Compensation claim dismissed because applicant intentionally evaded court proceedings causing the detention measure.
Sintesi Legislator
Generato dall'IAThe applicant's request for compensation regarding unjust detention was rejected by the Administrative Regional Court. The court found that the applicant intentionally evaded investigation and court proceedings, which directly caused the imposition of detention. Consequently, the court ruled that the applicant was not entitled to compensation under the relevant loss compensation law.
Regesto Legislator
Generato dall'IAZaudējumu atlīdzināšanas likums 2. un 3. panti; Zaudējumu atlīdzināšanas likums 4. panta 2. daļa: Compensation for unjust detention is denied if the applicant intentionally evaded proceedings, establishing a direct causal link between their conduct and the loss.
Parole chiave
Generato dall'IADisposizioni normative citate
Generato dall'IAGiurisprudenza citata
Generato dall'IADecisioni correlate
Generato dall'IATesto completo
Lietas Nr. A420252614
Lietas arhīva Nr. AA43-0391-16/18
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2016.gada 20.jūnijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente A.Šteinberga,
tiesneši M.Osmane un V.Poķis
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu par labvēlīga
administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu apmierināts pieteicēja prasījums par kompensācijas izmaksāšanu saistībā ar
piemēroto apcietinājumu krimināllietā Nr.11092101808 un atlīdzināts pieteicējam nodarītais morālais kaitējums 2000 euro
apmērā, sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 21.oktobra spriedumu.
A p r a k s t o š ā d a ļ a
[ 1 Ar] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2013.gada 10.jūnija spriedumu pieteicējs /pers. B/ pilnībā attaisnots
apsūdzībās pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas.
Pieteicējs vērsies Tieslietu ministrijā (turpmāk – ministrija) ar iesniegumu par kompensācijas izmaksāšanu saistībā ar
piemēroto apcietinājumu krimināllietā Nr.11092101808 saskaņā ar likumu „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas
nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas
likums).
[2] Ar Tieslietu ministrijas 2014.gada 19.februāra lēmumu Nr.1-4.3/2 (turpmāk – Lēmums) pieteicēja prasījums
noraidīts. Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[2.1] Attiecībā uz pieteicēju ir iestājies Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 2.pantā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas
tiesiskais pamats – attaisnojošs tiesas spriedums krimināllietā un 3.panta pirmajā daļā minētais zaudējumu atlīdzināšanas
gadījums - pieteicējam tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums.
[2.2] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3. panta otrā daļa noteic, ka persona nav tiesīga saņemt zaudējumu atlīdzību, ja
ir pierādīts, ka pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas gaitā tā apzināti uzņēmusies citas personas vainu vai citādi ar
apzinātām darbībām izraisījusi tai nodarīto zaudējumu rašanos.
Pieteicējs ar savām apzinātām darbībām izraisījis tam nodarīto zaudējumu rašanos, jo drošības līdzeklis -
apcietinājums - tika piemērots saistībā ar to, ka pieteicējs ar savām apzinātām darbībām izvairījās no izmeklēšanas un tiesas.
Tādējādi konkrētajā gadījumā pieteicējam liegtas tiesības uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta otrajā daļā minētās
kompensācijas saņemšanu.
[3] 2014.gada 19.martā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar
kuru tiktu apmierināts pieteicēja prasījums par kompensācijas izmaksāšanu saistībā ar piemēroto apcietinājumu krimināllietā
Nr.11092101808 un atlīdzināts pieteicējam nodarītais morālais kaitējums 2000 eu ro apmērā. Pieteikums pamatots ar
turpmāk minētajiem argumentiem.
[3.1] Nevar piekrist apgalvojumam, ka pieteicējs ar savām apzinātām darbībām ir izraisījis tam nodarīto zaudējumu
rašanos, jo līdz 2011.gada 17.martam notika vairākas tiesas sēdes, kurās pieteicējs piedalījās, taču lietas izskatīšana tika
atlikta.
