Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A42322305 / AA43-0431-08 Generato dall'IA

Court partially allowed appeal against customs debt order, ruling liability limited to period where client was sole declarant.

Numero d'incarto A42322305 / AA43-0431-08
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Parzialmente accolto (Partially Allowed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court partially dismissed the customs authority's order to collect unpaid taxes from the company. The company argued it was not liable for debts from 1999 to 2002 because it was not the sole declarant during that time, whereas the authority claimed liability extended to indirect representatives. The court ruled that the company was not liable for the period before July 2002 when it was not the sole declarant, thereby partially overturning the debt order.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Manytas likums 18., 148., 176.pants; Ministru kabineta noteikumi Nr.441; Civillikums 2305.pants; 1992.gada 12.oktobra Regula Nr.2913/92 201.pants; likums "Par nodokļiem un nodevām" 29.pants: Liability for customs debts is limited to the period where the taxpayer was the sole declarant, excluding indirect representation periods prior to legislative changes.

Parole chiave

Generato dall'IA
customs debt liability sole declarant status indirect representation tax audit powers administrative appeal

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Manytas likums 18., 148., 176.pants
Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumi Nr.441
Civillikums 2305.pants
1992.gada 12.oktobra Regula Nr.2913/92 201.pants
likums "Par nodokļiem un nodevām" 29.pants

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

NORAKSTS

Lieta Nr.A42322305

AA43-0431-08/4

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2008.gada 19.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Slica,

tiesneši Ļ.Kušnire un M.Vīgants,

piedaloties pieteicējas maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību

„ER un Partneri” administratoram V.F. un pārstāvim I.P. un atbildētājas

Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieľēmumu dienesta

pārstāvēm Dacei Kokainei, Gintai Kaļķei un Leldei Rinčai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties

uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri” pieteikumu par

Valsts ieľēmumu dienesta ģenerāldirektora 2005.gada 6.jūnija lēmuma

Nr.19/15122 atcelšanu, sakarā ar maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu

atbildību „ER un Partneri” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona

tiesas 2007.gada 22.februārsa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieľēmumu dienesta (turpmāk – VID) Galvenā muitas

pārvalde, pārbaudot Centrālās muitas informācijas sistēmas datu bāzē

sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk – SIA) „ER un Partneri”

aprēķināto muitas parādu nomaksu (par periodu no 1999.gada 12.novembra

līdz 2005.gada 6.janvārim), konstatēja, ka uz 2005.gada 6.janvāri par SIA

„ER un Partneri” nav veikta aprēķināto muitas maksājumu samaksa Ls

55309,04 apmērā.

Ar VID Galvenās muitas pārvaldes direktora v.i. 2005.gada

18.janvāra lēmumu Nr.16.19.3/1455 SIA „ER un Partneri” noteikts iemaksāt

valsts budžetā ievedmuitas nodokļa parādu Ls 235,90 apmērā un pievienotās

vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) parādu Ls 55073,14 apmērā.

Lēmums pamatots ar Muitas likuma 18., 148., 176.pantu, Ministru

kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumu Nr.441 „Noteikumi par muitas

galvojumiem” 2. un 32.punktu, Civillikuma 2305.pantu, kā arī Eiropas

Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas

kodeksa izveidošanu” 201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu, otro un trešo

daļu, kā arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta pirmo un otro

daļu.

Izskatījis SIA „ER un Partneri” sūdzību par minēto lēmumu, VID

ģenerāldirektors ar 2005.gada 6.jūnija lēmumu Nr.19/15122 (turpmāk –

Lēmums) atstāja negrozītu apstrīdēto lēmumu.

[2] 2005.gada 16.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saľemts SIA „ER

un Partneri” (turpmāk – pieteicēja) pieteikums par Lēmuma atcelšanu.

Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.

[2.1] Pretēji likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā

minētajam 2005.gada 18.janvāra lēmums pieľemts, pamatojoties nevis uz

nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, bet gan uz VID Galvenās muitas

pārvaldes veikto pārbaudi Centrālā muitas informācijas sistēmas datu bāzē.

Pārbaude veikta un soda nauda aprēķināta par periodu no 1999.gada

12.novembra līdz 2005.gada 6.janvārim, kas ievērojami pārsniedz likumā

noteiktās nodokļu administrācijas tiesības precizēt nodokļu apmērus un uzlikt

soda naudu triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiľa.

[2.2] Izvērtējot VID Galvenās muitas pārvaldes direktora v.i. 2005.gada

18.janvāra lēmumu Nr.16.19.3/1455, konstatējams, ka VID Galvenā muitas

pārvalde nav ievērojusi procesuālās tiesību normas.

Saskaľā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 15.pantu

administratīvais process iestādē notiek, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem

un vispārējiem tiesību principiem.

Viens no vispārējiem tiesību principiem, kas jāievēro iestādei, izskatot

un pieľemot lēmumu, ir pierādīšanas pienākums. Minētais princips nosaka, ka

procesa dalībniekiem ir pienākums pamatot tādu apstākļu esamību, kuriem ir

būtiska nozīme lietas izlemšanā.

[2.3] VID Galvenā muitas pārvalde lēmumā norādījusi faktus, kas

būtiski tikai pašai VID Galvenajai muitas pārvaldei, taču nav norādījusi citiem

procesa dalībniekiem būtiskus faktus, t.i. muitas deklarācijas, kuru

noformēšanas rezultātā nav nomaksāti pilnībā muitas maksājumi.

[2.4] Administratīvajā aktā jāatspoguļo visi fakti, kas konstatēti

attiecīgajā lietā. Saskaľā ar APL 67.panta trešo daļu administratīvā akta faktu

konstatējamā daļā norāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un

argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti.

Administratīvā akta pamatojums ietver skaidrojumus par administratīvā

akta izdošanu un saturu. Tātad, izdodot adresātam nelabvēlīgu administratīvo

aktu, iestādei jānorāda tie apsvērumi, kas bijuši par pamatu administratīvā akta

pieľemšanai.

[2.5] VID Galvenās muitas pārvaldes direktora v.i. 2005.gada 18.janvāra

lēmums Nr.16.19.3/1455 pamatots ar likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu”

10.panta pirmās daļas 4.punktu, taču lēmums neietver sevī nevienu likuma

normu, kuru pieteicēja būtu pārkāpusi. Pretēji lēmumā norādītajam pieteicēja ir

godprātīgi pildījusi visus nodokļu maksātāja pienākumus, kā to paredz likums

„Par nodokļiem un nodevām”, tādējādi nav iespējams lēmumu izpildīt, jo nav

pārkāpumu, kurus pieteicējai savā darbībā būtu jānovērš.

