Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420283714 / A42-00449-15 Generato dall'IA

Court dismissed VAT refund claim due to lack of evidence proving goods were actually delivered to the recipient.

Numero d'incarto A420283714 / A42-00449-15
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative District Court rejected the applicant's request to annul the Tax and Customs Administration's decision regarding unpaid VAT. The applicant argued that the tax authority lacked objective proof that goods were delivered, citing witness testimony about returned materials and unidentifiable transporters. The court found the applicant's evidence insufficient to establish the factual existence of the transactions and upheld the tax authority's determination that the goods were never received.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

s. 10(1) of the Value-Added Tax Law; The tax authority is justified in denying input tax deduction when the taxpayer fails to provide sufficient evidence proving the actual delivery of goods to the recipient.

Parole chiave

Generato dall'IA
value-added tax input tax deduction evidence of delivery tax authority decision administrative review norma SIA conformità alle norme tecniche attentato contro la sicurezza militare

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administrative Procedure Law ss. 246-251 and 289-291
Value-Added Tax Law s. 10(1)
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lietas Nr. A420283714

Lietas arhīva Nr. A42-00449-15/23

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2015.gada 10.jūnijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese Rudīte Migla,

piedaloties pieteicējas SIA „Zaļās Tehnoloģijas” pārstāvjiem /pers. A/ un zvērinātai advokātei Ilmei Dukai un atbildētājas Latvijas Republikas pusē

pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem Gundegai Ludrikai, Kārlim Grantam un Eduaradm Brokam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA „Zaļās Tehnoloģijas” pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta 2014.gada

30.aprīļa lēmuma Nr.22.13/L-12303 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID vai atbildētājs) Nodokļu kontroles pārvalde, veicot SIA „Zaļās Tehnoloģijas” (turpmāk arī –

pieteicēja) datu atbilstības pārbaudi par 2011.gada maiju, jūniju, jūliju, augustu un septembri, konstatēja neatbilstības starp nodokļu maksātāja minēto

taksācijas periodu pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk arī – PVN) deklarācijās uzrādīto un VID rīcībā esošo informāciju.

Pārbaudes rezultātā ar VID Nodokļu kontroles pārvaldes Datu atbilstības pārbaužu daļas vadītājas 2013.gada 30.septembra lēmumu

Nr.23.30/13688 (turpmāk arī – Sākotnējais lēmums) pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināts PVN 3829,72 Ls (5449,2 EUR) un nokavējuma

nauda 1440,52 Ls (2049,68 EUR), kā arī samazināta no budžeta atmaksājamā PVN summa par 4300,3 Ls (6118,78 EUR).

Vienlaikus ar Sākotnējo lēmumu pieteicēja tika informēta, ka tā veikusi ierakstus grāmatvedības reģistros, pamatojoties uz rēķiniem, kas likuma

„Par grāmatvedību” 2. un 7.panta izpratnē nav atzīstami par grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem, tāpēc tajos norādīto darījumu vērtību sabiedrība

nav tiesīga iekļaut izmaksās attiecīgā taksācijas gada pārskatā un tās nedrīkst ietekmēt uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinu.

Pieteicēja Sākotnējo lēmumu apstrīdēja VID ģenerāldirektoram.

Ar VID 2014.gada 30.aprīļa lēmumu Nr.22.13/L-12303 (turpmāk arī – Lēmums) Sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

VID uzskatīja, ka pieteicēja 2011.gada maijā, jūnijā, jūlijā, augustā un septembrī PVN deklarācijās atskaitījusi priekšnodokli par faktiski

nenotikušiem darījumiem ar SIA „Intro Projekts” (no 2012.gada 30.oktobra SIA „Tamborīns”).

[2] Administratīvajā rajona tiesā 2014.gada 15.jūnijā saņemts pieteikums par Lēmuma atcelšanu, kas pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[2.1] Pieteicēja periodā no 2011.gada maija līdz septembrim veica sešus darījumus ar SIA “Tamborīns” 36 954,64 Ls vērtībā par armatūras un

metināmās iekārtas iegādi. Veiktie darījumi tiek apšaubīti, izvērtējot SIA “Tamborīns” veiktos darījumus ar SIA “KGV Pluss”, kā arī SIA “KGV Pluss”

veiktos darījumus ar SIA “Granta Pluss”. VID nav objektīvu pierādījumu, kas liecinātu, ka attiecīgais nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka

darījums, kas pamato tiesības uz atskaitīšanu, bija saistīts ar krāpšanu PVN jomā. Atteikumu izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības VID nevarēja

pamatot vienīgi ar nodokļu maksātāja darījuma partnera nelikumīgo vai fiktīvo darbību raksturu, jo tieši VID ir pienākums veikt nepieciešamās pārbaudes

pie nodokļu maksātājiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 21.jūnija sprieduma apvienotajā lietā Nr.C-80/11 un C-142/11 Mahageben

62.punktu).

