Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420507612 / AA43-0656-15 Generato dall'IA

Administrative court partially allowed appeal to recalculate disability insurance by including hazardous work supplement in average wage.

Numero d'incarto A420507612 / AA43-0656-15
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Parzialmente accolto (Partially Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court partially dismissed the Social Insurance Agency's decision to deny a disability benefit recalculation. The applicant argued that a monthly hazardous work supplement should be included in the average wage calculation for the period from June 2012 to March 2013. The court ruled that since the supplement was paid while the applicant was actively working, it must be considered part of the average wage for the calculation period. Consequently, the agency was ordered to issue a new decision reflecting the corrected benefit amount.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Law on Mandatory Social Insurance against Accidents at Work and Occupational Diseases; Law on Administrative Proceedings: The average wage for disability insurance recalculation includes all income components paid during the employment period, even if not linked to termination.

Parole chiave

Generato dall'IA
disability insurance recalculation average wage calculation hazardous work supplement occupational disease benefits administrative review procedure adattamento delle retribuzioni retribuzione del lavoratore dipendente indennità compensativa

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Law on Mandatory Social Insurance against Accidents at Work and Occupational Diseases, Article 12
Law on Administrative Proceedings, Article 126
Law on Administrative Proceedings, Article 307
Law on Administrative Proceedings, Article 309
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420507612

Lietas arhīva Nr. AA43-0656-15/6

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 2.jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente A.Kovaļevska,

tiesneses K.Krastiņa un L.Vīnkalna

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu par Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 11.jūlija lēmuma Nr.09-5/9882 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu par

apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu pārrēķināšanu par laika periodu no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada

14.martam, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ņemot vērā visus /pers. B/ 2009.gada septembrī gūtos

ienākumus, sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 27.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – Aģentūra) Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada

29.maija lēmumu Nr.2/1655188 (turpmāk – sākotnējais lēmums) /pers. B/ (turpmāk – pieteicēja) pārrēķināta apdrošināšanas

atlīdzība par darbspēju zaudējumu un tā noteikta Ls 181,31 apmērā mēnesī no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam

kā 3.grupas invalīdam par darbspēju zaudējumu 25% sakarā ar arodslimību. Sākotnējā lēmumā arī noteikts, ka Aģentūras

Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmums Nr.2/653829 zaudē spēku no 2012.gada 29.maija.

[2] Ar Aģentūras direktores 2012.gada 11.jūlija lēmumu Nr.09-5/9882 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums

atstāts negrozīts. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] 2010.gada 10.martā pieteicējai tika konstatēta arodslimība un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts

komisija noteica viņai 3.grupas invaliditāti ar cēloni „arodslimība” un 25% darbspēju zaudējumu no 2010.gada 18.marta līdz

2012.gada 17.martam. 2012.gada 15.martā pagarināta 3.grupas invaliditāte un 25% darbspēju zaudējums līdz 2013.gada

14.martam.

[2.2] Aģentūra ar 2010.gada 1.aprīļa lēmumu Nr.17974 piešķīra pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju

zaudējumu sakarā ar arodslimību Ls 789,24 apmērā no 2010.gada 18.marta līdz 2012.gada 17.martam. Ar Aģentūras Rīgas

pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829 apdrošināšanas atlīdzības izmaksa tika pagarināta uz

laiku no 2012.gada 15.marta līdz 2013.gada 14.martam.

[2.3] Tā kā pieteicējai arodslimība konstatēta 2010.gada 10.martā, tad saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo

apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 12.panta pirmo daļu 12 mēnešu periods vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanai ir no 2009.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim. 2009.gada 30.septembrī pieteicēja

pārtrauca darba tiesiskās attiecības ar SIA „British American Tobacco Latvia”, tāpēc aprēķinam izmantojams laika posms

no 2009.gada 1.janvāra līdz 30.septembrim.