[2.6] Pieteicēja iesniedza visus dokumentus, kas apliecina saistību izpildi

attiecībā pret valsts budžetu, tajā skaitā, par muitas maksājumiem, pretēji tam

kā norādīts pārsūdzētajā Lēmumā.

Pieteicēja uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā VID Galvenā muitas

pārvalde nav norādījusi pilnīgu fakta konstatējumu, pamatojoties uz tiesību

normu uzskaitījumu, kas kalpotu par argumentu papildu nomaksai budžetā

noteiktajai summai.

[2.7] Pieteicēja uzskata, ka, lai uzliktu par pienākumu samaksāt muitas

parādu, VID Galvenās muitas pārvaldes direktoram bija jākonstatē tiesību

normu pārkāpums, kā rezultātā radies muitas parāds. Tātad, lai konstatētu, vai

uzliktais pienākums ir tiesisks un pamatots, bija jākonstatē, vai ir iestājušies

pārkāptajās tiesību normās paredzētie apstākļi, kā rezultātā uzliktais pienākums

būtu pietiekami pamatots.

Pieteicēja uzskata, ka konkrētajā gadījumā procesuālo tiesību normu

pārkāpums ir būtisks, jo VID Galvenās muitas pārvaldes direktors nav

konstatējis tiesību normu pārkāpumus, nav atrunājis, kā radies attiecīgais

muitas parāds, kā arī nav nodrošināti pietiekami pierādījumi, ka konkrētajā

gadījumā atbildība piemērota īstajam nodokļu maksātājam, jo pēc VID rīcībā

esošās informācijas laika periodā no 1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada

6.janvārim pieteicēja vienotos administratīvos dokumentus (turpmāk – VAD) ir

formējusi pati, kā arī attiecīgajā periodā ir virkne VAD, kurus pieteicējas vārdā

formējuši muitas brokeri (SIA „ZP”, SIA „TNT” un SIA „NT-2”).

[2.8] Pieteicēja nav atbildīga par muitas brokera SIA „ZP” saistībām pret

Latvijas valsts budžetu. Šajā gadījumā nepamatota ir atsauce uz Muitas likuma

176.pantu un Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92

201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu un otro daļu. Kā redzams no VAD,

kuros kā deklarētājs ir norādīta SIA „ZP”, atbildīgā par finansu jautājumiem

attiecībā pret budžetu 9.ailē ir norādīta SIA „ZP”. Pieteicēja ir veikusi visus

maksājumus, lai SIA „ZP” kā persona, kura atbildīga par finansu saistībām pret

valsti, varētu pilnībā tās izpildīt.

[2.9] Papildus tam VID tika iesniegts līgums par muitas brokera

pakalpojumu sniegšanu, kas 1999.gada 16.augustā noslēgts starp SIA „ZP” un

pieteicēju, saskaľā ar kuru brokeris apľēmās uz pilnvarojuma pamata pieteikt

muitas procedūras un pirmsatmuitošanas darbības par klienta precēm,

uzľemoties pienākumu atbildēt par tām muitas iestāžu priekšā, kā arī veikt

muitas maksājumus valsts budžetā par klienta precēm, ja šādu maksājumu

izdarīšanu paredz muitas procedūras pieteikšana. Bez tam VID rīcībā ir

apdrošināšanas akciju sabiedrības „Balva” izsniegtais vispārējais galvojums,

saskaľā ar kuru tika apdrošinātas SIA „ZP” finansu saistības pret Latvijas valsti

attiecībā uz muitas parāda segšanu. Tādējādi pieteicēja uzskata, ka lēmumā

norādītais lietderības princips pret pieteicēju nav ievērots, jo atbildība par

muitas parāda segšanu valsts budžetā piekrīt SIA „ZP”, bet gadījumos, ja SIA

„ZP” savas finansiālās saistības nepilda valsts budžeta interesēs, lēmuma

pieľēmējam bija jāvēršas tiesā pret vispārējā galvojuma iesniedzēju –

apdrošināšanas akciju sabiedrību „Balva”.

Līdz ar to, izvērtējot attiecīgos procesuālo tiesību normu pārkāpumus,

pieteicēja uzskata, ka būtiski var mainīties administratīvā akta saturs, jo VID

nav pietiekami pierādījumi, ka lietā konstatētie faktiskie apstākļi ir pareizi.

[3] Savos paskaidrojumos tiesai VID neatzīst pieteikumu šādu iemeslu

dēļ.

[3.1] To, ka uz 2004.gada 18.augustu pieteicējai ir muitas maksājumu

parādi valsts budžetam, tika paziľots 2004.gada 30.augustā, nosūtot vēstuli

Nr.16.19.3/22937, klāt pievienojot nodokļu maksātāja apkopojuma un nodokļu

maksātāja operāciju sarakstu izdrukas. Līdz ar to nesaprotams ir pieteicējas

uzskats, ka Lēmuma konstatējuma daļā norādītais par neveikto apmaksu ir

būtisks tikai VID Galvenajai muitas pārvaldei. Sniedzot pieteicējai visu

informāciju, kas bija muitas iestādes rīcībā un kura tika pārbaudīta, pieteicējai

bija iespējams pilnībā saprast un konstatēt lietas apstākļus.

[3.2] Tā kā pieteicēja muitas iestādē neiesniedza maksājumus

apliecinošus dokumentus, VID Galvenā muitas pārvalde veica muitas parāda

aprēķinu saskaľā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā muitas parāda rašanās

brīdī. Tā kā daļa no VAD, par kuriem nav veikta aprēķināto muitas maksājumu

samaksa, tika noformēti laika posmā līdz 2004.gada 1.maijam, tad tiem tika

piemērots Muitas likums, kas bija spēkā līdz 2004.gada 1.maijam.

[3.3] Līdz 2004.gada 1.maijam spēkā esošajā Muitas likuma 18.panta

pirmajā un otrajā daļā tika noteikts, ka jebkura persona var iecelt pārstāvi, kas

ir tiesīgs veikt un kārtot muitas normatīvajos aktos paredzētās darbības un

formalitātes muitas iestādēs.

