Administrative court partially allowed appeal to recalculate disability insurance by including hazardous work supplement in average wage.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative Regional Court partially dismissed the Social Insurance Agency's decision to deny a disability benefit recalculation. The applicant argued that a monthly hazardous work supplement should be included in the average wage calculation for the period from June 2012 to March 2013. The court ruled that since the supplement was paid while the applicant was actively working, it must be considered part of the average wage for the calculation period. Consequently, the agency was ordered to issue a new decision reflecting the corrected benefit amount.
Regesto Legislator
Generato dall'IALaw on Mandatory Social Insurance against Accidents at Work and Occupational Diseases; Law on Administrative Proceedings: The average wage for disability insurance recalculation includes all income components paid during the employment period, even if not linked to termination.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. A420507612
Lietas arhīva Nr. AA43-0656-15/6
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2015.gada 2.jūnijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente A.Kovaļevska,
tiesneses K.Krastiņa un L.Vīnkalna
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu par Valsts sociālās
apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 11.jūlija lēmuma Nr.09-5/9882 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu par
apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu pārrēķināšanu par laika periodu no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada
14.martam, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ņemot vērā visus /pers. B/ 2009.gada septembrī gūtos
ienākumus, sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 27.decembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – Aģentūra) Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada
29.maija lēmumu Nr.2/1655188 (turpmāk – sākotnējais lēmums) /pers. B/ (turpmāk – pieteicēja) pārrēķināta apdrošināšanas
atlīdzība par darbspēju zaudējumu un tā noteikta Ls 181,31 apmērā mēnesī no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam
kā 3.grupas invalīdam par darbspēju zaudējumu 25% sakarā ar arodslimību. Sākotnējā lēmumā arī noteikts, ka Aģentūras
Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmums Nr.2/653829 zaudē spēku no 2012.gada 29.maija.
[2] Ar Aģentūras direktores 2012.gada 11.jūlija lēmumu Nr.09-5/9882 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums
atstāts negrozīts. Lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.
[2.1] 2010.gada 10.martā pieteicējai tika konstatēta arodslimība un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts
komisija noteica viņai 3.grupas invaliditāti ar cēloni „arodslimība” un 25% darbspēju zaudējumu no 2010.gada 18.marta līdz
2012.gada 17.martam. 2012.gada 15.martā pagarināta 3.grupas invaliditāte un 25% darbspēju zaudējums līdz 2013.gada
14.martam.
[2.2] Aģentūra ar 2010.gada 1.aprīļa lēmumu Nr.17974 piešķīra pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju
zaudējumu sakarā ar arodslimību Ls 789,24 apmērā no 2010.gada 18.marta līdz 2012.gada 17.martam. Ar Aģentūras Rīgas
pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829 apdrošināšanas atlīdzības izmaksa tika pagarināta uz
laiku no 2012.gada 15.marta līdz 2013.gada 14.martam.
[2.3] Tā kā pieteicējai arodslimība konstatēta 2010.gada 10.martā, tad saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo
apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 12.panta pirmo daļu 12 mēnešu periods vidējās
apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanai ir no 2009.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim. 2009.gada 30.septembrī pieteicēja
pārtrauca darba tiesiskās attiecības ar SIA „British American Tobacco Latvia”, tāpēc aprēķinam izmantojams laika posms
no 2009.gada 1.janvāra līdz 30.septembrim.
[2.4] Sociālās apdrošināšanas pakalpojumus piešķir ar mērķi kompensēt darbā zaudētos ienākumus sakarā ar sociālā
riska (piemēram, konstatēta arodslimība) iestāšanos. Lai gan, izmantojot gramatiskās interpretācijas metodi, var nonākt pie
secinājuma, ka apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu aprēķinā ir jāiekļauj visi ienākumi, no kuriem veiktas
obligātās apdrošināšanas iemaksas darba negadījumu apdrošināšanai, tas tomēr neatbilst apdrošināšanas atlīdzības par
darbspēju zaudējumu piešķiršanas mērķim. Līdzīgās lietās jau atzīts, ka apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu
aprēķinā nav iekļaujamas tās summas, kas personām izmaksātas kā vienreizējās kompensācijas, izbeidzot darba tiesiskās
attiecības. Tā kā pieteicējai darba devējs 2009.gada septembrī izmaksājis atlaišanas pabalstu un citas kompensācijas, kas
nav personas regulārie darba ienākumi, tad šie ienākumi nav uzskatāmi par ienākumiem, kas zaudēti, iestājoties
apdrošināšanas gadījumam, un tie nav jāņem vērā, aprēķinot pieteicējas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu apdrošināšanas
atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēra noteikšanai. Līdz ar to 2010.gada 1.aprīļa lēmums Nr.17974 un 2012.gada
22.marta lēmums Nr.2/653829 ir prettiesiski.
