Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A42656207 / AA43-0777-10 Generato dall'IA

Appeal court dismissed taxpayer's claim that tax authority failed to prove lack of cash reserves.

Numero d'incarto A42656207 / AA43-0777-10
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The appeal court dismissed the taxpayer's request to revoke the tax authority's decision regarding unexplained cash reserves. The taxpayer argued that the tax authority and lower court failed to properly assess evidence of income sources, yet the court found the taxpayer's unverified claims insufficient without corroborating proof. Consequently, the court upheld the burden of proof on the taxpayer to substantiate their objections under administrative law principles.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Likums par iedzīvotāju ienākuma nodokli; Likums par nodokļiem un nodevām: When a taxpayer disputes a tax assessment, they bear the burden of proving the correctness of their declaration, and their explanations require corroboration by other evidence to be accepted as valid proof.

Parole chiave

Generato dall'IA
burden of proof cash reserves tax audit administrative appeal taxpayer declaration unexplained income evidence corroboration dazi doganali non pagati

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Likums par iedzīvotāju ienākuma nodokli
Likums par nodokļiem un nodevām
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

NORAKSTS

Lieta Nr.A42656207

AA43-0777-10/7

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 1.jūlijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja Ļ.Kušnire,

tiesneses Dz.Amerika un L.Slica

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts

ieľēmumu dienesta pārstāvim M.M.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc J.L. pieteikuma

par Valsts ieľēmumu dienesta 2007.gada 22.oktobra lēmuma Nr.19/37671

atcelšanu, sakarā ar J.L. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2009.gada 31.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieľēmumu dienesta (turpmāk – VID) Kurzemes reģionālās

iestādes (turpmāk – KRI) Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa no 2007.gada

22.marta līdz 2007.gada 19.jūnijam veica J.L. iedzīvotāju ienākuma nodokļa

(turpmāk – IIN) auditu par 2004. un 2005.gadu. Ar VID KRI Nodokļu kontroles

pārvaldes Audita daļas priekšnieces 2007.gada 19.jūnija lēmumu Nr.5.1.1-8/111

papildus aprēķināts un noteikts J.L. pienākums iemaksāt valsts budžetā Ls 81

727,57, tai skaitā, IIN Ls 36 120,24, nokavējuma naudu Ls 9 487,09 un soda

naudu Ls 36 120,24.

Ar VID KRI direktora 2007.gada 5.septembra lēmumu Nr.1-5/96

2007.gada 19.jūnija lēmums Nr.5.1.1-8/111 atstāts negrozīts.

[1.1] Ar VID ģenerāldirektora 2007.gada 22.oktobra lēmumu Nr.19/37671

(turpmāk – Lēmums) VID KRI direktora 2007.gada 5.septembra lēmums Nr.1-

5/96 atstāts negrozīts. Lēmums pamatots ar turpmāk minēto.

VID KRI pamatoti nav atzinusi dāvinājuma faktu Ls 15 000 apmērā no

A.G., Ls 10 000 apmērā no I.N., Ls 25 000 apmērā no S.L., Ls 25 000 apmērā no

V.L., Ls 15 000 apmērā no T.Š., Ls 9 000 apmērā no O.B., Ls 15 000 apmērā no

I.L. un pamatoti norādījusi, ka minētās naudas summas nevarēja veidot pieteicēja

deklarētos skaidrās naudas uzkrājumus uz 2004.gada 1.janvāri Ls 233 500

apmērā.

Nav pamata apšaubīt Kanādas nodokļu administrācijas sniegto informāciju

par savas valsts rezidenta I.Š. zemajiem ienākumiem un attiecīgi par nespēju veikt

dāvinājumu pieteicējam Ls 117 000 apmērā.

Kritiski vērtējama pieteicēja sniegtā informācija par dienesta laikā gūtajiem

ienākumiem Ls 35 000 apmērā, jo minētais pieteicēja apgalvojums nav

apstiprināts ne ar kādiem pierādījumiem, tādējādi pamatoti nav atzīts kā skaidrās

naudas uzkrājumi uz 2004.gada 1.janvāri un kā līdzekļu avots 2004.gadā.

Ľemot vērā minēto un pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 2.panta pirmo daļu, 3.panta pirmo un otro daļu, 7.pantu, 8.panta pirmo

daļu un trešās daļas 11.punktu, 11.panta, 12.panta pirmo daļu un 15.panta pirmo

un otro daļu, 31.3panta pirmo daļu, pieteicējam pamatoti papildu nomaksai

budžetā noteikts IIN par 2004.gadu Ls 18 482,77 un soda naudu Ls 18 482,77,

IIN par 2005.gadu Ls 17 637,47 un soda naudu Ls 17 637,47.

[2] 2007.gada 14.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saľemts J.L.

(turpmāk – pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar

turpmāk minēto.

[2.1] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas

nosacījumi ir izpildīti pilnībā, proti, pie papildus deklarācijas ir pievienoti

paskaidrojumi par skaidrās naudas uzkrājumu avotiem, kas izveidojušies no

pieteicēja personiskajiem uzkrājumiem un fizisko personu skaidrās naudas

dāvinājumiem. Iesniegtie paskaidrojumi ir uzskatāmi par attaisnojošiem

dokumentiem, jo tiesību normās nav noteikts, ka fizisko personu skaidrās naudas

dāvinājuma faktu jānoformē dokumentāri. VID auditori saľēma paskaidrojumus

no skaidrās naudas dāvinātājiem, kuros ir apliecināts dāvināšanas fakts, kā arī

sniegti paskaidrojumi par skaidrās naudas uzkrājuma avotiem. Minētie

paskaidrojumi pierāda faktu, ka uz 2003.gada sākumu pieteicējam izveidojās

skaidrās naudas uzkrājumi Ls 266 000 apmērā, kuri audita laikā netika ľemti

vērā.

[2.2] VID KRI Nodokļu kontroles priekšniece, pieľemot 2007.gada

19.jūnija lēmumu Nr.5.1.1-8/111, ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma

(turpmāk – APL) 5.pantā noteikto likuma atrunas principu un izdevusi

nelabvēlīgu administratīvo aktu, pamatojoties uz apstākļiem, kas nav paredzēti

nevienā no spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī nav ievērotas APL

149.panta un Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa (turpmāk – LAPK)

243.panta prasības.

[2.3] Pieteicējs uzskata, ka VID apgalvojums, ka pieteicēja dāvinātāju

oficiālie ienākumi ir nepietiekami, lai ļautu veikt tādus uzkrājumus, ir VID

amatpersonas subjektīvais viedoklis, kas dokumentāli nav pamatots un pierādīts.

[2.4] VID veiktais audits neatbilst Eiropas tiesas precedentiem, jo audita

laikā nav ľemti vērā savstarpēji darījumi, faktiski atzīstot tos par nenotikušiem

vai spēkā neesošiem, taču Eiropas tiesas precedenti nodokļu administrācijai šādas

tiesības nepieļauj.