[2.2] Tiesu judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktam preču

piegādes vai pakalpojumu sniegšanas gadījumā personai ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu vienīgi tad, ja ir ievēroti šādi priekšnoteikumi: 1) persona

ir reģistrēta VID kā ar PVN apliekamā persona; 2) tā samaksājusi nodokļa rēķinu par pakalpojumu vai saņēmusi preci un atbilstošu nodokļa rēķinu; 3)

prece vai pakalpojums saņemts no citas ar PVN apliekamās personas, kas atbilstošā kārtībā reģistrēta VID; 4) saņemtā prece vai pakalpojums tiek

izmantots savu ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai, tas ir, tiek radīta jauna ar PVN apliekamā prece vai pakalpojums (sk., piemēram,

Augstākās tiesas 2006.gada 17.janvāra sprieduma SKA-14 12.punktu, 2007.gada 26.aprīļa sprieduma SKA-154/2007 9.punktu, 2007.gada

25.jūnija sprieduma SKA-296/2007 12.punktu, [2013.gada 5.jūlija] spriedumu SKA-491/2013). Atziņa balstīta uz Eiropas Savienības Tiesas

2012.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr.C-285/11 Bonik 45.punktu un 2013.gada 31.janvāra spriedumu lietā Nr.C-643/11 LVK-56 64.punktu un

2013.gada 28.februāra rīkojuma lietā Nr. C-563/11 Forvards V 35.punktu, kuros definēts princips, ka PVN administrācija nevar apstāties pie

konstatējuma, ka darījuma partneris faktiski darījumu nevarēja veikt resursu trūkuma vai fiktīvā rakstura dēļ. Bez tam Eiropas Savienības Tiesas

2012.gada 21.jūnija sprieduma apvienotajā lietā Nr.C-80/11 un C-142/11 Mahageben 62.punktā noteikts, ka atteikumu izmantot priekšnodokļa

atskaitīšanas tiesības VID nevar pamatot vienīgi ar nodokļu maksātāja darījuma partnera nelikumīgo vai fiktīvo darbību raksturu, io tieši dienestam ir

pienākums veikt nepieciešamās nodokļu maksātāju pārbaudes. Nodokļu maksātājam ir tiesības paļauties uz darījumu likumību, t.i., ka darījums ar trešo

personu nav daļa no PVN izkrāpšanas.

[2.3] Rēķina saņemšana ir viens no priekšnoteikumiem, lai persona iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli. Turklāt preču pavadzīmes-rēķini ir

uzskatāmi par nodokļa rēķiniem un darījumu apliecinošiem dokumentiem likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta izpratnē un šādu dokumentu

esamība ļauj pieņemt, ka pakalpojums ir sniegts un prece ir saņemta. Nodokļu rēķinam iāatbilst faktiski notikušajam darījumam, kas konkrētajā gadījumā

ir noticis. VID lēmums balstīts uz pieņēmumiem, turklāt secinājumiem, kas attiecas uz citiem nodokļu maksātājiem – SIA “Tamborīns”, SIA “KGV

Pluss”, SIA “Granta Pluss” –, un tas ir rupjš Administratīvā procesa likuma 9.panta pārkāpums.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2014.gada 25.jūnijā saņemts VID paskaidrojums par pieteikumu. VID pieteikumu uzskata par nepamatotu un

noraidāmu, norādot, ka pieteicēja pieteikumā ir atsaukusies uz tiem pašiem argumentiem kā apstrīdēšanas iesniegumā. Uz pieteicējas norādītajiem

argumentiem un iebildēm konkrētajā lietā VID pamatojumu un pierādījumus ir norādījis Lēmumā un savu viedokli nav mainījis. Papildus VID norāda

turpmāk minētos argumentus.