[2.4] Sociālās apdrošināšanas pakalpojumus piešķir ar mērķi kompensēt darbā zaudētos ienākumus sakarā ar sociālā

riska (piemēram, konstatēta arodslimība) iestāšanos. Lai gan, izmantojot gramatiskās interpretācijas metodi, var nonākt pie

secinājuma, ka apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu aprēķinā ir jāiekļauj visi ienākumi, no kuriem veiktas

obligātās apdrošināšanas iemaksas darba negadījumu apdrošināšanai, tas tomēr neatbilst apdrošināšanas atlīdzības par

darbspēju zaudējumu piešķiršanas mērķim. Līdzīgās lietās jau atzīts, ka apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu

aprēķinā nav iekļaujamas tās summas, kas personām izmaksātas kā vienreizējās kompensācijas, izbeidzot darba tiesiskās

attiecības. Tā kā pieteicējai darba devējs 2009.gada septembrī izmaksājis atlaišanas pabalstu un citas kompensācijas, kas

nav personas regulārie darba ienākumi, tad šie ienākumi nav uzskatāmi par ienākumiem, kas zaudēti, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam, un tie nav jāņem vērā, aprēķinot pieteicējas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu apdrošināšanas

atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēra noteikšanai. Līdz ar to 2010.gada 1.aprīļa lēmums Nr.17974 un 2012.gada

22.marta lēmums Nr.2/653829 ir prettiesiski.

[2.5] Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punkts noteic, ka adresātam labvēlīgu prettiesisku

administratīvo aktu var atcelt, ja administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz

attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts zaudē spēku ar tā

atcelšanas dienu.

Ņemot vērā sociālās apdrošināšanas pasākumu mērķi un principus (solidaritāte un budžeta līdzekļu izmantošana tikai

sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu), šajā gadījumā sabiedrības interesēm ir lielāks svars

salīdzinājumā ar pieteicējas interesēm, līdz ar to pieteicējai piešķirtā apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudējumu

pārrēķināma, nosakot to Ls 181,31.

[ 3] 2012.gada 15.augustā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums. Pieteikumā norādīts, ka

Lēmums balstīts uz administratīvo tiesu spriedumiem, kuri nav kļuvuši galīgi, vienpusēju un neobjektīvu viedokli un

nepareizu normatīvo aktu piemērošanu un tiesību normu interpretāciju. Aģentūrai, aprēķinot pieteicējas apdrošināšanas

atlīdzību par darbspēju zaudējumu, ir pienākums ņemt vērā ne tikai pieteicējai izmaksātās darba algas summas, bet arī citas

naudas summas, kas ir gūtas darba tiesiskajās attiecībās un no kurām tika samaksāti attiecīgie nodokļi un iemaksas.

Ierobežojot pieteicējas tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu Ls 789,24 apmērā, netiek

ierobežotas visas sabiedrības intereses vai labums.

[4] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir noraidāms, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem

argumentiem. Papildus Aģentūra norāda, ka ar sākotnējo lēmumu tika atcelts prettiesisks administratīvais akts, jo citām

personām apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu aprēķinā netiek ņemtas vērā darba devēja izmaksāti vienreizēji

pabalsti un kompensācijas.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 27.decembra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Spriedums

pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem

[5.1] 2009.gada septembrī darba devējs pieteicējai izmaksāja kopumā Ls 16 138,32, kas sastāv no amatalgas Ls

401,28, prēmijas Ls 100, prēmijas koeficienta Ls 4,65, atvaļinājuma kompensācijas par četrām dienām Ls 104,77, atlaišanas

pabalsta Ls 2 316,28, darba devēja uz privātas vienošanās pamata izmaksātās summas Ls 13 037 un apdrošināšanas

izmaksām Ls 50,78, Ls 111,44 un Ls 12,12. Aģentūra, piešķirot pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju

zaudējumu, mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā neņēma vērā visus 2009.gada septembra ienākumus.

Līdz ar to lietā izšķirams strīds par pieteicējas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas apmēru.

[5.2] Saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”

1.panta 8.punktu apdrošināšanas iemaksu alga ir algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts

sociālo apdrošināšanu” veiktas vai bija jāveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

Ņemot vērā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14.panta pirmajā daļā un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 3.panta pirmajā daļā noteikto, var secināt, ka likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem

darbā un arodslimībām” 1.panta 8.punkta vārdiskā redakcija paredz, ka vidējā apdrošināšanas iemaksu algā tiek iekļauti

darba devēja maksājumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis (to skaitā arī darba devēja izmaksātā atvaļinājuma

kompensācija, kā arī vienreizējie pabalsti sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu).