[2.5] Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punkts noteic, ka adresātam labvēlīgu prettiesisku
administratīvo aktu var atcelt, ja administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz
attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts zaudē spēku ar tā
atcelšanas dienu.
Ņemot vērā sociālās apdrošināšanas pasākumu mērķi un principus (solidaritāte un budžeta līdzekļu izmantošana tikai
sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu), šajā gadījumā sabiedrības interesēm ir lielāks svars
salīdzinājumā ar pieteicējas interesēm, līdz ar to pieteicējai piešķirtā apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudējumu
pārrēķināma, nosakot to Ls 181,31.
[ 3] 2012.gada 15.augustā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums. Pieteikumā norādīts, ka
Lēmums balstīts uz administratīvo tiesu spriedumiem, kuri nav kļuvuši galīgi, vienpusēju un neobjektīvu viedokli un
nepareizu normatīvo aktu piemērošanu un tiesību normu interpretāciju. Aģentūrai, aprēķinot pieteicējas apdrošināšanas
atlīdzību par darbspēju zaudējumu, ir pienākums ņemt vērā ne tikai pieteicējai izmaksātās darba algas summas, bet arī citas
naudas summas, kas ir gūtas darba tiesiskajās attiecībās un no kurām tika samaksāti attiecīgie nodokļi un iemaksas.
Ierobežojot pieteicējas tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu Ls 789,24 apmērā, netiek
ierobežotas visas sabiedrības intereses vai labums.
[4] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir noraidāms, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem
argumentiem. Papildus Aģentūra norāda, ka ar sākotnējo lēmumu tika atcelts prettiesisks administratīvais akts, jo citām
personām apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu aprēķinā netiek ņemtas vērā darba devēja izmaksāti vienreizēji
pabalsti un kompensācijas.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 27.decembra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Spriedums
pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem
[5.1] 2009.gada septembrī darba devējs pieteicējai izmaksāja kopumā Ls 16 138,32, kas sastāv no amatalgas Ls
401,28, prēmijas Ls 100, prēmijas koeficienta Ls 4,65, atvaļinājuma kompensācijas par četrām dienām Ls 104,77, atlaišanas
pabalsta Ls 2 316,28, darba devēja uz privātas vienošanās pamata izmaksātās summas Ls 13 037 un apdrošināšanas
izmaksām Ls 50,78, Ls 111,44 un Ls 12,12. Aģentūra, piešķirot pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju
zaudējumu, mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā neņēma vērā visus 2009.gada septembra ienākumus.
Līdz ar to lietā izšķirams strīds par pieteicējas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas apmēru.
[5.2] Saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”
1.panta 8.punktu apdrošināšanas iemaksu alga ir algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts
sociālo apdrošināšanu” veiktas vai bija jāveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.
Ņemot vērā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14.panta pirmajā daļā un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma
nodokli” 3.panta pirmajā daļā noteikto, var secināt, ka likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem
darbā un arodslimībām” 1.panta 8.punkta vārdiskā redakcija paredz, ka vidējā apdrošināšanas iemaksu algā tiek iekļauti
darba devēja maksājumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis (to skaitā arī darba devēja izmaksātā atvaļinājuma
kompensācija, kā arī vienreizējie pabalsti sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu).
