Appeal court dismisses appeal against administrative penalty for driving without license rights.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Zemgales Regional Court dismissed the appellant's appeal against a first-instance judgment convicting him of driving without license rights. The appellant argued that the court failed to properly evaluate evidence and ignored procedural rights regarding the traffic police officer's testimony. The court rejected these claims by noting the appellant's prior admission of a similar offense and his signature on the protocol acknowledging rights were explained, which rendered the procedural complaint formal. Consequently, the original conviction and sentence were upheld as legally sound.
Regesto Legislator
Generato dall'IALatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 272. panta un 243. panta noteikumi; Policijas darbinieka liecības ir augstas ticamības pakāpes, un ja sūdzējs iepriekš ir atzinis līdzīgu pārkāpumu vai parakstījis protokolu par tiesību izskaidrošanu, apelācijas sūdzība par nepietiekamu pierādījumu vērtēšanu vai procesuālo pārkāpumu ir jānoraida.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. 116017613
Lietas arhīva Nr. 106AA-0006-14/6
SPRIEDUMS
Aizkrauklē 2014.gada 22.janvārī
Zemgales apgabaltiesa
tiesnesis referents V.Sprudzāns
tiesneši E.Lenšs un R.Grandāns
sakarā ar /persona A/apelācijas sūdzību apelācijas kārtībā rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kurā ar
Jēkabpils rajona tiesas 2013.gada 10.oktobra spriedumu /persona A/, /personas kods/, atzīts par vainīgu administratīvā pārkāpuma
izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4panta 7.daļas 1.punktā.
Izskatot lietu rakstveida procesā, apelācijas instances tiesa
noskaidroja
2013.gada 30.jūlijā plkst.14.25 Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpocijas nodaļas
Patruļdienesta rotas inspektors /amatpersona/ sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PA742709, kur konstatēts, ka
2013.gada 12.jūlijā plkst.14.20/adrese//persona A/ vadīja automašīnu „Audi A4”, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/,
atkārtoti gada laikā bez transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām (noteiktā kārtībā nav iegūtas). Secināts, ka /persona A/ izdarīja Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī LAPK) 149.4panta 7.daļā 1.punktā paredzēto pārkāpumu (lietas 3.lapa).
Lēmums par administratīvās lietvedības uzsākšanu pieņemts 2013.gada 12.jūlijā (lietas 5.lapa).
Ar Jēkabpils rajona tiesas 2013.gada 10.oktobra spriedumu /persona A/ atzīts par vainīgu LAPK 149.4panta 7.daļas 1.punktā
paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar administratīvo arestu uz 7 (septiņām) diennaktīm un naudas sodu Ls
400,00 (četri simti latu) apmērā (lietas 45.-48.lapa).
Par šo spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis /persona A/, lūdzot atcelt to kā nepamatotu un viņu attaisnot, atzīstot, ka viņš
neesot izdarījis administratīvo pārkāpumu pēc LAPK 149.4panta 7.daļas 1.punkta, un izbeigt lietvedību šajā administratīvā
pārkāpuma lietā. Sūdzībā norādīts, ka tiesnesis ignorējis LAPK 272.panta noteikumus, ka institūcijai, izskatot administratīvā
pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, kā arī
jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā, un LAPK 243.panta noteikumus par pierādīšanas līdzekļiem, ar
