Legislator Giurisprudenza & Legislazione
142109910 / 1-0425-12 Generato dall'IA

Court dismisses appeal against fixed fine for speeding, ruling discretion not applicable to statutory minimums.

Numero d'incarto 142109910 / 1-0425-12
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative District Court rejected the plaintiff's appeal against a police fine for speeding, upholding the original penalty decision. The plaintiff argued that the circumstances warranted leniency, but the court found that the Administrative Offences Law mandates a fixed fine for this specific violation. Consequently, the court ruled that the authority had no discretion to adjust the fine amount or consider mitigating factors.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

LAPK 149.8 panta 6. daļa; LAPK 32. panta 1. un 2. daļa; When a statute prescribes a fixed fine for an administrative offence, the authority must apply it strictly and cannot exercise discretion to mitigate the penalty based on the offender's circumstances.

Parole chiave

Generato dall'IA
administrative offence fixed fine penalty speeding violation discretionary power statutory minimum administrative appeal proportionality principle uso del telefono cellulare alla guida

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.8 panta 6. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32. panta 1. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32. panta 2. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 21. panta 2. daļa
Administratīvo pārkāpumu lietu procedūras likuma 65. panta 1. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286. panta 1. punkts
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

NORAKSTS

Lieta Nr.142109910

Lietvedības Nr.1-0425-12/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 25.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,

2012.gada 25.aprīlī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā rakstveida procesā izskatīja

administratīvā pārkāpuma lietu (protokola Nr. 050/PD181564) par V.L. (/personas kods/)

saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.8

panta sestās daļas.

Aprakstošā daļa

[1] 2010.gada 23.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemta pie administratīvās

atbildības sauktās personas V.L. (turpmāk – Sūdzības iesniedzējs) sūdzība par Valsts policijas

Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes (turpmāk – Policija) priekšnieka vietnieces

2010.gada 18.oktobra lēmuma Nr.5578 „Par apstrīdēto administratīvo aktu Nr. 050/PD181564”

(turpmāk – Lēmums) atcelšanu, ar kuru atstāts negrozīts Policijas Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu

policijas bataljona jaunākā inspektora 2010.gada 3.jūlija lēmums administratīvā pārkāpuma lietā

Nr. 050/PD181564 par Sūdzības iesniedzēja saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā – LAPK) 149.8 panta sestās daļas.

[2] No administratīvās lietas materiāliem izriet, ka:

[2.1] 2010.gada 3.jūlijā, plkst.11.30, Policijas Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas

bataljona jaunākais inspektors (turpmāk – Inspektors) J.P., Rīgā, K.Ulmaņa gatvē sastādīja

Sūdzības iesniedzējam administratīvā pārkāpuma protokolu un lēmumu Nr. 050/PD181564

(turpmāk atkarībā no konteksta – Sākotnējais lēmums vai Protokols) par Ministru kabineta

2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 (prot. Nr.39., 33.§) „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk

arī – CSN) 116.punkta prasību neievērošanu.

Ar Protokolu ir konstatēts, ka Sūdzības iesniedzējs 2010.gada 3.jūlijā, plkst. 11.26, vadīja

transporta līdzekli Volvo XC90, valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, pa K.Ulmaņa gatvi

no pilsētas robežas puses Čuguna ielas virzienā ar ātrumu 121 km/h pie atļautā braukšanas ātruma

90 km/h.

Ātrums fiksēts ar ātruma mērīšanas ierīci „Iskra – 1” Nr.2179D. Ņemot vērā pieļaujamo

mērījuma kļūdu ± 4 km/h, iespējamais minimālais braukšanas ātrums sastāda 117 km/h.

Par minēto pārkāpumu Sūdzības iesniedzējs saukts pie administratīvās atbildības pēc

LAPK 149.8 panta sestās daļas, piemērojot naudas sodu Ls 30 apmērā.

[2.2] 2010.gada 29.jūlijā Policijā saņemts Sūdzības iesniedzēja iesniegums par Sākotnējā

lēmuma apstrīdēšanu.

Iesniegumā Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nepiekrīt Protokolam un paskaidro, ka

brauciena laikā saņēma svarīgu zvanu un apstājās ceļa malā, lai varētu veikt sarunu. Pēc

apstāšanās, pēc kāda laika piebrauca policijas transportlīdzeklis, no tā izkāpa policijas darbinieks

un apgalvoja, ka vadītājs pārsniedza atļauto braukšanas ātrumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka

transportlīdzekli apturēja pēc savas iniciatīvas. Policijas darbinieki nebija devuši viņam signālu

apstāties ne ar zizli, ne ar bākugunīm, ne arī citādi. Policijas darbinieks palūdza Sūdzības

iesniedzēju pienākt pie dienesta transportlīdzekļa un uzradīja viņam sliktas kvalitātes video

ierakstu. Video ierakstā Sūdzības iesniedzējs ieraudzīja vairākus transportlīdzekļus, kuri tika

nofilmēti no sāniem, un transportlīdzeklis, kuru Inspektors uzrādīja kā Sūdzības iesniedzēja

transportlīdzekli, atradās plūsmas vidū. Sūdzības iesniedzējam radās šaubas, vai tika fiksēts viņa

transportlīdzekļa braukšanas ātrums. Sūdzības iesniedzējs atteicās parakstīt Protokolu.