Muitas brokeris, atbilstoši toreizējā Muitas likuma 148.panta izpratnei,

bija Latvijas Republikas persona, kura savā vārdā pēc preču valdītāja

pilnvarojuma izpilda preču valdītāja un muitas iestāžu starpnieka funkcijas,

nodrošinot visas likumā paredzētās muitošanas darbības, un samaksā

normatīvajos aktos noteiktos muitas un citus maksājumus.

Savukārt Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumu Nr.441

„Noteikumi par muitas galvojumu” 2.punkta izpratnē parādnieks ir gan

brokeris, gan klients, bet Muitas likuma (kas bija spēkā līdz 2004.gada

1.maijam) 176.panta trešās daļas izpratnē parādnieks ir deklarētājs. Netiešas

pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta

deklarācija. Saskaľā ar šā likuma 186.pantu, ja parādnieki ir vairākas personas,

tās kopīgi (solidāri) sedz muitas parādu. Ievērojot minēto, par nepamatotu

uzskatāms pieteicējas viedoklis, ka pieteicējai nav jānes atbildība par muitas

brokera saistībām. Ľemot vērā minēto, VID uzskata, ka pieteicējai, kā solidāri

atbildīgajai personai, bija pienākums kontrolēt sava pilnvarotā pārstāvja rīcību,

tādējādi izmantojot normatīvajos aktos noteiktās tiesības.

[3.4] Tieši Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas Nr.2913/92

201.panta pirmās daļas a) apakšpunkts un otrā daļa bija viena no tām tiesību

normām, saskaľā ar kuru VID Galvenā muitas pārvalde pieteicējai papildu

nomaksai budžetā noteica muitas maksājumu parādu.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 22.februāra spriedumu

noraidīts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Spriedumā norādīts

tālāk minētais.

[4.1] Tiesa konstatē, ka pieteikums ir iesniegts par Lēmuma atcelšanu

un VID Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmuma

Nr.16.19.3/1455 atcelšanu, norādot uz atbildētāja pieļautajiem

procesuālajiem pārkāpumiem.

Kaut arī atbilstoši APL 249.pantam tiesa taisa spriedumu par

pieteicēja norādīto pieteikuma priekšmetu, nepārsniedzot prasījuma robežas,

tiesa uzskata konkrētajā gadījumā par nepieciešamu izvērtēt pārsūdzētā

lēmuma atbilstību arī materiālajām tiesību normām.

Savukārt atbilstoši APL 81.panta piektajai daļai apstrīdētais

administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas

noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. Šādā veidā tas ir

izpildāms un to var pārsūdzēt tiesā.

Ievērojot minēto tiesību normu, tiesa konstatē, ka tiesai ir jāpārbauda

Lēmuma tiesiskums un pamatotība, kā arī šī administratīvā akta atbilstība

gan procesuālo, gan materiālo tiesību normām.

[4.2] Pārbaudot vai pārsūdzētais Lēmums atbilst materiālo tiesību

normām un vai tā pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu veikt

papildu maksājumus valsts budžetā, tiesa konstatē, ka:

[4.2.1] VID Galvenā muitas pārvalde veica pieteicējas aprēķināto

muitas maksājumu nomaksas pārbaudi Centrālajā muitas informācijas

sistēmas datu bāzē par periodu no 1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada

6.janvārim.

[4.2.2] VID Galvenā muitas pārvalde 2004.gada 30.augustā nosūtīja

pieteicējai vēstuli, kurā paziľoja, ka pieteicējai uz 2004.gada 14.augustu ir

muitas maksājumu parādi valsts budžetam. Vēstulei tika pievienotas

nodokļu maksātāja apkopojuma un nodokļu maksātāja operāciju izdrukas.

[4.2.3] Līdz VID Galvenā muitas pārvaldes direktora 2005.gada

18.janvāra lēmuma Nr.16.19.3/1455 pieľemšanai pieteicēja nebija iesniegusi

muitas iestādē maksājumu apliecinošus dokumentus. Ievērojot minēto, VID

Galvenā muitas pārvalde veica muitas parāda aprēķinu saskaľā ar

normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā muitas parāda rašanās brīdī, t.i.,

Muitas likuma 176.panta trešo daļu un Eiropas Padomes 1992.gada

12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas kodeksa izveidi”

201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu un otro daļu, un papildu nomaksai

budžetā noteica muitas maksājumu parādu Ls 55309,04 apmērā.

[4.3] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pieteicējai netika veikta

nodokļu revīzija jeb audits atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām”

23.panta pirmajai daļai. Tiesa konstatē, ka pieteicējai laika periodā no

1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada 6.janvārim tika veikta muitas

maksājumu salīdzināšana, kas savukārt ir atbilstoši Muitas likuma prasībām.

Pārbaudes laikā ticis konstatēts, ka uz 2005.gada 6.janvāri pieteicējai

nav veikta aprēķināto muitas maksājumu samaksa, tādējādi ar VID

Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmumu

Nr.16.19.3/1455 pieteicējai papildu nomaksai budžetā tika aprēķināts un

noteikts muitas maksājumu parāds Ls 55309,04 apmērā.

[4.3.1] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka atbildētājs līdz

2005.gada 18.janvārim pieteicēju jau vairākkārtīgi ir informējis, ka nav

veikta aprēķināto muitas maksājumu samaksa, proti, ar 2003.gada 7.aprīļa

vēstuli Nr.3.5.1/6569 (lietas lapa 17) un ar 2004.gada 30.augusta vēstuli

Nr.16.19.3/22937 (lietas lapa 20), turklāt 2004.gada 30.augusta vēstulei

Nr.16.19.3/22937 tika pievienoti nodokļu maksātāja operāciju saraksti, no

kuriem var izsecināt, kādi maksājumi nav veikti.

[4.3.2] Tiesa atzīst, ka pieteicēja bija informēta par aprēķināto muitas

maksājumu samaksas nesakritību. Tiesas ieskatā pieteicējai bija pienākums

vērsties attiecīgajā muitas iestādē minētā jautājuma precizēšanai vai

attiecīgo dokumentu iesniegšanai, lai atrisinātu radušos situāciju.

Tiesa noraida kā nepamatotu arī pieteicējas argumentu par to, ka līdz

VID Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmumam

Nr.16.19.3/1455 pieteicēja neko nav zinājis par valsts budžetā

nenomaksātajiem maksājumiem kā rezultātā ir izveidojies muitas parāds.