[2.5] Ir pārkāpts APL 70.panta otrās daļas nosacījums. VID KRI

amatpersonas attiecībā uz pieteicēja sūdzības izskatīšanu veikušas procesuālās

darbības pēc termiľa izbeigšanās, ar ko pārkāpušas APL 49.panta otrās daļas

nosacījumus.

[2.6] VID amatpersonas balstās uz mistiskiem termiľiem, pārbaudot

dāvinātāju ienākumu, no kuriem varēja rasties uzkrājumi. Dāvinātāji dzīvoja un

strādāja ne tikai VID amatpersonu izvēlētajos laika posmos. VID iegūtās ziľas

par dāvinātāju naudas uzkrājumiem var būt kļūdainas un ierobežotas, lietā nav

pierādījumu šo ziľu patiesumam.

[2.7] VID pārbaudes laikā ir saľēmis atbildi no Kanādas nodokļu

administrācijas, kura uzskata, bet neapgalvo, ka I.Š. nav bijis tādā situācijā, lai

varētu sniegt naudas līdzekļu dāvinājumu. Tomēr VID nav nosūtījis pieprasījumu

Krievijas Federācijas nodokļu administrācijai, lai noskaidrotu pieteicēja

ienākumus, dienot Padomju armijā laika posmā no 1987.gada līdz 1990.gadam.

[2.8] VID KRI Talsu nodaļas vadītājas paziľojumā Nr.5-2.5.4.4-5/14050

norādīts, ka pieteicēja nodokļu parāds uz 2007.gada 10.septembri sastāda Ls 82

596,81, savukārt VID KRI Talsu nodaļas vadītājas p.i. 2007.gada 10.augusta

brīdinājumā norādīts, ka nodokļu parāds budžetam sastāda Ls 81960,72. VID

KRI Talsu nodaļas vadītājas paziľojums Nr.5-2.5.4.4-5/14050 nav pamatots un

ētisks, jo gan pieteicējs, gan arī VID KRI Talsu nodaļa bija saľēmuši VID KRI

direktora 2007.gada 5.septembra lēmumu Nr.1-5/96 „Par J.L. sūdzības

izskatīšanu”, kuru pieteicējam bija tiesības pārsūdzēt.

[2.9] VID turpina aprēķināt nokavējuma naudu. Tas pēc savas būtības ir

nelikumīgi, jo netiek ievērotas likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta

otrās un trešās daļas, 37.panta pirmās daļas un 40.panta pirmās daļas prasības, kā

arī APL 70.panta pirmās daļas, 80.panta pirmās un otrās daļas, 361.panta trešās

daļas nosacījumi.

[2.10] VID nav ievērojis APL 81.panta pirmajā daļā noteikto, proti, VID

Lēmumā nav izskatījis vēlreiz lietu pēc būtības vai tajā daļā, uz kuru attiecas

iesniedzēja iebildumi.

[3] Administratīvajā rajona tiesā iesniegtajā paskaidrojumā VID

pieteikumu neatzīst un uzskata to par noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā

minētajiem argumentiem, papildus norādot, ka pieteicēja pieteikumā minētie

argumenti ir nepamatoti un pretrunā ar lietā nodibinātajiem faktiem.

[4] Pieteicēja pārstāvis 2009.gada 16.jūlijā tiesas sēdē iesniedza tiesai

pieteikuma papildinājumus, kuros pieteikumu papildina ar turpmāk minēto.

[4.1] Vērtējot pieteicēja skaidrās naudas esamību Ls 266 000, VID faktiski

nav pārbaudījis, vai visiem astoľiem dāvinātājiem un pašam pieteicējam tādas

naudas summas ir bijušas. Nav vērtēta skaidrās naudas izcelsme likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 38.panta kārtībā, kā arī dāvinājuma līgumi, kas ir

nepārprotami pierādījumi. Nevar no personas prasīt pierādījumus par to kā

trešajai personai radās uzkrājumi, to regulē likums „Par nodokļiem un nodevām”

38.pants. Pierādījumi tika iesniegti, bet VID nepamatoti norādīja, ka uzkrājumi ir

radušies nepamatoti.

[4.2] Nekorekts ir audita aprēķins par nedeklarētiem ienākumiem, jo ir

pieskaitīti arī ienākumi no saimnieciskās darbības, kuri nav apliekami ar nodokli.

Likums „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10.panta pirmās daļas nosaka, kuri

ienākumi pirms nodokļa aprēķināšanas ir jāatvelk, līdz ar to nevar pie

saimnieciskās darbības pieskaitīt ienākumus no personīgās automašīnas

pārdošanas. Auditā nav ľemtas vērā automašīnu iegādes vērtība, kas ir pretrunā ar

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta pirmo daļu un Ministru

kabineta 2000.gada 26.septembra noteikumiem Nr.331 „Kārtība, kādā Valsts

ieľēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo

ienākumu” (turpmāk – Noteikumi Nr.331) 7., 46.2punktu (bija spēkā 2004., 2005.

gadā).

[4.3] Pieteicēja visas norēķinu kontā ieskaitītās un audita pārskatā

neidentificētas summas VID nevarēja atzīt par apliekamiem ienākumiem, jo daļa

no summām pēc būtības nav ienākumi (konkrēti kredīta atmaksāšana), tāpēc šajā

daļā pieteicējs VID uzrēķinu apstrīd.

[4.4] VID nepareizi aprēķināja pieteicēja izdevumus, jo, ja aprēķinā ir

ľemts Centrālās Statistikas pārvaldes noteiktais iztikas minimums, tad šajā

aprēķinā nevarēja iekļaut arī izdevumus medicīnai, jo tie tiek ľemti vērā

aprēķinot iztikas minimumu, proti, iekļauti tajā.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 31.jūlija spriedumu

pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīts turpmāk minētais.

[5.1] Lietā ir strīds par pieteicēja deklarēto skaidrās naudas līdzekļu reālu

pastāvēšanu un to, vai VID pamatoti nav atzinis šos skaidrās naudas uzkrājumus

par līdzekļu izcelsmes avotiem, kā arī vai VID KRI direktora lēmums, izskatot

pieteicēja sūdzību, tika pieľemts likumā noteiktajā termiľā.

[5.2] No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta secināts pieteicēja

pienākums iesniegt tiesā pierādījumus, kas atspēko VID savāktos pierādījumus un

norādītos argumentus.

Savukārt likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas

5.punkts nosaka, ka nodokļu maksātāju pienākums ir ziľot par visiem saviem

ienākumiem, pamatot nodokļu, nodevu un citu obligāto budžeta maksājumu

summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos

summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu

administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos dokumentus.

Arī Noteikumu Nr.331 5.punkts noteic, ka maksātājs papildu deklarācijai

var pievienot jebkuru citu informāciju par saviem ienākumiem, izdevumiem, to

struktūru un īpatnībām, kuru tas uzskata par nepieciešamu sniegt VID pirms

ienākuma aprēķina veikšanas, kas paredz privātpersonai iespēju un tiesības

iesniegt informāciju, lai izskaidrotu līdzekļu izcelsmi un izlietojumu, pēc savas

jēgas prezumē nepieciešamību tieši nodokļu maksātājam sniegt skaidrojumus par

savu ienākumu un izdevumu struktūru.

