību, kā arī nav pieņēmis darbiniekus.

Tas, ka SIA „/nosaukums 2/” vārdā darījumos ar pieteicēju it kā darbojās /pers. M/, kurš varēja paskaidrot par

pieteicējas objektā veicamajiem darbiem, nenozīmē, ka tādējādi darbus ir veikusi SIA „/nosaukums 2/”. Proti, /pers. M/ nav

bijis ne SIA „/nosaukums 2/” amatpersona, ne darbinieks. No paša /pers. M/ liecības izriet, ka viņš ir bijis SIA

„/nosaukums 2/” pilnvarotā persona, bet šajā sakarā atkal pamatots ir VID arguments, ka atbilstoši Civillikuma 2289., 2300.

un 2305.pantam pilnvaras devējs ir tas, kurš dod uzdevumu pilnvarotājam un samaksā par veiktajiem darbiem, nevis otrādi.

Šajā gadījumā /pers. M/ ir bijis tas, kurš it kā faktiski veic SIA „/nosaukums 2/” saimniecisko darbību un dod uzdevumus

(parakstīt līgumus un dokumentus) /pers. I/, kā arī ir maksājis notāram par paraksta apliecināšanu. Lai arī pēc /pers. M/

iniciatīvas pieteicējas darījumi it kā notika tieši ar SIA „/nosaukums 2/”, tomēr /pers. M/ zināja, ka SIA „/nosaukums 2/”

darbinieki neveica darbus, tajā pašā laikā nevienu apakšuzņēmēju, ar kuru SIA „/nosaukums 2/” varētu būt sadarbojusies,

nosaukt viņš nevarēja. Apakšuzņēmējus nosaukt nevarēja arī /pers. I/.

Minētie apstākļi liecina par to, ka darbus pieteicējas objektā /adrese/ visticamāk veica nelikumīgi nodarbinātas

personas, nevis SIA „/nosaukums 2/”.

[14] Pieteicēja un SIA „/nosaukums 2/” 2007.gada 21.septembrī noslēdza līgumu Nr.A09/2007 par būvprojekta

izstrādāšanu un saskaņošanu.

VI D nav apstrīdējis, ka šādi pakalpojumi pieteicējai faktiski būtu sniegti, kā arī lietā nav strīda, ka par šiem

pakalpojumiem ir izrakstīti nodokļu rēķini (lietas I sējuma 126.-128.lapa). Lietā ir strīds par to, vai šos pakalpojumus ir

faktiski sniegusi SIA „/nosaukums 2/”.

Izvērtējot lietā esošos pierādījumus un noklausoties SIA „Superior” /amats/ /pers. Z/ liecību, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka būvprojektēšanas un saskaņošanas pakalpojumus nav sniegusi SIA „/nosaukums 2/”.

[14.1] Pieteikumā pieteicēja norādījusi, ka ar SIA „/nosaukums 2/” kā projektētāju bija noslēgusi līgumu Nr.A09/2007

par būvprojekta izstrādāšanu un saskaņošanu. SIA „/nosaukums 2/” veica savu saistību izpildi, izstrādāja skiču projektu un

pilnu tehnisko projektu noliktavu kompleksa būvniecībai. Izstrādātais projekts pieteikuma iesniegšanas brīdī tika

pārstrādāts, jo pieteicēja nolēma samazināt noliktavu kompleksa kvadratūru. Pieteikuma pielikumā pieteicēja pati pievienojusi

izstrādāto projektu.

Iepazīstoties ar pieteikumam pievienotā projekta dokumentāciju, Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējai

2009.gada 5.novembrī Rīgas pilsētas būvvalde izsniegusi plānošanas un arhitektūras uzdevumu (turpmāk – PAU)

noliktavas būvniecībai. PAU kā pieteicējas pilnvarotā persona norādīta SIA „Superior”. Turpmākie dokumenti

būvprojektēšanā izsniegti SIA „Superior” kā pieteicējas pilnvarotajai personai (sk. Rīgas domes Satiksmes departamenta

2009.gada 14.decembra vēstuli Nr.DS-09-2568-nd, Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes 2009.gada

23.decembra vēstuli Nr.DMV-09-4255-nd, Apstādījumu saglabāšanas komisijas 2009.gada 3.decembra lēmumu

Nr.23, Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālās pārvaldes 2009.gada 9.decembra vēstuli Nr.5-5/6411). Tāpat arī

tehniskā projekta pirmajā lapā norādīts, ka objekta projektētājs ir SIA „Superior” (sk. lietas I sējuma 64.lapu).

