Court dismisses appeal against fixed fine for speeding, ruling discretion not applicable to statutory minimums.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe Administrative District Court rejected the plaintiff's appeal against a police fine for speeding, upholding the original penalty decision. The plaintiff argued that the circumstances warranted leniency, but the court found that the Administrative Offences Law mandates a fixed fine for this specific violation. Consequently, the court ruled that the authority had no discretion to adjust the fine amount or consider mitigating factors.
Regesto Legislator
Generato dall'IALAPK 149.8 panta 6. daļa; LAPK 32. panta 1. un 2. daļa; When a statute prescribes a fixed fine for an administrative offence, the authority must apply it strictly and cannot exercise discretion to mitigate the penalty based on the offender's circumstances.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
NORAKSTS
Lieta Nr.142109910
Lietvedības Nr.1-0425-12/12
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2012.gada 25.aprīlī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,
2012.gada 25.aprīlī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā rakstveida procesā izskatīja
administratīvā pārkāpuma lietu (protokola Nr. 050/PD181564) par V.L. (/personas kods/)
saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.8
panta sestās daļas.
Aprakstošā daļa
[1] 2010.gada 23.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemta pie administratīvās
atbildības sauktās personas V.L. (turpmāk – Sūdzības iesniedzējs) sūdzība par Valsts policijas
Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes (turpmāk – Policija) priekšnieka vietnieces
2010.gada 18.oktobra lēmuma Nr.5578 „Par apstrīdēto administratīvo aktu Nr. 050/PD181564”
(turpmāk – Lēmums) atcelšanu, ar kuru atstāts negrozīts Policijas Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu
policijas bataljona jaunākā inspektora 2010.gada 3.jūlija lēmums administratīvā pārkāpuma lietā
Nr. 050/PD181564 par Sūdzības iesniedzēja saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā – LAPK) 149.8 panta sestās daļas.
[2] No administratīvās lietas materiāliem izriet, ka:
[2.1] 2010.gada 3.jūlijā, plkst.11.30, Policijas Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas
bataljona jaunākais inspektors (turpmāk – Inspektors) J.P., Rīgā, K.Ulmaņa gatvē sastādīja
Sūdzības iesniedzējam administratīvā pārkāpuma protokolu un lēmumu Nr. 050/PD181564
(turpmāk atkarībā no konteksta – Sākotnējais lēmums vai Protokols) par Ministru kabineta
2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 (prot. Nr.39., 33.§) „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk
arī – CSN) 116.punkta prasību neievērošanu.
Ar Protokolu ir konstatēts, ka Sūdzības iesniedzējs 2010.gada 3.jūlijā, plkst. 11.26, vadīja
transporta līdzekli Volvo XC90, valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, pa K.Ulmaņa gatvi
no pilsētas robežas puses Čuguna ielas virzienā ar ātrumu 121 km/h pie atļautā braukšanas ātruma
90 km/h.
Ātrums fiksēts ar ātruma mērīšanas ierīci „Iskra – 1” Nr.2179D. Ņemot vērā pieļaujamo
mērījuma kļūdu ± 4 km/h, iespējamais minimālais braukšanas ātrums sastāda 117 km/h.
Par minēto pārkāpumu Sūdzības iesniedzējs saukts pie administratīvās atbildības pēc
LAPK 149.8 panta sestās daļas, piemērojot naudas sodu Ls 30 apmērā.
[2.2] 2010.gada 29.jūlijā Policijā saņemts Sūdzības iesniedzēja iesniegums par Sākotnējā
lēmuma apstrīdēšanu.
Iesniegumā Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nepiekrīt Protokolam un paskaidro, ka
brauciena laikā saņēma svarīgu zvanu un apstājās ceļa malā, lai varētu veikt sarunu. Pēc
apstāšanās, pēc kāda laika piebrauca policijas transportlīdzeklis, no tā izkāpa policijas darbinieks
un apgalvoja, ka vadītājs pārsniedza atļauto braukšanas ātrumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka
transportlīdzekli apturēja pēc savas iniciatīvas. Policijas darbinieki nebija devuši viņam signālu
apstāties ne ar zizli, ne ar bākugunīm, ne arī citādi. Policijas darbinieks palūdza Sūdzības
iesniedzēju pienākt pie dienesta transportlīdzekļa un uzradīja viņam sliktas kvalitātes video
ierakstu. Video ierakstā Sūdzības iesniedzējs ieraudzīja vairākus transportlīdzekļus, kuri tika
nofilmēti no sāniem, un transportlīdzeklis, kuru Inspektors uzrādīja kā Sūdzības iesniedzēja
transportlīdzekli, atradās plūsmas vidū. Sūdzības iesniedzējam radās šaubas, vai tika fiksēts viņa
transportlīdzekļa braukšanas ātrums. Sūdzības iesniedzējs atteicās parakstīt Protokolu.
