Legislator Giurisprudenza & Legislazione
A420640610 / AA43-1977-12 Generato dall'IA

Administrative court dismissed appeal against dismissal due to agency liquidation citing statutory age limits.

Numero d'incarto A420640610 / AA43-1977-12
Autorità giudiziaria
Giurisdizione Lettonia (LV)
Data della decisione
Esito del giudizio Respinto (Dismissed)

Sintesi Legislator

Generato dall'IA

The Administrative Regional Court dismissed the applicant's request to annul the Interior Ministry's decision regarding his dismissal from service. The applicant argued the dismissal was illegal because a former rector lacked authority and the agency's liquidation violated transparency principles. The appellate court rejected these claims, noting the statutory age limit for extension was not met and the applicant failed to prove specific procedural violations.

Regesto Legislator

Generato dall'IA

Administratīvā procesa likums; Dienesta gaitas likums: When an agency is liquidated, statutory age limits for service extension apply, and dismissal is lawful if no alternative positions exist and procedural requirements are met.

Parole chiave

Generato dall'IA
administrative appeal dismissal service termination liquidation statutory age limits extension agency liquidation legality procedural violation claim sussidio per la frequentazione di corsi fallimento accademico definitivo azione di contestazione della graduatoria

Disposizioni normative citate

Generato dall'IA
Administratīvā procesa likums 278. panta 1. punkts
Administratīvā procesa likums 307. pants
Administratīvā procesa likums 309. pants
Dienesta gaitas likums 46. pants
Generato dall'IA

Ti chiedi come si applica questa sentenza alla tua fattispecie?

Analizza questa decisione insieme alla legislazione federale e cantonale, ai commentari e alla giurisprudenza successiva in Legislator AI.

Apri in Legislator →

Testo completo

Lieta Nr.A420640610

AA43-1977-12/8

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 28.maijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Kaļiņina,

tiesneši R.Paegle un M. Vīgants,

piedaloties pieteicējam I.P., atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās

iestādes Iekšlietu ministrijas pārstāvei I.Ļ.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz

I.P. pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmuma Nr.36

atzīšanu par prettiesisku, labvēlīga administratīvā akta izdošanu, mantiskā

zaudējuma, personiskā kaitējuma un morālā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar

I.P. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmumu Nr.36 (turpmāk

arī – Lēmums) atstāts negrozīts /darbavieta/ (turpmāk – /darbavieta/) 2009.gada

16.decembra lēmums Nr.26/1292 (turpmāk arī – sākotnējais lēmums), ar kuru

I.P. atvaļināts no dienesta sakarā ar /darbavieta/ likvidāciju.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, I.P. (turpmāk – pieteicējs) iesniedza

pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā par Lēmuma atzīšanu par prettiesisku,

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, mantiskā zaudējuma, personiskā

kaitējuma un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[2.1] Pieteicējs 2008.gada 1.septembrī ir noslēdzis studiju līgumu Nr.PIN

08-199 par dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē un studijām klātienes

maģistra akadēmiskajā studiju programmā „/Nosaukums/” „/Nosaukums/”

apakšnozarē (turpmāk – Studiju līgums). 2008.gada 1.septembrī, uzsākot

studijas, pieteicējs ar rektora V.Z. rīkojumu nozīmēts klausītāja amatā

/darbavieta/ /nodaļa/.

[2.2] Pieteicējs uzskata Lēmumu par nelikumīgu, jo brīdinājumu

parakstījusi I.A., kurai tādu tiesību nebija.

[2.3] Lēmums ir prettiesisks, jo studiju nepieciešamība bijusi saistīta ar

pieteicēja kā amatpersonas speciālo dienesta pakāpi un vērtēšanas komisijas

2007.gada 30.janvāra atzinumu. Pieteicējs tiesiski paļāvies, ka maģistra grādu

un diplomu varēs iegūt tieši /darbavieta/. Savu zināšanu un pieredzes dēļ

pieteicējs bija aicināts arī strādāt /darbavieta/, un alga pirms nodokļu nomaksas

bija Ls 726.

[2.4] Ministru kabineta 2009.gada 30.jūnija rīkojums Nr.442 „Par

/darbavieta/ likvidāciju” (turpmāk – Rīkojums Nr.442) tika pieņemts studiju

gada vidū, un likvidācijas procesa laikā neviena atbildīgā amatpersona ar

studentiem netikās. Likvidācijas procesā netika nodrošināts caurspīdīgums,

darbība studentu interesēs un labas pārvaldības princips.

Iekšlietu ministre nebija tiesīga iecelt I.A. prorektora amatā, līdz ar to

nelikumīgi ir visi lēmumi, ko I.A. pieņēmusi līdz 2009.gada 17.novembrim, kad

tika pieņemts Ministru kabineta informatīvais ziņojums, ar kuru atbalstīta

Iekšlietu ministrijas rīcība /darbavieta/ likvidācijas nodrošināšanā un I.A.

iecelšana un atrašanās amatā.

[2.5] /darbavieta/ likvidācijas plānā noteikts, ka visi /darbavieta/

klausītāji tiks pārcelti amatos citās Iekšlietu ministrijas pakļautības iestādēs.

Brīdinājumā par /darbavieta/ likvidāciju, ko bija parakstījusi I.A., nebija

atrunātas pieteicēja tiesības saistībā ar studiju turpināšanu. Šādi brīdinājumi tika

izdoti visiem /darbavieta/ /nodaļa/ klausītājiem, kuriem pirms studijām darba

vieta bija /darbavieta/. Pieteicējs uzskata brīdinājumu par diskriminējošu un

cilvēktiesības pārkāpjošu. Tā kā citi /darbavieta/ /nodaļa/ studenti tika norīkoti

jaunizveidotos amatos Valsts policijā, attiecībā uz pieteicēju ir konstatējama

atšķirīga attieksme. Turklāt Lēmuma pieņemšana iestādē ir tikusi vilcināta, un

pieteicējs nav varējis saņemt atbildes pēc būtības.

[2.6] Lēmuma pieņemšanā nav ievēroti Ministru kabineta 2003.gada

29.aprīļa noteikumi Nr.240 „Iekšlietu ministrijas nolikums” un Dienesta gaitas

likuma 12.panta pirmās daļas 5.punkts, otrā daļa un sestā daļa, kas paredz

turpmāku dienesta gaitu amatpersonām citā struktūrā. Rīkojumā Nr.442 tieši

noteikts, ka /darbavieta/ klausītājus pārceļ amatos Iekšlietu ministrijas padotības

iestādēs un nosūta studiju turpināšanai uz Latvijas Universitāti. Taču ar

vienošanos starp /darbavieta/ un Latvijas Universitāti pieteicējs nav

iepazīstināts.

[2.7] Tā kā studijas bija nepieciešamas pieteicēja dienesta karjerai,

izaugsmei, pieteicējs uzskata, ka studijas viņam bija jāturpina klātienē, kā

noteikts Studiju līgumā. Arī studiju laikā pieteicējs bija valsts amatpersona, un

nav saprotams, kāpēc pieteicēja klausītāja amats ir likvidēts, bet citu klausītāju

amati nav likvidēti. Iekšlietu ministre termiņu, lai nepieņemtu jaunus

darbiniekus, noteica 2009.gada 15.decembri, bet pieteicējam studijas beidzās

2009.gada 24.decembrī.

[2.8] Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 16.pantu ir jāveic amatpersonu

novērtējums, bet 2009.gadā novērtēšana netika veikta. Pieteicēja darba

novērtējums tapis 2007.gada 30.janvārī. Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās

daļas 5.punkts paredz amatpersonas pārcelšanas iemeslus citā amatā, likvidējot

amatu vai struktūrvienību, bet tas netika veikts.

[2.9] Pretēji morāles un ētikas normām pieteicējs, kuram ir vairāk kā 29

gadu izdienas stāžs, tika atbrīvots no dienesta un neilgi pirms 50 gadu vecuma

sasniegšanas un izdienas vecuma pensijas saņemšanas.

[3] Iekšlietu ministrija rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu uzskata

pieteikumu par nepamatotu, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem.

[3.1] Izdodot Lēmumu, atbildētājs ievēroja Rīkojumu Nr.422, kas paredz

/darbavieta/ likvidēt ar 2010.gada 1.janvāri, un Dienesta gaitas likuma 47.panta

sesto daļu, kas noteic, ja amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar iestādes vai

amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu,

amatpersonu par to rakstveidā brīdina vismaz 30 dienas iepriekš. Ar Lēmumu

pieteicējs atvaļināts no dienesta ar 2009.gada 30.decembri.

[3.2] Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta ceturto daļu tiesības

atvaļināt no dienesta amatpersonu ir tai amatpersonai, kura viņu iecēlusi amatā.

Saskaņā ar /darbavieta/ Satversmes 31.punktu tas ir rektors. Tā kā Lēmumu ir

pieņēmusi /darbavieta/ rektora vietas izpildītāja, tad tiesību normas ir ievērotas.

Rektora pienākumu izpildes uzticēšana I.A. atbilst Valsts pārvaldes iekārtas

likumā noteiktajam. Iekšlietu ministrijas rīcība, tostarp par I.A. iecelšanu un

/darbavieta/ likvidācijas nodrošināšanu, atbalstīta arī Ministru kabineta

2009.gada 17.novembra sēdē.

[3.3] Studiju līguma 3.2.apakšpunkts paredzēja, ka /darbavieta/ vienpusēji

var līgumu izbeigt tās reorganizācijas vai likvidācijas gadījumā, ko tā arī izdarīja

ar 2009.gada 2.decembra vēstuli Nr.26/1232.