[4.4] No lietas materiāliem izriet, ka atbildētājs, izvērtējot VID

Galvenās muitas pārvaldes direktora 2005.gada 18.janvāra lēmumu

Nr.16.19.3/1455, ir konstatējis, ka VID Galvenā muitas pārvalde papildu

nomaksai valsts budžetā pamatoti noteikusi muitas maksājumu parādu Ls

55309,04 apmērā. Lēmums pamatots ar Muitas likuma 18., 148., 176.pantu,

Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra noteikumu Nr.441 „Noteikumi par

muitas galvojumiem” 2. un 32.punktu, Civillikuma 2305.pantu, kā arī

Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas

Muitas kodeksa izveidošanu” 201.panta pirmās daļas a) apakšpunktu, otro

un trešo daļu, kā arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta pirmo un

otro daļu.

[4.4.1] Saskaľā ar Muitas likuma 176.pantu muitas parāds rodas, ja

preces, par kurām veicami muitas maksājumi, izlaistas brīvam

apgrozījumam. Muitas parāds rodas deklarācijas pieľemšanas brīdī.

Arī Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par

Kopienas Muitas kodeksa izveidošanu” 201.panta pirmās daļas a)

apakšpunkts un otrā daļa nosaka, ka ievedmuitas parāds rodas, laižot brīvā

apgrozībā ar ievedmuitu apliekamas preces. Muitas parāds rodas attiecīgās

muitas deklarācijas pieľemšanas brīdī.

[4.4.2] Saskaľā ar Muitas likuma 176.panta trešo daļu parādnieks ir

deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras

uzdevumā iesniegta deklarācija. Saskaľā ar šā likuma 186.pantu, ja

parādnieki ir vairākas personas, tās kopīgi (solidāri) sedz muitas parādu.

Savukārt no Muitas likuma 18.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā izriet, ka

jebkura persona var iecelt pārstāvi, kas ir tiesīgs veikt un kārtot muitas

normatīvajos aktos paredzētās darbības un formalitātes muitas iestādēs.

Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par

Kopienas Muitas kodeksa izveidošanu” 201.panta trešā daļa noteic, ka

parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī

persona, kuras uzdevumā ir izpildīta muitas deklarācija.

[4.4.3] Muitas likuma 148.pants noteic, ka muitas brokeris ir Latvijas

Republikas persona, kura savā vārdā pēc preču valdītāja pilnvarojuma

izpilda preču valdītāja un muitas iestāžu starpnieka funkcijas, nodrošinot

visas likumā paredzētās muitošanas darbības, un samaksā normatīvajos

aktos noteiktos muitas un citus maksājumus.

Savukārt saskaľā ar Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra

noteikumiem Nr.441 „Noteikumi par muitas galvojumu” ar terminu

galvenais parādnieks ir jāsaprot gan brokeris, gan klients. Bet saskaľā ar šo

noteikumu 32.punktu galvenais parādnieks ir atbildīgs par muitas parāda vai

iespējamā muitas parāda segšanu. Līdz ar to muitas maksājumu parāds

vispirms ir piedzenams no galvenā parādnieka – brokera un klienta, bet

konstatējot piedziľas neiespējamību no galvenā parādnieka, ir jāceļ prasība

pret galvinieku par galvojuma samaksu.

Civillikuma 2305.pants noteic, ka pilnvarniekam jādod savam

pilnvarotājam norēķins par uzdevuma izpildīšanu un sevišķi par visiem pie

tam bijušiem ieľēmumiem un izdevumiem.

[4.4.4] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta pirmā un otrā

daļa noteic, ka nodevu kavēto maksājumu summa (pamatparāds) tiek

palielināta atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei

kavējuma periodā. Par nodokļu un nodevu maksājuma (arī soda naudas)

samaksas termiľa nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta kavējuma nauda

– no laikā nenomaksāta pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu.

[4.5] Tiesa konstatē, ka pieteicēja atbilstoši Muitas likumā ietvertajām

normām ir iecēlusi sev pārstāvi, kas izpildīja pieteicējas un muitas iestāžu

starpnieka funkcijas.

Tiesa atzīst, ka pieteicējai kā pilnvarotājam un kā solidāri

līdzatbildīgai personai bija jākontrolē sava pilnvarotā pārstāvja rīcība,

tādējādi savlaicīgi novēršot muitas parāda rašanos. Tomēr tiesa secina, ka

pieteicējas pilnvarotā persona nav izmantojusi tai normatīvajos aktos

noteiktās tiesības un nav pildījusi tai uzliktos pienākumus, un piešķirtā

pilnvarojuma robežās nav pilnvērtīgi aizstāvējusi sava pārstāvāmā tiesības

un likumīgās intereses. Turklāt tiesa atzīst, ka pieteicēja nav ar pietiekamu

rūpību kontrolējusi savas pilnvarotās personas darbības, tādējādi pieļaujot

muitas parāda rašanos.

Ievērojot minēto, kā arī iepriekš [4.4] minētās tiesību normas, tiesa

atzīst, ka atbildētājs pamatoti ir vērsies pie pieteicējas kā parādnieka

attiecīgajā lietā.

[4.6] Eiropas Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par

Kopienas Muitas kodeksa izveidošanu” 13.pants piešķir muitas dienestiem

tiesības saskaľā ar spēkā esošajiem nosacījumiem veikt jebkādu kontroli, ko

tie uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu tiesību aktu muitas jomā

pareizu piemērošanu.

2004.gada 18.marta Muitas likuma 4.panta otrā daļa notiec, ka

Latvijas nacionālajā kompetencē ietilpstošos ar muitas lietām saistītos

jautājumus VID administrē likumā „Par nodokļiem un nodevām” un citos

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu” 1.pants noteic, ka VID ir

finanšu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas nodrošina

nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu

un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas

teritorijā, kā arī iekasē nodokļus, nodevas un citus obligātos maksājumus

Eiropas Savienības budžetam, īsteno muitas politiku un kārto muitas lietas.

Turklāt minētā likuma 2.pants noteic, ka VID galvenie uzdevumi (..)

ir:

1) nodrošināt VID administrēto valsts nodokļu, nodevu un citu valsts

noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā un uz muitas

robežas, kā arī nodokļu, nodevu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu

Eiropas Savienības budžetam;

2) novērst un atklāt noziedzīgus nodarījumus valsts nodokļu, nodevu

un citu valsts noteikto obligāto maksājumu jomā.