[2.3] Izskatot Sūdzības iesniedzēja apstrīdēšanas iesniegumu, Policijas priekšnieka
vietniece 2010.gada 18.oktobrī pieņēma Lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts Sākotnējais lēmums.
[3] Pārsūdzētais Lēmums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem un apsvērumiem.
[3.1] 2010.gada 3.jūlijā Inspektors sniedza dienesta ziņojumu par 2010.gada 3.jūlija
Sūdzības iesniedzēja administratīvo pārkāpumu, kurā norāda, ka pildīja dienesta pienākumus
K.Ulmaņa gatvē. Plkst. 11.26 Inspektors apturēja transportlīdzekli Volvo XC90, valsts
reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, kas brauca pa K.Ulmaņa gatvi ar iespējamo minimālu
braukšanas ātrumu 117 km/h. Kad vadītajām tika paskaidrots apturēšanas iemesls, Sūdzības
iesniedzējs to nenoliedza izsakoties, ka brauca ar ātrumu 115 km/h. Vadītājam tika uzrādīts radara
mērījums. Minētais pārkāpums video ierakstā nav redzams.
[3.2] 2010.gada 7.oktobra dienesta ziņojumā Inspektors papildus norādīja, ka Sūdzības
iesniedzēja transportlīdzeklis tika apturēts ar ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem apmēram 100-
150 metru attālumā no K.Ulmaņa gatves un Čuguna ielas krustojuma. Transportlīdzekļa braukšanas
ātrums tika fiksēts ar radaru ,,ISKRA" Nr.2179D, kuram nav paredzēta video ieraksta funkcija.
Vadītajām tika uzrādīts pārkāpuma fiksēšanas laiks un ātrums. Minētais pārkāpums tika veikts ceļa
zīmes 518 „Apdzīvota vieta” darbības zonā, kur atļauts braukt ar ātrumu 90 km/h. Inspektors
apgalvo, ka vadītājs savu vainu atzina, bet pēc Protokola sastādīšanas noliedza, ka būtu izdarījis
pārkāpumu. Protokolu Sūdzības iesniedzējs neparakstīja, bet ar to iepazinās. Inspektors norāda, ka
vizuāli bija redzams, ka minētais transportlīdzeklis brauc ar lielāko ātrumu, apsteidzot citus ceļa
satiksmes dalībniekus. Inspektors paskaidro, ka video ieraksts tika veikts no dienesta
transportlīdzekļa. Video ierakstīšanas ierīce bija ieslēgta maiņas sākumā atsevišķi un veica ierakstu
maiņas laikā. Kad video kasete beidzās, tad nākamais ieraksts automātiski sākās uz iepriekšējā,
tādējādi ieraksts nav saglabājies.
[3.3] Izvērtējot inspektora pievienoto notikuma vietas shēmu Policija konstatē, ka tajā ir
labi un skaidri norādīta pārkāpuma fiksēšanas vieta, ceļa zīmes izvietošana, policijas
transportlīdzekļa stāvēšanas vieta un cita nepieciešama informācija lietas izskatīšanai. Shēmā ir
noradīti apstākļi, kurus jaunākais Inspektors precīzi aprakstīja sava dienesta ziņojumā.
[3.4] Pieprasot videoierakstu par minēto pārkāpumu no Policijas Satiksmes administratīvo
pārkāpumu izskatīšanas biroja, tika konstatēts, ka mīnētā videoieraksta arhīvā nav. Savukārt
Policijas ieskatā videoieraksts ir viens no papildpierādījumiem, bet nav noteicošais lietas
izskatīšanā. No lietas materiāliem ir redzams, ka videoieraksts par minēto pārkāpumu bija
uzrādīts vadītājam uzreiz uz vietas, ko apliecina inspektors un pats Sūdzības iesniedzējs, norādot,
ka videoieraksts viņam bija uzrādīts, bet tas bija sliktas kvalitātes. Minētais fakts norāda, ka
pārkāpuma fiksēšanas laikā videoieraksts bija.
[3.5] Policijai nav pamata apšaubīt Policijas Inspektora sniegto apstākļu izklāstu. Lietas
izskatīšanas gaitā netika gūti pierādījumi tam, ka Policijas darbinieks tieši vai netieši būtu
ieinteresēts noformēt Sūdzības iesniedzējam Protokolu.
[4] Uzskatot Policijas pieņemto Lēmumu par nepamatotu, Sūdzības iesniedzējs iesniedza
sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.
Sūdzībā, papildus apstrīdēšanas iesniegumā norādītajam, Sūdzības iesniedzējs paskaidro:
[4.1] Automašīnas apturēšanu un pārkārtošanos pirmajā braukšanas joslā Sūdzības
iesniedzējs uzsāka jau pirms K.Ulmaņa gatves krustojuma ar Čuguna ielu, kurā atradās ceļu
policijas automašīna. Ja Inspektora minēto automašīnas apturēšanas aprakstu uzskatītu par
patiesu, ir grūti iedomāties kā policijas automašīnas ekipāža, stāvot Čuguna ielā, perpendikulāri
transporta plūsmai K.Ulmaņa gatvē, var nomērīt garāmbraucošās automašīnas braukšanas
ātrumu, uzsākt kustību un tūdaļ pat arī apturēt pa trešo joslu garāmbraucošo automašīnu, kas
apsteidz citas automašīnas un brauc ar ātrumu 121 km/h.