[3.4] Citas personas nodrošinātas ar amatu, jo viņu līgums par studijām

slēgts trīspusēji – starp personu, /darbavieta/ un Valsts policiju, kamēr pieteicēja

līgums bijis divpusējs – starp pieteicēju un /darbavieta/. Citas amatpersonas,

kuras klausītāju amatos, tāpat kā pieteicējs, tika ieceltas no /darbavieta/, attiecīgi

tika brīdinātas par dienesta tiesisko attiecību izbeigšanu. Uz citām Iekšlietu

ministrijas padotības iestādēm šīs personas tika pārceltas tikai tad, ja pēc savas

iniciatīvas sameklēja attiecīgu amatu citā iestādē.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta spriedumu I.P.

pieteikums par Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta lēmuma Nr.36 atzīšanu

par prettiesisku un mantiskā zaudējuma, personiskā kaitējuma un morālā

kaitējuma atlīdzināšanu noraidīts, kā arī ar spriedumā ietverto lēmumu noraidīts

pieteicēja lūgums par pagaidu noregulējuma noteikšanu, ieceļot I.P. Valsts

policijas personāla vadības biroja profesionālās izglītības koordinācijas nodaļas

studējošo grupas inspektora amatā.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] Administratīvā lieta ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses

2010.gada 18.maija lēmumu ierosināta par jauna administratīvā akta izdošanu un

zaudējumu atlīdzību.

Pieteicējs savā 2010.gada 28.maija iesniegumā ir norādījis, ka tiesnese

nepamatoti nav lēmusi par Iekšlietu ministrijas faktisko rīcību, kuras rezultātā

pieteicējam radīts būtisks tiesisko interešu aizskārums.

Tiesa norādīja, ka iestādes darbības, kas vērstas uz administratīvā akta

izdošanu, nav atzīstamas par faktisko rīcību. Tā kā Iekšlietu ministrija ir

izdevusi pārsūdzēto administratīvo aktu, tad iestādes darbības ir vērtējamas

kopsakarā ar administratīvās lietas rezultātu, proti, administratīvā akta jeb

Lēmuma tiesiskumu.

Pieteicējs pieteikumā norādījis, ka vēlas, lai tiktu atjaunots iepriekšējās

dienesta attiecībās un studijās un nozīmēts Valsts policijas personāla vadības

biroja profesionālās izglītības koordinācijas nodaļas studējošo grupas inspektora

amatā, kā arī pieteicējs saņemtu nelikumīgi ieturēto atvaļinājuma pabalstu,

nelikumīgi ieturēto un neizmaksāto darba algu, kompensāciju par piespiedu

dīkstāvi un nodokļus par šiem maksājumiem. Tāpat pieteicējs vēlas saņemt

nākotnē atrauto, negūto peļņu un zaudējumus.

Vērtējot šos prasījumus, tiesa secināja, ka pieteikums skatāms kā

prasījums par administratīvā akta atcelšanu, proti, Iekšlietu ministrijas

2010.gada 12.marta lēmuma Nr.36 atcelšanu, jo, atceļot personas tiesības

ierobežojošu administratīvo aktu, atjaunojas tā tiesiskā situācija, kāda pastāvēja

pirms atceltā akta izdošanas. Tomēr izskatāmajā gadījumā šāds prasījums nav

iespējams, jo pārsūdzētais Lēmums ir izpildīts, proti, pieteicējs ir atvaļināts no

dienesta, par ko liecina stāšanās bezdarbnieka uzskaitē un bezdarbnieka pabalsta

saņemšana, un arī pieteicēja darba vieta – /darbavieta/ ir likvidēta. Tādējādi

tiesai ir jāpārbauda Lēmuma tiesiskums saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma (turpmāk – APL) 82.panta pirmo daļu un 184.panta pirmās daļas

1.punktu. Savukārt prasījumi, kas attiecināmi uz pieteicēja atjaunošanu dienestā,

iecelšanu amatā un naudas atlīdzinājumu izmaksu ir vērtējami APL 253.panta

otrās un sestās daļas kontekstā, proti, ja tiesa atzīst Lēmumu par prettiesisku, tā

spriedumā uzdod atbildētājam veikt darbības, kā novēršamas Lēmuma

prettiesiskās sekas.

[4.2] Pieteicējs uzskata, ka /darbavieta/ likvidācija un I.A. rīcība ir

pretlikumīga, līdz ar to prettiesisks ir arī Lēmums par pieteicēja atvaļināšanu no

dienesta.

Saskaņā ar Rīkojuma Nr.442 5.punktu /darbavieta/ rektoram ir tiesības

lemt par nodarbināto skaita un atalgojuma apmēra samazināšanu sakarā ar

pieejamajiem finanšu līdzekļiem, pārņemot /darbavieta/ Senāta kompetenci.

Lai nodrošinātu Rīkojuma Nr.442 izpildi, iekšlietu ministre 2009.gada

8.jūlijā izdeva rīkojumu Nr.1444 par jauna amata izveidi – /amats/, kurā ar

2009.gada 8.jūlija rīkojumu Nr.1445 tika iecelta I.A., bet ar 2009.gada 8.jūlija

rīkojumu Nr.1446 /amats/ I.A. norīkota pildīt amata pienākumus uz rektora

atstādināšanās laiku. Par šiem faktiem lietā nav strīda.

Lietā ir strīds par to, vai I.A. bija tiesības veikt /darbavieta/ likvidāciju,

pieņemot lēmumus, tostarp lēmumus, kas skar pieteicēja atvaļināšanu.

[4.3] Augstskolu likuma 7.pants (redakcijā, kas bija spēkā Lēmuma

pieņemšanas laikā) noteica, ka /darbavieta/ ir valsts augstskola, kurai ir valsts

iestādes statuss. Savukārt minētā likuma 11.panta otrajā daļā paredzēts, ka

lēmumu par valsts augstskolas likvidāciju pieņem Ministru kabinets.

Tā kā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 58.pantu visas valsts

pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam, tad Ministru kabineta

pieņemtais lēmums par /darbavieta/ likvidāciju ir tiešās pārvaldes institucionālās

sistēmas ietvaros pieņemts iekšējs lēmums (skat. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 12.februāra lēmuma lietā SKA-

253 10.punktu).

2009.gada 30.jūnijā Ministru kabinets pieņēma Rīkojumu Nr.442 par

/darbavieta/ likvidāciju saskaņā ar Augstskolu likuma 11.panta otro daļu.

Minētā rīkojuma 5.punkts noteica rektora tiesības lemt par nodarbināto skaita un

atalgojuma apmēra samazināšanu, pārņemot Senāta kompetenci.

No minētā izriet, ka /darbavieta/ bija valsts iestādes statuss un lēmums

par tās likvidāciju pieņemts tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas ietvaros.

Ministru kabinets ar Rīkojumu Nr.442 noteica rektora papildu tiesības attiecībā

uz nodarbināto skaita samazināšanu, pārņemot augstskolas Senāta kompetenci.

Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta ceturto daļu tiesības atvaļināt

amatpersonu no dienesta ir tai amatpersonai, kura ir tiesīga iecelt amatpersonu

amatā.

Pieteicējs pauž viedokli, ka rektora vietas izpildītāja nebija tiesīga

pieņemt lēmumu par viņa atvaļināšanu no dienesta, un norāda uz procesuālajiem

pārkāpumiem rektora vietas izpildītājas apstiprināšanas amatā gaitā.

Izvērtējot faktiskos apstākļus kopsakarā ar tiesību normām, tiesa atzīst, ka

rektora vietas izpildītājai bija tiesības pieņemt lēmumu par pieteicēja

atvaļināšanu no dienesta saskaņā ar Ministru kabineta Rīkojuma Nr.442

5.punktu. Savukārt rektora vietas izpildītājas iecelšana amatā ir iestādes

darbības, kas vērtējamas pēc to ietekmes uz Lēmumu, ar kuru pieteicējs

atvaļināts no dienesta.

[4.4] Kā atzīts iepriekš, /darbavieta/ bija tiešās pārvaldes iestāde un uz to

attiecināmas Valsts pārvaldes iekārtas likumā iekļautās tiesību normas, ciktāl tās

nav pretrunā ar Augstskolu likumu.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 32.panta otro daļu Ministru

kabineta loceklis ir augstākā amatpersona attiecībā uz viņa padotībā esošo

iestāžu amatpersonām.

Minētā likuma 33.panta otrā daļa noteic, ja pārvaldes amatpersona nepilda

vai ir kavēta pildīt savus pienākumus, nākamā augstākā pārvaldes amatpersona

nekavējoties ieceļ šīs pārvaldes amatpersonas aizvietotāju, lai nodrošinātu

iestādes darba nepārtrauktību.

Savukārt šā likuma 37.panta otrā daļa noteic, ka izņēmuma gadījumā

augstāka iestāde vai amatpersona var pārņemt pārraudzībā esošas tiešās

pārvaldes iestādes vai pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā

kompetencē. Šādā gadījumā iestāde vai amatpersona, kas vēlas šīs tiesības

īstenot, to var darīt tikai tad, ja ir saņēmusi savas augstākas iestādes vai

amatpersonas rakstveida piekrišanu. Piekrišana nav nepieciešama, ja pilnvaru

pārņemšanas tiesības izmanto Ministru kabineta loceklis.