[2.3] Izskatot Sūdzības iesniedzēja apstrīdēšanas iesniegumu, Policijas priekšnieka

vietniece 2010.gada 18.oktobrī pieņēma Lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts Sākotnējais lēmums.

[3] Pārsūdzētais Lēmums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem un apsvērumiem.

[3.1] 2010.gada 3.jūlijā Inspektors sniedza dienesta ziņojumu par 2010.gada 3.jūlija

Sūdzības iesniedzēja administratīvo pārkāpumu, kurā norāda, ka pildīja dienesta pienākumus

K.Ulmaņa gatvē. Plkst. 11.26 Inspektors apturēja transportlīdzekli Volvo XC90, valsts

reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, kas brauca pa K.Ulmaņa gatvi ar iespējamo minimālu

braukšanas ātrumu 117 km/h. Kad vadītajām tika paskaidrots apturēšanas iemesls, Sūdzības

iesniedzējs to nenoliedza izsakoties, ka brauca ar ātrumu 115 km/h. Vadītājam tika uzrādīts radara

mērījums. Minētais pārkāpums video ierakstā nav redzams.

[3.2] 2010.gada 7.oktobra dienesta ziņojumā Inspektors papildus norādīja, ka Sūdzības

iesniedzēja transportlīdzeklis tika apturēts ar ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem apmēram 100-

150 metru attālumā no K.Ulmaņa gatves un Čuguna ielas krustojuma. Transportlīdzekļa braukšanas

ātrums tika fiksēts ar radaru ,,ISKRA" Nr.2179D, kuram nav paredzēta video ieraksta funkcija.

Vadītajām tika uzrādīts pārkāpuma fiksēšanas laiks un ātrums. Minētais pārkāpums tika veikts ceļa

zīmes 518 „Apdzīvota vieta” darbības zonā, kur atļauts braukt ar ātrumu 90 km/h. Inspektors

apgalvo, ka vadītājs savu vainu atzina, bet pēc Protokola sastādīšanas noliedza, ka būtu izdarījis

pārkāpumu. Protokolu Sūdzības iesniedzējs neparakstīja, bet ar to iepazinās. Inspektors norāda, ka

vizuāli bija redzams, ka minētais transportlīdzeklis brauc ar lielāko ātrumu, apsteidzot citus ceļa

satiksmes dalībniekus. Inspektors paskaidro, ka video ieraksts tika veikts no dienesta

transportlīdzekļa. Video ierakstīšanas ierīce bija ieslēgta maiņas sākumā atsevišķi un veica ierakstu

maiņas laikā. Kad video kasete beidzās, tad nākamais ieraksts automātiski sākās uz iepriekšējā,

tādējādi ieraksts nav saglabājies.

[3.3] Izvērtējot inspektora pievienoto notikuma vietas shēmu Policija konstatē, ka tajā ir

labi un skaidri norādīta pārkāpuma fiksēšanas vieta, ceļa zīmes izvietošana, policijas

transportlīdzekļa stāvēšanas vieta un cita nepieciešama informācija lietas izskatīšanai. Shēmā ir

noradīti apstākļi, kurus jaunākais Inspektors precīzi aprakstīja sava dienesta ziņojumā.

[3.4] Pieprasot videoierakstu par minēto pārkāpumu no Policijas Satiksmes administratīvo

pārkāpumu izskatīšanas biroja, tika konstatēts, ka mīnētā videoieraksta arhīvā nav. Savukārt

Policijas ieskatā videoieraksts ir viens no papildpierādījumiem, bet nav noteicošais lietas

izskatīšanā. No lietas materiāliem ir redzams, ka videoieraksts par minēto pārkāpumu bija

uzrādīts vadītājam uzreiz uz vietas, ko apliecina inspektors un pats Sūdzības iesniedzējs, norādot,

ka videoieraksts viņam bija uzrādīts, bet tas bija sliktas kvalitātes. Minētais fakts norāda, ka

pārkāpuma fiksēšanas laikā videoieraksts bija.

[3.5] Policijai nav pamata apšaubīt Policijas Inspektora sniegto apstākļu izklāstu. Lietas

izskatīšanas gaitā netika gūti pierādījumi tam, ka Policijas darbinieks tieši vai netieši būtu

ieinteresēts noformēt Sūdzības iesniedzējam Protokolu.

[4] Uzskatot Policijas pieņemto Lēmumu par nepamatotu, Sūdzības iesniedzējs iesniedza

sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.