[3.2] Uz tiesas sēdi pieteicējs neieradās tikai 2010.gada 1.februārī, jo nebija saņēmis pavēsti. Pieteicējs tīri cilvēcisku
iemeslu dēļ bija piemirsis to, ka parakstījās tiesas sēdes protokolā iepriekšējā tiesas sēdē. Pieteicējs sajauca datumu, jo
tobrīd bija nopietnas veselības problēmas, uz kurām galvenokārt bija koncentrējies. 2011.gada 17.martā, kad tika lemts par
drošības līdzekļa maiņu uz apcietinājumu, pieteicējs nepiedalījās, jo nebija saņēmis pavēsti vai kādā citādā veidā informēts.
[3.3] Pieteicējs atradās apcietinājumā vairāk nekā astoņus mēnešus un tika atzīts par nevainīgu, tamdēļ tik ilga brīvības
ierobežošana nav samērīga ar vienreizēju neierašanos tiesā subjektīvu apstākļu dēļ un to nevar uzskatīt par zaudējumu
rašanos, ko pieteicējs būtu izraisījis ar savām apzinātām darbībām.
[3.4] Pieteicēja aizstāvis 2011.gada jūnijā, augustā un oktobrī vērsās tiesā, lai mainītu drošības līdzekli uz tādu, kas
nebūtu saistīts ar brīvības atņemšanu, pamatojot savu lūgumu, ka tālāka turēšana apcietinājumā nav nepieciešama. Tiesa
augstāk minētos lūgumus noraidīja.
[3.5] Pirms apcietinājuma piemērošanas pieteicējs nebija atstājis savu norādīto dzīvesvietu, neslēpa savu dzīvesvietu
un viņam nebija nolūka izvairīties no tiesas.
[3.6] Atbildētāja pieteicējam ir nodarījusi morālu kaitējumu, jo pieteicējam nav bijusi iespēja saņemt atlīdzību un
tādējādi izmantot medicīniskos pakalpojumus, kas ir radījis garīgas ciešanas, nespējot pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū.
[4] Ministrija paskaidrojumā par pieteikumu uzskata to par nepamatotu un noraidāmu, balstoties uz Lēmumā minētajiem
apsvērumiem un papildus paskaidrojot, ka nav konstatējami priekšnoteikumi atlīdzinājuma par morālā kaitējuma nodarīšanu
piešķiršanai.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 21.oktobra spriedumu pieteicēja pieteikums tika noraidīts
Spriedums motivēts šādi.
[5.1] Pamatojoties uz pieteicēja pieteikumiem, administratīvā lieta tiesā ierosināta par labvēlīga administratīvā akta
izdošanu par kompensācijas izmaksāšanu saistībā ar piemēroto apcietinājumu krimināllietā Nr.11092101808 un pieteicējam
nodarītā morālā kaitējuma 2000 euro apmērā atlīdzināšanu.
Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības
no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā
akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai,
tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies (sk. Augstākas tiesas 2007.gada 12.aprīļa
sprieduma lietā Nr.SKA-118/2007 10.punktu) , proti, jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas
priekšnoteikumi.
[5.2] Latvijas Republikas Satversmes 92. pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības
uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Atlīdzinājuma jautājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, kas radies izziņas iestādes,
prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības gadījumā, regulē Zaudējumu atlīdzināšanas likums.
Saskaņā ar šā likuma 2.panta 2.punktu tiesiskais pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai ir krimināllietas izbeigšana
personu reabilitējošu apstākļu dēļ. Likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību
citstarp gadījumos, ja tai piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Savukārt šā likuma 3.panta otrā daļa noteic, ka
persona nav tiesīga saņemt zaudējumu atlīdzību, ja ir pierādīts, ka pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas gaitā tā (..) ar
apzinātām darbībām izraisījusi tai nodarīto zaudējumu rašanos.
Lietā nav strīda par to, ka konkrētajā gadījumā pastāv zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats saskaņā ar
Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 2.pantu – ir stājies spēkā tiesas nolēmums krimināllietā Nr.11092101808, ar kuru pieteicējs
atzīts par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma
175.panta trešajā daļā, un attaisnots. Nolēmums ir stājies spēkā 2013.gada 2.septembrī. Lietā nav strīda arī par to, ka
pastāv zaudējumu atlīdzināšanas gadījums – pieteicējam sakarā ar saukšanu pie kriminālatbildības ir bijis piemērots
drošības līdzeklis – apcietinājums (Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3.panta pirmās daļas 2.punkts).
Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta otrā daļa paredz, ja persona nav strādājusi algotu darbu un šā likuma 3.pantā
minēto gadījumu dēļ tai bijusi liegta iespēja iestāties darbā, personai par attiecīgo laika periodu izmaksājama kompensācija
72 euro apmērā par katru šā perioda mēnesi.
Lietā izšķirams strīds par to, vai pieteicējam piešķirama minētā kompensācija par laiku, kad viņš atradās apcietinājumā
un atlīdzināms morālais kaitējums.
[5.3] Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3.panta otrajai daļai persona nav tiesīga saņemt zaudējumu atlīdzību,
ja ir pierādīts, ka pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas gaitā tā ar apzinātām darbībām izraisījusi tai nodarīto zaudējumu
rašanos.
Tātad pamats liegt personai tiesības uz zaudējumu atlīdzību ir tas, ka persona ar apzinātām darbībām izraisījusi tai
nodarīto zaudējumu rašanos. Jāvērtē jebkuras darbības, kas varēja izraisīt zaudējumu rašanos. Ja radītie zaudējumi ir
apcietinājuma dēļ nesaņemtā darba samaksa, tad ir pamats vērtēt arī to, vai persona ar savām apzinātām darbībām ir
izraisījusi apcietinājuma piemērošanu.
[5.4] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs bija zinājis par krimināllietas Nr.11092101808 ierosināšanu un par to, ka
viņam šajā lietā bija noteikts aizdomas turētās personas, vēlāk – apsūdzētā – statuss, un par viņam krimināllietā noteikto
drošības līdzekli – uzturēšanos noteiktā dzīves vietā.
No lietā esošiem pierādījumiem un Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas tiesa konstatē turpmāk norādītos
apstākļus.
[5.4.1] Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu iecirkņa inspektores 2008.gada 9.septembra lēmumu
pieteicējam tika piemērots drošības līdzeklis - uzturēšanās noteiktā dzīves vietā;
[5.4.2] 2008.gada 9.septembrī pieteicējs parakstījās par to, ka tiek informēts par drošības līdzekļa piemērošanu un
apņemas neatstāt ilgāk par 24 stundām savu dzīves/uzturēšanās vietu bez procesa virzītāja atļaujas, kā arī bez kavēšanās
ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus kriminālprocesuālos pienākumus;
[5.4.3] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2010.gada 1.februārī pieņēma lēmumu par pieteicēja piespiedu atvešanu uz
Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesu 2010.gada 15.aprīlī. Tiesa konstatēja, ka pieteicējs uz tiesas sēdi nav ieradies un par
neierašanās iemesliem tiesai nav paziņojis;
[5.4.4] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2011.gada 17.martā pieņēma lēmumu grozīt pieteicējam noteikto drošības
līdzekli uz apcietinājumu un izsludināt pieteicēju meklēšanā. Tiesa konstatēja, ka pieteicējs uz tiesas sēdi atkārtoti nav
ieradies, par neierašanās iemesliem nav paziņojis un atlikt lietas izskatīšanu nav lūdzis;
[5.4.5] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2011.gada 21.decembrī pieņēma lēmumu grozīt pieteicējam noteikto
drošības līdzekli – apcietinājumu - uz drošības līdzekli - uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā. Tiesa atzina, ka prokurora
neierašanās uz tiesas sēdi neattaisnoti pagarina pieteicēja atrašanos apcietinājumā un neļauj saprātīgā termiņā pabeigt
kriminālprocesu no apsūdzētā neatkarīgu iemeslu dēļ.
[5.5] No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējam drošības līdzeklis apcietinājums - tika piemērots saistībā ar to, ka
pieteicējs ar savām apzinātām darbībām izvairījās no izmeklēšanas un tiesas.