[3.1] Apstāklis, ka pieteicēja nepiekrīt VID lietas faktisko apstākļu juridiskajam vērtējumam un izdarītajiem secinājumiem, nenozīmē, ka Lēmums

nav pamatots un ir prettiesisks. VID saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59.panta noteikumiem ir ieguvis informāciju, kas nepieciešama, lai

pieņemtu attiecīgo lēmumu. Turklāt Augstākā tiesa nodokļu lietās ir norādījusi, ka privātpersonu pienākums nodrošināt nepieciešamos pierādījumus

palielinās proporcionāli tam, cik ļoti lēmuma pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas interesēs. Šādos gadījumos attiecībā uz faktiem, kas

veicina labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis pārvaldei (sk. Augstākās tiesas 2007.gada

4.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-93 14.2.punktu).

[3.2] Lai arī PVN sistēmas pamatā ir „neitralitātes” princips, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājam, kurš saņēmis preces un pakalpojumus sava

uzņēmuma vajadzībām, ir tiesības atskaitīt nodokli, kas likumīgi samaksāts attiecīgajam piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam, šīs tiesības nav

absolūtas un beznosacījuma. Tās nevar tikt īstenotas tikai iesniedzot jebkuru rēķinu, kuru izsniedzis kāds cits nodokļu maksātājs, kurš darbojas

uzņēmumā. PVN sistēma nav tīri formāla, tā prasa, lai deklarētie darījumi starp dokumentos norādītajām personām faktiski būtu notikuši. Ievērojot

minēto, nav tiesiski atskaitīt nodokli, kas ir saistīts ar izsniegtajiem rēķiniem, pamatojoties tikai uz formāliem dokumentiem. Priekšnodokļa atskaitīšanas

tiesības principā ir atsakāmas, ja nodokļu administrēšanas iestādes rīcībā ir pierādījumi, kas ļauj saprātīgi uzskatīt, ka, neraugoties uz to, kas iekļauts pušu

izsniegtajos un izmantotajos dokumentos, darījums, par kuru izrakstīts rēķins, faktiski nav noticis. VID uzskata, ka lietā ir pierādījumi, kas ļauj saprātīgi

secināt, ka darījumi starp pieteicēju un tās darījumu partneri faktiski nav notikuši.

[3.3] Pieteicēja nav iesniegusi pierādījumus, kas apstiprinātu VID secinājumu nepamatotību par darījumu faktisko neesību un kas pierādītu

pretējo, lai gan atbilstoši Administratīvā procesa likuma 150.panta trešajai daļai un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantam pieteicējai kā

nodokļu maksātājai, nepiekrītot VID noteiktajam nodokļu maksājuma lielumam, ir pienākums piedalīties pierādījumu vākšanā. Nodokļu lietās ne tikai

Latvijā, bet arī citās valstīs (sk. Eiropas Tiesību profesoru asociācijas mājas lapā http://www.eatlp.org 2011.gada kongresa materiālos ievietotos

ziņojumus) pierādījumu nasta gulstas ne tikai uz nodokļu administrāciju, bet arī uz nodokļu maksātāju. Tādējādi, ja reiz pieteicēja apgalvo, ka darījumi

faktiski ir notikuši, bet VID apgalvo pretējo un iesniedz šādu apgalvojumu pamatojošus pierādījumus, pieteicējai ir jāiesniedz pierādījumi, kas apstiprina

pretējo. Šādus pierādījumus pieteicēja nav iesniegusi. Gan pieteicēja, gan tās darījuma partnera amatpersona ir sniegusi tikai vispārīgus paskaidrojumus,

ka darījumi faktiski ir notikuši, taču paskaidrojumi vien, ja tos neapstiprina citi lietā iegūti un pārbaudīti pierādījumi, atbilstoši Administratīvā procesa

likuma 161.panta pirmajai daļai nav atzīstami par pierādījumiem.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā minētajiem argumentiem.

Atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumā norādīto.

[5] Tiesas sēdē nopratināti liecinieki /pers. M/ un /pers. N/.

Motīvu daļa

[6] Izvērtējusi lietas materiālus un uzklausījusi procesa dalībniekus, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[7] Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli” (redakcijā, kas spēkā līdz 2012.gada 31.decembrim) 1.panta 9.punkta a) apakšpunktā noteikts,

ka priekšnodoklis ir pievienotās vērtības nodokļa summa, kas norādīta apliekamajai personai izrakstītajā pievienotās vērtības nodokļa rēķinā par

iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

Savukārt atbilstoši minētā likuma 10.panta pirmās daļas 1.punktam tikai Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētai apliekamai personai ir tiesības

nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos

norādītās nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, kā arī tādu ārvalstīs veiktu darījumu

nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē.

Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta 1.2daļā noteikts, ka nodokļu rēķinos norādītās nodokļa summas par saņemtajām precēm vai

pakalpojumiem atskaitāmas pēc preču vai pakalpojuma un nodokļu rēķina saņemšanas vai pēc nodokļa rēķinā norādītās nodokļa summas samaksas

avansā.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) pastāvīgajā judikatūrā atzīts, ka atbilstoši likuma jēgai, skatot

likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu kopsakarā ar 1.panta 9.punktu un 8.pantu, priekšnodokli var atskaitīt tikai par

atbilstoši nodokļa rēķinam faktiski notikušu darījumu, kas atbilst visām minētajā normā norādītajām pazīmēm. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, jākonstatē, vai

darījums faktiski noticis vispār. Lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem

jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam (sk.,

piemēram, Augstākās tiesas 2009.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-53/2009 8.punktu).

Tiesības priekšnodokļa atskaitīšanai rodas, ja tajos sniegtās ziņas atbilst faktiski notikušiem darījumiem un ir izpildīti visi likuma ,,Par pievienotās

vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumi, t.i., apstiprinās preču iegādes fakts un šo saņemto preču izmantošana ar PVN apliekamo

darījumu nodrošināšanā.

[8] Saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2.panta pirmo un otro daļu uzņēmuma pienākums ir kārtot grāmatvedību. Grāmatvedībā uzskatāmi

atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī. Grāmatvedību kārto

tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli bilances datumā, tā

darbības rezultātiem, naudas plūsmu noteiktā laikposmā, kā arī konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei.

Grāmatvedības sniegtajai informācijai jābūt patiesai, salīdzināmai, savlaicīgai, nozīmīgai, saprotamai un pilnīgai.

Likuma „Par grāmatvedību” 7.panta pirmā daļa noteic, ka grāmatvedības reģistros nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojuma

dokumentu.

Ņemot vērā minēto, lai nodokļa maksātājam būtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, jākonstatē ne tikai tas, ka nodokļa maksātājs ir saņēmis

nodokļa rēķinu no citiem reģistrētiem nodokļa maksātājiem, bet arī tas, ka šajā rēķinā norādītā informācija ir patiesa un atbilst faktiski notikušam

nodokļa rēķinu no citiem reģistrētiem nodokļa maksātājiem, bet arī tas, ka šajā rēķinā norādītā informācija ir patiesa un atbilst faktiski notikušam

darījumam.

Jāņem arī vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā norādītais, ka ar Eiropas Savienības direktīvām noteiktais priekšnodokļa atskaitīšanas

sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot nodokļu maksātāju no PVN, kas tam jāmaksā vai kuru tas ir samaksājis saistībā ar savu saimniecisko darbību.

Nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN neietekmē tas, vai PVN par agrākajiem vai vēlākajiem darījumiem tika vai netika

samaksāts valsts budžetā. Šādas tiesības var tikt liegtas vienīgi tad, ja ir pierādīts, ņemot vērā objektīvus pierādījumus, ka atsaukšanās uz priekšnodokļa

atskaitīšanas tiesībām ir bijusi krāpnieciska vai ļaunprātīga. Atsaukšanās uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir krāpnieciska vai ļaunprātīga, ja

nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka, izdarīdams pirkumu, tas piedalās ar krāpšanos saistītā ar PVN apliekamā darbībā. Savukārt nodokļu

maksātājs, kurš nezināja vai nevarēja zināt, ka attiecīgo darījumu piegādātājs bija iecerējis kā krāpšanu vai ka cits darījums, kas ietilpst piegādes ķēdē

pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar PVN izkrāpšanu, nevar tikt sodīts ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību atteikumu. Ja tas

tā būtu, tas pārsniegtu to, kas nepieciešams valsts budžeta interešu aizsardzībai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 21.jūnija sprieduma

apvienotajā lietā Nr.C-80/11 un C-142/11Mahageben 39.-50.punktu).

[9] VID ir apšaubījis pieteicējas tiesības 2011.gada maijā, jūnijā, jūlijā, augustā un septembrī PVN deklarācijās kā priekšnodokli atskaitīt

8130,02 Ls saskaņā ar SIA „Intro Projekts” vārdā noformētajām pavadzīmēm Nr. INT 2011-004, Nr. INT 2011-007, Nr. INT 2011-008, Nr. INT

2011-013, Nr. INT 2011-016, Nr. INT 2011-017 par armatūras un metināmās iekārtas Lincoln-Ranger 305D iegādi (lietas 1.sējuma 55.-60.lapa).