Savukārt Lēmuma pamatojumā minētās Latvijas nacionālās tiesību

nomas noteic papildu nomaksai budžetā veikto maksājumu aprēķinu

kārtību, preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtību.

Ievērojot iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka atbildētājs konkrētajā

gadījumā pamatoti piemērojis attiecīgās tiesību normas.

Pārbaudot pārsūdzētā Lēmuma atbilstību materiālajām tiesību

normām, tiesa konstatē, ka atbildētāja rīcība konkrētajā gadījumā atbildusi

norādīto tiesību normu prasībām, ka arī pārsūdzētais Lēmums attaisno

pieteicējai ar Lēmumu uzlikto pienākumu papildu valsts budžetā nomaksāt

muitas maksājumu parādu Ls 55 309,04 apmērā.

[4.7] Pieteicēja norāda, ka ir godprātīgi pildījusi visus nodokļu

maksātāja pienākumus, kā to paredz likums „Par nodokļiem un nodevām”,

tādējādi nav iespējams Lēmumu izpildīt, jo nav pārkāpumu, kurus

pieteicējai savā darbībā būtu jānovērš.

Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē arī norādīja, ka SIA „ZP” bija

jāuzľemas atbildība par muitas parādu, savukārt pati pieteicēja neko par

savas pilnvarotās personas iespējamām nelikumīgām darbībām nav zinājusi.

Minētos pieteicējas argumentus tiesa noraida kā nepamatotus

sekojošu apstākļu dēļ.

[4.7.1] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka atbilstoši

Muitas likuma 149.panta piektajai daļai atbildētājs jau 2003.gada 11.aprīlī

bija apturējis SIA „ZP” atļauju muitas brokeru darbībai uz trim mēnešiem.

[4.7.2] Atbilstoši Muitas likuma 149.panta piektajai daļai muitas

brokera darbības atļauju aptur uz laiku līdz trim mēnešiem tā muitas iestāde,

kura pārrauga muitas brokera darbību, ja tai ir pamatotas aizdomas, ka

muitas brokeris neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību.

[4.7.3] Savam pieteikumam pieteicēja pievienojusi VID Rīgas muitas

reģionālās iestādes 2003.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.3.5.2/7019 par muitas

brokera darbības apturēšanu kopiju (lietas lapa 19).

[4.7.4] Tādējādi tiesa secina, ka pieteicēja par minēto lēmumu bija

informēta, un nepamatoti ir pieteicējas apgalvojumi par to, ka par SIA „ZP”

iespējamām nelikumīgām darbībām pieteicēja neko nav zinājusi.

Ievērojot minēto, kā arī Lēmumā ietvertās tiesību nomas, kuras

nosaka, kādos gadījumos persona ir uzskatāma par parādnieku, tiesa atzīst,

ka pieteicējas rīcībā ir konstatējami pārkāpumi, kas norādīti Lēmumā, proti,

ka pieteicēja nav izpildījusi likuma „Par nodokļiem un nodevām” prasības

un nav nomaksājis valsts budžetā attiecīgos muitas maksājumus, tādējādi

izveidojot muitas maksājumu parādu par Ls 55 309,04.

[4.8] Tiesa secina, ka pieteicējas gadījumā muitas parāds ir radies

muitas procedūras – preču izlaišana brīvam apgrozījumam – piemērošanas

rezultātā. Šāda muitas parāda veida rašanās pamatu, laiku un atbildīgo

personu par šo parādu (parādnieku) definē Muitas likuma 176.pants. Minētā

likuma panta pirmā un otrā daļas (redakcijā, kas bija spēkā muitas parāda

rašanās brīdī) noteic, ka muitas parāds rodas, ja preces, par kurām veicami

muitas maksājumi, izlaistas brīvam apgrozījumam. Muitas parāds rodas

muitas deklarācijas pieľemšanas brīdī.

Pieteicējas gadījumā darījumos, kuros deklarētājs bija SIA „ZP”,

minētā persona savā vārdā veica pieteicējas preču deklarēšanu pieteicējas

uzdevumā, un attiecīgi muitas deklarācijās tika norādīts, ka preču saľēmējs

ir pieteicēja, bet deklarētājs ir SIA „ZP”. SIA „ZP” bija pārstāvis, kas

rīkojās pieteicēja uzdevumā.

Tādējādi tiesa secina, ka pieteicējas veiktajos darījumos (preču

importēšana), kuros preču deklarētājs pieteicējas uzdevumā ir bijusi SIA

„ZP”, par parādnieku saskaľā ar Muitas likuma 176.panta trešo daļu un

18.panta pirmo daļu un otrās daļas 2.punktu ir atzīstama arī persona, kuras

uzdevumā iesniegta deklarācija – tātad pieteicēja.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka atbildētājs pamatoti saskaľā ar

Muitas likuma nosacījumiem kā parādnieku pieteicējas veiktajos importa

darījumos, kuros pieteicējas uzdevumā rīkojās SIA „ZP” un kuros tā savā

vārdā veica pieteicējas preču deklarēšanu, ir identificējusi tieši pieteicēju.

[4.9] Pieteicēja norāda, ka muitas brokeris par saviem

pakalpojumiem muitas deklarāciju apstrādē uzľēmās arī atbildību.

Ľemot vērā lietas apstākļus, tiesa secina, ka pieteicējai, ievērojot tās

un SIA „ZP” noslēgtās vienošanās par pakalpojumu sniegšanu (muitas

formalitāšu kārtošanu) nosacījumus, atbildības pamatus un apmērus, ir

tiesības piedzīt civiltiesiskā kārtībā no savas pilnvarotās personas valsts

budžetā neveiktos maksājumus, kurus pieteicēja bija pārskaitījusi SIA „ZP”,

kurus savukārt šī persona nebija pārskaitījusi valsts budžetā, tādējādi

neievērojot savstarpējā līguma nosacījumus.

[4.10] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka Lēmums satur visas

APL 67.pantā minētās sastāvdaļas un atbilst likumā noteiktajai

administratīvā akta formai.