Pienākuma pārlikšanu uz nodokļu maksātāju nodrošināt pierādījumus par

savu ienākumu veidošanos ir pamatota arī no tāda viedokļa, ka tieši pats

pieteicējs zina kur un kādā veidā šie ienākumi ir veidojušies. Lai pierādītu

ienākumu rašanos, privātpersonai būtu jāiesniedz vai jānorāda uz pierādījumiem

par pozitīvu faktu. Savukārt pieprasot pierādījumus par nodokļu maksātāja

ienākumiem nodrošināt tikai nodokļu administrācijai, iespējams veidojās

situācija, kad, iespējams, jāpierāda būtu negatīva fakta, proti, tāda, kas nekad nav

bijis, pastāvēšana, kas ir pretrunā tiesību principam negativae non probantus

(negatīvais nav jāpierāda).

Līdz ar to kā nepamatots noraidīts pieteicēja pārstāvja viedoklis, ka

pieteicējam nav pienākuma pierādīt viľa ienākumus, tai skaitā, pierādījumus, kas

neapšaubāmi apliecina norādīto dāvinājumu esamību un pašu dāvinātāju iespēju

apdāvināt pieteicēju tieši tādā apmērā, kādu norāda pats pieteicējs.

[5.3] Izvērtējot iegūtos pierādījumus un VID konstatēto attiecībā uz

pieteicēja apgalvojumu par gūtajiem ienākumiem Ls 35000 iepriekšējos

taksācijas periodos, secināts, ka tas ir vērtējams kritiski. Pieteicējs paskaidrojumā

VID ir norādījis, ka periodā no 1987.gada līdz 1990.gadam, dienējot Padomju

armijā kā virsnieks, saľēmis labu algu, nodarbojies ar tirdzniecību un mainījis

ārzemju tūristiem rubļus pret dolāriem, kurus, konvertējot pret latiem, nopelnījis

Ls 35000. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs ne audita, ne sūdzību par

pieľemtajiem lēmumiem izskatīšanas laikā neiesniedza nekādus pierādījumus,

kas apstiprinātu minētās darbības un armijas laikā saľemto algu, līdz ar to atzīts,

ka VID pamatoti ir norādījis, ka minēto informāciju nevar pārbaudīt, tādējādi arī

nav pamata atzīt, ka no šiem darījumiem varēja veidoties uzkrājumi Ls 35000

apmērā.

Attiecībā uz pieteicēja personīgajiem iekrājumiem Ls 35000 apmērā, kurus

viľš, iespējams, ir uzkrājis laika periodā no 1987.gada līdz 1990.gadam, kad

dienējis Padomju armijā kā virsnieks, minētais fakts ir apšaubāms, jo tiesas sēdēs

nedz pieteicējs, nedz arī viľa pārstāvis par minēto pieteicēja apgalvojumu vispār

nav snieguši paskaidrojumus, kā arī tiesā nav iesniegti tādi pierādījumi, kas

apstiprinātu to.

Ľemts vērā, ka lielu naudas summu glabāšanā ārzemju valūtā līdz Latvijas

Republikas neatkarības atgūšanai bija bīstama un pretrunā ar tai laikā Latvijas

teritorijā spēkā esošajiem likumiem, kā arī kādā veidā pieteicējs varēja uzkrātos

naudas līdzekļus legāli samainīt naudas reformas laikā. Tā pat arī, ja pieteicējs

uzkrāja ievērojamas naudas summas savā dzīves laikā, kritiski ir vērtējama arī šīs

naudas summas un vērtības saglabāšana.

[5.4] Izvērtējot liecinieku liecības, sniegtos rakstveida paskaidrojumus,

VID iegūtos pierādījumus, pieteicēja un viľa pārstāvja paskaidrojumus

kopsakarā, secināts turpmāk minētais.

No lietas materiāliem secināts, ka pieteicējs gada ienākumu deklarācijās

nav deklarējis ne A.G., ne O.B., ne T.S., ne I.N., ne I.L., ne V.L., ne arī I.Š.

dāvinājumu, kurus saskaľā ar likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta

pirmās daļas 9.punktu un 19.panta otro daļu pieteicējam bija jādeklarē.

Izvērtējot katra norādītā dāvinātāja iespējas un pieteicēja apgalvojumu par

personīgajiem iekrājumiem, atzīts, ka pieteicējs nav iesniedzis tiesā vai VID

ticamus pierādījumus, kas atspēko VID savāktos pierādījumus un norādītos

argumentus un pierāda tieši pieteicēja norādītos apgalvojumus. Tādējādi,

pārbaudot gan lietā esošos pierādījumus, gan tiesas sēdē sniegtās liecības, nav

gūts apstiprinājums par konkrēto personu spēju veikt dāvinājumus attiecīgajos

apmēros, kā arī iesniegtie dāvinājuma līgumi nav uzskatāmi par pierādījuma

dokumentiem, kas apliecinātu pieteicēja papildu deklarācijā norādītās Ls 231 000

skaidrās naudas izcelsmi. Savukārt Kanādas nodokļu administrācijas sniegto

informāciju par savas valsts rezidenta I.Š. zemajiem ienākumiem un attiecīgi par

nespēju veikt dāvinājumu pieteicējam norādītajā apjomā nav pamata apšaubīt.

Vienlaikus no lietas materiāliem konstatēts, ka pēc VID rīcībā esošās

informācijas pieteicējs ir noslēdzis vairākus kredītlīnijas un aizdevuma līgumus,

maksājot bankas noteiktos procentu maksājumus. Un konkrēti, 2002.gada

2.augustā kredītlīnijas līgums uz summu Ls 10 800 (dzēsts), 2003.gada

2.septembra kredītlīnijas līgums uz summu Ls 15 120 (dzēsts) un 2004.gada

1.novembra aizdevuma līgums uz summu Ls 102 200 (galīgais termiľš – līdz

nodrošināto saistību pilnīgai izpildei).

Ľemot vērā norādīto, atzīts, ka pieteicēja kredīta un aizľēmuma līgumu

noslēgšana tikai pastiprina iepriekš secināto un liek apšaubīt pieteicēja skaidrās

naudas Ls 266 000 esamību uz 2003.gada 1.janvāri, jo neloģiski un absurdi ir

turēt un neizmantot paša skaidrās naudas uzkrājumus, tai pašā laikā ľemt kredīta

aizľēmumus, maksājot vēl bankas noteiktos procentu maksājumus.