[4.2] Lēmuma konstatējumu daļā norādīts, ka braukšanas ātrums fiksēts ar radaru
„ISKRA” Nr. 2179D, kuram nav paredzēta video ieraksta funkcija. Ja šis apstāklis atbilst
patiesībai, nav saprotams, kādēļ ceļu policijas ekipāža man kā pierādījumu uzrādīja nevis radara
mērījumu, bet videoierakstu, kura slikto kvalitāti turklāt apliecina arī Inspektors savā
paskaidrojumā.
[4.3] Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nesniedza paskaidrojumus par protokola saturu,
bet tomēr izteica neizpratni par protokola sastādīšanu, jo Sūdzības iesniedzējs pats pēc savas
iniciatīvas apturējis automašīnu, un to arī paskaidroja Inspektoram kā iemeslu, kādēļ atteicās
parakstīt protokolu.
[4.4] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka no tādas kvalitātes videoieraksta, kādu Sūdzības
iesniedzējam demonstrēja policijas automašīnā, nav iespējams secināt, ka Sūdzības iesniedzēja
vadītā automašīna ir pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu, jo nav skaidri identificējams, kurai
no ierakstā redzamajām automašīnām veikts braukšanas ātruma mērījums. Turklāt, kā saprotams
no Lēmuma, videoieraksts nebija saistīts ar ātruma fiksēšanu, kas tika veikta ar atsevišķu ierīci -
radaru, kura rādījums Sūdzības iesniedzējam netika uzrādīts.
Līdz ar to ir pārkāptas Sūdzības iesniedzēja Satversmē noteiktās tiesības un likuma „Par
policiju” 5. panta ceturtās daļas noteikumi.
[4.5] Lēmumā ietverta atsauce uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta ceturto daļu,
norādot ka valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes
funkcijas, nav savu interešu. No šīs atsauces veikts secinājums, ka sakarā ar minēto Policija
piešķir lielāku ticamības momentu policijas darbinieku teiktajam.
Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Policija nekorekti interpretējusi minēto Valsts pārvaldes
iekārtas likumu, uztverot norādīto normu kā prezumpciju par to, ka valsts pārvaldes nav savu
interešu.
[5] 2010.gada 23.decembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemti Policijas sniegtie
paskaidrojumi (reģ.Nr.8144/k), kuros Policija uztur Lēmumā minētos argumentus.
[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 114.panta pirmo daļu, ja lietā esošie
dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis pieteicējs, tiesa var izspriest lietu bez tiesas
sēdes (rakstveida procesā).
No lietas materiāliem izriet, ka Sūdzības iesniedzējs 2010.gada 15.decembra iesniegumā
piekrita lietas izskatīšanai rakstveida procesā (lietas 16.lapa).
Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa ir pieņēmusi lēmumu lietu izskatīt rakstveida procesā
(lietas 3.lapa).
Motīvu daļa
[7] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties Policijas pārstāves paskaidrojumus,
atzīst, ka sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.
[8] LAPK 237. pantā ir norādīti lietvedības administratīvo pārkāpumu lietās uzdevumi.
Viens no tiem prasa administratīvo pārkāpumu lietas izlemt stingri saskaņā ar likumā noteiktajām
normām, proti, no šī uzdevuma izriet prasībā iestādei, kas veic lietvedību administratīvo
pārkāpumu lietās stingri ievērot gan likumos noteiktās materiālās tiesību normas, gan stingri
vadīties no noteiktajām procesuālajām tiesību normām. Līdz ar to arī tiesai ir pienākums izvērtēt,
vai administratīvā pārkāpumā lietvedībā ir ievērotas materiālās un procesuālās tiesību normas,
kuras noteic LAPK un citi normatīvie akti.
[9] Atbilstoši LAPK 9.panta pirmajai daļai par administratīvo pārkāpumu atzīstama
prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura
apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto
pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība. Tātad, lai personas rīcību
LAPK izpratnē atzītu par pārkāpumu, tai ir jābūt prettiesiskai. Savukārt, lai personas rīcību atzītu
par prettiesisku, ir jākonstatē, ka persona ir pārkāpusi tiesību normas, par kuru pārkāpumu ir
paredzēta administratīvā atbildība saskaņā ar LAPK.
LAPK 239.panta 1.punkts noteic, ka lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā jāizbeidz,
ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Līdz ar to tiesa atzīst, ka
administratīvo pārkāpumu lietās svarīgi ir konstatēt administratīvā pārkāpuma sastāvu.