Minētā panta piektajā daļā noteikti gadījumi, kad augstāka amatpersona

nevar pārņemt zemākas iestādes lietvedību. Proti, saskaņā ar 3.punktu, ja

lēmumu pieņem koleģiāla institūcija, kuras locekļi savu pienākumu pildīšanā ir

neatkarīgi un nav pakļauti rīkojumiem vai citādai ietekmei attiecībā uz savu

lēmumu, un institūcijas lēmumu pieņem saskaņā ar likumā vai Ministru kabineta

noteikumos paredzētu procedūru, kurā tiek piemēroti tiesas procesam raksturīgi

pierādīšanas principi.

Saskaņā ar /darbavieta/ Satversmes 32.punktu rektora atcelšanas

gadījumā Ministru kabinets ieceļ rektora vietas izpildītāju, kas atbilst

Augstskolu likuma 17.pantam.

No minētā izriet, ka Augstskolu likums un /darbavieta/ Satversme

neregulē jautājumu par rektora vietas izpildītāja iecelšanu gadījumā, ja rektors ir

kavēts pildīt amata pienākumus. Tādējādi minētā jautājuma risināšanai

piemērojamas Valsts pārvaldes iekārtas likumā iekļautās tiesību normas par

iestādes darba nepārtrauktības nodrošināšanu. Valsts pārvaldes iekārtas likums

izņēmuma gadījumā paredz Ministru kabineta loceklim tiesības bez īpaša

pilnvarojuma pārņemt pārraudzībā esošas iestādes kompetencē esošu jautājumu

risināšanu.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta piektās daļas 3.punktā minētie

apstākļi uz konkrēto lietu nav attiecināmi, jo augstskolas Senāts nepieņem

lēmumus saskaņā ar procedūru, kurā tiek piemēroti tiesas procesam raksturīgi

principi.

Lietā nav strīda par to, ka /darbavieta/ padotības forma ir pārraudzība, un

šo padotības attiecību ietvaros augstākai amatpersonai nav tiesību dot rīkojumu

zemākai iestādei, kā arī atcelt tās lēmumus. Tas nozīmē, ka augstākā

amatpersona nav tiesīga iejaukties zemākas iestādes lēmumu pieņemšanas

procesā. Kā iepriekš atzīts, tādas tiesības ir vienīgi izņēmuma gadījumā.

Konkrētajā lietā iekšlietu ministre kā Ministru kabineta loceklis ir

augstākā amatpersona attiecībā pret /darbavieta/ vadību un viņai ir tiesības bez

Ministru kabineta pilnvarojuma pārņemt /darbavieta/ vadības kompetencē esošu

jautājumu risināšanu tikai izņēmuma gadījumā.

[4.5] Augstskolu likuma 43.panta otrā daļa noteic, ka prorektors ir

augstskolas administratīvais personāls. /darbavieta/ Satversmes 82.punkts

noteica, ka prorektorus pēc rektora ieteikuma, aizklāti balsojot, amatā apstiprina

Senāts.

Saskaņā ar /darbavieta/ Satversmes 29.punktu Senātu sasaukt var rektors,

Senāta priekšsēdētājs vai ne mazāk kā viena trešdaļa senatoru. Senāta sēdes

notiek ne retāk kā trīs reizes semestrī, un pārtraukums starp tām nedrīkst būt

ilgāks par diviem mēnešiem.

No minētā izriet, ka prorektors ir augstskolas amatpersona, kuru

apstiprina augstskolas Senāts. Senāts nedarbojas pastāvīgi, bet tiek sasaukts uz

sēdēm.

Konkrētajā lietā iekšlietu ministre pārkāpa minēto kārtību, izveidoja jaunu

prorektora amatu un iecēla prorektora amatā Iekšlietu ministrijas amatpersonu.

Iekšlietu ministre 2009.gada 8.jūlijā, atsaucoties uz Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 37.panta otro daļu un Ministru kabineta Rīkojumu Nr.442, izveidoja

jaunu amatu – /amats/, kurā iecēla I.A., un uzdeva I.A. pildīt rektora amata

pienākumus.

Tiesas ieskatā izņēmuma apstākļi, pie kuriem iekšlietu ministrei bija

tiesības pieņemt iepriekš minētos lēmumus, konstatējami saskaņā ar turpmāk

minēto.

[4.5.1] /darbavieta/ rektors bija atstādināts sakarā ar ierosināto

disciplinārlietu un bija kavēts pildīt amata pienākumus. Līdz ar to viņš nevarēja

pieņemt lēmumu par I.A. virzīšanu prorektora amatam.

Tādējādi iekšlietu ministres kā augstākās amatpersonas lēmums par

specializēta amata – /amats/ – izveidi bija pamatots ar izņēmuma apstākļiem –

augstskolas likvidāciju. Tiesai nav pamata iejaukties izpildvaras iekšējo lēmumu

pieņemšanas procesā, izvērtējot šādu lēmumu lietderību.

[4.5.2] Kā izriet no iepriekš minētajām tiesību normām, augstskolas

Senāts ir institūcija, kas nedarbojas pastāvīgi. Senāts tiek sasaukts uz sēdēm

noteiktā kārtībā.

Kā izriet no lietas apstākļiem, Ministru kabineta Rīkojuma Nr.442 izpilde

uzsākta nekavējoties. Saskaņā ar minēto Rīkojumu paredzēts /darbavieta/

likvidēt līdz 2009.gada 31.decembrim. Rīkojuma 2.punkts noteica, ka līdz

2009.gada 1.septembrim jāsastāda augstskolas likvidācijas plāns un noteikti citi

neatliekami veicami uzdevumi. /amats/ I.A. nekavējoties sāka pildīt rektora

amata pienākumus un pieņēma lēmumus saistībā ar Rīkojuma Nr.442 5.punktu.

Līdz ar to tiesa atzina, ka tik īsā laikā nebija iespējams sasaukt

augstskolas Senātu prorektora apstiprināšanai.

[4.5.3] Ministru kabinets 2009.gada 17.novembrī (protokols Nr.81, 44.§)

atbalstīja /darbavieta/ likvidācijas gaitu un /darbavieta/ /amats/ I.A. atrašanos

amatā. Tādējādi Ministru kabinets, kam saskaņā ar Augstskolu likuma 11.panta

otro daļu ir tiesības lemt par /darbavieta/ likvidāciju, leģitimizēja arī likvidācijas

gaitu, tostarp I.A. rīcību, 2009.gada 16.novembrī parakstot brīdinājumu par

pieteicēja atvaļināšanu no dienesta.

Brīdinājumu pieteicējs parakstījis 2009.gada 20.novembrī un tas stājies

spēkā 2009.gada 20.novembrī – pēc Ministru kabineta 2009.gada 17.novembrī

dotā akcepta.

Arī 2009.gada 16.decembra Lēmums par pieteicēja atvaļināšanu izdots

pēc 2009.gada 17.novembra.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka pieteicēju atvaļināja no dienesta

amatpersona, kurai bija attiecīgs pilnvarojums.

Tādējādi tiesa nesaskata tik būtiskus procesuālus pārkāpumus, kas varēja

ietekmēt Lēmuma pieņemšanu par pieteicēja atvaļināšanu no dienesta. Turklāt

Ministru kabineta izdotā Rīkojuma Nr.442 izpilde valsts pārvaldei bija obligāta

jebkurā gadījumā, proti, /darbavieta/ bija jālikvidē ar 2010.gada 1.janvāri,

neatkarīgi no personālijām.

[4.6] Tiesa secināja, ka, 2009.gada 20.novembrī iepazīstinot pieteicēju ar

brīdinājumu par atvaļināšanu no dienesta 2009.gada 30.decembrī, atbildētājs

ievērojis Dienesta gaitas likuma 47.panta sestajā daļā noteikto kārtību un

pieteicēja atvaļināšana no dienesta ir pamatota ar amatpersonas amata

likvidāciju, kas paredzēta Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas

6.punktā.

[4.7] Pieteicējs uzskata, ka atvaļināšana no dienesta nebija pieļaujama, jo

pieteicējam bija jānodrošina iespēja turpināt dienestu. Konkrēti pieteicējs

uzskata, ka viņam ir tiesības turpināt dienestu Valsts policijas Personāla vadības

biroja profesionālās izglītības koordinācijas nodaļas studējošo grupas inspektora

amatā, kā tas ir viņa kursabiedriem, proti, pieteicējs ne tikai nepamatoti ir

atvaļināts no dienesta, bet attiecībā pret viņu ir konstatējama arī diskriminācija.

Atbildētājs minētajam nepiekrīt, norādot, ka pieteicējs atradās citādā

tiesiskā situācijā kā pieminētās personas.

APL 6.pantā ietvertais vienlīdzības princips noteic, ka vienādi lēmumi

jāpieņem, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Vērtējot pieteicēja un pieteicēja norādīto kursabiedru līgumus ar

/darbavieta/, tiesa secināja, ka pieteicējs un pieteicēja kursabiedri (D.M., S.H. un

K.K.) neatradās vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, jo pieteicēja

kursabiedri uz /darbavieta/ tika pārcelti, saglabājot amatu, kamēr pieteicējs no

iepriekšējā amata tika atbrīvots.

Ar Valsts policijas 2002.gada 11.jūnija pavēli Nr.577 pieteicējs pārcelts

uz /darbavieta/, atbrīvojot viņu no /darbavieta/ /amats/.

Savukārt pieteicēja kursabiedri, tostarp D.M., K.K. un S.H., no amata

Valsts policijā pārcelti uz /darbavieta/ uz noteiktu laiku līdz Maģistra

akadēmiskās pilna laika studiju programmas „/Nosaukums/” pabeigšanai.