No Tiesu informācijas sistēmā pieejamās pavēstu informācijas redzams, ka pieteicējs nebija ieradies uz tiesas sēdi
2010.gada 1.februārī, par kuru bija informēts 2009.gada 5.oktobra tiesas sēdē, un uz tiesas sēdi 2011.gada 17.martā, par
kuru bija informēts 2010.gada 16.decembra tiesas sēdē. Lai arī pavēstes par šīm tiesas sēdēm pieteicējam netika sūtītas,
paziņojums par nākamo tiesas sēdi, par ko pieteicējs parakstās lietas uzziņas lapā, ir viņam saistošs.
Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2010.gada 1.februāra lēmumā par pieteicēja piespiedu atvešanu uz Rīgas pilsētas
Ziemeļu rajona tiesu 2010.gada 15.aprīlī konstatēja, ka pieteicējs uz tiesas sēdi nav ieradies un par neierašanās iemesliem
tiesai nav paziņojis.
Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.gada 17.marta lēmumā konstatēts, ka pieteicējs nepilda piemērotā drošības
līdzekļa noteikumus, atkārtoti, bez attaisnojoša iemesla nav ieradies uz tiesas sēdi, kā arī nav lūdzis atlikt lietas izskatīšanu
un nav paziņojis neierašanās iemeslus. Tiesa no pieteicēja nav saņēmusi jebkādas ziņas, nekas nav zināms par viņa faktisko
atrašanās vietu, krimināllietā norādītajā adresē viņš nav atrodams. Tiesas ieskatā, /pers. B/ faktiskā nesasniedzamība radīja
pamatotas šaubas par jebkādu citu līdzekļu piemērošanas efektivitāti, lai nodrošinātu viņa ierašanos uz tiesu un
kriminālprocesa mērķu sasniegšanu. Līdz ar to, lai ierobežotu apsūdzētā iespēju izvairīties no tiesas, tiesa noteica drošības
līdzekli – apcietinājumu un pieņēma lēmumu par apsūdzētā (pieteicēja) meklēšanu.
Ievērojot minēto, tiesa konstatē, ka drošības līdzeklis – apcietinājums pieteicējam tika piemērots tādēļ, ka pieteicējs
nepildīja savus procesuālos pienākumus, kas konstatēts Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2011.gada 17.marta lēmumā.
Ja persona, kurai ir noteikts statuss krimināllietā un līdz ar to arī noteiktie tiesību normās paredzētie pienākumi, nepilda
savus procesuālos pienākumus, vienlaicīgi šī persona ar savu rīcību vilcina kriminālprocesa virzību. Turklāt minētajos
lēmumos norādītais pamatojums - pieteicējs nav izpildījis savus procesuālos pienākumus - nav papildus pamatojums, bet
gan izmeklēšanas tiesneša ar konkrētiem, uz lietas materiāliem balstītiem apsvērumiem norādīts apcietinājuma piemērošanas
pamatojums (Kriminālprocesa likuma 274. panta piektā daļa).
[5.6] Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs par tiesas sēdēm bija aizmirsis, tika sajaucis datumu, jo tobrīd bija
koncentrējies uz savām nopietnām veselības problēmām.
Pieteicēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka pieteicējs neieradās uz tiesas sēdēm, jo tajā laikā viņa dzīvesbiedrei traumas
rezultātā notika mugurkaula skriemeļa lūzums, kā rezultātā pieteicējam kļuva smagi personiskās dzīves apstākļi un bija
jārūpējas par dzīvesbiedri un ģimenes sadzīviskajām vajadzībām. Lai gan pieteicējs uzrādīja dokumentus, kas apstiprina
viņa dzīvesbiedres mugurkaula skriemeļa lūzumu 2011.gada augustā, tiesas ieskatā šis apstāklis neattaisno pieteicēja
neierašanos uz tiesas sēdēm 2010.gada 1.februārī u n 2011.gada 17.martā. Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs nav
sazinājies ar tiesu pirms sēdēm un nav informējis par attaisnojošiem iemesliem tiesas sēdes neapmeklēšanai. Kā jau noradīts,
parakstīšanās lietas uzziņas lapā par nākamo tiesas sēdi līdzīgi tiesas pavēstei uzliek personai pienākumu ierasties uz tiesa
sēdi noteiktajā laikā. Turklāt, personai esot apsūdzētā statusā, vēl jo vairāk ir jāapzinās savi pienākumi kriminālprocesā un to
nepildīšanas ietekme uz lietas iztiesāšanas gaitu un iespējamu drošības līdzekļa maiņu.