Taču sociālās apdrošināšanas būtība ir apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumus sakarā ar sociālā riska
(apdrošināšanas gadījuma) iestāšanos. Tas nozīmē, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāts
sociālās apdrošināšanas pabalsts, kas sedz daļu no personas gūtajiem ienākumiem, kādi tai bija sociālā riska iestāšanās
brīdī un kurus tā nespēj iegūt sociālā riska iestāšanās dēļ (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 10.jūnija sprieduma lietā
Nr.SKA-246/2010 9.punktu). Tātad sociālās apdrošināšanas mērķis ir atlīdzināt tos ienākumus, ko persona guvusi tieši ar
savu darbu, nevis kompensāciju veidā saistībā ar darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.
No tiesību normām neizriet, ka apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudēšanu ir paredzēta arī tam, lai personai
atlīdzinātu tos ienākumus, ko tā, zaudējot darbu, guvusi vienreizēji kā kompensāciju no darba devēja. Ja pieteicēja mēneša
vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā iekļautu arī vienreizējās kompensācijas, tad pieteicēja pēc būtības saņemtu
no valsts ne tikai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu, bet kaut kādā mērā arī atlīdzību par darba tiesisko
attiecību pārtraukšanu.
Tā kā apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu izmaksas mērķis nav kompensēt personai zaudējumus, kas
radušies darba tiesisko attiecību pārtraukšanas dēļ, tiesa atzīst, ka no likuma vārdiskās jēgas izrietošais apdrošināšanas
atlīdzības par darbspēju zaudējumu aprēķināšanas princips ir pretrunā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” un likuma
„Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” mērķim un pārkāptu vienlīdzības
principu attiecībā pret citām personām, kuras šādas vienreizējas kompensācijas nav saņēmušas.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tiesa atzīst, ka likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes
gadījumiem darbā un arodslimībām” ir konstatējams aizklāts likuma robs, kurš aizpildāms ar tiesību tālākveidošanas
metodes – teleoloģiskās redukcijas – palīdzību. Līdz ar to konkrētajā gadījumā ir jāvērtē, kuri pieteicējas ienākumi gūti tieši
par darbu, un tikai šos ienākumus ir pamats uzskatīt par apdrošināšanas iemaksu algu.
[5.3] Saskaņā ar Darba likuma 59.pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura
ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru
cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Atlaišanas pabalsta izmaksas nosacījumus reglamentē Darba likuma 112.pants, un tā
apmērs ir atkarīgs no laika posma, kādu darbinieks bijis nepārtraukti nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, turklāt darba
līgumā vai koplīgumā var būt noteikts lielāks atlaišanas pabalsts nekā likumā paredzētais. Saskaņā ar Darba likuma
149.panta piekto daļu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba
tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.
Kā atzinusi Augstākā tiesa, atšķirībā no darba samaksas, kas ir regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, gan
atlaišanas pabalsts un gan kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām ir vienreizēja atlīdzība sakarā ar darba
tiesisko attiecību izbeigšanu. Šo izmaksu pamatā nav darbinieka darbs konkrētajā mēnesī, jo atlaišanas pabalsts tiek
maksāts, ņemot vērā visu laika posmu, kuru darbinieks ir nepārtraukti nostrādājis pie attiecīgā darba devēja, bet
kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām - par laika posmu, par kuru darbinieks pirms darba tiesisko attiecību
izbeigšanas nav izmantojis atvaļinājumu. Turklāt darbinieks laika posmā, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot minētās vienreizējās
atlīdzības, ir saņēmis darba samaksu no darba devēja, bet atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām
atvaļinājuma dienām tiek izmaksāti papildus darba samaksai tikai sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. No minētā
izriet, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie
ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 22.oktobra
spriedumu lietā Nr.SKA-0492-13).
Darba devējs, izmaksājot atvaļinājuma kompensāciju, ir kompensējis pieteicējai neizmantoto atpūtas laiku. Arī
atlaišanas pabalstam un uz vienošanās pamata izmaksātajām summām ir kompensējošs raksturs, un tās nav regulārs
ienākums, kas gūts tieši par darbu. Līdz ar to Aģentūrai, aprēķinot pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju
zaudējumu, summas, kas nav regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, nebija jāņem vērā vidējās apdrošināšanas iemaksu
algas aprēķinā. Līdz ar to Lēmums ir pamatots un tiesisks.