Taču sociālās apdrošināšanas būtība ir apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumus sakarā ar sociālā riska

(apdrošināšanas gadījuma) iestāšanos. Tas nozīmē, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāts

sociālās apdrošināšanas pabalsts, kas sedz daļu no personas gūtajiem ienākumiem, kādi tai bija sociālā riska iestāšanās

brīdī un kurus tā nespēj iegūt sociālā riska iestāšanās dēļ (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 10.jūnija sprieduma lietā

Nr.SKA-246/2010 9.punktu). Tātad sociālās apdrošināšanas mērķis ir atlīdzināt tos ienākumus, ko persona guvusi tieši ar

savu darbu, nevis kompensāciju veidā saistībā ar darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.

No tiesību normām neizriet, ka apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudēšanu ir paredzēta arī tam, lai personai

atlīdzinātu tos ienākumus, ko tā, zaudējot darbu, guvusi vienreizēji kā kompensāciju no darba devēja. Ja pieteicēja mēneša

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā iekļautu arī vienreizējās kompensācijas, tad pieteicēja pēc būtības saņemtu

no valsts ne tikai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu, bet kaut kādā mērā arī atlīdzību par darba tiesisko

attiecību pārtraukšanu.

Tā kā apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu izmaksas mērķis nav kompensēt personai zaudējumus, kas

radušies darba tiesisko attiecību pārtraukšanas dēļ, tiesa atzīst, ka no likuma vārdiskās jēgas izrietošais apdrošināšanas

atlīdzības par darbspēju zaudējumu aprēķināšanas princips ir pretrunā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” un likuma

„Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” mērķim un pārkāptu vienlīdzības

principu attiecībā pret citām personām, kuras šādas vienreizējas kompensācijas nav saņēmušas.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tiesa atzīst, ka likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes

gadījumiem darbā un arodslimībām” ir konstatējams aizklāts likuma robs, kurš aizpildāms ar tiesību tālākveidošanas

metodes – teleoloģiskās redukcijas – palīdzību. Līdz ar to konkrētajā gadījumā ir jāvērtē, kuri pieteicējas ienākumi gūti tieši

par darbu, un tikai šos ienākumus ir pamats uzskatīt par apdrošināšanas iemaksu algu.

[5.3] Saskaņā ar Darba likuma 59.pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura

ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru

cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Atlaišanas pabalsta izmaksas nosacījumus reglamentē Darba likuma 112.pants, un tā

apmērs ir atkarīgs no laika posma, kādu darbinieks bijis nepārtraukti nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, turklāt darba

līgumā vai koplīgumā var būt noteikts lielāks atlaišanas pabalsts nekā likumā paredzētais. Saskaņā ar Darba likuma

149.panta piekto daļu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba

tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.

Kā atzinusi Augstākā tiesa, atšķirībā no darba samaksas, kas ir regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, gan

atlaišanas pabalsts un gan kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām ir vienreizēja atlīdzība sakarā ar darba

tiesisko attiecību izbeigšanu. Šo izmaksu pamatā nav darbinieka darbs konkrētajā mēnesī, jo atlaišanas pabalsts tiek

maksāts, ņemot vērā visu laika posmu, kuru darbinieks ir nepārtraukti nostrādājis pie attiecīgā darba devēja, bet

kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām - par laika posmu, par kuru darbinieks pirms darba tiesisko attiecību

izbeigšanas nav izmantojis atvaļinājumu. Turklāt darbinieks laika posmā, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot minētās vienreizējās

atlīdzības, ir saņēmis darba samaksu no darba devēja, bet atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām

atvaļinājuma dienām tiek izmaksāti papildus darba samaksai tikai sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. No minētā

izriet, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie

ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 22.oktobra

spriedumu lietā Nr.SKA-0492-13).