Administratīvā pārkāpuma sastāvu veido administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā
puse, subjekts un subjektīvā puse. Ja kaut viena no administratīvā pārkāpuma sastāvu veidojošām
pazīmēm iztrūkst, atzīstams, ka nodarījumā nav administratīvā pārkāpuma sastāva.
[10] Sūdzības iesniedzējs ir saukts pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.8 panta
sestās daļas. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde ir pareizi konstatējusi administratīvā
pārkāpuma sastāvus.
LAPK 149.8 panta sestajā daļā ir noteikts, ka par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu
no 21 kilometra stundā līdz 30 kilometriem stundā ar motocikliem, tricikliem, kvadracikliem,
vieglajiem automobiļiem, kravas automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas, ja tas
izdarīts vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotās vietas sākums” vai ar 528.ceļa zīmi
„Dzīvojamā zona”, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam Ls 30 apmērā.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes
noteikumi” (turpmāk – CSN) 114.punktu apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas
ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h. Savukārt CSN 116.punkts paredz, ka ceļa posmos, kur
uzstādītas attiecīgas ceļa zīmes, transportlīdzekļi drīkst braukt ar ātrumu, kas nepārsniedz ceļa
zīmē norādīto.
[11] Attiecībā par LAPK 149.8 panta sestās daļas minēto pārkāpuma sastāvu tiesa konstatē
turpmāk minēto.
Lietā nav strīda par administratīvā pārkāpuma, kas paredzēts LAPK 149.8 panta sestajā
daļā, objektu. Lietā arī nav strīda par to, ka Sūdzības iesniedzējs ir vadījis Protokolā norādīto
transportlīdzekli, tādējādi ir uzskatāms par LAPK 149.8 panta sestās daļas subjektu.
Sūdzības iesniedzējs norāda, ka transportlīdzekli bija apturējis pats, jo saņēma svarīgu
telefona zvanu, braukšanas ātrumu viņš nebija pārkāpis un Inspektors viņu nebija apturējis.
Tādējādi tiesa secina, ka lietā pastāv strīds par pārkāpuma objektīvo pusi, proti, par to, vai
Sūdzības iesniedzējs ir pārkāpis atļauto braukšanas ātrumu.
[12] Saskaņā ar LAPK 243. panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā
ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka
administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas
vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Savukārt LAPK 243. panta
otrajā daļā ir noteikts, ka šos faktus konstatē ar šādiem līdzekļiem: ar protokolu par
administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās
atbildības, ar cietušā un liecinieku liecībām, eksperta atzinumu, lietiskajiem pierādījumiem,
protokolu par priekšmetu un dokumentu izņemšanu, citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus
fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces
alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video u.tml.).
Tātad par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā var kalpot protokols, personas
paskaidrojumi, liecinieku liecības, policijas darbinieku sastādītie ziņojumi, braukšanas ātruma
noteikšanas mērierīces mērījumi, līdz ar to arī braukšanas ātruma kontroles aparāta „Iskra – 1”
Nr.2179D mērījumi ir atzīstami par pierādījumu lietā.
[13] Lietā ir šādi pierādījumi:
[13.1] Protokols, ar kuru konstatēts, ka Sūdzības iesniedzējs 2010.gada 3.jūlijā, plkst.
11.26, vadīja transporta līdzekli Volvo XC90, valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, pa
K.Ulmaņa gatvi no pilsētas robežas puses Čuguna ielas virzienā ar ātrumu 121 km/h pie atļautā
braukšanas ātruma 90 km/h (lietas 21.lapa).
[13.2] 2010.gada 3.jūlija inspektora dienesta ziņojums (lietas 22.lapa);
[13.3] 2010.gada 7.oktobra Inspektora dienesta ziņojums ar tā papildinājumu (lietas 23.
un 25.lapa);
[13.4] Inspektora sastādītā notikuma shēma (lietas 24.lapa);
[13.5] 2010.gada 28.aprīļa sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas nacionālais
metroloģijas centrs” braukšanas ātruma kontroles ierīces „Iskra – 1” Nr.2179D metroloģiskās
pārbaudes verificēšanas sertifikāts Nr.E046V10, kas derīgs līdz 2011.gada 27.aprīlim (lietas
27.lapa).
[13.6] Sūdzības iesniedzēja paskaidrojumi, kas ietverti pieteikumā tiesai (lietas 3.-
8.lapa), kā arī 2011. gada 14. februārī papildus iesniegtie paskaidrojumi (lietas 40.- 42.lapa).