Tiesas sēdē Administratīvajā apgabaltiesā pieteicējas pārstāvis paskaidroja, ka SIA „Superior” laikam bija SIA

„/nosaukums 2/” apakšuzņēmējs, kas veica projektēšanas līgumā pielīgtos darbus.

[14.2] Administratīvā apgabaltiesa tiesas sēdē nopratināja kā liecinieku SIA „Superior” /amats/ /pers. Z/.

Viņš liecināja, ka 2007.gadā /pers. M/ izteica /pers. Z/ piedāvājumu saistībā ar pieteicējas objekta projektēšanu. Bija

tikšanās ar pieteicējas pārstāvi /pers. P/ un 2007.gadā tika noslēgts līgums. Tas bija projektēšanas līgums, kuru parakstīja

/pers. Z/ un /pers. C/. Liecinieka pienākumi bija izstrādāt pilnu projektu – arhitektūras daļu, būvkonstrukciju daļu un

ģenerālplānu. Projektam bija nepieciešams pievienot arī citas daļas (ūdens kanalizācijas tīkli, elektrotīkli, lietusūdens

kanalizācija, ventilācija), kuras izstrādāja citi uzņēmumi. Pārējās daļas vadīja /pers. M/. Ar /pers. M/ esot iepazinušies

objektā (acīmredzot domāts pieteicējas objektā). Viņš bijis pārstāvis no pieteicējas puses. Sākot sadarbību ar pieteicēju,

nekādi sagatavošanās darbi vēl nebija sākti. /pers. M/ informēja liecinieku, kādus dokumentus nepieciešams sagatavot

būvvaldei. /pers. Z/ tos sagatavoja un nodeva /pers. M/ iesniegšanai attiecīgajā iestādē. Iesniegumu būvvaldei PAU

saņemšanai /pers. Z/ rakstījis pats un arī pats parakstījis. /pers. M/ to iesniedza būvvaldē. Arī skiču projektu sagatavoja

/pers. Z/, bet /pers. M/ to iesniedza saskaņošanai. Arī projekta pārstrādāšanu veica /pers. Z/. Lieciniekam zināms, ka /pers.

M/ bija SIA „/nosaukums 2/” pārstāvis. Savas tiesiskās attiecības ar pasūtītāju (pieteicēju) /pers. Z/ noformējis pa tiešo,

neizmantojot nekādus starpniekus. /pers. M/ piedāvājis vairākus projektēšanas darbus /pers. Z/, jo /pers. Z/ ir atbilstoša

izglītība, bet /pers. M/ esot maz sakara ar būvprojektēšanu.

[14.3] Pēc liecinieka liecības noklausīšanās Administratīvā apgabaltiesa pieprasīja pieteicējai iesniegt starp pieteicēju

un SIA „Superior” noslēgto projektēšanas līgumu un /pers. M/ izsniegto pilnvaru. Pieteicēja minētos dokumentus iesniedza.

No iesniegtā līguma redzams, ka pieteicēja 2007.gada 13.septembrī ar SIA „Superior” bija noslēgusi būvprojekta

izstrādāšanas un saskaņošanas līgumu Nr.001/2007 par skiču projekta un pilna tehniskā projekta izstrādāšanu noliktavu

kompleksa būvniecībai /adrese/. Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka šis līgums ir pēc satura tieši tāds pats, kādu

pieteicēja bija noslēgusi ar SIA „/nosaukums 2/” 2007.gada 21.septembrī (tas ir, pēc līguma ar SIA „Superior”

noslēgšanas). Atšķirīga ir vienīgi līgumu summa – pieteicējas un SIA „Superior” līguma 5.punktā noteiktā līguma summa ir

Ls 5000, bet pieteicējas un SIA „/nosaukums 2/” līgumā noteiktā summa – Ls 93 220.

Noklausoties liecinieka /pers. Z/ liecību, apgabaltiesai nerodas šaubas, ka abi līgumi noslēgti par vieniem un tiem

pašiem darbiem, proti, pirms darījumā ar pieteicēju iesaistījās /pers. Z/, pieteicējas objektā nekādi projektēšanas darbi nebija

uzsākti. Tos veica /pers. Z/, jo viņam ir atbilstoša izglītība un prasmes, bet /pers. M/ šādu zināšanu un prasmju nav.