kuriem var konstatēt faktus, uz kura pamata institūcija nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās
atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā, neesot lietā iegūtos faktus objektīvi
vērtējis. Viņš neesot vadījis 2013.gada 12.jūlijā plkst.14.20 automašīnu „Audi A4”, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/,
kā rakstīts tiesas spriedumā, ne /adrese/, ne citur. Esot kļuvis par /persona B/ apmelošanas upuri, kurš, gribēdams ieriebt savai
bijušajai sievai /persona C/, ieraugot viņu stāvam pagalmā pie mājas, kurā /persona C/ īrē dzīvokli pēc aiziešanas no vīra, un
sarunājoties ar /persona C/, nolēmis ieriebt arī viņam. /persona C/ automašīna stāvējusi novietota mājas pagalmā netālu no viņiem,
tajā neviens neesot atradies un motors tai neesot darbojies, kad /persona B/ ar savu automašīnu tur ieradies. Viņš ar /persona B/
pirms tam neesot bijis pazīstams, tādēļ, kad /persona B/ pēkšņi, ieraudzījis /persona C/ stāvam pagalmā un runājoties ar viņu, izkāpis
no savas automašīnas un nācis pie viņiem, viņš tam nepievērsis nekādu uzmanību. /persona B/ pienācis pie viņiem un tūlīt brutāli
uzbrucis /persona C/, pēc tam, lamājot necenzētiem vārdiem gan/persona C/, gan viņu, negaidīti uzbrucis arī viņam fiziski. Viņš
nesapratis, kas notiek, jo nebijis tādai rīcībai devis nekāda pamata, ar /persona C/ bijis norunājis tikties, lai saņemtu viņas kā
grāmatvedes konsultāciju sava uzņēmuma sakarā. Bijis atnācis drusku agrāk par norunāto laiku, tādēļ stāvējis un gaidījis, un, kad viņa
ieradusies (/persona C/ atvedis /persona D/), sākuši sarunāties, un tad pēc neilga laika piebraucis /persona B/. /persona C/ pēc
/persona B/ uzbrukuma teikusi, ka tā esot parastā /persona B/ agresijas izpausme pret viņu un kārtējā greizsirdības scēna, ka bijušais
vīrs ar agresiju, emocionālo un fizisko vardarbību pret viņu cenšoties novest viņu līdz nervu sabrukumam. Viņš teicis /persona B/, ka
izsauks policiju, bet /persona B/ lepni, ar pārākuma apziņu pateicis, ka viņš pats izsauks policijas kolēģus, un sācis demonstratīvi kaut
kam zvanīt pa mobilo telefonu un familiāri aicināt ierasties/adrese/. /persona B/ pats bijis privātā apģērbā un piebraucis ar privātu
(netrafarētu) automašīnu, viņš nezinājis, ka /persona B/ ir policijas darbinieks, nekādu priekšā stādīšanos /persona B/ neveicis,
iespējams, ka /persona B/ viņu maldīgi sajaucis ar kādu citu, jo viņu /persona B/ redzējis pirmo reizi tāpat kā viņš /persona B/. Pēc
ilgāka laika atbraukusi policijas ekipāža. Viņi vēl stāvējuši pagalmā, nekādus pārkāpumus ne viņš, ne /persona C/, neesot bijuši
izdarījuši, bet /persona B/ policistiem kaut ko klāstījis un pieprasījis viņam (/persona A/) un /persona C/ veikt alkohola koncentrācijas
pārbaudi, kaut tam nebijis nekāda pamata. Redzot familiāro /persona B/ vēršanos pie atbraukušajiem policijas darbiniekiem, viņš
teicis, ka šādai rīcībai nav pamata un viņiem pēc redzētā arī neuzticoties, tad policijas darbinieki pavēlējuši kāpt policijas automašīnā
un veda uz/adrese/RCS asins un urīna analīžu nodošanai ekspertīzei, ka arī formēja /persona C/ automašīnu izņemšanai glabāšanai,
it kā par to, ka viņš pēc /persona B/ melu vārdiem,vadījis to, būdams alkohola reibumā, kaut viņš to vispār neticis vadījis. To, ka nebijis