[14] Tiesa, pārbaudot lietā esošos pierādījumus – Sūdzības iesniedzēja paskaidrojumus
par lietas apstākļiem, Protokolu par administratīvo pārkāpumu, Ceļu policijas inspektora
ziņojumus un citus pierādījumus lietā (skat. [13.4] un [13.5] punktus), dod priekšroku Policijas
argumentiem un uzskata, ka Sūdzības iesniedzēja pārkāpums ir pierādīts ar iepriekš [13.1] –
[13.3] punktos minētajiem pierādījumiem. Tiesa savu viedokli pamato ar šādiem apsvērumiem:
[14.1] Kā pārkāpuma no Sūdzības iesniedzēja puses izdarīšanas pierādījums ir Protokols,
kas atspoguļo faktiskos apstākļus, kas savukārt ir tikuši fiksēti, policijas darbiniekiem veicot
savus likumā „Par policiju” un Ceļu satiksmes likumā noteiktās konkrētas darbības ceļu
satiksmes pārkāpumu fiksēšanā, proti, neatkarīgi un profesionāli izpildot savus normatīvajos
aktos noteiktos pienākumus. Šo pienākumu veikšanā ir izmantota normatīvos aktos noteikta
ātruma kontroles mērierīce.
No Protokola izriet, ka Sūdzības iesniedzējs ir saukts pie administratīvās atbildības par to,
ka vietā, kur atļauts braukt ar maksimālo ātrumu 90 km/h, Sūdzības iesniedzējs vadījis
automašīnu ar ātrumu 121 km/h (minimālais ātrums, aprēķinot pieļaujamo radara kļūdu 117
km/h), tādējādi atļauto ātrumu 90 km/h pārsniedzot par vismaz 27 km/h.
Tiesai nav pamata apšaubīt minēto faktisko apstākļu konstatējuma pareizību, ja netiek
konstatēti citi tādi objektīvi apstākļi, kas radītu pamatotas šaubas. Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka tiesai ir jāinterpretē šaubas par labu privātpersonai
tikai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar nonākt pie pārliecības par
personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā (sk. 2008.gada 13.novembra spriedumu lietā
Nr.SKA-493/2008 un 2009.gada 21.maija spriedumu lietā Nr.SKA-156/2009).
[14.2] Lietā ir vairāki policijas jaunākā inspektora ziņojumi, no kuriem ir redzams, kāpēc
apturēts ir tieši Sūdzības iesniedzēja vadītais transporta līdzeklis. Turklāt gan no Protokola, gan
no policijas inspektora ziņojumiem izriet, ka Sūdzības iesniedzējs diezgan ievērojami – vismaz
par 27 km/h – ir pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, proti, ir braucis vismaz ar ievērojami
lielāku ātrumu nekā maksimāli pieļaujamais ātrums 90 km/h konkrētajā vietā. Šāds ātruma
pārsniegums ir samērā viegli vizuāli pamanāms, ja citi transportlīdzekļi brauc ar CSN atļauto
braukšanas ātrumu, īpaši ja ir vizuāli redzams kā viena automašīna apsteidz citas pa malējo
braukšanas joslu braucošās automašīnas. Jāņem vērā, ka ātruma kontroli veic profesionālas
policijas amatpersonas, kam tas ir ikdienas darbs. Turklāt no policijas jaunākā inspektora lietai
pievienotās shēmas ir redzams, ka braukšanas ātrumu varēja noteikt nekļūdīgi.
No minētā tiesa secina, ka kļūda, konstatējot pārkāpumu, ir maz iespējama.
[14.3] Radars, ar kuru fiksēts Sūdzības iesniedzēja automašīnas ātrums, ir bijis verificēts,
ko apliecina Latvijas Nacionālā metroloģijas centra Elektrisko mērījumu laboratorijas
apstiprinātais Atkārtotās verificēšanas sertifikāts Nr.E0462V10 (lietas 27.lapa). Sertifikātā
norādīts, ka konkrētais radars atbilst Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr.981
„Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas
atzīmēm” 6.punkta prasībām. Verifikācijas sertifikāts ir derīgs no 2010.gada 28.aprīļa līdz
2011.gada 27.aprīlim, proti, arī pārkāpuma fiksēšanas brīdī.
Tiesa ir konstatējusi, ka lietā nav strīda par to, ka ātruma kontroles ierīce Iskra-1 nav
aprīkota ar video kontroli un tajā netiek uzrādīta konkrētā automašīna, kuras ātruma mērījums
veikts. Tās izmantošanas precizitāte ir atkarīga no tās pielietotāja – policista iemaņām.
Normatīvie akti obligāti neparedz ātruma kontroli nodrošināt ar video atbalstu, kas parādītu
transportlīdzekli, kura ātrums tiek fiksēts, un tā atrašanās vietu ātruma fiksēšanas brīdī. Ātruma
kontroles ierīce Iskra-1 atbilst 2005.gada 15.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.194 „Prasības
braukšanas ātruma kontroles mērierīcēm” prasībām. Saskaņā ar šo noteikumu 2.punktu,
braukšanas ātruma kontrolei izmanto ierīces, kuru lietošanai saņemts mērīšanas līdzekļa tipa
apstiprināšanas sertifikāts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par mērījumu vienotību un kurām
veikta verificēšana un saņemts verificēšanas sertifikāts, un uzlīme.