Turklāt no lietas materiāliem redzams, ka VID, pārbaudot pieteicēja

paskaidrojumos norādīto informāciju, konstatējis, ka saimniecisko darbību

pieteicējs reģistrējis tikai no 2001.gada 17.maija ar darbības veidu: nekustamā

īpašuma pārvaldīšana, SIA „/Nosaukums/” pieteicējs reģistrēts kā dalībnieks un

valdes loceklis (īpašnieks), pieteicēja apgādībā no 2004.gada 1.aprīļa viľa sieva

I.L. un meita N.L. VID konstatētie oficiāli reģistrētie pieteicēja ienākumi laika

periodā no 1998.gada līdz 2002.gadam Ls 13 031,66, aprēķinātie izdevumi Ls 15

907,56, līdz ar to pieteicēja izdevumi pārsniedz ienākumus par Ls 2 875,90.

Minētais papildus liek apšaubīt par pieteicējam skaidrās naudas Ls 266 000

esamību uz 2003.gada 1.janvāri.

[5.5] Ne sūdzībā VID KRI direktoram, ne sūdzībā VID ģenerāldirektoram

pieteicējs neapstrīdēja auditā veiktos aprēķinus par nedeklarētiem ienākumiem,

neidentificēto summu daļā par kredīta atmaksāšanu attiecināšanu ar IIN

apliekamiem ienākumiem, kā arī aprēķinātos auditā pieteicēja izdevumus. Līdz ar

to konstatēts, ka nedz VID KRI lēmumā, nedz Lēmumā nav detalizēti analizēti

pieteikuma papildinājumos norādītie argumenti, taču no Lēmuma kopumā ir

secināms, ka VID šajā daļā uzskata par pamatotu auditā konstatēto.

[5.6] Pieteicējs veica darījumus, kas izpaudās kā īpašuma tiesību uz lietu

(automašīnu) nodošana citai personai, lai tā varētu rīkoties ar lietu (īpašumu), līdz

ar to notika preču pirkšana un pārdošana. Pieteicējs darbojās kā patstāvīga,

neatkarīga persona un veiktās darbības trīs gadu laikā raksturojamas kā atkārtotas

un regulāras (sistemātiskas), kas veiktas par atlīdzību. Pārdoto automašīnu skaits

un pieteicēja darbību ilgstošais un sistemātiskais raksturs, darbību veikšana par

atlīdzību liecina, ka pieteicējs no 2004.gada līdz 2006.gadam veica saimniecisko

darbību likuma ,,Par uzľēmējdarbību” 1.panta, 3.panta otrās daļas, Komerclikuma

1.panta trešās daļas, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.1daļas

un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 6.punkta izpratnē.

Atbilstoši likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmās daļas

3.punktam pieteicēja no saimnieciskās darbības gūtie ienākumi apliekami ar IIN.

Atbilstoši minētā likuma 28.panta 1. un 6.punktam, uzsākot saimniecisko darbību

pieteicējam mēneša laikā bija pienākums reģistrēties VID teritoriālajā iestādē pēc

savas dzīvesvietas kā saimnieciskās darbības veicējam. Pieteicēja darbības

atzīstamas par saimniecisko darbību likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” izpratnē un attiecīgajās taksācijas

gada ienākumu deklarācijās pieteicējs nav uzrādījis no savas saimnieciskās

darbības gūtos ienākumus.

Secināts, ka pieteicējs 2004.gadā pārdeva 14 transportlīdzekļus par kopējo

vērtību Ls 10 652,14, 2005.gadā – 5 transportlīdzekļus par kopējo vērtību Ls 4

333,14. Minēto faktu pēc būtības pieteicējs neapstrīd un lietā nav strīda par to, ka

pieteicējs nereģistrējās VID kā saimnieciskās darbības veicējs un nedeklarēja

gūtos ienākumus.

Pieteicēja rīcība ir atzīstama par tādu darbību, kurai ir saimniecisks

raksturs, jo lietā nodibināts, ka pieteicējs sistemātiski, ilgstošā laika periodā par

atlīdzību atsavināja kustamu mantu, tā gūstot ienākumus.

Pēc iesniegumiem transportlīdzekļa reģistrācijai CSDD un papildus

deklarācijas par 2003.gadu auditā konstatēti 3 transportlīdzekļu iegādes izdevumi

kopsummā par Ls 15 110,89, tai skaitā automašīnas BMW X5 izdevumi Ls 14

066 apmērā. Pēc AS „Parex banka” bankas kontu izdrukām auditā konstatēts, ka

2004.gadā pieteicējs veicis skaidras naudas izľemšanu ar norādi „par auto” vai

„par automašīnu” pa kopējo summu Ls 19 959,69, kas auditā tika uzskatītas par

transportlīdzekļu iegādes izdevumiem, kā arī par transportlīdzekli Audi A6

konstatētie izdevumi Ls 990,89, līdz ar to auditā transportlīdzekļu izdevumiem

2004.gadā ľemti vērā Ls 20 950,58.

Attiecībā uz norādītajiem pieteicēja iebildumiem par audita pārskatā

neidentificēto summu daļā attiecināšanu kā ar IIN apliekamiem ienākumiem,

ľemot vērā, ka pieteicējs atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām”

38.pantam VID audita laikā neiesniedza konkrētus paskaidrojumus par katru

konkrētu darījumu, līdz ar to netika iesniegta informācija par šo darījumu

raksturu, atzīts, ka VID pamatoti un atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 8.panta trešās daļas 11.punkta nosacījumiem iekļāva pieteicēja

apliekamajā ienākumā iemaksas no fiziskām personām pieteicēja AS „Parex

banka” kontā, kurām norādīti dažādi pamatojumi (konta papildināšana, kredīta

atmaksa, pēc līgumiem), par 2004.gadu – Ls 13 490,08 un par 2005.gadu Ls 10

114,86 apmērā.

Tādējādi atzīti par nepamatotiem pieteicēja pārstāvja pieteikuma

papildinājumos izteiktie iebildumi, savukārt VID pamatoti auditā ir konstatējis,

ka pieteicējs ir veicis nereģistrētu saimniecisko darbību, pamatoti konstatējis gan

visus pieteicēja ienākumus, gan arī izdevumus, nosakot slēptā apliekamā

ienākuma summas apmērus, kā arī papildus aprēķinot IIN par 2004.gadu Ls 18

482,77, par 2005.gadu 17 637,47.

[5.7] Saskaľā ar Centrālās statistikas pārvaldes doto definīciju (skat.

data.csb.gov.lv) pilns iztikas minimuma patēriľa preču un pakalpojumu grozs ir

preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieľemto

minimālo iztikas līmeni. Tas ir minimālā patēriľa normatīvs, kura vērtība mainās

atbilstoši patēriľa cenu izmaiľām. Pilna iztikas minimuma patēriľa preču un

pakalpojumu groza lietiskais saturs un patēriľa normatīvi noteikti ar Ministru

Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95 “Par iedzīvotāju naudas ienākumu

indeksācijas nodrošināšanu” un ietver pārtikas preces (39 veidu pārtikas

produkti), nepārtikas preces (109 preces, tai skaitā arī ilgtermiľa lietošanas) un

pakalpojumus (26 nosaukumi), kuru apjomam būtu jānodrošina cilvēkam

minimālo iztikas līmeni. 4 % no kopējās “groza” vērtības netiek identificēti un

tiek attiecināti uz pārējiem maksājumiem. Centrālā statistikas pārvalde nav tiesīga

veikt kādas normatīvajā aktā noteiktās groza struktūras vai patēriľa normatīvu

izmaiľas.