ne alkohola, ne narkotisku vielu iespaidā, apliecinot viņam ņemto analīžu rezultāti. Viņam par nodarītajām pārestībām pēc tam neviens
neatvainojies, kaut tikuši izjaukti viņa dienas plāni, aizturot viņu un vedot uz alkohola un narkotiku pārbaudi, ticis nelietderīgi patērēts
laiks, bijušas jāklausās rupjības, nepamatoti apvainojumi par atrašanos alkohola reibumā vai narkotisku vielu iespaidā. /persona B/
savā, kā noskaidrots, pēc tam policijas iecirknī rakstītajā 2013.gada 12.jūlija dienesta ziņojumā rakstot savus apmelojošos
izdomājumus, ka it kā /persona B/ viņam uzrādījis savu dienesta apliecību, kaut tāda fakta nebijis, un viņš bijis uztraukts, viņa valoda
bijusi nesakarīga, kustības bijušas nekoordinētas, kas neatbilstot patiesībai, tas esot redzams arī no 2013.gada 12.jūlija medicīniskās
pārbaudes protokoliem Nr.31 un 53 alkohola ietekmes noteikšanai un narkotisko vielu ietekmes noteikšanai, kuros pretēji /persona
B/ teiktajam, mediķi redzējuši, ka viņa apģērbs ir kārtīgs, apziņa skaidra, emocijas normālas, uztvere un izturēšanās adekvāta, runas
spējas bez izmaiņām, tremors – roku pirkstu, plakstu, mēles – nav, domāšana bez izmaiņām, atmiņa saglabāta, ne alkoholu ne
narkotikas viņš nelietojot un to klātbūtne viņa organismā neesot konstatēta. Protokolos esot rakstīts, ka esot „paņemts no ielas” (pēc
/persona B/ savtīga rīkojuma, kam akli uzticoties, iztapīgi paklausīja kolēģi /persona E/ un /persona F/). Izņirgāšanās par viņu, kā
izrādoties, ar to nebeigusies, jo 2013.gada 30.jūlijā policijas inspektors /amatpersona/ (iespējams, arī pēc kolēģa /persona B/
pieprasījuma) sastādījis Administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PA742709, kurā viņu apvainojot citā izdomātā nodarījumā –
automašīnas „Audi A4”, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/ vadīšanā 2013.gada 12.jūlijā plkst.14.20 /adrese/, kaut
šādam apvainojumam neesot pilnīgi nekādu pierādījumu, izņemot ieinteresētā /persona B/ pretrunīgos izdomājumus, kas tiesai bijis
jāvērtē kritiski, bet tiesas lēmums pamatots ar šo administratīvā pārkāpuma protokolu. Sastādot šo protokolu, viņš neticis
iepazīstināts ar viņa kā pie administratīvās atbildības sauktās personas tiesībām. Viņš nepiekritis tur rakstītajam. Iepazīstoties ar
lietas materiāliem, redzams, ka paša /persona B/ divos sacerējumos (viņa paša un /persona B/ un /persona C/ meitas /persona C/
vārdā /persona B/ klātbūtnē nezin kāpēc rakstītais) esot lielas pretrunas. Pēc meitas teiktā plkst.14.00 „Audi” zilas krāsas
automašīna, kurā bijusi /paersona G/s mamma /persona C/, lielā ātrumā pabraukusi garām viņas dzīves vietai /adrese/. Meitene tad
bijusi sava tēva /persona B/ automašīnā /adrese/ pagalmā. Pēc tam, kad māte pabraukusi garām, viņa iegājusi istabā un izstāstījusi
par mātes pabraukšanu garām mājai tēvam, kurš bijis istabā. Attālums no/adrese/ esot ap 500 m, tātad, braucot lielā ātrumā, kā
teikts paskaidrojumā, šī mātes automašīna jau ap plkst.14.05 bijusi /adrese/. Tā kā /persona B/ vēl vajadzējis iziet no istabas,
iedarbināt savu automašīnu un tad braukt meklēt, kur aizbraukusi māte ar savu automašīnu, pagājis laiks, tādēļ esot neloģisks
teiktais, ka it kā /persona B/ braucis 2013.gada 12.jūlijā ap plkst.14.20 /adrese/un apdzinis automašīnu „Audi 80”, kura braukusi
neadekvāti, mainot virzienus, ar 20-30 km/h, ka to nevarējis apdzīt un braucis tai pakaļ un, kad „Audi” iegriezusies mājas /adrese/,