Sūdzībā, papildus apstrīdēšanas iesniegumā norādītajam, Sūdzības iesniedzējs paskaidro:

[4.1] Automašīnas apturēšanu un pārkārtošanos pirmajā braukšanas joslā Sūdzības

iesniedzējs uzsāka jau pirms K.Ulmaņa gatves krustojuma ar Čuguna ielu, kurā atradās ceļu

policijas automašīna. Ja Inspektora minēto automašīnas apturēšanas aprakstu uzskatītu par

patiesu, ir grūti iedomāties kā policijas automašīnas ekipāža, stāvot Čuguna ielā, perpendikulāri

transporta plūsmai K.Ulmaņa gatvē, var nomērīt garāmbraucošās automašīnas braukšanas

ātrumu, uzsākt kustību un tūdaļ pat arī apturēt pa trešo joslu garāmbraucošo automašīnu, kas

apsteidz citas automašīnas un brauc ar ātrumu 121 km/h.

[4.2] Lēmuma konstatējumu daļā norādīts, ka braukšanas ātrums fiksēts ar radaru

„ISKRA” Nr. 2179D, kuram nav paredzēta video ieraksta funkcija. Ja šis apstāklis atbilst

patiesībai, nav saprotams, kādēļ ceļu policijas ekipāža man kā pierādījumu uzrādīja nevis radara

mērījumu, bet videoierakstu, kura slikto kvalitāti turklāt apliecina arī Inspektors savā

paskaidrojumā.

[4.3] Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nesniedza paskaidrojumus par protokola saturu,

bet tomēr izteica neizpratni par protokola sastādīšanu, jo Sūdzības iesniedzējs pats pēc savas

iniciatīvas apturējis automašīnu, un to arī paskaidroja Inspektoram kā iemeslu, kādēļ atteicās

parakstīt protokolu.

[4.4] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka no tādas kvalitātes videoieraksta, kādu Sūdzības

iesniedzējam demonstrēja policijas automašīnā, nav iespējams secināt, ka Sūdzības iesniedzēja

vadītā automašīna ir pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu, jo nav skaidri identificējams, kurai

no ierakstā redzamajām automašīnām veikts braukšanas ātruma mērījums. Turklāt, kā saprotams

no Lēmuma, videoieraksts nebija saistīts ar ātruma fiksēšanu, kas tika veikta ar atsevišķu ierīci -

radaru, kura rādījums Sūdzības iesniedzējam netika uzrādīts.

Līdz ar to ir pārkāptas Sūdzības iesniedzēja Satversmē noteiktās tiesības un likuma „Par

policiju” 5. panta ceturtās daļas noteikumi.

[4.5] Lēmumā ietverta atsauce uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta ceturto daļu,

norādot ka valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes

funkcijas, nav savu interešu. No šīs atsauces veikts secinājums, ka sakarā ar minēto Policija

piešķir lielāku ticamības momentu policijas darbinieku teiktajam.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Policija nekorekti interpretējusi minēto Valsts pārvaldes

iekārtas likumu, uztverot norādīto normu kā prezumpciju par to, ka valsts pārvaldes nav savu

interešu.

[5] 2010.gada 23.decembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemti Policijas sniegtie

paskaidrojumi (reģ.Nr.8144/k), kuros Policija uztur Lēmumā minētos argumentus.

[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 114.panta pirmo daļu, ja lietā esošie

dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis pieteicējs, tiesa var izspriest lietu bez tiesas

sēdes (rakstveida procesā).

No lietas materiāliem izriet, ka Sūdzības iesniedzējs 2010.gada 15.decembra iesniegumā

piekrita lietas izskatīšanai rakstveida procesā (lietas 16.lapa).

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa ir pieņēmusi lēmumu lietu izskatīt rakstveida procesā

(lietas 3.lapa).

Motīvu daļa

[7] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties Policijas pārstāves paskaidrojumus,

atzīst, ka sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.

[8] LAPK 237. pantā ir norādīti lietvedības administratīvo pārkāpumu lietās uzdevumi.

Viens no tiem prasa administratīvo pārkāpumu lietas izlemt stingri saskaņā ar likumā noteiktajām

normām, proti, no šī uzdevuma izriet prasībā iestādei, kas veic lietvedību administratīvo

pārkāpumu lietās stingri ievērot gan likumos noteiktās materiālās tiesību normas, gan stingri

vadīties no noteiktajām procesuālajām tiesību normām. Līdz ar to arī tiesai ir pienākums izvērtēt,

vai administratīvā pārkāpumā lietvedībā ir ievērotas materiālās un procesuālās tiesību normas,

kuras noteic LAPK un citi normatīvie akti.

[9] Atbilstoši LAPK 9.panta pirmajai daļai par administratīvo pārkāpumu atzīstama

prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura

apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto

pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība. Tātad, lai personas rīcību

LAPK izpratnē atzītu par pārkāpumu, tai ir jābūt prettiesiskai. Savukārt, lai personas rīcību atzītu

par prettiesisku, ir jākonstatē, ka persona ir pārkāpusi tiesību normas, par kuru pārkāpumu ir

paredzēta administratīvā atbildība saskaņā ar LAPK.