[6] Par Administratīvas rajona tiesas 2013.gada 27.decembra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību.
Pieteicēja uzsver, ka normatīvajos aktos skaidri ir norādīts, kā aprēķināma apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju
zaudējumu. Likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 1.panta
8.punktā tieši noteikts, ka vidējā apdrošināšanas iemaksu algā jāiekļauj visi algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem samaksāts
iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Līdz ar to Aģentūrai un tiesai nebija jāveic teleoloģiskā interpretācija vai jāpiemēro
teleoloģiskā redukcija, bet gan tiesību normas jāpiemēro atbilstoši tam, kā tajās rakstīts, proti, pieteicējas apdrošināšanas
atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmēra aprēķinā jāņem vērā visi darba tiesiskajās attiecībās gūtie ienākumi. Pieteicējai ir
tiesības saņemt sociālo atbalstu tādā apmērā, kā tas paredzēts tiesību normās un kādu viņa nopelnījusi.
[7] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota. Sociālās
apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāts sociālās apdrošināšanas pabalsts, kas sedz daļu no personas
gūtajiem ienākumiem, kurus tā vairs nespēj gūt sociālā riska iestāšanās dēļ. Apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju
zaudējumu apmērs ir atkarīgs no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Darba samaksa ir personai
regulāri izmaksājama atlīdzība par darbu. Savukārt atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma
dienām ir vienreizēja atlīdzība, kas tiek izmaksāta sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, tātad, tie nav ienākumi, kurus
persona zaudē, iestājoties sociālajam riskam. Līdz ar to pieteicējas vidējā apdrošināšanas iemaksu algā nav iekļaujams darba
devēja izmaksātais pabalsts un kompensācijas.
[8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[9] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka
apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļēji.
[10] Ar Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829 pieteicējai tika noteikta
apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju zaudējumu Ls 789,24 mēnesī no 2012.gada 15.marta līdz 2013.gada 14.martam.
Uz Aģentūras iniciatīvas pamata tika uzsākts no jauna administratīvais process iestādē, un ar Lēmumu, pamatojoties
uz Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas trešo punktu, tika nolemts atcelt Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes
nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829 un noteikt pieteicējai apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu
Ls 181,31 apmērā no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam, jo Aģentūras ieskatā pieteicējas vidējās apdrošināšanas
iemaksu algas aprēķinā nepamatoti tika ņemta vērā visa summa, ko pieteicējai 2009.gada septembrī izmaksāja pieteicējas
darba devējs.
Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas trešais punkts noteic, ka adresātam labvēlīgu prettiesisku
administratīvo aktu var atcelt, ja administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Tātad, lai iestāde
pēc savas iniciatīvas uz šīs normas pamata varētu atcelt administratīvo aktu, ir jākonstatē, ka:
1) attiecīgais administratīvais akts ir labvēlīgs;
2) attiecīgais administratīvais akts ir prettiesisks;
3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.
Apgabaltiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta
lēmums Nr.2/653829 bija pieteicējai labvēlīgs administratīvais akts. Taču lietā ir strīds par to, vai šis administratīvais akts
bija prettiesisks un vai tā palikšana spēkā skartu būtiskas sabiedrības intereses.
[11] Izvērtējot to, vai Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmums Nr.2/653829 bija
prettiesisks administratīvais akts, apgabaltiesa konstatē turpmāk minēto.
[11.1] No pieteicējas bijušā darba devēja iesniegtā dokumenta par pieteicējai par 2009.gadu izmaksātā atalgojuma
sastāvu (lietas 21.lapa) redzams, ka Ls 505,93, kurus Aģentūra ņēma vērā pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas
aprēķinā, ietilpa stundu apmaksa Ls 401,28, prēmija Ls 100 un prēmija ar koeficientu Ls 4,65. Savukārt pārējā daļā, kas
netika ņemta vērā pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā, ietilpa tādi maksājumi kā atvaļinājuma
kompensācija, atlaišanas pabalsts, vienreizējie pabalsti (atlaišanas pabalsts, pabalsts par darba stāžu, pārkvalifikācijas
pabalsts), piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos, dāvanas vērtība, dzīvības apdrošināšana, nelaimes gadījumu
apdrošināšana un veselības apdrošināšana. No pieteicējas bijušā darba devēja paskaidrojuma, Sociālā plāna un
izmaksājamo summu par 2009.gada septembri aprēķiniem izriet, ka šīs pārējās izmaksas, izņemot piemaksa par darbu
kaitīgos apstākļos, ir izmaksātas tieši sakarā ar atbrīvošanu no darba (lietas 63.-81.lapa).