viņš arī to darījis un pirmais izkāpis no savas automašīnas un piegājis pie pirmās automašīnas vadītāja durvīm un lūdzis, lai vadītājs
uzrāda vadītāja apliecību un automašīnas dokumentus, vienlaicīgi uzrādot savu dienesta apliecību. Tie esot klaji meli. Pie viņa
/persona B/ pienācis, kad viņš stāvējis pagalmā un runājies ar /persona C/, automašīnā viņš nebijis ne iekāpis, ne tai pieskāries,
automašīna stāvējusi, kur to bijis novietojis /persona D/, kad atvedis /persona C/. /paersona D/ jau bijis aizgājis, kad piebraucis
/persona B/. Tad /persona B/ ilgi kašķējies ar bijušo sievu, izteikdams visādus draudus, tai skaitā, ka panāks, ka viņai nebūs ar ko
braukāt. Acīmredzot /persona B/ bijis ieplānojis akciju par automašīnas atņemšanu bijušajai sievai, un tam vislabāk derējusi
apvainošana braukšanā reibuma stāvoklī, bet, tā kā meita laikam negribējusi, ka apmelo māti, ticis izdomāts apmelot viņu, jo viņš
pagadījies tuvumā tajā vietā un tajā laikā. Tiesas viedoklis, ka /persona B/ teiktajam varot ticēt, ka teicis, ka vadītājs vadījis
automašīnu, pārkāpjot noteikumus, bet neesot taču norādīts neviens CSN pārkāpums, ka vadītājs bijis alkohola reibumā, bet, ja viņš
tiekot saukts par vadītāju, tad viņš taču nebijis alkohola reibumā, tātad /persona B/ teiktajam neesot pamata ticēt. Un nevarējuši
/persona C/ automašīnu vienlaicīgi vadīt divi vadītāji – /persona D/ un arī viņš. Pie tam /persona B/ sacerējumos nekur nelietojot
vārdus bijušās sievas automašīna, bet „Audi 80”, kuru pat it kā neatpazīst kā sievas automašīnu, arī meita it kā nepazīst mātes
automašīnu, bet izsakās par zilas krāsas „Audi” automašīnu, kurā saredz savu māti. Bet tas jau pierādot, ka /persona B/ speciāli
braucis uz savas bijušās sievas dzīves vietu, nevis nejauši braucis /adrese/un kāda sveša „Audi” traucējusi braukt. Esot nepamatoti
atzīts par LAPK 149.4panta 7.daļas l.punktā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarītāju un nepamatoti sodīts. Neesot pierādījumu
lietā, ka tāds pārkāpums būtu noticis un neesot pierādījumu viņa vainai tāda administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Liecinieku
/persona F/ un /persona E/ liecinātais pilnīgi neko par viņa vainas pierādīšanu neliecinot, atzīstot, ka rīkojās pēc /persona B/ lūguma
un uzklausot viņa stāstīto. /persona B/ liecinātais esot jāvērtē kritiski, jo ir ieinteresētā persona lietā. Nepamatoti tiesa neesot vērtējusi
objektīvi /persona C/ un /persona D/ liecības. Saskaņā ar LAPK 239.panta 1.punktu lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevarot
iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Nekorekta esot tiesas
atsauce uz administratīvu pārkāpumu, izdarītu 2007.gadā, cenšoties attaisnot policijas darbinieku prettiesisko rīcību pret viņu. Tāpat
arī pārmetumi viņam, ka neesot apstrīdējis Administratīvo protokolu, esot nevietā, jo protokolu nevarot pārsūdzēt, tajā neesot
nolēmuma, kas uzliek sodu. Tiesas nepamatoto lēmumu viņš pārsūdzot likumā noteiktā kārtībā. Tiesai bijis jāredz, ka šis protokols
neko nepierādot, neesot tāda fakta, par ko tur rakstīts, neesot ticamu ziņu par šādu faktu, neesot pierādījumu. Spriedumā esot tikai
šabloniskas standartfrāzes, kā pēc likuma vajadzētu būt, bet šajā lietā likuma normas ignorētas (lietas 50.- 52.lapa).