To, ka pieteicēja ir saņēmusi preces no SIA „Intro Projekts”, VID ir apšaubījis tāpēc, ka VID ieskatā SIA „Intro Projekts” nevarēja saņemt

preces no sava darījuma partnera SIA „KGV Pluss” un tālākajiem iespējamiem darījumu partneriem – SIA „Granta Plus” (SIA „Granta Plus”

iespējamiem darījumu partneriem – SIA ,,NL Grupa” un Lietuvas uzņēmumu UAB „???”), SIA „Baltmet Pro” (SIA „Baltmet Pro” iespējamo darījumu

partneri – SIA „Kampriz”, SIA „Kampriz” iespējamo darījumu partneri – SIA „Anvika”, un SIA „Anvika” iespējamiem darījumu partneriem – SIA

„Sparca”, SIA „Serden” un SIA „Parklets”), SIA „Hydro Energo” (SIA ,,Hydro Energo” iespējamo darījumu partneri – SIA „CiaNia”, un SIA „CiaNia”

iespējamo darījumu partneri – SIA ,,NCM Group”). (sk. Lēmuma 3.lpp., lietas 1.sējuma 6.lapa).

Lēmumā ir analizēta katra darījuma ķēdes dalībnieka spēja preces faktiski piegādāt un konstatēts, ka norādītajās darījumu ķēdēs nav notikusi

preču kustība starp sabiedrībām, ir bijusi tikai dokumentu noformēšana starp darījumu ķēdes dalībniekiem (Lēmuma 7.-18.lpp, lietas 1.sējuma 8.-

13.lapa).

Pieteicēja iebilst tam, ka atteikums izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir pamatots vienīgi ar nodokļu maksātāja darījuma partnera

nelikumīgo vai fiktīvo darbību raksturu bez objektīviem pierādījumiem, ka pieteicēja zināja vai viņai bija jāzina, ka darījums, kas pamato tiesības uz

atskaitīšanu, bija saistīts ar krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā.

[10] Tiesas ieskatā faktu, ka darījumi faktiski starp pieteicēju un SIA „Intro Projekts” faktiski nav notikuši un to nevar nezināt arī pieteicēja,

pierāda turpmāk minētais.

[10.1] Tiesas sēdē SIA „Zaļās tehnoloģijas” amatpersona /pers. A/ stāstīja par pieteicējas ieceri zemes īpašumā /adrese/, būvēt biogāzes

koģenerācijas rūpnīcu, kā izejvielas lietojot ūdens atkritumu dūņas, kas uzkrātas Slokā. Uzrādīja mapes ar rasējumiem. 2011.gadā sākuši iepirkt

izejvielas, lai veidotu „0” ciklu. Bijusi nepieciešama armatūra. Tā iepirkta no SIA „Intro Projekts”, jo tās amatpersona /pers. M/ ir zināms jau daudzus

gadus.

Par darījuma faktisko norisi, transportēšanu, /pers. A/ paskaidrot nevarēja, jo Slokā objektā nav atradies. Par to varot paskaidrot pieteicējas

darbinieks /pers. N/ (lietas 2.sējuma 214.-217.lapa).

/pers. N/ tiesas sēdē apstiprināja, ka bija un ir SIA „Zaļās tehnoloģijas” projektu vadītājs, sadarbojušies ar SIA „Intro Projekts”. Pieteicēja

iegādājusies būvmateriālus, lai būvētu biogāzes staciju, tas ir, armatūru. Darījumu organizējis pieteicējas valdes loceklis /pers. A/, /pers. N/ atradies

objektā, vajadzējis pieņemt kravu. Armatūra atvesta ar vismaz piecām kravas mašīnām, bijušas kādas 100 tonnas. Rādījis, kur novietot. Kas organizējis

transportu, nezina, jo pieteicēja iegādājusies produkciju bez vietas maiņas. Krava atvesta nedaudz iepriekš, kurš bijis kravas saņēmējs, nezina, jo

pieteicēja pirkusi bez pārvietošanas (lietas 2.sējuma 236.lapa).

SIA „Intro Projekts” pieteicējai izrakstītajās pavadzīmēs norādīts, ka transports netika izmantots (lietas 1.sējuma 55.-60.lapa). Tā kā /pers. N/

liecina, ka iegādātā prece tomēr atvesta ar autotransportu, ziņas par to būtu jāsniedz SIA „Intro Projekts” amatpersonai /pers. M/.