Administratīvajai apgabaltiesai nerodas šaubas, ka abos līgumos norādītie SIA „Superior” un SIA „/nosaukums 2/”

veicamie pienākumi ir vieni un tie paši, tie nav attiecināmi katrs uz savu objektu vai arī katrs uz savu pienākumu sadalījumu

dažādos laika periodos.

/pers. Z/ /pers. M/ uztvēra kā pieteicējas pārstāvi, kurš organizēja projektēšanas norisi, iesniedza un saņēma

dokumentus. To, ka /pers. M/ bijis kā pieteicējas pārstāvis, apstiprina pašas pieteicējas iesniegtā pilnvara, kas 2007.gada

3.oktobrī izdota /pers. M/ (sk. lietas II sējuma 88.lapu). Saskaņā ar šo pilnvaru /pers. M/ ir pilnvarots pārstāvēt pieteicēju

Rīgas pilsētas būvvaldē un citās valsts pārvaldes iestādēs un pašvaldību institūcijās visos jautājumos, kas saistīti ar pilna

tehniskā projekta izstrādi noliktavu kompleksa būvniecībai /adrese/, tostarp iesniegt un saņemt dokumentus, veikt visas

darbības, parakstīties pieteicējas vārdā un nokārtot citas formalitātes.

Tiesas sēdē Administratīvajā apgabaltiesā pieteicējas pārstāvji nesniedza paskaidrojumus par to, kāpēc pieteicēja

noslēgusi divus identiskus līgumus par vieniem un tiem pašiem pakalpojumiem, lai gan apgabaltiesa vērsa lietas dalībnieku

uzmanību uz šo faktu.

[14.4] Izvērtējot projektēšanas darbu līgumus, /pers. M/ izsniegto pilnvaru un /pers. Z/ liecību kopsakarā,

Administratīvajai apgabaltiesai nerodas šaubas, ka faktiski projektēšanas līgumos paredzētos pienākumus veica SIA

„Superior” /pers. Z/ personā. Tos neveica ne /pers. M/, ne SIA „/nosaukums 2/” . /pers. M/ darbojies kā pieteicējas

pilnvarotā persona. Nav arī pierādījies, ka SIA „/nosaukums 2/” būtu darbojusies kā starpniece projektēšanas darbu

noorganizēšanā, jo, kā jau noskaidrots šā sprieduma [13.6] punktā, SIA „/nosaukums 2/” vispār neveica nekādu

saimniecisko darbību. Pat tad, ja SIA „/nosaukums 2/” darbotos kā starpniece starp pieteicēju un SIA „Superior”, tad

projektēšanas līguma Nr.09/2007 1.3.punktā norādītie pienākumi nekādi neatbilst starpnieka darbībai, jo attiecas uz

konkrētiem projektēšanas darbiem (izņemot līguma 1.3.2.punkts), kurus veica SIA „Superior”, nevis uz šo darbu

organizēšanu.

[14.5] Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka arī starp pieteicēju un SIA „/nosaukums 2/”

noslēgtajā līgumā Nr.09/2007 norādītos darbus, par kuriem izrakstīti nodokļu rēķini, un par kuriem atskaitīts

priekšnodoklis, neveica SIA „/nosaukums 2/”.

[15] Tas, ka komersanta darījums noformēts ar juridisku personu, lai iegūtu priekšrocības no budžeta saņemt atpakaļ

samaksāto PVN, nav nekas nosodāms, jo atvieglo komersanta saimniecisko darbību. Tajā pašā laikā nosodāms ir fakts, ka

šāda veida darījums ir noslēgts apzināti ar komersantu, kura darbība ir fiktīva.

Apgabaltiesai nerodas šaubas, ka pieteicēja zināja par to, ka iesaistās darījumos ar komersantu, kurš faktiski neveic

saimniecisko darbību. Par to liecina tas, ka pieteicējas /amats/ /pers. C/ ir draudzīgas attiecības ar /pers. M/. Viņi pirms

darījumu ar SIA „/nosaukums 2/” noslēgšanas ir pārrunājuši to, ka pieteicējas objektā /adrese/ jāveic remonta darbi. Tad

radusies ideja, ka tam ir nepieciešama „kompānija”, kas šos darbus veic. Pieteicējai bija labi zināms, ka visu remonta un

rampas būvniecības darbu organizēšanu un pārvaldīšanu veic /pers. M/, lai gan dokumentus par objekta nodošanu

ekspluatācijā /pers. M/ vietā parakstīja /pers. I/. Vērā ņemama ir /pers. P/ liecība šajā sakarā, kur viņš pirmās instances tiesā

divas reizes apliecināja, ka aktus par objektu nodošanu ekspluatācijā parakstīja viņš, /pers.P/ un /vārds/. Pēc tam

neizskaidrojamu apstākļu dēļ liecinieks mainīja liecību, norādot, ka viņš pirmais parakstīja aktu viens pats, tikai pēc tam

pārējie.