Tātad pieteicējs atbrīvots no darba Valsts policijā, pārceļot viņu amatā uz

/darbavieta/, bet pieteicēja kursabiedri pārcelti studiju apguvei no darba Valsts

policijā uz noteiktu laiku, proti – līdz studiju pabeigšanai.

Arī pieteicēja līgums ar /darbavieta/ atšķiras no līgumiem, kurus

/darbavieta/ slēgusi ar pieteicēja kursabiedriem, proti, pieteicēja Studiju līgums

ir slēgts 2008.gada 1.septembrī, saistības nodibinot tikai starp pieteicēju un

/darbavieta/, bet pieteicēja kursabiedri ir slēguši trīspusējus līgumus – starp šīm

personām, /darbavieta/ un Valsts policiju, kurā saistības pret D.M., K.K. un S.H.

uzņēmās ne tikai /darbavieta/, bet arī Valsts policija.

Tādējādi secināms, ka pieteicēja līguma puse /darbavieta/ ir likvidēta un

līguma subjekts, no kura pieteicējam būtu tiesības ko prasīt, vairs nepastāv.

Valsts policija tai pat laikā pret pieteicēju nekādas saistības nav uzņēmusies,

tostarp, saistības par amata vietas nodrošināšanu pēc studiju pabeigšanas, kā tas

ir D.M., K.K. un S.H. līgumos (skat. minēto līgumu 2.3.1.punktu).

Pieteicējs gan norāda, ka arī Studiju līgumā viņam ir saistība pēc

/darbavieta/ beigšanas nodienēt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs vai

Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs piecus gadus (līguma 2.3.3.punkts), tomēr,

kā tiesa jau norādīja, šīs saistības apsolījums dots /darbavieta/, nevis atbildētājai

un nav uzskatāms par imperatīvu, bet piemērojamu konkrētiem apstākļiem,

piemēram, sakarā ar veselības stāvokli, sakarā ar noteikta vecuma sasniegšanu,

tostarp, sakarā ar iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju.

Līdz ar to, nepārceļot pieteicēju amatā Valsts policijā, nav konstatējams

vienlīdzības principa pārkāpums vai diskriminācija, jo šim faktam nav iesniegti

apstiprinoši pierādījumi.

Kā atbildētājs norādīja, tad tās personas, kuras atradās vienlīdzīgos

apstākļos ar pieteicēju, amatu ieguvušas tikai savas iniciatīvas rezultātā, kā

piemēru minot R.G. No lietā iesniegtajiem dokumentiem redzams, ka R.G. pēc

savas iniciatīvas interesējās par citām amata vietām un izmantoja iespēju

pieteikties un iegūt amatu Valsts policijas pārvaldes Galvenās Kriminālpolicijas

pārvaldes Starptautiskās sadarbības biroja Eiropola Latvijas nacionālajā nodaļā.

Tāpēc atšķirībā no pieteicēja R.G. tika atbrīvots no amata /darbavieta/, bet

netika atvaļināts no dienesta, jo turpināja dienestu Valsts policijā.

No minētā tiesa secināja, ka nav konstatējams vienlīdzības principa

pārkāpums arī attiecībā pret tām personām, kuras tāpat kā pieteicējs pildīja

dienestu un atradās amatā /darbavieta/, jo dienesta turpināšana pēc /darbavieta/

amata likvidācijas bija atkarīga no šīm personām.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs nav izrādījis interesi par citas amata

vietas meklēšanu, jo, kā redzams no pieteicēja iesniegumiem /darbavieta/ un

Iekšlietu ministrijai, tad viņš savu atvaļināšanu un /darbavieta/ likvidāciju

uzskatīja par prettiesisku, nesaskatot pamatu amata vietas maiņai.

[4.8] Pieteicējs savos paskaidrojumos tiesai atsaucas arī uz likuma „Par

policiju” 15.pantu, kas noteic, ka /darbavieta/ ir policijas sastāvdaļa. Minētais

arguments tika izvirzīts sakarā ar to, ka pēc /darbavieta/ likvidācijas pieteicējam

bija jānodrošina cita amata vieta Valsts policijā.

Tiesa konstatēja, ka tiesību norma, uz kuru atsaucas pieteicējs, proti, par

/darbavieta/ piederību Valsts policijai, nav spēkā jau no 2006.gada 1.oktobra.

Likumdevējs ar 2006.gada 15.jūnija likumu „Grozījumi likumā „Par

policiju”” ir izslēdzis no likuma „Par policiju” 15.panta ceturto daļu, kas

noteica, ka „policijas sastāvdaļa ir arī /darbavieta/ policijas ierindas un

komandējošais sastāvs, kas darbojas saskaņā ar /darbavieta/ Satversmi un

reglamentiem, kuri noteikti Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar

speciālajām dienesta pakāpēm”.

Tā kā spēkā neesoša tiesību norma liedz personām iegūt jebkādas tiesības

un tikt izmantota kā administratīvā akta vai tiesas sprieduma pamatojums, tad

pieteicēja arguments par /darbavieta/ kā Valsts policijas struktūras sastāvdaļu

nav pamatots.

Līdz ar to atbildētājam sakarā ar /darbavieta/ likvidāciju nebija

pienākuma nodrošināt pieteicēja iecelšanu amatā Valsts policijā, jo /darbavieta/

un Valsts policija atzīstamas par patstāvīgām iestādēm.

[4.9] Pieteicējs pamatu savai pārcelšanas nepieciešamībai saskata

Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 5.punktā, kas noteic, ka

amatpersonu citā prombūtnē esošas amatpersonas amatā vai citā vakantā amatā,

ņemot vērā attiecīgajam amatam noteiktās prasības, var pārcelt, likvidējot amatu

vai struktūrvienību (Iestādi) vai to reorganizējot. Šāda pārcelšana saskaņā ar

Dienesta gaitas likuma 12.panta otro daļu veicama, iegūstot pārceļamās personas

piekrišanu.

Vērtējot šo tiesību normu kopsakarā ar citām, tiesa secināja, ka Dienesta

gaitas likums noteica, ka arī /darbavieta/ ir iestāde, uz kuru attiecināms Dienesta

gaitas likums. Tātad varēja tikt pārceltas arī tās personas, kuru amati tika

likvidēti vienlaikus ar /darbavieta/ likvidāciju.

Tomēr vienlaikus par būtisku uzskatāms apstāklis, ka tiesiskā situācija

2009./2010.gadā bija balstīta uz ekonomiskiem pamatiem un šajā sakarā

izdotām tiesību normām, un valsts pārvaldes iekšējiem lēmumiem, kas attiecās

uz vakanto amata vietu likvidāciju un dienestu pildošo personu un darbinieku

samazināšanu arī Iekšlietu ministrijas struktūrās.

Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmā daļa nesatur imperatīvu tiesisko

regulējumu, kas gramatiski būtu norādīts, kā – „ir jāpārceļ” vai „pārceļ”.

Likumdevējs ir lietojis vārdu „var pārcelt”, atļaujot valsts pārvaldei pašai

pieņemt lēmumu par šādas pārcelšanas nepieciešamību (izdošanas izvēle).

Kā pamatoti norādījis pieteicējs, tad viņa atvaļināšana no dienesta pēc

vairāk kā 29 darba gadiem un pirms termiņa ir savā ziņā saistīta ar ētikas un

morāles jautājumiem, tomēr tiesību normās priekšrocības, kas attiecināmas uz šo

apstākli amatpersonas amata vai iestādes (šajā gadījumā – /darbavieta/)

likvidāciju, nav ietvertas.

[4.10] Pieteicējs dienesta turpināšanai ir izvirzījis arī argumentus, kas

attiecināmi uz Studiju līguma izpildi, proti, tā kā studijas bija nepieciešamas

pieteicēja dienesta karjerai, tad pieteicējam bija tiesiskā paļāvība, ka šī karjera

turpināsies, tostarp, pieteicējs izglītību iegūs tieši /darbavieta/.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam studiju turpināšana ir nodrošināta

citā augstskolā – Latvijas Universitātē, saglabājot Studiju līgumu garantijas, kas

attiecināmas uz mācību procesa nodrošināšanu.

Pieteicēja griba turpināt mācības tieši /darbavieta/ nav pamatota ar

tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, proti, ja Ministru kabinets tiesību normu

piešķirtās kompetences ietvaros pieņēma lēmumu par /darbavieta/ likvidāciju,

tad ir saprotams, ka faktiska apmācību turpināšana likvidētā augstskolā nav

iespējama.

Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka viņš maģistra studijas turpina Latvijas

Universitātē, kas tādējādi apliecina, ka arī pret pieteicēju ir izpildīts Studiju

līgums daļā par studiju apguvi. Savukārt Studiju līguma saturam daļā par

dienesta turpināšanu tiesa jau devusi savu novērtējumu.

[4.11] Tā kā, izbeidzot darba vai dienesta attiecības, ar personu ir veicams

galīgais norēķins, tiesa, pārbaudīja pieteicēja iebildumus par to, ka netika

izmaksāts atvaļinājuma pabalsts un alga pilnā apmērā.

[4.11.1] Tiesa atzina par nepamatotu pieteicēja prasījumu ikgadējo

atvaļinājuma pabalstu, jo tas ir pretrunā ar tiesību normu regulējumu.