LAPK 239.panta 1.punkts noteic, ka lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā jāizbeidz,

ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Līdz ar to tiesa atzīst, ka

administratīvo pārkāpumu lietās svarīgi ir konstatēt administratīvā pārkāpuma sastāvu.

Administratīvā pārkāpuma sastāvu veido administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā

puse, subjekts un subjektīvā puse. Ja kaut viena no administratīvā pārkāpuma sastāvu veidojošām

pazīmēm iztrūkst, atzīstams, ka nodarījumā nav administratīvā pārkāpuma sastāva.

[10] Sūdzības iesniedzējs ir saukts pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.8 panta

sestās daļas. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde ir pareizi konstatējusi administratīvā

pārkāpuma sastāvus.

LAPK 149.8 panta sestajā daļā ir noteikts, ka par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu

no 21 kilometra stundā līdz 30 kilometriem stundā ar motocikliem, tricikliem, kvadracikliem,

vieglajiem automobiļiem, kravas automobiļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 7,5 tonnas, ja tas

izdarīts vietā, kura apzīmēta ar 518.ceļa zīmi „Apdzīvotās vietas sākums” vai ar 528.ceļa zīmi

„Dzīvojamā zona”, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam Ls 30 apmērā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes

noteikumi” (turpmāk – CSN) 114.punktu apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas

ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h. Savukārt CSN 116.punkts paredz, ka ceļa posmos, kur

uzstādītas attiecīgas ceļa zīmes, transportlīdzekļi drīkst braukt ar ātrumu, kas nepārsniedz ceļa

zīmē norādīto.

[11] Attiecībā par LAPK 149.8 panta sestās daļas minēto pārkāpuma sastāvu tiesa konstatē

turpmāk minēto.

Lietā nav strīda par administratīvā pārkāpuma, kas paredzēts LAPK 149.8 panta sestajā

daļā, objektu. Lietā arī nav strīda par to, ka Sūdzības iesniedzējs ir vadījis Protokolā norādīto

transportlīdzekli, tādējādi ir uzskatāms par LAPK 149.8 panta sestās daļas subjektu.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka transportlīdzekli bija apturējis pats, jo saņēma svarīgu

telefona zvanu, braukšanas ātrumu viņš nebija pārkāpis un Inspektors viņu nebija apturējis.

Tādējādi tiesa secina, ka lietā pastāv strīds par pārkāpuma objektīvo pusi, proti, par to, vai

Sūdzības iesniedzējs ir pārkāpis atļauto braukšanas ātrumu.

[12] Saskaņā ar LAPK 243. panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā

ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka

administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas

vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Savukārt LAPK 243. panta

otrajā daļā ir noteikts, ka šos faktus konstatē ar šādiem līdzekļiem: ar protokolu par

administratīvo pārkāpumu, ar tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās

atbildības, ar cietušā un liecinieku liecībām, eksperta atzinumu, lietiskajiem pierādījumiem,

protokolu par priekšmetu un dokumentu izņemšanu, citiem dokumentiem, kā arī pārkāpumus

fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem (braukšanas ātruma noteikšanas mērierīces, mērierīces

alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, foto, video u.tml.).

Tātad par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā var kalpot protokols, personas

paskaidrojumi, liecinieku liecības, policijas darbinieku sastādītie ziņojumi, braukšanas ātruma

noteikšanas mērierīces mērījumi, līdz ar to arī braukšanas ātruma kontroles aparāta „Iskra – 1”

Nr.2179D mērījumi ir atzīstami par pierādījumu lietā.

[13] Lietā ir šādi pierādījumi:

[13.1] Protokols, ar kuru konstatēts, ka Sūdzības iesniedzējs 2010.gada 3.jūlijā, plkst.

11.26, vadīja transporta līdzekli Volvo XC90, valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, pa

K.Ulmaņa gatvi no pilsētas robežas puses Čuguna ielas virzienā ar ātrumu 121 km/h pie atļautā

braukšanas ātruma 90 km/h (lietas 21.lapa).

[13.2] 2010.gada 3.jūlija inspektora dienesta ziņojums (lietas 22.lapa);

[13.3] 2010.gada 7.oktobra Inspektora dienesta ziņojums ar tā papildinājumu (lietas 23.

un 25.lapa);

[13.4] Inspektora sastādītā notikuma shēma (lietas 24.lapa);

[13.5] 2010.gada 28.aprīļa sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas nacionālais

metroloģijas centrs” braukšanas ātruma kontroles ierīces „Iskra – 1” Nr.2179D metroloģiskās

pārbaudes verificēšanas sertifikāts Nr.E046V10, kas derīgs līdz 2011.gada 27.aprīlim (lietas

27.lapa).

[13.6] Sūdzības iesniedzēja paskaidrojumi, kas ietverti pieteikumā tiesai (lietas 3.-

8.lapa), kā arī 2011. gada 14. februārī papildus iesniegtie paskaidrojumi (lietas 40.- 42.lapa).