Lēmumā atbildētājs norādījis pieteicējas viedokli un argumentus un

pamatojis apstākļus, kuriem ir būtiska nozīme lietas izlemšanā, kā arī

norādījis attiecīgās tiesību normas. Tiesa secina, ka Lēmums ir pamatots ar

lietā esošajiem pierādījumiem.

[4.11] Pieteicēja norādījusi, ka ir iesniegusi visus dokumentus, kas

apliecina saistību izpildi attiecībā pret valsts budžetu, tai skaitā par muitas

maksājumiem.

Atbildētājs Lēmumā norādījis, ka pieteicēja ir iesniegusi dokumentus,

kas apliecina, ka attiecīgie maksājumi ir pārskaitīti pilnvarotajai personai –

muitas brokerim, tomēr lietā nav pierādījumu, ka šie maksājumi būtu

pārskaitīti valsts budžetā.

No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pamatoti ir atbildētāja

apgalvojumi, ka pieteicēja nav iemaksājis valsts budžetā aprēķināto muitas

parādu, turklāt pieteicēja nav iesniegusi atbildētājam dokumentus, kas

liecinātu par pretējo. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja ir iesniegusi

atbildētājam dokumentus, kas liecina, ka pieteicēja ir pārskaitījis attiecīgās

naudas summas savai pilnvarotajai personai, kas tiesas ieskatā vēl nenozīmē,

ka tādējādi pieteicēja ir automātiski izpildījusi savas saistības attiecībā pret

valsts budžetu.

Kā jau iepriekš konstatēts, tiesa atzīst, ka pieteicēja ir līdzatbildīga par

muitas maksājumu savlaicīgu un pilnīgu pārskaitīšanu valsts budžetā.

Tādējādi, ľemot vērā iepriekš konstatēto un to, ka pieteicējas

pilnvarotās personas – muitas brokera darbība 2003.gada 11.aprīlī tika

apturēta, pamatojoties uz aizdomām, ka muitas brokeris neievēro

normatīvajos aktos noteikto kārtību, un pieteicēja to zināja, tiesa atzīst, ka

atbildētājs pamatoti ir noteicis pieteicēju kā attiecīgo muitas maksājumu

parādnieku, bet pieteicējas arguments, ka pieteicēja ir izpildījusi savas

saistības attiecībā pret valsts budžetu, ir noraidāms kā nepamatots.

[4.13] Pieteicēja uzskata, ka VID Galvenās muitas pārvaldes direktors

nav konstatējis tiesību normu pārkāpumus, nav atrunājis, kā radies

attiecīgais muitas parāds, kā arī nav nodrošināti pietiekami pierādījumi, ka

konkrētajā gadījumā atbildība piemērota īstajam nodokļu maksātājam, jo

pēc VID rīcībā esošās informācijas laika periodā no 1999.gada 12.novembra

līdz 2005.gada 6.janvārim pieteicēja VAD ir formējusi pati, kā arī attiecīgajā

periodā ir virkne VAD, kurus pieteicējas vārdā formējuši muitas brokeri

(SIA „ZP”, SIA „TNT” un SIA „NT-2”).

Tiesa noraida minētos pieteicējas argumentus kā nepamatotus,

pamatojoties uz sekojošiem apstākļiem.

Tiesa atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka laika periodā no 1999.gada

12.novembra līdz 2005.gada 6.janvārim pieteicēja VAD ir formējusi gan

pati, gan arī attiecīgajā periodā ir virkne VAD, kurus pieteicējas vārdā

formējuši muitas brokeri (SIA „ZP”, SIA „TNT” un SIA „NT-2”).

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav būtiskas

nozīmes apstāklim, ka pieteicēja ir pilnvarojis citu personu veikt

maksājumus. Tiesa secina, ka tas vien, ka pieteicēja savai pilnvarotajai

personai ir pārskaitījis naudu, kuru tai bija pienākums pārskaitīt valsts

budžetā, nenozīmē, ka pieteicēja ir nomaksājis maksājumus valsts budžetā.

Tiesa atzīst, ka, ievērojot Muitas likuma normas, pieteicējai bija

pienākums kontrolēt savas pilnvarotās personas darbības, jo atbilstoši

minētajām tiesību normām pieteicēja ir atbildīga par aprēķināto muitas

maksājumu samaksu.

Ievērojot minēto, tiesa konstatē, ka atbildētājs pamatoti ir atzinis, ka

pieteicēja nav veikusi aprēķināto muitas maksājumu samaksu valsts budžetā,

jo attiecīgie maksājumi budžetā nav veikti ne tieši no pieteicējas, ne arī

pastarpināti caur pieteicējas pilnvaroto personu.

[4.14] Pieteicēja uzskata par nepamatotiem atbildētāja argumentus, ka

pieteicēja ir atbildīga par muitas brokera SIA „ZP” saistībām pret Latvijas

valsts budžetu.

Tiesa konstatē, ka gan Muitas likuma176.panta, gan Eiropas Padomes

1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 201.panta pirmās daļas a)

apakšpunkta un otrās daļas tiesību normas norāda, ka jebkurā gadījumā

līdzatbildība ir jāuzľemas pilnvarotājam. Turklāt konkrētajā gadījumā

pieteicēja bija informēta, ka atbilstoši Muitas likuma 149.panta piektajai

daļai atbildētājs jau 2003.gada 11.aprīlī bija apturējis SIA „ZP” atļauju

muitas brokeru darbībai uz trim mēnešiem, pamatojoties uz aizdomām, ka

muitas brokeris neievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa noraida minēto pieteicēja

argumentu kā nepamatotu.

[4.15] Pieteicēja uzskata, ka Lēmumā norādītais lietderības princips

pret pieteicēju nav ievērots, jo atbildība par muitas parāda segšanu valsts

budžetā piekrīt SIA „ZP”, bet gadījumos, ja SIA „ZP” savas finansiālās

saistības nepilda valsts budžeta interesēs, lēmuma pieľēmējam bija jāvēršas

tiesā pret vispārējā galvojuma iesniedzēju – apdrošināšanas akciju

sabiedrību „Balva”.

Tiesa piekrīt atbildētāja pārstāvja tiesas sēdē norādītajam, ka

pieteicēja pati ir uzľēmusies atbildību un risku, algojot muitas brokeri.

Turklāt apdrošināšanas gadījums iestājas tikai gadījumā, ja ne pilnvarotājs,

ne viľa pilnvarotā persona nevar nomaksāt attiecīgo parāda summu.