Ar 2008.gada 12.decembra grozījumiem, kas stājās spēkā 2009.gada

1.janvārī, Dienesta gaitas likumā ar 10.1punktu ir papildināti minētā likuma

pārejas noteikumi, proti, saskaņā ar šo likumu [Dienesta gaitas likumu] noteikto

atlīdzību (darba samaksu, prēmijas, pabalstus u.c.) 2009.gadā nosaka atbilstoši

likumam „Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku

atlīdzību 2009.gadā”.

Tātad personu, uz kurām attiecināmas Dienesta gaitas likuma normas,

atlīdzība ar 2009.gada 1.janvāri tika mainīta, ievērojot likumu „Par valsts un

pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā”.

Savukārt 2009.gadā spēkā esošā likuma „Par valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 5.panta pirmā daļa

un otrās daļas 2.punkts noteica, lai nodrošinātu likumā „Par valsts budžetu

2009.gadam” un šā likuma 4.pantā minēto kopējās atlīdzības samazinājumu,

2009.gadā valsts vai pašvaldības institūcijās tiek veikti šā panta otrajā un trešajā

daļā minētie pasākumi” un „valsts vai pašvaldības institūcijā [..] netiek maksāts

atvaļinājuma pabalsts.

Tādējādi pieteicējs, kura amata vieta 2009.gadā bija /darbavieta/, kas

pielīdzināta valsts iestādei, zaudēja tiesības uz atvaļinājuma pabalstu ar

2009.gada 1.janvāri. Atbildētājam nebija tiesiska pamata pieteicējam izmaksāt

2009.gadā nesaņemto atvaļinājuma pabalstu atvaļināšanas gadījumā, jo

pieteicējam nebija tiesību normās noteiktu tiesību uz šāda pabalsta saņemšanu.

[4.11.2] Pieteicējs kā nepamatotu vērtē algas samazinājumu, proti, arī ar

Lēmumu izmaksājamā atlīdzība neatbilst tai, uz ko pieteicējam ir tiesības.

Vērtējot pieteicējam aprēķinātās un izmaksātās algas apmēru, tiesa

konstatēja, ka 2009.gada pirmajā pusgadā pieteicējam aprēķinātā (bruto) alga

bija Ls 606, bet izmaksātā (neto) Ls 587,84. Summas izmaiņa ir konstatējama,

pieteicējam aizejot atvaļinājumā un saņemot attiecīgu aprēķinu, kā arī pēc

2009.gada 10.jūlija rīkojuma Nr.187p un 2009.gada 31.jūlija rīkojuma Nr.303p.

Ar 2009.gada 10.jūlija rīkojumu /darbavieta/, nodrošinot likuma

„Grozījumi likumā „Par valsts budžetu 2009.gadam” noteikto samazinājumu un

ievērojot Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumus Nr.86, kā arī ar

tajā izdarītajiem 2009.gada 30.jūnija grozījumiem (Ministru kabineta noteikumi

Nr.683) pieteicējam, tāpat kā citos /darbavieta/ amatos esošām personām, algas

apmērs noteikts Ls 582.

Ar 2009.gada 31.jūlija rīkojumu pieteicējam noteikta mēneša amatalga

Ls 454,50.

Salīdzinot rīkojumus ar pieteicējam izmaksātās algas sarakstu, tiesa

secināja, ka ar 2009.gada septembri pieteicēja alga par pilnu mēnesi ir

Ls 454,50, kas atbilst rīkojumā norādītajam algas apmēram. Savukārt 2009.gada

jūlijs un augusts ir saistīti ar atvaļinājumu, ko apstiprina arī norādīto dienu skaits

(11 un 10), tāpēc pieteicējam izmaksātās algas apmērs ir proporcionāls

nostrādātājam dienu skaitam.

Tādējādi tiesa nekonstatēja, ka atbildētājs būtu nepamatoti ieturējis

pieteicēja algu, atvaļinot pieteicēju no dienesta. Kā redzams no algas izmaksas

saraksta, tad pieteicējam par 2009.gada decembri ir veikts aprēķins gan algai

Ls 454,50, gan atvaļināšanas pabalstam Ls 545,48.

[4.11.3] /darbavieta/ 2009.gada 10.jūlija un 2009.gada 31.jūlija rīkojumi

ir patstāvīgi administratīvie akti, kuri bija apstrīdami un pārsūdzami likumā

noteiktajā kārtībā. Tā kā šie rīkojumi nav izskatāmās lietas priekšmets, tad tiesai

nav pamata pārbaudīt to tiesiskumu pēc būtības.

Pieteicējs norāda, ka nav zinājis par šādu rīkojumu esamību, tomēr

minētais arguments ir vērtējams kritiski, jo rīkojumi 2009.gada jūlijā ne tikai

tika izdoti, bet arī izpildīti un pieteicējs samazinātu algu saņēma vairākus

mēnešus. Personai, kura ik mēnesi saņem noteiktu atalgojumu, būtu jāpamana

summas samazinājums (no Ls 606 uz Ls 454,50), jo faktiski ar katras mēneša

algas izmaksu pieteicējam tiek darīts zināms fakts, ka alga ir samazināta.

Tātad, ja pieteicējs šādam algas samazinājumam nepiekrīt vai nav

piekritis, tad rīkojumu apstrīdēšanai un pārsūdzībai būtu uzsākams patstāvīgs

administratīvais process. Šajā lietā rīkojumu satura tiesiskuma pārbaude

pārsniedz tiesas kompetenci un lietas izskatīšanas robežas.

[4.11.4] Tiesa secina, ka atbildētājs pieteicējam ar Lēmumu noteicis, kā

izmaksājamas tās naudas summas, kas balstītas uz likuma tiesisko regulējumu

un individuāliem administratīvajiem aktiem par algas apmēra noteikšanu.

Pieteicēja argumenti šajā sakarā nav pamatoti un ir noraidāmi.

[4.12] Vienlaikus ar prasījumu par Lēmuma atcelšanu un pieteicēja

iecelšanu amatā Valsts policijā, kā arī nesaņemtās atlīdzības izmaksu un nodokļu

nomaksu pieteicējs ir cēlis prasījumu par mantisko zaudējumu Ls 145 618,64,

personisko kaitējumu Ls 7000 un morālo kaitējumu Ls 5000.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu un Valsts pārvaldes

iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 5.panta pirmo daļu tiesības uz

atlīdzinājumu paredzētas gadījumā, ja tiesa atzīst iestādes administratīvu aktu

vai faktisko rīcību par prettiesisku un ka pieteicējam ir nodarīti zaudējumi ar šo

administratīvu aktu vai faktisko rīcību.

Tā kā pamatprasījums par Lēmuma atcelšanu un pieteicēja iecelšanu

amatā Valsts policijā ir noraidāms, noraidāms arī pieteicēja papildprasījums par

mantiskā zaudējuma, personiskā un morālā kaitējuma atlīdzību.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 4.augusta spriedumu

pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību. Papildus pieteikumā norādītajiem

argumentiem apelācijas sūdzībā pieteicējs norāda šādus apsvērumus.

[5.1] Tiesa nav ievērojusi APL noteikto pamatmērķi un nav analizējusi

vispārējos tiesību principus.

[5.2] Attiecībā uz /darbavieta/ likvidācijas procesu pieteicējs norāda, ka

nav veikts likvidācijas izvērtējums attiecībā uz Policijas koledžu, nav ņemti vērā

/darbavieta/ amatpersonu, Juristu biedrības un Augstākās izglītības padomes

iebildumi pret tūlītēju likvidāciju, Iekšlietu ministrija pretēji labas pārvaldības

principam netikās ar studentiem un nesniedza tiem pietiekamu informāciju Nav

vērtēts, vai V.Z. no amata tika atstādināts pamatoti un vai viņa pienākumu

izpilde nebija jānodod prorektoram O.R., vai šīs personas bija kavētas pildīt

savus pienākumus.

Pieteicējs uzskata, ka nav ievērots vienlīdzības princips un pret viņu

saskatāmas diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pazīmes.

Tiesa nav vērtējusi /darbavieta/ steidzīgo likvidācijas procesu un apstākli,

ka netika ievērots /darbavieta/ likvidācijas plāna 6.punkts, kas paredz klausītāju

pārcelšanu amatos uz Valsts policiju un Valsts robežsardzi. Pieteicēja ieskatā

studiju laikā visi pieci klausītāji maģistratūrā (kā arī Koledžas izglītības nodaļa)

bija uz vienādiem nosacījumiem attiecībā uz dienestu un studijām. /darbavieta/

likvidācijas plāna 6.punkts neparedzēja klausītāju šķirošanu pēc iepriekšējiem

amatiem dienestos. Līdz ar to /darbavieta/ likvidācijas gadījumā Iekšlietu

ministrijai bija jānodrošina ar līdzvērtīgiem un vienlīdzīgiem turpmāko studiju

un dienesta apstākļiem visus studentus, kuri bija nozīmēti klausītāju amatā.

Tiesa nav ņēmusi vērā Tiesībsarga atzinumu.

[5.3] Tiesa nav ņēmusi vērā vispārējos tiesību principus, Civillikuma

normas (1587.pantu par tiesiski noslēgta līguma sekām), Studiju līguma

noteikumus (2.1.4.punktu, kas paredz /darbavieta/ pienākumu nodrošināt

studējošo pašcieņas neaizskaramību), Augstskolu likuma normas (6.panta otrās

daļas 1.punktu, kas paredz katra studējošā tiesības izvēlēties augstskolu un

fakultāti).

Pieteicēja pašcieņa ir būtiski aizskarta, jo viņa kopējais izdienas stāžs ir

vairāk nekā 29 gadus un līdz izdienas vecuma pensijai bija palicis pavisam

nedaudz, un pieteicējs tiesiski paļāvās uz tās saņemšanu.