Tādējādi, ľemot vērā minēto, atzīts, ka VID pamatoti un pareizi aprēķinājis

pieteicēja izdevumus, ľemot Centrālās Statistikas pārvaldes noteikto iztikas

minimumu, neiekļaujot tajos izdevumus par ārstnieciskajiem pakalpojumiem (Ls

228,20), jo noteiktajā iztikas minimumā tie neietilpst.

[5.8] Konstatēts, ka pieteicējs jau sākotnēji pārsūdzot sev nelabvēlīgu

administratīvo aktu, sūdzībās norādījis, ka VID pārkāpj likumā noteikto lēmuma

pieľemšanas termiľu. Tiesiskais risinājums (personas iespējamā rīcība šādā

gadījumā) noteikts APL 49.panta otrajā daļā, saskaľā ar kuru pieteicējam bija

tiesības vērsties tiesā ar attiecīgu prasījumu par pienākuma uzlikšanu VID

pieľemt lēmumu konkrētā termiľā. Konkrētajos lietas apstākļos minētais

procesuālais pārkāpums lēmuma pieľemšanas procesā neietekmē pieľemtā

Lēmuma tiesiskumu pēc būtības, proti, tā saturu attiecībā uz pieteicēju, jo

sākotnējais lēmums bija jau pieľemts.

[5.9] Izvērtējot Lēmumā minēto pamatojumu, nav saskatīti materiālo un

procesuālo normu pārkāpumi vai matemātiskā aprēķina kļūdas, nosakot papildu

nomaksai budžetā aprēķināto IIN. Līdz ar to Lēmums daļā par aprēķināto IIN ir

tiesisks.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 28.panta 1.punkts nosaka, ka

maksātāja pienākums ir šajā likumā noteiktajos termiľos un kārtībā sastādīt un

iesniegt VID teritoriālajai iestādei pēc savas dzīvesvietas deklarāciju vai

paziľojumu.

Pieteicējam nokavējuma nauda par 2004.gadu aprēķināta no 2005.gada

16.aprīļa līdz 2007.gada 23.martam (705 dienas) Ls 6515,18 apmērā un par

2005.gadu aprēķināta no 2006.gada 19.aprīļa līdz 2007.gada 23.martam (337

dienas) Ls 2971,91 apmērā.

Pamatojoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta

pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 22.punktu un 29.panta

otro daļu, konstatēts, ka apstāklis, ka persona nav nomaksājusi IIN no visiem

gūtajiem ienākumiem, ir pamats, lai VID piemērotu tiesību normās norādītās

sankcijas. Līdz ar to daļā par aprēķināto nokavējuma naudu Lēmums ir atzīstams

par pamatotu.

Saskaľā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmo daļu

(redakcijā 2004., 2005.gadā) un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

31. panta pirmo daļu (redakcijā 2004., 2005.gadā) secināts, ka par pieteicēja

izdarīto pārkāpumu 2004., 2005.gadā bija paredzēts piemērot soda naudu 100%

apmērā, VID soda naudas noteikšanai ir piemērojis regulējumu, kas bija spēkā

brīdī, kad pieteicējam bija pienākums iesniegt deklarāciju un nomaksāt nodokli.

[6] Par spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norāda

turpmāk minēto.

[6.1] Definējot strīdus priekšmetu, tiesa nav ľēmusi vērā pieteicēja

pārstāvja 2009.gada 16.jūlijā iesniegtos pieteikuma papildinājumus. Strīds

konkrētajā lietā nav tikai par to, ka VID pārsūdzības procesā ir izdarījis

procesuālus (termiľa) pārkāpumus un ka pieteicējam uz 2003.gada sākumu bija

skaidras naudas uzkrājumi Ls 226 000 apmērā, bet arī par to, ka VID ir nepareizi

aprēķinājis pieteicēja ar IIN neapliekamos ienākumus un neľemot vērā ar

ienākumu gūšanu saistītos izdevumus.

[6.2] APL 250.panta otrā daļas ierobežo tikai iestādes iespējas tiesas

procesa laikā mainīt lēmuma pamatojumu, izmantojot arī tādus argumentus, kas

netika minēti lēmuma pirmstiesas pārsūdzības procesā. Šāda tiesas rīcība ir

pretrunā ar APL 103.pantā definēto administratīvā procesa tiesā būtību, saskaľā

ar kuru tiesai pašai ir jānoskaidro visi lietas apstākļi un pieľemtā lēmuma

tiesiskums.

[6.3] Norāde, ka pieteicējam dokumentāri ir jāpierāda skaidras naudas

uzkrājumi, pat tajā gadījumā, ja šie uzkrājumi ir veidojušies 10 un vairāk gadus

atpakaļ, ir pretrunā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas

15.punktu. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pants ir jāskata kontekstā ar

likuma 15.panta pirmās daļas 15.punktu.

Noteikumu Nr.331 5.punkts nepieprasa iesniegt pierādījumus par naudas

uzkrājumu, kuri izveidojušies vairāk kā piecus gadus atpakaļ. Saskaľā ar Ministru

kabineta 2006.gada 19.septembra noteikumu Nr.780 „Noteikumi par papildu

deklarācijas par ienākumiem, ieľēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem,

īpašumiem un to vērtības maiľu veidlapu un kārtību, kādā Valsts ieľēmumu

dienests uz aprēķinu pamata nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātāja

apliekamo ienākumu” 7.punktu pamats nodokļu aprēķiniem ir nodokļu maksātāja

papildus deklarācijā norādītās ziľas, kuras viľš apliecina ar savu parakstu.

Savukārt saskaľā ar minēto noteikumu 8.punktu, nodokļu maksātājs papildus

deklarācijā norādītās ziľas VID var koriģēt, ja VID rīcībā esošā informācija

nesakrīt ar nodokļu maksātāja sniegtajām ziľām. Ne audita pārskatā, ne VID

amatpersonu lēmumos nav izvērtēti arī pieteicēja 2001.-2003.gadā gūtie

ienākumi.

[6.4] Spriedums daļā, ar kuru ir apšaubītas liecinieku liecības, ir

neobjektīvas un pamatos ar faktiem, kuriem nav cēloniskas saistības ar liecībās

minētajiem faktiem un pamatojumiem.

Pieteicējs piekrīt, ka saľemtās dāvinājuma summas nav norādītas tekošā

gada ienākumu deklarācijās, kas var būt par pamatu šo summu apšaubīšanai.

Taču nepiekrīt, ka pēc dāvinātāju apstiprinājuma VID aprēķinos varēja pieľemt,

ka dāvinājumu pieteicējs nav saľēmis vispār.