Rakstveida procesā izskatījusi apelācijas sūdzību, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi pārsūdzētā
sprieduma pamatojumu un apelācijas sūdzībā minētos argumentus, apelācijas instances tiesa atzīst, ka Jēkabpils rajona tiesas
2013.gada 10.oktobra spriedums ir atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība noraidāma.
Pirmās instances tiesas tiesnese pietiekami izvērtējusi lietā iegūtos un tiesas sēdē pārbaudītos pierādījumus un pareizi atzinusi,
k a /persona A/ ir izdarījis administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts LAPK 149.4panta 7.daļas 1.punktā un sodāms par to. Turklāt
pirmās instances tiesas spriedumā pamatā ir sniegtas atbildes uz apelācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem un iebildēm, kam ir
juridiska nozīme lietā.
Rajona tiesas sēdē liecinieks /persona B/ pārliecināti norādīja uz /persona A/ kā uz personu, kura vadīja automašīnu „Audi A4”,
liecinot, ka jau pie apdzīšanas manevra nekļūdīgi redzējis, ka pie stūres bija /persona A/. Kad viņš piebraucis pie apstājušās
automašīnas, /persona A/ vēl atradies pie stūres. Viņš uzrādījis savu policijas darbinieka dienesta apliecību vadītājam un lūdzis uzrādīt
dokumentus, bet /persona A/ atteicies to darīt (lietas 41.-44.lapa).
Kā dzirdams no pirmās instances tiesas nopratināto liecinieku /persona E/ un /persona F/ liecībām, viņiem nav radušās šaubas
par /persona B/ norādīto, ka automobili vadījis /persona A/, kura personas pārbaudes rezultātā arī noskaidrojies, ka /persona A/ nav
autovadītāja tiesību un bez tiesībām ar automobili /persona A/ brauc jau atkārtoti gada laikā. Lai izslēgtu iespējamu skaidrojumu, ka
/persona C/ veikusi /persona A/ apmācību vadīt automobili, izdarīta alkohola pārbaude arī /persona C/, kura tai ir piekritusi un kurai
konstatēta alkohola ietekme, kādā arī transportlīdzekļa vadīšanas apmācību /persona C/ nav drīkstējusi veikt (lietas 41.-44.lapa).
Liecības šajā daļā apstiprinās ar /persona C/ pārbaudes protokolā un tā pielikumā norādītajām ziņām (lietas 10.-11.lapa).
Turklāt abi liecinieki arī neapstiprināja, ka notikuma vietā būtu novērojuši kādu konfliktsituāciju starp /persona B/ un /persona C/ vai
arī starp /persona B/ un /persona A/.
Visbeidzot liecinieks /persona E/ pirmās instances tiesas sēdē norādīja, ka /persona A/ paskaidrojis tikai to, ka nav braucis, bet
neko neesot komentējis, savukārt liecinieks /persona F/ liecināja, ka saskaņā ar /persona A/ paskaidroto neviens nav braucis, ka
mašīna tur jau stāvējusi (lietas 41.-44.lapa).
Minētais sakrīt gan ar liecinieces /persona C/ pirmstiesas procesā sniegto paskaidrojumu, kurā norādīts, ka viņi nav braukuši
neviens, bet stāvējuši pie automašīnas un runājušies (lietas 6.lapa), gan arī ar /persona A/ paskaidroto, ka brīdī, kad piebraucis
cilvēks ar automašīnu „Škoda Octavia”, viņš atradies pie mājas Bebru ielā (lietas 7.lapa).