[5.4] Tiesa sašaurināti vērtējusi ar klausītājiem D.M., S.H., K.K. noslēgtos

līgumus, kā arī nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja studiju līgums nepārprotami

paredzēja juridiskas garantijas pēc studiju beigšanas. Tiesa nav ņēmusi vērā

apstākli, ka atbilstoši studiju līguma nosacījumiem pēc /darbavieta/ beigšanas

amatpersonu jānodrošina ar amatu Valsts policijā, paredzot iespēju dienēt arī

citā Iekšlietu ministrijas struktūrā; pēc /darbavieta/ beigšanas jānodienē

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs 5

gadus. Pieteicējs 2002.gada 11.jūnijā tika pārcelts no Valsts policijas uz

/darbavieta/, kas bija policijas sastāvdaļa, tādēļ pieteicējs tiesiski paļāvās, ka arī

nākotnē strādās policijas struktūrā un viņa darbs būs saistīts ar policijas

darbinieku izglītošanu.

Studiju pārtraukšanas sekas nedrīkstēja būt atvaļināšana no dienesta.

Iekšlietu ministrijai, kuras padotībā atrodas gan /darbavieta/, gan Valsts policija,

bija jānodrošina amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi ar atbilstošu darbu

citā ministrijas iestādē.

Tiesa nepamatoti piešķīrusi vienādu nozīmi jēdzieniem „saglabāt amatu”

un „nodrošināt ar amatu”.

Pieteicējs norāda, ka saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.panta ceturto

daļu tiesības atvaļināt no dienesta ir personai, kura iecēlusi amatā. Rektors iecēla

klausītāju amatā uz vienādiem noteikumiem piecas amatpersonas (pieteicēju,

R.G., S.H., D.M., K.K.)

[5.5] Pieteicējam netika piedāvāts cits amats, lai viņš to varētu apsvērt, kā

tas izriet no Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās daļas 5.punkta un otrās

daļas, kā arī netika veikta atestācija atbilstoši minētā likuma 16.pantam.

Tiesas viedoklis, ka /darbavieta/ darbiniekiem pašiem bija jāmeklē sev

darba vieta, ir pretrunā ar klātienes studiju būtību.

2009.gada 30.novembra publikācija, ka iekšlietu ministre liedz darbā

pieņemt jaunus darbiniekus, apliecina, ka Valsts policijā bija vakanti amati.

[5.6] Tiesa nav ņēmusi vērā Darba likuma 62.panta 4.punktu, kas noteic,

ka par jaunas darba samaksas grozījumiem pastāvošajā darba samaksas sistēmā

darba devējam ir pienākums rakstveidā informēt darbiniekus vismaz mēnesi

iepriekš, kā arī Civillikuma 2192.panta trešās daļas 4.punktu (kontekstā ar

Dienesta gaitas likuma 3.panta otro daļu), no kura izriet, ka vienu mēnesi

iepriekš bija jāpaziņo par līguma izbeigšanu.

[5.7] Pieteicējam netika atbilstoši Studiju līguma 4.5.punkta prasībām

paziņots, nosūtot pa pastu, 2009.gada 31.jūlija rīkojums Nr.303-p par amatalgas

noteikšanu. Par amatalgas samazināšanu pieteicējs uzzināja tikai atvaļināšanas

brīdī. Tiesa nepamatoti uzskatīja, ka minētais rīkojums nav lietas izskatīšanas

priekšmets.

[5.8] Noslēdzot līgumu ar /darbavieta/, pieteicējam nebija pamata

uzskatīt, ka nākotnē šie līguma nosacījumi no /darbavieta/ puses netiks pildīti,

būtiski pasliktinot pieteicēja tiesisko un mantisko stāvokli. Tās nākotnes

garantijas, kas pieteicējam tika dotas ar studiju līgumu, bija jānodrošina Iekšlietu

ministrijai.

Tiesa nav ievērojusi tiesiskās pakļāvības principu un attiecīgi pieteicēja

negūto peļņu, ņemot vērā, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta.

Pieteicējs norāda, ka atbilstoši Dienesta gaitas likuma 46.panta pirmajai un

otrajai daļai amatpersona var dienēt līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai, bet

iestādes vadītājs var pagarināt dienesta laiku.

[5.9] Nav pamatots tiesas secinājums, ka iekšlietu ministres lēmums par

specializētā amata – /amats/ – izveidošanu bija pamatots ar izņēmuma

apstākļiem. Līdz ar to tiesa izdarījusi nepareizu secinājumu, ka I.A. amatā

atradusies likumīgi.

[5.10] Tiesa nav izvērtējusi pieteicēja atvaļināšanas no dienesta likumību.

Pieteicēju pārceļot darbā no Valsts policijas uz /darbavieta/ ar 2002.gada

11.jūnija pavēli, viņš netika atvaļināts no dienesta Iekšlietu ministrijā sakarā ar

viņa darbu /darbavieta/. Ņemot vērā, ka attiecīgs lēmums par atvaļināšanu no

dienesta pieņemts netika (un pašlaik ir iestājies noilgums šāda lēmuma

pieņemšanai), pieteicējs ticis maldināts par savu dienesta stāvokli un nākotnes

perspektīvām.

Līdz ar to /darbavieta/ likvidācija nerada tiesisku pamatu atvaļināt

pieteicēju no dienesta Iekšlietu ministrijā.

[5.11] Tiesa nav vērtējusi pieteicēja argumentus par Iekšlietu ministrijas

faktisko rīcību, nesniedzot atbildi uz 2009.gada 11.decembra iesniegumu,

termiņā un pēc būtības neatbildot uz 2009.gada 26.novembra iesniegumu,

2009.gada 30.decembra iesniegums izskatīts ar nepamatotu termiņa

pagarinājumu, 2009.gada 2.decembra paziņojumā par studiju līguma izbeigšanos

nenorādot turpmāko studiju nosacījumus, neparakstot vienošanos par

turpmākajām studijām, nepildot līgumā atrunāto.

[6] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 1.marta spriedumu

pieteicēja pieteikums noraidīts.

[7] Izskatījis pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2011.gada 1.marta spriedumu, Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) atcēla Administratīvās

apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai

apgabaltiesai.

Senāts spriedumā norādīja, ka, Dienesta gaitas likuma 12.panta pirmās

daļas 5.punktā minētais jēdziens „var pārcelt” norāda uz rīcības brīvību, kas

piešķirta ar Dienesta gaitas likuma 12.panta trešo daļu iestādes vadītājam, ja

likvidē amatu iestādē un amatpersonu var pārcelt uz citu amatu tajā pašā iestādē,

vai iekšlietu vai tieslietu ministram, ja likvidē visu iestādi. Līdz ar to tiesai ir

jāpārbauda iespējamās rīcības brīvības izmantošanas kļūdas: rīcības brīvības

neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana, rīcības brīvības nepareiza

izmantošana. Izskatāmajā lietā tiesai bija jāpārbauda, vai iekšlietu ministrs

vispār ir izmantojis rīcības brīvību un, ja jā, tad vai tā izmantota pareizi.

[8] Tiesas sēdē pieteicējs apelācijas sūdzību uzturēja un sniedza

paskaidrojumu, atsaucoties uz pieteikumā minētajiem argumentiem.

Atbildētāja pārstāve apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[9] Apelācijas instances tiesa, izskatījusi lietu pēc būtības sakarā ar

pieteicēja iesniegto apelācijas sūdzību, secina, ka apelācijas sūdzība nav

pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Administratīvās rajona tiesas

2010.gada 4.augusta spriedumā ietvertais pamatojums (sk. šā sprieduma

4.punktu) ir pareizs un pietiekams, tādēļ, pamatojoties uz APL 307.panta ceturto

daļu, Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un nevērtē tos apelācijas sūdzībā minētos motīvus, kuri izvērtēti

pirmās instances tiesas spriedumā.

[11] APL 350.panta pirmā daļa noteic, ka tiesību normu interpretācija

(tulkojums), kas izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai,

kura šo lietu izskata no jauna.

Senāts spriedumā šajā lietā atzinis, ka Ministru kabinets ir tiesīgs izlemt

likvidēt valsts dibināto /darbavieta/, bet iekšlietu ministrei bija tiesības iecelt

[/darbavieta/] rektora vietas izpildītāju.

Tā kā pieteicēju no dienesta atvaļināja /darbavieta/ rektora vietas

izpildītāja, kas iecelta ar iekšlietu ministres rīkojumu, konstatējams, ka

Rīkojumu izdevusi tā amatpersona, kurai šādas tiesības bija piešķirtas.

[12] Apgabaltiesa konstatē, ka atbrīvojot no dienesta pieteicēju kā

/darbavieta/ /nodaļa/ klausītāju, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre, atstājot

negrozītu sākotnējo lēmumu par pieteicēja atbrīvošanu no dienesta, nav

pārliecinājusies par brīvu amata vietu esību citās Iekšlietu ministrijas sistēmas

vai Ieslodzījuma vietas pārvaldes iestādēs.

Senāts spriedumā šajā lietā norādījis, ka apgabaltiesai jāpārbauda, vai

Iekšlietu ministrija Lēmuma pieņemšanas procesā, nepiedāvājot pieteicējam

amata vietu vienotajā profesionālajā dienestā Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, ir izmantojusi rīcības brīvību un, ja ir,

tad, vai tā izmantota nekļūdīgi.