Likumdevējs ar nodokli neapliekamu ienākumu neuzrādīšanu ienākumu

deklarācijā ir atzinis par nenozīmīgu pārkāpumu, par ko liecina fakts, ka par šo

pārkāpumu ir jāmaksā soda nauda Ls 20 apmērā neatkarīgi no nedeklarētās ar

nodokli nepaliekamo ienākumu summas lieluma. Pie šādiem apstākļiem pieteicējs

saľemtos dāvinājumus un citas neapliekamās nodokļu summas nodokļu

deklarācijās neuzrādīja, baidoties no informācijas noplūdes VID un neērtībām,

kas var rasties dāvinātājiem saistībā ar VID pārbaudēm.

Tiesa, izmantojot informāciju par pieteicēja aizľēmumiem un piešķirtajām

kredītlīnijām, kā pamatu, lai apšaubītu pieteicēja skaidras naudas uzkrājumus, ir

bijusi nekonsekventa, jo nav ľemts vērā apstāklis, ka šos aizdevumus VID nav

ľēmis vērā, aprēķinot slēpto ienākumu.

[6.5] Summu Ls 19 959,69 pieteicējs samaksāja automašīnas īpašniekam

2004.gadā. Šo summu var saistīt ar audita pārskatā neidentificētiem ieľēmumiem

no citiem piederošu automašīnu pārdošanas, bet nevar saistīt ar pieteicējam

piederošu automašīnu iegādes izmaksām 2002., 2003. un 2005.gadā.

[6.6] Nodokļu audits ir veikts tendenciozi, neprasot konkrētus

paskaidrojumus un šo paskaidrojumu mērķi, bet pieprasot no pieteicēja vispārīgus

paskaidrojumus un nenorādot, kam tie vajadzīgi, kas radīja iespaidu, ka jebkurš

pieteicēja paskaidrojums tiks izmantots tikai ar mērķi pamatot vēl lielākas

papildus maksājamo nodokļu summas. Savukārt fakti, kas liecina par pretējo,

nodokļu auditorus vispār neinteresēja.

[6.7] Konkrētajā gadījumā nav piemērojama APL 49.panta otrā daļa, jo šīs

daļas noteikumi ir piemērojami gadījumos, kad iestāde termiľā neizskata

iesniedzēja prasības vai lūgumus. Savukārt nodokļu audits ir veikts pēc VID

iniciatīvas, nevis pēc pieteicēja lūguma.

[7] VID paskaidrojumā par apelācijas sūdzību to neatzīst un paskaidro

turpmāk minēto.

[7.1] No Augstākās Padomes likuma „Par nodokļiem un nodevām Latvijas

Republikā” 12.panta 1. un 4.punkta, likuma „Par nodokļiem un nodevām”

15.panta pirmās daļas 4. un 5.punkta, Augstākās Padomes likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30.panta un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 19.panta otrās daļas 2.teikuma izriet princips, ka nodokļu maksātājam

laikā no 1991.gada 1.janvāra līdz VID audita uzsākšanai un Lēmuma pieľemšanai

bija pienākums uzskaitīt savus ienākumus, glabāt ienākumu apstiprinošus

dokumentus, kā arī ziľot nodokļu administrācijai par ienākumu gūšanu.

Šādos apstākļos VID uzskata, ka pieteicēja apelācijas sūdzībā minētais

arguments, ka saskaľā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantu

pieteicējam ir jāiesniedz tiesai tādi pierādījumi, kuri nav un nevar būt pieteicēja

rīcībā, ir nepamatots un noraidāms.

[7.2] Tiesa, izvērtējot liecinieku tiesas sēdē sniegtās liecības, ir norādījusi

konkrētus argumentus un pierādījumus, balstoties uz kuriem tika izdarīti

secinājumi par to, ka liecinieku sniegtās liecības ir pretrunīgas, nevis nepatiesas.

[7.3] Spriedumā ir atbilstoši tiesību normām pamatoti un izsmeļoši sniegts

vērtējums jautājums par procesuālā termiľa nokavējumu.

[8] Pieteicējs uz tiesas sēdi neieradās, iesniegumā tiesai lūdzot atlikt lietas

izskatīšanu, jo pieteicējam sakarā ar to, ka nolīgtais advokāts nevar piedalīties

lietas izskatīšanām, ir jāvienojas ar citu advokātu par juridisko palīdzību.

Administratīvā apgabaltiesa, nekonstatējot APL 268. un 269.pantā

paredzētos apstākļus, kas ir pamats atlikt lietas izskatīšanu, nolēma lietu tiesas

sēdē izskatīt bez pieteicēja.

Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[9] Uzklausījusi procesa dalībnieka paskaidrojumus, kā arī iepazinusies ar

lietas materiāliem, Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk – apgabaltiesa) atzīst, ka

apelācijas sūdzība ir nepamatota, bet pieteikums ir noraidāms.

[10] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa,

izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums

ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā

likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var

nenorādīt.

Apgabaltiesa, pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu (šī

sprieduma 5.punkts), atzīst, ka tiesa ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un

tiesiskos apstākļus. Apgabaltiesa pirmās instances tiesas pamatojumu, izľemot

turpmākajos sprieduma punktos minētās nianses, atzīst par pareizu un pilnībā

pietiekamu, tāpēc pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma argumentācijai

un to neatkārto.

[11] Par apelācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem apgabaltiesa papildus

norāda turpmāk minēto.

[11.1] Apelācijas sūdzībā tāpat kā pieteikumā ar tā papildinājumiem

pieteicējs apgalvo, ka maksājamā nodokļa apmērs noteikts nepareizi citstarp

tāpēc, ka VID no personiskā īpašuma pārdošanas gūto ienākumu nepamatoti

uzskatīja par no saimnieciskās darbības gūto ienākumu.

Ľemot vērā, ka auditā nodoklis papildus aprēķināts par ienākumu, ko

pieteicējs attiecīgajos taksācijas periodos guva no automašīnu pārdošanas,

secināms, ka pieteicējs ar personisko īpašumu ir domājis attiecīgajos taksācijas

gados pārdotās automašīnas.

Apgabaltiesas ieskatā VID pieteicēja darbību pamatoti klasificējis kā

saimniecisko darbību – tirdzniecību ar automašīnām. Pieteicējs 2004.gadā

pārdeva 14, bet 2005.gadā – 5 automašīnas. Minētās darbības atbilst visām

pazīmēm, lai tās atzītu par saimniecisko darbību, automašīnu tirdzniecība

auditējamos taksācijas periodos tika īstenota sistemātiski, pastāvīgi un pret

atlīdzību, tā rezultātā tika gūta peļľa.

Līdz ar to apgabaltiesas ieskatā ir pareizi un pamatoti pirmās instances

tiesas apsvērumi, konstatējot, ka tirdzniecība ar automašīnām atbilst visām tiesību

normās definētajām saimnieciskās darbības pazīmēm, un minētais atbilstoši

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta 3.punktam ir pamats ietvert

attiecīgo ienākumu ar nodokli apliekamajā ienākumā.