Šādos apstākļos tiesa konstatē, ka pieteicējs ar savām apzinātām darbībām, neierodoties uz tiesas sēdēm un
neievērojot viņam krimināllietā noteikto drošības līdzekli (uzturēšanās noteiktā dzīves vietā), ir panācis to, lai viņam maina
drošības līdzekli uz apcietinājumu.
Ievērojot minēto, tiesa secina, ka iestāde pareizi konstatējusi, ka zaudējumu, kas pieteicējam radušies saistībā ar
apcietinājuma piemērošanu, pieteicējs ir izraisījis ar savām apzinātām darbībām. Tiesai nerodas šaubas, ka, ja pieteicējs
būtu pildījis savus procesuālos pienākumus un ievērojis iepriekš piemēroto drošības līdzekli, nebūtu pamata drošības
līdzekli mainīt.
Līdz ar to ir konstatējams Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 3.panta otrajā daļā minētais pamats, kad persona nav
tiesīga saņemt zaudējumu atlīdzību, jo pieteicējs pirmstiesas izmeklēšanas gaitā ar apzinātām darbībām izraisījis tam
nodarīto zaudējumu rašanos, kas saistīti ar drošības līdzekļa – apcietinājuma piemērošanu.
[5.7] Vērtējot to, vai pieteicējs ir ar apzinātām darbībām izraisījis apcietinājuma piemērošanu, nav nozīmes tam, ka,
izskatot krimināllietu pēc būtības, pieteicējs ar tiesas spriedumu netika atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
Tiesa atzīst, ka atbilstoši Kriminālprocesa 272.pantam obligāts apcietinājuma priekšnoteikums ir tas, ka kriminālprocesā
iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Taču tas,
kādas ziņas ir nepieciešamas, lai radītu pamatotas aizdomas par to, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un
personai varētu piemērot apcietinājumu, atšķiras no tām ziņām, kas nepieciešamas, lai tiesa taisītu notiesājoš u spriedumu.
Apcietinājuma piemērošanai ir pietiekams ar mazāku ziņu apjomu nekā notiesājoša sprieduma taisīšanai. Līdz ar to tas, ka
lietā nav taisīts notiesājoš s spriedums, nevar būt pamats secinājumam, ka nepastāvēja apcietinājuma piemērošanai
nepieciešamās pamatotās aizdomas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada
28.oktobra sprieduma lietā Murray v. the United Kingdom 55.punktu, lietas Nr.14310/88). Ņemot vērā minēto, tas, ka
krimināllietā tika taisīts pieteicēju attaisnojošs spriedums, nevar būt pamats arī secinājumam, ka pieteicējs nevarēja izraisīt ar
apcietinājumu saistīto zaudējumu rašanos.
[5.8] Ievērojot iepriekš minēto, konstatējams, ka lēmums daļā, ar kuru noraidīts /pers. B/ prasījums par nesaņemtās
darba algas kompensēšanu saistībā ar atrašanos apcietinājumā, atbilst faktiskajiem lietas apstākļiem, ir tiesisks un pamatots,
un nav pamata izdot pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru viņam tiktu atlīdzināti minētie zaudējumi.
[5.9] Pieteicējs savā pieteikumā arī lūdzis uzlikt par pienākumu atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu 2000 euro
apmērā, kas viņam nodarīts, pieņemot Lēmumu. Pieteicējs norādījis, ka jo viņam nav bijusi iespēja saņemt atlīdzību un
tādējādi izmantot medicīniskos pakalpojumus, kas ir radījis garīgas ciešanas, nespējot pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū.
Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais teikums noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam
ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat arī Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt
atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts
ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
No minētā secināms, ka atlīdzinājuma pamats ir nepamatots personas tiesību aizskārums, proti, prettiesisks
administratīvais akts vai prettiesiska iestādes faktiskā rīcība.
Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā tiesa atzina Lēmumu par tiesisku, nav konstatējams pamats atlīdzinājuma
piešķiršanai. Līdz ar to tiesa atzīst, ka pieteikums daļā par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu ir noraidāms.
[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 21.oktobra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kas
pamatota ar pieteikumā norādītajiem argumentiem. Papildus pieteicējs uzsver, ka nav veicis apzinātas darbības, lai izraisītu
sev radušos zaudējumus, pieteicēja neierašanās uz tiesas sēdēm nebija saistīta ar pieteicēja vēlmi izvairīties no tiesas.
Administratīvā rajona tiesa spriedumā netika vērtējusi to, vai ilgstoša drošības līdzekļa piemērošana bija pamatota, netika
vērtēts tā samērīgums.
Morālais kaitējums pieteicējam radies, jo, nesaņemot atlīdzību, pieteicējs nevar saņemt medicīniskos pakalpojumus, lai
pilnvērtīgi iekļautos darba tirgū, kas pieteicējam rada garīgas ciešanas.
[7] Ministrija paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību norāda, ka to neatzīst un pievienojas tiesas paustajiem
argumentiem. Papildus norāda, ka piemērotā drošības līdzekļa pamatotības pārbaude bija veicama kriminālprocesa
ietvaros, līdz ar to nav pamatots pieteicēja arguments par to, ka tiesa nav ņēmusi vērā pieteicēja argumentu par samērīguma
principa ievērošanu. Tā kā nav objektīvu attaisnojošu iemeslu tam, kāpēc pieteicējs neieradās uz tiesas sēdi, šī neierašanās
uzskatāma par apzinātu darbību, kas pieteicējam liedz saņemt atlīdzinājumu.
[8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa lietu izskata rakstveida
procesā.
M o t ī v u d a ļ a
[9] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus,
izvērtējusi apelācijas sūdzībās minētos argumentus, secina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[10] Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un
pilnībā pietiekams, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu
pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā konstatētajiem faktiem un motivācijai, to neatkārtojot (sk. šī sprieduma
5.punktu).
[11] Pirmās instances tiesa pareizi ir konstatējusi lietas faktiskos apstākļus, proti, 2008.gada 9.septembrī pieteicējs
atzīts par aizdomās turēto un viņam piemērots drošības līdzeklis par uzturēšanos noteiktā dzīves vietā. Pieteicējs
parakstījies, ka neatstās dzīvesvietu ilgāk par 24 stundām bez procesa virzītāja atļaujas un izpildīs citus kriminālprocesuālos
pienākumus.
No administratīvās lietas materiāliem pievienotajiem krimināllietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs krimināllietā
ieradās uz 2009.gada 5.oktobra tiesas sēdi, kurā lietas izskatīšana atlikta uz 2010.gada 1.februāri.
Uz 2010.gada 1.februāra tiesas sēdi pieteicējs neieradās, tāpēc tiesa pieņēma lēmumu par pieteicēja piespiedu atvešanu
uz nākamo tiesas sēdi, kas tika nozīmēta 2010.gada 15.aprīlī.
2010.gada 15.aprīļa tiesas sēde nenotika, tomēr no lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs uz šo tiesas sēdi bija
ieradies (lietas 1.sējuma 256.lapa). Pieteicējs ieradās arī uz nākamo tiesas sēdi 2010.gada 16.decembrī, kurā lietas
izskatīšana tika atlikta un tiesas sēde nozīmēta uz 2011.gada 17.martu. Pieteicējs parakstījās uzziņas lapā, ka ir informēts
par nākamās tiesas sēdes laiku (lietas 1.sējuma 233.lapa), tomēr 2011.gada 17.martā uz tiesas sēdi neieradās. Šī iemesla
dēļ tiesa 2011.gada 17.martā nolēma pieteicējam piemēroto drošības līdzekli grozīt uz apcietinājumu.