[14] Tiesa, pārbaudot lietā esošos pierādījumus – Sūdzības iesniedzēja paskaidrojumus

par lietas apstākļiem, Protokolu par administratīvo pārkāpumu, Ceļu policijas inspektora

ziņojumus un citus pierādījumus lietā (skat. [13.4] un [13.5] punktus), dod priekšroku Policijas

argumentiem un uzskata, ka Sūdzības iesniedzēja pārkāpums ir pierādīts ar iepriekš [13.1] –

[13.3] punktos minētajiem pierādījumiem. Tiesa savu viedokli pamato ar šādiem apsvērumiem:

[14.1] Kā pārkāpuma no Sūdzības iesniedzēja puses izdarīšanas pierādījums ir Protokols,

kas atspoguļo faktiskos apstākļus, kas savukārt ir tikuši fiksēti, policijas darbiniekiem veicot

savus likumā „Par policiju” un Ceļu satiksmes likumā noteiktās konkrētas darbības ceļu

satiksmes pārkāpumu fiksēšanā, proti, neatkarīgi un profesionāli izpildot savus normatīvajos

aktos noteiktos pienākumus. Šo pienākumu veikšanā ir izmantota normatīvos aktos noteikta

ātruma kontroles mērierīce.

No Protokola izriet, ka Sūdzības iesniedzējs ir saukts pie administratīvās atbildības par to,

ka vietā, kur atļauts braukt ar maksimālo ātrumu 90 km/h, Sūdzības iesniedzējs vadījis

automašīnu ar ātrumu 121 km/h (minimālais ātrums, aprēķinot pieļaujamo radara kļūdu 117

km/h), tādējādi atļauto ātrumu 90 km/h pārsniedzot par vismaz 27 km/h.

Tiesai nav pamata apšaubīt minēto faktisko apstākļu konstatējuma pareizību, ja netiek

konstatēti citi tādi objektīvi apstākļi, kas radītu pamatotas šaubas. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka tiesai ir jāinterpretē šaubas par labu privātpersonai

tikai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar nonākt pie pārliecības par

personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā (sk. 2008.gada 13.novembra spriedumu lietā

Nr.SKA-493/2008 un 2009.gada 21.maija spriedumu lietā Nr.SKA-156/2009).

[14.2] Lietā ir vairāki policijas jaunākā inspektora ziņojumi, no kuriem ir redzams, kāpēc

apturēts ir tieši Sūdzības iesniedzēja vadītais transporta līdzeklis. Turklāt gan no Protokola, gan

no policijas inspektora ziņojumiem izriet, ka Sūdzības iesniedzējs diezgan ievērojami – vismaz

par 27 km/h – ir pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, proti, ir braucis vismaz ar ievērojami

lielāku ātrumu nekā maksimāli pieļaujamais ātrums 90 km/h konkrētajā vietā. Šāds ātruma

pārsniegums ir samērā viegli vizuāli pamanāms, ja citi transportlīdzekļi brauc ar CSN atļauto

braukšanas ātrumu, īpaši ja ir vizuāli redzams kā viena automašīna apsteidz citas pa malējo

braukšanas joslu braucošās automašīnas. Jāņem vērā, ka ātruma kontroli veic profesionālas

policijas amatpersonas, kam tas ir ikdienas darbs. Turklāt no policijas jaunākā inspektora lietai

pievienotās shēmas ir redzams, ka braukšanas ātrumu varēja noteikt nekļūdīgi.

No minētā tiesa secina, ka kļūda, konstatējot pārkāpumu, ir maz iespējama.

[14.3] Radars, ar kuru fiksēts Sūdzības iesniedzēja automašīnas ātrums, ir bijis verificēts,

ko apliecina Latvijas Nacionālā metroloģijas centra Elektrisko mērījumu laboratorijas

apstiprinātais Atkārtotās verificēšanas sertifikāts Nr.E0462V10 (lietas 27.lapa). Sertifikātā

norādīts, ka konkrētais radars atbilst Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr.981

„Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas

atzīmēm” 6.punkta prasībām. Verifikācijas sertifikāts ir derīgs no 2010.gada 28.aprīļa līdz

2011.gada 27.aprīlim, proti, arī pārkāpuma fiksēšanas brīdī.

Tiesa ir konstatējusi, ka lietā nav strīda par to, ka ātruma kontroles ierīce Iskra-1 nav

aprīkota ar video kontroli un tajā netiek uzrādīta konkrētā automašīna, kuras ātruma mērījums

veikts. Tās izmantošanas precizitāte ir atkarīga no tās pielietotāja – policista iemaņām.