[12.1] Pārbaudot, vai tas, ka pieteicējam netika piedāvāts amats citās

Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietas pārvaldes iestādēs, ietekmē

Lēmuma tiesiskumu, apgabaltiesa pieprasīja attiecīgu informāciju no Iekšlietu

ministrijas.

Apgabaltiesa no Iekšlietu ministrijas sniegtās informācijas konstatē, ka

laikā, kad pieteicējs tika atvaļināts no dienesta, Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē bija vakantas amata vietas Valsts

policijā, Valsts robežsardzē, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, kā arī

Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Drošības policija norādīja, ka 2009.gadā jau

likvidēja 32 amatu vietas. Ieslodzījuma vietu pārvalde Iekšlietu ministrijai

sniegtajā atbildē norādīja (lietas 3.sējuma 26.lapa), ka, aizpildot vakantās amata

vietas, priekšroka tika dota pārvaldes amatpersonām, kuru amati struktūrvienību

reorganizācijas un amatu optimizācijas rezultātā tika samazināti.

Robežsardze atbildē argumentēja, ka, lai ieņemtu amatu Robežsardzē ir

nepieciešams apgūt profesionālās tālākizglītības programmu „Robežapsardze”

(lietas 3.sējuma 19.lapa).

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests atbildē norādīja, ka

pretendentiem uz vakantajām amata vietām šajā dienestā bija nepieciešama

ugunsdzēsēja glābēja kvalifikācija vai izglītība ugunsdrošības uzraudzības un

civilās aizsardzības jomā (lietas 3.sējuma 23.lapa).

[12.2] Apgabaltiesa no publiski pieejamās informācijas konstatē, ka

atbilstoši Ministru kabineta 2008.gada 23.septembra sēdes protokola Nr.68 43.§

(http://www.mk.gov.lv/lv/mk/mksedes/saraksts/protokols/? protokols= 2008-09-

23) 3.punktā noteiktajam, Ministru kabineta locekļiem padotajām valsts

pārvaldes iestādēm tika uzdots līdz 2009.gada 30.jūnijam samazināt amatu vietu

skaitu no attiecīgā Ministru kabineta locekļa padotībā esošajās valsts pārvaldes

iestādēs kopējā amatu vietu skaita ne mazāk kā par 10 % salīdzinājumā ar

2008.gada 1.janvāri, no kura nodrošināt amatu vietu skaita samazinājumu ne

mazāk kā par 5 % līdz 2008. gada 31. decembrim.

Valsts pārvaldes iestādēs strādājošo (tostarp arī speciālajā dienestā

dienējošo) skaita samazināšana turpinājās arī pēc 2009.gada 30.jūnija.

Uzskatāms par vispārzināmu faktu, ka no 2008.gada 23.septembra valsts

budžeta līdzekļiem finansētajās iestādēs tika uzsākta apjomīga reforma, kuras

mērķis bija reāli samazināt valsts sektorā strādājošo (tostarp arī speciālajā

dienestā dienējošo) personu skaitu, tādējādi mazinot finansiālo slogu uz valsts

budžetu. Īstenotās reformas mērķis nav bijis saistīts ar visu speciālā civildienesta

iestāžu vakanto amata vietu nokomplektēšanu.

Ņemot vērā, ka visās valsts pārvaldes iestādēs, kuras institucionāli

padotas dažādām ministrijām (piemērām, Ieslodzījuma vietu pārvalde – Tieslietu

ministrijai, Valsts policija, Robežsardze un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienests – Iekšlietu ministrijai), vienlaikus tika veikta apjomīga valsts pārvaldē

nodarbināto personu skaita samazināšana, valstij, lai sasniegtu Dienesta gaitas

likuma 1.pantā noteikto mērķi profesionālā dienesta tiesiskā statusa noteikšanā

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē un lai

nodrošinātu tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu šo iestāžu darbību, bija

nepieciešams noteikt konkrēto iestādi, kura koordinētu no speciālā civildienesta

atlaižamo amatpersonu pārvietošanu uz citām specializētā dienesta iestādēm, jo

atbilstoši Dienesta gaitas likuma 12.panta trešajā daļā noteiktajam iestādes

vadītājs ir tiesīgs pieņemt lēmumu par amatpersonas pārcelšanu citā amatā tikai

tajā iestādē, par kuras darbību viņš ir atbildīgs.

Tā kā pieteicēja atvaļināšanas no dienesta /darbavieta/ procesā sākotnējais

lēmums tika izpildīts un tā apstrīdēšana neapturēja sākotnējā lēmuma izpildi,

atbilstoši Dienesta gaitas likuma 47.panta devītajā daļā noteiktajam no dienesta

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietas pārvaldes iestādē

atvaļināto personu iekļaušanai dienestā citā iestādē bija nepieciešama divu

ministriju (Iekšlietu ministrijas un Tieslietu ministrijas) darbības koordinācija.

Tas izriet no tā, ka lēmumu par amatpersonas pārcelšanu citā amatā citā iestādē

Iekšlietu ministrijas sistēmā pieņem iekšlietu ministrs, bet, pārceļot amatpersonu

citā amatā no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes uz Ieslodzījuma vietu

pārvaldes iestādi vai no Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes uz Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādes, lēmumu par pārcelšanu pieņem ministrs, uz kura

padotībā esošo iestādi amatpersonu pārceļ (sk. Dienesta gaitas likuma 12.panta

trešo daļu).

Apgabaltiesa konstatē, ka izskatāmajā gadījumā no Dienesta gaitas likuma

1.panta izrietošā mērķa sasniegšanai valstī netika noteikta attiecīgā kompetentā

iestāde, kā arī netika noteikts cits alternatīvs iestāžu sadarbības tiesiskais

regulējums (sk. Valsts pārvaldes iekārtas likuma VII nodaļu), kura ietvaros tiktu

koordinēta notikušās reformas ietvaros dienējošo amatpersonu pārvietošana uz

brīvajām amata vietām.

Kā tika konstatēts iepriekš, vienas iestādes ietvaros amatpersonu

pārvietošanu citā amatā veica iestādes vadītājs. Citu iestāžu štata vietu

aizpildīšana notika, rīkojot konkursus uz vakantajām amata vietām, tādējādi

dodot iespēju no dienesta atbrīvotajām amatpersonām uzņemties aktīvu lomu

konkurencē ar citām personām, lai turpinātu dienestu Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs, kas nepārprotami

veicina gan tiesisku, gan efektīvu, t.i., ar mazāku valsts resursu piesaisti, un

atklātu šo iestāžu darbību. Savukārt stabila dienesta nodrošināšana ir atkarīga no

valsts finansiālajām iespējām, kas izskatāmajā situācijā, ņemot vērā vērienīgo

reformu, nebija pietiekošas, lai visus Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs dienējošos nodrošinātu ar nepārtrauktu

dienestu.

[12.3] APL 15.panta 12.daļa noteic, ka iestāde un tiesa nedrīkst atteikties

izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu

vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas

aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to,

ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai

nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas

piemērošanu. Tas neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas

iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās

piemērošanā.

Tā kā valstī netika noteikta attiecīgā kompetentā iestāde vai cits

alternatīvs iestāžu sadarbības modelis, kura ietvaros arī tiktu koordinēta

notikušās reformas procesā speciālajā civildienestā dienējošo amatpersonu

pārvietošana uz brīvajām amata vietām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

Ieslodzījuma vietu pārvaldē, koordinēt no dienesta atlaižamo speciālā

civildienesta amatpersonu pārvietošanu dienestā uz citām iestādēm ārpus

konkrētā resora nebija pilnvarota ne Iekšlietu ministrija, ne Tieslietu ministrija.

Ņemot vērā APL 7.pantā noteikto tiesiskuma principa saturu, ka katra

iestāde darbojas vienīgi šai iestādei piešķirtās kompetences ietvaros, jo jebkura

lēmuma pieņemšana ārpus ietādei vai amatpersonai noteiktās kompetences

rezultējas ar šādā procesā pieņemtā lēmuma spēkā neesamību (APL 74.panta

pirmās daļas 2.punkts), apgabaltiesa atzīst, ka tas apstāklis, ka pieteicējam,

atvaļinot viņu no dienesta /darbavieta/, netika piedavāts cits amats citā

speciālizētā civildienesta iestādē, t.i., Iekšlietu ministrijas sistēmas vai

Ieslodzījuma vietas pārvaldes iestādē, nevar būt pamats Lēmuma atzīšanai par

prettiesisku.

[12.4] Senāts atzinis, ka apsvērumu, kāpēc nav iespējams piedāvāt

[personai] citu amatu, nenorādīšana pārsūdzētajā lēmumā nav uzskatāma par

būtisku procesuālu pārkāpumu un tas nevar būt arī par pamatu šā lēmuma

atzīšanai par prettiesisku (sk. 2011.gada 23.decembra sprieduma lietā SKA-

885/2011 9.punktu).

[12.5] Kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, pieteicējs uz

atvaļināšanas dienu (2009.gada 30.decembris) bija /darbavieta/ /nodaļa/

klausītāja amatā un saņēma attiecīgu atalgojumu.

Pieteicēja Studiju līgumā tika noteikti šādi pieteicēja pienākumi: ierasties

uz studiju nodarbībām, apgūt studiju programmu noteiktajos termiņos,

piedalīties /darbavieta/ noteiktajos pasākumos (sk. šā līguma 2.2.3. –

2.2.6.punktu), pēc /darbavieta/ beigšanas nodienēt Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs 5 gadus.