Līdz ar to /persona C/ un /persona A/ paskaidrotais nav atbilstošs ne tikai liecinieka /persona B/ liecībai, bet arī liecinieka /persona
D/ liecībai, kurš pirmās instances tiesas sēdē ir liecinājis, ka ar /persona C/ automašīnu atvedis /persona C/ uz /persona C/ dzīves
vietu, turklāt, dodoties projām, sasveicinājies ar /persona A/ (lietas 41.-44.lapa).
Tiesu kolēģijas ieskatā, ievērojot /persona A/, kā arī liecinieku /persona C/ un /persona D/ liecināto rajona tiesas sēdē, nav nekāda
saprātīga attaisnojuma jau notikuma vietā policijas darbiniekiem, apstākļos, kad acīm redzami tiek formēta administratīvā pārkāpuma
lieta, /persona A/ un lieciniecei /persona C/ nenorādīt uz abām šīm personām pazīstamo /persona D/, ja viņš tiešām būtu 2013.gada
12.jūlijā vadījis automobili un aizgājis no notikuma vietas.
Vairs nekāds attaisnojums /persona A/ nepaziņot, ka transportlīdzekli vadījusi cita persona, nav atrodams brīdī, kad viņš tiek
iepazīstināts ar 2013.gada 30.jūlijā sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu (lietas 3.lapa).
Arī pirmās instances tiesas sēdē, kas notika 2013.gada 5.augustā, /persona A/ ir norādījis, ka mašīna stāvējusi pie mājas un
neviens nav braucis. Turklāt viņš arī ir norādījis, ka par pierādījumiem, ka viņš nav vadījis mašīnu, viņš nezina (lietas 26.- 27.lapa).
Tiesu kolēģijas ieskatā, minētais norāda, ka versija par to, ka transportlīdzekli vadīja kāds cits, radās vēlāk.
Apelācijas instances tiesa, izvērtējot Jēkabpils rajona tiesas sprieduma motivāciju, atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi
konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un
pietiekams. Apelācijas instances tiesa saskaņā ar LAPK 289.13panta 3.daļupievienojas Jēkabpils rajona tiesas sprieduma
motivācijai un uzskata, ka šajā nolēmumā turpmāk nav nepieciešams atkārtot visus pirmās instances tiesas spriedumā minētos
argumentus un atzinumus.
Atzīmējams, ka /persona A/ un /persona B/ saskaņā ar abu pirmās instances tiesas sēdē sniegto informāciju līdz tam nav bijuši
pazīstami. Ne pirmās instances tiesas sēdē, ne arī apelācijas sūdzībā nav tikusi apstrīdēta /persona B/ liecība daļā par to, ka
dienesta ziņojumu par notikušo viņš devies rakstīt uz policijas iecirkni, neiegriežoties mājās un neapspriežoties ar meitu. Dienesta
ziņojumā jau sākotnēji norādīts, ka automašīnu vadījis /persona A/ (lietas 4.lapa).
Turklāt arī liecinieki /persona E/ un /persona F/ rajona tiesas sēdē apstiprināja, ka, jau ierodoties notikuma vietā, /persona B/ uz
/persona A/ norādījis kā uz automašīnas vadītāju.
Augstāk norādītajos apstākļos, tiesu kolēģijas ieskatā, apelācijas sūdzībā paustie apgalvojumi par to, ka /persona B/, gribēdams
ieriebt savai bijušajai sievai /persona C/, ieraugot /persona A/ stāvam pagalmā pie mājas, kurā /persona C/ īrē dzīvokli pēc
aiziešanas no vīra, un sarunājoties ar /persona C/, nolēmis ieriebt arī /persona A/, ka /persona C/ nebūs ar ko braukāt, ka acīmredzot
/persona B/ bijis ieplānojis akciju par automašīnas atņemšanu bijušajai sievai, un tam vislabāk derējusi apvainošana braukšanā
reibuma stāvoklī, bet, tā kā meita laikam negribējusi, ka apmelo māti, ticis izdomāts apmelot /persona A/, jo viņš pagadījies tuvumā
tajā vietā un tajā laikā, ir apelācijas sūdzības iesniedzēja nepamatots pieņēmums, kas izteikts ar mērķi izvairīties no atbildības par
nodarīto.