[11.2] Augstākā tiesa līdzīgā lietā par vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu apdrošināšanas atlīdzības
par darbspēju zaudējumu gadījumā personai, kas arī bija saņēmusi gandrīz identiska veida izmaksas, izbeidzot darba
tiesiskās attiecības ar to pašu darbu devēju kā pieteicējai izskatāmajā lietā, norādīja, ka sociālās apdrošināšanas izmaksa ir
paredzēta, lai personai kompensētu konkrēta sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus, piemēram, ja persona
maternitātes vai invaliditātes dēļ nespēj turpināt darbu un līdz ar to turpmāk saņemt iepriekšējos darba ienākumus. Turpretim
vienreizējās izmaksas, kuras darba devējs izmaksā personai tāpēc, ka tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, lai arī šīs
izmaksas persona saņēmusi laikā, kurš tiek ņemts vērā vidējās iemaksu algas aprēķināšanai, nav tādi ienākumi. Proti,
vienreizējās izmaksas persona saņem tikai tāpēc, ka tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, un tās persona nezaudē
attiecīgā sociālā riska dēļ. Tās ir kompensējošas izmaksas par darba zaudēšanu citu iemeslu dēļ, konkrētajā gadījumā
pieteicējas darba devēja restrukturizācijas dēļ. Līdz ar to pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā nav
iekļaujamas vienreizējās izmaksas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tādējādi ir pamats ar teleoloģiskās
redukcijas palīdzību koriģēt tiesību normas vārdisko izpausmi, jo ir konstatējams aizklāts likuma robs (sk. Augstākās tiesas
2014.gada 4.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA – 566/2014 7.-8.punktu).
[11.3] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas tiesiskos
apstākļus, kā arī lietas faktiskos apstākļos attiecībā uz atvaļinājuma kompensācijas, atlaišanas pabalsta, vienreizējo pabalstu
(atlaišanas pabalsts, pabalsts par darba stāžu, pārkvalifikācijas pabalsts), dāvanas vērtības, dzīvības apdrošināšanas,
nelaimes gadījumu apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas neņemšanu vērā, aprēķinot pieteicējai vidējo apdrošināšanu
iemaksu algu, un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums šajā daļā ir pareizs un pietiekams. Līdz ar to
apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma
motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.
[11.4] Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta
lēmums Nr.2/653829 bija prettiesisks administratīvais akts, jo nosakot pieteicējai izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības
par darbspēju zaudēšanu apmēru, tika nepareizi aprēķināta pieteicējas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga.
[12] Lēmumā ir norādīts, ka Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmuma Nr.2/653829
palikšana spēkā skartu būtiskas sabiedrības intereses, jo, ņemot vērā to, ka sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz
solidaritāti un sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu līdzekļus drīkst izmantot tikai sociālās apdrošināšanas
pakalpojumiem, sabiedrības intereses tiek būtiski aizskartas, ja viena persona gūst četras reizes lielāku labumu, nekā tam
būtu jābūt atbilstoši tiesību normām.
Apdrošināšanas atlīdzību par darbspēju zaudējumu izmaksā no darba negadījumu speciālā budžeta. Saskaņā ar
likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 10.panta otro daļu no šī budžeta var finansēt sociālās apdrošināšanas
pakalpojumus tikai saskaņā ar likumu „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un
arodslimībām” un segt šā budžeta rīkotāja izdevumus, kas saistīti ar budžeta administrēšanu. Speciālo budžetu līdzekļu
izmantošana tikai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos ir vērsta uz to, lai sekmētu to, ka budžeta ienākumi tiek
sabalansēti ar izdevumiem, tādējādi nodrošinot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju un arī sabiedrības
labklājību. Tas nozīmē, ka šādi pasākumi ir vērsti arī uz citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu aizsardzību. Ņemot
vērā minēto, Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmuma Nr.2/653829 palikšana spēkā skartu
būtiskas sabiedrības intereses.