Darba devējs, izmaksājot atvaļinājuma kompensāciju, ir kompensējis pieteicējai neizmantoto atpūtas laiku. Arī

atlaišanas pabalstam un uz vienošanās pamata izmaksātajām summām ir kompensējošs raksturs, un tās nav regulārs

ienākums, kas gūts tieši par darbu. Līdz ar to Aģentūrai, aprēķinot pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju

zaudējumu, summas, kas nav regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, nebija jāņem vērā vidējās apdrošināšanas iemaksu

algas aprēķinā. Līdz ar to Lēmums ir pamatots un tiesisks.

[6] Par Administratīvas rajona tiesas 2013.gada 27.decembra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību.

Pieteicēja uzsver, ka normatīvajos aktos skaidri ir norādīts, kā aprēķināma apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju

zaudējumu. Likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 1.panta

8.punktā tieši noteikts, ka vidējā apdrošināšanas iemaksu algā jāiekļauj visi algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem samaksāts

iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Līdz ar to Aģentūrai un tiesai nebija jāveic teleoloģiskā interpretācija vai jāpiemēro

teleoloģiskā redukcija, bet gan tiesību normas jāpiemēro atbilstoši tam, kā tajās rakstīts, proti, pieteicējas apdrošināšanas

atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēra aprēķinā jāņem vērā visi darba tiesiskajās attiecībās gūtie ienākumi. Pieteicējai ir

tiesības saņemt sociālo atbalstu tādā apmērā, kā tas paredzēts tiesību normās un kādu viņa nopelnījusi.

[7] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota. Sociālās

apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāts sociālās apdrošināšanas pabalsts, kas sedz daļu no personas

gūtajiem ienākumiem, kurus tā vairs nespēj gūt sociālā riska iestāšanās dēļ. Apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju

zaudējumu apmērs ir atkarīgs no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Darba samaksa ir personai

regulāri izmaksājama atlīdzība par darbu. Savukārt atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma

dienām ir vienreizēja atlīdzība, kas tiek izmaksāta sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, tātad, tie nav ienākumi, kurus

persona zaudē, iestājoties sociālajam riskam. Līdz ar to pieteicējas vidējā apdrošināšanas iemaksu algā nav iekļaujams darba

devēja izmaksātais pabalsts un kompensācijas.

[8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[9] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka

apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļēji.

[10] Ar Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829 pieteicējai tika noteikta

apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudējumu Ls 789,24 mēnesī no 2012.gada 15.marta līdz 2013.gada 14.martam.

Uz Aģentūras iniciatīvas pamata tika uzsākts no jauna administratīvais process iestādē, un ar Lēmumu, pamatojoties

uz Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas trešo punktu, tika nolemts atcelt Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes

nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829 un noteikt pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu

Ls 181,31 apmērā no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam, jo Aģentūras ieskatā pieteicējas vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas aprēķinā nepamatoti tika ņemta vērā visa summa, ko pieteicējai 2009.gada septembrī izmaksāja pieteicējas

darba devējs.

Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas trešais punkts noteic, ka adresātam labvēlīgu prettiesisku

administratīvo aktu var atcelt, ja administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Tātad, lai iestāde

pēc savas iniciatīvas uz šīs normas pamata varētu atcelt administratīvo aktu, ir jākonstatē, ka:

1) attiecīgais administratīvais akts ir labvēlīgs;

2) attiecīgais administratīvais akts ir prettiesisks;

3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

Apgabaltiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta

lēmums Nr.2/653829 bija pieteicējai labvēlīgs administratīvais akts. Taču lietā ir strīds par to, vai šis administratīvais akts

bija prettiesisks un vai tā palikšana spēkā skartu būtiskas sabiedrības intereses.

[11] Izvērtējot to, vai Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmums Nr.2/653829 bija

prettiesisks administratīvais akts, apgabaltiesa konstatē turpmāk minēto.