Apelācijas instances tiesai nav pamata atzīt, ka, sastādot administratīvā pārkāpuma protokolu, /persona A/ nav ticis iepazīstināts
ar viņa kā pie administratīvās atbildības sauktās personas tiesībām, ne tikai tādēļ, ka administratīvā pārkāpuma protokola sadaļā, kur
norādīts, ka LAPK 260.pantā pie administratīvās atbildības sauktās personas tiesības un pienākumi viņam izskaidroti, /persona A/ ir
parakstījies (lietas 3.lapa), bet arī tādēļ, ka pirmās instances tiesas sēdē viņš par to nav neko minējis, turklāt arī tiesā /persona A/
izskaidrotas procesuālās tiesības un pienākumi (lietas 26.-27.lapa).
Tiesu kolēģija atzīst, ka 2007.gadā izdarītie administratīvie pārkāpumi pirmās instances tiesas lēmumā ir norādīti, izvērtējot
/persona A/ personu raksturojošās ziņas, nevis cenšoties attaisnot policijas darbinieku prettiesisko rīcību pret viņu (kā tas norādīts
apelācijas sūdzībā), turklāt viens no tiem ir analogs izskatāmajam – transportlīdzekļa vadīšana bez tiesībām to vadīt, savukārt vēl
viens, kas saistīts ar to – ziņu nesniegšana par transportlīdzekļa tiesisko lietotāju (lietas 24., 25.lapa).
Ievērojams ir arī apstāklis, ka lietā ir informācija administratīvā pārkāpuma protokola kopijas veidā par to, ka 2013.gada 16.jūnijā
plkst.02.28 /persona A/ bez vadīšanas tiesībām ir vadījis tieši šo pašu automobili „Audi A4”, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas
numurs/ (lietas 18.lapa), un šo pārkāpumu saskaņā ar viņa norādīto pirmās instances tiesas sēdē viņš ir atzinis (lietas 26., 27.lapa).
Līdz ar to konstatējams, ka ar šo pašu automobili /persona A/ izdarījis pārkāpumu nepilnu mēnesi iepriekš, un iepriekš minētais
papildus netieši apliecina liecinieka /persona B/, kurš turklāt vēl ir policijas darbinieks, liecības patiesumu arī daļā par to, ka
automobili vadījis /persona A/.
Šajā sakarā Zemgales apgabaltiesa norāda, ka policistu liecības un paskaidrojumi nav absolūti ticami un neapstrīdami, tomēr tiem
ir augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policists sniedzis nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi. Šāds
viedoklis izteikts gan juridiskā literatūrā (sk.: Litvins G., Aperāne K. Administratīvā pārkāpuma lietvedība ceļu satiksmē. –
Sabiedriskās politikas centrs Providus, 2010, 37.lpp., www.providus.lv), gan arī tiesu nolēmumos (sk., piemēram, Administratīvās
apgabaltiesas 2005.gada 3.decembra spriedumu lietā AA13-05/5; 2005.gada 9.decembra spriedumu lietā Nr.666-05/5).
Visbeidzot redzams, ka arī 2013.gada 16.jūnija administratīvā pārkāpuma protokolā /persona A/ ir parakstījies par to, ka LAPK
260.pantā pie administratīvās atbildības sauktās personas tiesības un pienākumi viņam izskaidroti (lietas 18.lapa). Līdz ar to norāde,
ka viņš nav iepazīstināts ar LAPK 260.pantā minētajām tiesībām, faktiski ir formāla.
Šādos apstākļos nav saskatāms pamats lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā izbeigt.
Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.22 pantu, Zemgales apgabaltiesa
nosprieda
Jēkabpils rajona tiesas 2013.gada 10.oktobraspriedumu atstāt negrozītu, bet /persona A/iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Aizkrauklē22.01.2014.
Tiesnesis referents V.Sprudzāns
Tiesneši E.Lenšs
R.Grandāns