No minētā izriet, ka /darbavieta/ bija veikusi valsts finansiālo līdzekļu

ieguldījumu pieteicēja profesionālajā izaugsmē, ne tikai apmaksājot studijas, bet

maksājot arī amatalgu, lai pieteicēja zināšanas vēlāk izmantotu profesionālajā

dienestā.

Kaut gan pieteicēja Studiju līguma 2.2.3.punktā tika noteikts pieteicēja

pienākums pēc /darbavieta/ beigšanas nodienēt Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs 5 gadus, apgabaltiesas ieskatā

minētais negarantēja pieteicēja tiesības uz šādu dienestu, jo minētais studiju

līguma nosacījums bija paredzēta valsts (/darbavieta/ personā) interešu

aizsardzībai, ņemot vērā izglītojamā studijās ieguldītos finanšu līdzekļus.

Turklāt minētā līguma 3.2.7.punktā tika pielīgtas /darbavieta/ tiesības vienpusēji

izbeigt līgumu /darbavieta/ reorganizācijas vai likvidācijas gadījumā.

No lietā noskaidrotiem apstākļiem izriet, ka /darbavieta/ /nodaļa/

klausītāja amatā uz /darbavieta/ likvidācijas brīdī dienēja vairākas personas:

pieteicējs, D.M., S.H., K.K., R.G. un citi. Taču minētām personām, izņemot

pieteicēju, tika nodrošināta iespēja turpināt dienestu Valsts policijas Personāla

vadības biroja profesionālās izglītības koordinācijas nodaļas studējošo grupas

inspektoru amatos, bet pieteicējam – nē. No lietā iesniegtajiem dokumentiem un

atbildētāja paskaidrojumiem izriet, ka pieteicējs /darbavieta/ /nodaļa/ klausītāja

amatā tika iecelts no /darbavieta/ /Nosaukums/ un speciālās taktikas katedras

lektora amata, savukārt iepriekš minētās personas no amatiem Valsts policijā uz

noteiktu laiku līdz Maģistra akadēmiskās pilna laika studiju programmas

„/Nosaukums/” pabeigšanai, noslēdzot attiecīgos trīspusējos līgumus

(līgumslēdzēji: persona, /darbavieta/ un Valsts policija), kuros tika nodrošinātas

šo personu tiesības atgriezties dienestā Valsts policijā.

No minētā izriet, ka Iekšlietu ministrijas rīcības brīvības izmantošanā,

izvērtējot, ar kuru personu profesionālais dienests būtu turpināms un ar kuru

personu izbeidzams, kļūdas nav konstatējamas.

Nav konstatējams arī vienlīdzības principa pārkāpums – to atzina arī

Senāts sprieduma šajā lietā 18.punktā.

Kā izriet no lietas apstākļiem, R.G., ar kuru tāpat kā ar pieteicēju tika

noslēgts divpusējs studiju līgums, arī tika atbrīvots no dienesta, tomēr, izrādot

personisku iniciatīvu un piesakoties uz citu amata vietu, turpināja dienestu

Valsts policijā. Tas nozīmē, ka apstākļos, kad tika veikta apjomīga personāla

samazināšana Iekšlietu ministrijas un Tieslietu ministrijas padotībā esošajās

iestādēs, zināma iniciatīva bija sagaidāma arī no pašas personas, iesaistoties

konkurencē uz brīvajām amata vietām iestādēs. Atvaļināmās amatpersonas

patiesa vēlme saglabāt dienesta attiecības un tāpēc pretendēt uz citu amatu arī

citā iestādē ir apliecinājums tam, ka šī persona patiesi vēlās kalpot savai valstij.

Kā tika norādīts iepriekš, no dienesta atbrīvoto amatpersonu aktīva piedalīšanās

konkursos uz brīvām vietām citās iestādēs, lai turpinātu dienestu Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādēs,

nepārprotami veicina gan tiesisku, gan efektīvu, t.i., ar mazāku valsts resursu

piesaisti, un atklātu šo iestāžu darbību.

Apgabaltiesa noskaidroja, ka uz 2012.gada 1.maiju Valsts policijas

koledžā ir bijušas vakantas pasniedzēju vietas. Tas nozīmē, ka arī pašreiz, ja

pieteicējs izrādītu iniciatīvu pasniedzēja darba turpināšanā, viņam tāpat kā K.K.,

uz kuru pieteicējs atsaucies paskaidrojumā apgabaltiesai, būtu iespēja pierādīt

profesionālu atbilstību pasniedzēja amata veikšanai Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādē – Valsts policijas koledžā. Apgabaltiesa atzīst, ka sabiedrības interesēm

atbilst kvalificētāku amatpersonu iecelšana brīvajās amata vietās, kas var notikt

vienīgi konkursa kārtībā.

[13] Pieteicējs pieteikumā izvirzījis argumentus arī par /darbavieta/

2009.gada 10.jūlija rīkojumu Nr.187-p (lietas 2.sējuma 22.lapa) un 2009.gada

31.jūlija rīkojumu Nr.303p (lietas 2.sējuma 20.lapa), ar kuriem tika grozīts

pieteicēja amatalgas apmērs. Kā pamatoti atzina pirmās instances tiesa, šie

rīkojumi ir patstāvīgi administratīvie akti, kuri bija apstrīdami un pārsūdzami

likumā noteiktajā kārtībā. Tā kā šo rīkojumus pieteicējs nav apstrīdējis APL

noteiktajā kārtībā, atzīstams, ka pieteicējs nav ievērojis lietas iepriekšējās

ārpustiesas izskatīšanas kārtību, līdz ar to pieteikums šajā daļā atstājams bez

izskatīšanas pamatojoties uz APL 278.panta pirmo punktu. Minētais attiecināms

arī uz pieteicēja prasījumu par atalgojuma daļas par laiku no 2009.gada

septembra līdz decembrim izmaksu, jo pieteicējs sākotnējā lēmuma

apstrīdēšanas iesniegumos (sk. lietas 1.sējuma 69. – 70.lapa un 72.lapa) šādu

prasību nebija izvirzījis.

[14] Izvērtējot pieteicēja argumentu par viņa tiesībām dienēt līdz 70

gadiem, apgabaltiesa norāda turpmāko.

Dienesta gaitas likuma 46.panta pirmā daļa noteic, ka amatpersona var

dienēt līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai. Gadījumā, ja ir dienesta

nepieciešamība, Iestādes vadītājs amatpersonai var pagarināt dienesta laiku ne

ilgāk kā līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, bet Iekšlietu ministrijas sistēmas

izglītības iestādes vadītājam un akadēmiskajam personālam — ne ilgāk kā līdz

70 gadu vecuma sasniegšanai (sk. šā panta otro daļu).

Ar sākotnējo lēmumu pieteicējs 49 gadu vecumā atvaļināts no dienesta

sakarā ar /darbavieta/ likvidāciju.

No minētā izriet, ka ar /darbavieta/ likvidāciju, /darbavieta/ vairs

nevarēja rasties dienesta nepieciešamība pagarināt pieteicēja dienestu, jo beigusi

pastāvēt tā iestādē, kurā pieteicējs dienēja. Savukārt, kā tika konstatēts iepriekš,

izdarot apjomīgu personāla samazināšanu Iekšlietu ministrijas un Tieslietu

ministrijas padotībā esošajās iestādēs un apsverot jautājumu par atbrīvojamo

amatpersonu pārvietošanu uz brīvajām amata vietām no dažādu ministriju

padotībā esošajām iestādēm, trūka nepieciešamās koordinācijas un reālas

iespējas salīdzinoši īsā laikā nodrošināt dienesta nepārtrauktību visām

atbrīvojamām amatpersonām.

Minētais apstāklis izslēdz Dienesta gaitas likuma 46.panta otrās daļas

piemērošanu izskatāmajā gadījumā.

Pieteicēja sociālais nodrošinājums pēc atbrīvošanas no amata /darbavieta/

tika realizēts, piešķirot pieteicējam bezdarbnieka pabalstu un izdienas pensiju no

2009.gada 30.decembra.

[15] Atbilstoši administratīvo tiesu praksē nostiprinātām atziņām tiesai

jāsniedz savs vērtējums tikai attiecībā uz tiem administratīvā procesa dalībnieka

argumentiem, kuriem ir nozīme no tiesību viedokļa.

Apgabaltiesa procesuālās ekonomijas nolūkos neanalizē tos pieteicēja

argumentus (piemēram, apstākļus par dienesta ieroča izņemšanu, uz ko

pieteicējs norādīja apgabaltiesas sēdē un citus), kuriem apgabaltiesas ieskatā

lietā nav nozīmes un kuri nevar ietekmēt spriedumu pēc būtības.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 278.panta 1.punktu, 307.

un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt I.P. pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2010.gada 12.marta

lēmuma Nr.36 „Par apstrīdēto administratīvo aktu (/darbavieta/ 2009.gada

16.decembra lēmumu Nr.26/1292 „Lēmums par atvaļināšanu no dienesta”)”

atzīšanu par prettiesisku un mantiskā zaudējuma Ls 145 618,64, personiskā

kaitējuma Ls 7000 un morālā kaitējuma Ls 5000 atlīdzināšanu.

Atstāt bez izskatīšanas I.P. pieteikumu par /darbavieta/ 2009.gada

10.jūlija rīkojumu Nr.187-p, 2009.gada 31.jūlija rīkojumu Nr.303p un

atalgojuma daļas par laiku no 2009.gada septembra līdz decembrim izmaksu.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Kaļiņina

Tiesnese R.Paegle

Tiesnesis M.Vīgants