Vienlaikus apgabaltiesa konstatē, ka likumdevējs jau likumā ir ietvēris regulējumu, kas ir vērsts uz sabiedrības interešu
un administratīvā akta adresāta interešu sabalansēšanu. Proti, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas
3.punktam, ja adresāts uz attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts
zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Izskatāmajā gadījumā šī norma ir ievērota, un ar sākotnējo lēmumu netika pārskatīts
apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu apmērs par to periodu, par kuru pieteicēja apdrošināšanas atlīdzību par
darbspēju zaudējumu bija jau saņēmusi.
Līdz ar to apgabaltiesa secina, ka Aģentūrai bija tiesības pieņemt Lēmumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa
likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu.
[13] Tātad Aģentūrai bija tiesības, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu,
atcelt Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmumu Nr.2/653829. Tas nozīmē, ka Lēmums daļā,
ar kuru ir atcelts Aģentūras Rīgas pilsētas Vidzemes nodaļas 2012.gada 22.marta lēmums Nr.2/653829, ir tiesisks.
Taču Aģentūra Lēmumā nepareizi ir noteikusi pieteicējai izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju
zaudējumu apmēru, jo nepamatoti nav ņēmusi vērā pieteicējai izmaksāto piemaksu par darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86
apmērā. No pieteicējas bijušā darba devēja paskaidrojuma un Sociālā plāna izriet, ka piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos
netika paredzēta Sociālajā plānā, tā nav saistīta ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu un tika izmaksāta arī citos mēnešos.
Arī šīs piemaksas nosaukums un būtība – kompensēt to, ka personas veselība sakarā ar darba apstākļiem ir pakļauta
kādam riskam – neliecina par to, ka šāda piemaksa būtu izmaksājama saistībā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Gluži
pretēji – piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos ir izmaksājama tieši tad, kad persona faktiski veic darba pienākumus. Līdz
ar to Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka piemaksa par darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86 apmērā ir iekļaujama vidējās
apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā.
Ņemot vērā minēto, Lēmums ir prettiesisks daļā, ar kuru pieteicējai apdrošināšanas atlīdzība par darbspēju
zaudējumu noteikta Ls 181,31 apmērā mēnesī no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam. Līdz ar to Lēmums šajā daļā
ir atceļams, un Aģentūrai uzliekams pienākums izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu par piešķirtās apdrošināšanas
atlīdzības par darbspēju zaudējumu pārrēķināšanu par laika periodu no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam,
vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ņemot vērā arī piemaksu par darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86 apmērā.
[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka
atbildētājai – Latvijas Republikai – uzliekams pienākums atlīdzināt pieteicējai samaksāto valsts nodevu 85,37 euro
(28,46 euro par pieteikumu un 56,91 euro par apelācijas sūdzību).
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
daļēji apmierināt /pers. B/ pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 11.jūlija lēmuma Nr.09-
5/9882 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu par apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu
pārrēķināšanu par laika periodu no 2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas
aprēķinā ņemot vērā visus /pers. B/ 2009.gada septembrī gūtos ienākumus.
Atcelt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 11.jūlija lēmumu Nr.09-5/9882 no tā pieņemšanas dienas
un uzlikt pienākumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot
administratīvo aktu par piešķirtās apdrošināšanas atlīdzības par darbspēju zaudējumu pārrēķināšanu par laika periodu no
2012.gada 1.jūnija līdz 2013.gada 14.martam, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ņemot vērā arī piemaksu par
darbu kaitīgos apstākļos Ls 2,86.
Noraidīt /pers. B/ pieteikumu pārējā daļā.
Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt /pers. B/ (personas kods /personas kods/, deklarētā dzīvesvietas
adrese: /adrese/) valsts nodevu 85,37 euro (astoņdesmit pieci euro un 37 centi).
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente A.Kovaļevska
Tiesneses K.Krastiņa
L.Vīnkalna