Normatīvie akti obligāti neparedz ātruma kontroli nodrošināt ar video atbalstu, kas parādītu

transportlīdzekli, kura ātrums tiek fiksēts, un tā atrašanās vietu ātruma fiksēšanas brīdī. Ātruma

kontroles ierīce Iskra-1 atbilst 2005.gada 15.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.194 „Prasības

braukšanas ātruma kontroles mērierīcēm” prasībām. Saskaņā ar šo noteikumu 2.punktu,

braukšanas ātruma kontrolei izmanto ierīces, kuru lietošanai saņemts mērīšanas līdzekļa tipa

apstiprināšanas sertifikāts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par mērījumu vienotību un kurām

veikta verificēšana un saņemts verificēšanas sertifikāts, un uzlīme.

Ātruma kontroles ierīce Iskra-1 fiksē ātrumu tuvākajam ātrākajam transportlīdzeklim, kas

atrodas radara darbības zonā. No inspektora ziņojumiem izriet, ka viņam nav bijis šķēršļu, kas

varētu fiksēt Sūdzības iesniedzēja braukšanas ātrumu, tādējādi konstatējams, ka starp Sūdzības

iesniedzēja automašīnu un citām braucošām automašīnām ir bijis noteikts attālums, kas ir ļāvis

fiksēt ātrumu tieši Sūdzības iesniedzēja automašīnai. Savukārt blakus braucošo automašīnu

ātrumu radars nevarēja fiksēt, jo kā izriet no inspektora ziņojumiem, tas ir bijis ievērojami

mazāks nekā Sūdzības iesniedzējam.

[14.4] Sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka policista demonstrētais videoieraksts ir bijis

sliktas kvalitātes. No videoieraksta varējis saprast tikai to, ka ekrānā redzamas vairākas

automašīnas, kas nofilmētas no sāniem, un automašīna, kura it kā esot uzrādīta kā Sūdzības

iesniedzēja automašīna, atradās automašīnu plūsmas vidū aiz citas automašīnas. Līdz ar ko

Sūdzības iesniedzējam radušās šaubas, vai no videoieraksta var spriest, ka ātruma mērierīču

rādījums fiksējis tieši viņa automašīnas ātrumu.

Tiesa norāda, ka normatīvie akti nenoteic, ka, kontrolējot braukšanas ātruma pārkāpumus,

būtu obligāti jāveic videoieraksts, šādam ierakstam ir tikai papildu nozīme, lai identificētu

pārkāpēju, līdz ar to Sūdzības iesniedzēja norādītais neizslēdz citus pierādījumus, kas apliecina

pārkāpuma izdarīšanu, tostarp policijas darbinieka ziņojumi par to, kā tika fiksēts ātrums.

Vienlaikus tiesa arī konstatē, ka nav strīda par to, ka šāds videoieraksts ir bijis un Sūdzības

iesniedzējam uzrādīts. Tā kā videoieraksts nav saglabājies, nav iespējams izvērtēt norādītos

argumentus.

[14.5] Sūdzības iesniedzējs ar ticamiem faktiem nav pamatojis iemeslu, kāpēc ceļu

policijas inspektora liecības par konstatēto ātrumu varētu būt nepatiesas. Tiesai nav pamata

apšaubīt Ceļu policijas darbinieka sniegto lietas apstākļu izklāstu un nav iespējams saskatīt

saprātīgu pamatojumu un izskaidrojumu tam, kāpēc lai policijas darbinieks, pildot dienesta

pienākumus, apturētu tieši Sūdzības iesniedzēja vadīto transportlīdzekli, ja viņš nepārkāpa ceļu

satiksmes noteikumus, un tādējādi sniegtu nepatiesas ziņas par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Likuma „Par policiju” 2. pants nosaka, ka policijas darbinieks ir Latvijas Republikas valsts

kalpotājs, kas ieņem noteiktu amatu policijas iestādē (apakšvienībā), kam ir speciālā dienesta

pakāpe un kas ir nodevis zvērestu. Sūdzības iesniedzējs arī nav norādījis, ka ar policijas

darbinieku būtu personiski pazīstams, kas varētu būt par iemeslu nepamatota lēmuma

pieņemšanai, tāpat nav norādījis, ka no policijas darbinieka puses būtu veiktas darbības, kas

liecinātu, ka policijas darbinieks iedzīvošanās nolūkā ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli.

[14.6] Sūdzības iesniedzējs Protokolam nav pievienojis paskaidrojumus. Tikai pieteikumā

tiesai Sūdzības iesniedzējs norāda, atteicies parakstīt Protokolu, jo ir uzskatījis, ka nav veicis

pārkāpumu, tomēr notikuma vietā Protokolā šādu atzīmi nav izdarījis. Sūdzības iesniedzējs arī

nav sniedzis nekādus citus paskaidrojumus, kuros būtu norādījis, kāds bija viņa braukšanas

ātrums attiecīgajā vietā.

Tiesa ieskatā, ja Sūdzības iesniedzējam pastāvēja šaubas par fiksēto ātrumu, šīs šaubas

uzreiz bija nepieciešamas atspoguļot protokolā kopā ar saviem paskaidrojumiem.

Paskaidrojumiem, kas sniegti notikuma vietā, ir piešķirama lielāka ticamība, nekā pēc tam

tapušiem paskaidrojumiem, kad personai jau ir bijusi iespēja pārdomāt situāciju un sameklēt

iespējamos attaisnojumus savai rīcībai.