Ātruma kontroles ierīce Iskra-1 fiksē ātrumu tuvākajam ātrākajam transportlīdzeklim, kas
atrodas radara darbības zonā. No inspektora ziņojumiem izriet, ka viņam nav bijis šķēršļu, kas
varētu fiksēt Sūdzības iesniedzēja braukšanas ātrumu, tādējādi konstatējams, ka starp Sūdzības
iesniedzēja automašīnu un citām braucošām automašīnām ir bijis noteikts attālums, kas ir ļāvis
fiksēt ātrumu tieši Sūdzības iesniedzēja automašīnai. Savukārt blakus braucošo automašīnu
ātrumu radars nevarēja fiksēt, jo kā izriet no inspektora ziņojumiem, tas ir bijis ievērojami
mazāks nekā Sūdzības iesniedzējam.
[14.4] Sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka policista demonstrētais videoieraksts ir bijis
sliktas kvalitātes. No videoieraksta varējis saprast tikai to, ka ekrānā redzamas vairākas
automašīnas, kas nofilmētas no sāniem, un automašīna, kura it kā esot uzrādīta kā Sūdzības
iesniedzēja automašīna, atradās automašīnu plūsmas vidū aiz citas automašīnas. Līdz ar ko
Sūdzības iesniedzējam radušās šaubas, vai no videoieraksta var spriest, ka ātruma mērierīču
rādījums fiksējis tieši viņa automašīnas ātrumu.
Tiesa norāda, ka normatīvie akti nenoteic, ka, kontrolējot braukšanas ātruma pārkāpumus,
būtu obligāti jāveic videoieraksts, šādam ierakstam ir tikai papildu nozīme, lai identificētu
pārkāpēju, līdz ar to Sūdzības iesniedzēja norādītais neizslēdz citus pierādījumus, kas apliecina
pārkāpuma izdarīšanu, tostarp policijas darbinieka ziņojumi par to, kā tika fiksēts ātrums.
Vienlaikus tiesa arī konstatē, ka nav strīda par to, ka šāds videoieraksts ir bijis un Sūdzības
iesniedzējam uzrādīts. Tā kā videoieraksts nav saglabājies, nav iespējams izvērtēt norādītos
argumentus.
[14.5] Sūdzības iesniedzējs ar ticamiem faktiem nav pamatojis iemeslu, kāpēc ceļu
policijas inspektora liecības par konstatēto ātrumu varētu būt nepatiesas. Tiesai nav pamata
apšaubīt Ceļu policijas darbinieka sniegto lietas apstākļu izklāstu un nav iespējams saskatīt
saprātīgu pamatojumu un izskaidrojumu tam, kāpēc lai policijas darbinieks, pildot dienesta
pienākumus, apturētu tieši Sūdzības iesniedzēja vadīto transportlīdzekli, ja viņš nepārkāpa ceļu
satiksmes noteikumus, un tādējādi sniegtu nepatiesas ziņas par lietas faktiskajiem apstākļiem.
Likuma „Par policiju” 2. pants nosaka, ka policijas darbinieks ir Latvijas Republikas valsts
kalpotājs, kas ieņem noteiktu amatu policijas iestādē (apakšvienībā), kam ir speciālā dienesta
pakāpe un kas ir nodevis zvērestu. Sūdzības iesniedzējs arī nav norādījis, ka ar policijas
darbinieku būtu personiski pazīstams, kas varētu būt par iemeslu nepamatota lēmuma
pieņemšanai, tāpat nav norādījis, ka no policijas darbinieka puses būtu veiktas darbības, kas
liecinātu, ka policijas darbinieks iedzīvošanās nolūkā ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli.
[14.6] Sūdzības iesniedzējs Protokolam nav pievienojis paskaidrojumus. Tikai pieteikumā
tiesai Sūdzības iesniedzējs norāda, atteicies parakstīt Protokolu, jo ir uzskatījis, ka nav veicis
pārkāpumu, tomēr notikuma vietā Protokolā šādu atzīmi nav izdarījis. Sūdzības iesniedzējs arī
nav sniedzis nekādus citus paskaidrojumus, kuros būtu norādījis, kāds bija viņa braukšanas
ātrums attiecīgajā vietā.
Tiesa ieskatā, ja Sūdzības iesniedzējam pastāvēja šaubas par fiksēto ātrumu, šīs šaubas
uzreiz bija nepieciešamas atspoguļot protokolā kopā ar saviem paskaidrojumiem.
Paskaidrojumiem, kas sniegti notikuma vietā, ir piešķirama lielāka ticamība, nekā pēc tam
tapušiem paskaidrojumiem, kad personai jau ir bijusi iespēja pārdomāt situāciju un sameklēt
iespējamos attaisnojumus savai rīcībai.