Savukārt pieteicēja iebildumi ir nenoteikti, no tiem nav iespējams secināt,

kādi konkrēti faktiskie un tiesiskie apstākļi kalpo par pamatu apgalvojumam, ka

tirdzniecība ar automašīnām nav uzskatāma par saimniecisko darbību likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” un citu tiesību normu izpratnē. Ievērojot minēto, ir

nepamatots un noraidāms apelācijas sūdzības arguments, ka VID apliekamā

ienākumā ir ietvēris saskaľā ar likumu „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

neapliekamu ienākumu no personiskā īpašuma pārdošanas.

[11.2] Var piekrist apelācijas sūdzībā paustajam viedoklim, ka APL

250.pants saistoši neietekmē privātpersonas personas procesuālo tiesību apjomu

un privātpersonai ir tiesības administratīvajā procesā tiesā izvirzīt

administratīvajā procesā iestādē neminētos iebildumus un argumentus. Tāpēc

pirmās instances tiesa, vērtējot pieteikuma papildinājumus, spriedumā uz šo

normu atsaukusies nepamatoti.

Tajā pat laikā no pirmās instances sprieduma ir konstatējams, ka

pieteikuma papildinājumos izteiktos iebildumus un argumentus tiesa spriedumā

izvērtēja rūpīgi un detalizēti, sniedzot tiem attiecīgu juridisku novērtējumu.

[11.3] Tāpat var piekrist pieteicēja argumentam, ka ar taksācijas gada

ienākuma gūšanu saistītie izdevumi ir jāľem vērā, nosakot no saimnieciskās

darbības gūto apliekamo ienākumu, jo to paredz likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 11.panta pirmā daļa.

Tajā pat laikā pieteicējs bez ievērības atstājis šā panta piekto daļu un

14.panta pirmo daļu, kas attiecīgi noteic, ka nodokļu maksātājs Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā veic ieľēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu uzskaiti

nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Nodokļu maksātāja tiesības uz ar

saimnieciskās darbības veikšanu saistīto izdevumu un atvieglojumu izslēgšanu no

apliekamā ienākuma pierādāmas dokumentāri, uzrādot attiecīgus dokumentus, vai

iesniedzot to norakstus.

Tas nozīmē, ka VID maksātāja tiesības uz ar saimniecisko darbību

veikšanu saistīto uzdevumu izslēgšanu no apliekamā ienākuma var atzīt tikai tādā

gadījumā, ja nodokļu maksātājs izdevumus ir pierādījis ar dokumentiem. Ja tas

nav noticis, VID nav tiesiska pamata samazināt apliekamo ienākumu.

Izskatāmajā gadījumā pieteicējs likumā paredzētos pierādījumus nav

iesniedzis, aprobežojoties ar vispārīgām norādēm, ka viľam šādi izdevumi bija.

Apgabaltiesas ieskatā lietā nav izšķirošas nozīmes tam, bija vai nebija nodokļu

maksātājam izdevumi, kas ir saistīti ar attiecīgajā taksācijas periodā gūto

ienākumu. Tiesiska nozīme ir tam, ar kādiem dokumentiem un cik lielus

izdevumus nodokļu maksātājs ir pierādījis un vai šie izdevumi ir saistīti ar

ienākuma gūšanu taksācijas periodā.

No lietas materiāliem un arī apelācijas sūdzības nav konstatējams, ka

pieteicējs būtu skaidri un nepārprotami norādījis audita pārskatā minēto pārdoto

automašīnu iegādes cenu un iesniedzis attiecīgus pierādījumus, vai vismaz

norādījis uz šiem pierādījumiem un to atrašanos vietu.

Šādos apstākļos ne iestāde, ne tiesa pieteicēja labā nevar izdarīt vairāk kā

izdarīts auditā, iestādei konstatējot pieteicēja izdevumus automašīnu iegādei pēc

savas iniciatīvas, pamatojoties uz trūcīgo informāciju pieteicēja kontā

kredītiestādē.

[11.4] Pieteicējs norāda, ka Ls 19 959,69 pieteicējs samaksāja automašīnas

īpašniekam 2004.gadā. Šo summu var saistīt ar audita pārskatā neidentificētiem

ieľēmumiem no citiem piederošu automašīnu pārdošanas, bet nevar saistīt ar

pieteicējam piederošu automašīnu iegādes izmaksām 2002., 2003. un 2005.gadā.

Apgabaltiesas ieskatā, ľemot vērā, ka automašīnu iegādes izdevumi auditā

konstatēti, iestādei vadoties nevis no pieteicēja iesniegtajiem pierādījumiem, bet

pamatā pēc informācijas pieteicēja kontā, iespējams, ka izdevumi attiecināti uz

neatbilstošiem ienākumiem. Tajā pat laikā minētais neietekmē pieteicēja tiesības

pēc būtības, jo jebkurā gadījumā attiecīgā summa izslēgta no apliekamo

ienākumu apjoma, tāpēc nav principiālas nozīmes, vai tā izslēgta saistībā ar

ienākumu, kas gūts saistībā ar automašīnu pārdošanu, vai saistībā ar citiem

ienākumiem, jo šos izdevumus piesaistot citam ienākumam, vienlaicīgi ir

jāpalielina apliekamais ienākums no automašīnu pārdošanas, tādējādi aprēķinātā

nodokļa apmērs paliek nemainīgs.

[11.5] Apgabaltiesas ieskatā apelācijas sūdzības arguments, ka iemaksas

pieteicēja kontā ir kredīta atmaksa, ir formulēts neskaidri un nesaprotami. Proti,

nav saprotams, ko pieteicējs ar to īsti ir domājis. Taču, ja pieteicējs ar to ir

domājis, ka attiecīgās summas nebija pamata ietvert apliekamā ienākumā, tāpēc,

ka viľam tika atmaksāts aizdevums, tad lietā nav konstatējami pierādījumi, ka

pieteicējs būtu aizdevis naudu fiziskām personām un iemaksas viľa kontā ir

saistāmas ar aizdevuma atmaksu.

[11.6] Ievērojot [11.1] – [11.4] minēto, ir nepamatots apelācijas sūdzības

arguments, ka IIN aprēķins ir nepareizs, jo apliekamais ienākums aprēķināts par

ienākumiem no personiskā īpašuma pārdošanas, neľemot vērā ar ienākumu

gūšanu saistītos izdevumus, nepareizi attiecinot izslēdzamos izdevumus, ietverot

apliekamā ienākumā „kredīta iemaksas”.

[11.7] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 16.punkta izpratnē

audits ir nodokļu administrācijas pārbaude, kad tiek kontrolēta viena vai vairāku

nodokļu, nodokļu deklarācijas posteľu vai nodevu un citu valsts noteikto

maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība un

atbilstība normatīvajiem aktiem noteiktā taksācijas periodā.