[14.7] Sūdzības iesniedzējs brauciena laikā saņēmis tālruņa zvanu, tādēļ apstājies ceļa

malā. Īsu brīdi pēc apstāšanās pie automašīnas piebraukusi policijas automašīna. Policists

apgalvojis, ka pieteicējs pārsniedzis ātrumu. Pieteicējs par šādu apgalvojumu bijis pārsteigts, jo

automašīnu apturējis pēc savas iniciatīvas, policisti nebija devuši signālu apstāties.

Lietā ir arī jaunākā inspektora ziņojumi, ka Sūdzības iesniedzējs apturēts ar gaismas un

skaņas signāliem un ka viņš ir pārsniedzis ātrumu. Tātad lietā ir divi pretrunīgi pierādījumi. Lietā

nav citu pierādījumu, kas viennozīmīgi varētu apliecināt Sūdzības iesniedzēja iepriekš minētā

apgalvojuma patiesumu.

[14.8] Sūdzības iesniedzējs ir arī apšaubījis, vai situācijā, kurā viņš būtu braucis ar ātrumu

121 km/h, policijas mašīna varētu viņu panākt un apturēt, it īpaši jau pēc inspektora norādītajiem

100-150 metriem.

Tiesa norāda, ka teorētiski šāda situācija tomēr ir iespējama. Tiesa, salīdzinot lietā esošo

shēmu ar attiecīgās vietas karti, secina, ka policijas mašīna ir atradusies aptuveni netālu no

K.Ulmaņa gatves. Pastāv iespēja, ka Sūdzības iesniedzējs, pretēji saviem apgalvojumiem, tomēr

ir pamanījis policijas automašīnu un ir ievērojami samazinājis braukšanas ātrumu jau pirms

vietas, kur atradās policijas postenis. Ja policijas automašīna nekavējoties izbrauca uz K.Ulmaņa

gatves ar ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem, tad Sūdzības iesniedzēja automašīnas

apturēšana varēja notikt aptuveni 150 metrus aiz krustojuma, kā tas attēlots shēmā.

Kā jau minēts iepriekš, nav saprotams, kāpēc policijas inspektoram būtu vajadzējis

apstāties pie ceļa malā stāvošas automašīnas, ja ar to nav ticis izdarīts pārkāpums.

[14.9] Sūdzības iesniedzējs, pārsūdzot Lēmumu, ir arī norādījis šādus apsvērumus:

1) viņam izsniegtajā Protokola kopijā ar roku rakstītais teksts praktiski nav salasāms;

2) viņam ne Protokola sastādīšanas laikā, ne vēlāk nav tikušas izskaidrotas viņa tiesības;

3) viņam nav tikušas uzrādītas mērierīces, kurās būtu fiksēts viņa automašīnas braukšanas

ātrums;

4) Sūdzības iesniedzējs noliedz, ka pirms Protokola sastādīšanas būtu savu vainu atzinis,

kā tas norādīts Lēmumā;

5) Policija nav nosūtījusi Sūdzības iesniedzējam apliecinātu Protokola kopiju, kurā būtu

skaidri saprotams rakstītais teksts;

6) policijas inspektors ziņojumos ir norādījis, ka policijas automašīna ir atradusies

Čuguna ielā, lai gan tā nemaz nav savienota ar Kārļa Ulmaņa gatvi.

Tiesa konstatē, ka Protokolā pie atzīmes „Protokolam pievienots” ar roku pierakstīts

„ziņojums” un reizē izdarīta atzīme gan pie norādes „nav”, gan „ir”. Protokolā nav izdarīts

atrunāts labojums, lai tiesa varētu saprast, kura no atzīmēm ir pareiza.

Tiesa jaunākā inspektora zīmētās shēmas (lietas 24.lapa) konstatē, ka policijas

automašīna stāvējusi uz ielas, kas iziet uz K.Ulmaņa gatves. Gan shēmā, gan ziņojumos šī iela

apzīmēta kā Čuguna iela. Tiesa pievienojas Sūdzības iesniedzēja norādei, ka Čuguna iela ar

K.Ulmaņa gatvi nekrustojas un ka shēmā norādītā iela ir Gaviezes iela. Tiesa pieļauj, ka to varētu

uzskatīt pa pārrakstīšanās kļūdu. Tiesa arī norāda, ka tas, ka šo kļūdu nav pamanījusi augstāka

iestāde un novērsusi to Lēmumā, liecina par to, ka augstākā iestāde faktiskos apstākļus ir

pārrakstījusi no Protokola un ziņojumiem, bet nav pārliecinājusies, vai faktiskās situācijas

atainojums atbilst realitātei.