[14.7] Sūdzības iesniedzējs brauciena laikā saņēmis tālruņa zvanu, tādēļ apstājies ceļa
malā. Īsu brīdi pēc apstāšanās pie automašīnas piebraukusi policijas automašīna. Policists
apgalvojis, ka pieteicējs pārsniedzis ātrumu. Pieteicējs par šādu apgalvojumu bijis pārsteigts, jo
automašīnu apturējis pēc savas iniciatīvas, policisti nebija devuši signālu apstāties.
Lietā ir arī jaunākā inspektora ziņojumi, ka Sūdzības iesniedzējs apturēts ar gaismas un
skaņas signāliem un ka viņš ir pārsniedzis ātrumu. Tātad lietā ir divi pretrunīgi pierādījumi. Lietā
nav citu pierādījumu, kas viennozīmīgi varētu apliecināt Sūdzības iesniedzēja iepriekš minētā
apgalvojuma patiesumu.
[14.8] Sūdzības iesniedzējs ir arī apšaubījis, vai situācijā, kurā viņš būtu braucis ar ātrumu
121 km/h, policijas mašīna varētu viņu panākt un apturēt, it īpaši jau pēc inspektora norādītajiem
100-150 metriem.
Tiesa norāda, ka teorētiski šāda situācija tomēr ir iespējama. Tiesa, salīdzinot lietā esošo
shēmu ar attiecīgās vietas karti, secina, ka policijas mašīna ir atradusies aptuveni netālu no
K.Ulmaņa gatves. Pastāv iespēja, ka Sūdzības iesniedzējs, pretēji saviem apgalvojumiem, tomēr
ir pamanījis policijas automašīnu un ir ievērojami samazinājis braukšanas ātrumu jau pirms
vietas, kur atradās policijas postenis. Ja policijas automašīna nekavējoties izbrauca uz K.Ulmaņa
gatves ar ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem, tad Sūdzības iesniedzēja automašīnas
apturēšana varēja notikt aptuveni 150 metrus aiz krustojuma, kā tas attēlots shēmā.
Kā jau minēts iepriekš, nav saprotams, kāpēc policijas inspektoram būtu vajadzējis
apstāties pie ceļa malā stāvošas automašīnas, ja ar to nav ticis izdarīts pārkāpums.
[14.9] Sūdzības iesniedzējs, pārsūdzot Lēmumu, ir arī norādījis šādus apsvērumus:
1) viņam izsniegtajā Protokola kopijā ar roku rakstītais teksts praktiski nav salasāms;
2) viņam ne Protokola sastādīšanas laikā, ne vēlāk nav tikušas izskaidrotas viņa tiesības;
3) viņam nav tikušas uzrādītas mērierīces, kurās būtu fiksēts viņa automašīnas braukšanas
ātrums;
4) Sūdzības iesniedzējs noliedz, ka pirms Protokola sastādīšanas būtu savu vainu atzinis,
kā tas norādīts Lēmumā;
5) Policija nav nosūtījusi Sūdzības iesniedzējam apliecinātu Protokola kopiju, kurā būtu
skaidri saprotams rakstītais teksts;
6) policijas inspektors ziņojumos ir norādījis, ka policijas automašīna ir atradusies
Čuguna ielā, lai gan tā nemaz nav savienota ar Kārļa Ulmaņa gatvi.
Tiesa konstatē, ka Protokolā pie atzīmes „Protokolam pievienots” ar roku pierakstīts
„ziņojums” un reizē izdarīta atzīme gan pie norādes „nav”, gan „ir”. Protokolā nav izdarīts
atrunāts labojums, lai tiesa varētu saprast, kura no atzīmēm ir pareiza.
Tiesa jaunākā inspektora zīmētās shēmas (lietas 24.lapa) konstatē, ka policijas
automašīna stāvējusi uz ielas, kas iziet uz K.Ulmaņa gatves. Gan shēmā, gan ziņojumos šī iela
apzīmēta kā Čuguna iela. Tiesa pievienojas Sūdzības iesniedzēja norādei, ka Čuguna iela ar
K.Ulmaņa gatvi nekrustojas un ka shēmā norādītā iela ir Gaviezes iela. Tiesa pieļauj, ka to varētu
uzskatīt pa pārrakstīšanās kļūdu. Tiesa arī norāda, ka tas, ka šo kļūdu nav pamanījusi augstāka
iestāde un novērsusi to Lēmumā, liecina par to, ka augstākā iestāde faktiskos apstākļus ir
pārrakstījusi no Protokola un ziņojumiem, bet nav pārliecinājusies, vai faktiskās situācijas
atainojums atbilst realitātei.