Atbilstoši likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu” 8.panta 10.punktam

VID saskaľā ar normatīvajiem aktiem saľem no personām deklarācijas un

pārbauda tajās sniegto informāciju, ziľu patiesumu un ienākumu avotu likumību.

No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5.punkta

izriet nodokļu maksātāja pienākums ziľot par visiem saviem ienākumiem,

pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību

normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu

aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu

administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos dokumentus.

No minētā regulējuma sistēmas izriet, ka auditā VID ir tiesisks pamats

pārbaudīt to ziľu ticamību un ienākuma avotu likumību, ko nodokļu maksātājs ir

ietvēris un norādījis auditējamā perioda deklarācijās. Vēl no minētā regulējuma

izriet nodokļu maksātāja pienākums pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts

noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un

pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot

vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos

dokumentus.

Līdz ar to ciktāl nodokļu maksātājs deklarācijā (papilddeklarācijā) norāda

ienākumus un ienākuma avotus, tiktāl VID ir tiesisks pamats nodokļu auditā par

attiecīgo taksācijas periodu pārbaudīt šo ziľu ticamību un pareizību, un avota

likumību, izmantojot visas tiesību normās paredzētās metodes, tostarp pieprasot

pieteicējam iesniegt pierādījumus un sniegt paskaidrojumus par taksācijas periodā

gūtiem izdevumiem, ienākumiem un to izcelsmes avotiem.

Ir pašsaprotams, ka gadījumā, ja ienākumu avots ir privātpersonu

dāvinājumi vai aizdevumi, VID nav cita veida kā noskaidrot šādu ienākuma

izcelsmi un likumību, kā vien iegūstot papildu informāciju un pierādījumus no

paša nodokļu maksātāja, jo tikai viľam ir zināms, kurā laikā, no kāda konkrēta

avota un kādā apmērā ir gūts ienākums, un kādi pierādījumi ir nodokļa maksātāja

rīcībā par minētā ienākuma izcelsmi.

Iegūstot attiecīgas ziľas no nodokļa maksātāja, iestādei ir jāizvērtē to

ticamība un avota likumība kontekstā ar visiem audita materiāliem. Ja nodokļu

maksātājs nespēj sniegt apmierinošus paskaidrojumus un pierādījumus par

deklarētajiem ienākumiem, VID ir tiesības neatzīt šādu ienākumu.

Ievērojot minēto, ir nepamatoti un noraidāmi pieteicēja iebildumi, ka VID

nepamatoti neatzīst, ka pieteicēja ienākumu avots citstarp ir skaidras naudas

uzkrājumi, kas vairāku gadu garumā veidojušies no citu fizisko personu

dāvinājumiem, kā arī pieteicēja dienesta Padomju armijā nopelnītajiem

līdzekļiem.

Apgabaltiesa no lietas materiāliem un apelācijas sūdzības nekonstatē, ka

pieteicējs būtu sniedzis apmierinošus paskaidrojumus par šādu līdzekļu avota

eksistenci taksācijas periodā.

Pieteicējs uzskata, ka skaidas naudas uzkrājuma esamību pierāda liecinieku

liecības un dāvinājuma līgumi un pauž neizpratni par iestādes un pirmās instances

tiesas attieksmi, neatzīstot skaidras naudas uzkrājumu uz šādu pierādījumu

pamata.

Uz to apgabaltiesa norāda, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš

noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās

pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem

pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskas apziľas, kas balstīta uz loģikas

likumiem, zinātnes atziľām un taisnības principiem (APL 154.panta pirmā un otrā

daļa).

Tādējādi tiesai nav jāatzīst par ticamiem personas iesniegtie pierādījumi

tikai tāpēc, ka tie lietā ir. Tiesai šie pierādījumi ir jāizvērtē kopsakarā ar citiem

pierādījumiem, tostarp tādiem, no kuriem izriet negatīvie fakti. Konkrētajā

gadījumā tas nozīmē, ka tiesai pieteicējam izdevīgie fakti, kas izriet no pieteicēja

paskaidrojumiem, liecinieku liecībām un līgumiem ir jāizvērtē kopsakarā ar

citiem lietas faktiem, tostarp arī pieteicējam neizdevīgiem.

Ievērojot minēto, tiesai izskatāmajā gadījumā bija jāľem vērā arī tas, ka

pieteicējs skaidras naudas uzkrājumus, kas saskaľā ar viľa paskaidrojumiem

veidojušies vairāku gadu garumā, deklarācijās par iepriekšējiem taksācijas

periodiem nebija norādījis, ka dāvinātāju rocība neliecina par viľu reālajām

iespējām pasniegt dāvinājumus to ienākumiem nesamērīgajos apmēros, ka nav

loģiska un racionāla izskaidrojuma tam, kādēļ vairākas fiziskas personas dāvināja

pieteicējam naudu ievērojamā apmērā, tāpat tam, kādēļ pieteicējam būtu

jāaizľemas nauda kredītiestādē, ja viľam ir skaidras naudas uzkrājumi, ka

pieteicēja paskaidrojumi daļā par dienesta laikā gūtajiem ienākumiem ar

pierādījumiem nav apstiprināti.

Apgabaltiesas ieskatā šādos apstākļos pieteicēja paskaidrojumi, liecinieku

liecības un līgumi, acīmredzami nav pietiekams pierādījums skaidras naudas

uzkrājuma esamības konstatēšanai.

Kā jau norādīts, Valsts ieľēmumu dienestam ir tiesības pārbaudīt personas

iesniegto deklarāciju pareizību. Savukārt, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt Valsts

ieľēmumu dienesta veiktajam nodokļu aprēķinam, tad viľam ir jāpamato savi

iebildumi.

Nodokļu maksātāja pienākums pierādīt savu iebildumu pamatotību izriet

arī no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantā noteiktā, ka gadījumā, ja

nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu

maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina

nodokļu maksātājs.

Arī APL 161.panta pirmā daļa noteic, ka administratīvā procesa dalībnieka

paskaidrojumi atzīstami par pierādījumiem tikai, ja tos apstiprina citi pierādījumi.

No minēto likumu normām izriet nodokļa maksātāja pierādīšanas

pienākums gadījumā, ja maksātājs nepiekrīt VID veiktajam aprēķinam.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs izsaka kritiku attiecībā uz to, kā

pierādījumus novērtēja iestāde un pirmās instances tiesa, tajā pat laikā papildus

pierādījumus neiesniedz un uz tiem nenorāda.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka ir nepamatoti un noraidāmi

pieteicēja argumenti, ka iestāde un pirmās instances tiesa, konstatējot skaidrās

naudas uzkrājuma neesamību, nepareizi noteikusi pierādīšanas pienākumu un

neatbilstoši novērtējusi pierādījumus.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt J.L. pieteikumu par Valsts ieľēmumu dienesta 2007.gada

22.oktobra lēmuma Nr.19/37671 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (paraksts) Ļ.Kušnire

Tiesneses (paraksts) Dz.Amerika

(paraksts) L.Slica

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Ļ.Kušnire

Rīgā, 2010.gada 1.jūlijā