Tiesa arī konstatē, ka Sākotnējā lēmumā nav atzīmēts, ka pastāv atbildību pastiprinošs

apstāklis, kas minēts LAPK 34. panta 2. punktā, jo no lietai pievienotā Protokolu saraksta (lietas

26. lapa) redzams, ka Sūdzības iesniedzējs iepriekš gada laikā jau divas reizes ir ticis saukts pie

administratīvās atbildības par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Minētais uzskatāms par procesuālu

pārkāpumu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka procesuālo

tiesību normu pārkāpums ir jāvērtē atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu, tas ir, jānoskaidro

minētā procesuālā pārkāpuma ietekme uz administratīvā akta saturu. Attiecībā uz privātpersonu

procesuālais pārkāpums kļūst tiesiski nozīmīgs tikai tad, ja tas ietekmēja vai varēja ietekmēt

administratīvā akta saturu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2006.gada 17.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-386 7. un 8.punktu).

Konkrētajos lietas apstākļos minētie procesuālie pārkāpumi lēmuma pieņemšanas procesā

tiesas ieskatā neietekmē pieņemtā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, proti, tā saturu attiecībā uz

pieteicēju. Nevienā tiesību normā šāds procesuāls pārkāpums pats par sevi nav noteikts kā pamats

lēmuma, ar kuru persona saukta pie administratīvās atbildības, atcelšanai (jeb personas

atbrīvošanai no administratīvās atbildības).

Tiesa tāpat norāda, ka arī citi Sūdzības iesniedzēja iepriekš norādītie apstākļi pēc būtības

nevarēja ietekmēt pieņemto lēmumu.

[15] Tādējādi tiesa uzskata Sūdzības iesniedzēja argumentus par nepamatotiem. Izejot no

iepriekš ([14] punkts) minētā, tiesa uzskata, ka ir pierādītas Sūdzības iesniedzēja darbības LAPK

149.8 panta sestajā daļā minētā pārkāpuma izdarīšanā.

[16] Saskaņā ar LAPK 32. panta pirmo daļu sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek

ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā

saskaņā ar LAPK un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Savukārt, LAPK

32. panta otrajā daļā ir teikts, ka uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja

personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos

apstākļus. Minētā norma nosaka iestādes, kas uzliek sodu, pienākumu izvērtēt konkrēta soda

veida un apmēra piemērošanas lietderību.

LAPK 149.8 panta sestās daļas sankcijā ir noteikts viens soda veids – naudas sods 30 latu

apmērā.

Policija ir piemērojusi Sūdzības iesniedzējam LAPK 149.8 panta sestās daļas sankcijā

noteikta naudas sodu 30 latu apmērā. Tā kā likumdevējs par šo pārkāpumu ir noteicis konstantu

soda apmēru, iestādei, konstatējot pārkāpuma faktu, ir pienākums attiecīgo panta sankcijā

noteikto sodu arī piemērot, tātad iestādei attiecībā uz soda apmēru ir jāizdod obligāta satura

administratīvais akts (APL 65. panta pirmā daļa). No minētā izriet, ka iestādei attiecībā uz sodu

nav tiesību brīvi izlemt par administratīvā akta saturu, līdz ar to iestādei nav arī tiesību vērtēt

soda lietderību. No tā tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nav īpaši vērtējams, vai ir konstatēti

vainu mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, jo LAPK 149.8 panta sestajā daļā noteiktais pārkāpums

nav vērtējams kā maznozīmīgs LAPK 21. panta otrās daļas izpratnē. Turklāt LAPK 149.8 panta

sestās daļas sankcijā paredzētais sods ir stingri noteikts, tāpēc tas nevar tikt noteikts savādāks pat

gadījumā, ja attiecībā par Sūdzības iesniedzēju būtu konstatēti tikai vainu mīkstinoši apstākļi.

Tādējādi tiesa konstatē, ka Sūdzības iesniedzējam uzliktais administratīvais sods ir

tiesisks, samērīgs un pamatots.

[17] Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa secina, ka Sūdzības iesniedzēja vaina izdarītajā

pārkāpumā ir pierādīta ar visiem lietas materiāliem, kā arī, pieņemot Lēmumu, vispusīgi un

objektīvi ir izvērtēti visi lietas apstākļi. Izejot no tā, tiesa atzīst, ka Sūdzības iesniedzējs pamatoti

ir sodīts par LAPK 149.8 panta sestajā daļā paredzēto pārkāpumu, Lēmums par apstrīdēto

administratīvo aktu pieņemts ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus un atbilst

materiālo tiesību normām. Pamatojieties uz iepriekš minēto, tiesa uzskata, ka pārsūdzētais

Lēmums atstājams spēkā negrozīts un Sūdzības iesniedzēja sūdzība ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286. panta pirmās daļas 1.

punktu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

atstāt spēkā negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas

pārvaldes priekšnieka vietnieces 2010.gada 18.oktobra lēmumu Nr.5578 „Par apstrīdēto

administratīvo aktu Nr. 050/PD181564”, bet V.L. sūdzību par minētā lēmuma atcelšanu noraidīt.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no tā

sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis

Rīgā, 2012.gada 25.aprīlī