Tiesas ieskatā strīds par līguma starp pieteicēju un tās pilnvaroto

personu saistību nepildīšanu ir risināms civiltiesiskā kārtībā, tomēr tas

neatbrīvo pieteicēju no pienākuma samaksāt aprēķinātos muitas maksājumus

valsts budžetam.

[4.16] Ľemot vērā minēto, tiesa secina, ka Lēmums ir atzīstams par

tiesisku un pamatotu, bet pieteicējas pieteikums noraidāms.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 22.februāra spriedumu

pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā norādīts tālāk

minētais.

[5.1] Lietas izskatīšana ir notikusi ar būtiskiem APL 154.panta pirmās

daļas pārkāpumiem. Tiesa spriedumu ir pamatojusi un balstījusi tikai uz VID

amatpersonu iesniegtajiem pierādījumiem, neizvērtējot pieteicējas iebildumus

par VID izdotā administratīvā akta pamatotību un likumību.

[5.2] Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka ar muitas lietām saistītos

jautājumus VID administrē likuma „Par nodokļiem un nodevām” un citos

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, bet nav sniegusi atbildi, vai Lēmums ir

pieľemts likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta noteiktajā termiľā.

[5.3] Pretēji likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā

minētajam Lēmums pieľemts, pamatojoties nevis uz nodokļu revīzijas (audita)

rezultātiem, bet gan uz VID Galvenās muitas pārvaldes veikto pārbaudi

Centrālā muitas informācijas sistēmas datu bāzē. Bez tam pārbaude veikta un

soda nauda aprēķināta par periodu no 1999.gada 12.novembra līdz 2005.gada

6.janvārim, kas ievērojami pārsniedz likumā noteiktās nodokļu administrācijas

tiesības precizēt nodokļu apmērus un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc

likumā noteiktā maksāšanas termiľa.

[5.4] Atbilstoši Augstākās tiesas Senāta izteiktajam viedoklim

2004.gada lietā Nr.SKA-85 tiesai pirms sprieduma pieľemšanas bija

jānoskaidro, kāds bija muitas parāds konkrētajā gadā un kādas tiesību normas

bija spēkā starp lietas dalībniekiem savstarpējo darījumu veikšanas brīdī.

1997.gada 11.jūnija Muitas likums regulēja Latvijas Republikas

noteiktās tiesiskās attiecības muitas lietu jomā un tas bija spēkā līdz 2004.gada

1.maijam, kad Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā. Ne VID, ne tiesa

par lietā minētajām tiesiskajām attiecībām, kas bija notikušas līdz 2004.gada

1.maijam, nevarēja piemērot un atsaukties uz Eiropas Padomes 1992.gada

12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas kodeksa izveidi” tiesību

normām, jo tā vēl nebija spēkā Latvijas Republikas teritorijā.

Tiesa spriedumā ir atsaukusies uz 1997.gada 11.jūnija Muitas likuma

176.panta trešo daļu, tomēr minētā norma ir stājusies spēkā tikai ar izmaiľām

Muitas likumā 2001.gada 1.jūlijā. Līdz norādītajam laikam spēkā bija Muitas

likuma 176.panta otrā daļa, saskaľā ar kuru parādnieks ir deklarētājs,

konkrētajā gadījumā muitas brokeris SIA „ZP”, tāpēc nebija pamata piemērot

pieteicējai solidāro atbildību. VID nebija tiesīgs piedzīt muitas parādu no

pieteicējas ne par 1999.gadu, ne par 2000.gadu, ne arī par laika periodu līdz

2001.gada 1.jūlijam, tas bija jāpiedzen no SIA „ZP”, bet tās maksātspējas

gadījumā no muitas galvotāja akciju sabiedrības „Balva”.

[5.5] Tiesas secinājums, ka Ministru kabineta 2002.gada 10.janvāra

noteikumi Nr.441 „Noteikumi par muitas galvojumu” būtu attiecināmi arī uz

muitas brokera klientu ir nepamatots. Minēto noteikumu 2.punkts nosaka, ka

galvojumu iesniedz galvenais parādnieks – persona, kas uzľēmās atbildību par

muitas parāda segšanu. Pieteicēja šādu galvojumu SIA „ZP” nekad nebija

izsniegusi. Saskaľā ar 1998.gada 28.jūlija Ministru kabineta noteikumiem

Nr.272 „Noteikumi par muitas brokeriem” un 2003.gada 1.jūlija Ministru

kabineta noteikumiem Nr.347 „Noteikumi par muitas brokeriem”, lai iegūtu

brokera statusu un uzsāktu darbību, nepieciešams saľemt VID atļauju muitas

brokeru darbībai. Lai varētu saľemt brokera atļauju juridiskai personai VID

bija jāiesniedz dokuments, kas apliecina iespēju saľemt vispārēju galvojumu,

ne mazāku par Ls 200000, muitas parāda vai iespējamā muitas parāda segšanai.

Atbilstoši minētajiem noteikumiem muitas brokeris ir atbildīgs par darbībām,

kuras muitošanas procesā veicis brokeris vai viľa darbinieki.

[5.6] Nav izprotama VID amatpersonu rīcība tikai 2003.gada 7.aprīlī

informējot pieteicēju par to, ka SIA „ZP” nav veicis noteiktos muitas

maksājumus par laika periodu no 1999.gada 12.novembra, jo muitas brokera

pienākumi bija katru mēnesi līdz desmitajam datumam iesniegt kontroles

muitas iestādē noteikta parauga pārskatu par darbību pārskata periodā.

Līdz ar to pieteicējai bija tiesības paļauties, ka VID pienācīgā kārtā

kontrolēs muitas brokera darbību, kuram tas bija izsniedzis atbilstošu atļauju

muitas brokera darbības veikšanai.

[6] VID paskaidrojumā par pieteicējas apelācijas sūdzību norāda, ka

apelācijas sūdzība ir nepamatota, bet Administratīvās rajona tiesas spriedums ir

pamatots un pienācīgi argumentēts.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji uzturēja apelācijas sūdzību un

pieteikumu, pamatojoties uz tajos norādītajiem argumentiem.

VID pārstāves apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa dalībnieku

paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas

sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļā.