Tiesa arī konstatē, ka Sākotnējā lēmumā nav atzīmēts, ka pastāv atbildību pastiprinošs
apstāklis, kas minēts LAPK 34. panta 2. punktā, jo no lietai pievienotā Protokolu saraksta (lietas
26. lapa) redzams, ka Sūdzības iesniedzējs iepriekš gada laikā jau divas reizes ir ticis saukts pie
administratīvās atbildības par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Minētais uzskatāms par procesuālu
pārkāpumu.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka procesuālo
tiesību normu pārkāpums ir jāvērtē atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu, tas ir, jānoskaidro
minētā procesuālā pārkāpuma ietekme uz administratīvā akta saturu. Attiecībā uz privātpersonu
procesuālais pārkāpums kļūst tiesiski nozīmīgs tikai tad, ja tas ietekmēja vai varēja ietekmēt
administratīvā akta saturu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta
2006.gada 17.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-386 7. un 8.punktu).
Konkrētajos lietas apstākļos minētie procesuālie pārkāpumi lēmuma pieņemšanas procesā
tiesas ieskatā neietekmē pieņemtā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, proti, tā saturu attiecībā uz
pieteicēju. Nevienā tiesību normā šāds procesuāls pārkāpums pats par sevi nav noteikts kā pamats
lēmuma, ar kuru persona saukta pie administratīvās atbildības, atcelšanai (jeb personas
atbrīvošanai no administratīvās atbildības).
Tiesa tāpat norāda, ka arī citi Sūdzības iesniedzēja iepriekš norādītie apstākļi pēc būtības
nevarēja ietekmēt pieņemto lēmumu.
[15] Tādējādi tiesa uzskata Sūdzības iesniedzēja argumentus par nepamatotiem. Izejot no
iepriekš ([14] punkts) minētā, tiesa uzskata, ka ir pierādītas Sūdzības iesniedzēja darbības LAPK
149.8 panta sestajā daļā minētā pārkāpuma izdarīšanā.
[16] Saskaņā ar LAPK 32. panta pirmo daļu sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek
ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā
saskaņā ar LAPK un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Savukārt, LAPK
32. panta otrajā daļā ir teikts, ka uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja
personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos
apstākļus. Minētā norma nosaka iestādes, kas uzliek sodu, pienākumu izvērtēt konkrēta soda
veida un apmēra piemērošanas lietderību.
LAPK 149.8 panta sestās daļas sankcijā ir noteikts viens soda veids – naudas sods 30 latu
apmērā.
Policija ir piemērojusi Sūdzības iesniedzējam LAPK 149.8 panta sestās daļas sankcijā
noteikta naudas sodu 30 latu apmērā. Tā kā likumdevējs par šo pārkāpumu ir noteicis konstantu
soda apmēru, iestādei, konstatējot pārkāpuma faktu, ir pienākums attiecīgo panta sankcijā
noteikto sodu arī piemērot, tātad iestādei attiecībā uz soda apmēru ir jāizdod obligāta satura
administratīvais akts (APL 65. panta pirmā daļa). No minētā izriet, ka iestādei attiecībā uz sodu
nav tiesību brīvi izlemt par administratīvā akta saturu, līdz ar to iestādei nav arī tiesību vērtēt
soda lietderību. No tā tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nav īpaši vērtējams, vai ir konstatēti
vainu mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, jo LAPK 149.8 panta sestajā daļā noteiktais pārkāpums
nav vērtējams kā maznozīmīgs LAPK 21. panta otrās daļas izpratnē. Turklāt LAPK 149.8 panta
sestās daļas sankcijā paredzētais sods ir stingri noteikts, tāpēc tas nevar tikt noteikts savādāks pat
gadījumā, ja attiecībā par Sūdzības iesniedzēju būtu konstatēti tikai vainu mīkstinoši apstākļi.
Tādējādi tiesa konstatē, ka Sūdzības iesniedzējam uzliktais administratīvais sods ir
tiesisks, samērīgs un pamatots.
[17] Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa secina, ka Sūdzības iesniedzēja vaina izdarītajā
pārkāpumā ir pierādīta ar visiem lietas materiāliem, kā arī, pieņemot Lēmumu, vispusīgi un
objektīvi ir izvērtēti visi lietas apstākļi. Izejot no tā, tiesa atzīst, ka Sūdzības iesniedzējs pamatoti
ir sodīts par LAPK 149.8 panta sestajā daļā paredzēto pārkāpumu, Lēmums par apstrīdēto
administratīvo aktu pieņemts ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus un atbilst
materiālo tiesību normām. Pamatojieties uz iepriekš minēto, tiesa uzskata, ka pārsūdzētais
Lēmums atstājams spēkā negrozīts un Sūdzības iesniedzēja sūdzība ir noraidāma.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286. panta pirmās daļas 1.
punktu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda:
atstāt spēkā negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas
pārvaldes priekšnieka vietnieces 2010.gada 18.oktobra lēmumu Nr.5578 „Par apstrīdēto
administratīvo aktu Nr. 050/PD181564”, bet V.L. sūdzību par minētā lēmuma atcelšanu noraidīt.
Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no tā
sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis
Rīgā, 2012.gada 25.aprīlī