[11.1] No pieteicējas bijušā darba devēja iesniegtā dokumenta par pieteicējai par 2009.gadu izmaksātā atalgojuma

sastāvu (lietas 21.lapa) redzams, ka Ls 505,93, kurus Aģentūra ņēma vērā pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

aprēķinā, ietilpa stundu apmaksa Ls 401,28, prēmija Ls 100 un prēmija ar koeficientu Ls 4,65. Savukārt pārējā daļā, kas

netika ņemta vērā pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā, ietilpa tādi maksājumi kā atvaļinājuma

kompensācija, atlaišanas pabalsts, vienreizējie pabalsti (atlaišanas pabalsts, pabalsts par darba stāžu, pārkvalifikācijas

pabalsts), piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos, dāvanas vērtība, dzīvības apdrošināšana, nelaimes gadījumu

apdrošināšana un veselības apdrošināšana. No pieteicējas bijušā darba devēja paskaidrojuma, Sociālā plāna un

izmaksājamo summu par 2009.gada septembri aprēķiniem izriet, ka šīs pārējās izmaksas, izņemot piemaksa par darbu

kaitīgos apstākļos, ir izmaksātas tieši sakarā ar atbrīvošanu no darba (lietas 63.-81.lapa).

[11.2] Augstākā tiesa līdzīgā lietā par vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu apdrošināšanas atlīdzības

par darbspēju zaudējumu gadījumā personai, kas arī bija saņēmusi gandrīz identiska veida izmaksas, izbeidzot darba

tiesiskās attiecības ar to pašu darbu devēju kā pieteicējai izskatāmajā lietā, norādīja, ka sociālās apdrošināšanas izmaksa ir

paredzēta, lai personai kompensētu konkrēta sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus, piemēram, ja persona

maternitātes vai invaliditātes dēļ nespēj turpināt darbu un līdz ar to turpmāk saņemt iepriekšējos darba ienākumus. Turpretim

vienreizējās izmaksas, kuras darba devējs izmaksā personai tāpēc, ka tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, lai arī šīs

izmaksas persona saņēmusi laikā, kurš tiek ņemts vērā vidējās iemaksu algas aprēķināšanai, nav tādi ienākumi. Proti,

vienreizējās izmaksas persona saņem tikai tāpēc, ka tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, un tās persona nezaudē

attiecīgā sociālā riska dēļ. Tās ir kompensējošas izmaksas par darba zaudēšanu citu iemeslu dēļ, konkrētajā gadījumā

pieteicējas darba devēja restrukturizācijas dēļ. Līdz ar to pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā nav

iekļaujamas vienreizējās izmaksas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tādējādi ir pamats ar teleoloģiskās

redukcijas palīdzību koriģēt tiesību normas vārdisko izpausmi, jo ir konstatējams aizklāts likuma robs (sk. Augstākās tiesas

2014.gada 4.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA – 566/2014 7.-8.punktu).

[11.3] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas tiesiskos

apstākļus, kā arī lietas faktiskos apstākļos attiecībā uz atvaļinājuma kompensācijas, atlaišanas pabalsta, vienreizējo pabalstu

(atlaišanas pabalsts, pabalsts par darba stāžu, pārkvalifikācijas pabalsts), dāvanas vērtības, dzīvības apdrošināšanas,

nelaimes gadījumu apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas neņemšanu vērā, aprēķinot pieteicējai vidējo apdrošināšanu

iemaksu algu, un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums šajā daļā ir pareizs un pietiekams. Līdz ar to

apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.

[11.4] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta

lēmums Nr.2/653829 bija prettiesisks administratīvais akts, jo nosakot pieteicējai izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības

par darbspēju zaudēšanu apmēru, tika nepareizi aprēķināta pieteicējas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga.

[12] Lēmumā ir norādīts, ka Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmuma Nr.2/653829

palikšana spēkā skartu būtiskas sabiedrības intereses, jo, ņemot vērā to, ka sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz

solidaritāti un sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu līdzekļus drīkst izmantot tikai sociālās apdrošināšanas

pakalpojumiem, sabiedrības intereses tiek būtiski aizskartas, ja viena persona gūst četras reizes lielāku labumu, nekā tam

būtu jābūt atbilstoši tiesību normām.

Apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu izmaksā no darba negadījumu speciālā budžeta. Saskaņā ar

likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 10.panta otro daļu no šī budžeta var finansēt sociālās apdrošināšanas

pakalpojumus tikai saskaņā ar likumu „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un

arodslimībām” un segt šā budžeta rīkotāja izdevumus, kas saistīti ar budžeta administrēšanu. Speciālo budžetu līdzekļu

izmantošana tikai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos ir vērsta uz to, lai sekmētu to, ka budžeta ienākumi tiek

sabalansēti ar izdevumiem, tādējādi nodrošinot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju un arī sabiedrības

labklājību. Tas nozīmē, ka šādi pasākumi ir vērsti arī uz citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu aizsardzību. Ņemot

vērā minēto, Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmuma Nr.2/653829 palikšana spēkā skartu

būtiskas sabiedrības intereses.

Vienlaikus apgabaltiesa konstatē, ka likumdevējs jau likumā ir ietvēris regulējumu, kas ir vērsts uz sabiedrības interešu

un administratīvā akta adresāta interešu sabalansēšanu. Proti, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas

3.punktam, ja adresāts uz attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts

zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Izskatāmajā gadījumā šī norma ir ievērota, un ar sākotnējo lēmumu netika pārskatīts

apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmērs par to periodu, par kuru pieteicēja apdrošināšanas atlīdzību par

darbspēju zaudējumu bija jau saņēmusi.

Līdz ar to apgabaltiesa secina, ka Aģentūrai bija tiesības pieņemt Lēmumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu.

[13] Tātad Aģentūrai bija tiesības, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu,

atcelt Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829. Tas nozīmē, ka Lēmums daļā,

ar kuru ir atcelts Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmums Nr.2/653829, ir tiesisks.

Taču Aģentūra Lēmumā nepareizi ir noteikusi pieteicējai izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju

zaudējumu apmēru, jo nepamatoti nav ņēmusi vērā pieteicējai izmaksāto piemaksu par darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86

apmērā. No pieteicējas bijušā darba devēja paskaidrojuma un Sociālā plāna izriet, ka piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos

netika paredzēta Sociālajā plānā, tā nav saistīta ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu un tika izmaksāta arī citos mēnešos.

Arī šīs piemaksas nosaukums un būtība – kompensēt to, ka personas veselība sakarā ar darba apstākļiem ir pakļauta

kādam riskam – neliecina par to, ka šāda piemaksa būtu izmaksājama saistībā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Gluži

pretēji – piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos ir izmaksājama tieši tad, kad persona faktiski veic darba pienākumus. Līdz

ar to Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86 apmērā ir iekļaujama vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā.

Ņemot vērā minēto, Lēmums ir prettiesisks daļā, ar kuru pieteicējai apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju

zaudējumu noteikta Ls 181,31 apmērā mēnesī no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam. Līdz ar to Lēmums šajā daļā

ir atceļams, un Aģentūrai uzliekams pienākums izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu par piešķirtās apdrošināšanas

atlīdzības par darbspēju zaudējumu pārrēķināšanu par laika periodu no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam,

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ņemot vērā arī piemaksu par darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86 apmērā.

[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

atbildētājai – Latvijas Republikai – uzliekams pienākums atlīdzināt pieteicējai samaksāto valsts nodevu 85,37 euro

(28,46 euro par pieteikumu un 56,91 euro par apelācijas sūdzību).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

daļēji apmierināt /pers. B/ pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 11.jūlija lēmuma Nr.09-

5/9882 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu par apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu

pārrēķināšanu par laika periodu no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

aprēķinā ņemot vērā visus /pers. B/ 2009.gada septembrī gūtos ienākumus.

Atcelt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 11.jūlija lēmumu Nr.09-5/9882 no tā pieņemšanas dienas

un uzlikt pienākumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot

administratīvo aktu par piešķirtās apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu pārrēķināšanu par laika periodu no

2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ņemot vērā arī piemaksu par

darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86.

Noraidīt /pers. B/ pieteikumu pārējā daļā.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt /pers. B/ (personas kods /personas kods/, deklarētā dzīvesvietas

adrese: /adrese/) valsts nodevu 85,37 euro (astoņdesmit pieci euro un 37 centi).

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente A.Kovaļevska

Tiesneses K.Krastiņa

L.Vīnkalna