Būtisks apstāklis, kas apstiprina faktu, ka pieteicēja labi apzinājās, ka SIA „/nosaukums 2/” nesniedz pakalpojumus, ir

tas, ka par projektēšanas pakalpojumiem pati pieteicēja bija noslēgusi divus identiskus līgumus – vienu ar SIA „/nosaukums

2/”, otru – ar SIA „Superior”. Apgabaltiesai nerodas šaubas, ka faktiski projektēšanas darbus veica SIA „Superior” /pers.

Z/ personā, nevis SIA „/nosaukums 2/”. /pers. M/, kuram turklāt pati pieteicēja bija izdevusi pilnvaru savā vārdā rīkoties

būvprojekta izstrādes procesā, bija tikai persona, kura iesniedza iestādēm SIA „Superior” sagatavotus dokumentus un

saņēma no iestādēm apstiprinātos dokumentus.

Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja ir apzināti iesaistījusies darījumu shēmā, lai

prettiesiski gūtu priekšrocības no valsts budžeta, atskaitot priekšnodokli ievērojamā apjomā (sk. pieteicējas un SIA

„/nosaukums 2/”, kā arī pieteicējas un SIA „Superior” līgumos pielīgto summu ievērojamo atšķirību par vieniem un tiem

pašiem pakalpojumiem). Tas nozīmē, ka pieteicēja savā grāmatvedībā atspoguļojusi nepatiesus darījumus, pārkāpjot likuma

„Par grāmatvedību” 2. un 7.pantu. Attiecīgi apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums daļā par pieteicējai papildus aprēķināto PVN un

samazināto no budžeta atmaksājamo PVN ir tiesisks.

[16] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.1daļā noteikts, [..] ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nav

novērsis paziņojumā norādītās neatbilstības, nodokļu administrācija pieņem lēmumu par datu atbilstības pārbaudes

rezultātiem, kurā veic budžetā maksājamo vai atmaksājamo summu pārrēķinu, nosaka par labu budžetam piedzenamo

nodokļa summu (starpību starp maksātāja deklarēto un datu atbilstības izvērtēšanas rezultātā precizēto nodokļu summu) un

aprēķina nokavējuma naudu šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktajā apmērā par periodu no deklarētās nodokļa summas

maksāšanas termiņa līdz šā lēmuma pieņemšanas dienai.

N o Lēmuma redzams, ka nokavējuma nauda Ls 20 773,28 apmērā pieteicējai aprēķināta, pamatojoties uz minēto

tiesību normu. Apgabaltiesa nekonstatē kļūdas nokavējuma naudas aprēķināšanā. Pieteicējas arguments par nokavējuma

naudas nesamērīgumu, kas norādīts pieteikumā, nevar būt par pamatu, lai Lēmumu šajā daļā atzītu par prettiesisku. Kā jau

apgabaltiesa norādīja šā sprieduma [11.1] punktā, tematiskās pārbaudes ietvaros VID nepārbauda darījumu faktisko

apstākļu norisi un to, vai darījums faktiski ir noticis, kā tas ir bijis arī šajā gadījumā, veicot vienīgi grāmatvedības

dokumentu salīdzināšanu. Turklāt ziņas par to, ka /pers. I/ nevar neko paskaidrot par SIA „/nosaukums 2/” darbību, VID

rīcībā nonāca vēlāk, tad, kad šo personu nopratināja VID Finanšu policijas pārvalde, kas arī bija pamats pievērst uzmanību

pieteicējas un SIA „/nosaukums 2/” noslēgto darījumu un par šiem darījumiem atskaitītā priekšnodokļa tiesiskumam.

Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka arī daļā par pieteicējai aprēķināto nokavējuma naudu

Lēmums ir tiesisks.

[17] Pirmās instances tiesa nepareizi novērtēja liecinieku liecības , tādējādi nonāca pie nepareiza rezultāta spriedumā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt SIA „/nosaukums/” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2010.gada 22.augusta lēmuma Nr.22.4.2/44892

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Meldere

Tiesneses Dz.Amerika

L.Konošonoka