[9] APL 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst,

ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un

pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma

251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var

nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot lietas apstākļus, atzīst, ka

Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 22.februāra spriedumā ietvertais

faktisko apstākļu novērtējums un tiesību normu interpretācija (sk. šā

sprieduma [3] punktu) ir pareiza un pilnībā pietiekama attiecībā nodokļu

parādu, kas izveidojies par laika periodu pēc 2002.gada 1.jūlija, līdz ar to

Administratīvā apgabaltiesa pievienojas minētajai sprieduma motivācijai.

Vienlaikus Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances

tiesas secinājumi nav pareizi attiecībā uz nodokļu parāda, kas izveidojies,

pamatojoties uz pirms 2002.gada 1.jūlija iesniegtajām muitas deklarācijām.

Pirmās instances tiesa nav ľēmusi vērā tiesību normas, kas noteica muitas

parāda rašanos un parādnieku attiecīgajā laika periodā.

[10] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa nav ľēmusi vērā

likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā noteikto trīs

gadu termiľu, kad VID ir tiesības precizēt nodokļu apmēru un uzlikt soda

naudu.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa (redakcijā,

kas spēkā Lēmuma pieņemšanas laikā) noteic, ka nodokļu administrācijai ir

tiesības pēc nodokļu revīzijas (audita) precizēt nodokļu apmērus un uzlikt

soda naudu triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiľa, ja

pārkāpti nodokļu likumi, Ministru kabineta noteikumi par valsts nodevām un

pašvaldības domes (padomes) izdotie saistošie noteikumi par pašvaldības

nodevām.

Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka izskatāmajā gadījumā

pieteicējai nav veikts nodokļu audits un nav tā rezultātā precizēts nodokļu

apmērs, kā arī nav uzlikta soda nauda. Nodokļu parāds ir izveidojies,

pamatojoties uz pieteicējas vai tās uzdevumā muitas brokeru muitas iestādēs

iesniegtajām muitas deklarācijām, kā arī atbilstoši likuma „Par nodokļiem

un nodevām” 29.panta pirmajai un otrajai daļai aprēķinot pamatparāda

palielinājumu un nokavējuma naudu par nodokļu samaksas termiľa

nokavējumu. Tādējādi uz pieteicējas nodokļu parādu nav attiecināmi likuma

„Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmās daļas noteikumi.

[11] Līdz ar 2002.gada 1.jūlijam Muitas likuma (spēkā līdz 2004.gada

1.maijam) 176.panta pirmā daļa noteica, ka, piemērojot muitas parādu, ja

preces izlaistas brīvam apgrozījumam, muitas parāds rodas muitas

deklarācijas pieľemšanas brīdī. Savukārt 176.panta otrā daļa noteica, ka

parādnieks ir deklarētājs.

2002.gada 1.jūlijā stājās spēkā Muitas likuma 176.pants redakcijā,

kura trešā daļa noteica, ka parādnieks ir deklarētājs. Netiešas pārstāvības

gadījumā parādnieks ir arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta deklarācija.

Ja muitas deklarācija sastādīta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ netiek

iekasēti visi noteiktie muitas maksājumi vai to daļa, personas, kuras sniedza

nepieciešamo informāciju un kuras zināja vai kurām vajadzēja zināt, ka šī

informācija ir nepareiza, uzskatāmas par parādniekiem.

Tātad līdz 2002.gada 1.jūlijam Muitas likums paredzēja, ka par

parādnieku atzīstams tikai deklarētājs. Savukārt pēc 2002.gada 1.jūlija

Muitas likums noteica, ka netiešas pārstāvniecības gadījumā parādnieks ir

arī tā persona, kuras uzdevumā iesniegta deklarācija.

Izskatāmajā gadījumā atbilstoši Lēmumam muitas parāds pieteicējai ir

noteikts sākot no 1999.gada 12.novembra. Administratīvā apgabaltiesa no

VID iesniegtās informācijas (II sējums, 25.-142.lapa), procesa dalībnieku

paskaidrojumiem, 1999.gada 16.augusta līguma Nr.29/K par muitas brokera

pakalpojumu sniegšanu (I sējums, 235-236.lapa) secina, ka pieteicēja bija

pilnvarojusi SIA „ZP” veikt preču deklarēšanu, ko arī to veica SIA „ZP”.

Administratīvās apgabaltiesas ieskatā laika periodā no 1999.gada

12.novembra līdz 2002.gada 1.jūlijam pieteicēja nav atzīstama par

parādnieci gadījumos, kad tā pati nav deklarējusi preces, bet parādnieks ir

preču deklarētājs, proti, SIA „ZP”. Tas apstāklis, ka VID kā nodokļu

administrācija nav savlaicīgi nodrošinājusi nodokļu parāda piedziľu no SIA

„ZP”, nevar būt pamats pārnest atbildību uz pieteicēju arī par laika periodu,

kad saskaľā ar tiesību normām pieteicēja kā persona, kuras uzdevumā

iesniegta deklarācija, nebija solidāri atbildīga par deklarētāja pieļautajiem

pārkāpumiem muitas parāda samaksā.

Ľemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst par prettiesisku

un atceļamu Lēmumu daļā par pieteicējai noteikto nodokļu parādu, kas

izveidojies, pamatojoties uz laika periodā no 1999.gada 12.novembra līdz

2002.gada 1.jūlijam iesniegtajiem vienotajiem administratīvajiem

dokumentiem, kuros pieteicēja nav norādīta kā deklarētāja.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu,

126.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri” pieteikumu

apmierināt daļā.

Atcelt ar pieľemšanas dienu Valsts ieľēmumu dienesta

ģenerāldirektora 2005.gada 6.jūnija lēmumu Nr.19/15122 daļā par

sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri” noteikto nodokļu

parādu, kas izveidojies, pamatojoties uz laika periodā no 1999.gada

12.novembra līdz 2002.gada 1.jūlijam iesniegtajiem vienotajiem

administratīvajiem dokumentiem, kuros sabiedrības ar ierobežotu atbildību

„ER un Partneri” nav norādīta kā deklarētāja.

Pārējā daļā sabiedrības ar ierobežotu atbildību „ER un Partneri”

pieteikumu noraidīt.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt sabiedrībai ar

ierobežotu atbildību „ER un Partneri” samaksāto valsts nodevu 15

(piecpadsmit) latu apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) L.Slica

Tiesneši (paraksts) Ļ.Kušnire

(paraksts) M.Vīgants

NORAKSTS PAREIZS

Rīgā, 19.11.2008.

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese L.Slica