Tika izsludināta pieteicēja meklēšana, 2011.gada 12.aprīlī pieteicējs tika aizturēts un ievietots Valsts policijas Rīgas
reģionālās pārvaldes Īslaicīgas aizturēšanas birojā (lietas 2.sējuma 25.lapa). No iesnieguma (lietas 2.sējuma 27.lapa)
redzams, ka tika lūgts pārskatīt pieteicējam piemēroto drošības līdzekli. Attiecīgais jautājums tika izlemts 2011.gada
13.maija tiesas sēdē, pieteicēja lūgumu noraidot. Pēc tam pieteicējs vēl vairākas reizes lūdza viņam piemēroto drošības
līdzekli grozīt, bet lūgumi tika noraidīti. Pieteicējam piemērotais drošības līdzeklis uz uzturēšanos noteiktā dzīves vietā tika
mainīts 2011.gada 21.decembrī.
[12] Pieteicējs apelācijas sūdzībā uzsver, ka nav veicis apzinātas darbības, lai izraisītu sev radušos zaudējumus, un
pieteicēja neierašanās uz tiesas sēdēm nebija saistīta ar pieteicēja vēlmi izvairīties no tiesas. Pieteicējs arī norāda, ka pirmās
instances tiesa šajā lietā nav vērtējusi to, vai ilgstoša drošības līdzekļa piemērošana bija pamatota un samērīga, citastarp,
nav vērtējusi, ka pieteicējs neveica apzinātas darbības, lai izvairītos no tiesas.
Apgabaltiesa norāda, ka minētie pieteicēja argumenti nav pamatoti.
Administratīvajā procesā netiek pārbaudīti kriminālprocesā pieņemtie lēmumi (sk. arī Augstākās tiesas Administratīvo
lietu departamenta 2014.gada 10.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-1089/2014 10.punktu) , līdz ar to administratīvajai
tiesai nav jāpārbauda, vai kriminālprocesā pieņemtais lēmums par drošības līdzekļa maiņu bija pamatots. 2011.gada
17.martā pieņemto lēmumu pieteicējs bija tiesīgs pārsūdzēt, tomēr no krimināllietas materiāliem secināms, ka pieteicējs šīs
tiesības neizmantoja. Administratīvā tiesa arī nav tiesīga vērtēt, vai drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošana bija
nepieciešama visā laika periodā no 2011.gada 12.aprīļa līdz 2011.gada 21.decembrim. Šo vērtējumu jau ir izdarījusi
krimināltiesa, izskatot vairākkārtējos pieteicēja lūgumus par drošības līdzekļa maiņu un tos noraidot, un administratīvā tiesa
nav tiesīga pārvērtēt krimināltiesas apsvērumus.
Tādējādi nav arī nozīmes pieteicēja argumentiem, ka neierašanās uz tiesas sēdēm nebija saistīta ar vēlmi izvairīties no
tiesas. Iemeslus, kāpēc pieteicējs uz sēdēm nebija ieradies, bija jānorāda tiesai kriminālprocesa ietvaros, ko pieteicējs arī
darīja, tomēr tiesa atzina, ka nav pamata piemēroto drošības līdzekli mainīt.
Administratīvajā lietā ir konstatēts fakts, ka pieteicējs nebija godprātīgi pildījis savu kriminālprocesuālo pienākumu
ierasties uz tiesas sēdēm, kas bija pamats tam, lai tiesa grozītu drošības līdzekli uz apcietinājumu. Līdz ar to pastāv tieša
cēloņsakarība starp pieteicēja rīcību un viņam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu. Tādējādi nav pamata labvēlīga
administratīvā akta izdošanai par zaudējumu atlīdzināšanu.
Tā kā pieteicēja pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir noraidīts, nav pamata arī noteikt morālā
kaitējuma atlīdzinājumu.
R e z o l u t ī v ā d a ļ a
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu,
Administratīvā apgabaltiesa
n o s p r i e d a
noraidīt /pers. B/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu apmierināts pieteicēja prasījums
par kompensācijas izmaksāšanu saistībā ar piemēroto apcietinājumu krimināllietā Nr.11092101808 un atlīdzināts pieteicējam
nodarītais morālais kaitējums.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente A.Šteinberga
Tiesneši M.Osmane
V.Poķis