/pers. M/ apstiprināja sadarbību ar pieteicēju, piegādājis armatūru pieteicējai un arī metināmo aparatūru, ko SIA „Intro Projekts” iegādājusies no

SIA „KGV”. SIA „KGV” arī atvedusi (lietas 2.sējuma 237., 238.lapa).

Pārbaudot tiesas sēdē dzirdēto informāciju, tiesa konstatē, ka SIA „KGV” izrakstītajās pavadzīmēs SIA „Intro Projekts” arī norādīts, ka

transports netiek izmantots (lietas 1.sējuma 61.-66.lapa).

Turklāt SIA „KGV” izrakstītās pavadzīmes pēc formas un satura ir identiskas SIA „Intro Projekts” pieteicējai izrakstītajām pavadzīmēm (ar to

pašu datumu), tikai mainīts pavadzīmes numurs, apmaksas summa un piegādātāju un saņēmēju vārdi.

Tā kā pavadzīmēs norādīts, ka transports netiek izmantots, ko apstiprināja arī /pers. A/ un /pers. N/, un transportētāji nav noskaidrojami, lietā

nav iegūts pierādījums tam, ka preces vispār ir atvestas uz objektu.

[10.2] SIA „Zaļās tehnoloģijas” amatpersona /pers. A/ tiesas sēdē stāstīja, ka armatūra atdota atpakaļ SIA „Intro Projekts”, jo nav veikta

samaksa. Armatūra aizvesta ar transportu, ar kādu, nezina, tad jāprasot /pers. M/ (lietas 2.sējuma 215.lapa).

Arī /pers.N/liecināja, ka produkcija atdota atpakaļ piegādātājam. Kas organizējis transportu, nezina, bet pieteicēja to nav darījusi (lietas

2.sējuma 236., 237.lapa).

/pers. M/ par to, kas ar armatūru noticis pēc tam, neko paskaidrot nevarēja (lietas 2.sējuma 238.lapa).

Tiesas ieskatā tas, ka nav iegūts apstiprinājums armatūras atdošanai atpakaļ piegādātājai (kā atdota, kad atdota, kas transportējis), arī liecina par

to, ka armatūra nemaz nav atradusies objektā.

[10.3] Pieteicējas amatpersona /pers. A/ un projektu vadītājs /pers. N/ tiesas sēdē sniedza ļoti vispārīgas atbildes, nenosaucot konkrētus faktus,

kas raksturotu darījumu faktisko esību.

Savukārt tiesas sēdē norādītajam, ka metināmā iekārta joprojām ir pieteicējas rīcībā, pierādījumi iesniegti netika.

Arī SIA „Intro Projekts” amatpersona /pers. M/ sniedza vispārīgu liecību, turklāt pārteicās ar piegādes adresi, jaucot Mežmalas ielu ar Piekrastes

ielu Jūrmalā.

[10.4] To, ka darījumus organizēja tieši pieteicēja, tiesas sēdē apliecināja pieteicējas amatpersona /pers. A/, ka tieši viņš kontaktējies ar /pers.

M/, ko pazīst 10 gadus (lietas 2.sējuma 215., 216.lapa).

Arī pieteicējas projektu vadītājs /pers. N/ liecināja, ka tieši pieteicējas valdes loceklis /pers. A/ devis norādījumus un komandas par kravas

saņemšanu un atpakaļsūtīšanu (lietas 2.sējuma 236.lapa).

No minētā izriet, ka pieteicēja nevar nezināt, ka darījums, kas pamato tiesības uz atskaitīšanu, ir saistīts ar krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa

jomā, ja preces faktiski nav piegādātas.

[11] Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka VID pamatoti konstatēja, ka lietā nav gūts apstiprinājums pieteicējas deklarēto darījumu ar SIA „Intro

Projekts” faktiskajai esībai 2011.gada maijā, jūnijā, jūlijā, augustā un septembrī, un ierobežoja saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli”

10.panta pirmās daļas 1.punktu veikt priekšnodokļa atskaitījumus 8130,02 Ls apmērā atbilstoši SIA „Intro Projekts” vārdā noformētajām pavadzīmēm.

Līdz ar to VID arī pamatoti pieteicējai aprēķināja papildu nomaksai budžetā PVN 3829,72 Ls, nokavējuma naudu 1440,52 Ls, kā arī

samazināja no budžeta atmaksājamo PVN 4300,30 apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt SIA „Zaļās Tehnoloģijas” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2014.gada 30.aprīļa lēmuma Nr.22.13/L-12303 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā pieņemšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese R.Migla